Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 15.kurss-16

(SKA MĀCĪBU KURSI), 15.kurss Komentēt

6. nodarbība

Vēlme saņemt nevar izpausties kādā būtībā citādāk, tikai četrās stadijās, kas ir 4 burti AVAJa.

 

6.1. Vēlmes baudīt izpausmes process

Vēlme saņemt nevar izpausties kādā būtībā citādāk, tikai četrās stadijās, kas ir 4 burti AVAJa.

24) Izskatīsim šo jautājumu nedaudz detalizētāk, lai labāk izprastu sof, kas izveidojies malhutā.

Taču sākumā noskaidrosim to, ko definējuši kabalisti un kas tiek minēts Zoar Grāmatā un Tikunim: „Tu neatradīsi gaismu – lielu vai mazu gan augstākajās, gan zemākajās pasaulēs, kas būtu izvietota četrburtu vārda AVAJa kārtībā”.

Un tas atbilst likumam, kas minēts grāmatā „Dzīvības Koks”: pasaulēs nevar būt gaisma, kas nebūtu ietērpta kli.

Skaidrojums. Es jau izskaidroju atšķirību starp Acmuto un gaismu, kas izplatās no Viņa, un vienīgais šīs atšķirības iemesls ir vēlme baudīt, kura atrodas Viņa gaismā, kas izplatās, un tas – formas atšķirība no Acmuto, jo nekādā gadījumā šī vēlme nepastāv Viņā. Un tādēļ šī gaisma, kas izplatās, tiek nosaukta vārdā „radījums”, jo tā iemesla dēļ, ka mainījās šī forma, šī gaisma no kategorijas „Radītājs” ienāk īpašībā „radījums”.

Tāpat noskaidrots, ka vēlme baudīt, kas iekļauta Radītāja gaismā, ir arī gaismas diženuma mēraukla, ko dēvē par „gaismas vietu”, tas ir, kas pieņem piepildījumu no Radītāja atbilstoši savas vēlmes saņemt un tieksmes mēram – ne vairāk un ne mazāk par to.

Tāpat tika noskaidrots, ka šis jēdziens „vēlme saņemt” ir viss jaunais, kas rodas pasauļu radīšanas procesā, radot esošo patiešām no nekā, jo tikai šī forma vispār neatrodas Acmuto, un tikai tagad Radītājs to ir radījis radījumam, par to sacīts: „un rada tumsu”. Tādēļ, ka šī forma ir tumsas sakne, tajā esošās atšķirības rezultātā. Un tādēļ tā ir tumšāka par gaismu, kas izplatās tajā un pateicoties tai.

No minētā saproti, ka jebkurā gaismā, kas izplatās no Radītāja, acumirklī atklājas divi stāvokļi. Pirmais – gaismas, kura izplatās, būtība, pirms tajā attklājas šīs vēlmes baudīt forma. Otrais – pēc tam, kad gaismā izpaudās vēlmes baudīt forma, kad tā iegūst avijut un kļūst nedaudz tumšāka formas atšķirības iegūšanas rezultātā. Un, lūk, pirmo stāvokli kabalā dēvē par gaismu, bet otro – par kli.

Tādēļ jebkurā gaismā, kura izplatās, ir četras stadijas attiecībā pret kli reakciju. Tādēļ, ka vēlmes saņemt forma, kuru dēvē par „kli gaismai, kura izplatās”, netiek pabeigta vienā reizē, bet „darbojošais un tas, kurš tiek iedarbināts” ceļā.

Un ir divas stadijas iekš „darbojošā”, un divas stadijas iekš „tā, kurš tiek iedarbināts”. Tās tiek dēvētas par „potenciālu” un „tā izpausmi” iekš darbojošā, un „potenciālu” un „tā izpausmi” iekš tā, kurš tiek iedarbināts, un tās ir četras stadijas.

TEKSTA KOMENTĀRS

6.1. Vēlmes baudīt izpausmes process

Vēlme saņemt nevar izpausties kādā būtībā citādāk, tikai četrās stadijās, kas ir 4 burti AVAJa.

24) Izskatīsim šo jautājumu nedaudz detalizētāk, lai labāk izprastu sof, kas izveidojies malhutā.

Taču sākumā noskaidrosim to, ko definējuši kabalisti un kas tiek minēts Zoar Grāmatā un Tikunim: „Tu neatradīsi gaismu – lielu vai mazu gan augstākajās, gan zemākajās pasaulēs, kas būtu izvietota četrburtu vārda AVAJa kārtībā”.

Un tas atbilst likumam, kas minēts grāmatā „Dzīvības Koks”: pasaulēs nevar būt gaisma, kas nebūtu ietērpta kli.

Skaidrojums. Es jau izskaidroju atšķirību starp Acmuto un gaismu, kas izplatās no Viņa, un vienīgais šīs atšķirības iemesls ir vēlme baudīt, kura atrodas Viņa gaismā, kas izplatās, un tas – formas atšķirība no Acmuto, jo nekādā gadījumā šī vēlme nepastāv Viņā. Un tādēļ šī gaisma, kas izplatās, tiek nosaukta vārdā „radījums”, jo tā iemesla dēļ, ka mainījās šī forma, šī gaisma no kategorijas „Radītājs” ienāk īpašībā „radījums”.

Tāpat noskaidrots, ka vēlme baudīt, kas iekļauta Radītāja gaismā, ir arī gaismas diženuma mēraukla, ko dēvē par „gaismas vietu”, tas ir, kas pieņem piepildījumu no Radītāja atbilstoši savas vēlmes saņemt un tieksmes mēram – ne vairāk un ne mazāk par to.

Tāpat tika noskaidrots, ka šis jēdziens „vēlme saņemt” ir viss jaunais, kas rodas pasauļu radīšanas procesā, radot esošo patiešām no nekā, jo tikai šī forma vispār neatrodas Acmuto, un tikai tagad Radītājs to ir radījis radījumam, par to sacīts: „un rada tumsu”. Tādēļ, ka šī forma ir tumsas sakne, tajā esošās atšķirības rezultātā. Un tādēļ tā ir tumšāka par gaismu, kas izplatās tajā un pateicoties tai.

No minētā saproti, ka jebkurā gaismā, kas izplatās no Radītāja, acumirklī atklājas divi stāvokļi. Pirmais – gaismas, kura izplatās, būtība, pirms tajā attklājas šīs vēlmes baudīt forma. Otrais – pēc tam, kad gaismā izpaudās vēlmes baudīt forma, kad tā iegūst avijut un kļūst nedaudz tumšāka formas atšķirības iegūšanas rezultātā. Un, lūk, pirmo stāvokli kabalā dēvē par gaismu, bet otro – par kli.

Tādēļ jebkurā gaismā, kura izplatās, ir četras stadijas attiecībā pret kli reakciju. Tādēļ, ka vēlmes saņemt forma, kuru dēvē par „kli gaismai, kura izplatās”, netiek pabeigta vienā reizē, bet „darbojošais un tas, kurš tiek iedarbināts” ceļā.

Un ir divas stadijas iekš „darbojošā”, un divas stadijas iekš „tā, kurš tiek iedarbināts”. Tās tiek dēvētas par „potenciālu” un „tā izpausmi” iekš darbojošā, un „potenciālu” un „tā izpausmi” iekš tā, kurš tiek iedarbināts, un tās ir četras stadijas.

Vēlme saņemt nevar izpausties kādā būtībā citādāk, tikai četrās stadijās, kas ir 4 burti AVAJa.

Mēs ar jums ne reizi vien jau runājām, ka gaisma, izplatoties, veido kli, un tās izplatīšanās iekš kli noteikti notiek četrās stadijās.

Izskatīsim detalizētāk, kā gaisma rada vēlmi četrās savas attīstības stadijās?

24) Izskatīsim šo jautājumu nedaudz detalizētāk, lai labāk izprastu sof, kas izveidojies malhutā.

Taču sākumā noskaidrosim to, ko definējuši kabalisti un kas tiek minēts Zoar Grāmatā un Tikunim: „Tu neatradīsi gaismu – lielu vai mazu gan augstākajās, gan zemākajās pasaulēs, kas būtu izvietota četrburtu vārda AVAJa kārtībā”.

Mēs zinām, – „vārdi” ir gaismas izpausmes attiecībā pret mums. Gaisma sevi it kā zīmē uz mūsu vēlmēm, izlabotām, neizlabotām, pusizlabotām. Mēs uztveram gaismas izpausmi uz mūsu vēlmēm kā burtus. Tie atrodas mūsos, mūsu kelim, tādēļ gaismas izpausme šajās mūsu vēlmēs tiek dēvēta par „Radītāja četrburtu vārdu”’ [1].

Un tas atbilst likumam, kas minēts grāmatā „Dzīvības Koks”: pasaulēs nevar būt gaisma, kas nebūtu ietērpta kli.

Skaidrojums. Es jau izskaidroju atšķirību starp Acmuto un gaismu, kas izplatās no Viņa, un vienīgais šīs atšķirības iemesls ir vēlme baudīt (tas ir, vēlme baudīt, radījums, it kā piesūcies, izvelk no Radītāja šo gaismu, uzsūcot to sevī), kura atrodas Viņa gaismā, kas izplatās, un tas – formas atšķirība no Acmuto, jo nekādā gadījumā šī vēlme nepastāv Viņā. Un tādēļ šī gaisma, kas izplatās, tiek nosaukta vārdā „radījums”, jo tā iemesla dēļ, ka mainījās šī forma, šī gaisma no kategorijas „Radītājs” ienāk īpašībā „radījums”.

Tāpat noskaidrots, ka vēlme baudīt, kas iekļauta Radītāja gaismā, ir arī gaismas diženuma mēraukla, ko dēvē par „gaismas vietu”, tas ir, kas pieņem piepildījumu no Radītāja atbilstoši savas vēlmes saņemt un tieksmes mēram – ne vairāk un ne mazāk par to.

Tāpat tika noskaidrots, ka šis jēdziens „vēlme saņemt” ir viss jaunais, kas rodas pasauļu radīšanas procesā, radot esošo patiešām no nekā…

Tas ir, vienīgais, ko radījis Radītājs no nekā – vēlme baudīt. Un kā Viņš attiecas pret vēlmi baudīt? Ar vienīgo vēlmi – sniegt baudu. Un izņemot šīs divas vēlmes – vēlmi baudīt un vēlmi sniegt baudu – nekā cita nav. Radītāja vēlmes „sniegt baudu” sajūta radījuma vēlmē „baudīt” tiek dēvēta par gaismu. Šī gaisma tiek sajusta atbilstoši Radītāja un radījuma līdzībai.

…Jo tikai šī forma vispār neatrodas Acmuto, un tikai tagad Radītājs to ir radījis radījumam, par to sacīts: „un rada tumsu”. Tādēļ, ka šī forma ir tumsas sakne, tajā esošās atšķirības rezultātā. Un tādēļ tā ir tumšāka par gaismu, kas izplatās tajā un pateicoties tai.

Šī forma tiek dēvēta par tumsu salīdzinājumā ar gaismu, jo tumsa izriet no radītā, bet gaisma izplatās no mūžīgi pastāvošā.

No minētā saproti, ka jebkurā gaismā, kas izplatās no Radītāja, acumirklī atklājas divi stāvokļi. Pirmais – gaismas, kura izplatās, būtība – gaisma, kura nāk no Acmuto. Gaisma ārpus Acmuto nav Radītāja būtība, tā vienkārši ir Radītāja īpašība, kura izplatās. Ko nozīmē „kura izplatās”? – , pirms tajā attklājas šīs vēlmes baudīt forma. Gaisma izplatās no Radītāja līdz tam brīdim, kad tajā, šajā gaismā, rodas vēlme baudīt, kas pakāpeniski iziet caur četrām stadijām izpaužot sevi gaismā.

Otrais – pēc tam, kad gaismā izpaudās vēlmes baudīt forma, kad tā iegūst avijut un kļūst nedaudz tumšāka formas atšķirības iegūšanas rezultātā. Un, lūk, pirmo stāvokli kabalā dēvē par gaismu, bet otro – par kli.

Tas ir, kli ir īpaša īpašība, kura obligātā kartībā rodas gaismā, kura izplatās no Radītāja.

Tādēļ jebkurā gaismā, kura izplatās, ir četras stadijas attiecībā pret kli reakciju. Tādēļ, ka vēlmes saņemt forma, kuru dēvē par „kli gaismai, kura izplatās”, netiek pabeigta vienā reizē, bet „darbojošais un tas, kurš tiek iedarbināts” ceļā.

Ne uzreiz gaismā rodas kli, bet tikai pakāpeniskas darbības rezultātā. Šīs darbības – tiešās gaismas četras stadijas – dalās divās grupās: divas darbības „izpausmē” un divas darbības „potenciālā”. Kopā četras stadijas.

Šīs četras darbības mums būs jāiziet, jo tieši no šīm četrām darbībām var saprast garīgo pasauļu struktūru.

Keter – nulles stadija, no tās nāk gaisma.

Tagad izskatīsim 1., 2., 3., 4. stadiju, kuras dēvē par hohma, bina, zeir anpin un malhut.

Bina un malhut līdzinās viena otrai, tāpat hohma un zeir anpin ir viens otram līdzīgi. Hohma vēlāk tiek dēvēta par arih anpin (arih anpin tulkojumā nozīmē „lielā seja”, bet zeir anpin – „mazā seja”), bina tiek dēvēta par „augstāko varonību”, bet malhut – „apakšējo varonību”. Varonība ir drosme, sevis izpaušana attiecībā pret spēku, kurš atrodas manī. Kāpēc ne tikai malhutā, bet arī binā ir šis spēks „pret”? Tāpēc, ka pirmā avijut stadija atrodas binā, binas iekšienē un tā nozīmē vēlmi saņemt binā.

Mēs redzēsim, ka mums ir divas vēlmes – hohma un zeir anpin, kuras atrodas, tā dēvētajā, „potenciālā”, un divas vēlmes „darbībā” – bina un malhut. Un pēc tam šīs četras vēlmes visā Universā izpaudīsies mums kā pasaules, kā parcufim, mūsu īpašību veidā. Mēs ar jums uzzināsim, kāpēc no šīm četrām saknēm veidojas viss mūsu Universs un mūsu īpašības tajā tieši tādā veidā.

Un ir divas stadijas iekš „darbojošā”, un divas stadijas iekš „tā, kurš tiek iedarbināts”. Tās tiek dēvētas par „potenciālu” un „tā izpausmi” iekš darbojošā, un „potenciālu” un „tā izpausmi” iekš tā, kurš tiek iedarbināts, un tās ir četras stadijas.

[1] Četri burti – atbilstoši stadiju skaitam, jo graduējas mūsu vēlme, pamatā, četrās stadijās – 1., 2., 3., 4. Nulles stadija netiek ņemta vērā, jo šī stadija nozīmē Radītāja vēlmi. Attiecībā pret mums skaits sākas no pirmās stadijas.

 

6.2. Vēlme, kuru nav radījis Radītājs

Vēlme saņemt valda radījumā tikai pateicoties viņa atmodai ar nolūku saņemt saviem spēkiem.

25) Lieta tāda, ka kli ir tumsas sakne, jo tā ir pretēja gaismai un tādēļ tai jāsāk darboties pakāpeniski, pakāpiens aiz pakāpiena, cēloņu un seku ceļā, un tas ietver sacītā jēgu: „ūdeņi „palika grūti” un radīja tumsu”” (Midrašs Raba, nodaļa Šemot, 22. p.). Tāpēc, ka tumsa ir gaismas radība un gaisma to iedarbina nobriešanas un dzimšanas ceļā, tas nozīmē „potenciāls un realizācija”. Tas ir, visā gaismā, kas izplatās, tajā uzreiz obligāti ir jābūt „vēlmei saņemt„, taču tā vēl netiek dēvēta par formas atšķirību, līdz šī vēlme acīmredzami nostiprināsies gaismā. Taču nav pietiekami ar vēlmes saņemt īpašību, kas ietverta gaismā no Radītāja puses, bet veidojumam pašam no savas puses ir jāizpauž sevī esošā vēlme saņemt darbībā. Citādi sakot, veidojumam obligāti ar savu vēlmi jāpiesaista lielāks piepildījums salīdzinājumā ar gaismu, kas tajā izplatās, no Radītāja puses. Un pēc tam, kad veidojums saviem spēkiem iekļaujas darbībā, lai palielinātu savas vēlmes pakāpi, tajā nostiprinās tieksme un vēlme saņemt, un tad gaisma var ietērpties šajā kli pastāvīgi.

Patiesība ir tā, ka Bezgalības gaisma izplatās it kā arī pa četrām augstāk minētajām stadijām līdz lielas vēlmes pakāpei no paša radījuma puses, tā ir ceturtā stadija, jo bez tā viņš vispār neizietu no kategorijas Acmuto, lai definētu savu vārdu „Bezgalība”. Taču, ņemot vērā Radītāja visvarenību, šī forma vēlmes saņemšanas dēļ absolūti nemainījās, un tur nav sajūtama atšķirība starp gaismu un šīs gaismas vietu, tas ir, vēlmi baudīt, un viņi patiešām ir viens veselums. Par to sacīts „Pirkei de rabi Eliezer”: „Pirms pasaules radīšanas bija Viņš viens un Viņa vārds viens”. Taču patiesībā šī divkāršošanās nav viegla izteiksmē – „Viņš” un „Viņa vārds”, jo pirms pasaules radīšanas, ko gan tur nozīmē Viņa vārds? Viņam būtu jāsaka: „Pirms pasaules radīšanas Viņš bija viens”. Runa taču ir par Bezgalības gaismu, kura bija pirms cimcuma, jo, lai gan tur ir jēdziens „vieta” un jēdziens „vēlme saņemt piepildījumu no Acmuto”, tomēr bez jebkādām izmaiņām un atšķirības starp gaismu un vietu. Un „Viņš viens” nozīmē Bezgalības gaismu, bet „Viņa vārds viens” nozīmē vēlmi baudīt, kura tur ietverta vispār bez jebkādas atšķirības. Un saproti, ko ar to domāja viedie, kuri norādīja, ka šemo (Viņa vārds) gematrijā racon (vēlme) ir „vēlme baudīt”.

TEKSTA KOMENTĀRS

6.2. Vēlme, kuru nav radījis Radītājs

Vēlme saņemt valda radījumā tikai pateicoties viņa atmodai ar nolūku saņemt saviem spēkiem.

25) Lieta tāda, ka kli ir tumsas sakne, jo tā ir pretēja gaismai un tādēļ tai jāsāk darboties pakāpeniski, pakāpiens aiz pakāpiena, cēloņu un seku ceļā, un tas ietver sacītā jēgu: „ūdeņi „palika grūti” un radīja tumsu”” (Midrašs Raba, nodaļa Šemot, 22. p.). Tāpēc, ka tumsa ir gaismas radība un gaisma to iedarbina nobriešanas un dzimšanas ceļā, tas nozīmē „potenciāls un realizācija”. Tas ir, visā gaismā, kas izplatās, tajā uzreiz obligāti ir jābūt „vēlmei saņemt„, taču tā vēl netiek dēvēta par formas atšķirību, līdz šī vēlme acīmredzami nostiprināsies gaismā. Taču nav pietiekami ar vēlmes saņemt īpašību, kas ietverta gaismā no Radītāja puses, bet veidojumam pašam no savas puses ir jāizpauž sevī esošā vēlme saņemt darbībā. Citādi sakot, veidojumam obligāti ar savu vēlmi jāpiesaista lielāks piepildījums salīdzinājumā ar gaismu, kas tajā izplatās, no Radītāja puses. Un pēc tam, kad veidojums saviem spēkiem iekļaujas darbībā, lai palielinātu savas vēlmes pakāpi, tajā nostiprinās tieksme un vēlme saņemt, un tad gaisma var ietērpties šajā kli pastāvīgi.

Patiesība ir tā, ka Bezgalības gaisma izplatās it kā arī pa četrām augstāk minētajām stadijām līdz lielas vēlmes pakāpei no paša radījuma puses, tā ir ceturtā stadija, jo bez tā viņš vispār neizietu no kategorijas Acmuto, lai definētu savu vārdu „Bezgalība”. Taču, ņemot vērā Radītāja visvarenību, šī forma vēlmes saņemšanas dēļ absolūti nemainījās, un tur nav sajūtama atšķirība starp gaismu un šīs gaismas vietu, tas ir, vēlmi baudīt, un viņi patiešām ir viens veselums. Par to sacīts „Pirkei de rabi Eliezer”: „Pirms pasaules radīšanas bija Viņš viens un Viņa vārds viens”. Taču patiesībā šī divkāršošanās nav viegla izteiksmē – „Viņš” un „Viņa vārds”, jo pirms pasaules radīšanas, ko gan tur nozīmē Viņa vārds? Viņam būtu jāsaka: „Pirms pasaules radīšanas Viņš bija viens”. Runa taču ir par Bezgalības gaismu, kura bija pirms cimcuma, jo, lai gan tur ir jēdziens „vieta” un jēdziens „vēlme saņemt piepildījumu no Acmuto”, tomēr bez jebkādām izmaiņām un atšķirības starp gaismu un vietu. Un „Viņš viens” nozīmē Bezgalības gaismu, bet „Viņa vārds viens” nozīmē vēlmi baudīt, kura tur ietverta vispār bez jebkādas atšķirības. Un saproti, ko ar to domāja viedie, kuri norādīja, ka šemo (Viņa vārds) gematrijā racon (vēlme) ir „vēlme baudīt”.

Vēlme saņemt valda radījumā tikai pateicoties viņa atmodai ar nolūku saņemt saviem spēkiem.

25) Lieta tāda, ka kli ir tumsas sakne, jo tā ir pretēja gaismai un tādēļ tai jāsāk darboties pakāpeniski, pakāpiens aiz pakāpiena, cēloņu un seku ceļā, un tas ietver sacītā jēgu: „ūdeņi „palika grūti” un radīja tumsu”” (Midrašs Raba, nodaļa Šemot, 22. p.). Tāpēc, ka tumsa ir gaismas radība un gaisma to iedarbina nobriešanas un dzimšanas ceļā, tas nozīmē „potenciāls un realizācija”. Tas ir, visā gaismā, kas izplatās, tajā uzreiz obligāti ir jābūt „vēlmei saņemt„, taču tā vēl netiek dēvēta par formas atšķirību, līdz šī vēlme acīmredzami nostiprināsies gaismā. Taču nav pietiekami ar vēlmes saņemt īpašību, kas ietverta gaismā no Radītāja puses, bet veidojumam pašam no savas puses ir jāizpauž sevī esošā vēlme saņemt darbībā. Citādi sakot, veidojumam obligāti ar savu vēlmi jāpiesaista lielāks piepildījums salīdzinājumā ar gaismu, kas tajā izplatās, no Radītāja puses. Un pēc tam, kad veidojums saviem spēkiem iekļaujas darbībā, lai palielinātu savas vēlmes pakāpi, tajā nostiprinās tieksme un vēlme saņemt, un tad gaisma var ietērpties šajā kli pastāvīgi.

Ja mēs patiešām palūkosimies sev apkārt un ar šī likuma palīdzību sāksim pārbaudīt, kas ir radījums, tad mūsu pasaulē jebkuras vēlmes, kas ieprogrammētas no augšienes ar dabas likumiem, – viss, kas ir apkārtējos, un viss, kas ir mūsos, – nav radījumi. Tās ir Radītājā iekļautas, Viņam pilnībā pakļautas mūsu vēlmes baudīt, taču tās nav radītas mūsu spēkiem, it kā Radītāja pretējā puse – tikai Viņa apslēptība rada tādu vēlmi piepildīties un nekas vairāk.

Par radījumu dēvē papildu vēlmi, kas nav Radītāja radīta, bet atklājas cilvēkā, to cilvēks sevī rada no nulles. Mums tā nav jāgaida no kaut kurienes, un nav nevienam apkārt jāpievērš uzmanība. Ja ir kādas iepriekšējas sagataves, priekšnosacījumi uz šo vēlmi, tad tā vairs nav radījums. Tie vēl neesam mēs. „Es”, „mans es” rodas tikai atbilstoši manai pretestībai Radītājam, noraidīt Viņu, uzlikt sev ekrānu, ierobežojumu, pretstatīt sevi Radītājam, radīt savu personisko attieksmi pret Viņu, neatkarīgi no tā, ko Viņa gaisma vai vēlme, kuru Viņš manī modina, liek man darīt.

Bez cimcum attiecībā pret savām vēlmēm es nekļūšu patstāvīgs attiecībā pret Radītāju, tas ir, nebūšu radījums – es būšu lelle Viņa rokās. Tas nenozīmē būt radījumam. Turklāt par to, ko es daru, būdams lelle, nevarētu teikt, ka to daru es. Tādēļ ar cilvēkiem, kuri nav uzsākuši savu garīgo ceļu, Radītājam nav nekāda aprēķina, jo viņiem nav nevienas patstāvīgas vēlmes. Viņš vienkārši spēlējas ar viņiem kā ar bērnu: nedaudz no negatīvās puses, nedaudz no pozitīvās, tādējādi radot viņos gan patīkamas, gan nepatīkamas sajūtas.

Radot šādas sajūtas pārmijus, Viņš palēnām viņus audzina, sagatavo tam, lai viņos rastos skaidri priekšnoteikumi, kas radītu personīgu vēlmi tieksmē pēc Viņa. Un šī personīgā vēlme rodas cilvēkā, kad viņš vēlas veikt ierobežojumu attiecībā uz Radītāja vadību, lai ne caur egoismu, ne caur vēlmēm, negatīvām un pozitīvām, tas ir, caur gaismu Radītājs nespētu uz viņu iedarboties.

„Es negribu akli sekot Viņa vadībai, es gribu būt patstāvīgs”, – no tā sākas cilvēks, no tā sākas piedzimšana, cilvēka, viņa dvēseles, viņa apziņas nākšana ārpus. Tāpat kā dzimst auglis ar spiedienu nākot ārā no dzemdes, tamlīdzīgi dzimst cilvēks no Radītāja iekšienes un nāk ārā, kļūstot patstāvīgs, tas ir, viņš jau zināmā veidā noraida Radītāju kā absolūtu sava stāvokļa saimnieku. Un Radītājs par to priecājas.

Mēs zinām, kabalā ir daudz izteicienu, kas ataino katru garīgo stāvokli. Viens no tiem, „nichuni banai”, tulkojumā „mani uzvarēja mani dēli”, tas ir, viņi kļūst patstāvīgi, neatkarīgi no manis. Un mūsu pasaulē mēs redzam, cik priecīgi ir vecāki, kad bērni aug un kļūst patstāvīgi, nobrieduši. Un cik liela nelaime, ja bērni nebūs spējīgi sasniegt briedumu un patstāvību, un nespēs dzīvot neatkarīgi no vecākiem. Tas ir tāpat kā sakne un tās sekas mūsu pasaulē. Tas pats arī notiek ar dvēseli attiecībā pret Radītāju.

Tāda patstāvība tiek sasniegta tieši caur vēlmes attīstību, mērojot četras stadijas, kuras dēvē par AVAJa stadijām. Turklāt nedalīts AVAJa vārds patiesībā atrodas tikai Bezgalības pasaulē, jo tikai tur atklājas Radītāja pilnīga iedarbība, Viņa pilnīga attieksme pret vēlmi, tikai tur atklājas pilnīga malhut – pilnīga vēlme. Un turpmāk malhut veic ierobežojumu attiecībā pret sevi un sāk jau izvēlēties stāvokļus, kuros tā varētu īstenot savu gribas brīvību. Ko nozīmē: gribas brīvība? Brīvība no kā? No sava egoisma vai, tā sacīt, gan no vēlmes, gan no baudas, tas ir, gan no kli, gan no gaismas – no Radītāja vai gaismas iedarbības no Viņa sejas (panim) puses, vai ar tumsu no pretējās puses (ahoraim) uz mūsu egoismu. Tas ir, cimcum ir radījuma vēlme neatrasties savas dabas ietekmē, radīt sevī pilnīgi citādus uzvedību stimulējošus iemeslus.

Un tikai tad radījums izmanto vēlmi, kad atbilstoši pilnīgi citas darbību programmas izstrādāšanai sevī vēlme sāk no jauna adaptēt šīs vēlmes sevī gan attiecībā pret gaismu, gan pret baudu, izmantojot vēlmi ar gaismu jau tādā pakāpē, kurā to var izdarīt pareizi atbilstoši izvēlētajam ceļam.

Par darbību trešajā līnijā tiek dēvēta tāda darbība, kad, no vienas puses, manā rīcībā ir vēlmes, ar kurām es varu darīt visu, ko vēlos, bet es veicu attiecībā pret tām ierobežojumu un tās atrodas manā varā, no otras puses, man ir gaismas, Radītāja īpašības, taču es veicu uz tiem ierobežojumu un neizjūtu vilinājumu gūt baudu no tiem. Uz ciešanām un baudu es varu izdarīt ierobežojumu – cimcum, it kā tie uz mani neiedarbotos, un izvēlēties savu uzvedības līniju. To dēvē par vidējo līniju, jo tajā es sāku izmantot gan savas vēlmes, gan baudu un tādā veidā pacelties augšup.

Un tad tas, kas manī augs, tas, ko es sevī radīšu, tiks dēvēts par radījumu. Tādēļ process, kurā mēs radām radījumu, nozīmē, ka mūsos dzimst cilvēks. Tad mēs atbilstoši tai pakāpei, kurā radām sevī cilvēku, kļūstam līdzīgi Radītājam, nevis tam, ko Viņš dod vai saņem, vai tam, ko es dodu vai saņemu. Mēs kļūstam par veidotājiem.

Dažās savās vēstulēs un rakstos Bāls Sulams attiecībā uz mūsu garīgo darbu lieto tieši šo vārdu – „radām”. Tāpat ir teikts par Radītāju, ka Viņš radīja radījumu, jo arī par cilvēku var sacīt, ka viņš rada radījumu. Un tādēļ, ja mēs pilnībā realizējam vēlmes, baudu un radām no tiem pilnu kopumu trešajā līnijā, tad tiekam dēvēti par „radījuši cilvēku”.

Tad mēs rezultātā sasniedzam pilnīgu saplūsmi, sakritību, līdzību tieši Radītājam – ne tam, ko Viņš mums sūta, ne arī Viņa darbībām, bet tieši Viņam. Tad mēs sasniedzam Viņa statusu – to, kas stāv aiz nulles, virs pirmās stadijas. Un tas ir viss Radītāja nodoms – radīt mūs tādus, lai mēs spētu maksimāli sevi realizēt un izveidot pilnīgi jaunas vēlmes, turklāt pilnīgi patstāvīgi, neatrodoties jebkādā Viņa iedarbībā. Radīt mūs tādus, lai mēs spētu īstenot šo nodomu.

Mūsu pasaulē tas tiek īstenots ar grupas palīdzību, jo attieksmē pret grupu, kā attiecībā pret sev svešu elementu, es varu atstrādāt visu, neatkarīgi no manām vēlmēm, kā arī no manas baudas, ciešanām, gan arī patīkamām sajūtām. Grupa atrodas ārpus manis, un tas ir objekts, kuru es pilnībā sajūtu, kopā ar man līdzīgiem biedriem es izpildu tieši šo darba nosacījumu. Mēs kopā viens otram palīdzot veidojam tādu darbības lauku, kas nekādā gadījumā neskar mūsu iekšieni, dabisko dzīvniecisko būtību. Mēs varam atbrīvoties no sevis, būt ārpus sevis un tādējādi mūsu savstarpējās attiecībās grupā veidot tieši tā cilvēka tēlu attiecībā pret kuru es esmu kā Radītājs.

Tas ir iespējams tikai tad, kad mēs pilnībā veicam cimcum attiecībā pret sevi un sākam radīt, atrodoties grupā. Turklāt grupa man ir absolūti neitrāls darbības lauks, laboratorijas galds, kas nav atkarīgs no manām pozitīvajām un negatīvajām sajūtām.

Šī iemesla dēļ cilvēks nav radīts viens, viņš ir radīts ar iespēju organizēt sev šādu darbu. Tādēļ sacīts: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – tas ir vispārējais gaismas, Toras, pilnības, līdzības ar Radītāju sasniegšanas likums. Tādēļ, ka ar frāzi „mīli tuvāko” tiek domāts – „sāc strādāt ārpus sevis”. „Mīli tuvāko kā sevi pašu” nozīmē būt atrautam no sevis, pārnest tur, ārpus sevis visas savas darbības, visus savus nolūkus. Tad tu pats izveidosi cilvēku, līdzināsies Radītājam – tam, kā Viņš neatkarīgi no sevis veido radības.

Patiesība ir tā, ka Bezgalības gaisma izplatās it kā arī pa četrām augstāk minētajām stadijām līdz lielas vēlmes pakāpei no paša radījuma puses, tā ir ceturtā stadija, jo bez tā viņš vispār neizietu no kategorijas Acmuto, lai definētu savu vārdu „Bezgalība”. Taču, ņemot vērā Radītāja visvarenību, šī forma vēlmes saņemšanas dēļ absolūti nemainījās, un tur nav sajūtama nekāda atšķirība starp gaismu un šīs gaismas vietu, tas ir, vēlmi baudīt, un viņi patiešām ir viens veselums. Par to sacīts „Pirkei de rabi Eliezer”: „Pirms pasaules radīšanas bija Viņš viens un Viņa vārds viens”. Taču patiesībā šī divkāršošanās nav viegla izteiksmē – „Viņš” un „Viņa vārds”, jo pirms pasaules radīšanas, ko gan tur nozīmē Viņa vārds? Viņam būtu jāsaka: „Pirms pasaules radīšanas Viņš bija viens”. Runa taču ir par Bezgalības gaismu, kura bija pirms cimcuma, jo, lai gan tur ir jēdziens „vieta” un jēdziens „vēlme saņemt piepildījumu no Acmuto”, tomēr bez jebkādām izmaiņām un atšķirības starp gaismu un vietu. Un „Viņš viens” nozīmē Bezgalības gaismu, bet „Viņa vārds viens” nozīmē vēlmi baudīt, kura tur ietverta vispār bez jebkādas atšķirības. Un saproti, ko ar to domāja viedie, kuri norādīja, ka šemo (Viņa vārds) gematrijā (gematrija – burtu summārā skaitliskā nozīme) racon (vēlme) ir „vēlme baudīt”.

 

6.3. Kas mums jāsaņem labošanās beigās

Visu radīšanas nodomā esošo pasauļu kopums tiek dēvēts par Bezgalības gaismu, bet saņemošo kopums, kas tur atrodas, tiek dēvēts par Bezgalības malhut.

26) Saistībā ar izteicienu „darbības beigas ir sākotnējā nodomā” tika noskaidrots, ka runa ir par radīšanas nodomu, kas izplatās no Acmuto: „lai sniegtu radījumiem baudu”. Un izrādījās, ka Radītājam nodoms un gaisma būtībā ir līdzvērtīgi. Šeit kļūst saprotams, ka Bezgalības gaisma, kura izplatās no Acmuto, ietver visu mums apkārt esošo realitāti, līdz pat gaidāmajām labošanās beigām, kuras ir darbības nobeigums. Tādēļ, ka Radītājs ir pabeidzis visas radības visā to pilnībā un baudā, ar kuru Viņš vēlējās tās piepildīt. Un, lūk, šī realitāte, kas piepildīta ar visu nepieciešamo, tiek dēvēta par par Bezgalības gaismu, turpretī visu radību kopums tiek dēvēts par Bezgalības malhut.

TEKSTA KOMENTĀRS

6.3. Kas mums jāsaņem labošanās beigās

Visu radīšanas nodomā esošo pasauļu kopums tiek dēvēts par Bezgalības gaismu, bet saņemošo kopums, kas tur atrodas, tiek dēvēts par Bezgalības malhut.

26) Saistībā ar izteicienu „darbības beigas ir sākotnējā nodomā” tika noskaidrots, ka runa ir par radīšanas nodomu, kas izplatās no Acmuto: „lai sniegtu radījumiem baudu”. Un izrādījās, ka Radītājam nodoms un gaisma būtībā ir līdzvērtīgi. Šeit kļūst saprotams, ka Bezgalības gaisma, kura izplatās no Acmuto, ietver visu mums apkārt esošo realitāti, līdz pat gaidāmajām labošanās beigām, kuras ir darbības nobeigums. Tādēļ, ka Radītājs ir pabeidzis visas radības visā to pilnībā un baudā, ar kuru Viņš vēlējās tās piepildīt. Un, lūk, šī realitāte, kas piepildīta ar visu nepieciešamo, tiek dēvēta par par Bezgalības gaismu, turpretī visu radību kopums tiek dēvēts par Bezgalības malhut.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties