Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 25

SKA mācību materiāli. 15.kurss-15

(SKA MĀCĪBU KURSI), 15.kurss Komentēt

<<15.kurss-14          15.kurss-16>>

5. nodarbība

Radīšanas nodoms uzliek par pienākumu visām Universa daļām nākt vienai no otras, līdz pat labošanās beigām.

 

5.1. Visa pastāvošā attīstības likums

Radīšanas nodoms uzliek par pienākumu visām Universa daļām nākt vienai no otras, līdz pat labošanās beigām.

22) Un tagad, kad esam noskaidrojuši visu augstāk minēto, mums kļūs nedaudz saprotamāks Radītāja vienīguma spēks. Viņa domas taču ir mūsu domas. Un viss jēdzienu un formu daudzums, kuru mēs izzinām, visā realitātē, kas mums paveras, tas viss savienojas Viņa vienā vienīgajā domā, kura ir radīšanas nodoms: „lai sniegtu baudu Viņa radījumiem”. Šī vienīgā doma aptver visu realitāti absolūtā vienotībā līdz labošanās beigām, jo šī doma, kā jau sacīts, ir viss radīšanas mērķis.

Un šī doma – „darbojošais”, analoģiski spēkam, kas darbojas iedarbības objektā. Tādēļ, ka tas, kas Radītājam ir tikai doma, tam jākļūst par nemainīgu likumu radījumos. Un ņemot vērā, ka Viņš par mums domāja – sniegt mums baudu, tas neizbēgami ir mūsos iemiesots – kļūt par Viņa labestīgā piepildījuma saņēmējiem.

Un šī doma ir arī „darbība”. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad mūsos iemiesots šis likums – vēlme saņemt baudu, mēs paši nosakām sevi ar vārdu „darbība”, kad šīs formas atšķirības iemesla dēļ mēs no kategorijas „Radītājs” ienākam kategorijā „radījums” un no kategorijas „darbojošais” – kategorijā „darbība, kā jau tika skaidrots.

Un šī doma ir arī „piepūle un darbs”, nemot vērā, ka spēka dēļ, kurš darbojas iedarbības objektā, mūsos esošais tieksmes daudzums, kas vērsts uz saņemšanu, palielinās un nonāk līdz mums pasauļu nonākšanas lejup ceļā, līdz atdalīta ķermeņa stāvoklim šajā pasaulē (tas ir, līdz pilnīgai pretējībai pēc formas attiecībā pret dzīvības Avotu), kura izpratnes ietvaros neietilpst atdeve ārpus sevis. Un tas nes ķermeņiem nāvi, bet dvēselei visiespējamākās ciešanas un smagu darbu, kā tiks noskaidrots tālāk.

Tas ir „Radītāja darbs” Torā un baušļos. Tādēļ, ka, pateicoties līnijas mirdzumam, ierobežotajā vietā izvēršas plašumā svētie vārdi, Tora un baušļi. Turklāt, pateicoties darbam ar Toru un baušļiem ar nolūku sniegt prieku Radītājam, saņemošās kelim, kuras atrodas mūsos, pakāpeniski pārvēršas atdeves kelim. Un tā ir visa mums vēlamā godalga.

Kamēr nav izlabotas saņemošās kelim, mēs nevaram pat cerēt saņemt Viņa pārpilnību tieši no bailēm par formas atšķirību, par to sacīts: „tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties devēja sejā”’. Šī iemesla dēļ arī notika pirmais ierobežojums. Taču, kad mēs izlabojam mūsu saņemošo kli, lai tā būtu atdeves dēļ, līdz ar to mēs novedam kelim līdz to Veidotāja atbilstībai, un izpelnamies neierobežoti saņemt Viņa piepildījumu.

Tātad tu redzi, ka visas šīs pretējās formas visā radībā, kas paveras mūsu skatam: forma „darbojošais” un „tas, kurš tiek iedarbināts”, „sabojātības” un „labošanās” forma, forma „darbs” un „godalga par darbu” un cits – tas viss ir ietverts, turklāt pilnīgā vienkāršībā, Viņa vienā vienīgajā domā – tieši kā rakstīts: „sniegt baudu radījumiem”, ne vairāk un ne mazāk. Un tieši tāpat šajā domā iekļauta visa jēdzienu daudzveidība – gan Toras jēdzieni, tāpat arī ārējo zinātņu jēdzieni, un visa radības un pasauļu daudzveidība, un vadīšanas atšķirība katrā no tiem. Tie visi izriet un nāk tikai no šīs vienīgās domas, un tālāk es tos skaidrošu pēc vajadzības.

TEKSTA KOMENTĀRS

5.1. Visa pastāvošā attīstības likums

Radīšanas nodoms uzliek par pienākumu visām Universa daļām nākt vienai no otras, līdz pat labošanās beigām.

22) Un tagad, kad esam noskaidrojuši visu augstāk minēto, mums kļūs nedaudz saprotamāks Radītāja vienīguma spēks. Viņa domas taču ir mūsu domas. Un viss jēdzienu un formu daudzums, kuru mēs izzinām, visā realitātē, kas mums paveras, tas viss savienojas Viņa vienā vienīgajā domā, kura ir radīšanas nodoms: „lai sniegtu baudu Viņa radījumiem”. Šī vienīgā doma aptver visu realitāti absolūtā vienotībā līdz labošanās beigām, jo šī doma, kā jau sacīts, ir viss radīšanas mērķis.

Un šī doma – „darbojošais”, analoģiski spēkam, kas darbojas iedarbības objektā. Tādēļ, ka tas, kas Radītājam ir tikai doma, tam jākļūst par nemainīgu likumu radījumos. Un ņemot vērā, ka Viņš par mums domāja – sniegt mums baudu, tas neizbēgami ir mūsos iemiesots – kļūt par Viņa labestīgā piepildījuma saņēmējiem.

Un šī doma ir arī „darbība”. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad mūsos iemiesots šis likums – vēlme saņemt baudu, mēs paši nosakām sevi ar vārdu „darbība”, kad šīs formas atšķirības iemesla dēļ mēs no kategorijas „Radītājs” ienākam kategorijā „radījums” un no kategorijas „darbojošais” – kategorijā „darbība, kā jau tika skaidrots.

Un šī doma ir arī „piepūle un darbs”, nemot vērā, ka spēka dēļ, kurš darbojas iedarbības objektā, mūsos esošais tieksmes daudzums, kas vērsts uz saņemšanu, palielinās un nonāk līdz mums pasauļu nonākšanas lejup ceļā, līdz atdalīta ķermeņa stāvoklim šajā pasaulē (tas ir, līdz pilnīgai pretējībai pēc formas attiecībā pret dzīvības Avotu), kura izpratnes ietvaros neietilpst atdeve ārpus sevis. Un tas nes ķermeņiem nāvi, bet dvēselei visiespējamākās ciešanas un smagu darbu, kā tiks noskaidrots tālāk.

Tas ir „Radītāja darbs” Torā un baušļos. Tādēļ, ka, pateicoties līnijas mirdzumam, ierobežotajā vietā izvēršas plašumā svētie vārdi, Tora un baušļi. Turklāt, pateicoties darbam ar Toru un baušļiem ar nolūku sniegt prieku Radītājam, saņemošās kelim, kuras atrodas mūsos, pakāpeniski pārvēršas atdeves kelim. Un tā ir visa mums vēlamā godalga.

Kamēr nav izlabotas saņemošās kelim, mēs nevaram pat cerēt saņemt Viņa pārpilnību tieši no bailēm par formas atšķirību, par to sacīts: „tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties devēja sejā”’. Šī iemesla dēļ arī notika pirmais ierobežojums. Taču, kad mēs izlabojam mūsu saņemošo kli, lai tā būtu atdeves dēļ, līdz ar to mēs novedam kelim līdz to Veidotāja atbilstībai, un izpelnamies neierobežoti saņemt Viņa piepildījumu.

Tātad tu redzi, ka visas šīs pretējās formas visā radībā, kas paveras mūsu skatam: forma „darbojošais” un „tas, kurš tiek iedarbināts”, „sabojātības” un „labošanās” forma, forma „darbs” un „godalga par darbu” un cits – tas viss ir ietverts, turklāt pilnīgā vienkāršībā, Viņa vienā vienīgajā domā – tieši kā rakstīts: „sniegt baudu radījumiem”, ne vairāk un ne mazāk. Un tieši tāpat šajā domā iekļauta visa jēdzienu daudzveidība – gan Toras jēdzieni, tāpat arī ārējo zinātņu jēdzieni, un visa radības un pasauļu daudzveidība, un vadīšanas atšķirība katrā no tiem. Tie visi izriet un nāk tikai no šīs vienīgās domas, un tālāk es tos skaidrošu pēc vajadzības.

Radīšanas nodoms uzliek par pienākumu visām Universa daļām nākt vienai no otras, līdz pat labošanās beigām.

Lūk, tas ir interesanti:

Radīšanas nodoms uzliek par pienākumu – vēlamies to vai nē – visas radības daļas, neatkarīgi no tā, vai tas ir cilvēks, vai arī akmens (par visu, izņemot Radītāju, var runāt kā par radību), sasniegt galīgu, pilnīgu izlabošanos.

22) Un tagad, kad esam noskaidrojuši visu augstāk minēto, mums kļūs nedaudz saprotamāks Radītāja vienīguma spēks. Viņa domas taču ir mūsu domas. Un viss jēdzienu un formu daudzums, kuru mēs izzinām, visā realitātē, kas mums paveras, tas viss savienojas Viņa vienā vienīgajā domā, kura ir radīšanas nodoms: „lai sniegtu baudu Viņa radījumiem”. Šī vienīgā doma aptver visu realitāti absolūtā vienotībā līdz labošanās beigām, jo šī doma, kā jau sacīts, ir viss radīšanas mērķis.

Un šī doma – „darbojošais”, analoģiski spēkam, kas darbojas iedarbības objektā. Tādēļ, ka tas, kas Radītājam ir tikai doma, tam jākļūst par nemainīgu likumu radījumos. Un ņemot vērā, ka Viņš par mums domāja – sniegt mums baudu, tas neizbēgami ir mūsos iemiesots – kļūt par Viņa labestīgā piepildījuma saņēmējiem.

No Radītāja puses ir viena vēlme – sniegt baudu. No radības puses ir tikai viena vēlme – gūt baudu. Nekas vairāk.

Un šī doma ir arī „darbība”. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad mūsos iemiesots šis likums – vēlme saņemt baudu, mēs paši nosakām sevi ar vārdu „darbība”, kad šīs formas atšķirības iemesla dēļ mēs no kategorijas „Radītājs” ienākam kategorijā „radījums” un no kategorijas „darbojošais” – kategorijā „darbība, kā jau tika skaidrots.

Un šī doma ir arī „piepūle un darbs”, nemot vērā, ka spēka dēļ, kurš darbojas iedarbības objektā, mūsos esošais tieksmes daudzums, kas vērsts uz saņemšanu, palielinās un nonāk līdz mums pasauļu nonākšanas lejup ceļā, līdz atdalīta ķermeņa stāvoklim šajā pasaulē (tas ir, līdz pilnīgai pretējībai pēc formas attiecībā pret dzīvības Avotu), kura izpratnes ietvaros neietilpst atdeve ārpus sevis. Un tas nes ķermeņiem nāvi, bet dvēselei visiespējamākās ciešanas un smagu darbu, kā tiks noskaidrots tālāk.

Tas ir „Radītāja darbs” Torā un baušļos. Tādēļ ka, pateicoties līnijas mirdzumam, ierobežotajā vietā izvēršas plašumā svētie vārdi, Tora un baušļi. Turklāt, pateicoties darbam ar Toru un baušļiem ar nolūku sniegt prieku Radītājam, saņemošās kelim, kuras atrodas mūsos, pakāpeniski pārvēršas atdeves kelim.

Mūsu kelim atrodas tādā stāvoklī, ka tikai ar kabalas metodikas palīdzību – gaismas līnijas mirdzuma palīdzību, kas nāk no Bezgalības pasaules caur daudziem, daudziem ierobežojumiem – gaisma iedarbojas uz šo Radītājam pretējo vēlmi, un mēs ar zināmas piepūles palīdzību, kuru (piepūli) dēvē – „Tora un baušļi”, gaismas ietekmē sevi izlabojam.

Un tā ir visa mums vēlamā godalga.

Nekas, izņemot šo, mums nav vajadzīgs. Ne par ko citu mums nav jādomā. Viss pārējais, lai par ko mēs domātu, nebūs tieši virzīts uz radīšanas mērķi. Un nekad Augstākā gaisma mums neatbildēs uz šo lūgšanu. Mums jāvirza sevi tikai uz šo – mūsu vēlmi pārvērst līdzībā Radītājam.

Kamēr nav izlabotas saņemošās kelim, mēs nevaram pat cerēt saņemt Viņa pārpilnību tieši no bailēm par formas atšķirību, par to sacīts: „tas, kurš ēd ne savu, kaunas lūkoties devēja sejā”’. Šī iemesla dēļ arī notika pirmais ierobežojums.

Tas izriet no augstākā principa: nepieļaut nonākt līdz kauna sajūtai, kas ir briesmīgākā no sajūtām. Mums tas vēl nešķiet briesmīgs, jo mēs nesajūtam kaunu. Ja mēs justu Saimnieku, kurš mums dod, un sevi kā saņemošos no Viņa, tad mēs sajustu kaunu kā iznīcinošāko uguni, mēs būtu gatavi uz jebkurām ciešanām, lai tikai to nejustu.

Tādēļ Radītājs slēpjas no mums – lai neizraisītu mūsos kauna sajūtu.

Lai atbrīvotu radījumu no šadas spēcīgas, briesmīgas kauna sajūtas, Radītājs izraisīja malhutā Bezgalības pasaulē pirmo ierobežojumu – cimcum alef. Sākot no šī mirkļa un turpmāk, malhut, būdama atbrīvota no šīs kauna sajūtas, pakāpeniski var sevi izlabot. Pretējā gadījumā, atrodoties šīs milzīgās, iznīcinošās, briesmīgās sajūtas varā, tā nespētu neko darīt.

Taču, kad mēs izlabojam mūsu saņemošo kli, lai tā būtu atdeves dēļ, līdz ar to mēs novedam kelim līdz to Veidotāja atbilstībai, un izpelnamies neierobežoti saņemt Viņa piepildījumu.

Tātad tu redzi, ka visas šīs pretējās formas visā radībā, kas paveras mūsu skatam: forma „darbojošais” un „tas, kurš tiek iedarbināts”, „sabojātības” un „labošanās” forma, forma „darbs” un „godalga par darbu” un cits – tas viss ir ietverts, turklāt pilnīgā vienkāršībā, Viņa vienā vienīgajā domā – tieši kā rakstīts: „sniegt baudu radījumiem”, ne vairāk un ne mazāk. Un tieši tāpat šajā domā iekļauta visa jēdzienu daudzveidība – gan Toras jēdzieni, tāpat arī ārējo zinātņu jēdzieni, un visa radības un pasauļu daudzveidība (kurās eksistē arī citas radības) , un vadīšanas atšķirība katrā no tiem. Tie visi izriet un nāk tikai no šīs vienīgās domas – sniegt baudu katram no mums, kuri atrodas absolūtas pilnības stāvoklī, un tālāk es tos skaidrošu pēc vajadzības.

Kādēļ tā notiek?

Tādēļ, ka pats mūžības stāvoklis Radītājā iedarbojas uz mums tādā veidā. Mēs ar jums atrodamies stāvoklī „Bezgalības pasaule”, to dēvē par „stāvokli 1”. No šīs Bezgalības pasaules (punkts centrā un pārējās stadijas), no šī stāvokļa mēs ar jums izejam labošanos un nonākam pie tāda paša Bezgalības stāvokļa. Šie divi stāvokļi atšķiras tikai ar to, ka jaunajā stāvoklī mums vēl ir arī ekrāns, tas ir, nolūks Radītāja labā. Šo stāvokli dēvē par „stāvokli 3”. Turpretī „stāvoklī 2” notiek labošanās.

Kā darbojas Radītājs? Radītājs iedarbojas uz mums, izejot no 3. stāvokļa (3. un 1. stāvoklis Viņam ir pilnīgi līdzvērtīgi), kurā mēs atrodamies kopā ar Viņu Viņa sajūtās, tādēļ attiecībā pret mums Viņš ir absolūti labs. Viņš redz mūs šajā stāvoklī. Izejot no šī 3. stāvokļa, Viņš iedarbojas uz mums un izraisa mūsos visas darbības, kuras mēs izejam – tas ir, tās ir Radītāja darbības.

Un tādēļ visi mūsu stāvokļi satur absolūti nepieciešamos virzības elementus, mērojot ceļu pie Viņa, jo šīs kustības definē mūsu galīgo stāvokli – 3. stāvokli. Mēs ar jums pastāvīgi virzāmies mūsu sajūtās, mūsu izpratnē: no stāvokļa 1 – caur 2 – uz stāvokli 3. Turpretī Radītājs attiecas pret mums pilnīgi citādi: Viņš velk mūs pie Sevis no stāvokļa 3, proti, pievelk pie Sevis. Un ņemot vērā, ka Radītājs mūs redz pilnības veidā, tad Viņš arī attiecas pret mums pilnīgi ideāli, un no turienes, no pilnības, velk mūs pie Sevis. Taču mēs pastāvīgi jūtamies nepilnīgi, un tikai atklājot Viņa darbību, mēs atklājam pilnību.

Tādēļ mēs sakām, ka pastāv tikai viens nodoms: piepildīt radījumu ar absolūtu baudu, jo attiecībā pret Radītāju īstenībā tas viss jau eksistē. Viņam mēs esam absolūti izlabotā, mūžīgā un pilnības stāvoklī. Šī shēma mums ļauj izskaidrot vēl ļoti daudzus procesus un sniegt atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri mums rodas. Piemēram: kā varēja notikt kelim sašķelšanās? Kā var būt, ka absolūtais Radītājs piepeši izdarītu ko nepilnīgu? Tāpat var jautāt: kādā veidā Radītājs vispār varēja par to domāt?

Un viss ir tikai tādēļ, ka, lai sasniegtu nolūku „Radītāja dēļ”, nepieciešams, lai sākumā manī būtu nolūks „sevis dēļ”, lai nolūku „Radītāja dēļ” es varētu noteikt no pretējas īpašības. Taču nolūka „sevis dēļ” stāvoklī 1 man nav. Tas nozīmē, tam jābūt stāvoklī 2: šeit, otrajā stāvoklī, ir jābūt – švirà (šķelšanās).

Taču pēc tam, pakāpeniski, – labošanās. Turklāt švirà ir jābūt pasaulēs, un švirà ir jābūt dvēselēs. Taču, kādēļ sašķeltībai ir jānotiek arī dvēselēs un pasaulēs, kāpēc radījumam ir jādalās šajos stāvokļos? Tādēļ, ka nolūks Radītāja dēļ var tikt sajusts tikai radības centrālajā punktā, bet citos punktos – nē. Kāpēc? Tāpēc, ka viens no tiem ir nedzīvais, otrs – augu, trešais – dzīvnieciskais un tikai ceturtais punkts ir cilvēks. Tas ir tāds jūtīgs punkts, kurš atšķirībā no visiem citiem sajūt savu Saimnieku un tādēļ vienīgi šis punkts attīstās. Tādējādi, ja mēs pētām cilvēku mūsu pasaulē, mēs redzam: viņā nekas nemainās, izņemot „punktu sirdī”. Mūsu vēlmes arī nemainās – mainās tikai mūsu tiekšanās pēc Radītāja. Tas ir, šis „punkts sirdī” ir centrālais punkts visā radībā.

Ja mēs visās Radītāja darbībās attiecībā pret mums neaizmirsīsim, ka tas ir Viņš, kurš velk mūs uz to stāvokli, kurā mēs jau eksistējam pilnīgā saplūsmē ar Viņu, mums nebūs grūti atbildēt uz daudziem jautājumiem. Mums nebūs problēmu: kā tas var būt, ka piepeši kaut kas notiek – piepeši švirà, piepeši kādas Viņa negatīvas, sliktas iedarbības uz mums? Šīs sliktās darbības ir paredzētas jau iepriekš.

Piemēram, man priekšā atrodas galds, kurš pilns ar gardiem ēdieniem. Lai es patiešām gūtu baudu no ēdieniem, man sākumā jāpastaigājas, lai rastos ēstgriba. Tas ir, vadoties no pilnības rodas vajadzība pēc iepriekšējas nepilnīgas sajūtas.

 

5.2. Bezgalīgas pilnības apzināšanās

„Bezgalības Malhut” nozīmē, ka malhut tur neveido stāvokli „beigas”.

23) No iepriekš sacītā kļūst saprotama frāze, kas minēta „Tikunim” Zoar Grāmatā attiecībā pret Bezgalības malhut: „pārsteigto balsis satricināja sliekšņus”, kā sacīt, vai ir pieļaujams Bezgalībā dot vārdu „malhut”, jo tādā gadījumā tur taču jābūt arī pirmajām deviņām sefirot? Taču mūsu sacītajā skaidri redzams, ka vēlme saņemt, kura katrā ziņā ir iekļauta Bezgalības gaismā, tiek dēvēta par „Bezgalības malhut”, taču tur malhut vēl neveido stāvokļus „beigas” un „robeža” attiecībā pret Bezgalības gaismu, jo vēlmes saņemt dēļ tajā nav vēl izpaudusies formas atšķirība. Tādēļ tā tiek dēvēta par „Bezgalību”. Tas ir, malhut tur neveido stāvokli „beigas”, turpretī pēc cimcum un zemāk katrā sefirā un katrā parcufā ar šīs malhut spēku izveidojās stāvoklis „beigas”.

TEKSTA KOMENTĀRS

5.2. Bezgalīgas pilnības apzināšanās

„Bezgalības Malhut” nozīmē, ka malhut tur neveido stāvokli „beigas”.

23) No iepriekš sacītā kļūst saprotama frāze, kas minēta „Tikunim” Zoar Grāmatā attiecībā pret Bezgalības malhut: „pārsteigto balsis satricināja sliekšņus”, kā sacīt, vai ir pieļaujams Bezgalībā dot vārdu „malhut”, jo tādā gadījumā tur taču jābūt arī pirmajām deviņām sefirot? Taču mūsu sacītajā skaidri redzams, ka vēlme saņemt, kura katrā ziņā ir iekļauta Bezgalības gaismā, tiek dēvēta par „Bezgalības malhut”, taču tur malhut vēl neveido stāvokļus „beigas” un „robeža” attiecībā pret Bezgalības gaismu, jo vēlmes saņemt dēļ tajā nav vēl izpaudusies formas atšķirība. Tādēļ tā tiek dēvēta par „Bezgalību”. Tas ir, malhut tur neveido stāvokli „beigas”, turpretī pēc cimcum un zemāk katrā sefirā un katrā parcufā ar šīs malhut spēku izveidojās stāvoklis „beigas”.

„Bezgalības Malhut” nozīmē, ka malhut tur neveido stāvokli „beigas”.

Nav beigu – bezgalība.

23) No iepriekš sacītā kļūst saprotama frāze, kas minēta „Tikunim” Zoar Grāmatā (ļoti svarīga, ļoti sarežģīta nodaļa „Zoar Grāmatā”, kurā klāstīts par pēdējiem malhut stāvokļiem pirms galīgas labošanās) attiecībā pret Bezgalības malhut: „pārsteigto balsis satricināja sliekšņus”, kā sacīt, vai ir pieļaujams Bezgalībā dot vārdu „malhut”, jo tādā gadījumā tur taču jābūt arī pirmajām deviņām sefirot – tas ir, visi iespējamie dalījumi? Taču mūsu sacītajā skaidri redzams, ka vēlme saņemt, kura katrā ziņā ir iekļauta Bezgalības gaismā, tiek dēvēta par „Bezgalības malhut”. Tā tiek dēvēta par Bezgalības pasaules malhut ne tādēļ, ka ir bezgalīga savos izmēros, taču tur malhut vēl neveido stāvokļus „beigas” un „robeža” attiecībā pret Bezgalības gaismu.

Un kāpēc tā ir tāda – Bezgalības pasaules malhut pirmajā stāvoklī? – Tādēļ, ka vēlmes saņemt dēļ tajā nav vēl izpaudusies formas atšķirība. Tādēļ tā tiek dēvēta par „Bezgalību”. Tas ir, malhut tur neveido stāvokli „beigas”, turpretī pēc cimcum un zemāk katrā sefirā un katrā parcufā (katrā pasaulē un atsevišķās un globālās tās izpausmēs) ar šīs malhut spēku izveidojās stāvoklis „beigas” (sof).

Tieši tādēļ to dēvē par „Bezgalības pasaules malhut”.

Stāvoklī 1 Bezgalības pasaules malhut nesajūt savu pretējību Radītājam. Nesajūt – tādēļ ir bezgalīga. Turpretī stāvoklī 3 malhut patiešām atradīsies Bezgalības stāvoklī, jo stāvoklī 2 sašķelšanās rezultātā tā sajutīs savu pretstatu Radītājam, bet pēc tam izlabos sevi tā, lai ar ekrāna palīdzību neierobežoti varētu līdzināties Radītājam. Un, lūk, tad tā patiešām kļūs par „Bezgalības pasaules malhut”. Tādējādi mēs šeit runājam par stāvokli pirms cimcuma, kurš, pieņemsim, tiks dēvēts par radības „nulles” stāvokli. Tādā gadījumā stāvoklis 3 kļūst par ceturto stāvokli. Tas ir, „nulles” stāvoklis ir neapzināts stāvoklis. Turpretī Gmar Tikunā (pilnīgas izlabošanās stāvoklī) tas notiek pilnīgi apzināti.

<<15.kurss-14          15.kurss-16>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties