Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 3.kurss-13

(SKA MĀCĪBU KURSI), 03.kurss Komentēt

<<3.kurss-12                 3.kurss-14>>

 

2.5. Šķietamā pasaule

Doktora Mihaela Laitmana komentārs Bāla Sulama rakstam „Ievads Zoar Grāmatā” (Bāla Sulama oriģinālteksts – treknrakstā, komentārs – zem oriģinālteksta).

Jehuda Ašlags savā rakstā klāsta77: „Un nejautā par to, tāpēc ka tas pats princips darbojas tāpat arī mūsu materiālās pasaules izzināšanā, piemēram: mūsu redze, ar kuras palīdzību mums paveras milzīga pasaule visā tās brīnumskaistajā pilnībā, taču patiesībā mēs to visu neredzam, šīs ainas rodas mūsos iekšēji. Citādāk runājot, mūsu smadzeņu pakauša daļā atrodas fotoierīce, kas darbojas kā acs, attēlojot tur visu, ko redzam un neko no tā, kas atrastos ārpus mums.

 

Šim nolūkam mūsu smadzenēs Radītājs izveidoja it kā spoguļaci, kas apgriež otrādi visu, kas tajā attēlojas, lai mēs to redzētu it kā esošu ārpus mums, mūsu acu priekšā.

 

Taču, lai gan tas, ko redzam ārpus mums, nav īsts, mums jāpateicas Radītāja vadībai par to, ka Viņš mūsu smadzenēs izveidojis šo spoguli, kas ļauj mums redzēt un izprast to, kas atrodas ārpus mums. Ar to Viņš deva mums spēku katru lietu apjēgt īsti patiesā izzināšanas procesā, izmērīt katru lietu no iekšpuses un ārpuses. Bez tā pazustu mūsu izzināšanas lielākā daļa”.

Mēs izzinām apkārtējo pasauli, kas atrodas it kā ārpus mums. Tas sniedz mums iespēju sajust Radītāja papildu īpašības, Viņš ir vienīgais, kas atrodas ārpusē vienkāršās gaismas veidā.

Es izzinu tikai reakcijas uz informāciju, kas nonāk manos maņu orgānos. Piemēram, ja kaut ko nogaršoju, tad sajūtu to iekšēji. Turpretī redzu to, kas atrodas ārpusē. Patiesībā mani garšas receptori izzina kaut ko, kas ienācis no ārpuses. Es nogaršoju kaut ko ārēju, kas saskāries ar manu maņu orgānu. Īstenībā gan vienā, gan otrā gadījumā es izzinu tikai iekšējo gaismu, precīzāk, savu reakciju uz to.

Atbilstoši dažādu reakciju uzkrājumam par ārējiem kairinājumiem, es sāku iedomāties to, kas atrodas ārpusē. Es iedomājos skaņu, kas līdz manīm nonāk, tā ieplūst ausī un iziet cauri visai nervu sistēmai; es varu to atšķirt un atbilstoši tam varu pateikt, ka ārpusē kaut kas ir. Patiesībā tur nekā nav, taču, balstoties uz nervu sistēmas reakciju, es iedomājos, ka ir. Mana iekšējā vēlme saņemt uzbudinās līdz tādai pakāpei, ka tās reakcija uz gaismu, kas atrodas ārpusē, sniedz man no turienes kaut kā īpaša sajūtu. Tas nozīmē, ka, pamatojoties uz iekšējo reakciju, es iztēlojos ārējo formu un veidoju sev priekšstatu par Radītāju. Man ir daudz vēlmju, es sāku tajās sajust reakcijas uz altruistiskajām īpašībām. Tādā veidā katrā vēlmē es pakāpeniski izzinu atdeves īpašību. Līdz ar to es izzinu Radītāja īpašības un Viņa attieksmi pret mani. Tādā veidā atstarotajā gaismā78 es veidoju priekšstatu par Radītāju, Radītāja tēlu, kurš atrodas it kā ārpus manis. Bez iespējas sajust iekšēji un iztēloties ārēji, man nebūtu saiknes ar Radītāju. Es atrastos tikai savās iekšējās sajūtās, ārpus savienības ar Dodošo.

Visas pārmaiņas dvēselēs (labošanās, pacelšanās, kritumi, attieksme pret gaismu un pret visu notiekošo) ir iekšējās sajūtas, „taču tas izskatās tā, it kā pārmaiņas notiktu pašā Dodošajā” – it kā tieši Radītājs atrodas kabalistu acu priekšā, veido ar tiem savstarpējo saikni un sadarbojas. Tikai šādā ceļā viņi izpelnas zināšanas un Radītāja brīnumskaistā Nodoma izzināšanu.

 

„Neskatoties uz to, ka mēs visu redzam, it kā notiekošu acu priekšā” – pamatojoties uz mūsu reakciju attiecībā pret Augstāko gaismu, mums šķiet, it kā acu priekšā mēs veidojam sev Radītāju, tajā pašā laikā Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un tikai mūsu reakcijas pastāvīgi mainās atbilstoši iekšējiem labojumiem. Es pastāvīgi koriģēju savu vēlmju stāvokļus: dziļumā, pretestībā tiem utt. Katru reizi, kad iekšēji mainos, man šķiet, ka pārmaiņas notiek ārpusē.

 

„Neskatoties uz to, ka redzam visu it kā notiekošu mūsu acu priekšā, jebkurš, kuram piemīt saprāts, skaidri redz, ka viss, ko mēs redzam, atrodas mūsos, mūsu smadzenēs. Tāpat arī dvēseles: neskatoties uz to, ka visus tēlus tās redz Dodošajā, tām nav šaubu, ka visi šie tēli atrodas pašās dvēselēs, smadzenēs, nevis Dodošajā. Papūlies ar visu rūpību saprast sacīto, par cik nav manos spēkos atklāt to vairāk…”

 

Personīgās pārmaiņas un iekšējo redzējumu es redzu tā it kā tie atrastos ārpusē, taču tieši tas manī veido Radītāja tēlu, ar šo tēlu es sazinos, veidoju dialogu. Radījumam ir jāredz, proti, jājūt (redze ir augstākā sajūtas pakāpe) Radītājs. Pašu Radītāju, Viņa būtību mēs neizprotam. Abstrakto formu mēs uztveram neskaidri, nejauši un tā ir maldinoša. Mēs skaidri apgūstam formu, kas ietērpta matērijā un pašu matēriju, tas ir, sevi (savas vēlmes). Šajā gadījumā tā kļūst par Radītāja formu, kurš ietērpies radījuma matērijā.

Kāpēc „par Radītāja formu”? Radījuma matērija ir vēlme. Ja radījums spēs izlabot savas vēlmes ar vislielāko spēku, ko tas saņem no Radītāja, tad katra vēlme, kas maksimāli darbojas uz atdevi, kļūs par sākotnēji radīto formu. Tas ir Radītāja zīmogs, kuru Viņš iemiesoja radījumā kā vēlmi.

No Radītāja puses tas bija atdeves spēks. Viņa zīme radījuma vēlmē saņemt izpaudās kā vēlme baudīt. Vai Radītāja zīmogā bija šī vēlme atdot? Bija vienkārša Augstākā gaisma, dēvēta: būtība. Taču noteiktas attīstības ceļā, izpaužoties matērijā, Augstākā gaisma radīja tajā vairums vēlmju. Radījuma saikne ar Radītāju var veidoties tikai caur šīm vēlmēm.

Ko šajās vēlmēs radījums redz? Tas redz avotu, no kura uz viņu nāk bauda.

Ja visas savas vēlmes es virzu uz atdevi, tad ar to palīdzību es izzinu Radītāja attieksmi pret mani kā Dodošā. Šajā gadījumā man šķiet, ka šo ainu es redzu no ārpuses. Taču būtībā tā ir mana iekšējā aina, kuru esmu izzinājis, pateicoties tam, ka rīkojos kā dodošais. Dodošo, kuru esmu no sevis izveidojis pats, redzu sev priekšā.

Ja es nespētu iedomāties Dodošo kā eksistējošu ārpus manis, tad nespētu ar Viņu rast kontaktu, jo tādā gadījumā es neizzinu Viņa būtību. Vai Dodošā tēls, kuru es izzinu un it kā redzu acu priekšā, ir maldinošs? Nē, tā nav ilūzija. Tā ir Radītāja patiesa attieksme pret mani. Fantāzija ir tā, ka Viņš man atklājas kā atdeves avots, kas piepilda manas dvēseles kelim. Pašam Radītājam šāda forma nepiemīt. Tādā veidā Viņu attēlo kabalisti. Viņam pašam nav nekāda tēla.

Tieši tāpat mūsu pasaulē mēs dabiskā ceļā iedomājamies, ka iespaidi, kas mūsos rodas pateicoties maņu orgāniem, ir notiekošais ārpus mums, ārpusē. Bāls Sulams saka, ka katrs, kuram piemīt saprāts, savā izpētē saprot, ka „viss, ko redzam, ir tikai mūsu smadzenēs”. Ja viens no maņu orgāniem pazūd no aprites, izzūd arī apkartējās pasaules daļa. Ja mums izzustu visi mūsu sensori, tad mēs redzētu pilnīgi citu pasauli, citā tās formā.

Galu galā visa pasaule ir iekšējo sajūtu summa piecos maņu orgānos. Pat mainot to diapazonu, mēs redzēsim citu spektru, dzirdēsim citas frekvences utt. Tas ir, iegūsim pavisam citu pasaules ainu.

Kabalā tas tiek dēvēts par izdomāto pasauli, tāpēc ka mūsu sajūtas aptver ļoti šauru diapazonu, tās ir statiskas un sniedz mums nejaušu, maldīgu ainiņu. Taču ar to mums pilnīgi pietiek, lai virzītos uz priekšu, lai attīstītu sesto sajūtu orgānu, sesto maņu.

Kapēc cilvēks radīts tieši tādā veidā un ar tādiem sensoriem? Pamatojoties uz personīgo pieredzi, mēs nonākam pie secinājuma, ka visa pasaule ir rezultāts tam, ko mūsos izveidojušas mūsu sajūtas. Cilvēki, kas izpelnījušies garīgo redzi, patiešām redz, ka mūsu pasaules aina, kuru veidojam acu priekšā, ir nemainīgā Augstākā gaisma, kas piepilda visu realitāti. Tikai mūsu sajūtas, reaģējot uz Augstāko gaismu, Radītāja atveidojumu dala četros dabas veidos: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais.

Aina, kuru attēlo mūsu iztēle, izskatās tik dzīva, ka mēs nespējam izrauties no sagrozītā priekšstata, līdzko attīstīsim sevī papildu sesto sajūtu orgānu. Sākot dzīvot ar šī papildu orgāna sajūtām, mēs atklājam, ka spējam it kā iesakņoties dabiskajos piecos maņu orgānos un tajos eksistēt, taču varam iziet ārpus to robežām. Iegrimstot sajūtās, kas saņemtas ar piecu maņu orgānu palīdzību, cilvēks, tā sakot, sāk dzīvot tikai tad, kad iziet no tiem, viņš nomirst.

Cilvēks ir tikai vēlme saņemt, kurai var būt visdažādākās nokrāsas. Garīgajā pasaulē vēlme tiek dēvēta „cilvēks”79 un tā ir pēdējā pakāpe rindā: „nedzīvais”80, „augu”81, „dzīvnieciskais”82, „cilvēciskais”. Mainot vēlmi saņemt, var sajust sevi kā dzīvnieku, augu vai nedzīvās pasaules pārstāvi – tas viss ir garīgo pakāpju sajūtas. Mūsu materiālais apvalks ir nemainīgs, taču, ja mēs būtu spējīgi, tad izpētes ceļā pārtaptu par akmeni, dzīvnieku vai ziedu. Viss atkarīgs tikai no vēlmes saņemt līmeņa, no vēlmes attīstības pakāpes un labošanās, tas ir, no tā, kā vēlme saņemt mijiedarbojas ar gaismu.

Tas nozīmē, ka ietērpi, kurus  iztēlojamies kā ārējās pasaules ainu un kuros veidojam priekšstatu par Bezgalības pasaules gaismu, ir mūsu piecu maņu orgānu reakcija, kuru prototipi ir 5 garīgās sefirot83. Izmantojot šos maņu orgānus, mēs varam iedomāties sevi kā cilvēku ar viņa ārējo pasauli vai kā suni ar suņa pasauli, vai kā augu ar augu pasauli, vai arī kā kaut ko nedzīvu. Pat akmenim ir sava saikne ar apkārtējo dabu un savs iespaids no tās.

Ņemot vērā, ka mums nav spēja, kas ļautu uztvert Radītāja būtību, mēs izzinām ne Viņu pašu, bet tikai tēlu, kas radies mūsu saspratnes līmenī. Kā radījums mēs neesam spējīgi iziet ārpus savām robežām un sajust kaut ko ārpus mums. Ja mūsu kli būs pilnībā izlabota, mēs spēsim iedomāties Radītāja atdevi daudz īstākā formā, bez sagrozījumiem un traucējumiem savās īpašībās. Taču pat šādas izzināšanas pamatā ir sajūtas, kas nāk caur maņu orgāniem, ar kuriem Viņš mūs ir radījis. Viņš varēja mūsos ielikt pilnīgi citas uztveres spējas. Vai arī vispār atņemt jebkuras sajūtas…

Taču jau pati iespēja iedomāties, ka kaut kas pastāv ārpus manis, ārpus manām sajūtām, kaut kas, ko nesajūtu, liecina par cita stāvokļa esību, kuru es spēšu sasniegt, kad būšu izlabojies un kad manas sajūtas sasniegs atbilsmi ar Radītāju. Labošanās beigās es redzēšu Viņu tādu, kāds Viņš vēlējās man atklāties. Kas notiks pēc tam?

Iespējams, pēc šī stāvokļa sasniegšanas ir izeja uz kādu principiāli jaunu pakāpi, nebijušu iespēju atklāšana, kuras patlaban nav vērojamas. Viss, par ko kabalisti mums stāsta savos darbos, noved mūs tikai pie šī sliekšņa… Līdz tam brīdim es redzu Radītāju atbilstoši tam, ciktāl esmu izlabojies un mans priekšstats par Viņu vienmēr ir vairāk vai mazāk aprobežots. Tikai tādā veidā es arī varu par Viņu kaut ko sacīt vai Viņu iztēloties. „Katrs, kurš redz trūkumus, redz tos atbilstoši savas sabojātības pakāpei un katrs, kurš attaisno, attaisno atbilstoši tai pakāpei, kurā izlabojies”.84

Vārdnīca

 

77 J. Ašlags, „Ievads Zoar Grāmatā”. P.34.// M. Laitmans, Ievads kabalā – M.: Izd. Sofija, 2006.g. – Lpp. 47. – 54.

 

78 Atstarotā gaisma (or hozer) – („or” – bauda, „hozer” – atgriezenisks, tas ir, atstarotā gaisma) – vēlme sniegt baudu Radītājam tieši tāpat, kā Viņš sniedz man.

 

79 (Līmenis) Cilvēks – vēlmes baudīt ceturtā attīstības pakāpe, kas rada iespēju sajust kādu, kurš atrodas ārpusē (tuvāko). Tā rezultātā „cilvēks” iegūst brīvu izvēli, tas ir, saņem iespēju pacelties virs savas būtības, izprast Radītāja būtību, Viņam pielīdzināties.

 

80 Nedzīvais (līmenis) – piemīt tikai viena īpašība – saglabāt savu stacionāro stāvokli: saņemt un baudīt, pildot tās vēlmes, to radījuma programmu, kas tajā ir ielikta.

 

81 Augu (līmenis) – patstāvīgas vēlmes rašanās sākums, pateicoties kurai rodas spēki pārvarēt savu tieksmi baudīt un rīkoties ar vēlmi atdot. Taču tas, kurš atrodas šajā līmenī, vēl nav spējīgs pretoties apkārtējo vēlmēm.

 

82 Dzīvnieciskais (līmenis) – vēlmes saņemt attīstības līmenis, kas katrā atsevišķā elementā rada individuālas sajūtas – katra īpašo dzīvi, kas atšķiras no pārējiem. Taču šajā līmenī vēl izpaliek līdzjutības sajūta attiecībā pret tuvāko, tas ir, nav nepieciešamās līdzcietības vai prieka attieksmē pret sev līdzīgiem.

 

83 5 sefirot = Keter, Hohma, Bina, Zeir Anpin, Malhut – kopīgās vēlmes daļas, kas ļauj baudīt Radītāja gaismu, šīs vēlmes sadalītas pēc nākamā cilvēka (pieci maņu orgāni) līdzības. Katra sefira ierobežo gaismas saņemšanu pēc sava ieskata, atkarībā no sava „rakstura”.

 

84 Bābeles Talmūds, traktāts „Kidušin”, 70.lpp.

 

<<3.kurss-12                 3.kurss-14>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties