Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 3.kurss-7

(SKA MĀCĪBU KURSI), 03.kurss Komentēt

<<3.kurss-6                 3.kurss-8>>

 

1.7. Jautājumi un atbildes

 

Jautājums: Vai kabala pēta dažādus realitātes uztveres veidus?

Realitātes uztvere neattiecas tieši uz šo zinātni. Tas ir maznozīmīgs faktors. Labojot46 sevi, pirmkārt, mēs atklājam jaunas sajūtas, jaunu ainu, jaunu uzskatu un tā rezultātā atjaunojam realitāti, kurā eksistējām iepriekš.

Cilvēks nav spējīgs apzināties savu esošo stāvokli. Jāpaceļas uz augstāku pakāpi, lai no tās līmeņa varētu pētīt pakāpi, kura atrodas lejā. Kāpēc mēs sekmīgi pētām nedzīvo, augu un dzīvnieku dabu, taču kļūdāmies lietās, kuras attiecas uz cilvēku? Lai atrisinātu cilvēka problēmas, nepieciešams pacelties augstāk par līmeni „cilvēks”47.

Ar kabalas palīdzību sākot sajust daudzkārt augstāku stāvokli, mēs novērtējam iepriekšējo stāvokli. Tādā veidā notiek virzība uz priekšu. Mēs nepētām uztveres un realitātes redzējuma principus, nemeklējam iespējas vēl vairāk iedziļināties tās noslēpumos, kā to dara zinātnieki.

Ar kabalistiem tas notiek citādi. Šī stāvokļa pašā būtībā viņi nokļūst sajūtu līmenī un to izjūtot, pārdzīvojot, atklāj iepriekšējo, kā arī daļēji esošo stāvokli. Kabalists vienmēr iepriekš paceļas uz augstāku pakāpi un jau no tās pēta zemāk esošo.

Piemēram, es neuzzināšu, ko nozīmē būt bērnam, kamēr pats esmu bērns. Jākļūst pieaugušam, lai izprastu, kas bija mana bērnība. Tā notiek jebkurā etapā. Cilvēks izjūt kādu stāvokli un nespēj to aptvert, kamēr tajā atrodas.

Kabala nepēta realitāti, pārejot no šaurākā uztveres diapazona uz plašāku, kā to dara zinātnieki. Kabalisti neuzskata, ka tas ir iespējams, jo tādā gadījumā tiek pētīta tikai matērija. Mums nepieciešams personīgi pārdzīvot un izjust katru stāvokli. Pareizi izpētīt realitāti ir iespējams tikai paceļoties augšup līdz spēku līmenim, kuri darbojas virs materiāla. Sajūtot šos spēkus, mēs tos iegūstam. Atrodoties to līmenī, līdz ar to mēs saprotam, kas notiek. Tā ir mūsu dzīve, mūsu dzīves nodrošinājums. Mēs to neuztveram ar prātu, tas mums tiek dots pārdzīvojumu ceļā.

Ar ārējā saprāta palīdzību, tikai ar prāta uztveri, mēs nespēsim izpētīt realitāti ievērojami augstākā līmenī salīdzinājumā ar to, kurā strādā dabas pētnieki. Lai pārietu uz augstāku realitātes uztveri, nepieciešams tajā iekļūt ar maņu orgānu palīdzību. Zinātniskās iekārtas, lai cik tehniski attīstītas tās liktos, nespēs līdzēt.

Var, protams, iztēloties Augstāko realitāti, kas pretēja mūsu realitātei, Augstākajā realitātē viss ir vērsts uz atdevi. Var iedomāties, ka virs mūsu egoistiskās dabas viss darbojas vienotā saiknē. Zinātnieki jau izteikuši hipotēzi, ka, iespējams, aiz visa stāv vienota doma un mīlestība. Šis pieņēmums viņiem radās tāpēc, ka viņi atklāja: viss ir vienots, visas realitātes daļas saistītas vienkopus, sastāda kopīgu mehānismu un atrodas harmonijā. Katra daļa līdzdarbojas un palīdz citai, tā ir svarīgs sistēmas elements, un visi gādā viens par otru kā viena ķermeņa šūnas.

Šī sapratne tad arī noved zinātniekus pie minējuma, ka, acīmredzot, visu reālo īstenību aptver vispārējais likums – mīlestības likums. Ja tajā darbotos pretēji spēki, tā nespētu uzturēt savu eksistenci un attīstīties. Tā dēvētie antagonistiskie spēki nepieciešami tikai tam nolūkam, lai varētu veidot sistēmu no stāvokļa uz stāvokli: jo vienmēr pastāv nepieciešamība noraidīt sliktākos stāvokļus labāko dēļ. Tāpēc attīstības spēki mums arī šķiet antagonistiski.

Piemēram, elpošana. Mēs ieelpojam un izelpojam gaisu, plaušas izplešas un atkal saraujas. Taču spēkus, kas piedalās šajā procesā, jāizskata nevis kā pretējus, bet kā tādus, kas viens otram palīdz un darbojas uz savstarpējās mīlestības pamatiem.

Zinātnieki nojauš par šo savstarpējo saikni, kad atklāj, cik brīnumskaistā vienotībā viss ir dabā saistīts. Taču viņi paši nenonāk līdz līmenim, kas ļauj dzīvot saplūsmē ar šo dabu. Ja viņi spētu mainīt savu būtību atbilstoši savām cerībām, tad atklātu, ka aiz tumšās matērijas un izzūdošajām daļiņām, kuras pauž tikai nezināmus un netveramus viļņus, slēpjas cita realitāte. Viņi sajustu to tāpat, kā mēs sajūtam cieto ķermeņu realitāti. Viņi uztvertu spēkus, to savstarpējo saikni un mijiedarbības principus. Taču šim nolūkam nepieciešams īpašs redzējums, atbilstība, sajūtas šo spēku līmenī.

Piemēram, ieslēdzot istabā gaismu, var redzēt tajā esošos priekšmetus, – bet vai iepriekš tie tur nebija? Vienkārši tika veikts labojums, un tagad radās iespēja tos redzēt, tāpēc ka notika adaptācija atbilstoši jaunajai realitātes ainai. Uztveres tilpne tika novesta līdz stāvoklim, kas atbilst uztveramajam stāvoklim. Tas pats šeit: cilvēkam ir jānonāk pie atbilsmes ar šiem spēkiem, kuri darbojas. Šāda adaptācija arī ir kabalas metodika.

Jautājums: Vai vienlaikus pastāv vairākas realitātes?

Nav nekādas realitātes, izņemot to, kas dēvēta par „Bezgalības pasaules malhut”48. Viss pārējais ir šķietamā realitāte, kas paveras Bezgalības pasaules malhut skatienam, soli aiz soļa grimstoša sajūtu aptumšojuma miglā. Tā it kā zaudē samaņu, jūtot sevi un savu piepildījumu arvien mazākā pakāpē, kamēr nonāk līdz zemākajam stāvoklim, kas ir visneskaidrākais un visatrautākais no vienīgās eksistējošās realitātes – bezgalības. Šāds stāvoklis tiek dēvēts „mūsu pasaule”.

Šīs pasaules stāvoklis raksturīgs ar to, ka Bezgalības malhut šeit atrodas cilvēcisko dvēseļu veidā. Dvēseles jūtas kā atrautas viena no otras – tā viņām šķiet, kaut gan patiesībā nekā tamlīdzīga nav. Pamatojoties uz šo realitāti, cilvēkiem ir jātiecas sasniegt bezgalīgas pasaules realitāti.

Katru dzīves mirkli cilvēkā mostas „rešimot”49. Rešimo ietver sevī esošo stāvokli un daļēji augstāku stāvokli, tas ir, nākotni. Ja es pareizi realizēju rešimo, tad paceļos uz nākamo pakāpienu. Tas notiek tāpēc, ka tieksme pēc Augstākā50 atklāj manī jaunas vēlmes. Pēc tam es izpelnos to labošanos un virzību augšup.

Tādējādi man nekad nepaveras milzīgs iespēju skaits. Katrā dzīves momentā man ir tikai viens rešimo. Es to varu realizēt vai arī nerealizēt. Otrajā gadījumā tas realizējas kādā citādā veidā – ar ciešanām vai ar Augstākās gaismas51 palīdzību.

Viens rešimo manī pastāvīgi nomainās ar citu, līdzīgi ķēdes posmiem. Atkarībā no vēlmes pakāpes piedalīties savas attīstības procesā, rešimot nākšanas procesā es sāku mērķtiecīgāk izturēties pret dzīvi, cenšos atrast patieso realitāti, meklēju tās sasniegšanas līdzekļus utt.

Jautājums: Mūsu pasaule – iztēle vai realitāte?

Mēs sakām, ka mūsu pasaule ir šķietama. Patiesībā mēs pastāvīgi vadamies no domu veida un sapratnes līmeņa, kas piemīt atsevišķam cilvēkam. Ja cilvēks izzina realitāti kā realitāti – tad tāda tā ir, ja viņš uzskata to par šķietamu – tad tā ir šķietama. To nosaka pats cilvēks, nevis kāds no malas. Ir cilvēki, kuriem mūsu realitāte šķiet iluzora, tomēr viņi ar to strādā, jo saprot, ka tiek runāts par vienu no etapiem, kurš cilvēkam ir jaiziet.

Tieši tāpat mēs cenšamies izkliedēt bērna fantāzijas, tās ir daļa no viņa pasaules uztveres. Bērniem ir raksturīgas noteiktas kļūdas pasaules redzējumā: bērns baidās, ka aiz durvīm ir lācis, viņš izdomā visus iespējamos personāžus, kuri dzīvo viņa pasaulē. No savas puses mēs cenšamies nesagraut bez vajadzības bērna pasauli, jo zinām, ka attīstības pakāpē, kurā viņš atrodas, tas ir absolūti normāli.

Tamlīdzīgi cilvēks, kurš pārgājis no vienas realitātes citā, iepriekšējo uztver kā šķietamu. Tāda tā šķiet tieši viņam, taču ne tiem, kuri vēl arvien atrodas iepriekšējā pakāpē. Viņiem, iespējams, tā ir vienīgā realitāte, jo viņi vēl nekad nav pacēlušies no savas uztveres pakāpes līdz augstākai.

Cilvēks, kurš nav šķērsojis mahsomu52, neredz, ka aiz šīs pasaules atrodas spēki, kuri attēlo tajā realitātes esošo ainu, tieši tāpat kā neredzamie elektriskie spēki, kas ievelk kontūru datora ekrānā. Iestatīšanas sistēmā mēs ieprogrammējam 16 miljonus nokrāsu, uzstādām vajadzīgo atrisinājumu un priecājamies par krāsaino attēlu – lai gan tā ir tikai elektrisko spēku kombinācija. Taču jūs redzat, kādas iespējas tā mums sniedz: mēs varam pārsūtīt šos attēlus, saglabāt un apstrādāt.

Šajā pasaulē mēs arī redzam attēlu, tikai ne uz datora ekrāna, bet savā uztverē. Aiz šī attēla stāv spēki, kas to atveido. Tas, kurš paceļas līdz to līmenim, saprot, cik šie spēki ir reāli, turpretī attēls – iluzors. Attēls ikreiz tiek iezīmēts citādāk, taču spēki nemainās, tikai to sasavstarpējā saikne tiek sadalīta līmeņos. Runa iet par garīgajām pakāpēm, kuras izejot, cilvēks pietuvinās patiesajai īstenībai, arvien dziļāk izzinot šo spēku saikni, līdz nonāk pie tāda to savienojuma, kas dēvēts par Bezgalību. Līdz ar to cilvēks saprot, ka visi iepriekšējie etapi un sākotnējās izzināšanas bija iluzoras.

Vai attēls uz datorekrāna ir reāls? Ko nozīmē „reāls” vai „šķietams”? Ja man būtu citi maņu orgāni, es to neuztvertu, man neeksistētu šīs smalkās nianses. Tātad pirmā aksioma apstiprina – runa iet par cilvēka uztveri, taču ārpus cilvēka tu paliec bez uztveres instrumentiem – kurš tad vēro realitāti, kurš izzina, kurš nosaka, kurš to uztver? Tāpēc mums pastavīgi jābūt konsekventiem un nav jāiziet ārpus izzinātāja uztveres robežām.

Jautājums: Vai pasaules paliks, kad visa cilvēce būs izlabojusies?

Nē, nepaliks. Tāpēc, ka šīs pasaules ir Radītāja gaismas ierobežojums Viņa nonākšanā lejup pie mums. Augšupejot pie Radītāja mēs paceļamies virs šīm pasaulēm. Tās paliek zem mums, mēs tās nesajūtam, mēs virs tām paceļamies. Tāpēc attiecībā pret mums tās vispār izzūd.

Jautājums: Kas ir dvēsele?

Dvēsele ir vēl viens sajūtu orgāns, kas cilvēkam no savas sākotnējās tieksmes ir jānoformē par kaut ko Augstāku, savu sakni. Dvēseles attīstības procesā, punktā, kas tajā palielinās, cilvēks sāk sajust papildu, iepriekš slēpto Universa sfēru.

Jautājums: Kas nosaka atšķirību starp garīgajām pakāpēm un pasaulēm?

No kabalas avotiem mēs uzzinām, ka radījumam piemīt daudzveidīgi stāvokļi. Augstākais no tiem – Bezgalības pasaule, pēc tam notiek nonākšana lejup, mērojot pasauļu pakāpes līdz pat „šai pasaulei”. Atšķirība starp pakāpēm nav radīšanas detaļās, tāpēc ka visas pakāpes un visas pasaules – sākot no šīs pasaules līdz pat Bezgalības pasaulei – sastāv no vieniem un tiem pašiem elementiem. Atšķirība ir tikai to materiālā, kas pēc piederības ir vēlme baudīt. Pareizāk būtu sacīt, atšķirība ir šī materiāla izmantošanā: sevis dēļ, izdabājot mūsu sīkajām vēlmēm vai atdeves dēļ, ar altruistisku nolūku piepildīt dižas vēlmes, kas virzītas, lai sasniegtu Radītāju.

 

Nolūks53 ir atkarīgs no cilvēka, un tikai tas nosaka atšķirību starp visām pakāpēm un visām pasaulēm, taču visā pārējā tās ir pilnīgi līdzīgas. Visas pakāpes un pasaules ir tikai noteiktas realitātes uztvere no cilvēka puses, tas, kā viņš sajūt vienīgi eksistējošo stāvokli – Bezgalības pasauli – atbilstoši savam redzējumam, tas ir, atkarībā no sava ekrāna54 vai atbilstoši nosacījumam par īpašību līdzību atbilstoši līdzsvara pakāpei starp viņu un Bezgalības pasauli.

Tāpēc, lai gan runājam, ka garīgās pasaules atrodas viena virs otras, iespējams, šāda secība rada cilvēkā neskaidrību. Varbūt mums vajadzētu to izskatīt savādāk: it kā mēs jau atrastos Bezgalības pasaulē, taču redzam to caur attēlu kropļojošām brillēm, sajūtam savos neizlabotajos maņu orgānos.

Tādā pakāpē, kādā mēs izlabojam, atveseļojam savus maņu orgānus, mēs sākam redzēt to pašu apkārtējo pasauli arvien dziļāk, lielāku saikņu daudzumu starp vieniem un tiem pašiem elementiem, līdz saprotam, ka tas viss – patiesībā ir Bezgalība, kas atrodas vienotībā, kopībā un līdzībā ar Augstāko spēku.

Tāpēc, kad kabalisti mums stāsta par „lauku, ko svētījis Radītājs”55 – tas ir tieši tas lauks, kurā mēs patreiz atrodamies. Viss, ko redzu sev priekšā, būtībā ir tas pats lauks, tā pati pasaule. Ja es attiekšos pret to kā pret savu darba vietu, saprotot, ka tikai no manis, no manu uztveres orgānu labošanas ir atkarīgs, kādā pasaulē es atrodos, ko redzu sev acu priekšā un kas piepilda manas kelim – tad, protams, es atradīšos svētlaimīgā stāvoklī. Labošanās nozīmē saiknes mainīšanu starp dvēselēm, kā rezultātā cilvēks attīsta un pilnveido savus uztveres instrumentus – tā dēvēto Ādama Rišona kli.

Katram cilvēkam sevī ir jāattīsta šāds uztveres orgāns. Ja viņš saprot, ka viņa rīcībā ir neliela apkārtējā sabiedrība un pēc tam arī visa cilvēce, lai viņš varētu ar to apvienoties un nodibināt attiecības, kas raksturīgas izlabotam stāvoklim, tad viņš atrod vietu svētībai, tas ir, vietu, „ko svētījis Radītājs”.

Taču līdz ar to, nekam nekur nav jāpārvietojas: nav augšienes un lejas, nav laika un telpas – viss paveras mūsu skatienam. Šajā gadījumā mēs redzēsim: tas, kas patlaban mums šķiet kā mūsu pasaule – patiesībā ir Bezgalības pasaule.

1.8. Tests

 

1. Kas ir radījuma materiāls?

a) – matērija;

b) – vēlme atdot;

c) – vēlme baudīt;

d) – cilvēks.

2. Kādās 3 daļās dalās apkārtējā realitāte, raugoties no garīgās izzināšanas skatpunkta?

a) – Radītājs, Radījums, Gaisma;

b) – dvēseles, Gaisma, Radītājs;

c) – pasaules, Cilvēks, Radītājs;

d) – Radītāja (Acmuto) būtība, Bezgalība, Dvēseles.

3. Kādā veidā cilvēks iegūst binas spēku?

a) – binas spēks tiek dots cilvēkam no dzimšanas;

b) – apgūstot kabalas avotus, saņem no apkārtējās gaismas;

c) – binas spēku cilvēks saņem ar meditācijas palīdzību;

d) – binas spēku cilvēks saņem no viņa apkārtējās sabiedrības.

 

4. Kur slēpjas atšķirība starp materiālo un garīgo pasauli?

a) – vēlmju līmenī;

b) – uztveramās gaismas daudzumā;

c) – tās atrodas dažādās dimensijās;

d) – tajā, ka garīgajā sfērā uztvere tiek realizēta ar citu dvēseļu palīdzību.

5. Kas ir pasaule?

a) – pasaule ir realitātes fragments, kuru cilvēks ir spējīgs uztvert atbilstoši savu kelim apjomam;

b) – apkārt man esošā dzīvā un nedzīvā matērija;

c) – Radītājs, kas veido manu apkārtējo realitāti;

d) – mana „es” eksistences vide.

 

Vārdnīca

 

46 Labošanās – nolūka baudīt sevis dēļ mainīšana uz nolūku baudīt tāpēc, ka to vēlas Radītājs (Augstākais spēks).

 

47 Līmenis „cilvēks” – vēlmes baudīt ceturtā attīstības pakāpe, kas rada iespēju sajust kādu, kurš atrodas ārpus viņa (tuvākā), kā rezultātā „cilvēks” iegūst izvēles brīvību, tas ir, viņam ir iespēja pacelties virs savas būtības, izzināt Radītāja būtību, pielīdzināties Viņam.

 

48 Bezgalības pasaules malhut – malhut stāvoklis (vēlmes saņemt, radījumi), kas vēlas pārmērīgi, bez jebkādiem ierobežojumiem, piepildīt sevi. Šī „bezgalības pasaules malhut” ir pati „Bezgalības pasaule” vai „bezgalība”.

 

49 Rešimo, daudzsk. „rešimot” – „garīgais gēns”, garīgās (nepiemīt nekāds ārējais apvalks) informācijas „ieraksts” par noteiktu stāvokli.

 

50 Augstākais – mana nākotne, absolūts stāvoklis, Radītājs.

 

51 Augstākā gaisma – Radītāja klātbūtnes sajūta; noteikts starojums no augšienes, pozitīvs ārējais enerģētiskais lauks.

 

52 Mahsoms – robeža starp garīgo un materiālo pasauli.

 

53 Nolūks – aprēķins, motivācija attiecībā uz gaismu (baudu).

 

54 Ekrāns – „ierobežojuma spēks”, kas mostas radījumā attiecībā pret Augstāko gaismu ar mērķi pārtraukt baudas saņemšanu sevis dēļ. Egoisma (vēlme saņemt sevis dēļ)  pārvarēšanas, pretošanās spēks.

 

55 Raksts, Būtība 27:27

 

<<3.kurss-6                 3.kurss-8>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties