Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 25

SKA mācību materiāli. 15.kurss-9

(SKA MĀCĪBU KURSI), 15.kurss Komentēt

<<15.kurss-8          15.kurss-10>>

2. nodarbība

Radīšanas nodoma noskaidrošana

 

2.1. Sākumpunkts un mērķis

10) Tagad sāksim noskaidrot radīšanas nodoma formas. Bez šaubām, ka darbības rezultāts jau sākotnēji ir nodomā, ņemot vērā, ka pat materiālajam cilvēkam, kurš apveltīts ar lielu daudzumu domu, darbības rezultāts arī sākotnēji būs viņa nodomā.

Piemēram, cilvēks aizņemts savas mājas celtniecībā. Mēs saprotam, ka pirmā doma šajā viņa nodarbē bija doma par mājas formu, kurā viņš apmetīsies uz dzīvi, un tādēļ mājas pabeigšanu apsteidz vēl vairums domu un darbību, līdz viņš pabeigs sākotnējo formu, kuru bija iepriekš nodomājis, un šī forma nonāk pie viņa visu viņa darbību beigās. Un tātad tu redzi, ka darbības rezultāts sākotnēji ir nodomā.

Un, lūk, darbības beigas ir gan sākumpunkts, gan mērķis, dēļ kuriem tas viss tika radīts, un tieši: „lai sniegtu baudu saviem radījumiem”, kā rakstīts Zoar grāmatā.

Zināms, ka Radītāja doma beidzas un darbojas acumirklī, – jo Viņš taču nav cilvēks, lai viņam būtu nepieciešami darbības līdzekļi, bet tikai viena doma pabeidz visu darbību tūdaļ un nekavējoties.

Un saskaņā ar sacīto, saprotams, ka tūdaļ ar Viņa domu par radīšanu – „sniegt baudu saviem radījumiem” – acumirklī nāca un izplatījās no Viņa šī gaisma visā savā daudzveidībā un diženumā, un visā Viņa iecerēto baudu cildenumā, un tas viss ietverts tajā pašā domā, kuru mēs dēvējam par „radīšanas nodomu”.

Un saproti to labi, jo šajā vietā ir jāsaīsina skaidrojums. Un zini, ka šo radīšanas nodomu mēs dēvējam par „Bezgalības gaismu”, jo attiecībā pret pašu Radītāja būtību mums nav ne skaņas un ne vārda, lai nosauktu Viņu kādā vārdā. Un atceries to.

TEKSTA KOMENTĀRS

2.1. Sākumpunkts un mērķis

Radīšanas nodoma noskaidrošana

10) Tagad sāksim noskaidrot radīšanas nodoma formas. Bez šaubām, ka darbības rezultāts jau sākotnēji ir nodomā, ņemot vērā, ka pat materiālajam cilvēkam, kurš apveltīts ar lielu daudzumu domu, darbības rezultāts arī sākotnēji būs viņa nodomā.

Piemēram, cilvēks aizņemts savas mājas celtniecībā. Mēs saprotam, ka pirmā doma šajā viņa nodarbē bija doma par mājas formu, kurā viņš apmetīsies uz dzīvi, un tādēļ mājas pabeigšanu apsteidz vēl vairums domu un darbību, līdz viņš pabeigs sākotnējo formu, kuru bija iepriekš nodomājis, un šī forma nonāk pie viņa visu viņa darbību beigās. Un tātad tu redzi, ka darbības rezultāts sākotnēji ir nodomā.

Un, lūk, darbības beigas ir gan sākumpunkts, gan mērķis, dēļ kuriem tas viss tika radīts, un tieši: „lai sniegtu baudu saviem radījumiem”, kā rakstīts Zoar grāmatā.

Zināms, ka Radītāja doma beidzas un darbojas acumirklī, – jo Viņš taču nav cilvēks, lai viņam būtu nepieciešami darbības līdzekļi, bet tikai viena doma pabeidz visu darbību tūdaļ un nekavējoties.

Un saskaņā ar sacīto, saprotams, ka tūdaļ ar Viņa domu par radīšanu – „sniegt baudu saviem radījumiem” – acumirklī nāca un izplatījās no Viņa šī gaisma visā savā daudzveidībā un diženumā, un visā Viņa iecerēto baudu cildenumā, un tas viss ietverts tajā pašā domā, kuru mēs dēvējam par „radīšanas nodomu”.

Un saproti to labi, jo šajā vietā ir jāsaīsina skaidrojums. Un zini, ka šo radīšanas nodomu mēs dēvējam par „Bezgalības gaismu”, jo attiecībā pret pašu Radītāja būtību mums nav nekādas skaņas un vārda, lai nosauktu Viņu kādā vārdā. Un atceries to.

Radīšanas nodoma noskaidrošana

10) Tagad sāksim noskaidrot radīšanas nodoma formas. Bez šaubām, ka darbības rezultāts jau sākotnēji ir nodomā, ņemot vērā, ka pat materiālajam cilvēkam, kurš apveltīts ar lielu daudzumu domu, darbības rezultāts arī sākotnēji būs viņa nodomā.

Piemēram, cilvēks aizņemts savas mājas celtniecībā. Mēs saprotam, ka pirmā doma šajā viņa nodarbē bija doma par mājas formu, kurā viņš apmetīsies uz dzīvi, un tādēļ mājas pabeigšanu apsteidz vēl vairums domu un darbību, līdz viņš pabeigs sākotnējo formu, kuru bija iepriekš nodomājis, un šī forma nonāk pie viņa visu viņa darbību beigās. Un tātad tu redzi, ka darbības rezultāts sākotnēji ir nodomā.

Tas ir, es jau iepriekš redzu to, pie kā man jānonāk. Man abstrakti tēlojas tas stāvoklis, kurā es vēlos atrasties? Un no turienes es it kā atgriežos atpakaļ pie sevis. Kas man jādara, lai sasniegtu šo galīgo stāvokli?

No Radītāja puses tas, protams, ir ieprogrammēts un tādēļ Viņa skatījumā mēs jau sākotnēji eksistējam pēdējā, vispilnīgākājā stāvoklī. Saprotams, ka Viņš spēj visu un tāpēc Viņam neeksitē starpstāvokļu un sākuma stāvokļu, bet ir vienkārši nodoms un uzreiz – tā izpildīšana. Un ņemot vērā, ka kustības, labošanās problēmas Viņam neeksistē, Viņš acumirklī mūs redz izlabotus.

To var pielīdzināt tam, it kā jūs, raugoties uz bērnu, kurš mācās skolā vai, pieņemsim, pirmajā vai otrajā universitātes kursā, jau iepriekš priecājaties par to, ka viņš kļūs par izcilu zinātnieku, bet viņš to pilnīgi nesaprot un cieš. Jūs redzat jaut viņa nākotnes stāvokli un tādēļ visas viņa ciešanas un pūles mācībās uztverat kā dabiskas. Jums tās nav ciešanas, jūs tās apzināties kā nepieciešamus stāvokļus galīgā stāvokļa sasniegšanā – kā pilnīgi attaisnotas ciešanas un nekādā gadījumā tās nav negatīvas.

Bāls Sulams saka, ka cilvēkam, kurš nodomājis uzcelt māju, pirmā doma šajā viņa nodarbē bija doma par mājas formu, kurā viņš apmetīsies uz dzīvi, un tādēļ mājas pabeigšanu apsteidz vēl vairums domu un darbību, līdz viņš pabeigs sākotnējo formu, kuru bija iepriekš nodomājis, un šī forma nonāk pie viņa visu viņa darbību beigās. Un tātad tu redzi, ka darbības rezultāts sākotnēji ir nodomā.

Un, lūk, darbības beigas ir gan sākumpunkts, gan mērķis, dēļ kuriem tas viss tika radīts, un tieši: „lai sniegtu baudu saviem radījumiem”, kā rakstīts Zoar grāmatā.

Tas ir, ja Radītājs sākotnēji vēlas mūs redzēt kādā stāvoklī, tātad visi starpstāvokļi, lai kādi tie būtu, no sākuma un līdz beigām, nepieciešami, lai novestu mūs pie galīgā stāvokļa. Mūsu attieksmei pret pasauli, pret dzīvi jebkurā stāvoklī jābūt ļoti vienkāršai: jebkurš stāvoklis ir nepieciešams.

Zināms, ka Radītāja doma beidzas un darbojas acumirklī, – jo Viņš taču nav cilvēks, lai viņam būtu nepieciešami darbības līdzekļi, bet tikai viena doma pabeidz visu darbību tūdaļ un nekavējoties.

Un saskaņā ar sacīto, saprotams, ka tūdaļ ar Viņa domu par radīšanu – „sniegt baudu saviem radījumiem” – acumirklī nāca un izplatījās no Viņa šī gaisma visā savā daudzveidībā un diženumā, un visā Viņa iecerēto baudu cildenumā, un tas viss ietverts tajā pašā domā, kuru mēs dēvējam par „radīšanas nodomu”.

Tas ir, par „radīšanas nodomu” dēvē nevis sākotnējo domu, bet to domu, kura sākotnēji iekļauj sevī galīgo rezultātu un visu to, kas nepieciešams, lai sākotnējo nodomu novestu līdz gala rezultātam. Citiem vārdiem, radīšanas nodoms ietver sevī absolūti visu.

Un saproti to labi, jo šajā vietā ir jāsaīsina skaidrojums. Un zini, ka šo radīšanas nodomu mēs dēvējam par „Bezgalības gaismu”, jo attiecībā pret pašu Radītāja būtību mums nav ne skaņas un ne vārda, lai nosauktu Viņu kādā vārdā. Un atceries to.

Mēs esam pilnīgi dažādi cilvēki no dažādām valstīm, pulcējamies kopā dēļ viena mērķa – kabalas gudrības izplatīšanas, tas ir, ienest šajā pasaulē tās galīgo mērķi. Ja visa pasaule zinās, kādēļ tā pastāv, tad nav vajadzīgas vairs pūles – tikai šī vienīgā gudrība izglābtu visu pasauli no kariem. Šī gudrība neizlabotu pasauli, nepadarītu to līdzvērtīgu Radītājam, taču vismaz liegtu cilvēkiem iespēju darboties nelabvēlīgi, nepareizi, pretēji šim mērķim.

Tādēļ šodien mūsu galvenais uzdevums – parādīt cilvēcei galīgo mērķi, paskaidrot, kādēļ tā eksistē, parādīt šī mērķa sasniegšanas nenovēršamību. Jebkurā gadījumā mērķis tiks sasniegts, tikai jāizdara tā, lai tas notiktu labā veidā nevis sliktā. Kā to izdarīt?

Mums jātiecas izstrādāt cilvēces ideoloģiju, proti, kādā veidā nonākt pie tā, pie kā tai gribot negribot ir jānonāk. Mēs taču mērojam ceļu kopā un mērojam šo ceļu pirmoreiz, mēs – pirmie šajā lietā. Un mums ir uzlikts šis pienākums – spēt aizraut sev līdzi visu pasauli, pasniegt to pasaulei, tādējādi atbrīvot to no ciešanām un pacelt uz garīgo līmeni.

 

2.2. Vēlmes dot nenovēršamās sekas

Tādēļ, ka Radītājam ir vēlme dot, radījumā obligāti dzimst vēlme saņemt, un tā ir tieši tā kli, kurā veidojums saņem Viņa pilnību.

11) Un tieši tā ir sacījis ARI, ka sākotnēji Bezgalības gaisma aizpildīja visu realitāti.

Skaidrojums: tādēļ, ka Radītājs nodomāja sniegt baudu radījumiem, un gaisma no Viņa izplatījās un iznāca it kā Viņa priekšā, tad acumirklī šajā gaismā tika iedzīvināta vēlme saņemt Viņa baudu. Un izproti arī to, ka šī vēlme ir visas gaismas, kas izplatās, daudzuma mērs, tas ir, Viņa gaismas un piepildīšanas mērs atbilst vēlmes baudīt lielumam – ne mazāk un ne vairāk. Un iedziļinies tajā.

Un tādēļ vēlmes saņemt būtību, kas atrodas šajā gaismā, tādēļ ka tas bija Radītāja nodoms, mēs dēvējam vārdā „vieta”. Piemēram, ja mēs sakām, ka vienam cilvēkam ir vieta ēdiena uzņemšanai maizes mārciņas apmērā, bet cits nespēj apēst vairāk kā pusmārciņu maizes, – par kādu vietu mēs runājam? Ne par viņa gremošanas orgānu lielumu, bet tikai par viņa tieksmes lielumu un vēlmi ēst.

Tātad, tu redzi, ka vietas lielums maizes uzņemšanai ir atkarīgs no vēlmes lieluma un tieksmes ēst. Turklāt garīgajā, kur vēlme saņemt ir piepildījuma vieta, bet piepildījums mērāms ar vēlmes lielumu.

TEKSTA KOMENTĀRS

2.2. Vēlmes dot nenovēršamās sekas

Tādēļ, ka Radītājam ir vēlme dot, radījumā obligāti dzimst vēlme saņemt, un tā ir tieši tā kli, kurā veidojums saņem Viņa pilnību.

11) Un tieši tā ir sacījis ARI, ka sākotnēji Bezgalības gaisma aizpildīja visu realitāti.

Skaidrojums: tādēļ, ka Radītājs nodomāja sniegt baudu radījumiem, un gaisma no Viņa izplatījās un iznāca it kā Viņa priekšā, tad acumirklī šajā gaismā tika iedzīvināta vēlme saņemt Viņa baudu. Un izproti arī to, ka šī vēlme ir visas gaismas, kas izplatās, daudzuma mērs, tas ir, Viņa gaismas un piepildīšanas mērs atbilst vēlmes baudīt lielumam – ne mazāk un ne vairāk. Un iedziļinies tajā.

Un tādēļ vēlmes saņemt būtību, kas atrodas šajā gaismā, tādēļ ka tas bija Radītāja nodoms, mēs dēvējam vārdā „vieta”. Piemēram, ja mēs sakām, ka vienam cilvēkam ir vieta ēdiena uzņemšanai maizes mārciņas apmērā, bet cits nespēj apēst vairāk kā pusmārciņu maizes, – par kādu vietu mēs runājam? Ne par viņa gremošanas orgānu lielumu, bet tikai par viņa tieksmes lielumu un vēlmi ēst.

Tātad, tu redzi, ka vietas lielums maizes uzņemšanai ir atkarīgs no vēlmes lieluma un tieksmes ēst. Turklāt garīgajā, kur vēlme saņemt ir piepildījuma vieta, bet piepildījums mērāms ar vēlmes lielumu.

Tādēļ, ka Radītājam ir vēlme dot, radījumā obligāti dzimst vēlme saņemt, un tā ir tieši tā kli, kurā veidojums saņem Viņa pilnību.

Tādēļ, ka Radītājs vēlas dot, šī vēlme dot rada vēlmi saņemt. Un šī vēlme saņemt ir tieši tā vieta, kurā mēs sajūtam baudu vai tās neesību, kas izpaužas kā ciešanas.

11) Un tieši tā ir sacījis ARI, ka sākotnēji Bezgalības gaisma aizpildīja visu realitāti.

Skaidrojums: tādēļ, ka Radītājs nodomāja sniegt baudu radījumiem, un gaisma no Viņa izplatījās un iznāca it kā Viņa priekšā, tad acumirklī šajā gaismā tika iedzīvināta vēlme saņemt Viņa baudu. Un izproti arī to, ka šī vēlme ir visas gaismas, kas izplatās, daudzuma mērs, tas ir, Viņa gaismas un piepildīšanas mērs atbilst vēlmes baudīt lielumam – ne mazāk un ne vairāk. Un iedziļinies tajā.

Bāls Sulams pat piebilst: „Un iedziļinies tajā”. Kāpēc „Viņa gaismas lielums un piepildījums atbilst vēlmes baudīt lielumam”? Tāpēc, ka gaisma atrodas absolūtā mierā. Taču, ko nozīmē – gaisma „iznāca” no Radītāja, „izplatījās” – mēs taču nevaram runāt par pašu gaismu, jo visu uztveram caur „kelim”?

Par gaismas „izplatīšanos” tiek dēvēts vēlmes paplašinājums, palielinājums. Kad vēlmē, kura palielinās, palielinās gaisma, mēs sakām, ka gaisma izplatās. Tā neizplatās, vienkārši es to spēcīgāk sajūtu, jo manas vēlmes palielinās.

Pievērsiet uzmanību, cik lielā mērā parasta valoda mūs mulsina. Gaisma nepalielinās un nesamazinās, ne paceļas un ne nolaižas, neienāk un neiziet. Tā ir kli, kura tādā veidā darbojas, mainoties sevī, mainot savu vēlmi. Un turklāt tā sajūt, ka gaisma mainās. Mums nepieciešams par to pastāvīgi atcerēties. Tas izslēgs visas iespējamās mūsu nepareizās rīcības, nevajadzīgos lūgumus un lūgšanas, kad mēs, neapzinoties lūguma jēgu, piepeši sāksim lūgt: „Kāpēc Tu man nedod gaismu?” Taču kāds sakars šeit gaismai?! Vai: „Kāpēc Tu man nedod izlaboto kli”? Taču gaismu, protams, es tajā pats sajutīšu? Vai: „Kāpēc man ir maz gaismas?”

Izpaudiet šo lūgumu citādāk: „Kāpēc man ir maza kli?”, „Kāpēc gaisma pie manis nenāk?”, „Kāpēc mana kli nepaplašinās?” un tā tālāk. Tas ir, no gaismas valodas visu tulkojiet kli valodā. Un tad jūs acumirklī redzēsiet, kas un kā jums jādara, tā vietā, lai kaut ko gaidītu no otras puses.

Tādēļ Bāls Sulams vērš mūsu uzmanību: „Un iedziļinies tajā”. Kur iedziļināties? Tādēļ, ka Radītājs nodomāja sniegt baudu radījumiem, un gaisma no Viņa izplatījās un iznāca it kā Viņa priekšā, – viņš to saka abstrakti , – tad acumirklī šajā gaismā tika iedzīvināta vēlme saņemt Viņa baudu.

Radusies vēlme it kā iesūc, it kā ievelk sevī gaismu no Radītāja, it kā to izdzer. Tas ir, lai ko mēs runātu, mums pastāvīgi jārunā no kli viedokļa.

Un tādēļ vēlmes saņemt būtību, kas atrodas šajā gaismā, tādēļ ka tas bija Radītāja nodoms, mēs dēvējam vārdā „vieta”. Piemēram, ja mēs sakām, ka vienam cilvēkam ir vieta ēdiena uzņemšanai maizes mārciņas apmērā, bet cits nespēj apēst vairāk kā pusmārciņu maizes, – par kādu vietu mēs runājam? Ne par viņa gremošanas orgānu lielumu, bet tikai par viņa tieksmes lielumu un vēlmi ēst.

Mēs zinām pēc sevis: gadās tā, ka es nepaēdu, taču man vienalga nav ēstgribas un es neko nevaru ieēst. Kuņģis ir tukšs, it kā fiziska vieta ir, taču vēlmes, vietas vēlmē – nav.

Tātad, tu redzi, ka vietas lielums maizes uzņemšanai ir atkarīgs no vēlmes lieluma un tieksmes ēst. Turklāt garīgajā, kur vēlme saņemt ir piepildījuma vieta, bet piepildījums mērāms ar vēlmes lielumu.

Tas ir, viss tiek sajusts tikai iekš kli, tiek mērīts tikai iekš kli, ir atkarīgs tikai no kli. Nekādā gadījumā mums nav jālūdz par kaut ko ārpus kli. Tādēļ visas manas vēršanās, lūgšanas, nolūki, tiekšanās, prasības – lai kādi tie būtu – jābūt vērstiem tikai pie mūsu kli. Vērsieties pie Radītāja, lai Viņš izlabotu, bet izlabotu tieši kli. Nevajag lūgt gaismu – gaisma ir visur un arī mūsos. Mēs nevaram to izjust tā iemesla dēļ, ka mūsos nav „vietas” – vēlmes.

<<15.kurss-8          15.kurss-10>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties