1.7. Dzīves laikā esošā darba un mūžīgās baudas nesamērojamība
Kāds sakars ir darbam 70 gadu garumā ar mūžīgo baudu, jo nav taču lielākas dāvanas par šo!
7) Šie viedo vārdi visos aspektos ir ļoti nesaprotami. Pirmkārt, nav saprotams, jo galvenais mūsu tieksmē un mūsu lūgšanā – „pasargā mūs no dārgumu krātuves bezmaksas veltēm”. Taču viedie sacīja, ka „dārgumu krātuves bezmaksas veltes” paredzētas tikai dižākajām pasaules dvēselēm.
Nesaprotamākais ir to skaidrojuma pamats. Viņi skaidro, ka bezmaksas veltēs ir liels trūkums un tas atklājas ikvienam, kurš pieņem bezmaksas veltes, kauns, kura kompensācijai Radītājs sagatavoja šo pasauli, kurā pastāv pūļu un darba realitāte, lai nākamajā pasaulē centības un savu roku darba vietā tie saņemtu atalgojumu.
Viņu skaidrojums ļoti izbrīna. Kam tad tas līdzinās – cilvēkam, kurš saka savam draugam: „Pastrādā kopā ar mani kādu īsu mirkli un par to es tev atdarīšu ar visiem pasaulīgajiem priekiem un dārgumiem visas tavas dzīves dienās”. Taču nav lielākas bezmaksas veltes kā šī, jo tāds atalgojums ir pilnīgi neizmērojams ar darbu. Darbs šajā pasaulē, īslaicīgajā pasaulē, nekādā veidā nav salīdzināms ar mūžīgās pasaules atalgojumu un baudu – jo kāda var būt īslaicīgās pasaules skaitliskā vērtība attiecībā pret mūžīgo pasauli, nerunājot jau par pūļu kvalitāti, kas nekādā veidā nav salīdzināma ar atalgojuma kvalitāti?
Kā sacījuši viedie: „Nākotnē Radītājs dāvinās katram taisnajam 310 pasaules” un tā tālāk. Un nevar sacīt, ka Radītājs atdara par viņu pūlēm atlīdzības mazāko daļu, bet pārējo pasniedz par velti, jo tādā gadījumā, kāda būtu jēga viedo norādēm, jo būtu palicis kauna sajūtas trūkums pārējā dāvinājumā. Un viņu vārdi nav jāsaprot burtiski, jo tajos ietverta dziļa jēga.
TEKSTA KOMENTĀRS
1.7. Dzīves laikā esošā darba un mūžīgās baudas nesamērojamība
Kāds sakars ir darbam 70 gadu garumā ar mūžīgo baudu, jo nav taču lielākas dāvanas par šo!
7) Šie viedo vārdi visos aspektos ir ļoti nesaprotami. Pirmkārt, nav saprotams, jo galvenais mūsu tieksmē un mūsu lūgšanā – „pasargā mūs no dārgumu krātuves bezmaksas veltēm”. Taču viedie sacīja, ka „dārgumu krātuves bezmaksas veltes” paredzētas tikai dižākajām pasaules dvēselēm.
Nesaprotamākais ir to skaidrojuma pamats. Viņi skaidro, ka bezmaksas veltēs ir liels trūkums un tas atklājas ikvienam, kurš pieņem bezmaksas veltes, kauns, kura kompensācijai Radītājs sagatavoja šo pasauli, kurā pastāv pūļu un darba realitāte, lai nākamajā pasaulē centības un savu roku darba vietā tie saņemtu atalgojumu.
Viņu skaidrojums ļoti izbrīna. Kam tad tas līdzinās – cilvēkam, kurš saka savam draugam: „Pastrādā kopā ar mani kādu īsu mirkli un par to es tev atdarīšu ar visiem pasaulīgajiem priekiem un dārgumiem visas tavas dzīves dienās”. Taču nav lielākas bezmaksas veltes kā šī, jo tāds atalgojums ir pilnīgi neizmērojams ar darbu. Darbs šajā, īslaicīgajā pasaulē nekādā veidā nav salīdzināms ar mūžīgās pasaules atalgojumu un baudu, jo kāda var būt īslaicīgās pasaules skaitliskā vērtība attiecībā pret mūžīgo pasauli, nerunājot jau par pūļu kvalitāti, kas nekādā veidā nav salīdzināma ar atalgojuma kvalitāti?
Kā sacījuši viedie: „Nākotnē Radītājs dāvinās katram taisnajam 310 pasaules” un tā tālāk. Un nevar sacīt, ka Radītājs atdara par viņu pūlēm atlīdzības mazāko daļu, bet pārējo pasniedz par velti, jo tādā gadījumā, kāda būtu jēga viedo norādēm, jo būtu palicis kauna sajūtas trūkums pārējā dāvinājumā. Un viņu vārdi nav jāsaprot burtiski, jo tajos ietverta dziļa jēga.
Kāds sakars ir darbam 70 gadu garumā ar mūžīgo baudu, jo nav taču lielākas dāvanas par šo!
Mēs skaram ļoti nopietnus jautājumus, uz kuriem ne ateistiskā, ne reliģiozā filozofija nespēj atbildēt. Reliģiozie filozofi apgalvo: strādā šajā pasaulē – atalgojumu saņemsi nākamajā pasaulē. Kabalai uz to ir pilnīgi cita atbilde: nav nekādas saiknes starp dzīvi un cilvēka darbu šajā pasaulē, un atalgojumu nākamajā pasaulē. Pēc nāves nesaņem neko.
Kabalu dēvē par Radītāja atklāšanas metodiku radījumiem, kuri dzīvo šajā pasaulē, taču neatrodas aiz šīs dzīves un šīs pasaules robežām. Tas ir, nekad un nekur mēs nerunājam par to, kas notiek ar mums pēc nāves. Kabala ar to nenodarbojas. Mēs studējam tikai to, kā izzināt Radītāju šajā dzīvē: cik lielā pakāpē mēs viņu izzināsim – tāda būs mūsos šī izzināšana. Ja mēs Viņu neizzināsim šajā pasaulē, mums nebūs nekas: mēs vienkārši atgriežamies „punkta” [1] eksistences veidā, kā patlaban ir mūsu „sirdī” [2]. Tas ir, ja mēs nesasniegsim šī punkta briedumu, tā paplašināšanos līdz tilpnes izmēriem (maza, liela – nav svarīgi), tad paliksim kā punkts.
Ja mēs šīs dzīves laikā veidojam kādu tilpni (kli), kas līdzinās Radītājam, un saņemam šajā tilpnē augstāko gaismu, tad mūsos tas paliek, tajā mēs dzīvojam arī pēc bioloģiskās nāves. Taču, ja mēs to nesasniedzam, tad paliekam kā sēkla, kuru Radītājs mūsos tagad iesēj, lai mēs to izaudzētu. Un nav nozīmes – kādi ir jūsu nolūki un darbības – labi vai nē. Viss atkarīgs tikai no vēlmes lieluma sasniegt Radītāju, kur vēlme izpaužas kā punkts sirdī, un šajā punktā iegūt ekrānu.
Mēģināsim to izprast. Jautājums nav sarežģīts: kāds sakars ir darbam 70 gadu garumā (cilvēka dzīve šajā pasaulē) ar mūžīgo baudu, kuru mums apsola pēc tam?
Ja mēs runājam, ka cilvēkam ir jāstrādā, jo viņam ir kauns saņemt bez maksas un šī pasaule ir radīta, lai es tajā ar savu darbu nopelnītu paradīzi, tad kā es varu, pat smagi strādājot, kādu 30 gadu laikā nopelnīt Mūžību, Mūžīgo pilnību? No tiem 70 gadiem, par kuriem runā Bāls Sulams, 20 – 30 gadi ir augšanas periods, pēdējie 20 gadi – vecums, bet visa mana saprātīgā dzīve ir vidū, aptuveni 20 – 30 gadi. Kāda tad var būt attiecība starp manu darbu un atalgojumu? Vai tad no tādas neatbilstības nerodas kauna, bezmaksas dāvanas, žēlastības dāvanas sajūta?
7) Šie viedo vārdi visos aspektos ir ļoti nesaprotami. Pirmkārt, nav saprotams, jo galvenais mūsu tieksmē un mūsu lūgšanā – „pasargā mūs no dārgumu krātuves bezmaksas veltēm”. Tas ir, kādēļ mēs par lūdzam? Lai mēs patiešām paši nopelnītu – paši paceltos uz garīgo līmeni un atklātu visu garīgo pasauli. Taču viedie sacīja, ka „dārgumu krātuves bezmaksas veltes” paredzētas tikai dižākajām pasaules dvēselēm.
Nesaprotamākais ir to skaidrojuma pamats. Viņi skaidro, ka bezmaksas veltēs ir liels trūkums un tas – atklājas ikvienam, kurš pieņem bezmaksas veltes, kauns, kura kompensācijai Radītājs sagatavoja šo pasauli, kurā pastāv pūļu un darba realitāte, lai nākamajā pasaulē centības un savu roku darba vietā tie saņemtu atalgojumu.
Viņu skaidrojums ļoti izbrīna. Kāpēc? Bāls Sulams skaidro. Kam tad tas līdzinās – cilvēkam, kurš saka savam draugam: „Pastrādā kopā ar mani kādu īsu mirkli un par to es tev atdarīšu ar visiem pasaulīgajiem priekiem un dārgumiem visas tavas dzīves dienās”. Taču nav lielākas bezmaksas veltes kā šī, jo tāds atalgojums ir pilnīgi neizmērojams ar darbu. Darbs šajā, īslaicīgajā pasaulē nekādā veidā nav salīdzināms ar mūžīgās pasaules atalgojumu un baudu, jo kāda var būt īslaicīgās pasaules skaitliskā vērtība attiecībā pret mūžīgo pasauli, nerunājot jau par pūļu kvalitāti, kas nekādā veidā nav salīdzināma ar atalgojuma kvalitāti?
Tas ir, lai kā es salīdzinātu savas pūles šajā pasaulē, tās visas ir vienlīdz maziskas salīdzinājumā ar mūžīgo atalgojumu.
Kā sacījuši viedie: „Nākotnē Radītājs dāvinās katram taisnajam 310 pasaules” un tā tālāk. Un nevar sacīt, ka Radītājs atdara par viņu pūlēm atlīdzības mazāko daļu, bet pārējo pasniedz par velti (it kā piesvērums), jo tādā gadījumā, kāda būtu jēga viedo norādēm, jo būtu palicis kauna sajūtas trūkums pārējā dāvinājumā.
Un pilnīgi nav saprotams, kādā veidā ir iespējams, strādājot mūsu pasaulē, nopelnīt augstu, absolūtu, bezgalīgu stāvokli? Ko nozīmē „darbs” un „nopelnīt”? Kā es vispār varu nopelnīt kaut ko mūžīgu 70 gadu garumā? Un arī 50 reizes pa 70 gadiem es to nenopelnīšu! Ko tad tomēr nozīmē, ka mūsu pasaule radīta darbam, lai mēs nopelnītu augstāko stāvokli?
Bāls Sulams saka: Taču viņu vārdi nav jāsaprot burtiski, jo tajos ietverta dziļa jēga.
Un tālāk viņš šo skaidrojumu turpina.
[1] Punkts – neattīstīta garīga vēlme cilvēkā.
[2] Sirds – vēlmes, kas virzītas uz materiālo.
1.8. Visa realitāte – tikai vienīga doma
Viena doma ir izveidojusi un radījusi visu realitāti, un šī realitāte darbojas un ir darbības būtība, un tā ir gaidāmā atalgojuma priekšmets, un tā ir pieliekamo pūliņu būtība.
8) Pirms mēs sākam noskaidrot viedo sacīto, nepieciešams saprast Viņa pasauļu radīšanas nodomu un esošo realitāti, kas paveras mūsu skatienam: šīs pasaules taču neradās Viņa acu priekšā ar daudzu domu palīdzību, kā tas notiek pie mums. Tādēļ, ka Viņš – „Viens, Vienīgais un Vienotais”. Un ņemot vērā, ka Viņš ir vienkāršs, tad gaismas, kas nāk no Viņa, ir vienkāršas un vienotas, bez daudzveidīgām formām. Kā sacīts: „Manas domas – nav jūsu domas, un jūsu ceļi – nav Mani ceļi”.
Un tāpēc saproti un izzini, ka visi vārdi un nosaukumi, un visas augstākās un zemākās pasaules – tas viss ir viena vienkārša gaisma un doma, un darbība, un darbojošais, un viss, par ko sirds var domāt un sapņot, tas viss Viņam patiešām ir viens. Tātad izproti un izzini, ka ar vienu domu izveidota un radīta šī realitāte – augstākie un zemākie kopā, līdz viss tiek pabeigts galīgajā labojumā. Un šī vienīgā doma veido visu, un tā ir darbības būtība, un tā saņem nobeigumu, un tā ir pieliekamo pūliņu būtība, un tā ir visas pilnības realitāte un gaidītā godalga. Tā Rambans skaidro sacītā „Viens, Vienīgais un Vienotais” iekšējo jēgu.
TEKSTA KOMENTĀRS
1.8. Visa realitāte – tikai vienīga doma
Viena doma ir izveidojusi un radījusi visu realitāti, un šī realitāte darbojas un ir darbības būtība, un tā ir gaidāmā atalgojuma priekšmets, un tā ir pieliekamo pūliņu būtība.
8) Pirms mēs sākam noskaidrot viedo sacīto, nepieciešams saprast Viņa pasauļu radīšanas nodomu un esošo realitāti, kas paveras mūsu skatienam: šīs pasaules taču neradās Viņa acu priekšā ar daudzu domu palīdzību, kā tas notiek pie mums. Tādēļ, ka Viņš – „Viens, Vienīgais un Vienotais”. Un ņemot vērā, ka Viņš ir vienkāršs, tad gaismas, kas nāk no Viņa, ir vienkāršas un vienotas, bez daudzveidīgām formām. Kā sacīts: „Manas domas – nav jūsu domas, un jūsu ceļi – nav Mani ceļi”.
Un tāpēc saproti un izzini, ka visi vārdi un nosaukumi, un visas augstākās un zemākās pasaules – tas viss ir viena vienkārša gaisma un doma, un darbība, un darbojošais, un viss, par ko sirds var domāt un sapņot, tas viss Viņam patiešām ir viens. Tātad izproti un izzini, ka ar vienu domu izveidota un radīta šī realitāte – augstākie un zemākie kopā, līdz viss tiek pabeigts galīgajā labojumā. Un šī vienīgā doma veido visu, un tā ir darbības būtība, un tā saņem nobeigumu, un tā ir pieliekamo pūliņu būtība, un tā ir visas pilnības realitāte un gaidītā godalga. Tā Rambans skaidro sacītā „Viens, Vienīgais un Vienotais” iekšējo jēgu.
Viena doma ir izveidojusi un radījusi visu realitāti, un šī realitāte darbojas un ir darbības būtība, un tā ir gaidāmā atalgojuma priekšmets, un tā ir pieliekamo pūliņu būtība.
Tas ir, pastāv tikai viena doma – Rdītāja nodoms, viena Viņa vēlme. Tikai tas vienīgais arī eksistē – nav nekā cita.
Mums jāiedomājas, ka ir kaut kas, dēvēts Acmuto, par ko mēs neko nezinām, un ir doma, kas nākusi no Viņa, kura tiek dēvēta par „radīšanas nodomu”. Viss, ko mēs iedomājamies – gaisma, kli, visas pasaules, visas dvēseles – tas viss iekļauts radīšanas nodomā, izņemot to, nekā cita nav.
Tādēļ Bāls Sulams saka: Visa realitāte radīta un izveidota ar vienu domu, un tā darbojas, un tā ir darbības būtība, un tā ir gaidāmā atalgojuma priekšmets, un tā ir pielikto pūliņu būtība.
Absolūti viss ir šī realitāte. Un kur atrodamies mēs? Mēs – nekur. Mēs esam šī nodoma iekšienē, šajā domā.Vai pastāv kaut kas, izņemot to? Izņemot to – nekā nav.
8) Pirms mēs sākam noskaidrot viedo sacīto, nepieciešams saprast Viņa pasauļu radīšanas nodomu un esošo realitāti, kas paveras mūsu skatienam: šīs pasaules taču neradās Viņa acu priekšā ar daudzu domu palīdzību, kā tas notiek pie mums. Tādēļ, ka Viņš – „Viens, Vienīgais un Vienotais”. Un ņemot vērā, ka Viņš ir vienkāršs (Viņā ir tikai viens, Viņš ir viendabīgs), tad gaismas, kas nāk no Viņa, ir vienkāršas un vienotas, bez daudzveidīgām formām. Tas ir, nav nekādu divseju, trīsseju vai vēl kādu izpausmju – viss koncentrējas tikai vienā punktā.
Kā sacīts: „Manas domas – nav jūsu domas, un jūsu ceļi – nav Mani ceļi”.
Tādēļ, ka mūsu nodomi, domas, vēlmes pastāvīgi ir sajauktas un tajā pašā laikā izmētātas visos virzienos. Radītājam nav nekā tamlīdzīga. Un arī cilvēkam, kurš paceļas Radītāja līmenī, tas viss pakāpeniski sāk savienoties un koncentrēties tikai vienā domā. Ko tad pēc būtības nozīmē mūsu pacelšanās Radītāja līmenī? Tā ir pakāpeniska pielīdzināšanās mūsu domai, mūsu nodoma pielīdzināšanās Viņa nodomam, kad visa mūsu būtība pārvēršas tikai vienā domā un iekļaujas Viņa domā. Izņemot to, nekā cita nav, viss cits izzūd.
Un tāpēc saproti un izzini, ka visi vārdi un nosaukumi, un visas augstākās un zemākās pasaules – tas viss ir viena vienkārša gaisma, un doma, un darbība, un darbojošais, un viss, par ko sirds var domāt un sapņot, tas viss Viņam patiešām ir viens.
Tātad izproti un izzini, ka ar vienu domu izveidota un radīta šī realitāte – augstākie un zemākie kopā, līdz viss tiek pabeigts galīgajā labojumā. To visu aptver tikai viena doma, iekļaujas tikai vienā domā. Un šī vienīgā doma veido visu, un tā ir darbības būtība, un tā saņem nobeigumu, un tā ir pieliekamo pūliņu būtība, un tā ir visas pilnības realitāte un gaidītā godalga. Tā Rambans skaidro sacītā „Viens, Vienīgais un Vienotais” iekšējo jēgu.
Vienotība ar šo domu, iedziļināšanās tajā ir patiesas baudas sajušana. Turklāt, mūsdienu filozofi un īpaši fizikas zinātnieki sāk saprast, ka ārpus mūsu pasaules robežām atrodas kāda viena doma, kura tikai attiecībā pret mums izpaužas objektu, nosacījumu, dažādu parādību, īpatnību, īpašību, stilu veidā, taču patiesībā tā ir tikai viena doma. Tas ir tieši tas, ko vēlējās atrast Einšteins – vienotu teoriju, vienotu lauku, vienotu spēku. Protams, tie bija primitīvi prātojumi materiālajā līmenī. Taču augstākajos izzināšanas līmeņos, pat mūsu pasaules materiālajā izzināšanā, cilvēks jau sāk sajust, ka aiz tā visa pastāv viena vienīga doma.
Pagaidām tas nesniedz mums atbildi uz jautājumu: „kādēļ mēs eksistējam tieši šajā pasaulē?”, bet tikai norāda mums uz to, ka arī mēs esam iekļauti šajā domā, kas nāk no radīšanas nodoma. Taču, kādēļ mūsos tas ir tā izveidots, un kur ir atbilstība starp mūsu pūlēm un atalgojumu? Šis jautājums pašlaik vēl nav atrisināts.
Jaunākie komentāri