Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 2.kurss-4

(SKA MĀCĪBU KURSI), 02.kurss Komentēt

<<2.kurss-3                 2.kurss-5>>

1.4. Pasaules uztvere

Jūtot sevi kā dzīvojošus šajā pasaulē, mēs nespējam iedomāties citu izzināšanas ainu. Mēs atšķiramies pēc sava rakstura, noskaņojuma, vecuma, izglītības, tomēr galarezultātā uztveram vienu un to pašu pasaules ainu. Ir dažāda veida ekstrasensi, kuri uztver nedaudz vairāk un smalkāk, jūt daudzveidīgus fluīdus un vibrācijas. Viņi spēj nedaudz dziļāk izprast cilvēka uzvedību un pat zināmā mērā saredzēt viņa pagātni, tagadni un nākotni. Tomēr šīs lietas neiziet ārpus mūsu maņu orgānu iespēju robežām, kuri var būt jūtīgāki vai parasti. Mums visiem ir viena realitātes aina, tāpēc arī mums šķiet, ka tā ir pilnīgi objektīva un nosacīta ar mūsu dabiskajām uztveres spējām.

Ja mums būtu citi maņu orgāni, ja to būtu vairāk vai mazāk – mēs uztvertu pavisam citu realitāti. Mēs pētām dzīvnieku maņu orgānus: piemēram, mēģinām lūkoties uz pasauli ar bites acīm vai izmantot suņa ožu. Tajā mērā, kādā spējam iekļūt to sensoros, mēs atklājam, līdz kādai pakāpei dzīvnieku daba šo pasauli redz citādu. Tomēr tā vai citādi, šajā pasaulē mēs esam piederīgi vienai dzīvības formai – dzīvnieku sugai un mūsu maņu orgāni atbilst dzīvnieciskajai pakāpei39.

Raugoties no mūsu skatpunkta, mēdz būt ļoti dīvainas un neparastas sugas, kuras savdabīgi uztver pasauli. Realitāte, kas atspoguļojas šo sugu smadzenēs, atšķiras no mūsu realitātes pēc krāsas, smaržas un citiem parametriem. Dzīvniekiem pasaules aina ir atkarīga no analizatoru sistēmas, kas ir noteicošie (ģenētiskie) noteiktai sugai. Tādējādi bitei vadošā ir redzes uztveres sistēma, kas pilnīgi atšķiras no mūsu. Bites redzes analizators uztver ne tikai redzamā gaismas spektra signālus, bet arī ultravioleto izstarojumu, kas nosaka tās uzvedību un funkcijas40. Suņiem vadošais ir ožas orgāns, tas ir 100 – 10000 reižu jūtīgāks kā cilvēkam un dzirdes, kas 3 – 4 reizes pārsniedz cilvēka dzirdi. Tie tad arī veido suņa pasaules uztveri41. Taču jebkurā gadījumā runa iet par piecu maņu orgānu uztveri.

Mēs nespējam iztēloties ainu, kas rastos, ja mums būtu papildu maņu orgāni. Tam mums nav pieredzes, nav reakcijas, emociju, rešimot42. Tādējādi, lai cik ierīču cilvēks radītu un izgudrotu šajā pasaulē, viņš nespēs izdomāt neko tādu, kas kalpotu viņam kā principiāli jauns sajūtu orgāns.

Viss, ko mēs izgudrojam, tikai pastiprina to pašu piecu maņu orgānu uztveres dziļumu vai plašumu: mikroskops, teleskops, dažādu diapazonu frekvenču detektors (jo viss, ko uztveram, ir viļni un frekvences). Lai cik viļņu mēs atklātu (redzes, dzirdes, ožas, taustes utt.), lai kā paplašinātu uztveres diapazonu, jebkurā gadījumā aiz ierīcēm galarezultātā atrodas cilvēks, kurš no tām saņem informāciju savos dabiskajos sensoros. Visu piecu maņu orgānu kopējā reakcija veido zināmu ainu, un šī aina ir ļoti ierobežota.

Cilvēks nekad nespēs izgudrot sev papildu maņu orgānus vai, pilnīgi anulējot savus dabiskos sensorus, nodrošināt sevi ar citiem. Tas nav iespējams. Mēs pat nezinām, ko tas nozīmē. Interesanti, ka zinātne virzās uz priekšu un zinātnieki runā par cilvēka uztveres aprobežotību, taču viņi nespēj neko pateikt par papildu maņu orgānu. Viņi klāsta par uztveres precizitātes paaugstināšanu sajūtās, lielāku jūtīgumu un dziļumu, taču nespēj iedomāties, ka mums varētu būt arī cits maņu orgāns.

Pastāv vairums izpētes piemēru, kas veikti pirms un pēc fiziskās nāves. Cilvēkā atradās „dvēsele”, taču tagad tās nav. Cik tā sver? Cilvēku nosver abos šajos stāvokļos. Tāda veida pētījumi tiek veikti ar pilnu nopietnību, tāpēc ka trūkst izpratnes par to, ka dvēsele spēj atrasties ārpus cilvēka uztveres robežām. Tas ir dabiski.

Mēs jau sacījām, ka pasaules uztverē galvenā vienmēr ir bijusi pieeja, saskaņā ar kuru pasaule eksistē ārpus cilvēka. Es dzīvoju un nomirstu, taču pasaule paliek turpat, kur bijusi. Kāpēc? Tāpēc, ka tādas ir manas sajūtas: es dzīvoju, man līdzās dzīvo un mirst cilvēki un no tā, ka viņi dzīvo vai mirst, pasaule nemainās. Tātad arī es varu dzīvot vai nomirt, un nekādu iespaidu tas neatstās uz ierasto pasaules eksistenci. Tādējādi saskaņā ar mūsu uztveri, pasaule ir konstante, kaut kas stabili pastāvošs ārpus cilvēka. Tajā notiek izmaiņas, taču tā pastāv.

Beidzot zinātnieki sākuši atzīt, ka pasaules uztvere ir relatīva, ka tā ir atkarīga no tā, kurš to uztver – no izzinātāja, tā tas dēvēts kabalā. Alberts Einšteins bija pirmais, kurš tam pievērsa uzmanību. Saskaņā ar viņa apgalvojumu, pasaules uztvere eksistē pati par sevi, tomēr tā mainās atkarībā no tā subjekta pārvietošanās ātruma, kurš to sajūt. Attiecībā pret viņu mainās gan laiks, gan telpiskais raksturojums un korelācija.

Tādā veidā relativitātes teorija ir relatīvās uztveres teorija, kas atkarīga no saņemošā. Tomēr arī šeit saņemošais maina tikai savu ātrumu, viņš nemaina pasauli, nemaina sevi. Vienkārši pasaules uztvere mainās attiecībā pret viņu, jo starp abiem pastāv zināma veida mainīgs ātrums. Ļoti aprobežota pieeja, taču jebkurā gadījumā tā bija liela revolūcija.

Pēc tam cits zinātnieks Hjū Everets (Hugh Everett) (1930.g. – 1982.g.) pavirzījās vēl tālāk. Viņš paziņoja, ka pasaule nepastāv konstanti tādā veidā, kādā tā mums tēlojas, bet savieto mūs un kaut ko eksistējošu. Citiem vārdiem, ir kāda aina, forma, tomēr mēs to uztveram nevis kā tādu, bet atbilstoši personīgajām sajūtām, savām īpašībām. Tādējādi uztveramā aina ir manu un pasaules īpašību savienojuma rezultāts.

Lai arī Everets, iespējams, mazāk pazīstams kā Einšteins, viņa koncepcija ir tikpat revolucionāra kā relativitātes teorija. Saskaņā ar Einšteina apgalvojumu, parametrs, kas maina uztveri, ir ātrums – kaut kas, kas neattiecas ne uz pasauli, ne uz mani, kaut kas eksistējošs ārpus manis. Everets gan apgalvo, ka mainot savus maņu orgānus, līdz ar to es mainu pasaules uztveri. Uztveres viedokli viņš definē kā subjektīvu: tas, ko es uztveru, nav realitāte, bet pieder maniem maņu orgāniem, atkarīgs no tiem un nosacīts ar tiem.


Vārdnīca

39 Dzīvnieciskais līmenis (pakāpe) – pastāv vēlmes saņemt četras attīstības pakāpes: nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēks. Vēlmes saņemt dzīvnieciskais līmenis katrā atsevišķā elementā rada individuālas sajūtas – īpašu dzīvi, kas atšķiras no citām. Taču šajā līmenī vēl nav līdzcietības pret citām personām salīdzinājumā ar cilvēka līmeni.

40 Fiša pētījumi 1914. gadā un Kjūna – 1927. gadā, saskaņā ar Ukrainas Zooloģijas institūta datiem.

41 saskaņā ar Helsinku universitātes Zooloģijas katedras pētījumu datiem 1966. gadā.

42 Rešimot – atmiņas, ieraksts, iepriekšējā stāvokļa „nospiedums”.

<<2.kurss-3                 2.kurss-5>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties