Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 15.kurss-2

(SKA MĀCĪBU KURSI), 15.kurss Komentēt

Ievads

Vispirms nepieciešams zināt, ka tad, kad runa ir par garīgajiem jēdzieniem, kas neiekļaujas laika, vietas un kustības kategorijā, nerunājot jau par dievišķo, mums nav vārdu, ar kuru palīdzību mēs varētu izteikties un izskaidrot savas domas, jo viss mūsu vārdu krājums ņemts no maņu orgānu iluzorajām sajūtām. Kā tādā gadījumā var paļauties uz mūsu vārdu krājumu tur, kur jūtas un iztēle nav noteicošie? Piemēram, ja izmantosim smalkāko vārdu „gaisma”, tad arī šis vārds asociējas un ir patapināts no saules gaismas vai sajūtamās iedvesmas gaismas u.tml. Ja tā ir, tad kā iespējams ar to izskaidrot jautājumus, kas saistīti ar dievišķo – saprotams taču, ka studējošajam tie nespēs sniegt neko patiesu? Nerunājot jau par to vietu, kur nepieciešams rakstveida formā, grāmatā, atklāt ar šo vārdu palīdzību strīdu un saskaņas priekšmetu šajā zinātnē, kā tas ierasts jebkuras zinātnes pētījumos. Ja mēs pieļaujam kļūdu pat vienā vārdā, kas tādējādi nesasniedz savu mērķi, studējošais momentāni apjuks un neatradīs ceļa rādītāja pavedienu visā studējamā priekšmetā kopumā. Un tādēļ kabalisti izvēlējās īpašu valodu, kuru var nosaukt par „zaru valodu”, tāpēc ka mums nav jebkādas būtības vai vadības pār kādu būtību šajā pasaulē, kas nāktu no savas saknes, kura atrodas augstākajā pasaulē. Turklāt jebkura šajā pasaulē esošā reālija sākas augstākajā pasaulē un pēc tam nonāk lejup šajā pasaulē. Tādējādi kabalisti bez grūtībām sev atrada gatavu valodu, ar kuras palīdzību varētu nododot viens otram savus sasniegumus mutiski un rakstiski, no paaudzes paaudzē, izmantojot zaru nosaukumus šajā pasaulē, tādējādi katrs nosaukums sevi izskaidro, it kā norādot ar pirkstu uz savu augstāko sakni augstāko pasauļu sistēmā.

Un tas atrisinās neskaidrības, kad vairākos gadījumos kabalas grāmatās tu atklāsi dīvainus izteicienus, reizēm pat svešus vispārpieņemtajām normām. Lieta tā, ka pēc tam, kad kabalisti sev izvēlējās šo valodu, lai ar tās palīdzību saprastos, tas ir, „zaru valodu”, – vai tad savā ceļā viņi var palaist garām kādu zaru, neizmantojot to tā maziskuma dēļ, un neizteikt ar šī zara palīdzību vēlamo jēdzienu. Mūsu pasaulē nav taču neviena cita zara, kuru varētu izmantot tā vietā. Un līdzīgi tam, kā divi mati nebarojas no vienas saknes, tāpat arī mums nav divu zaru, kas attiektos uz vienu sakni. Un tādā gadījumā ir pilnīgi nepieļaujami iznīcināt zinātnisku vārdu, kam nepieciešams šis maziskais izteiksmes veids. Turklāt šī iznīcināšana nodarīs ļaunumu, un radīs lielas neskaidrības visās šīs zinātnes jomās, jo starp visām pasaules zinātnēm nav citas zinātnes, kur jēdzieni būtu tik cieši savstarpēji savijušies ar cēloņu un seku saiknēm, pamudinošo spēku un to, ko tas radījis, kā tas ir kabalas zinātnē, kurā jēdzieni ir apvienoti un savstarpēji saistīti no sākuma un līdz beigām, gluži kā viena gara ķēde.

Un tādēļ šeit nedrīkst patvaļīgi mainīt vai aizstāt „sliktus” izteicienus ar „labiem”. Tādējādi mums vienmēr precīzi jācitē tieši tas zars, kurš it kā ar pirkstu norāda uz savu augstāko sakni, turklāt tas sīki jāpaskaidro, lai studējošo vērīgajam skatienam parādītu precīzu apzīmējumu.

Tomēr tie, kas nav vēl sasnieguši apgaismību, lai sajustu augstāko, un kuri nezina šīs pasaules zaru attiecības attiecībā pret to saknēm augstākajās pasaulēs, atrodas šeit kā aklie, kuri aptausta sienu, tāpēc ka nesapratīs nevienu vārdu tā patiesajā nozīmē, – jo vārds ir zara nosaukums, kas attiecas uz tā sakni. Varbūt tikai saņems skaidrojumu no izcila viedā mutes, kurš atklājis sevī iespēju paskaidrot šo jēdzienu sarunvalodā, kas ir pilnīgi nepieciešama, gluži kā tulkojot no valodas uz valodu – no zaru valodas uz sarunvalodu, jo tad viņš spēs izskaidrot garīgo jēdzienu, tieši kā tas ir.

Un tieši par to esmu rūpējies šajā savā skaidrojumā – izskaidrot desmit sefirot atbilstoši tam, ko nodevis mums dievišķais viedais ARI, to garīgajā šķīstumā, kad tās ir abstrahētas no visām jutekliskajām iztēlēm, lai jebkurš iesācējs varētu pietuvoties šai zinātnei un nekristu jebkādā materializācijā un maldīgos uzskatos. Turklāt, izprotot šīs desmit sefirot, atklāsies iespēja arī vērīgi ieskatīties un uzzināt, kā saprast citus šīs zinātnes jautājumus.

TEKSTA KOMENTĀRS

Vispirms nepieciešams zināt, ka tad, kad runa ir par garīgajiem jēdzieniem, – „garīgajiem” nozīmē, ka neiekļaujas laika, vietas un kustības kategorijā, – visā, ko definē par mūsu pasauli…

Ja mēs nejustu laiku, vietu un kustību, mēs vispār neko nesajustu – tostarp arī sevi, jo mēs arī sevi jūtam kustībā, jūtam, ka aizņemam vietu, eksistējam. Mūsu uztverē tā visa nebūtu, tas ir, mūs nebūtu. Mūs – nozīmē visu, kas attiecas uz mūsu bioloģisko ķermeni, mūsu pieciem maņu orgāniem.

Ja mūsu pieciem maņu orgāniem tiktu atņemta iespēja analizēt pēc šiem trim parametriem – laiks, vieta, kustība – tad tie vienkārši neko neuztvers. Tāpēc, ka viss, ko mēs uztveram, ir visu iespējamo apkārtējās pasaules elementu spiediens uz mums. Tas izraisa kādu mūsu iekšējo reakciju, un šī iekšējā reakcija ataino mums apkārtējo pasauli.

Tātad, vispirms ir jāuzzina, ka tad, kad runa ir par garīgajiem jēdzieniem (tas ir, ne par to, ko mēs uztveram ar mūsu pieciem maņu orgāniem), kas ir abstrakti attiecībā uz laiku, vietu un kustību, – tas ir, runa ir par garīgajiem jēdzieniem, par kuriem mums, protams, šobrīd nav nekāda priekšstata – nerunājot jau par dievišķo…

Dievišķais nav tas, ko spēj iztēloties jebkurš cilvēks vai pat jebkurš kabalists, bet tikai tas, kurš sasniedzis GAR [1] pakāpi, kur jau eksistē hohma gaisma, pilnīga Radītāja atklāsme un to dēvē par dievišķo.

…Mums (to viņš saka par kabalistiem) nav vārdu, ar kuru palīdzību mēs varētu izteikties un izskaidroties – izteikt un izpaust visus tos jēdzienus, kurus mēs, kabalisti, sajūtam, – jo viss mūsu vārdu krājums (parasta cilvēka vārdu krājums) ņemts no iluzorām maņu orgānu sajūtām. Tas viss ir mūsu iztēle, un ar šīm mūsu iluzorajām sajūtām mēs piešķiram zināmus apzīmējumus, nosaukumus.

Kā gan uz tiem (uz šiem vārdiem) var paļauties tur, kur nedarbojas jūtas un iztēle?

Mūsu pieci maņu orgāni nekādā veidā nelīdzēs mums sajust augstāko pasauli. Iztēle nekādā veidā nespēs iedomāties, ko nozīmē augstākā pasaule. Maksimums, ko mēs varam – iztēloties kādus eņģeļus, briesmīgas čūskas vai kaut ko, kas pilnīgi neatbilst nekam, kas būtu patiesi garīgs. Savā iztēlē mēs visu attiecinām uz vietu, laiku vai kustību.

Piemēram, pat smalkākais vārds, tāds kā „gaisma”, arī šis vārds asociējas un aizgūts no saules gaismas vai sajūtamās gaismas iedvesmas iespaidā u.tml.

Tas ir, nav svarīgi, kādos uztveres līmeņos, taču jekurā gadījumā tas ir kaut kas pasaulīgs. Kā tad mēs varam runāt par gaismu garīgajā?

Ja tā ir, tad kā ar tiem (šiem vārdiem) var paskaidrot dievišķā jautājumus – turklāt dievišķā jautājumi, kas pilnībā abstrahēti no mūsu sajūtām un pat no vienkārša kabalista masaha [2], tas viss atrodas ārpus masaha, – jo saprotams, ka tie studējošajam nesniegs neko patiesu?

Proti, ar pasaulīgiem vārdiem mēs nekādā veidā nespējam attēlot garīgo.

Nerunājot jau par to vietu, kur nepieciešams rakstiskā izpausmē, grāmatā, atklāt šajā zinātnē ar šo vārdu palīdzību strīda un vienošanās priekšmetu, kā tas pieņemts jebkuras zinātnes pētījumos.

Tieši savam tuvākajam māceklim, bet varbūt caur tūkstošgadēm nodot kādu informāciju. Kā lai mēs transformējam šos jēdzienus no garīgās zinātnes pasaulīgajā?

Ja mēs nepieļaujam kļūdu pat vienā vārdā, nesasniedzam kopīgo mērķi, studējošais acumirklī apjuks un nespēs rast ceļa rādītāja pavedienu visā studējamā priekšmetā kopumā.

Jūs redzat, cik lielā mērā viņš rūpējas par kabalas zinātnes precīzu izklāstu.

Tādēļ kabalisti izvēlējās savai zinātnei īpašu valodu, kuru var dēvēt par „zaru valodu”, jo nav mums nekāda būtība vai vadība pār kādu būtību šajā pasaulē, kura nāktu no savas saknes, kas atrodas augstākajā pasaulē.

Pastāv atbilstība starp augstāko pasauli un mūsu pasauli: mūsu pasaulē nav nekā, kas nebūtu augstākajā pasaulē, kas nāktu no tās, pastāvētu pats par sevi un būtu vadīts no augstākās pasaules, pastāvīgi atdzīvojoties, pakļaujoties ietekmei, – taču tikai no augstākās pasaules uz mūsu pasauli.

Turklāt jebkura šajā pasaulē esoša reālija sākas no augstākās pasaules un pēc tam nonāk lejup šajā pasaulē – pakāpeniski kļūstot raupjāka. Tādēļ kabalisti bez grūtībām atrada sev gatavu valodu, ar kuras palīdzību varētu nodot viens otram savu izzināšanu mutiski un rakstiski, no paaudzes paaudzē…

Bāls Sulams uzsver: „viens otram” – taču ne mums, kuri atrodas zem mahsoma. Ja esmu kabalists, pētu kaut ko augstākajā pasaulē, es varu pierakstīt noteiktā valodā savus pētījumus un nodot tev. Un pēc dažām paaudzēm, ja tu esi kabalists, tu spēsi izlasīt manus pētījumus un tos pareizi saprast. Kādā veidā?

…Izmantojot zaru vārdus šajā pasaulē („dzīvnieciskajā” pasaulē, kurā mēs eksistējam zem mahsoma) tādā veidā, ka katrs vārds noskaidro sevi, gluži kā norādot ar rādītājpirkstu uz savu augstāko sakni augstāko pasauļu sistēmā.

Teiksim, es izvēlos mūsu pasaulē kādu objektu, pieņemsim, korķi. Es to nosaucu par „korķi”. Ja es augstākajā pasaulē atradīšu sakni, kura mūsu pasaulē radījusi šo korķi, tad arī šo garīgo sakni es nosaukšu par „korķi|”. Lai gan tam nav nekāda sakara ar korķi mūsu pasaulē, jo garīgajā pasaulē tas izpauž garīgo spēku, garīgo vektoru, garīgo īpašību, kādas vēlmes saplūsmi ar Radītāju. Taču es šo garīgo objektu dēvēju par „korķi”, jo mūsu pasaulē tas rada tādas sekas.

Un tas atrisinās tavu neizpratni, ja vairākos gadījumos kabalas grāmatās atklāsi dīvainus izteiceicienus un pat reizēm svešus vispārpieņemtām normām.

Tas ir, kabalā mēs absolūti precīzi izmantojam visus vārdus, kuri mūsu pasaulē pieņemti noteiktu darbību izpausmei. Un turklāt nekādā gadījumā neveicam vārdu aizstāšanu. Ja, piemēram, mūsu pasaulē pastāv tāda mijiedarbība kā starp parcufim, kā dzimumakts – es to tā arī dēvēju par zivug, skūpstu – es tā arī dēvēju par nekiša, apkampienu – es tā arī dēvēju par hibuk un tā tālāk. Un eksistē pat vēl „prastāki” vārdi, kuri mūsu pasaulē ieguvuši kādu prastu, „dzīvniecisku” jēgu, taču mēs tos jebkurā gadījumā izmantojam garīgajā nozīmē, jo tieši ar šo vārdu apzīmējamā jēga tam ir garīgajā pasaulē. Un kabalā tie lietojami tieši tādā veidā, kādi tie ir, jo tieši šie vārdi nāk no šīs garīgās saknes un norāda uz to darbību, kura realizējas.

Kabalisti uzstājīgi un ļoti cītīgi saglabā tīru jēdzienu, objekta nosaukumu mūsu pasaulē, neaizstājot to ne ar kādu citu, iespējams, daudz skaistāku vārdu, daudz patīkamāku mūsu dzirdei, – jo tiem ir svarīga valodas tīrība, lai tas netiktu izkropļots un lai noteikti nosauktu sakni atbilstoši tās pasaulīgajām sekām.

Lieta tā, ka pēc tam, kad sev jau izvēlējās šo valodu, lai ar tās palīdzību izskaidrotos, tas ir, „zaru valodu”, – kā tad viņi savā ceļā var izlaist kādu zaru, tas ir, mijiedarbību starp garīgo sakni un sekām, to neizmantojot tās maziskuma iemesla dēļ, un tādējādi nevar izpaust ar to vēlamo jēdzienu. Mūsu pasaulē neatrast taču citu sakni, kuru varētu izmantot tās vietā. Un līdzīgi tam, kā divi mati nebarojas no vienas saknes, bet pilnīgi noteikti no divām saknēm, tāpat nav mums arī divu zaru, – piemēram, korķis un pildspalva – kuri attiektos uz vienu sakni, taču garīgajā pasaulē pildspalvai noteikti ir sava sakne, bet korķim sava sakne.

Un tādējādi pilnīgi nepieļaujami iznīcināt zinātnisku vārdu, kam nepieciešama šī prastā izpausme. Bāls Sulams kabalu pastāvīgi prezentē kā zinātni.

Un turklāt šī iznīcināšana radīs kaitējumu un lielu sajukumu visas šīs zinātnes jomā, jo starp visām pasaules zinātnēm nav citas zinātnes, kur jēdzieni būtu tik lielā mērā savīti ar savstarpējām cēloņu un seku saiknēm, pamudinošo spēku un šī spēka radītas, kā tas ir kabalas zinātnē, kurā jēdzieni ir apvienoti un savstarpēji saistīti no sākuma un līdz beigām, gluži kā viena gara ķēde.

Mēs paši saprotam, ka viss, ko mēs studējam, praktiski ir tikai Bezgalības pasaules malhut, kura sevī veic visas šīs lēnās, pakāpeniskās pārvērtības, lai virzītu sevi uz līdzību ar sakni. Un tādēļ ir ļoti svarīgi, lai visās stadijās, visās pakāpēs, lai kur mēs strādātu ar mūsu valodu, mēs saglabātu vienas un tās pašas vārdu nozīmes.

Un tādēļ nedrīkst patvaļīgi mainīt un aizvietot „sliktos” izteicienus ar „labiem”. Taču pastāvīgi jāmin tieši tas zars, kurš ar pirkstu norāda uz savu augstāko sakni, tāpat arī sīki to izskaidro, lai sniegtu precīzu definējumu studējošo vērīgajam skatam.

Taču tie, kas nav vēl nonākuši pie uztveres apgaismības par augstāko pasauli un nav zinoši par šīs pasaules zaru attiecībām pret to saknēm augstākajās pasaulēs, atrodas aklo stāvoklī, kuri aptausta sienu…

Tas ir, viņi jūt to, kas ir mūsu pasaulē, mums apkārt, taču to, kas atrodas aiz katra priekšmeta, tā sakni, kura to pārvalda, kura to virza, iedvesmo, atdzīvina – to cilvēki nesajūt – tādēļ arī tiek dēvēti par „aklajiem, kuri aptausta sienu”. Tas ir, viņu priekšā ir tikai „siena” no šiem zariem: korķis, pudele, papīrs, galds.

Taču, kas aiz tiem eksistē, aiz katra no šiem objektiem? Es to nevaru zināt. Tas viss man ir kā siena, aiz šiem objektiem es neiekļūstu.

Un tie, kuri neiekļūst aiz šiem objektiem, Bāls Sulams saka, ka atrodas šeit aklo stāvoklī, kuri aptausta sienu, jo nesapratīs nevienu vārdu tā patiesajā nozīmē – katrs vārds pauž taču zara vārdu un šis vārds attiecas uz zara sakni.

Tas ir, lasot grāmatas, mēs iztēlosimies mūsu pasaules objektus, taču nekādā gadījumā to, kas aiz tiem slēpjas – saknes. Taču kabalisti, lietojot mūsu pasaules vārdus, ar tiem iedomājas saknes. Viņi mums apraksta viņpasauli ar mūsu objektu nosaukumiem, taču mēs pēc šiem nosaukumiem redzam tikai mūsu objektus, bet viņpasauli aiz šiem objektiem neredzam.

Ko mums darīt?

Ja mācību laikā mēs pūlamies caur šiem vārdiem, caur šiem objektiem iekļūt, tiekties uz to sakni, kas nozīmē tiekties atklāt to, ko mēs vēlamies (kā raksta Bāls Sulams „TES priekšvārdā”, 155. punktā: „vēlēties izzināt to, ko studē”), tad mēs izlaužamies – it kā pakāpeniski kaļam, līdz nokļūsim aiz šīs sienas, kura sastāv no mūsu pasaules objektiem, lai caur tiem izrautos pie saknēm, kuras aiz tiem atrodas, pie garīgajiem spēkiem, kuri šos objektus pārvalda no iekšpuses.

Ja vien saņems skaidrojumu dižā viedā vārdiem, kurš atklāj sevī iespēju paskaidrot šo jēdzienu sarunvalodā, kas ir pilnīgi nepieciešama, tāpat kā tulkojot no valodas uz valodu – no zaru valodas uz sarunvalodu, jo tad viņš spēs izskaidrot garīgo jēdzienu tādā veidā, kā tas ir.

Pakāpeniski mēs to noskaidrojam arī jautājumos un atbildēs, kas attiecas uz terminiem un jēdzieniem, kuri atrodas katras TES nodaļas beigās.

Un par to es rūpējos šajā savā skaidrojumā – paskaidrot desmit sefirot atbilstoši tam, ko mums mantojumā atstājis dievišķais viedais ARI, to garīgajā tīrībā, kad tās abstrahētas no visām jutekliskajām iedomām, lai jebkurš iesācējs varētu pietuvināties šai zinātnei un neiekrist kādā materializācijā un maldos. Turklāt saprotot šīs desmit sefirot atklāsies arī iespēja ielūkoties dziļāk un uzzināt, kā tikt skaidrībā ar šīs zinātnes pārējiem jautājumiem.

Bāls Sulams dēvē kabalu par zinātni. Tieši šī precizitāte, kuru viņš tiecas ieguldīt savā skaidrojumā, savā garīgajā analīzē, to mums pasniedzot, tas arī piešķir leģitimitāti kabalai kā zinātnei.

 

[1] GAR – vārdu „gimel rišonot” abreviatūra, tulkojumā – „trīs pirmās”, tas ir, jebkura parcufa (keter, hohma, bina) trīs augstākās pakāpes.

[2] Masahs – burt. ekrāns. Augstākās gaismas atvairīšanas spēks, kurš neļauj šai gaismai piepildīt pagaidām vēl neizlabotās vēlmes. (Skat. terminu „masahs”, kuru Bāls Sulams skaidro nodaļas „jautājumi un atbildes” 43. punktā, „TES” otrajā daļā).

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties