Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 25

SKA mācību materiāli. 15.kurss-13

(SKA MĀCĪBU KURSI), 15.kurss Komentēt

<<15.kurss-12          15.kurss-14>>

4.3. Piepildošais ar gaismu un radošais tumsu

Visa realitāte ietverta Bezgalībā, rodoties no esošā, un tikai vēlme saņemt ir jauna un rodas no nekā.

18) Zini, ka visa jauninājuma būtība, ko Radītājs iecerējis šajā radībā, par kuru viedie ir sacījuši, ka Viņš radīja tās eksistenci no nekā, ir tajā apstāklī, ka šis jauninājums attiecas tikai uz vēlmes baudīt formu, kas iedzīvināta katrā radībā. Turklāt radīšanas aktā neradās vairs nekas jauns. Tas ietver teiciena: „atvasina gaismu un rada tumsu” jēgu. RAMBANs skaidro, ka vārds „rada” norāda uz jauninājumu, tas ir, uz to, kas neeksistēja iepriekš. Tu redzi, ka netiek runāts: „un gaisma rada” – tieši tādēļ, ka gaismā nav jauninājuma kā gadījumā, kad tiek radīts kaut kas no nekā. Tādēļ, ka gaisma un viss, ko gaisma satur, ir pasaulē vipatīkamākās sajūtas un atklāsmes, – tas viss nāk, rodoties no esošā – vārdu sakot, tas viss jau ir ietverts Radītājā. Un tādā gadījumā tajos nav jauninājuma pazīmes, un tādēļ sacīts: „gaisma atvasina”, lai norādītu, ka tajā nav jauninājuma un radīšanas pazīmes.

Taču par tumsu, kura ietver sevī nepatīkamākās sajūtas un atklāsmes, sacīts: „un rada tumsu”, jo Viņš tos patiešām radīja kā tādus, kas rodas no nekā. Tas ir, bez šaubām, Radītāja realitātē tas vispār neeksistē, taču atjaunošanās notiek tagad, jo viņu visu sakne ir ”vēlmes baudīt” forma, kas ietverta gaismās, kas izplatās no Radītāja. Sākotnēji tumsa ir tikai tumšāka par augstāko gaismu, un tādēļ tiek dēvēta par „tumsu” attiecībā pret gaismu. Taču beigās dēļ tās izplatās un rodas klipot, sitra ahra un grēcinieki, kurus tā pilnīgi nošķeļ no dzīvības saknes. Un tā ir frāzes iekšējā jēga: „Ar kājām tā nonāk lejup nāvē”. Skaidrojums. Vārds „kājas” norāda uz kaut kādu beigu stāvokli un nozīmē malhut kājas, kura ir vēlme saņemt, kas atrodas Radītāja gaismas izplatīšanā, no kuras beigās nonāk lejup nāve pie sitra ahra, tāpat arī pie tiem, kuri barojas un tiecas aiz sitra ahra.

TEKSTA KOMENTĀRS

4.3. Piepildošais ar gaismu un radošais tumsu

Visa realitāte ietverta Bezgalībā, rodoties no esošā, un tikai vēlme saņemt ir jauna un rodas no nekā.

18) Zini, ka visa jauninājuma būtība, ko Radītājs iecerējis šajā radībā, par kuru viedie ir sacījuši, ka Viņš radīja tās eksistenci no nekā, ir tajā apstāklī, ka šis jauninājums attiecas tikai uz vēlmes baudīt formu, kas iedzīvināta katrā radībā. Turklāt radīšanas aktā neradās vairs nekas jauns. Tas ietver teiciena: „atvasina gaismu un rada tumsu” jēgu. RAMBANs skaidro, ka vārds „rada” norāda uz jauninājumu, tas ir, uz to, kas neeksistēja iepriekš. Tu redzi, ka netiek runāts: „un gaisma rada” – tieši tādēļ, ka gaismā nav jauninājuma kā gadījumā, kad tiek radīts kaut kas no nekā. Tādēļ, ka gaisma un viss, ko gaisma satur, ir pasaulē vipatīkamākās sajūtas un atklāsmes, – tas viss nāk, rodoties no esošā – vārdu sakot, tas viss jau ir ietverts Radītājā. Un tādā gadījumā tajos nav jauninājuma pazīmes, un tādēļ sacīts: „gaisma atvasina”, lai norādītu, ka tajā nav jauninājuma un radīšanas pazīmes.

Taču par tumsu, kura ietver sevī nepatīkamākās sajūtas un atklāsmes, sacīts: „un rada tumsu”, jo Viņš tos patiešām radīja kā tādus, kas rodas no nekā. Tas ir, bez šaubām, Radītāja realitātē tas vispār neeksistē, taču atjaunošanās notiek tagad, jo viņu visu sakne ir ”vēlmes baudīt” forma, kas ietverta gaismās, kas izplatās no Radītāja. Sākotnēji tumsa ir tikai tumšāka par augstāko gaismu, un tādēļ tiek dēvēta par „tumsu” attiecībā pret gaismu. Taču beigās dēļ tās izplatās un rodas klipot, sitra ahra un grēcinieki, kurus tā pilnīgi nošķeļ no dzīvības saknes. Un tā ir frāzes iekšējā jēga: „Ar kājām tā nonāk lejup nāvē”. Skaidrojums. Vārds „kājas” norāda uz kaut kādu beigu stāvokli un nozīmē malhut kājas, kura ir vēlme saņemt, kas atrodas Radītāja gaismas izplatīšanā, no kuras beigās nonāk lejup nāve pie sitra ahra, tāpat arī pie tiem, kuri barojas un tiecas aiz sitra ahra.

Visa realitāte ietverta Bezgalībā, rodoties no esošā, un tikai vēlme saņemt ir jauna un rodas no nekā.

Viss radījums sastāv no divām daļām. No vēlmes saņemt, kura dzima no nekā, un tās piepildījuma, kas nāk no paša Radītāja

18) Zini, ka visa jauninājuma būtība, ko Radītājs iecerējis šajā radībā, par kuru viedie ir sacījuši, ka Viņš radīja tās eksistenci no nekā, ir tajā apstāklī, ka šis jauninājums attiecas tikai uz vēlmes baudīt formu (visas iespējamās vēlmes formas un to veidi), kas iedzīvināta katrā radībā. Turklāt radīšanas aktā neradās vairs nekas jauns. Tas ietver teiciena: „atvasina gaismu un rada tumsu” jēgu.

Tumsa ir radījums, kas radīts, bet gaisma mirdz, nāk no Radītāja.

RAMBANs skaidro, ka vārds „rada” norāda uz jauninājumu, tas ir, uz to, kas neeksistēja iepriekš, pirms gaismas. Tu redzi, ka netiek runāts: „un gaisma rada” – tieši tādēļ, ka gaismā nav jauninājuma, kā gadījumā, kad tiek radīts kaut kas no nekā. Tādēļ, ka gaisma un viss, ko gaisma satur (visa informācija, visi iespējamie baudas veidi – viss, ko ietver sevī gaisma), ir pasaulē vipatīkamākās sajūtas un atklāsmes, – tas viss nāk, rodoties no esošā (mūžīgi pastāvošā Radītāja) – vārdu sakot, tas viss jau ir ietverts Radītājā. Un tādā gadījumā tajos nav jauninājuma pazīmes, un tādēļ sacīts: „gaisma atvasina”, lai norādītu, ka tajā nav jauninājuma un radīšanas pazīmes.

Taču par tumsu, kura ietver sevī nepatīkamākās sajūtas un atklāsmes, sacīts: „un rada tumsu”, jo Viņš tos patiešām radīja kā tādus, kas rodas no nekā. Tas ir, bez šaubām, Radītāja realitātē tas vispār neeksistē, taču atjaunošanās notiek tagad, jo viņu visu sakne ir ”vēlmes baudīt” forma, kas ietverta gaismās, kas izplatās no Radītāja.

No Radītāja nāk gaisma. Tas notiek tādēļ, ka gaismā, it kā ārpus Radītāja, rodas tikai viena mikroskopiska vēlme baudīt. Šis punkts, dēvēts par „ješ mi ain” (kaut kas no nekā), izplešoties, palielinoties kā vēlme saņemt, it kā „izsūc” no Radītāja gaismu, piepildās ar to – un izveidojas Bezgalības pasaule.

Tādējādi sākotnēji tumsa ir tikai tumšāka par augstāko gaismu – kā, piemēram, pirmā, otrā, trešā stadija attiecībā pret gaismu, – un tādēļ tiek dēvēta par „tumsu” attiecībā pret gaismu. Taču beigās – kad šīs stadijas attīstās, bet pēc tam pāriet pasaulēs – dēļ tās izplatās un rodas (sašķelšanās rezultātā) klipot, sitra ahra un grēcinieki, kurus tā pilnīgi nošķeļ no dzīvības saknes. „Sitra ahra” aramiešu valodā nozīmē „pretējā puse”: sitra – puse, ahra – pretējā. Un tāpat rodas grēcinieki vai kelim, kuri pilnībā atslēgti no saules.

Pastāv divi kelim veidi: ārējās un iekšējās. Kelim ārējās – 0, 1., 2., 3. stadija. Iekšējās kelim – 4. stadija.

Atbilstoši šīm četrām stadijām veidojas garīgās pasaules un visi, kas tajās atrodas. Garīgās pasaules – no nulles stadijas. Visi, kas tajās atrodas, – no pirmās, otrās un trešās stadijas. No 1. stadijas veidojas nedzīvās garīgās īpašības, no 2. stadijas – augu garīgās īpašības, no 3. stadijas – dzīvnieku garīgās īpašības. Cilvēks, dvēsele, veidojas no ceturtās stadijas. Tā ir iekšējā stadija attiecībā pret pasaulēm un iekšējā attiecībā pret tiem garīgajiem augiem un dzīvniekiem, kuri šajās pasaulēs atrodas. Pasaules ir šķīstās, tas ir, stadijas 0, 1, 2, 3 ar nolūku „Radītāja labā” un ir nešķīstās, kas līdzinās attiecīgajām stadijām 0, 1, 2, 3, taču tikai ar nolūku „savam labumam”.

Pasaulēs ir „eņģeļi”, garīgie augi un garīgie dzīvnieki. Tie visi ir spēki. Šķīstie – šķīstajās pasaulēs. Nešķīstie – nešķīstajās pasaulēs, un tiek dēvēti jau par „velniem”, „raganām” – „nešķīstie eņģeļi”, it kā. Par eņģeli dēvē augstāko spēku. Nekādā gadījumā nevajag iztēloties augstākajās pasaulēs kādus tēlus, līdzīgus eksistējošiem mūsu pasaulē, kas līdzinās augiem vai dzīvniekiem. Runa ir par spēku gradāciju. Un starp šiem spēkiem, centrā, atrodas dvēsele, no dvēseles vienas puses atrodas nešķīstās pasaules, no otras puses – šķīstās pasaules. Sākumā dvēsele iziet visas savas labošanās nedzīvajā līmenī. Nākamajā dvēseles stadijā, kas šādā veidā izvietota attiecībā pret pasaulēm, viss tieši tāpat atkārtojas augu līmenī un tālāk nākamajā, dzīvnieku stadijā.

To studē „Desmit sefirot mācības” trešajā daļā.

Šķīstās pasaules, to nedzīvā, augu, dzīvnieciskā daļa ir 0, 1, 2, 3. Dvēsele ir ceturtā daļa, iekšējā daļa, kuras labajā un kreisajā pusē atrodas šķīstās un nešķīstās pasaules. Ja mums ir Bezgalības pasaules malhut un visi tās līmeņi – 0, 1, 2, 3, 4, tad no ceturtā līmeņa veidojas cilvēka dvēsele, bet no pārējiem līmeņiem – pasaules un tie, kas tās apdzīvo.

Un tas viss nāk no Radītāja: vēlme, kura dalās pasaulēs un dvēselē, – un tas viss piepildās ar Radītāja gaismu. Turklāt, tas viss nāk un izplatās no Radītāja tik tālu, ka pēc „kelim sašķelšanās”, šīs kelim un gaisma, kura tās piepilda, veido Visuma apjomus, kurus dēvē par nešķīstiem, Radītājam pretējiem, egoistiskiem spēkiem, pilnīgi atslēgtiem no dzīvības saknes

Tādēļ sacīts:

Un tā ir frāzes iekšējā jēga: „Ar kājām tā nonāk lejup nāvē”. Skaidrojums. Vārds „kājas” norāda uz kaut kādu beigu stāvokli – visas izplatīšanās beigas – un nozīmē malhut kājas, kura ir vēlme saņemt, kas atrodas Radītāja gaismas izplatīšanā, no kuras beigās nonāk lejup nāve pie sitra ahra, tāpat arī pie tiem, kuri barojas un tiecas aiz sitra ahra.

Tas ir, galu galā tajās attīstās īpašības, kas pretējas Radītājam, kuras tiek dēvētas par nāvi tiem, kuri tiecas pēc šīm īpašībām.

 

4.4. Baudas un ciešanu avots

Ņemot vērā, ka mēs esam zari, kuri nāk no Bezgalības, tad tas, kas atrodas mūsu saknē, ir mūsu labpatikai, turpretī tas, kā nav mūsu saknē, mums būs kā nasta un ciešanas.

19) Taču tad rodas jautājums: ņemot vērā, ka šīs vēlmes saņemt formas atšķirībai ir jābūt radījumos (citādi, kā gan tie varēja rasties no Viņa un izejot no kategorijas „Radītājs” pāriet kategorijā „radījums”, ko var iztēloties tikai ar formas atšķirības palīdzību), un turklāt šī vēlmes forma baudīt ir visas radības dabas pamats, jo to rada radīšanas nodoms, un tā ir arī labestības daudzuma un baudas mēraukla (tādēļ tiek dēvēta par „vietu”) – tāpat sacīts par to, ka tā tiek dēvēta par „tumsu” un izplatās līdz stāvoklim „nāve”, jo zemākajos saņemošajos rada pārrāvuma un atdalīšanās stāvokli no dzīvības Avota? Un turklāt nepieciešams saprast: kāds ir šīs milzīgās bijības cēlonis, kurš nonāk pie saņemošajiem formas atšķirības no Acmuto rezultātā, un kādēļ pār to gāzās šīs milzīgās dusmas?

Un lai pietiekamā mērā tev izskaidrotu šos smalkos jēdzienus, vispirms, nepieciešams noskaidrot visas baudas un ciešanu, kuras sajūtam mūsu pasaulē, kopuma izcelsmi. Izproti to, zinot, ka jebkura zara daba nonāks pie līdzības ar savu sakni, un tāpēc viss, kas atrodas saknē, to pieņems arī zars – viņš to iemīlēs un ļoti to vēlēsies. Turklāt no visa tā, kas neatrodas saknē, attālinās arī zars, to necietīs un ienīdīs. Un šis nemainīgais likums darbojas jebkurā saknē un tās zarā.

Un ņemot vērā, ka tieši Radītājs ir sakne visiem Viņa radītajiem radījumiem, tad viss, kas Viņā atrodas un kas nonāk no Viņa pie mums tiešā turpinājumā, sniegs baudījumu un būs mums patīkams, jo mūsu dabai mūsu sakne ir tuva. Turpretī visas lietas, kuras Viņā neatrodas un kuras nonāk no Viņa pie mums netiešā veidā, bet saskaņā ar paša radījuma polāro pretstatu, būs derdzīgs mūsu dabai un mums nebūs viegli to paciest. Mēs taču mīlam mieru un ārkārtīgi ienīstam visu, kas attiecas uz kustību, tādā mērā, ka neveicam nekādu kustību, kā tikai sava miera labad. Un tādēļ mūsu saknei nav raksturīga kustība, bet ir raksturīgs miers, un tajā vispār nenotiek kustība, jo tas ir pretēji mūsu dabai un mēs ienīstam kustību. Un tieši tāpat mēs mīlam gudrību, vīrišķību, bagātību un visas citas vērtības tieši tādēļ, ka tās atrodas Viņā, mūsu saknē. Un mēs ļoti ienīstam šīs saknes pretējības, tādas kā nezināšana, vājums, nabadzība, nicināšana, un tamlīdzīgi – tieši tā rezultātā, ka šo pretējību absolūti nav mūsu saknē, tādēļ mums tās ir neciešami pretīgas un nīstamas.

Taču nepieciešams izpētīt, kā ir iespējams kāds turpinājums, kurš rastos nevis tiešā veidā no Viņa, bet no paša radījuma polārās pretējības?

Ar ko to var salīdzināt? Ar bagātnieku, kurš sauc cilvēku no tirgus un viņu baro, un dzirda viņu, un apdāvina ar sudrabu un zeltu diendienā, un ar katru dienu arvien vairāk. Un ņem vērā, ka šis cilvēks bagātnieka neskaitāmajās dāvanās atšķir divas dažādas izjūtas vienlaikus. Tādēļ, ka, no vienas puses, viņš izjūt bezgalīgi lielu baudu no viņa dāvanu daudzuma. Taču, no citas puses, viņš smagi pacieš labdarības pārpilnību un izjūt kaunu tās saņemšanas brīdī, un šis dāvanu daudzums, kas ik mirkli pieaug, ir viņam neizturams.

Un, protams, bauda, kuru saņem no dāvanām, nonāk pie viņa no dodošā bagātnieka tiešā veidā, turpretī sajūtamā neiecietība pret dāvanām nāk ne no dodošā bagātnieka, bet no paša saņēmēja būtības, kad viņā mostas kauns saņemšanas rezultātā un nespējā dāvināt. Taču patiesībā, un to, protams, viņam slepus dara bagātnieks, bet tikai netiešā veidā.

TEKSTA KOMENTĀRS

4.4. Baudas un ciešanu avots

Ņemot vērā, ka mēs esam zari, kuri nāk no Bezgalības, tad tas, kas atrodas mūsu saknē, ir mūsu labpatikai, turpretī tas, kā nav mūsu saknē, mums būs kā nasta un ciešanas.

19) Taču tad rodas jautājums: ņemot vērā, ka šīs vēlmes saņemt formas atšķirībai ir jābūt radījumos (citādi, kā gan tie varēja rasties no Viņa un izejot no kategorijas „Radītājs” pāriet kategorijā „radījums”, ko var iztēloties tikai ar formas atšķirības palīdzību), un turklāt šī vēlmes forma baudīt ir visas radības dabas pamats, jo to rada radīšanas nodoms, un tā ir arī labestības daudzuma un baudas mēraukla (tādēļ tiek dēvēta par „vietu”) – tāpat sacīts par to, ka tā tiek dēvēta par „tumsu” un izplatās līdz stāvoklim „nāve”, jo zemākajos saņemošajos rada pārrāvuma un atdalīšanās stāvokli no dzīvības Avota? Un turklāt nepieciešams saprast: kāds ir šīs milzīgās bijības cēlonis, kurš nonāk pie saņemošajiem formas atšķirības no Acmuto rezultātā, un kādēļ pār to gāzās šīs milzīgās dusmas?

Un lai pietiekamā mērā tev izskaidrotu šos smalkos jēdzienus, vispirms, nepieciešams noskaidrot visas baudas un ciešanu, kuras sajūtam mūsu pasaulē, kopuma izcelsmi. Izproti to, zinot, ka jebkura zara daba nonāks pie līdzības ar savu sakni, un tāpēc viss, kas atrodas saknē, to pieņems arī zars – viņš to iemīlēs un ļoti to vēlēsies. Turklāt no visa tā, kas neatrodas saknē, attālinās arī zars, to necietīs un ienīdīs. Un šis nemainīgais likums darbojas jebkurā saknē un tās zarā.

Un ņemot vērā, ka tieši Radītājs ir sakne visiem Viņa radītajiem radījumiem, tad viss, kas Viņā atrodas un kas nonāk no Viņa pie mums tiešā turpinājumā, sniegs baudījumu un būs mums patīkams, jo mūsu dabai mūsu sakne ir tuva. Turpretī visas lietas, kuras Viņā neatrodas un kuras nonāk no Viņa pie mums netiešā veidā, bet saskaņā ar paša radījuma polāro pretstatu, būs derdzīgs mūsu dabai un mums nebūs viegli to paciest. Mēs taču mīlam mieru un ārkārtīgi ienīstam visu, kas attiecas uz kustību, tādā mērā, ka neveicam nekādu kustību, kā tikai sava miera labad. Un tādēļ mūsu saknei nav raksturīga kustība, bet ir raksturīgs miers, un tajā vispār nenotiek kustība, jo tas ir pretēji mūsu dabai un mēs ienīstam kustību. Un tieši tāpat mēs mīlam gudrību, vīrišķību, bagātību un visas citas vērtības tieši tādēļ, ka tās atrodas Viņā, mūsu saknē. Un mēs ļoti ienīstam šīs saknes pretējības, tādas kā nezināšana, vājums, nabadzība, nicināšana, un tamlīdzīgi – tieši tā rezultātā, ka šo pretējību absolūti nav mūsu saknē, tādēļ mums tās ir neciešami pretīgas un nīstamas.

Taču nepieciešams izpētīt, kā ir iespējams kāds turpinājums, kurš rastos nevis tiešā veidā no Viņa, bet no paša radījuma polārās pretējības?

Ar ko to var salīdzināt? Ar bagātnieku, kurš sauc cilvēku no tirgus un viņu baro, un dzirda viņu, un apdāvina ar sudrabu un zeltu diendienā, un ar katru dienu arvien vairāk. Un ņem vērā, ka šis cilvēks bagātnieka neskaitāmajās dāvanās atšķir divas dažādas izjūtas vienlaikus. Tādēļ, ka, no vienas puses, viņš izjūt bezgalīgi lielu baudu no viņa dāvanu daudzuma. Taču, no citas puses, viņš smagi pacieš labdarības pārpilnību un izjūt kaunu tās saņemšanas brīdī, un šis dāvanu daudzums, kas ik mirkli pieaug, ir viņam neizturams.

Un, protams, bauda, kuru saņem no dāvanām, nonāk pie viņa no dodošā bagātnieka tiešā veidā, turpretī sajūtamā neiecietība pret dāvanām nāk ne no dodošā bagātnieka, bet no paša saņēmēja būtības, kad viņā mostas kauns saņemšanas rezultātā un nespējā dāvināt. Taču patiesībā, un to, protams, viņam slepus dara bagātnieks, bet tikai netiešā veidā.

Jebkurā stāvoklī – Radītājam pretējā, līdzībā ar Radītāju, pirms mahsoma, virs mahsoma – nav svarīgi, kur un kādā veidā izpaužas šie stāvokļi, lai kādos mūsu personīgo pacēlumu un kritumu stāvokļos mēs atrastos – jebkurā gadījumā mēs nākam no Bezgalības. Tur ir mūsu mājas un viss, kas tur atrodas, mums šķiet patīkams. Turpretī viss, kas tur neatrodas, mums ir nepatīkams, līdz pat ciešanām un nāvei.

19) Taču tad rodas jautājums: ņemot vērā, ka šīs vēlmes saņemt formas atšķirībai ir jābūt radījumos (citādi, kā gan tie varēja rasties no Viņa un izejot no kategorijas „Radītājs” pāriet kategorijā „radījums”, ko var iztēloties tikai ar formas atšķirības palīdzību)…

Jautājums: kā gan var izveidot no Radītāja īpašību, kura būtu Viņam pretēja, izveidot īpašību, kura vēlas saņemt to, kas nāk no Viņa, un turklāt, lai tā tiktu izveidota kā izeja no Radītāja? Kā tas ir iespējams – mēs taču mūsu pasaulē ko tamlīdzīgu nenovērojam? Un kā mainīt sākotnējo atdeves īpašību, lai no tās rastos saņemšana?

…Un turklāt šī vēlmes forma baudīt ir visas radības dabas pamats, jo to rada radīšanas nodoms, un tā ir arī labestības daudzuma un baudas mēraukla (tādēļ tiek dēvēta par „vietu”) – tāpat sacīts par to, ka tā tiek dēvēta par „tumsu” un izplatās līdz stāvoklim „nāve”, jo zemākajos saņemošajos rada pārrāvuma un atdalīšanās stāvokli no dzīvības Avota?

Ja vēlme baudīt ir kopīgā un vienīgā visu radījumu īpašība, tad kādā veidā tā attīstās vai, gluži pretēji, degradē līdz tādam stāvoklim, ka kļūst par nāvi, pilnībā atšķeļoties no Radītāja?

Un turklāt nepieciešams saprast: kāds ir šīs milzīgās bijības cēlonis, kurš nonāk pie saņemošajiem formas atšķirības no Acmuto rezultātā, un kādēļ pār to gāzās šīs milzīgās dusmas?

Un lai pietiekamā mērā tev izskaidrotu šos smalkos jēdzienus, vispirms, nepieciešams noskaidrot visas baudas un ciešanu, kuras sajūtam mūsu pasaulē, kopuma izcelsmi. Izproti to, zinot, ka jebkura zara daba nonāks pie līdzības ar savu sakni, – jo viss, kas izaug, aug no savas saknes un līdzinās saknei, kurā ielikta informācija par nākamajiem augļiem un zariem, un tāpēc viss, kas atrodas saknē, to pieņems arī zars – viņš to iemīlēs un to ļoti vēlēsies.

Mēs to zinām no savas pieredzes. Ja kaut kas mūsu dzīvē mums atgādina par to, pie kā mēs esam pieraduši bērnībā, dzīvojot kopā ar māti, vecmāmiņu, – mums tas ir patīkami. Kāpēc? Kas šeit ir īpašs, kas mūs aizkustina, sniedz mums siltumu, prieku? Tas ir dabas likums: tas, kas atrodas saknē, to zars uztver kā baudu.

Turklāt no visa tā, kas neatrodas saknē, attālinās arī zars, to necietīs un ienīdīs. Un šis nemainīgais likums darbojas jebkurā saknē un tās zarā. To ir radījis Radītājs, un tas nemainās nekur un nekad.

Un ņemot vērā, ka tieši Radītājs ir sakne visiem Viņa radītajiem radījumiem, tad viss, kas Viņā atrodas un kas nonāk no Viņa pie mums tiešā turpinājumā, sniegs baudījumu un būs mums patīkams, jo mūsu dabai mūsu sakne ir tuva. Turpretī visas lietas, kuras Viņā neatrodas un kuras nonāk no Viņa pie mums netiešā veidā, bet saskaņā ar paša radījuma polāro pretstatu, būs derdzīgs mūsu dabai un mums nebūs viegli to paciest (mēs izjutīsim ciešanas).

Mēs taču mīlam mieru un ārkārtīgi ienīstam visu, kas attiecas uz kustību, tādā mērā, ka neveicam nekādu kustību, kā tikai sava miera labad. Un tādēļ mūsu saknei nav raksturīga kustība, bet ir raksturīgs miers, un tajā vispār nenotiek kustība, tādēļ tas ir pretēji mūsu dabai un mēs ienīstam kustību. Un tieši tāpat mēs mīlam gudrību, vīrišķību, bagātību un visas citas vērtības tieši tādēļ, ka tās atrodas Viņā, mūsu saknē. Un mēs ļoti ienīstam šīs saknes pretējības, tādas kā nezināšana, vājums, nabadzība, nicināšana, un tamlīdzīgi – tieši tā rezultātā, ka šo pretējību absolūti nav mūsu saknē, tādēļ mums tās ir neciešami pretīgas un nīstamas.

It kā saprotams. Viss, kas atrodas Radītājā, mums ir tīkams. Viss, kas Viņā nav, – mums ir nepatīkams.

Kas tālāk? Šim likumam mēs varētu piekrist. Taču nepieciešams izpētīt, kā ir iespējams kāds turpinājums, kurš rastos nevis tiešā veidā no Viņa, bet no paša radījuma polārās pretējības?

Jautājuma būtība ir šāda: kā kaut kas var mūsos rasties netiešā veidā no Radītāja? Kā var būt kaut kas, kas atrodas tikai mūsos un piemīt tikai mums? Jau saprotams, par ko ir runa – par egoismu. Ne tikai par vēlmi baudīt. Radītājs arī vēlas gūt baudu – Viņš mūs radījis tādēļ, ka tas Viņam sniedz baudu. Taču egoistiska nolūka uz baudu Viņā nav, turpretī mūsos ir.

Šīs vēlmes saņemt attīstības rezultātā – pēc „Ādama grēkā krišanas”, pēc „tilpņu sašķelšanās” – mēs kļūstam pretēji Radītājam, un mūsos rodas egoisms – tas, kas nav Viņā, Bezgalības pasaulē egoisma nebija. Tādēļ viss, kas saistīts ar egoismu, ar vēlmi saņemt savam labumam, – lai gan šī vēlme mūsos atrodas ne pēc mūsu gribas – valda pār mums un mēs tur neko nevaram izdarīt. Tādā mērā, ka nespējam pat iztēloties, kā bez tās var iztikt.

Tāpat kā reizēm tu atrodies kādā aptumšojuma stāvoklī vai kādas domas, idejas, vai kādu cilvēku varā un nespēj no tā iziet, nespēj iedomāties, ka ārpus tā var būt vēl kaut kas. Pēc tam, kad no tā izej, rodas neticama sajūta un pat nespēj iedomāties varbūtību pastāvēt ārpus tā. Lūk, tāpat arī mēs eksistējam šādā noslēgtā egoistiskā apjomā un pat neiedomājamies, ciktāl mēs atrodamies šīs varas ietekmē. Un no tā rodas visas mūsu ciešanas, jo mūsu egoistiskais apjoms absolūti neeksistē mūsu saknē.

Bāls Sulams saka:

Ar ko to var salīdzināt? Ar bagātnieku, kurš sauc cilvēku no tirgus un viņu baro, un dzirda viņu, un apdāvina ar sudrabu un zeltu diendienā, un ar katru dienu arvien vairāk. Un ņem vērā, ka šis cilvēks bagātnieka neskaitāmajās dāvanās no dienas dienā, arvien vairāk un vairāk, atšķir divas dažādas izjūtas vienlaikus. Tādēļ, ka, no vienas puses, viņš izjūt bezgalīgi lielu baudu no viņa dāvanu daudzuma. Taču, no citas puses, viņš smagi pacieš labdarības pārpilnību un izjūt kaunu tās saņemšanas brīdī, un šis dāvanu daudzums, kas ik mirkli pieaug, ir viņam neizturams.

Un, protams, bauda, kuru saņem no dāvanām, nonāk pie viņa no dodošā bagātnieka tiešā veidā, turpretī sajūtamā neiecietība pret dāvanām nāk ne no dodošā bagātnieka (runa ir par to, ka bagātnieks to dara absolūti nesavtīgi, nekādā veidā neko no tā negūstot) , bet no paša saņēmēja būtības, kad viņā mostas kauns saņemšanas rezultātā un nespējā dāvināt. Taču patiesībā, un to, protams, viņam slepus dara bagātnieks, bet tikai netiešā veidā.

Tādēļ, ka bagātnieks viņu apdāvinot, gribot negribot izraisa viņā saņēmēja sajūtu. Jūs sacīsiet: „Radītājs taču visu var. Viņš varētu izveidot mūsos tādu īpašību, lai mēs saņemtu un nejustos kā saņemošie”. Patiesībā tā arī notiek. Radītājs tieši tā arī izdarīja, tikai izdarīja to radības iepriekšējās attīstības stadijās: nedzīvā daba, augu daba un dzīvnieku daba nejūtas kā saņemošie, un tādēļ arī nesajūt devēju. Radītājs, gluži pretēji, slēpjas no mums, lai neizraisītu mūsos kauna sajūtu. Turpretī, šķērsojot mahsomu, mēs nonākam tādā stāvoklī, ka patiešām aiz kauna nezinām, kur acis likt, un pūlamies šo kauna sajūtu nekavējoties kompensēt. Taču ne tāpēc, lai atbrīvotos no kauna, bet tādēļ, lai šo kaunu padarītu par pareizo rīku mūsu rokās – lai līdzinātos Radītājam. Mēs pateicamies Radītājam par šo netiešo iedarbību uz mums, jo tā palīdz mums kļūt līdzīgiem Viņam.

Es ceru, ka pamatojoties uz augstāk minēto, jums radīsies daudz jautājumu, uz kuriem atbildes saņemsiet nākotnē.

<<15.kurss-12          15.kurss-14>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties