Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 25

SKA mācību materiāli. 15.kurss-11

(SKA MĀCĪBU KURSI), 15.kurss Komentēt

<<15.kurss-10          15.kurss-12>>

3. nodarbība

„Dvēseles atšķelšanās” noskaidrošana

 

3.1. Dvēseles atdalīšanās

15) Un tagad tiks noskaidrots dvēseles atšķelšanās jautājums, par dvēseli teikts, ka tā ir „Radītāja daļa no augšienes” – tas ir jautājums, kuru mēs sev uzdevām jau iepriekš: kādā veidā un ar ko atšķirsies dvēseles forma no Viņa vienkāršās gaismas tādā mērā, ka ar to tiks atdalīta no „Viss”?

Tagad ir saprotams, ka patiesībā tajā notika liela formas izmainīšanās, jo, lai gan Radītājs arī ietver visas tās formas, par kurām tikai ir iespējams domāt un prātot, tomēr, neraugoties uz to, pēc visa augstāk minētā tu atrodi vienu formu, kas nav Viņā ietverta, un tieši vēlmes saņemt formu, jo no kā lai Viņš saņem?

Tomēr visa dvēseļu radīšana ir rezultāts tam, ka Radītājs vēlas sniegt dvēselēm baudu, un tas ir radīšanas nodoms. Tādēļ nepieciešams, lai dvēselēs iezīmogotos šis likums – vēlēties un tiekties saņemt Viņa piepildījumu. Taču līdz ar to viņi kļūst atdalīti no Radītāja, jo viņu forma ir kļuvusi atšķirīga no Viņa. Taču jau noskaidrots, ka materiālā būtība dalās un atvienojas ar kustības spēku un attālināšanos no vietas, bet garīgā būtība dalās un atvienojas, pateicoties formas mainīšanai. Un atbilstoši atšķirības lielumam attiecībā uz formu viens no otra tiks mērīts attālums starp tiem. Un ja atšķirība pēc formas patiešām nonāk līdz galīgam pretstatam, tad notiek atšķelšanās un pilnīga dalīšanās tādā mērā, ka nespēs baroties viens no otra, jo ir uzskatāmi par svešiem viens otram.

TEKSTA KOMENTĀRS

15) Un tagad tiks noskaidrots dvēseles atšķelšanās jautājums, par dvēseli teikts, ka tā ir „Radītāja daļa no augšienes” – tas ir jautājums, kuru mēs sev uzdevām jau iepriekš: kādā veidā un ar ko atšķirsies dvēseles forma no Viņa vienkāršās gaismas tādā mērā, ka ar to tiks atdalīta no „Viss”?

Tagad ir saprotams, ka patiesībā tajā notika liela formas izmainīšanās, jo, lai gan Radītājs arī ietver visas tās formas, par kurām tikai ir iespējams domāt un prātot, tomēr, neraugoties uz to, pēc visa augstāk minētā tu atrodi vienu formu, kas nav Viņā ietverta, un tieši vēlmes saņemt formu, jo no kā lai Viņš saņem?

Tomēr visa dvēseļu radīšana ir rezultāts tam, ka Radītājs vēlas sniegt dvēselēm baudu, un tas ir radīšanas nodoms. Tādēļ nepieciešams, lai dvēselēs iezīmogotos šis likums – vēlēties un tiekties saņemt Viņa piepildījumu. Taču līdz ar to viņi kļūst atdalīti no Radītāja, jo viņu forma ir kļuvusi atšķirīga no Viņa. Taču jau noskaidrots, ka materiālā būtība dalās un atvienojas ar kustības spēku un attālināšanos no vietas, bet garīgā būtība dalās un atvienojas, pateicoties formas mainīšanai. Un atbilstoši atšķirības lielumam attiecībā uz formu viens no otra tiks mērīts attālums starp tiem. Un ja atšķirība pēc formas patiešām nonāk līdz galīgam pretstatam, tad notiek atšķelšanās un pilnīga dalīšanās tādā mērā, ka nespēs baroties viens no otra, jo ir uzskatāmi par svešiem viens otram.

„Dvēseles atšķelšanās” noskaidrošana

15) Un tagad tiks noskaidrots dvēseles atšķelšanās jautājums, par dvēseli teikts, ka tā ir „Radītāja daļa no augšienes” – tas ir jautājums, kuru mēs sev uzdevām jau iepriekš: kādā veidā un ar ko atšķirsies dvēseles forma no Viņa vienkāršās gaismas tādā mērā, ka ar to tiks atdalīta no „Viss”? (ko nozīmē „dvēseles atšķelšanās”: ir dvēsele un tā no kaut kā atdalās?)

Sanāk tā, ka ir it kā milzīga gaisma, dēvēta „Radītājs”, un piepeši šī gaisma atdalās no Radītāja, dalās kaut kādās savās daļās. Ko dala šī gaisma daļās?

Tagad ir saprotams, ka patiesībā tajā notika liela formas izmainīšanās, jo, lai gan Radītājs arī ietver visas tās formas, par kurām tikai ir iespējams domāt un prātot, tomēr, neraugoties uz to, pēc visa augstāk minētā tu atrodi vienu formu, kas nav Viņā ietverta, un tieši vēlmes saņemt formu, jo no kā lai Viņš saņem?

Tomēr visa dvēseļu radīšana ir rezultāts tam, ka Radītājs vēlas sniegt dvēselēm baudu (tādēļ tās tika radītas vēlmē saņemt), un tas ir radīšanas nodoms. Tādēļ nepieciešams, lai dvēselēs iezīmogotos šis likums – vēlēties un tiekties saņemt Viņa piepildījumu. Taču līdz ar to viņi kļūst atdalīti no Radītāja, jo viņu forma ir kļuvusi atšķirīga no Viņa.

Tas ir, mūsu vēlmes atšķirības no Radītāja vēlmes (Viņa vēlme – dot, bet mūsu vēlme – saņemt) ir dalošās starp mums.

Kādā tad veidā, pēc būtības nemainot mūsu dabu, mēs varam izdarīt tā, lai daba, kura ir mūsos, un daba, kura ir Viņš, spētu kļūt vienādi, līdzīgi, vienlīdzīgi, līdzvērtīgi? Tas ir iespējams, ja vien mēs „uzģērbsim” uz mūsu dabu nolūku. Pašu dabu mēs izmainīt nevaram, tādēļ mums nekas nav jādara ar savām vēlmēm. Mums tikai jāmaina mūsu nolūki, jāizvēlas – „sevis labad” vai „Viņa labad”. Un rezultātā mēs nonākam pie tā, lai koncentrētos ne uz to, ko es gribu, bet uz to, kādēļ es to gribu, kurš no tā saņems baudu, kurš no tā saņems piepildījumu, uz ko virzīta mana darbība, kā vārdā es vēlos, kuru es gribu piepildīt? Cilvēkam nav jāierobežo savas vēlmes, viņam vispār nav jāpievērš uzmanība savām vēlmēm.

Tādēļ garīgajā pastāv likums: „Ein kfija be – ruhanijut” – nav diktatūras, piespiešanas, ierobežojuma garīgajā. Attiecībā pret pašām vēlmēm nav nekādu ierobežojumu, ir tikai nolūka izlabošana, ar kuru tiek izmantotas vēlmes. Un jebkura vēlme, kas šodien mums šķiet barbariska, cietsirdīga, antialtruistiska, ja to pareizi pielietot (nemainot šo atšķirību dabā starp cilvēku un Radītāju, jo dabu izmainīt nevar), kļūs pretēja sev.

Tādēļ Bāls Sulams saka, ka mums jāsalīdzina sevi ar Radītāju mūsu nolūkā, nevis vēlmē.

Taču jau noskaidrots, ka materiālā būtība dalās un atvienojas ar kustības spēku un attālināšanos no vietas, bet garīgā būtība dalās un atvienojas, pateicoties formas mainīšanai. Un atbilstoši atšķirības lielumam attiecībā uz formu viens no otra tiks mērīts attālums starp tiem. Un ja atšķirība pēc formas patiešām nonāk līdz galīgam pretstatam, tad notiek atšķelšanās un pilnīga dalīšanās tādā mērā, ka nespēs baroties viens no otra, jo ir uzskatāmi par svešiem viens otram.

Mūsu daba ir tāda, ka līdzība satuvina starp sevi atdodošo un atdodošo, saņemošo un saņemošo. Tādēļ savā sākotnējā stāvoklī mēs esam ļoti attālināti no Radītāja – ar savu saņēmēja dabu no Devēja dabas.

<<15.kurss-10          15.kurss-12>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties