1.2. Augstākās iedarbības uztvere
Augstākās iedarbības divas īpatnības: pirms saņēmēja izzināšanas un pēc tam.
2) Izdari secinājumu no piemēra, kuri bauda Man. Par Man dēvē „maizi no debesīm”, jo tā nebija materializējusies savā ietērpā šajā pasaulē. Viedie sacīja, ka katrs izjuta no tās to garšu, kuru vēlējās. Tas nozīmē, ka obligāti tajā bija no pretējām formām, tas ir, viens tajā juta saldu garšu, bet cits tajā juta sīvu un rūgtu garšu, tajā pašā laikā pats man noteikti sastāvēja no diviem pretstatiem kopā – vai tad tu atradīsi pie dodošā to, kā viņam nav. Un ja tas tā ir, tad kā ir iespējams, ka divi pretstati atrastos vienā objektā? Taču pats man, protams, ir vienkāršs un abstrahēts no šīm divām garšām un tikai sastāv no tām, tā ka materiālais saņēmējs var atšķirt to garšu, kuru viņš vēlas.
Un tādā veidā saproti jebkuru garīgo būtību, kura pati par sevi ir vienīga un vienkārša, lai gan sastāv no liela formu daudzuma, kas pastāv pasaulē, taču ar tās atnākšanu pie materiālā un aprobežotā saņēmēja, šis saņēmējs tajā veido vienu formu, kas atrodas savrup no liela vairuma formu, kuras savienojas šajā garīgajā būtībā.
Tādēļ vienmēr ir jāatšķir Radītāja iedarbībā divi veidi. Pirmais – augstākās būtības piepildījuma forma līdz tās nonākšanai pie saņēmēja, kura ir gaisma, pagaidām vēl vienkāršā un vispārējā. Otrais – pēc piepildījuma nonākšanas pie saņēmēja, kā rezultātā tas ieguva vienu atsevišķu un daļēju formu, kas atbilst saņēmēja īpašībai.
TEKSTA KOMENTĀRS
1.2. Augstākās iedarbības uztvere
Augstākās iedarbības divas īpatnības: pirms saņēmēja izzināšanas un pēc tam.
2) Izdari secinājumu no piemēra, kuri bauda man. Par Man dēvē „maizi no debesīm”, jo tā nebija materializējusies savā ietērpā šajā pasaulē. Viedie sacīja, ka katrs izjuta no tās to garšu, kuru vēlējās. Tas nozīmē, ka obligāti tajā bija no pretējām formām, tas ir, viens tajā juta saldu garšu, bet cits tajā juta sīvu un rūgtu garšu, tajā pašā laikā pats man noteikti sastāvējā no diviem pretstatiem kopā – vai tad tu atradīsi pie dodošā to, kā viņam nav. Un ja tas tā ir, tad kā ir iespējams, ka divi pretstati atrastos vienā objektā? Taču pats man, protams, ir vienkāršs un abstrahēts no šīm divām garšām un tikai sastāv no tām tā, ka materiālais saņēmējs var atšķirt to garšu, kuru viņš vēlas.
Un tādā veidā saproti jebkuru garīgo būtību, kura pati par sevi ir vienīga un vienkārša, lai gan sastāv no liela formu daudzuma, kas pastāv pasaulē, taču ar tās atnākšanu pie materiālā un aprobežotā saņēmēja, šis saņēmējs tajā veido vienu formu, kas atrodas savrup no liela vairuma formu, kuras savienojas šajā garīgajā būtībā.
Tādēļ vienmēr ir jāatšķir Radītāja iedarbībā divi veidi. Pirmais – augstākās būtības piepildījuma forma līdz tās nonākšanai pie saņēmēja, kura ir gaisma, pagaidām vēl vienkāršā un vispārējā. Otrais – pēc piepildījuma nonākšanas pie saņēmēja, kā rezultātā tas ieguva vienu atsevišķu un daļēju formu, kas atbilst saņēmēja īpašībai.
Augstākās iedarbības divas īpatnības: pirms saņēmēja izzināšanas un pēc tam.
Pastāv radījums. Ir pārpilnība, gaisma, kura nonāk lejup no augšienes līdz tās saņemšanai iekš kli, un gaisma, kad tā jau ir sajūtama iekš kli. Pastāv starpība starp gaismu, kura atrodas ārpus kli un gaismu, kura atrodas iekš kli.
Par to klāsta Bāls Sulams, ka pastāv divas atšķirīgas īpatnības iedarbībā no augšienes: pirms saņēmēja izzināšanas un pēc saņemšanas.
2) Izdari secinājumu no piemēra, kuri bauda man [1]. Par Man, kurš tiek aprakstīts Torā, dēvē „maizi no debesīm”, jo tā nebija materializējusies savā ietērpā šajā pasaulē.
Viņš min šādu piemēru tikai tādēļ, ka, diemžēl, mūsu pasaulē tam ir maz piemēru. Man tā ir alegorija, taču labi der kā piemērs. Tiek stāstīts, ka tad, kad tauta ceļoja pa tuksnesi četrdesmit gadu garumā pēc iziešanas no Ēģiptes, tad, protams, nebija ko ēst, nebija ko dzert. Taču katru dienu ikviens, kurš iznāca no savas telts, redzēja visapkārt baltas pārslas, un tās tika dēvētas par man. Ir teikts, ka katrs, kurš savāca šo man un to baudīja, juta tajā tādu garšu, kādu vēlējās just.
Viedie sacīja, ka katrs izjuta no tās to garšu, kuru vēlējās. Tas nozīmē, ka obligāti tajā bija no pretējām formām, tas ir, viens tajā juta saldu garšu, bet cits tajā juta sīvu un rūgtu garšu, tajā pašā laikā pats man noteikti sastāvējā no diviem pretstatiem kopā – vai tad tu atradīsi pie dodošā to, kā viņam nav. Un ja tas tā ir, tad kā ir iespējams, ka divi pretstati atrastos vienā objektā?
Taču šie pretstati tur obligāti bija, citādi, kā gan viens varēja sajust rūgtu garšu, cits – saldu, trešais – sāls garšu, bet ceturtais – vēl ko citu? Ikviens sajuta atbilstoši savai kli, saskaņā ar to, ko viņš vēlējās saņemt. Tomēr visas šīs garšas ir šajā man, līdz to saņem katrs.
Pieņemsim, ir daudz dažādu dvēseļu, kelim, un nonāk lejup viena gaisma. Katra dvēsele saņem šo gaismu atbilstoši savai kli. Tādējādi sākotnēji šajā gaismā, tās iekšienē, ir visas īpašības, visas kategorijas, un katra kli tās atšifrē pēc sava prāta.
Taču pats man, – šis man, augstākā gaisma, kura nonāk pie kli – protams, ir vienkāršs un abstrahēts no šīm divām garšām un tikai sastāv no tām tā ka materiālais saņēmējs – tas ir, tas, kurš saņem vēlmē baudīt, – var atšķirt to garšu, kuru viņš vēlas.
Un tādā veidā saproti jebkuru garīgo būtību, kura pati par sevi ir vienīga un vienkārša, lai gan sastāv no liela formu daudzuma, kas pastāv pasaulē, taču ar tās atnākšanu pie materiālā un aprobežotā saņēmēja, šis saņēmējs tajā veido vienu formu, kas atrodas savrup no liela vairuma formu, kuras savienojas šajā garīgajā būtībā.
Tādēļ vienmēr ir jāatšķir Radītāja iedarbībā divi veidi. Pirmais – augstākās būtības piepildījuma forma līdz tās nonākšanai pie saņēmēja, kura ir gaisma, pagaidām vēl vienkāršā un vispārējā. Otrais – pēc piepildījuma nonākšanas pie saņēmēja, kā rezultātā tas ieguva vienu atsevišķu un daļēju formu, kas atbilst saņēmēja īpašībai.
Augstākās iedarbības divas īpatnības: pirms saņēmēja izzināšanas un pēc tam.
Un tādā veidā saproti jebkuru garīgo būtību, kura pati par sevi ir vienīga un vienkārša, lai gan sastāv no liela formu daudzuma, kas pastāv pasaulē, taču ar tās atnākšanu pie materiālā un aprobežotā saņēmēja, šis saņēmējs tajā veido – pie viņa atnākošajā pārpilnībā, absolūti vienkāršajā, – vienu formu, atbilstošu viņam, kas atrodas savrup no liela vairuma formu, kuras savienojas šajā garīgajā būtībā.
Tādēļ vienmēr ir jāatšķir Radītāja iedarbībā divi veidi. Pirmais – augstākās būtības piepildījuma forma līdz tās nonākšanai pie saņēmēja, kura ir gaisma, pagaidām vēl vienkāršā un vispārējā. Vienkārši augstākā gaisma, kāda tā ir pati par sevi, līdz tās saņemšanai iekš kli. Otrais – pēc piepildījuma nonākšanas pie saņēmēja, kā rezultātā tas ieguva vienu atsevišķu un daļēju formu, kas atbilst saņēmēja īpašībai.
Katrs no mums izdala no augstākās gaismas to īpašību, kurā viņš patlaban atrodas, taču gaismā šo īpašību nav. Tādējādi mēs paši, ar savām īpašībām attēlojam, iztēlojamies, ka tā atrodas tajā, kas nonāk pie mums.
Tas līdzinās tam, kā filma projicējas uz ekrāna. Ir gaisma, absolūti balta, viendabīga; tajā nav nekā – vienkārši gaisma no spuldzes. Šī gaisma iziet caur filmu, kļūst krāsaina, atainojas uz ekrāna un mēs redzam uz ekrāna dažādas krāsas. Tad, lūk, spuldzes gaisma atbilst augstākai gaismai, ekrāns ir saņemošais – malhut, bet filma ir šīs malhut īpašības.
Tādā pašā veidā mums pašreiz atainojas mūsu pasaule. Mēs atrodamies augstākās gaismas okeānā, mums apkārt tā ir absolūti viendabīga. Mūsu īpašības ataino, projicē ar šīs augstākās gaismas palīdzību attēlu, kuru mēs dēvējam par „mūsu pasauli”. Ja mums būtu citas īpašības, mēs visu šo pasauli redzētu pilnīgi citādi. Mēs to veidotu apkārt mums, mainītu to pilnīgi savādāk.
Tādējādi ir tikai vienkārša gaisma – Radītājs – un vēlme. Un, lūk, šī vēlme, pateicoties tam, ka tā mainās – līdz ar to tā maina pasauli, savu pasauli. Šī pasaule eksistē tikai subjektīvi attiecībā pret šo vēlmi – un nekā citādi.
Reizēm mums rodas tāda sajūta, ka mēs nekādi nevaram saprast citu cilvēku. Viņam ir sava pasaule, savas vēlmes, savi jautājumi, savi uzskati, man – savi. Un mēs nespējam saprast viens otru. Mūsu projekcijas attiecībā pret apkārtējo ir pilnīgi dažādas. Mums ļoti precīzi jāsaprot, ka tikai atkarībā no mūsu kelim labošanās, mūsos mainīsies visa mūsu pasaules aina. Un tad mēs redzēsim pilnīgi citādu „kino”.
Par to arī runā Bāls Sulams: „Tādēļ Radītāja iedarbībā vienmēr ir jāatšķir divi veidi. Pirmais – augstākās būtības piepildījuma forma līdz tās nonākšanai pie saņēmēja, tā ir gaisma, pagaidām vēl vienkārša un vispārēja. Otrais – pēc piepildījuma atnākšanas pie saņēmēja, kā rezultātā piepildījums iegūst vienu atšķirīgu un daļēju formu, kas atbilst saņēmēja īpašībai”.
Un tad uz šo vienkāršo, vispārējo gaismu uzliekas šī daļējā forma, tas ir, projicējas pasaules aina, kas sastāv praktiski no mūsu īpašībām. Mēs redzam pasauli tādu, kādi mēs esam iekšēji.
[1] Tas pats, kas „manna”.
Jaunākie komentāri