2.3. Gaismas izplatīšanās iemesls no Acmuto
Vēlme saņemt, kas iekļauta radīšanas nodomā, izveda to no Acmuto stāvoklī, tā dēvētajā „Bezgalībā”.
12) Un tagad mēs varam saprast, kādā veidā Bezgalības gaisma iznāca no kategorijas „Acmuto”, attiecībā uz kuru mums nav ne skaņas un ne vārda, un tika nosaukta par „Bezgalības gaismu”. Turklāt par iemeslu, kā jau tika sacīts, kalpoja tas, ka šajā gaismā ir vēlme saņemt no Acmuto, kas ir jauna forma, kas nekādā gadījumā neatrodas Acmuto. No kā tad Viņam saņemt? Un šī forma – tāpat ir viss šīs gaismas mērs, kā jau tika sacīts. Un iedziļinies, jo šeit nav iespējams turpināt skaidrojumu.
TEKSTA KOMENTĀRS
2.3. Gaismas izplatīšanās iemesls no Acmuto
Vēlme saņemt, kas iekļauta radīšanas nodomā, izveda to no Acmuto stāvoklī, tā dēvētajā „Bezgalībā”.
12) Un tagad mēs varam saprast, kādā veidā Bezgalības gaisma iznāca no kategorijas „Acmuto”, attiecībā uz kuru mums nav ne skaņas un ne vārda, un tika nosaukta par „Bezgalības gaismu”. Turklāt par iemeslu, kā jau tika sacīts, kalpoja tas, ka šajā gaismā ir vēlme saņemt no Acmuto, kas ir jauna forma, kas nekādā gadījumā neatrodas Acmuto. No kā tad Viņam saņemt? Un šī forma – tāpat ir viss šīs gaismas mērs, kā jau tika sacīts. Un iedziļinies, jo šeit nav iespējams turpināt skaidrojumu.
Vēlme saņemt, kas iekļauta radīšanas nodomā, izveda to no Acmuto stāvoklī, tā dēvētajā „Bezgalībā”.
Ar to, ka vēlme izvelk baudu no Radītāja sevī, rodas Bezgalības stāvoklis.
12) Un tagad mēs varam saprast, kādā veidā Bezgalības gaisma iznāca no kategorijas „Acmuto”, attiecībā uz kuru mums nav ne skaņas un ne vārda…
Mēs neko nevaram sacīt par Radītāju, par Viņu pašu. Taču par gaismu, kas nāk no Viņa, mēs runājam, mēs jau zināmā mērā to varam izmērīt, sajust…
…Un tika nosaukta par „Bezgalības gaismu”. Mēs nerunājam par Acmuto, jo mēs tajā neko nesaprotam, bet runājam par Bezgalības gaismu. Lai gan šis vārds it kā norāda uz to, ka mēs nekādā veidā nespējam šo gaismu aptvert, jo tā ir bezgalīga, taču, neraugoties uz to, mēs šo gaismu definējam, to izmēram un tikai pēc tam sakām, ka tā ir bezgalīga. Tas ir, nosaukums „Bezgalība” prasa analizēšanu un noteikšanu, pretējā gadījumā tie, kas pacēlušies pa garīgās izzināšanas pakāpēm, nevarētu to šādā vārdā nosaukt.
Turklāt par iemeslu, kā jau tika sacīts, kalpoja tas, ka šajā gaismā ir vēlme saņemt no Acmuto, kas ir jauna forma, kas nekādā gadījumā neatrodas Acmuto. No kā tad Viņam saņemt? Un šī forma – tas ir, vēlme saņemt – tāpat ir viss šīs gaismas mērs, kā jau tika sacīts.
Šī vēlme saņemt ir gaismas mērs. Šī vēlme ir bezgalīga, ne ar ko neierobežota. Un tādēļ šo neierobežoto vietu nosaka gaisma, kas to piepilda kā Bezgalības gaisma.
Un iedziļinies, jo šeit nav iespējams turpināt skaidrojumu.
Tas ir, vairāk nevar būt skaidrojumu, jo skaidrojumi, kas augstāk par to, jau pārsniedz Bezgalības ietvarus, jo augstāk par tās līmeni mēs neko nevaram pateikt.
Tātad šajā gadījumā tas, ko mēs runājam par gaismu, pat par gaismu Bezgalības stāvoklī, pirmkārt, attiecas uz lielumu, uz kli īpašībām, kurā šī gaisma izpaužas kā Bezgalība.
2.4. Vienotības stāvoklis
Pirms ierobežojuma formas atšķirība vēlmē saņemt nebija atšķirīga.
13) Taču Viņa visvarenībā šī jaunā forma nebija identificējama kā atšķirība no Radītāja gaismas. Un tā ir sacītajā „Pirkei de rabbi Eliezer” galvenā jēga, ka pirms pasaules radīšanas Viņš bija vienots un Viņa vārds vienots. „Viņš” nozīmē gaismu, atrodošos Bezgalībā, bet „Viņa vārds” nozīmē vietu, tas ir, Bezgalības gaismā esošo vēlmi saņemt no Acmuto. Un tas mums paskaidro, ka Viņš un Viņa vārds ir vienoti. Citādi sakot, „Viņa vārdā” (kurš nozīmē Bezgalības malhut, tas ir, vēlmi, bet precīzāk – vēlmi saņemt, kas ietverta visā radīšanas nodoma realitātē pirms ierobežojuma) nav atšķirama nekāda formas izmaiņa un atšķirība no gaismas, kas tajā atrodas, taču gaisma un vieta patiešām ir viens veselums. Ja tur – šīs vietas iekšienē – būtu vismaz kaut kāda atšķirība un zaudējums attiecībā pret Bezgalības gaismu, tad, protams, tur būtu divas īpašības, kā jau tika skaidrots. Un izproti.
TEKSTA KOMENTĀRS
2.4. Vienotības stāvoklis
Pirms ierobežojuma formas atšķirība vēlmē saņemt nebija atšķirīga.
13) Taču Viņa visvarenībā šī jaunā forma nebija identificējama kā atšķirība no Radītāja gaismas. Un tā ir sacītajā „Pirkei de rabbi Eliezer” galvenā jēga, ka pirms pasaules radīšanas Viņš bija vienots un Viņa vārds vienots. „Viņš” nozīmē gaismu, atrodošos Bezgalībā, bet „Viņa vārds” nozīmē vietu, tas ir, Bezgalības gaismā esošo vēlmi saņemt no Acmuto. Un tas mums paskaidro, ka Viņš un Viņa vārds ir vienoti. Citādi sakot, „Viņa vārdā” (kurš nozīmē Bezgalības malhut, tas ir, vēlmi, bet precīzāk – vēlmi saņemt, kas ietverta visā radīšanas nodoma realitātē pirms ierobežojuma) nav atšķirama nekāda formas izmaiņa un atšķirība no gaismas, kas tajā atrodas, taču gaisma un vieta patiešām ir viens veselums. Ja tur – šīs vietas iekšienē – būtu vismaz kaut kāda atšķirība un zaudējums attiecībā pret Bezgalības gaismu, tad, protams, tur būtu divas īpašības, kā jau tika skaidrots. Un izproti.
Pirms ierobežojuma formas atšķirība vēlmē saņemt nebija atšķirīga.
Vēlme saņemt sastāv no piecām īpašībām: „0”, „1”, „2”, „3”, „4”. Tad, lūk, pirms ierobežojuma nebija atšķiramas īpašību atšķirības vēlmē saņemt, Bezgalības gaisma piepildīja visas vēlmes – visus apļus, visas šīs koncentriskās aploces, kā mēs to iztēlojamies – un piepildīja tās vienmērīgi. Ņemot vērā, ka gaisma tās visas piepildīja, šī vēlme bija gaismas apspiesta, un nebija sajūtama atšķirība starp šīm vēlmēm, starp šīm stadijām.
Piemēram, sapulcējušies daži cilvēki, no kuriem vienam patīk salāti, otram – gaļa, trešajam – maize, ceturtajam – piena produkti. Viņi visi saņēma, cik gribēja, un jūtas vienādi paēduši. Starpības nav, jo galīgā sajūta – maksimāls piepildījums.
13) Taču Viņa visvarenībā (ko nozīmē „Viņa visvarenība”: to, ka gaisma – augstākais, bet kli – zemākais) šī jaunā forma – vēlme baudīt – nebija identificējama kā atšķirība no Radītāja gaismas. Un tā ir sacītajā „Pirkei de rabbi Eliezer” galvenā jēga, ka pirms pasaules radīšanas Viņš bija vienots un Viņa vārds vienots (jud kei vav kei – četrburtu vārds). „Viņš” nozīmē gaismu, atrodošos Bezgalībā, bet „Viņa vārds” nozīmē vietu, tas ir, Bezgalības gaismā esošo vēlmi saņemt no Acmuto. Un tas mums paskaidro, ka Viņš un Viņa vārds ir vienoti. Citādi sakot, „Viņa vārdā” (kurš nozīmē Bezgalības malhut, kli, tas ir, vēlmi, bet precīzāk – vēlmi saņemt, kas ietverta visā radīšanas nodoma realitātē pirms ierobežojuma – pirms cimcum alef) nav atšķirama nekāda formas izmaiņa un atšķirība no gaismas, kas tajā atrodas, šajā vēlmē, taču gaisma un vieta patiešām ir viens veselums. Ja tur – šīs vietas iekšienē – būtu vismaz kaut kāda atšķirība un zaudējums attiecībā pret Bezgalības gaismu, tad, protams, tur būtu divas īpašības, kā jau tika skaidrots. Un izproti.
Tas ir, ja vēlme būtu un tiktu sajusta kā neatbilstoša gaismai, tad šie divi jēdzieni – „Viņš” un „Viņa vārds” – netiktu traktēti ka viens, kā Bezgalības stāvoklis. Kad gaisma pilnībā piepilda kli, tā veido iekš kli absolūtas pilnības nosacījumu.
Turklāt šo vārdu, šos četrus burtus jūs varat redzēt visās reliģijās tieši kā Radītāja visaugstākā līmeņa simbolu. Šie burti sastopami kristiešu, musulmaņu, jūdu dievnamos. Šie četri burti ir it kā virs reliģiozi, it kā svēti visiem. Runa ir par Bezgalības pasaules līmeņa stāvokli. Tas ir ļoti interesanti. Negaidīti tu atklāj, ka kristiešu arhitekts attēloja tos kādā dievnamā. Studējošam kabalu ir saprotams – kādēļ.
2.5. Vēlme izdaiļoties
„Ierobežojums” nozīmē, ka Bezgalības malhut samazināja tajā esošo vēlmi saņemt, un tad gaisma izzuda, jo nav gaismas bez kli.
14) Un tas ir ierobežojums: Bezgalības malhut – tā tiek dēvēta vēlme saņemt, kas atrodas Bezgalības gaismā, – kura ir radīšanas nodoms Bezgalības gaismā un ietver sevī visu realitāti, izdaiļojās, lai patstāvīgi paceltos un savu formu novestu līdz maksimālai līdzībai ar Acmuto. Un tādēļ ierobežoja savu vēlmi, lai nesaņemtu Radītāja piepildījumu vēlmes ceturtajā stadijā (kā tas tiks paskaidrots tālāk) ar tādu nolūku, lai, pateicoties tam, rastos un veidotos pasaules līdz pat šai pasaulei, un tādējādi vēlmes saņemt forma kļūs izlabota un atgriezīsies pie atdeves formas, līdz ar to šajā formas līdzībā sasniegs Radītāju.
Un, lūk, pēc tam, kad tā ierobežoja vēlmi saņemt, protams, gaisma no turienes aizgāja, jo ir zināms, ka gaisma ir atkarīga no vēlmes, un vēlme ir šīs gaismas „vieta”, jo garīgajā taču nav piespiešanas.
TEKSTA KOMENTĀRS
2.5. Vēlme izdaiļoties
„Ierobežojums” nozīmē, ka Bezgalības malhut samazināja tajā esošo vēlmi saņemt, un tad gaisma izzuda, jo nav gaismas bez kli.
14) Un tas ir ierobežojums: Bezgalības malhut – tā tiek dēvēta vēlme saņemt, kas atrodas Bezgalības gaismā, – kura ir radīšanas nodoms Bezgalības gaismā un ietver sevī visu realitāti, izdaiļojās, lai patstāvīgi paceltos un savu formu novestu līdz maksimālai līdzībai ar Acmuto. Un tādēļ ierobežoja savu vēlmi, lai nesaņemtu Radītāja piepildījumu vēlmes ceturtajā stadijā (kā tas tiks paskaidrots tālāk) ar tādu nolūku, lai, pateicoties tam, rastos un veidotos pasaules līdz pat šai pasaulei, un tādējādi vēlmes saņemt forma kļūs izlabota un atgriezīsies pie atdeves formas, līdz ar to šajā formas līdzībā sasniegs Radītāju.
Un, lūk, pēc tam, kad tā ierobežoja vēlmi saņemt, protams, gaisma no turienes aizgāja, jo ir zināms, ka gaisma ir atkarīga no vēlmes, un vēlme ir šīs gaismas „vieta”, jo garīgajā taču nav piespiešanas.
„Ierobežojums” nozīmē, ka Bezgalības malhut samazināja tajā esošo vēlmi saņemt, un tad gaisma izzuda, jo nav gaismas bez kli.
14) Un tas ir ierobežojums: Bezgalības malhut – tā tiek dēvēta vēlme saņemt, kas atrodas Bezgalības gaismā, – kura ir radīšanas nodoms Bezgalības gaismā un ietver sevī visu realitāti, izdaiļojās… Lūk, šis vārds „izdaiļojās” ir jāpaskaidro: izdaiļoja sevi, lai patstāvīgi paceltos un savu formu novestu līdz maksimālai līdzībai ar Acmuto. Tas ir, Bezgalības pasaules malhut veica attiecībā pret sevi ierobežojumu – cimcum alef, un šo darbību mēs dēvējam par „izdaiļošanos”. Tas notika nevis nepieciešamības rezultātā, bet tikai dēļ vēlmes sevi izdaiļot. Ierobežojuma darbība nenotika piespiedu kārtā, netika sajusta kā spiediens no Radītāja puses, taču malhut vēlējās sevi tikai izdaiļot, pielīdzināties Radītājam. Ļoti svarīgi to izprast.
Sākotnēji no Radītāja, kā to izjūt kabalisti, pie mums nonāk lejup tikai viena vienīga vēlme – sniegt mums baudu. Nav svarīgi, kādos apstākļos un pie kādiem noteikumiem – vari būt pat galīgs egoists. Tādēļ mūsu vēlme līdzināties Viņam tiek dēvēta par „izdaiļošanos”.
Radītājs mūs nepiespiež veikt atdevi, kli pati sāk apzināties savu pagrimumu salīdzinājumā ar gaismu, savu pretējību, un tāpēc veic „cimcum alef”, pēc tam „ekrāns” un „labošanās attiecībā pret sevi”. Taču Bezgalības pasaulē kli šo pagrimumu pilnīgi nesajūt.
No Radītāja puses – tas mums ir jāsaprot – neeksistē piespiedu iedarbība uz mums. Radītājs nepieprasa, lai mēs nodarbotos ar Viņa radītās vēlmes labošanu, šī vēlme ir absolūta un pilnīga.
Šeit nepieciešams nedaudz padomāt par šiem definējumiem. Paraugieties, tā taču nav nejaušība, ka kabalisti darbību „cimcum alef” dēvē par „izdaiļošanos”, kuru kli veica attiecībā pret sevi.
Un tādēļ ierobežoja savu vēlmi, lai nesaņemtu Radītāja piepildījumu vēlmes ceturtajā stadijā (kā tas tiks paskaidrots tālāk) ar tādu nolūku, lai, pateicoties tam, rastos un veidotos pasaules līdz pat šai pasaulei, un tādējādi vēlmes saņemt forma kļūs izlabota un atgriezīsies pie atdeves formas, līdz ar to šajā formas līdzībā sasniegs Radītāju.
Un, lūk, pēc tam, kad tā ierobežoja vēlmi saņemt, tas ir, veica cimcum… Ko nozīmē „ierobežoja vēlmi saņemt”?
Dabiskā veidā gaisma pārstāj būt sajūtama, tā it kā aiziet, izzūd. Tas ir, atkal kli ir primāra, cēlonis, bet gaisma ir sekundāra, sekas. Tādēļ nekādā gadījumā nav jāraizējas par gaismu – mums jādomā tikai par mūsu kli.
…Protams, gaisma no turienes aizgāja, jo ir zināms, ka gaisma ir atkarīga no vēlmes, un vēlme ir šīs gaismas „vieta”, jo garīgajā taču nav piespiešanas.
Jaunākie komentāri