1.3. Dvēsele – daļa no Radītāja
Kā lai saprot, ka dvēsele ir daļa no Radītāja?
3) Tādējādi mēs nonāksim pie sapratnes par to, ko stāsta kabalisti par dvēseles būtību.
Viņi apgalvo, ka dvēsele patiešām ir Radītāja daļa no augšienes un tajā absolūti nav nekādas atšķirības no „viss”. Taču kādā veidā šī dvēsele ir daļa, bet ne „viss”? Un tas līdzinās akmenim, atšķeltam no kalna, kalna būtība un akmens būtība ir vienādi, un nav nekādas atšķirības starp akmeni un kalnu, izņemot to, ka akmens ir tikai daļa no šī kalna, bet kalns ir kategorija „viss”.
Tādi īsumā ir viedo vārdi. Un no pirmā acu uzmetiena šie vārdi ļoti izbrīna, bet vissarežģītāk ir saprast, kā var runāt par kategoriju „atšķirība un daļa no dievišķā”, turklāt pielīdzināt to akmenim, atšķeltam no kalna. Pieņemsim, akmens atšķeļas no kalna ar cirvja un vesera palīdzību, taču dievišķajā, šķiet, kā un ar ko viņi būs atdalīti viens no otra?
TEKSTA KOMENTĀRS
1.3. Dvēsele – daļa no Radītāja
Kā lai saprot, ka dvēsele ir daļa no Radītāja?
3) Tādējādi mēs nonāksim pie sapratnes par to, ko stāsta kabalisti par dvēseles būtību.
Viņi apgalvo, ka dvēsele patiešām ir Radītāja daļa no augšienes un tajā absolūti nav nekādas atšķirības no „viss”. Taču kādā veidā šī dvēsele ir daļa, bet ne „viss”? Un tas līdzinās akmenim, atšķeltam no kalna, kalna būtība un akmens būtība ir vienādi, un nav nekādas atšķirības starp akmeni un kalnu, izņemot to, ka akmens ir tikai daļa no šī kalna, bet kalns ir kategorija „viss”.
Tādi īsumā ir viedo vārdi. Un no pirmā acu uzmetiena šie vārdi ļoti izbrīna, bet vissarežģītāk ir saprast, kā var runāt par kategoriju „atšķirība un daļa no dievišķā”, turklāt pielīdzināt to akmenim, atšķeltam no kalna. Pieņemsim, akmens atšķeļas no kalna ar cirvja un vesera palīdzību, taču dievišķajā, šķiet, kā un ar ko viņi būs atdalīti viens no otra?
Kā lai saprot, ka dvēsele ir daļa no Radītāja?
Mēs zinām, ka ir kli, šajā kli ienāk gaisma. Šī gaisma atrodas kli iekšienē un zināmā veidā to aizpilda, daļēji aizpilda. Kas šeit ir dvēsele – kas ir daļa no Radītāja?
Gaisma ir Radītājs. Turpretī tā kli daļa, kura spēj pieņemt šo gaismu saskaņā ar savu īpašību līdzību gaismas īpašībai, un ja kli patiešām ir piepildīta ar šo īpašību, tiek dēvēta par „dvēseli”.
Ja patiešām dvēsele ir daļa no Radītāja, tas nozīmē, ka, ja šodien vēl neeksistē atdeves īpašība, mēs esam bezdvēselīgi, mūsos nav dvēseles.
3) Tādējādi mēs nonāksim pie sapratnes par to, ko stāsta kabalisti par dvēseles būtību.
Viņi apgalvo, ka dvēsele patiešām ir Radītāja daļa no augšienes un tajā absolūti nav nekādas atšķirības no „viss”. Taču kādā veidā šī dvēsele ir daļa, bet ne „viss”? Tas ir, dvēseles atšķirība no Radītāja ir tajā aspektā, ka dvēsele ir daļa no veseluma. Taču pēc īpašības tas ir viens un tas pats. Un tas līdzinās akmenim, atšķeltam no kalna, kalna būtība un akmens būtība ir vienādi, un nav nekādas atšķirības starp akmeni un kalnu, izņemot to, ka akmens ir tikai daļa no šī kalna, bet kalns ir kategorija „viss”.
Tas ir, ja manī rodas kāda īpašība, kas līdzinās Radītāja īpašībai – atdevei, tad šī īpašība manī tiks dēvēta par „dvēseli”. Ja šī īpašība manī neradīsies, tas nozīmē, ka dvēseles, Radītāja daļas manī nav. Ja mēs runājam par dvēseli, mums acumirklī tas jāuztver un sev jātulko kā atdeves īpašība.
Tādi īsumā ir viedo vārdi. Un no pirmā acu uzmetiena šie vārdi ļoti izbrīna, bet vissarežģītāk ir saprast, kā var runāt par kategoriju „atšķirība un daļa no dievišķā”, turklāt pielīdzināt to akmenim, atšķeltam no kalna. Pieņemsim, akmens atšķeļas no kalna ar cirvja un vesera palīdzību, taču dievišķajā, šķiet, kā un ar ko viņi būs atdalīti viens no otra?
Ko nozīmē „daļa no veseluma” garīgajā pasaulē? Mūsu pasaulē mēs varam nošķelt, sazāģēt, sasist. Taču garīgajā pasaulē, kā lai mēs to izdarām? Kā lai izdara, lai viena daļa un cita būtu atdalītas viena no otras, un tai pat laikā paliktu vienādas?
Mēs taču runājam, ka garīgajā pasaulē attāluma nav. Es nevaru vienu īpašību sašķelt uz pusēm un sadalīt to divās, attālināt vienu no otra. Ja tā ir viena un tā pati īpašība, tas nozīmē, ka viss atrodas kopā. Īpašība nevar būt attālināta pati no sevis. Ja tā ir viena un tā pati īpašība, tas nozīmē, ka viss atrodas kopā. Īpašība nevar būt attālināta no sevis pašas, ja tā ir viena un tā pati īpašība. Taču, ja īpašības ir dažādas, tad šī atšķirība it kā savstarpēji tās atdala. Es varu atrasties līdzās citam cilvēkam, bet mēs esam ļoti attālināti viens no otra – ar savām domām, vēlmēm.
Arī Bāls Sulams jautā: kas tad ir šis stāvoklis garīgajā pasaulē, ja dvēsele – Radītāja daļa ir absolūti tāda kā Viņš – eksistē atsevišķi no Viņa? Ja nav fizisko attālumu, bet viss veidots tikai uz īpašību līdzības, tas nozīmē, ka Radītāja daļai ir jāpastāv tikai Radītājā, tikai kopā, kā klints, no kuras nav iespējams atšķelt akmeni. Ja tu to atšķel, tātad akmens pēc savām īpašībām nav vairs līdzīgs tiem akmeņiem, no kuriem sastāv klints. Turpretī mēs sakām, ka tas ir viens un tas pats. Kā tas var būt, viens taču ir pretrunā ar otru? Tālāk viņš uz to atbild.
1.4. Dalījums garīgajā – ar formas atšķirības spēku
Garīgais dalās ar formas atšķirības spēku, līdzīgi materiālajam, kas dalās ar cirvja palīdzību.
4) Pirms mēs sāksim noskaidrot šo jautājumu, izskaidrosim dalīšanās parādības būtību, kad dalīšanās notiek garīgajos objektos.
Zini, ka tas, kas atrodas garīgajā, atdalās viens no otra tikai atbilstoši formas atšķirībai, un tas nozīmē, ka, ja viens garīgais objekts iegūst pats par sevi divas formas, tad tas vairs nav viens objekts, bet divi.
To izskaidrošu tev ar cilvēcisko dvēseļu piemēru, kuras arī ir garīgas. Un šis, vienkāršā veidā noformulētais garīgais likums, ir zināms: protams, pastāv liels daudzums dvēseļu, kuras atbilst ķermeņu skaitam, kuros šīs dvēseles mirdz, taču atdalītas viena no otras ar formas atšķirību, kas piemīt katrai no tām. Viedie sacījuši: cik lielā mērā viņu veidoli nav līdzīgi, tikpat lielā mērā nav līdzīgi viņu viedokļi. Un ķermenis spēj sadalīt dvēseļu formas tik lielā mērā, ka spēj atšķirt katru dvēseli pašu par sevi: tā ir laba dvēsele, bet šī – slikta un tamlīdzīgi, sadalītajās formās.
Tagad tu redzi, ka tāpat kā materiālais objekts dalās un sašķeļas, un tiek atdalīts ar cirvi un ar kustību, lai attālinātu vienas daļas vietu no otras, tāpat garīgais objekts dalās un sašķeļas, un formu atšķirības rezultātā viena daļa atdalās no otras. Un atbilstoši šai atšķirības pakāpei, tiks mērīts arī attālums no vienas daļas līdz otrai. Un iegaumē to labi.
TEKSTA KOMENTĀRS
1.4. Dalījums garīgajā – ar formas atšķirības spēku
Garīgais dalās ar formas atšķirības spēku, līdzīgi materiālajam, kas dalās ar cirvja palīdzību.
4) Pirms mēs sāksim noskaidrot šo jautājumu, izskaidrosim dalīšanās parādības būtību, kad dalīšanās notiek garīgajos objektos.
Zini, ka tas, kas atrodas garīgajā, atdalās viens no otra tikai atbilstoši formas atšķirībai, un tas nozīmē, ka, ja viens garīgais objekts iegūst pats par sevi divas formas, tad tas vairs nav viens objekts, bet divi.
Izskaidrošu tev to ar cilvēcisko dvēseļu piemēru, kuras arī ir garīgas. Un šis, vienkāršā veidā noformulētais garīgais likums ir zināms: protams, pastāv liels daudzums dvēseļu, kuras atbilst ķermeņu skaitam, kuros šīs dvēseles mirdz, taču atdalītas viena no otras ar formas atšķirību, kas piemīt katrai no tām. Viedie sacījuši: cik lielā mērā viņu veidoli nav līdzīgi, tikpat lielā mērā nav līdzīgi viņu viedokļi. Un ķermenis spēj sadalīt dvēseļu formas tik lielā mērā, ka spēj atšķirt katru dvēseli pašu par sevi: tā ir laba dvēsele, bet šī – slikta un tamlīdzīgi, sadalītajās formās.
Tagad tu redzi, ka tāpat kā materiālais objekts dalās un sašķeļas, un tiek atdalīts ar cirvi un ar kustību, lai attālinātu vienas daļas vietu no otras, tāpat garīgais objekts dalās un sašķeļas, un formu atšķirības rezultātā viena daļa atdalās no otras. Un atbilstoši šai atšķirības pakāpei, tiks mērīts arī attālums no vienas daļas līdz otrai. Un iegaumē to labi.
Garīgais dalās ar formas atšķirības spēku, līdzīgi materiālajam, kas dalās ar cirvja – fiziskā sadalošā spēka palīdzību.
Mūsu pasaulē var nocirst daļu no veseluma ar kāda instrumenta, rīka, līdzekļa palīdzību. Garīgajā pasaulē „atdalīšanās” nozīmē „īpašību mainīšanās’”. Taču, ja atdalīšana nozīmē īpašību mainīšanu, tad, ja kaut kas ir mainījies, tā vairs nav daļa no veseluma, tas jau ir pilnīgi kas cits. Palūkosim. Interesanta kombinācija. Kā vispār kāda Radītāja daļa var atrasties kādā citā – atdalīties no Radītāja un iekļūt kādā citā?
4) Pirms mēs sāksim noskaidrot šo jautājumu, izskaidrosim dalīšanās parādības būtību, kad dalīšanās notiek garīgajos objektos.
Zini, ka tas, kas atrodas garīgajā, atdalās viens no otra tikai atbilstoši formas atšķirībai, un tas nozīmē, ka, ja viens garīgais objekts iegūst pats par sevi divas formas, tad tas vairs nav viens objekts, bet divi.
Izskaidrošu tev to ar cilvēcisko dvēseļu piemēru, kuras arī ir garīgas. Un šis, vienkāršā veidā noformulētais garīgais likums ir zināms: protams, pastāv liels daudzums dvēseļu, kuras atbilst ķermeņu skaitam, kuros šīs dvēseles mirdz, taču atdalītas viena no otras ar formas atšķirību, kas piemīt katrai no tām. Viedie sacījuši: cik lielā mērā viņu veidoli nav līdzīgi, tikpat lielā mērā nav līdzīgi viņu viedokļi. Un ķermenis spēj sadalīt dvēseļu formas tik lielā mērā, ka spēj atšķirt katru dvēseli pašu par sevi: tā ir laba dvēsele, bet šī – slikta un tamlīdzīgi, sadalītajās formās.
Tagad tu redzi, ka tāpat kā materiālais objekts dalās un sašķeļas, un tiek atdalīts ar cirvi un ar kustību, lai attālinātu vienas daļas vietu no otras, tāpat garīgais objekts dalās un sašķeļas, un formu atšķirības rezultātā viena daļa atdalās no otras. Un atbilstoši šai atšķirības pakāpei, tiks mērīts arī attālums no vienas daļas līdz otrai. Un iegaumē to labi.
Bāls Sulams klāsta par to, ka lai gan šī dvēsele ir daļa no Radītāja, taču tā, acīmredzot, ir piedzīvojusi zināmas izmaiņas, tāpēc atdalījusies no Viņa un tagad tā ir kā atsevišķa daļa.
Jaunākie komentāri