Kabalas zinātne Latvijā

<<2.kurss-1                 2.kurss-3>>

1. nodarbība

Radīšanas nodoms

1.1. Pirmcēlonis (Radītājs)

1.2. Gaismas iedarbība

1.3. Esamības izzināšana

1.4. Pasaules uztvere

1.5. Bezgalības gaisma, ekrāns

1.6. 125 uztveres līmeņi

1.7. Tests

1.1. Pirmcēlonis (Radītājs)

Par pirmcēloni (Radītāju) kabalā tiek dēvēts Augstākais vadošais spēks, kuru zinātnieki kabalisti raksturo kā Absolūtu Labestību.

Minēsim dažus definējumus, kas raksturo Radītāju:

a) Viņa daba nepakļaujas tiešai izpētei, jo jebkurš pētījums iespējams tikai ievērojot īpašību līdzības likumu. Analizēt var tikai Viņa ietekmi: viena no vispārpieņemtām izpētes metodikām zinātnē ir sekojoša: kāds objekts, ar iepriekš noteiktām īpašībām, tiek pakļauts iedarbībai. Šīs iedarbības īpašības mums nav zināmas un, atbilstoši objekta īpašību izmaiņām, tiek izdarīti secinājumi par ietekmes īpašībām;

b) Viņa ietekme („gaisma²⁰”) ir pastāvīga, nemainīga un Viņa stāvoklis definējams kā pilnīgs miers, ņemot vērā, ka kustība ir nepilnības sajūtas sekas;

c) Viņa ietekmi radījumi uztver kā vēlamu un labu;

Radītājs – globālais likums, kas nonāk lejup pie mums, tas veido mūs, rada mūsu Visumu, vada²¹ visu, sākot no elementārdaļiņām, šūnām un caur visiem organismiem veselu milzīgu struktūru.

Radītājs ir Universa vispārējā daba. Tajā iedziļinoties, redzam, ka Radītājs ir doma. Aptuveni tādā veidā Einšteins iztēlojās vienoto Visuma likumu. Zinātnieki šodien nonāk pie secinājuma, ka aiz fizikas likumiem ir jūtama doma, kas viņus vada. Praktiski tas nozīmē pietuvināšanos izzināšanas iespēju robežai šajā pasaulē. Tālāk sākas izzināšana tikai sajūtu līmenī.

Visas cilvēka sajūtas norisinās viņa iekšienē. Pat tas, kurš vēl nav sajutis Augstāko spēku iedarbību un ar iekšējo redzi nav saskatījis gaismu, var iedomāties, ka pastāv kas Augstāks un lai kā mēs to dēvētu, šajā vārdā atspoguļosies mūsu uztvere un nevis Viņš pats. Piemēram, Augstākais attiecībā pret mums ir Radītājs, tāpēc ka Viņš mūs radījis. Šis Augstākais ir homogēnais lauks, kas līdzinās spēka laukam.

Augstākais sevī pašā iedalīja vietu, kur nekādā veidā neizpaužas. Tāpēc tā tiek dēvēta par tukšu, tā ir vieta, kurā nav gaismas. Tur Augstākais spēks radīja cilvēku – kaut ko, kas sevi sajūt. Cilvēks ir spējīgs just arī viņam apkārt esošo Radītāju, taču tikai tādā pakāpē, kādā viņa īpašības līdzinās Radītāja īpašībām. Savā sākotnējā stāvoklī cilvēks sajūt tikai sevi, turklāt sakropļoto uztveri attiecībā pret Radītāju, uztver kā pasauli, kas atrodas viņam apkārt, tāpēc dēvēta par „mūsu pasauli”.

No Radītāja viedokļa, mēs eksistējam ar Viņu absolūtā saplūsmē un saskaņā, un Viņš mūs pilnībā vada, piepildot mūs un visu telpu. Radītāja apslēptība pastāv tikai attiecībā pret mums.

Cilvēka uzdevums: sākot no sākotnējā garīgā līmeņa, kurā viņš piedzimis un sajūt tikai sevi, caur subjektīvu apkārtējās pasaules uztveri, sasniegt pilnīgu Radītāja izzināšanu. Panākt savās sajūtās tādu stāvokli, kad vēlme baudīt netraucēs viņa saplūsmei ar Radītāju, kā tas bija līdz brīdim, kad dvēsele bija ietērpusies egoistiskajā²² un materiālajā²³ formā.

Vārdnīca

²⁰ Gaisma – informācijas, jūtu, baudas nodošana (pēc analoģijas ar gaismu mūsu pasaulē, kas dod dzīvību, siltumu utt. vai domas, izpratni, izzināšanu).

²¹ Vada = mērķtiecīgi attīsta.

²² Egoistiskais (dvēseles apvalks) – spēki, kas darbojas pret radījuma satuvināšanos ar Radītāju.

²³ Dvēseles materiālais apvalks – jūtas, sajūta pašā zemākajā vēlmes līmenī (praktiski bez centieniem sasniegt gaismu, Radītāju), uztverama kā šīs pasaules matērija.

<<2.kurss-1                 2.kurss-3>>