Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 3.kurss-2

(SKA MĀCĪBU KURSI), 03.kurss Komentēt

<<3.kurss-1                 3.kurss-3>>

 

1.2. Realitātes trīs sastāvdaļas

 

Profesora Mihaela Laitmana komentārs Baruha Ašlaga (RABAŠs5) rakstam „Priekšvārds grāmatai „Gudrības augļi. Vēstules” (treknrakstā – raksta teksts, parastajā – komentārs).

Pasaulēs6 mēs izšķiram vairums pakāpju un vairums nosacījumu. Tas ir, realitāte ir daudzšķautņaina.

 

Nepieciešams zināt: ja tiek runāts par pakāpēm un nosacījumiem, tad tas nozīmē izzināšanu ar dvēselēm, atbilstoši tam, ko tās šajās pasaulēs saņem, tas ir, par visu, kas atrodas mums apkārt, mēs spriežam, pamatojoties uz redzēto un izprasto.

Mēs atrodamies šīs pasaules realitātē un redzam, ka ir zeme, koki, mājas, saule, mēness, debesis, citi cilvēki. Mēs vērojam realitāti un izdarām savus spriedumus, pamatojoties uz redzēto, saikni starp objektiem. Savas sajūtas mēs nododam atbilstoši tam, kā šie objekti iedarbojas uz mums un kā mēs varam iedarboties uz tiem. Savas izzināšanas rezultātā mēs spriežam par visu, vadoties no personīgām sajūtām.

 

…saskaņā ar likumu (tāpat kā visās citās zinātnēs, tas pastāv arī kabalā  un izzināšanas metodēs): „To, ko neesam izzinājuši – nevaram nosaukt vārdā”7.

Tas nozīmē: ja mēs kaut ko nesajūtam, tad neko par to nezinām un nevaram tam piešķirt nekādu nosaukumu. Turpretī, ja tiek runāts par kaut ko, kas saistīts ar kabalu, tad runa iet par personīgo izzināšanu. To, ko izzinām, tam piešķiram nosaukumu. Nosaukumu piešķiram mēs paši saskaņā personīgajām sajūtām. Jēdzieni „karsts” vai „auksts” atbilst tam, kā mēs uztveram doto objektu; „liels” vai „mazs” – tam, kāds tas šķiet attiecībā pret mums utt. Visi vārdi un nosaukumi, kurus piešķiram objektiem, vietām, spēkiem, darbībām un rīcībām, atbilst tam, kas iziet caur mūsu sajūtām un tiek definēts, vadoties no mūsu attieksmes uz novērojamo.

 

…Vārds „nosaukums” norāda uz izzināšanu līdzīgi tam, kā cilvēks piešķir nosaukumu kaut kam tikai tad, kad zināmā mērā to ir izzinājis un atbilstoši tam, ko viņš ir izzinājis. Attiecībā uz to, ko izzinām, sajūtam un atbilstoši mūsu attieksmei pret kaut ko, mēs šo parādību definējam.

 

Tādējādi no garīgās izzināšanas redzes viedokļa realitāte dalās 3 daļās:

 

1) „Acmuto8” – Radītāja būtība;

2) Bezgalība9;

3) dvēseles10.

 

1) Par Viņa būtību mēs vispār nerunājam, – skaidro kabalisti11. Taču, ja

Viņu izzinām, kāpēc nevaram par Viņu runāt?

 

Tāpēc, ka radījumu sakne un vieta sākas ar Radīšanas Nodomu12, kurā tie iekļauti un tā jēga slēpta vārdos: „Darbības nobeigums – viņa nodomā”.

Pagaidām par Acmuto mēs vēl neko neizzinām. Mēs tikai apzināmies, ka pastāv kāds spēks, kas aptver visu realitāti, taču mēs par to neko nezinām, izņemot paša šī fakta konstatāciju.

 

2) Bezgalība (to mēs jau sajūtam) ir Radītāja Nodoms, kas slēpts teicienā „Viņa vēlme – sniegt baudu saviem radījumiem”.

Šeit mēs sajūtam, kā Acmuto – vienotais spēks – pret mums attiecas, sajūtam, ka Viņš – „Labs un labu Darošs”. Tas, kurš izzina Bezgalību, saka, ka šī spēka attieksme pret mums ir tikai pozitīva.

 

Tā ir saikne, kas pastāv starp Acmuto un dvēselēm – Acmuto attiecas pret dvēselēm caur Bezgalību pozitīvi, bez jebkādām atšķirībām. Tas nozīmē, ka no augšienes pie mums nonāk tikai pozitīva iedarbība.

 

 

 

Attēls: 1.2.1. Saikne starp Acmuto un dvēselēm: 1. Acmuto, 2. Bezgalība, 3. Dvēseles.

 

Bezgalība ir visa (tas, kas attiecas uz mums) procesa sākums – maksimums, ko kabalisti spēj izzināt. Tas nozīmē, ja es eksistēju šajā pasaulē, savā ķermenī un no punkta sirdī13 esmu attīstījis savu kli14, pacēlies augšup un šajā kli sāku izzināt, tad tajā es izzinu arvien neierobežotāku realitāti, līdz brīdim, kad izzināšu visu, ko esmu spējīgs ar savu kli izzināt, tas ir, Bezgalību.

Bezgalība nozīmē neierobežotu izzināšanu: manī nav nekas, kas traucētu man izzināt, mani neierobežo sajūtas, izzināšana, sapratne, uztvere, dimensija. Visu es uztveru, virzoties augšup caur Asija15 pasauli uz Jecira16, Brija17, Acilut18, Ādama Kadmona19 pasaulēm, līdz sasniedzu Bezgalības pasauli.

 

Attēls: 1.2.2. Cilvēka augšupeja caur garīgajām pasaulēm Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādams Kadmons uz Bezgalības pasauli. Cipari no 0 līdz 4 atbilst avijut līmeņiem. Horizontālā līnija ir barjera (mahsoms), robeža starp materiālo pasauli un Augstāko. Ar punktu () tiek attēlots nākamās dvēseles dīglis – punkts cilvēka sirdī.

Savu kli es attīstīju no avijut20 nulles līmeņa līdz ceturtajam. Avijut līmeņiem atbilst noteikts kli apjoms. Esmu sasniedzis bezgalīgu kli apjomu un tāpēc realitāti uztveru bez ierobežojuma. Šī realitāte mani piepilda, tāpēc ka to uztveru visās savas dvēseles daļās, es to aptveru, absorbēju, sajūtu un samēroju ar visu, kas ir manī, būdams pārliecināts, ka nekad nespēšu to izzināt vairāk. Pēc tam es saku, ka šī dabā esošā vienīgā spēka attieksme pret mani ir absolūti laba. Šo spēku es izzinu ar savu sajūtu un sapratnes visu dziļumu.

Šajā gadījumā es izzinu to, par ko runā kabalisti:

„Ja tu vēl neesi izzinājis, tad nespēj to sajust, taču, ja izzināsi, tad redzēsi, ka izzini vispozitīvāko spēku, kas tevi piepilda un ar piepildījumu vēlas sagādāt tev baudu gan prātā, gan sirdī, tas ir, sniegt tev pozitīvas izjūtas un neierobežotas zināšanas”21. Tā ir saikne starp mums un Augstāko spēku22.

Šo saikni dēvē par gaismu23 bez kli, taču no turienes sākas radījumu sakne, tas ir, Radītāja attieksme pret radījumu, ar kuru Viņš rada radījumu tādā formā, lai tie pēc viņu radīšanas mērotu milzīgu vēsturisko ceļu (ar vēsturi tiek domāta attīstība) un sasniegtu stāvokli, kurā viss radītais Viņu atklās.

 

 

 

Attēls: 1.2.3. Radījuma attīstības posmi. Skaidrojumi seko tekstā.

Piedzimstot un uzsākot savu eksistenci kā radījums24, mēs neko nesajūtam. Esam līdzīgi sēklai, kas sāk savu attīstību mātes klēpī un pagaidām vēl nevar iet runa par kādu neatkarību. Attīstības procesā mēs izejam sašķelšanās25 stadiju un nolaižamies lejup no Bezgalības pasaules, tad attīstāmies mūsu pasaulē26, izejot cilvēces vēstures posmu daudzu gadu garumā kopā ar Visumu, zemeslodi, mūsu ķermeni, līdz tam brīdim, kad sākam sajust „punktu sirdī”.

Tad ar tādas zinātnes palīdzību kā kabala mēs sākam augšupeju, mērojot pasauļu 125 pakāpes27 un nonākam pie izpratnes, ka spēks, kas mūs radījis, ir bezgalīgs un dara mums tikai labu. Atklājot Radītāja attieksmi pret mums, mēs esam jau ne tikai punkts, kuru Viņš radījis28, ne vien maza vēlme, gluži otrādi, kad šī mazā vēlme no Bezgalības nonākot lejup29 sasniedz stāvokli, kurā mēs to apzināmies, mēs sākam patstāvīgi attīstīt šo vēlmi līdz tam brīdim, kad tā sasniegs bezgalīgās kli līmeni. Mēs iegūstam bezgalīgu, neierobežotu uztveri un tādā pakāpē Viņu uztveram.

Tālāk mēs pārejam pie dvēselēm, jo būtībā viss ir noteikts dvēselēs.

3) Dvēseles, kas saņem labestību, ietvertu Viņa vēlmē sniegt baudu.

 

Bezgalība dēvēta par Bezgalību, tāpēc ka pati par sevi tā ir saikne, kas pastāv starp Acmuto un dvēselēm.

Saikne starp mums un Radītāju vienmēr paliek bezgalīga, taču mēs to uztveram tādā pakāpē, kādā mums ļauj mūsu stāvoklis (mūsu kli lielums). Tas nozīmē, ka arī patlaban mēs atrodamies bezgalīgajā saiknē. Augstākais spēks no savas puses radījis tikai vienu stāvokli – dvēseles, kas savienotas vienā sistēmā, dēvētā Ādams30.

Attēls 1.2.4. Ādams – dvēseļu saiknes sistēma.

Dvēseles, kas sākotnēji radītas šādā formā, nesajūt sevi bezgalīgajā realitātē, bet sāk sajust sevi kā eksistējošas šajā pasaulē31. No kura brīža cilvēks sāk sevi apzināties? Pēc kāda laika, pēc piedzimšanas šajā pasaulē, viņš piepeši sāk saprast, ka atrodas tajā, pieņemsim, viena, divu vai trīs gadu vecumā: „Es eksistēju šajā pasaulē. Esmu es un ir pasaule, mani vecāki, mana istaba”. Ar šīm sajūtām sākas mūsu pasaule, mūsu apzināšanās.

Kur mēs patiesībā atrodamies? Patiesībā mēs atrodamies Bezgalības pasaulē. Taču to, ko esam spējīgi tajā izzināt, nosaka mūsu kelim32 apjoms, kuras attīstījās no nulles un pakāpeniski nonāca līdz materiāla atklāšanai. Šajā brīdī tās atklāj mums maksimālo materiāla daļu – mūsu vēlmi saņemt.

Tas nozīmē, ka savās kelim es uztveru to pašu bezgalīgo realitāti, taču ļoti niecīgu, samazinātu, ierobežotu. Pēc tam ar manī esošo īpašību palīdzību es attīstu maņu orgānus un, izmantojot to, kas nozīmē man apkārtējo vidi – vecāki, bērnudārzs, skola, grāmatas, mācības, es atklāju savus uztveres instrumentus.

Līdz kādai pakāpei es tos atklāju? – Līdz zināmai robežai, kuru nosaka manas iekšējās īpašības un apkārtējo vide, ļaujot man tos attīstīt. Tas ir, sākotnējās izzināšanas vietā, nulles līmenī, kurā es patiesībā sevi neapzinos, es sāku sevi apzināties un dzīves garumā attīstu savu izzināšanu līdz kādam noteiktam lielumam. Šādu uztveri es dēvēju par šo pasauli, manu pasauli – pasauli, kurā patreiz dzīvojam un sevi sajūtam.

 

Attēls 1.2.5. Realitātes izzināšanas attīstība.

Tomēr arī šī uztvere ir ierobežota, tas ir tikai Bezgalības pasaules fragments. Es pastāvīgi sajūtu Bezgalību. Jautājums tikai tajā, kādās kelim es to sajūtu, cik skaidri, cik dziļi to aptveru? Tas ir atkarīgs no manas uztveres parametriem.

Audzināšana un gēni, proti, tas, ar ko esam dzimuši un ko esam saņēmuši no apkārtējiem, palīdz mums sākt apzināties Bezgalību tikai vismazākajā tās pakāpē, kas dēvēta par šo pasauli. Mēs atrodamies saiknē ar visiem radījumiem, kurus dēvējam par cilvēkiem. Cilvēki šo realitāti sajūt līdzīgi, viņiem ir identiski maņu orgāni. Mēs uztveram viens otru un kopā apjaušam Bezgalību un mūs pašus tajā pakāpē, kas dēvēta par „šo pasauli”.

Ja cilvēkam ir vēlme, tad pastāv iespēja turpināt attīstību. Mums ir vēlme atklāt mūsu dzīvi, šo pasauli un šo vēlmi mēs iegūstam tajā brīdī, kad sajūtam sevi piedzimušus ķermeņos. Tad noteiktā etapā mēs saņemam vēl vienu vēlmi. Tai nepieciešama apzināta attīstība ar maza punkta palīdzību – sākotnējie personīgie nosacījumi – un ar apkārtnes līdzdalību.

Ja es attīstu savus garīgos dotumus (ar garīgajiem dotumiem saprotam spējas, kuras esam saņēmuši no dzimšanas, kuras atrodas aiz pasaulīgo, ķermeņa orgānu sajūtu robežām) ar pareizas sabiedrības palīdzību, kas mērķēta tieši uz šo dotumu attīstību (tieši tāpat, kā esmu attīstījis iedzimtās vēlmes, pateicoties vecākiem, bērnudārzam, skolai), tad sasniedzu garīgās pasaules uztveri. Tas ir, galvenais šī rezultāta sasniegšanas nosacījums ir pareiza apkārtējo vide un punkta attīstīšana sirdī.

 

 

 

Attēls 1.2.6. Virzība uz priekšu dažādos uztveres līmeņos.

Šajā virzienā es varu virzīties uz priekšu, izejot piecus līmeņus33, līdz sasniegšu bezgalīgu uztveri. Tad es atklāju, ka būtībā man nav citas realitātes, es pastāvīgi esmu atradies Bezgalības pasaulē un pasaules neeksistē. Pasaules ir stāvokļa apslēptības, kurā es pastāvīgi atrodos. Es varu atrasties lielākā vai mazākā Bezgalības apslēptības pakāpē, turklāt varu būt apslēpts tik lielā mērā, ka vispār nejūtu, kas es esmu (tāpat kā nejutu sevi zīdaiņa vecumā).

„Es” un pasaule atklājas vienlaicīgi. Es izzinu pasauli, pateicoties savām sajūtām, savai uztverei. Tātad lieta nav tajā, lai mainītu kaut ko no ārpuses, bet gan lai redzētu apslēptības aizsegus, kuri atdala no manis patieso stāvokli, kurā atrodos. Tieši ar šīm apslēptībām, šīm pasaulēm mēs arī strādājam34. Man tikai nepieciešams noņemt no sevis apslēptības – no saviem maņu orgāniem, no sava prāta – un tad es atklāšu, ka atrodos citā pasaulē.

Vārdnīca

 

5 RABAŠs – rabīns Baruhs Ašlags (1906g. – 1991.g.), Bāla Sulama dēls un māceklis.

6 Pasaules – viss mūsu sajūtu kopums (reakcijas uz ārējo iedarbību) veido mūsos ļoti subjektīvu iekšējo ainu, dēvētu – „mūsu pasaule”. Cilvēks ar kabalas metodikas palīdzību attīsta savas sajūtas un sāk redzēt pasauli tās patiesajā formā. Stāvoklis, kurā mēs patlaban atrodamies, tiek dēvēts par Bezgalības pasauli (visu vēlmju pilnīgs apmierinājums). Cilvēks no visa šī bezgalības līmeņa spēj sajust daudzveidīgās saņemšanas, uztveres un izzināšanas pakāpes. Šie reālās, vienīgās un bezgalīgās īstenības izzināšanas līmeņi, kurā eksistē radījumi, tiek dēvēti par pasaulēm.

 

7 J. Ašlags Gudrības Augļi. Vēstules. Jeruzāleme, 1999.g. (ivrits). 64. raksts.

 

8 Acmuto – neizzināmā būtība, Radītāja būtība. Ārējā materiāla uztvere vienmēr ir subjektīva, jo mēs sajūtam tikai Radītāja iedarbību uz mums, taču izzināt Viņu pašu mēs nespējam (principā, kā visu to, kas atrodas ārpus mūsu ķermeņa robežām). Tāpēc visu, kas pastāv aiz mūsu sajūtu robežām, mēs dēvējam par Acmuto.

 

9 Bezgalība – stāvoklis, kad visas vēlmes pilnībā apmierinātas bez ierobežojuma, tas ir, radījums (vēlme baudīt) neierobežo gaismas izplatīšanos (baudu).

 

10 Dvēseles – radīšanas nodoma sākotnē tika radīta vienota dvēsele, dēvēta par Ādamu Rišonu (pirmais cilvēks). Tā sašķēlās 600 tūkstoši daļās. Patlaban katrai daļai ir iespēja pielīdzināties Radītājam. Cilvēka dvēsele sastāv no diviem komponentiem – gaismas (baudas) un tilpnes (vēlmes pēc šīs baudas), pie tam tilpne ir dvēseles būtība, bet gaisma, kas to piepilda, ir iecerētā, Radītāja sagatavotā bauda.

 

11 Kabalists – zinātnieks, kuram piemīt papildu sajūtu orgāns, kas ļauj pētīt garīgo pasauli, Radītāja ietekmi uz sevi.

 

12 Radīšanas Nodoms = Radītāja Nodoms – radīt radījumus ar mērķi sniegt šiem radījumiem maksimālu baudu.

13 Termins „sirds” tiek lietots, lai apzīmētu visas cilvēka vēlmes. Punkts sirdī – topošās dvēseles, ekrāna (pretošanās spēks egoismam) dīglis.

 

14 Kli („tilpne”) – vēlme saņemt radījumā. Egoistiskās vēlmes un tieksmes netiek dēvētas par kli. Kli ir vēlmes, kas izlabotas, derīgas, lai saņemtu gaismu, tas ir, vēlmes, kurām piemīt ekrāns (pretošanās spēks egoismam), kas transformē egoismu altruismā.

 

15 Asija pasaule – absolūti egoistiska pasaule, visvairāk attālināta no bezgalības, cilvēks pilnīgi nesajūt Radītāju vai sajūt Viņa vadību kā ļaunu, ciešanas nesošu.

 

16 Jecira pasaule – „Radītāja vaiga” pirmā atklāšana (Viņa labvēlīgās vadības apzināšanās).

 

17 Brija pasaule. Šīs pasaules pamatā ir vēlme atdot, sagādāt baudu. Cilvēks Radītāja vadību attiecībā pret sevi sajūt kā absolūti labvēlīgu, taču viņam ir izpratnes trūkums par Radītāja darbībām un attieksmi pret visiem pārējiem radījumiem.

 

18 Acilut – pasaule, kurā pilnībā tiek izjusts Radītājs un kurā notiek saplūsme ar Viņu.

 

19 Ādams Kadmons („Adam” (Ādams) – cilvēks, „kadmon” (Kadmons) – pirmējs) – pirmtēls, pirmcilvēks. Nodoms, kura realizācijas rezultātā cilvēks var pilnībā pielīdzināties Radītājam.

 

20 Avijut – spēks, vēlmes dziļums (tiek mērīts pēc skalas no 0 līdz 4).

 

21 Ashlag Y. Pri Chacham Igrot. Bnei Brak, 1999.g. – P.64 (hebrew).

 

22 Augstākais spēks = Radītājs – vispārējais nodoms un Universa daba, globālais likums, kas nonāk lejup virzībā uz mums, veido mūs, veido mūsu Visumu, vada visu, virzot uz sākotnējo mērķi – attīstīt radījumus līdz savam līmenim.

 

23 Gaisma – Radītāja iedarbība, sajūtama kā bauda, vēlme sniegt baudu.

 

24 Radījums – tilpne, dvēsele, radītā no nekā („ješ mi ain”) vēlme gūt baudu no Radītāja, no Radītāja sajušanas, no gaismas.

 

25 Sašķelšanās – saistošā „ekrāna” (nolūka „atdeves dēļ”) izzušana starp daudzveidīgajām īpašībām, vēlmēm. Altruistiskā savstarpējās sadarbības principa mainīšana uz egoistisko.

 

26 Mūsu pasaule – absolūta egoisma īpašība, kuru sajūtam ar mūsu pieciem maņu orgāniem, tā nav spējīga saņemt sevī gaismu (baudu), tāpēc tiek sajusta kā tukšums (ciešanas).

 

27 125 pakāpes = 125 uztveres līmeņi. Mēs arī patreiz atrodamies bezgalības pasaulē un to sajūtam, taču tikai pašā minimālākajā tās izpausmē, kas dēvēta „šī pasaule”, „mūsu pasaule”. Izņemot bezgalības pasauli un mūs, reālajā īstenībā nekā cita nav. Mēs eksistējam vienīgajā un bezgalīgajā īstenībā, tās izzināšanas līmeņi tiek dēvēti par pasaulēm. Pastāv piecas pasaules, katra no tām dalās vēl uz piecām nelielām daļām un katra no tām – vēl uz piecām. Tādā veidā pastāv mūsu stāvokļa, kurā mēs patiesībā eksistējam, 125 apzināšanās, izpratnes, izzināšanas un sajūtu pakāpes.

 

28 Radītāja radītais punkts = „ješ mi ain” (esošais no nekā) ir ārpus Radītāja radītā mikroskopiskā vēlme baudīt. Sākotnēji tas ir punkts, tas ir stāvoklis nedaudz tumšāks par gaismu.

 

29 Nonākšana  lejup = attālināšanās. Pamatlikums, kas darbojas Universā, ir īpašību līdzības princips. Tas klāsta, ka divi objekti tuvinās viens otram līdz pilnīgai saplūsmei saskaņā ar īpašību līdzību un attālinās īpašību atšķirības dēļ. Šis tuvības princips saskaņā ar īpašību līdzību pastāv arī mūsu pasaulē: jo vairāk cilvēki līdzinās viens otram atbilstoši interesēm, viedokļiem, jo tuvāki ir viens otram, turpretī tie, kuri viens otru neieredz – attālināti viens no otra.

 

30 Ādams = Ādams Rišons – visu radīto dvēseļu kopums, saikne starp tām pēc savstarpējās atdeves principiem.

 

31 Šī pasaule – absolūts egoisms, kas nav spējīgs saņemt gaismu (baudu) sevī, tādēļ tiek sajusts kā tukšums (ciešanas). Šis stāvoklis ir atraušanās sajūtas sekas no kopīgās dvēsles (Ādama).

 

32 Kelim – vārda „kli” dauzsk. = vēlmes = uztveres instrumenti, kas rodas iegūtās pieredzes rezultātā.

 

33 Pieci līmeņi – Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādama Kadmona pasaules.

 

34 Strādājam = attīstāmies = mainām uztveri.

 

<<3.kurss-1                 3.kurss-3>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties