1. nodarbība
Zini, ka iepriekš, pirms tika radīti radījumi un radītas radības, vienkāršā augstākā gaisma aizpildīja visu realitāti utt. („Ec haim, šaar 1, eihal 1).
Šos vārdus nepieciešams izskaidrot. Iepriekš, pirms tika radītas pasaules – kā tur varēja būt realitātes vieta, kuru pilnībā aizpildīja augstākā gaisma? Un arī runājot par vēlmes pacelšanās ierobežošanos, lai atklātu Viņa darbību pilnību: no grāmatas vārdiem it kā seko, ka tur jau bija zināms trūkums. Tāpat runājot par centrālo punktu Bezgalības pašā vidū, kur bija ierobežošanās parādība: ļoti izbrīna sekojošais – viņš taču jau teica, ka tur nav roš un sof, un tādā gadījumā, kā var būt vidus? Taču šie vārdi slēpj vislielāko dziļumu, un tāpēc esmu spiests paplašināt skaidrojumu.
TEKSTA KOMENTĀRS
Zini, ka iepriekš, pirms tika radīti radījumi un radītas radības, vienkāršā augstākā gaisma aizpildīja visu realitāti… ar šiem vārdiem sākas grāmata „Ec haim”.
Šos vārdus nepieciešams izskaidrot. Iepriekš, pirms tika radītas pasaules – kā tur varēja būt realitātes vieta, kuru pilnībā aizpildīja augstākā gaisma? Un arī runājot par vēlmes pacelšanās ierobežojumu, lai atklātu Viņa darbību pilnību: no grāmatas vārdiem it kā seko, ka tur jau bija zināms trūkums.
… Lai atklātu Viņa darbību pilnību. Vai tas nozīmē, ka līdz šim ierobežojumam, līdz cimcum alef, Bezgalības pasaule nebija visa pilnība, ja nepieciešams parādīt Viņa darbību pilnību? Tas ir, pastāv kāds stāvoklis, kurš patiešām nav pilnīgs?
Attiecībā uz jautājumu par centrālo punktu Bezgalības pašā vidū, kur bija ierobežošanās parādība: ļoti izbrīna sekojošais – viņš taču jau teica, ka tur nav roš un sof, un tādā gadījumā, kā var būt vidus?
„… Un nebija tajā ne sākuma (roš), ne beigu (sof), bet viss bija tikai vienkārša, pilnīgi viendabīga gaisma”, – tā rakstīja ARI savā pazīstamajā dzejolī. Un ja tas tā ir – no kurienes tad radās vidus? Kā tādā gadījumā viņš saka, ka „tad Bezgalība sevi ierobežoja savā centrālajā punktā, pašā vidū”? Tātad ir beigas un ir sākums, pretējā gadījumā – ko nozīmē vidus?
Tālāk seko Bāla Sulama skaidrojums attiecībā uz ARI vārdiem.
1.1. Bezgalība ietver visu realitāti
Bezgalībā ir ietverts absolūti viss, kas eksistē realitātē. Mūsu būtībai pretēji jēdzieni ietverti tajā kā „Viens, Vienīgais, Vienotais”.
1) Zini, ka neatradīsi visā, kas reāli eksistē pasaulē – gan tajā, ko sajūt mūsu maņu orgāni, gan arī abstrakti uztveramajā – jebkādu būtību, kas nebūtu ietverta Radītājā: jo tas viss nonāk pie mums no Viņa. Vai tad tu atradīsi dodošo to, kas neatrodas viņā? Un šis jautājums jau sīki izskaidrots grāmatās, taču ir jāsaprot, ka jēdzieni, kuri mums šķiet dalīti un pretēji, – piemēram, jēdziens „gudrība’ tiek izskatīts citādi salīdzinājumā ar jēdzienu „saldums”, tādējādi „gudrība” un „saldums” ir divi viens no otra atdalīti jēdzieni; arī jēdziens „darbojošais”, protams, atšķiras no jēdziena „darbība”, kur „darbojošais” un „viņa darbība” ir divi viens no otra atdalīti jēdzieni; turklāt pretēji jēdzieni, un tādi kā „saldums”, „rūgtums” un tamlīdzīgi, – bez šaubām, katrs no šiem jēdzieniem atšķiras; taču Radītājam būs tādi kā „gudrība” un „bauda”, „saldums” un „sīvums”, „darbība” un „darbojošais” un tiem līdzīgi, kuri attiecas uz dažādām un pretējām jēdziena formām, un visi jēdzieni iekļauti kā viens vesels Viņa vienkāršajā gaismā, absolūti bez jebkādas atšķirības un sadalījuma starp tiem, bet tikai „Viens, Vienīgais, Vienotais” veidā.
„Viens” – norāda, ka Viņš ir pilnīgi viendabīgs.
„Vienīgais” – norāda uz visu to, kas nāk no Viņa, ka arī visi šie daudzumi atrodas Viņā kā vienīguma formā, tāpat kā Viņa būtība.
„Vienotais” – norāda, ka, lai gan Viņš arī veic vairums darbību, tomēr viens spēks rada visas darbības, un tās visas no jauna atgriežas un savienojas vienīguma formā, un ka šī forma ir vienīgā, kas absorbē visas formas, kuras ir Viņa darbībās.
Un tas ir ļoti smalks jēdziens, ne katrs prāts to spēj izprast.
RAMBANs Viņa vienotības būtību, kas nozīmē „Viens, Vienīgais, Vienotais” savā grāmatas „Jecira” komentārā (1., 47. d.) mums skaidro šādi: „Pastāv atšķirība starp Viens un Vienīgais, un Vienotais. Radītājs, ja Viņš savienojas, lai rīkotos ar vienu spēku, tiek dēvēts par „Vienoto”. Taču, ja Viņš dalās, lai veiktu savu darbību, katra Viņa daļa tiek dēvēta par „Vienīgo”. Turpretī, ja Viņš ir absolūti viendabīgs, tiek dēvēts – „Viens”. (Un tas vārds vārdā ir viņa augstā valoda).
Skaidrojums: „Viņš savienojas, lai darbotos ar vienu spēku” – ar to viņš vēlas sacīt, ka Viņš darbojas, darot labu, kā jau pienākas Viņa vienotībai. Un Viņa darbības ir nemainīgas.
„Taču tad, kad Viņš dalās, lai veiktu savu darbību”, – proti, kad Viņa darbības atšķiras viena no otras, un var kļūdaini likties, it kā tas, kurš rīkojas labi un kurš rīkojas slikti, tiek dēvēts par „Vienīgo”, jo visām Viņa atšķirīgajām darbībām ir vienīgais rezultāts – sniegt labestību. Un sanāk, ka Viņš ir vienīgais katrā darbībā un nemainās savās dažādajās rīcībās.
Un tad, kad Viņš ir absolūti viendabīgs, tiek dēvēts – „Viens”. Tas ir, „Viens” norāda uz Viņa būtību – ka Viņa visu veidu pretējības ir pilnīgi ar vienādu nozīmi.
Kā raksta RAMBAMs, Viņam izzinājušais un izzinātais, un izzināšana ir viens, jo Viņa domas ir daudzkārt augstākas par mūsu domām un Viņa ceļi daudzkārt augstāki par mūsu ceļiem.
TEKSTA KOMENTĀRS
1.1. Bezgalība ietver visu realitāti
Bezgalībā ir ietverts absolūti viss, kas eksistē realitātē. Mūsu būtībai pretēji jēdzieni ietverti tajā kā „Viens, Vienīgais, Vienotais”.
1) Zini, ka neatradīsi visā, kas reāli eksistē pasaulē – gan tajā, ko sajūt mūsu maņu orgāni, gan arī abstrakti uztveramajā – jebkādu būtību, kas netiktu ietverta Radītājā: jo tas viss nonāk pie mums no Viņa. Vai tad tu atradīsi dodošo to, kas neatrodas viņā? Un šis jautājums jau sīki izskaidrots grāmatās, taču ir jāsaprot, ka jēdzieni, kuri mums šķiet dalīti un pretēji, – piemēram, jēdziens „gudrība’ tiek izskatīts citādi salīdzinājumā ar jēdzienu „saldums”, tādējādi „gudrība” un „saldums” ir divi viens no otra atdalīti jēdzieni; arī jēdziens „darbojošais”, protams, atšķiras no jēdziena „darbība”, kur „darbojošais” un „viņa darbība” ir divi viens no otra atdalīti jēdzieni; turklāt pretēji jēdzieni, un tādi kā „saldums”, „rūgtums” un tamlīdzīgi, – bez šaubām, katrs no šiem jēdzieniem atšķiras; taču Radītājam būs tādi kā „gudrība” un „bauda”, „saldums” un „sīvums”, „darbība” un „darbojošais”, un tiem līdzīgi, kuri attiecas uz dažādām un pretējām jēdziena formām, un visi jēdzieni iekļauti kā viens veselums Viņa vienkāršajā gaismā, absolūti bez jebkādas atšķirības un sadalījuma starp tiem, bet tikai „Viens, Vienīgais, Vienotais” veidā.
„Viens” – norāda, ka Viņš ir pilnīgi viendabīgs.
„Vienīgais” – norāda uz visu to, kas nāk no Viņa, ka arī visi šie daudzumi atrodas Viņā kā vienīguma formā, tāpat kā Viņa būtība.
„Vienotais” – norāda, ka, lai gan Viņš arī veic vairums darbību, tomēr viens spēks rada visas darbības, un tās visas no jauna atgriežas un savienojas vienīguma formā, un ka šī forma ir vienīgā, kas absorbē visas formas, kuras ir Viņa darbībās.
Un tas ir ļoti smalks jēdziens, ne katrs prāts to spēj izprast.
RAMBANs [1] Viņa vienotības būtību, kas nozīmē „Viens, Vienīgais, Vienotais” savā komentārā grāmatai „Jecira” (1., 47. d.) mums skaidro šādi: „Pastāv atšķirība starp Viens un Vienīgais, un Vienotais. Radītājs, ja Viņš savienojas, lai rīkotos ar vienu spēku, tiek dēvēts par „Vienoto”. Taču, ja Viņš dalās, lai veiktu savu darbību, katra Viņa daļa tiek dēvēta par „Vienīgo”. Turpretī, ja Viņš ir absolūti viendabīgs, tiek dēvēts – „Viens”. (Un tas vārds vārdā ir viņa augstā valoda).
Skaidrojums: „Viņš savienojas, lai darbotos ar vienu spēku” – ar to viņš vēlas sacīt, ka Viņš darbojas, darot labu, kā jau pienākas Viņa vienotībai. Un Viņa darbības ir nemainīgas.
„Taču tad, kad Viņš dalās, lai veiktu savu darbību”, – proti, kad Viņa darbības atšķiras viena no otras, un var kļūdaini likties, it kā tas, kurš rīkojas labi un kurš rīkojas slikti, tiek dēvēts par „Vienīgo”, jo visām Viņa atšķirīgajām darbībām ir vienīgais rezultāts – sniegt labestību. Un sanāk, ka Viņš ir vienīgais katrā darbībā un nemainās savās dažādajās rīcībās.
Un tad, kad Viņš ir absolūti viendabīgs, tiek dēvēts – „Viens”. Tas ir, „Viens” norāda uz Viņa būtību – ka Viņa visu veidu pretējības ir pilnīgi ar vienādu nozīmi.
Kā raksta RAMBAMs, [2] Viņam izzinājušais un izzinātais, un izzināšana ir viens, jo Viņa domas ir daudzkārt augstākas par mūsu domām un Viņa ceļi daudzkārt augstāki par mūsu ceļiem.
Bezgalībā ir ietverts absolūti viss, kas eksistē realitātē. Mūsu būtībai pretēji jēdzieni ietverti tajā kā „Viens, Vienīgais, Vienotais”.
Viss eksistē Bezgalības pasaulē. Taču tur viss, kas šeit mums šķiet pilnīgi pretējs, nesavienojams, pilnīgi antagonistisks – tas viss tur savienojas vienkāršā vienotībā.
Dvēseles Bezgalības pasaulē, Acilut pasaulē savienojas kopā vienā dvēselē. Turpretī mūsu pasaulē – cik tās ir pretējas, cik naidīgas viena otrai!
1) Zini, ka neatradīsi visā, kas reāli eksistē pasaulē – gan tajā, ko sajūt mūsu maņu orgāni, gan arī abstrakti uztveramajā – jebkādu būtību, kas netiktu ietverta Radītājā: jo tas viss nonāk pie mums no Viņa. Vai tad tu atradīsi dodošo to, kas neatrodas viņā?
Viss, kas mums pieder, – viss nāk no Radītāja, izņemot mūsu kli, vēlmes materiālu. Viss, kas tajā atrodas, tas būtībā ir Radītājs, kuru mēs sajūtam atkarībā no īpašību līdzības Viņam.
Un šis jautājums jau sīki izskaidrots grāmatās, taču ir jāsaprot, ka jēdzieni, kuri mums šķiet dalīti un pretēji, – piemēram, jēdziens „gudrība’ tiek izskatīts citādi salīdzinājumā ar jēdzienu „saldums”, tādējādi „gudrība” un „saldums” ir divi viens no otra atdalīti jēdzieni; viens – galvā, prātā, cits – jūtās. Tie ir ne vien pretēji, bet ņemti no svastarpēji pilnīgi atdalītām kategorijām.
…Tāpat jēdziens „darbojošais”, protams, atšķiras no jēdziena „darbība”, kur „darbojošais” un „viņa darbība” ir divi viens no otra atdalīti jēdzieni; turklāt pretēji jēdzieni, un tādi kā „saldums”, „rūgtums” un tamlīdzīgi, – bez šaubām, katrs no šiem jēdzieniem atšķiras; taču Radītājam būs tādi kā „gudrība” un „bauda”, „saldums” un „sīvums”, „darbība” un „darbojošais”, un tiem līdzīgi, kuri attiecas uz dažādām un pretējām jēdziena formām, un visi jēdzieni iekļauti kā viens veselums Viņa vienkāršajā gaismā, absolūti bez jebkādas atšķirības un sadalījuma starp tiem, bet tikai „Viens, Vienīgais, Vienotais” veidā.
„Viens” – norāda, ka Viņš ir pilnīgi viendabīgs.
Viņā nav nekādu izmaiņu – vienkārši viens. Nav nekā cita, lai varētu teikt: „Taču šeit, vismaz mazliet, vismaz kāda maza atšķirība no tā vai cita”. Viens!
„Vienīgais” – norāda uz visu to, kas nāk no Viņa, ka arī visi šie daudzumi atrodas Viņā kā vienīguma formā, tāpat kā Viņa būtība.
Tas ir, „Viens” norāda uz Viņu, „Vienīgais” norāda uz to, ka viss nonāk lejup no Viņa. Viņā tas ir absolūti vienots, taču kad nonāk lejup no Viņa, kaut kur zemāk esošie var uztvert pilnīgi atšķirīgi. Taču Viņā tas viss ir vienots, apvienots Viņā, Viņa būtībā.
„Vienotais” – norāda, ka, lai gan Viņš arī veic vairums darbību (ja tas būtu viens un tas pats, tad tas nebūtu vairums, bet vienkārši viena darbība), tomēr viens spēks rada visas darbības (tas ir viens nodoms, viens mērķis), un tās visas no jauna atgriežas un savienojas vienīguma formā pēc tam, kad sasniedz savu pilnīgu realizāciju tā, ka šī vienīgā forma absorbē visas formas, kuras ir Viņa darbībās.
Tas ir, ja cilvēks virzās augšup, ienāk „Vienotajā”, viņš redz, ka viss, kas atrodas zemāk, nāk tikai no viena vienīgā nolūka un viena vienīgā spēka, bet lejā, zemākajos, reizēm izpaužas pilnīgi pretējā veidā.
Un tas ir ļoti smalks jēdziens, ne katrs prāts to spēj izprast.
RAMBANs [1] Viņa vienotības būtību, kas nozīmē „Viens, Vienīgais, Vienotais” savā komentārā grāmatai „Jecira” (1., 47. d.) mums skaidro šādi: „Pastāv atšķirība starp Viens un Vienīgais, un Vienotais. Kāpēc mēs runājam par Radītāju šajās trīs kategorijās, nevis vienā? Radītājs, ja Viņš savienojas, lai rīkotos ar vienu spēku, tiek dēvēts par „Vienoto”. Tas ir, kad notiek pretēju darbību savienojums vienā. Taču, ja Viņš dalās, lai veiktu savu darbību, katra Viņa daļa tiek dēvēta par „Vienīgo”. Turpretī, ja Viņš ir absolūti viendabīgs, tiek dēvēts – „Viens”. (Un tas vārds vārdā ir viņa augstā valoda).
Tie ir filozofijas jēdzieni, ar kuriem nodarbojās RAMBAMs – kabalists, kurš dzīvoja XIII gadsimtā. Viņs bija kabalists un arī filozofs. Viņš ir sarakstījis daudzus darbus, filozofijas un kabalistiskos vienlaikus. Un šie jēdzieni drīzāk ir filozofijas jēdzieni.
Skaidrojums: „Viņš savienojas, lai darbotos ar vienu spēku” – ar to viņš vēlas sacīt, ka Viņš darbojas, darot labu, kā jau pienākas Viņa vienotībai. Un Viņa darbības ir nemainīgas.
Tas ir, visas Viņa darbības nāk no vienas vienīgās saknes – vēlmes sniegt baudu un tādēļ Viņš tiek dēvēts par „Viens”.
„Taču tad, kad Viņš dalās, lai veiktu savu darbību”, – proti, kad Viņa darbības atšķiras viena no otras, un var kļūdaini likties, it kā tas, kurš rīkojas labi un kurš rīkojas slikti, tad tieši tādēļ, ka visas šīs darbības nāk no viena nodoma, Viņš tiek dēvēts par „Vienīgo”, jo visām Viņa atšķirīgajām darbībām labām un sliktām – absolūti pretējām ir vienīgais rezultāts – sniegt labestību. Un sanāk, ka Viņš ir vienīgais katrā darbībā un nemainās savās dažādajās rīcībās.
Taču tādēļ, ka viņš izpaužas pilnīgi pretējās formās, tiek dēvēts par „Vienīgo”, lai uzsvērtu, ka arī ļaunums un labestība pilnīgi līdzvērtīgi nāk no Viņa, un tiem ir pilnīgi vienlīdzīgs mērķis.
Un tad, kad Viņš ir absolūti viendabīgs, tiek dēvēts – „Viens”. Tas ir, „Viens” norāda uz Viņa būtību – ka Viņa visu veidu pretējības ir pilnīgi ar vienādu nozīmi.
Tas ir, Viņš pilnīgi nedalās attiecībā pret savu nodomu, attiecībā pret savām darbībām, bet tādā veidā Viņu uztver tikai zemāk stāvošie. Atkarībā no viņu īpašībām viņi ir tā jāpastumj, vai tā viņiem jāiekniebj, vai jānoglauda, vai tā jāpievilina. Tieši zemāk esošajos radījumos Viņa īpašības tiek uztvertas kā atšķirīgas.
Kā raksta RAMBAMs, [2] Viņam izzinājušais un izzinātais, un izzināšana ir viens, tas ir, tas viss ir pilnīgi vienots Radītājā. Visi šie jēdzieni „Viens”, „Vienots, „Vienīgais”’ ir saistīti kopā Radītājā, tur nav nekādas dalīšanas trijos parametros, jo Viņa domas ir daudzkārt augstākas par mūsu domām un Viņa ceļi daudzkārt augstāki par mūsu ceļiem.
[1] RAMBANs – rabijs Moše Ben Nahmans (1194. – 1270.) – kabalists un filozofs.
[2] RAMBAMs – rabijs Moše Ben Maimons (1138. – 1204.) – izcils kabalists.
Jaunākie komentāri