Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 25

SKA mācību materiāli. 15.kurss-6

(SKA MĀCĪBU KURSI), 15.kurss Komentēt

<<15.kurss-5          15.kurss-7>>

1.5. Vai Bezgalībā pastāv formas atšķirība?

Kā iztēloties radījumā formas atšķirību no Bezgalības?

5) Tomēr pagaidām mēs to spējam saprast tikai attiecībā pret šo pasauli, cilvēciskajām dvēselēm, taču attiecībā pret dvēseli, par kuru tiek runāts, ka tā ir Radītāja daļa no augšienes, vēl nav noskaidrots, kādā veidā tā atdalās no dievišķā tik liela mērā, lai būtu iespējams to nosaukt par Radītāja daļu. Un nevar teikt, ka atdalās ar „formas mainīšanos”, – šis apgalvojums ir kļūdains. Mēs taču jau noskaidrojām, ka dievišķais ir vienkāršā gaisma, kas satur visu pasaulē esošo formu daudzumu un to pretstatus savā vienkāršajā vienotībā, kas izpaužas ar jēdzienu Viens, Vienīgais, Vienotais. Un ja tas tā ir, kā tad mēs varam iztēloties kategoriju „formas atšķirība” dvēselē, lai tā atšķirtos no dievišķā un tā rezultātā būtu atdalīta, būdama dēvēta „daļa no Viņa”?

Taču patiesībā šī grūtība strauji pieaug attiecībā pret Bezgalības gaismu pirms cimcum, jo mums acīmredzamā realitāte, – visas pasaules, augstākās un zemākās kopā, – atšķiras divos stāvokļos. Pirmais stāvoklis – visas šīs realitātes forma, kāda tā ir pirms ierobežojuma, kad viss bija bez robežām un beigām. Un šo stāvokli dēvē par „Bezgalības gaismu”. Otrais stāvoklis – visas realitātes forma, kad šī realitāte izveidojas jau pēc ierobežojuma un zemāk, kad viss atrodas robežās un mērā. Un šo stāvokli dēvē par četrām pasaulēm – Acilut, Brija, Jecira un Asija.

Zināms, ka Viņa būtību nekāda doma nespēj izzināt, un Viņa būtībai nav nekāda vārda un nosaukuma: jo viss, kas nav izzināts, – kā var tikt apzīmēts ar nosaukumu? Jebkurš vārds taču nozīmē izzināšanu, kas norāda uz to, ko mēs esam izzinājuši kā nosaukumu. Tādēļ, ka Viņa būtībai, protams, nav vārda un nosaukuma, bet visi vārdi un nosaukumi ir tikai attiecībā pret gaismu, kas nāk no Viņa. Un Viņa gaismas izplatīšanās pirms ierobežojuma, kas neierobežoti un bezgalīgi piepildīja visu realitāti, tiek dēvēta vārdā Bezgalība. Tātad ir jāsaprot: kādā veidā „Bezgalības gaisma” tiek noteikta pati par sevi un kādā veidā tā izgāja no kategorijas „Radītāja (Acmuto) būtība” tik lielā mērā, ka mēs varam noteikt to ar vārdu, analoģiski grūtībai jautājumā par dvēseli.

TEKSTA KOMENTĀRS

1.5. Vai Bezgalībā pastāv formas atšķirība?

Kā iztēloties radījumā formas atšķirību no Bezgalības?

5) Tomēr pagaidām mēs to spējam saprast tikai attiecībā pret šo pasauli, cilvēciskajām dvēselēm, taču attiecībā pret dvēseli, par kuru tiek runāts, ka tā ir Radītāja daļa no augšienes, vēl nav noskaidrots, kādā veidā tā atdalās no dievišķā tik liela mērā, lai būtu iespējams to nosaukt par Radītāja daļu. Un nevar teikt, ka atdalās ar „formas mainīšanos”, – šis apgalvojums ir kļūdains. Mēs taču jau noskaidrojām, ka dievišķais ir vienkāršā gaisma, kas satur visu pasaulē esošo formu daudzumu un to pretstatus savā vienkāršajā vienotībā, kas izpaužas ar jēdzienu Viens, Vienīgais, Vienotais. Un ja tas tā ir, kā tad mēs varam iztēloties kategoriju „formas atšķirība” dvēselē, lai tā atšķirtos no dievišķā un tā rezultātā būtu atdalīta, būdama dēvēta „daļa no Viņa”?

Taču patiesībā šī grūtība strauji pieaug attiecībā pret Bezgalības gaismu pirms cimcum, jo mums acīmredzamā realitāte, – visas pasaules, augstākās un zemākās kopā, – atšķiras divos stāvokļos. Pirmais stāvoklis – visas šīs realitātes forma, kāda tā ir pirms ierobežojuma, kad viss bija bez robežām un beigām. Un šo stāvokli dēvē par „Bezgalības gaismu”. Otrais stāvoklis – visas realitātes forma, kad šī realitāte izveidojas jau pēc ierobežojuma un zemāk, kad viss atrodas robežās un mērā. Un šo stāvokli dēvē par četrām pasaulēm – Acilut, Brija, Jecira un Asija.

Zināms, ka Viņa būtību nekāda doma nespēj izzināt, un Viņa būtībai nav nekāda vārda un nosaukuma: jo viss, kas nav izzināts, – kā var tikt apzīmēts ar nosaukumu? Jebkurš vārds taču nozīmē izzināšanu, kas norāda uz to, ko mēs esam izzinājuši kā nosaukumu. Tādēļ, ka Viņa būtībai, protams, nav vārda un nosaukuma, bet visi vārdi un nosaukumi ir tikai attiecībā pret gaismu, kas nāk no Viņa. Un Viņa gaismas izplatīšanās pirms ierobežojuma, kas neierobežoti un bezgalīgi piepildīja visu realitāti, tiek dēvēta vārdā Bezgalība. Tātad ir jāsaprot: kādā veidā „Bezgalības gaisma” tiek noteikta pati par sevi un kādā veidā tā izgāja no kategorijas „Radītāja (Acmuto) būtība” tik lielā mērā, ka mēs varam noteikt to ar vārdu, analoģiski grūtībai jautājumā par dvēseli.

Kā iztēloties radījumā formas atšķirību no Bezgalības?

5) Taču, pagaidām mums tas ir saprotams atbilstoši tikai šai pasaulei, cilvēciskajām dvēselēm, – tiek domāts, ka katrā no mums ir atšķirīgas īpašības un ar to cilvēki atšķiras viens no otra, – taču attiecībā pret dvēseli, par kuru tiek runāts, ka tā ir Radītāja daļa no augšienes, vēl nav noskaidrots, kādā veidā tā atdalās no dievišķā tik liela mērā, lai būtu iespējams to nosaukt par Radītāja daļu. Un nevar teikt, ka atdalās ar „formas mainīšanos”, – šis apgalvojums ir kļūdains. Mēs taču jau noskaidrojām, ka dievišķais ir vienkāršā gaisma, kas satur visu pasaulē esošo formu daudzumu un to pretstatus savā vienkāršajā vienotībā, kas izpaužas ar jēdzienu Viens, Vienīgais, Vienotais.

Runa ir par divām kategorijām – „Radītājs” un „radījums”, „Viņš” un „es” – kuri man ir jānoskaidro. Bez tā es vienalga neiztikšu – tas man ir nepieciešams. Un lai noskaidrotu, kas „es” esmu, man, pirmkārt, ir jānoskaidro, kas ir „Viņš”, jo Viņš ir mana sakne, un Viņš ir mani radījis.

Kāds tad tomēr ir jautājums? Pieņemsim, šī īpašība, kura ir Radītājā, mainījusies un ienākusi manī, un manī tā jau ir nedaudz citāda. Un tad, ja manī tā ir citāda? Kādēļ manī tā dēvēta par „Radītāja daļu”, jo Radītājā visas šīs īpašības atrodas visos iespējamos stāvokļos, pretējā gadījumā, kā tad tās būtu manī izpaudušās kaut kādos savos veidos?

Un ja tas tā ir, kā tad mēs varam iztēloties kategoriju „formas atšķirība” dvēselē, lai tā atšķirtos no dievišķā un tā rezultātā būtu atdalīta, būdama dēvēta „daļa no Viņa”?

Tagad viņš uzdod citu jautājumu. Ja Radītājā tas viss jau eksistē sākotnēji visos savos pretējos veidos, kāda jēga, ka tagad viens no veidiem eksistē atsevišķi? Šis veids arī Radītājā eksistē atsevišķi līdzās visiem, tad kāpēc tas piepeši tiek dēvēts par daļu?

Taču patiesībā šī grūtība strauji pieaug attiecībā pret Bezgalības gaismu pirms cimcum, jo mums acīmredzamā realitāte, – visas pasaules, augstākās un zemākās kopā, – atšķiras divos stāvokļos.

Tas ir, viss, kas pastāv, – viņš saka, – pasaules, dvēseles, mūsu pasaule, visu var nosacīti dalīt divos stāvokļos, divos veidos.

Pirmais stāvoklis – visas šīs realitātes forma, kāda tā ir pirms ierobežojuma, kad viss bija bez robežām un beigām. Un šo stāvokli dēvē par „Bezgalības gaismu”. Tas ir, viss, kas ir mums un visās pasaulēs, un visapkārt – tikai Bezgalībā tas viss bija neierobežots, bez nosacījumiem.

Otrais stāvoklis, otrs visu šo īpašību eksistences veids – visas realitātes forma, kad šī realitāte izveidojas jau pēc ierobežojuma un zemāk, kad viss atrodas robežās un mērā. Un šo stāvokli dēvē par četrām pasaulēm – Acilut, Brija, Jecira un Asija.

Ko nozīmē „pēc ierobežojuma un zemāk”? Ir bezgalīga eksistence, un ir ierobežota eksistence, noteiktos ietvaros. Bezgalīga – augstāk par Acilut pasauli, bet ierobežota – sākot no Acilut pasaules un zemāk, zem parsas.

Zināms, ka Viņa būtību nekāda doma nespēj izzināt, un Viņa būtībai nav vārda un nosaukuma: jo viss, kas nav izzināts, – kā var tikt apzīmēts ar nosaukumu? Jebkurš vārds taču nozīmē izzināšanu, kas norāda uz to, ko mēs esam izzinājuši kā šo nosaukumu.

Kāpēc mēs nevaram izzināt Viņa būtību – Acmuto? Šim nolūkam mums nav nekādu īpašību, kelim, mēs nevaram atrasties ar to līdzībā. Mēs varam izzināt tikai atsevišķas Radītāja īpašību izpausmes, dažādas kategorijas, atkarībā no tā, kam mēs varam pielīdzināties. Daļēji pielīdzinoties Radītājam, tā visa rezultātā, mēs spēsim sasniegt Viņa pilna vārda izzināšanu.

Tādēļ, ka Viņa būtībai, protams, Viņam pašam, vispār nav vārda un nosaukuma, jo mēs nevaram to sasniegt, nevaram Viņā neko atrast, noteikt, bet visi vārdi un nosaukumi ir tikai attiecībā pret gaismu, kas nāk no Viņa. Ir Radītājs, gaisma un mūsu piepildījums ar gaismu. Un Viņa gaismas izplatīšanās pirms ierobežojuma, kas neierobežoti un bezgalīgi piepildīja visu realitāti, tiek dēvēta vārdā Bezgalība. Tātad ir jasaprot: kādā veidā „Bezgalības gaisma” tiek noteikta pati par sevi un kādā veidā tā izgāja no kategorijas „Radītāja (Acmuto) būtība” tik lielā mērā, ka mēs varam noteikt to ar vārdu, analoģiski grūtībai jautājumā par dvēseli.

Bāls Sulams klāsta par abstraktām, ļoti tālām no mums kategorijām. Taču lieta ir tajā apstāklī, ka tad, kad mēs runājam par savu atšķirību no Radītāja un sevis pielīdzināšanu Viņam, līdz ar to mēs izsaucam uz sevi kolosālu labojošo gaismu. Tādēļ pūlieties ik minūti maksimāli efektīvi iedomāties sevi kā saņemošu augstāko labojošo gaismu. Un tad katra minūte patiešām ritēs noteiktā virzienā. Nav svarīgi, ka turklāt jūs mazāk sapratīsiet.

Šo jautājumu manam skolotājam es ļoti precīzi noformulēju, jo es atnācu pie viņa kā pētnieks, ar vēlmi izzināt, sajust, izprast, atklāt. Taču šeit, izrādās, man kaut kas ir jāmācās, un labākais mācību rezultāts ir tas, cik daudz nodarbību laikā es biju domājis par to, kā šī gaisma mani izmainīs.

Nevis to, kā es absorbēšu šo materiālu, ne tas, kādā veidā tas „manī ietērpsies”, kā es to iztēlošos, kā sākšu to analizēt, kādā veidā vispār varēšu ar to strādāt, to vadīt, tālāk izprast to, kas man ir apkārt, – tas viss nav galvenais. Galvenais, – vai es katru minūti dzirdēju savu skolotāju. Viņš man stāsta no cita līmeņa un ar to palīdz man piesaistīt augstāko gaismu. Es to nedaudz piesaistu, taču mans skolotājs – vēl vairāk man palīdz, turklāt apzināti, no vēl augstākas pakāpes. Mēs taču kopā ar viņu lasām Bālu Sulamu – viņš no augstākas pakāpes caur sevi velk gaismu uz mani. Un vai pietiekami es katru sekundi piedalījos šajā procesā – kā mazs bērns, kurš vēlas līdzināties lielam? Ja tā, tad man šādi teksti būs efektīvākie.

Svarīgi iet sevis labošanas ceļu un nodot metodiku visai pasaulei, lai sasniegtu patiešām labu, brīvu, drošu eksistenci pilnīga Visuma apmērā, patiesa dzīves mērķa sajūtā.

 

1.6. Šīs pasaules pastāvēšanas nepieciešamība

Viedo sacītā noskaidrošana: „Tādēļ ir sagatavots darbs un pūles kā atalgojums dvēselēm – jo tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties dodošajam acīs”.

6) Lai kaut ko saprastu šajā augstajā vietā, nepieciešams to sīki apspriest. Pētot visas pastāvošās realitātes sākumpunktu un tās vispārējo mērķi, vai tu atradīsi tādu, kas darbojas bez mērķa? Taču kas tad ir šis mērķis, kura dēļ Radītājs radījis šo visu augstākajās pasaulēs un zemākajās pasaulēs esošo realitāti? Taisnību sakot, viedie mums jau norādījuši daudzās vietās, ka absolūti visas pasaules bija radītas ne citādi, kā Izraēlai, kuri pilda Toru un baušļus un tā tālāk. Un tas ir vispārzināms.

Taču šeit nepieciešams noskaidrot jautājumu, ko izvirzījuši viedie: ja pasauļu radīšanas nolūks ir „sniegt baudu saviem radījumiem”, kādēļ tādā gadījumā Viņam vajadzēja radīt šo materiālo pasauli, netīru un ciešanu pilnu? Viņš taču arī bez tā varēja sniegt baudu dvēselēm cik vien vēlas, – kādēļ Viņš ievietoja dvēseli tik netīrā un draņķīgā ķermenī?

Un uz to viņi atbildēja, ka „tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties acīs dodošajam”. Skaidrojums: jebkurā dāvinājumā atrodas kauns kā trūkums un lai pasargātu dvēseles no šī trūkuma, Viņš radīja šo pasauli, kur eksistē darba realitāte un viņi atradīs baudu nākotnē no sava roku darba, jo tad savu pūliņu vietā viņi saņem visu atalgojumu no Absolūtā un līdz ar to ir atbrīvoti no kauna kā trūkuma.

TEKSTA KOMENTĀRS

1.6. Šīs pasaules pastāvēšanas nepieciešamība

Viedo sacītā noskaidrošana: „Tādēļ ir sagatavots darbs un pūliņi kā atalgojums dvēselēm – jo tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties dodošajam acīs”.

6) Lai kaut ko saprastu šajā augstajā vietā, nepieciešams to sīki apspriest. Pētot visas pastāvošās realitātes sākumpunktu un tās vispārējo mērķi, vai tu atradīsi tādu, kas darbojas bez mērķa? Taču kas tad ir šis mērķis, kura dēļ Radītājs radījis šo visu augstākajās pasaulēs un zemākajās pasaulēs esošo realitāti? Taisnību sakot, viedie mums jau norādījuši daudzās vietās, ka absolūti visas pasaules bija radītas ne citādi, kā Izraēlai, kuri pilda Toru un baušļus un tā tālāk. Un tas ir vispārzināms.

Taču šeit nepieciešams noskaidrot jautājumu, ko izvirzījuši viedie: ja pasauļu radīšanas nolūks ir „sniegt baudu saviem radījumiem”, kādēļ tādā gadījumā Viņam vajadzēja radīt šo materiālo pasauli, netīru un ciešanu pilnu? Viņš taču arī bez tā varēja sniegt baudu dvēselēm cik vien vēlas, – kādēļ Viņš ievietoja dvēseli tik netīrā un draņķīgā ķermenī?

Un uz to viņi atbildēja, ka „tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties acīs dodošajam”. Skaidrojums: jebkurā dāvinājumā atrodas kauns kā trūkums un lai pasargātu dvēseles no šī trūkuma, Viņš radīja šo pasauli, kur eksistē darba realitāte un viņi atradīs baudu nākotnē no sava roku darba, jo tad savu pūliņu vietā viņi saņem visu atalgojumu no Absolūtā un līdz ar to ir atbrīvoti no kauna kā trūkuma.

Viedo sacītā noskaidrošana: „Tādēļ ir sagatavots darbs un pūliņi kā atalgojums dvēselēm – jo tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties acīs dodošajam”.

Mēs vispār nespējam iztēloties, cik mēs esam „gudri”. Cik pasaulē ir tā dēvēto „metožu”, „ideju”, „minējumu” par to, kādā veidā mēs eksitējam.

„Mēs strādājam šajā pasaulē, lai saņemtu nākamajā pasaulē”, tā ir vienkāršākā, izplatītākā kļūda. Tas ir, šajā pasaulē mēs ar jums septiņdesmit, astoņdesmit gadu gaitā izdarām kādas labas rīcības, bet pēc tam, kad nomirstam, saņemam atalgojumu.

Kas teica, ka „šī pasaule” un „nākamā pasaule” nozīmē „pirms nāves” un „pēc nāves”? Taču cilvēki tā uztver. Kas teica, ka labas rīcības mūsu pasaulē nozīmē ubaga dāvanu, žēlastības dāvanu, rūpes par dzīvniekiem, rūpes par cilvēkiem? Tā mēs to atšifrējam savā izpratnē. Taču, vai tas ir pareizi? Iespējams, stāvoklis, kurā mēs atrodamies, ir tāds, ka Radītājs visu sabojā, bet mēs it kā labojam to, ko Viņš ir sabojājis un pūlamies to zināmā veidā kompensēt?

Pareiza attieksme pret jēdzieniem „mūsu pasaule”, „nākamā pasaule”, „mūsu darbs” un „atalgojums par to” noved mūs pie pilnīgi citāda viedokļa, pilnīgi citādas attieksmes pret mūsu spēkiem, pie tā, kā tos realizēt un pareizi attiekties pret to, kas atrodas mūsu acu priekšā.

Bāls Sulams min viedo izteicienus: „Tādēļ ir sagatavots darbs un pūliņi kā atalgojums dvēselēm – jo tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties acīs dodošajam”.

Tas nav vienkārši filozofisks izdomājums, bet ņemot vērā, ka tas tāds šķiet, mums šajā gadījumā bez filozofijas neizpalikt. Vēlamies to vai nē, mums jānodarbojas ar visiem iekšējas izglītošanas veidiem, ar dvēseles attīstību. To mums sniedz kabala. Tā ir gan jutekliska, gan prāta attīstība, tā ir pieredzes, zināšanu, kā arī tīri mehānisku, teorētisku datu uzkrāšana. Rezultātā tas viss, ņemot vērā, ka mēs sastāvam no liela daudzuma slāņiem, izveidos mūsos kopīgu garīgo kli.

Un neko nenozīmē tas apstāklis, ka kādam ir vieglāk, bet citam grūtāk uztvert šīs garīgās kategorijas, – mums vienkārši tās ir jāiziet, jāizlaiž caur sevi kā caur gaļas mašīnu. Nav svarīgi, ka nekas nepaliek. Nekas nav jāiegaumē, vajag tikai nedaudz domāt par to mācību laikā, pamatā tomēr jādomā par to, ko es gribu saņemt no mācībām.

6) Lai kaut ko saprastu šajā augstajā vietā, – kam gan mums vajadzīga visa šī dzīve ar atalgojumu, sodu dvēselei un tā tālāk – jēdzieni, par kuriem cilvēce tūkstošiem gadu cīnās un nespēj tos atrisināt, – nepieciešams to sīki apspriest. Pētot visas pastāvošās realitātes sākumpunktu un tās vispārējo mērķi, vai tu atradīsi tādu, kas darbojas bez mērķa? Ja jau Radītājs radījis visu, tad, dabiski, Viņš to ir radījis ar noteiktu mērķi, kurš principā nosaka visu darbību un tās beigas. Taču kas tad ir šis mērķis, kura dēļ Radītājs radījis šo visu augstākajās pasaulēs un zemākajās pasaulēs esošo realitāti? Kādēļ tā tika radīta? Sacīts, ka pasaule radīta Izraēlai (Israel), kura pilda Toru. „Pasaule radīta” – nozīmē pacelšanos uz Radītāja līmeni, pacelšanos uz augstāko līmeni. Tas ir iespējams tikai Israel – tam, kurš virzīts tieši pie Radītāja. „Isra – el” – tieši pie Radītāja. Un tas, kurš pilda Toru, nozīmē, ka ir izlabojis sevi, savas vēlmes.

Taisnību sakot, viedie mums jau norādījuši daudzās vietās, ka absolūti visas pasaules bija radītas ne citādi, kā Izraēlai, kuri pilda Toru un baušļus un tā tālāk. Un tas ir vispārzināms.

Taču šeit nepieciešams noskaidrot jautājumu, ko izvirzījuši viedie: ja pasauļu radīšanas nolūks ir „sniegt baudu saviem radījumiem”, kādēļ tādā gadījumā Viņam vajadzēja radīt šo materiālo pasauli, netīru un ciešanu pilnu? – Ja Viņš vēlējās radīt radījumu, lai sniegtu baudu, kādēļ Viņam bija vajadzīga šī pasaule? Viņš taču arī bez tā varēja sniegt baudu dvēselēm cik vien vēlas, – kādēļ Viņš ievietoja dvēseli tik netīrā un draņķīgā ķermenī, ja Viņš vēlas sniegt baudu?

Un uz to viņi viedie atbildēja, ka „tas, kurš ēd ne savu, – ja mēs to visu būtu saņēmuši par velti, gatavā veidā – kaunas lūkoties dodošajam acīs” – rastos šāda kauna sajūta. Skaidrojums: jebkurā dāvinājumā atrodas kauns kā trūkums – kauns no Dodošā – un lai pasargātu dvēseles no šī trūkuma, Viņš radīja šo pasauli, kur eksistē darba realitāte un viņi atradīs baudu nākotnē no sava roku darba, jo tad savu pūliņu vietā viņi saņem visu atalgojumu no Absolūtā un līdz ar to ir atbrīvoti no kauna kā trūkuma, tas ir, to anulē.

Šāds darbs var tikt veikts tikai mūsu pasaulē – zemā, attālinātā, vissliktākajā. Taču, kāpēc ne citā veidā? Kāpēc šajā pasaulē mums noteikti jāatrodas bioloģiskajos ķermeņos, nevis jādzīvo kādā citā līmenī – tur, kur mēs varētu „strādāt ar ekrānu” [1] un patiešām veikt zināmas darbības?

 

[1] Darbs, kuru veic kabalists ar savu „vēlmi saņemt” sākumā atstarojot pie viņa atnākošo gaismu, bet pēc tam to saņemot tikai izlabotajās vēlmēs.

<<15.kurss-5          15.kurss-7>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties