Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 14.kurss-7

(SKA MĀCĪBU KURSI), 14.kurss Komentēt

<<14.kurss-6                 14.kurss-8>>

3.2.Jēdzieni: „centrālais punkts”, „pašā vidū”

Or pnimi

(50) No pirmā acu uzmetiena šķiet dīvaini: ja tur nav sākuma un beigu, kā tur var būt viduspunkts? Un vēl: vai tad mēs pētām kaut ko materiālu, kas aizņem vietu?

Taču, lieta ir tajā, ka, kā jau noskaidrojām, Bezgalībā, protams, arī ir vēlme saņemt, taču kā „vienkārša vēlme”, tas nozīmē, ka tajā nav pakāpju atšķirības – maza vai liela, jo vēlme saņemt, kura tur atrodas, netiek uzskatīta par formas atšķirību, kas noved pie jebkādas atdalīšanās. Tādēļ šai vēlmei nav trūkuma salīdzinājumā ar augstāko gaismu. Un ir jāzina, ka augstākai gaismai ir jāizplatās, mērojot četras pakāpes, līdz radījumā atklās šo vēlmi saņemt visā sava pilnībā, pastāvīgā un noturīgā.

Turklāt četru pakāpju nepieciešamība ir sekojoša. Vēlme saņemt ir vienlaikus kopā ar gaismas izplatīšanos no saknes, jo tas nosaka, ka gaisma nākusi no Radītāja un ka tā ieguvusi savu personīgo vārdu, tas tad arī nozīmē izplatīšanos no Radītāja. Taču pagaidām tajā nav vēlmes saņemt formas atšķirības, gaisma, protams, vēl pagaidām attiecas uz kategoriju „Radītājs”, nevis uz kategoriju „izplatīšanās”, kas atdalīta un kas nāk no Radītāja. Tāpēc, ka garīgajā objektā neizpaudīsies nekāda atšķirība, izņemot tikai tad, ja mainīsies forma. Taču līdz brīdim, kad radījums saviem spēkiem atklās šo vēlmi, tā radījumā nav pastāvīga. Citiem vārdiem, radījumam pašam ir jātiecas saņemt baudu – tikai tādā gadījumā var uzskatīt, ka vēlmi saņemt ir atklājis pats radījums. Un tāda tieksme var būt tikai tad, ja radījumā nav baudas, jo tikai tad viņš spēs tiekties pēc baudas tā, ka viņā atklāsies „vēlme saņemt” viņa pielikto pūliņu rezultātā. Un tad pastāvīgi aizpildās saņemošās kelim.

Un turklāt vēl jāzina, ka visa gaismas izplatīšanās, kas nāk no Radītāja, izņemot to, ka šī izplatīšanās ietver sevī saņemšanas vēlmi, tai tāpat arī jāietver sevī atdeves vēlme. Pretējā gadījumā Radītājs un radījums būtu pretēji savās īpašībās, bet tas nozīmē pilnīgu atdalīšanos, jo īpašību pretstats attālinātu viņus vienu no otra gluži tāpat kā austrumi attālināti no rietumiem. Tādēļ jebkurai gaismai, kas nāk no Radītāja, jāsatur sevī arī vēlme atdot, lai starp Radītāju un radījumu būtu formas līdzība.

Un tajā brīdī, kad radījumā atklājas šī atdeves vēlme, tai pievelkas klāt milzīga gaisma, kas nāk no Radītāja, šī gaisma attiecas uz šīs vēlmes atmodu. Visās vietās šo gaismu dēvē par hasadim gaismu. Taču pirmo izplatīšanos, kas nāk no Radītāja, kurā, kā tika noskaidrots iepriekš, ietverta vēlme saņemt, visās vietās dēvē par hohma gaismu vai būtības gaismu. Iegaumē labi šos divus gaismas veidus un zini, ka otrā gaisma – hasadim gaisma – daudzkārt zemāka par pirmo gaismu – hohma gaismu. Tāpēc, ka pievelkas tad, kad radījums pats pārvar un atmostas, jo radījums vēlas īpašību līdzību ar Radītāju un tādēļ pārvar sevi, un viņā mostas vēlme atdot. Turpretī pirmā izplatīšanās – hohma gaisma – nāk tieši no Radītāja un radījums neizpauž dalību tās piesaistīšanā, tādēļ šī gaisma ir nesalīdzināmi augstāka par hasadim gaismu. Un tāpēc hohma gaisma tiek definēta kā būtība un radījuma dzīvības enerģija, bet hasadim gaisma tiek definēta tikai kā labojošā gaisma radījuma pabeigšanai.

Tagad tev būs saprotamas četras stadijas un tieši tās pakāpes, kurām ir jābūt katrā radījumā. Tāpēc, ka sākumā izplatās gaisma, kas nāk no Radītāja kā hohma gaisma, jo tajā ir tikai „vēlme saņemt”. Un tā ir 1. stadija. Pēc tam šajā gaismā palielinās vēlme atdot un pievelk hasadim gaismu. Un šis palielinājums tiek uzskatīts par 2. stadiju. Pēc tam šī hasadim gaisma iziet lielu izplatīšanos, šo izplatīšanās nozīmi noskaidrosim turpmāk, un tā ir 3. stadija. Un pēc tam, kad šīs trīs stadijas rodas un izpaužas visā pilnībā, no jauna mostas vēlmes saņemt spēks, kas iekļauts pirmajā izplatīšanā un no jauna piesaista hohma gaismu. Un tas ir vēlmes saņemt pastāvības maksimums parcufā, jo vēlme izpaudās kā tieksme tieši tad, kad parcufā nebija hohma gaismas, kad tajā atradās tikai hasadim gaisma, tas ir, pēc 3. stadijas, kad radījumam radās reāla iespēja tiekties, lai saņemtu hohma gaismu. Tieši šī tieksme nosaka vēlmi saņemt un tiek pabeigtas šīs vēlmes saņemošās kelim, tas nenotika 1. stadijā. Tādēļ saņemšanas kelim netiek pabeigtas ātrāk par ceturto stadiju, kuru attiecīgi dēvē par „2. palielinājumu”.

Pēc šīs 4. stadijas pabeigšanas Bezgalībā, tajā notika ierobežošanās, kas nozīmē vēlmes saņemt aiziešanu no šīs ceturtās stadijas, tas noveda pie tā, ka no turienes aizgāja Bezgalības gaisma.

Tādējādi tika noskaidrotas 4 stadijas, kuras noteikti ir katrā radījumā: stadija 1 tiek dēvēta par „pirmo izplatīšanos” vai „hohma”; stadija 2 tiek dēvēta par „pirmo palielinājumu” vai „binu”; stadija 3 tiek dēvēta par „otro izplatīšanos” vai „zeir anpin”; un stadija 4 tiek dēvēta par „otro palielinājumu” vai „malhut”.

Šeit abas izplatīšanās tiek definētas kā vīrišķā sākotne, jo attiecas uz kategoriju „piepildījums, kas nāk no Radītāja”, tāpēc ka pirmā izplatīšanās ir piepildījums ar hohma gaismu, bet otrā izplatīšanās ir piepildījums ar hasadim gaismu.

Un divas palielināšanās ir divas sievišķās sākotnes, jo liek radījumam mosties un pielikto pūliņu rezultātā palielina vēlmi. Šeit pirmā palielināšanās ir radījuma atmoda, kuras rezultātā rodas „vēlme atdot”, kas kļuvusi par hasadim gaismas sakni, bet otrā palielināšanās ir radījuma atmoda, kuras rezultātā rodas „vēlme saņemt”, kura kļuvusi par saņemošo kli parcufam visā nepieciešamajā pilnībā, un visās vietās tā tiek dēvēta par ceturto stadiju.

Tieši šo ceturto stadiju dēvē par centrālo punktu Bezgalībā un tieši tas bija padomā ARI, sakot: „Tā sevi ierobežoja savā centrālā punktā”. Un šādi to dēvē, jo šis punkts ir Bezgalības gaismas saņemošā kli un Bezgalības gaisma ir absolūti neizmērojama un tai nav robežu.

Un tādēļ tiek uzskatīts, ka tās stāvoklis līdzinās punktam šīs gaismas iekšienē un centrā, un gaisma to neierobežoti aptver un saplūst ar to no visām pusēm, jo tikai tādā veidā Bezgalība spēj noturēt augstāko gaismu neizmērojami un nenovērtējami, turpretī saņemošajās kelim, sākot ar ierobežošanos un zemāk, tas ir, zemākajos radījumos, tiek uzskatīts, ka saņemošās kelim notur savu gaismu to iekšējā daļā un kodolā. Citiem vārdiem, kelim sienas, tas ir, četras kelim stadijas, rada tajās gaismas robežu un mēru – kelim esošā avijut dēļ, kā tiks noskaidrots turpmāk.

Taču Bezgalībā gaisma un kli atrodas vienkāršā vienotībā, to dēvē „Viņš un Viņa vārds – vienoti” (sk. iepriekš, 30. p.). Tāpēc kli neierobežo paturēto gaismu, un gaisma tajā ir bezgalības stāvoklī.

Tātad noskaidrojām centrālā punkta iekšējo jēgu Bezgalībā. Protams, nekādā gadījumā runa nav par vietu un teritoriju materiāli sajūtamajās robežās, taču Bezgalībā esošo ceturto stadiju šādi dēvē tādēļ, ka tā atrodas vienkāršā vienotībā ar augstāko gaismu.

Un ierobežošanās parādību, kas notika šajā centrālā punktā, mēs jau noskaidrojām iepriekš (sk. 40. p.)

 

TEKSTA KOMENTĀRS

3.2. Jēdzieni: „centrālais punkts”, „pašā vidū”

Tālāk Bāls Sulams skaidro, ko nozīmē „Bezgalība sevi ierobežoja (50) savā centrālā punktā, pašā vidū”.

Or pnimi

(50) No pirmā acu uzmetiena šķiet dīvaini: ja tur nav sākuma un beigu, kā tur var būt viduspunkts? Un vēl: vai tad mēs pētām kaut ko materiālu, kas aizņem vietu?

Taču, lieta ir tajā apstāklī, ka, kā jau noskaidrojām, Bezgalībā, protams, arī ir vēlme saņemt, taču kā „vienkārša vēlme”, tas nozīmē, ka tajā nav pakāpju atšķirības – maza vai liela, jo vēlme saņemt, kura tur atrodas, netiek uzskatīta par formas atšķirību, kas noved pie jebkādas atdalīšanās. Tādēļ šai vēlmei nav trūkuma salīdzinājumā ar augstāko gaismu. Un ir jāzina, ka augstākai gaismai ir jāizplatās, mērojot četras pakāpes, līdz atklās radījumā šo vēlmi saņemt visā sava pilnībā, pastāvīgā un noturīgā.

Turklāt četru pakāpju nepieciešamība ir sekojoša. Vēlme saņemt ir vienlaikus kopā ar gaismas izplatīšanos no saknes, jo tas nosaka, ka gaisma nākusi no Radītāja un ka tā ieguvusi savu personīgo vārdu, tas tad arī nozīmē izplatīšanos no Radītāja. Taču pagaidām tajā nav vēlmes saņemt formas atšķirības, gaisma, protams, vēl pagaidām attiecas uz kategoriju „Radītājs”, nevis uz kategoriju „izplatīšanās”, kas atdalīta un kas nāk no Radītāja. Tāpēc, ka garīgajā objektā neizpaudīsies nekāda atšķirība, izņemot tikai tad, ja mainīsies forma. Taču līdz brīdim, kad radījums saviem spēkiem atklās šo vēlmi, tā radījumā nav pastāvīga.

Un turklāt vēl jāzina, ka visa gaismas izplatīšanās, kas nāk no Radītāja, izņemot to, ka šī izplatīšanās ietver sevī saņemšanas vēlmi, tai tāpat arī jāietver sevī atdeves vēlme. Pretējā gadījumā Radītājs un radījums būtu pretēji savās īpašībās, bet tas nozīmē pilnīgu atdalīšanos, jo īpašību pretstats attālinātu viņus vienu no otra gluži tāpat kā austrumi attālināti no rietumiem. Tādēļ jebkurai gaismai, kas nāk no Radītāja, jāsatur sevī arī vēlme atdot, lai starp Radītāju un radījumu būtu formas līdzība.

Un tajā brīdī, kad radījumā atklājas šī atdeves vēlme, tai pievelkas klāt milzīga gaisma, kas nāk no Radītāja, šī gaisma attiecas uz šīs vēlmes atmodu. Visās vietās šo gaismu dēvē par hasadim gaismu. Taču pirmo izplatīšanos, kas nāk no Radītāja, kurā, kā tika noskaidrots iepriekš, ietverta vēlme saņemt, visās vietās dēvē par hohma gaismu vai būtības gaismu. Iegaumē labi šos divus gaismas veidus un zini, ka otrā gaisma – hasadim gaisma – daudzkārt zemāka par pirmo gaismu – hohma gaismu. Tāpēc, ka pievelkas tad, kad radījums pats pārvar un atmostas, jo radījums vēlas īpašību līdzību ar Radītāju un tādēļ pārvar sevi, un viņā mostas vēlme atdot. Turpretī pirmā izplatīšanās – hohma gaisma – nāk tieši no Radītāja un radījums neizpauž dalību tās piesaistīšanā, tādēļ šī gaisma ir nesalīdzināmi augstāka par hasadim gaismu. Un tāpēc hohma gaisma tiek definēta kā būtība un radījuma dzīvības enerģija, bet hasadim gaisma tiek definēta tikai kā labojošā gaisma radījuma pabeigšanai.

Tagad tev būs saprotamas četras stadijas un tieši tās pakāpes, kurām ir jābūt katrā radījumā. Tāpēc, ka sākumā izplatās gaisma, kas nāk no Radītāja kā hohma gaisma, jo tajā ir tikai „vēlme saņemt”. Un tā ir 1. stadija. Pēc tam šajā gaismā palielinās vēlme atdot un pievelk hasadim gaismu. Un šis palielinājums tiek uzskatīts par 2. stadiju. Pēc tam šī hasadim gaisma iziet lielu izplatīšanos, šo izplatīšanās nozīmi noskaidrosim turpmāk, un tā ir 3. stadija. Un pēc tam, kad šīs trīs stadijas rodas un izpaužas visā pilnībā, no jauna mostas vēlmes saņemt spēks, kas iekļauts pirmajā izplatīšanā un no jauna piesaista hohma gaismu. Un tas ir vēlmes saņemt pastāvības maksimums parcufā, jo vēlme izpaudās kā tieksme tieši tad, kad parcufā nebija hohma gaismas, kad tajā atradās tikai hasadim gaisma, tas ir, pēc 3. stadijas, kad radījumam radās reāla iespēja tiekties, lai saņemtu hohma gaismu. Tieši šī tieksme nosaka vēlmi saņemt un tiek pabeigtas šīs vēlmes saņemošās kelim, tas nenotika 1. stadijā. Tādēļ saņemšanas kelim netiek pabeigtas ātrāk par ceturto stadiju, kuru attiecīgi dēvē par „2. palielinājumu”.

Pēc šīs 4. stadijas pabeigšanas Bezgalībā tajā notika ierobežošanās, kas nozīmē vēlmes saņemt aiziešanu no šīs ceturtās stadijas, tas noveda pie tā, ka no turienes aizgāja Bezgalības gaisma.

Tādējādi tika noskaidrotas 4 stadijas, kuras noteikti atrodas katrā radījumā: stadija 1 tiek dēvēta par „pirmo izplatīšanos” vai „hohma”; stadija 2 tiek dēvēta par „pirmo palielinājumu” vai „binu”; stadija 3 tiek dēvēta par „otro izplatīšanos” vai „zeir anpin”; un stadija 4 tiek dēvēta par „otro palielinājumu” vai „malhut”.

Šeit abas izplatīšanās tiek definētas kā vīrišķā sākotne, jo attiecas uz kategoriju „piepildījums, kas nāk no Radītāja”, tāpēc ka pirmā izplatīšanās ir piepildījums ar hohma gaismu, bet otrā izplatīšanās ir piepildījums ar hasadim gaismu.

Un divas palielināšanās ir divas sievišķās sākotnes, jo liek radījumam mosties un palielina vēlmi pielikto pūliņu rezultātā. Šeit pirmā palielināšanās ir radījuma atmoda, kuras rezultātā rodas „vēlme atdot”, kas kļuvusi par hasadim gaismas sakni, bet otrā palielināšanās ir radījuma atmoda, kuras rezultātā rodas „vēlme saņemt”, kura kļuvusi par saņemošo kli parcufam visā nepieciešamajā pilnībā, un visās vietās tā tiek dēvēta par ceturto stadiju.

Tieši šo ceturto stadiju dēvē par centrālo punktu Bezgalībā un tieši tas bija padomā ARI, sakot: „Tā sevi ierobežoja savā centrālā punktā”. Un šādi to dēvē, jo šis punkts ir Bezgalības gaismas saņemošā kli un Bezgalības gaisma ir absolūti neizmērojama un tai nav robežu.

Un tādēļ tiek uzskatīts, ka tās stāvoklis līdzinās punktam šīs gaismas iekšienē un centrā, un gaisma to neierobežoti aptver un saplūst ar to no visām pusēm, jo tikai tādā veidā Bezgalība spēj noturēt augstāko gaismu neizmērojami un nenovērtējami, turpretī saņemošajās kelim, sākot ar ierobežošanos un zemāk, tas ir, zemākajos radījumos, tiek uzskatīts, ka saņemošās kelim notur savu gaismu to iekšējā daļā un kodolā. Citiem vārdiem, kelim sienas, tas ir, četras kelim stadijas, rada tajās gaismas robežu un mēru – kelim esošā avijut dēļ, kā tiks noskaidrots turpmāk.

Taču Bezgalībā gaisma un kli atrodas vienkāršā vienotībā, to dēvē „Viņš un Viņa vārds – vienoti” (sk. iepriekš, 30. p.). Tāpēc kli neierobežo paturēto gaismu, un gaisma tajā ir bezgalības stāvoklī.

Tātad noskaidrojām centrālā punkta iekšējo jēgu Bezgalībā. Protams, nekādā gadījumā runa nav par vietu un teritoriju materiāli sajūtamajās robežās, taču Bezgalībā esošo ceturto stadiju šādi dēvē tādēļ, ka tā atrodas vienkāršā vienotībā ar augstāko gaismu.

Un ierobežošanās parādību, kas notika šajā centrālā punktā, mēs jau noskaidrojām iepriekš (sk. 40. p.)

(50) No pirmā acu uzmetiena šķiet dīvaini: ja tur nav sākuma (roš) un beigu (sof), kā tur var būt viduspunkts (emca)? Un vēl: vai tad mēs pētām kaut ko materiālu, kas aizņem vietu?

Kā mēs varam teikt – tur nav sākuma, tur nav beigu? Kas tie par apzīmējumiem? Viņš atbild:

Taču, lieta ir tajā apstāklī, ka, kā jau noskaidrojām, Bezgalībā, protams, arī ir vēlme saņemt, taču kā „vienkārša vēlme”, tas nozīmē, ka tajā nav pakāpju atšķirības – maza vai liela, jo vēlme saņemt, kura tur atrodas, netiek uzskatīta par formas atšķirību, kas noved pie jebkādas atdalīšanās.

Tādēļ šai vēlmei nav trūkuma salīdzinājumā ar augstāko gaismu. Un ir jāzina, ka augstākai gaismai ir jāizplatās, mērojot četras pakāpes, līdz atklās radījumā šo vēlmi saņemt visā sava pilnībā, pastāvīgā un noturīgā.

Turklāt četru pakāpju nepieciešamība ir sekojoša. Vēlme saņemt ir vienlaikus kopā ar gaismas izplatīšanos no saknes, jo tas nosaka, ka gaisma nākusi no Radītāja un ka tā ieguvusi savu personīgo vārdu, tas tad arī nozīmē izplatīšanos no Radītāja. Taču pagaidām tajā nav vēlmes saņemt formas atšķirības, gaisma, protams, vēl pagaidām attiecas uz kategoriju „Radītājs”, nevis uz kategoriju „izplatīšanās”, kas atdalīta un kas nāk no Radītāja. Tāpēc, ka garīgajā objektā neizpaudīsies nekāda atšķirība, izņemot tikai tad, ja mainīsies forma.

Tas ir, izplatīšanās no Radītāja nozīmē attālināšanos no Radītāja.

Taču līdz brīdim, kad radījums saviem spēkiem atklās šo vēlmi, tā radījumā nav pastāvīga.

Es lūdzu jūs pasvītrot tās vietas tekstā, kur, kā jūs jūtat, tiek sniegti galvenie definējumi, – tas jums vēlāk palīdzēs. Es jums jau parādīju, cik aprakstīta ir mana grāmata „Desmit sefirot mācība”. Atveriet jebkuru lappusi, palūkojiet, kas šeit darās. Jūs redzēsiet ielikumus, ielīmētas lapiņas katrā lappusē. Tie ir 1980. – 1981. g. pieraksti, šeit ir pat mana skolotāja pieraksti. Lūk, tādām ir jābūt jūsu grāmatām. Pretējā gadījumā jūs nespēsiet iekļūt augstākajā sfērā. Tas viss jums jāizlaiž caur sevi desmitiem reižu. Vēl jo vairāk tas attiecas uz tekstu, kurā minētas pamatatziņas, kas ir galvenās, noteicošās. Tas jums vēlāk noderēs. Pāršķirot dažas lappuses atpakaļ, jūs varēsiet pievērsties precīzam definējumam, pateicoties kuram jūs jau spēsiet virzīties tālāk.

Taču līdz brīdim, kad radījums saviem spēkiem atklās šo vēlmi, tā radījumā nav pastāvīga.

Radījumā jau sākotnēji ir vēlme saņemt, bet šī vēlme ir no Radītāja. Taču, kad gaisma izzūd un kli, sākotnējā vēlme, sāk sajust, no kā tagad tā ir attālinājusies, tad tajā rodas, lūk, šī tieksme pēc jau pagājušas vēlmes. Mēs runājam tieši par šo tieksmi, ka tā jau attiecas uz radījumu. Protams, nekas nesākas no nulles un, protams, šī vēlme rodas, kad gaisma aiziet no kli, taču šī kli piedzima tieši tagad.

Citiem vārdiem, radījumam pašam ir jātiecas saņemt baudu – tikai tādā gadījumā var uzskatīt, ka vēlmi saņemt ir atklājis pats radījums. Un tāda tieksme var būt tikai tad, ja radījumā nav baudas, jo tikai tad viņš spēs tiekties pēc baudas tā, ka viņā atklāsies „vēlme saņemt” viņa pielikto pūliņu rezultātā. Un tad pastāvīgi aizpildās saņemošās kelim.

Tas vēl arī nav pabeigts radījums. Lai kļūtu par īstu radījumu, kurš eksistē neatkarīgi no Radītāja, zināmā veidā ir atdalīts no Viņa, nepieciešams iziet vēl ļoti daudz attālināšanās stadijas attiecībā uz savām vēlmēm, īpašībām, sapratni, attiecībā uz jebkuru Viņa ietekmi, iedarbību uz mani, apzināties sevi pēc visām pasaulēm, pēc visiem ierobežojumiem, pēc ekrāna noslāņošanās. Tikai pēc visa tā radījumā sāk rasties kaut kas smalks, punktveidīgs.

Tas ir ļoti smalks jēdziens. To sajust ir iespējams tikai tad, kad tu šķērso mahsomu.

Un tikai tad pastāvīgi aizpildās saņemošās kelim. Savas vēlmes pastāvībā –

Un turklāt vēl jāzina, ka visa gaismas izplatīšanās, kas nāk no Radītāja, izņemot to, ka šī izplatīšanās ietver sevī saņemšanas vēlmi (no Radītāja nāk gaisma, šajā gaismā ir vēlme saņemt, kura rada kli – radījuma vēlmi saņemt), tai tāpat arī jāietver sevī atdeves vēlme.

Pretējā gadījumā Radītājs un radījums būtu pretēji savās īpašībās, bet tas nozīmē pilnīgu atdalīšanos, jo īpašību pretstats attālinātu viņus vienu no otra gluži tāpat kā austrumi attālināti no rietumiem. Tādēļ jebkurai gaismai, kas nāk no Radītāja, jāsatur sevī arī vēlme atdot, lai starp Radītāju un radījumu būtu formas līdzība.

Tas nepieciešams, lai pēc tam radījums ar savu vēlmi pats iegūtu no gaismas vēlmi dot, neskatoties uz to, ka gaisma to ir radījusi kopā ar vēlmi saņemt, lai viņš absorbētu, uzņemtu šo atdeves īpašību sevī un izmantotu savu vēlmi saņemt, kas piespiedu kārtā viņam dota no Radītāja, tikai lai realizētu vēlmi dot, kura pati ar savu brīvu izvēli vēlas saņemt no gaismas.

Un tajā brīdī, kad radījumā atklājas šī atdeves vēlme, tai pievelkas klāt milzīga gaisma, kas nāk no Radītāja, šī gaisma attiecas uz šīs vēlmes atmodu.

Tā jau ir radījuma personīgā vēlme – pat šeit, otrajā stadijā.

Visās vietās šo gaismu dēvē par hasadim gaismu – gaisma, kas aizpilda tiešās gaismas otro stadiju no četrām. Taču pirmo izplatīšanos, kas nāk no Radītāja (tas ir, 1. stadija), kurā, kā tika noskaidrots iepriekš, ietverta vēlme saņemt, visās vietās dēvē par hohma gaismu vai būtības gaismu. Iegaumē labi šos divus gaismas veidus un zini, ka otrā gaisma – hasadim gaisma – daudzkārt zemāka par pirmo gaismu – hohma gaismu. Kāpēc? Tāpēc, ka pievelkas tad, kad radījums pats pārvar un atmostas, jo radījums vēlas īpašību līdzību ar Radītāju – taču tā ir vāja, šī vēlme – un tādēļ pārvar sevi, pati pārvar šo vēlmi saņemt, un viņā mostas vēlme atdot, tas ir, vēlme darbojas pretēji savai dabai. Turpretī pirmā izplatīšanās – hohma gaisma – nāk tieši no Radītāja (vēlme saņemt nāk tieši no Radītāja pie radījuma) un radījums nepiedalās tās piesaistīšanā (ko nozīmē „nepiedalās”? – nepieliek pūles), tādēļ šī gaisma ir nesalīdzināmi augstāka par hasadim gaismu. Un tāpēc hohma gaisma tiek definēta kā būtība un radījuma dzīvības enerģija, bet hasadim gaisma tiek definēta tikai kā labojošā gaisma radījuma pabeigšanai.

Kā vienkāršā gaismā ir iespējama pretējību savienošanās: vēlmes saņemt un vēlmes dot, – garīgajā taču īpašību atšķirība ir dalīšanās?

Par to raksta rabijs Eliezers – ka Bezgalībā tās ir tādas lietas, kuras mēs nesaprotam, – kad pretējība absolūti nav pretēja, tas ir, tā neatšķiras, jo to apslāpē gaisma.

Bezgalības pasaule var pastāvēt divos variantos. Viens no tiem – sākotnējais, kad gaisma radījusi vēlmi un Radītājs aizpilda šo vēlmi; un otrais Bezgalības pasaules variants – kad radījums izraida gaismu un pēc tam aizpilda Bezgalības pasauli, tas ir, Bezgalības vēlmi, ar savu gaismu.

Pirmajā gadījumā radījums un Radītājs ir pretēji savās īpašībās, taču šī pretējība nāk no Radītāja, tā nav uz radījuma rēķina. Tā pastāv, taču pastāv savā pirmatnējā veidā kā punkts, kā embrijs, kā sēkla, kas dzīvo patstāvīgi, bet ne pati sevi tādu iztaisījusi. Tādēļ patlaban radījums vēlas noteikt: sevi, visu savu patstāvību, visu savu nošķirtību no Radītāja. Radījums tagad rīkojas tā, lai pilnībā atdalītos no Radītāja, nonāktu tādā līmenī, kas pastāstīs viņam, kas tad patiesībā viņš ir, viņš rīkojas tā, lai atklātu visas savas atšķirības no Radītāja. Ne Bezgalībā, kur radījums eksistē kā embrijs, pateicoties Radītājam, Viņa vēlmei, bet eksistē tieši vislielāko nešķīsto spēku veidā, kas visā ir pretēji Radītājam, noraida, ienīst Radītāju, – lūk, to radījums vēlas sevī atklāt. Tad kļūs saprotams, kas viņš ir Bezgalības pasaulē. Tikai tur tas ir apslēpts no viņa, jo gaisma visu piepilda, tāpēc ka Radītājs rada šo stāvokli, kuru nepieciešams pilnībā sašķelt, lai maksimāli precīzi atklātu visu savu dziļumu, noskaidrotu, kas tad ir šis radījums pats par sevi.

Pēc tam, atklājot sevi visā dziļumā, radījums sāk laboties. Tagad radījums balstās uz sevi, kad jau ir noteicis un redz sevī visas šīs miasmas. Radījums labo savas īpašības uz pretējām un paceļas uz tādu augstu pakāpi, līdz tādam stāvoklim, ka Bezgalība aizpildās ar viņa pilnību, nevis ar Radītāja darbībām. Radītājs ir aizgājis, un radījums aizpilda Bezgalību ar savu pilnību. Tad pazūd pat Radītāja atšķirība no radījuma šīs sākotnējās sēklas, punkta, embrija veidā.

Mēs studējam „Desmit sefirot mācību”. Nav nekā cita, izņemot desmit sefirot. Viss Universs, viss, ko radījis Radītājs, ir tikai desmit sefirot. Pēdējā sefira – malhut ir radījums. Turpretī pirmās deviņas sefirot ir Radītāja īpašības attiecībā pret radījumu. Radītājs vēlas, lai radījums Viņu sajustu tieši tādu. Tādu Viņš vēlas redzēt savu radījumu – līdzībā ar šīm deviņām sefirot.

Viss atrodas šajās desmit sefirot. Izņemot desmit sefirot, nav nekā cita. Dažādas sajūtas šajās desmit sefirot, dažādas malhut saiknes ar deviņām pirmajām sefirot tiek dēvētas par „pasaulēm”, „parcufim”, „atsevišķām sefirot” un tā tālāk. Un, protams, tajā ir ļoti daudz visdažādāko stāvokļu, bezgalīgs stāvokļu skaits. Tie visi ietilpst šajā vienotā jēdzienā – desmit sefirot.

„Desmit sefirot mācības priekšvārda” 155. punktā Bāls Sulams skaidro, ka kabalisti mums raksta par to ne tādēļ, lai mēs kļūtu gudrāki, bet lai studiju laikā mēs tiektos sajust to, ko mācāmies, lai tas mūsos atklātos, lai tas viss būtu mūsos iekšēji. Kad mēs pūlamies sajust, mēs it kā saviem spēkiem pievelkam sev šo stāvokli. Tā ir lūgšana. Un šī stāvokļa pievilkšana, pat ja es to neredzu un nejūtu, bet tikai abstrakti pūlos tajā atrasties, izraisa augstākās gaismas papildu starojumu, izraisa augstākās gaismas – or makif – nonākšanu lejup. Un tieši šī gaisma, or makif, patiesībā ievedīs mani garīgajā stāvoklī, vedīs cauri visiem stāvokļiem līdz pat bezgalīga piepildījuma stāvoklim, saplūsmei ar Radītāju.

Tātad mēs studējam ne tādēļ, lai zinātu. Vienalga zināt nav iespējams. Studēt zināšanu dēļ ir pilnīgi tukša nodarbošanās. Nepieciešams laboties, lai ienāktu tajā pasaulē, par kuru tiek runāts. To var panākt tikai piesaistot sev augstāko gaismu. Nevajadzētu aizmirst par to studiju laikā. Turklāt ņemsim vērā, ka esam kopīga kli, katrs cilvēks, kurā nedaudz ienāk augstāka gaisma.

Mēs vēlamies piesaistīt sev augstāko gaismu. Turklāt esam simti, tūkstoši, kuri studē šo zinātni. Mēs, atrodoties dažādās pasaules valstīs, saņemot informāciju par Radītāju, vēlamies Viņu sajust un sasniegt. Un tādēļ mēs studējam mūsu struktūru, mūsu saikni ar Viņu.

Tātad, mēs turpinām.

Tagad tev būs saprotamas četras stadijas un tieši tās pakāpes, kurām ir jābūt katrā radījumā.

Tas ir, visa radība kopumā ietver sevī četras stadijas, sastāv no četrām pakāpēm vai no desmit sefirot – tas ir viens un tas pats. Un ja mēs izskatīsim jebkuru radības daļiņu, tad atsevišķa detaļa arī sastāv no četrām pakāpēm vai desmit sefirot.

Tāpēc, ka sākumā izplatās gaisma, kas nāk no Radītāja kā hohma gaisma, jo tajā ir tikai „vēlme saņemt”. Un tā ir 1. stadija. Pēc tam šajā gaismā palielinās vēlme atdot un tādēļ pievelk tai no augšienes no tā paša avota, no nulles stadijas, hasadim gaismu. Un šis palielinājums – pūles „dot” – tiek uzskatīts par 2. stadiju. Pēc tam šī hasadim gaisma iziet lielu izplatīšanos, šo izplatīšanās nozīmi noskaidrosim turpmāk…

Tas nav vienkārši, tāpēc Bāls Sulams to atliek, lai skaidrotu vēlāk. Patlaban viņš vēlas mums īsumā pastāstīt par kli radīšanas vispārējo ideju.

…Un liela izplatīšanās no otrās stadijas tā ir 3. stadija. Un pēc tam, kad šīs trīs stadijas rodas un izpaužas visā pilnībā (tas ir, beidzās 3. stadija), no jauna mostas vēlmes saņemt spēks, kas iekļauts pirmajā izplatīšanā – pirmajā stadijā. Šī vēlme saņemt rodas no jauna vēl lielākā pakāpē, vēl vairāk izplatās un atkal piesaista hohma gaismu, un to jau dēvē par 4. stadiju. Un tas ir vēlmes saņemt pastāvības maksimums parcufā, jo vēlme izpaudās kā tieksme tieši tad, kad parcufā nebija hohma gaismas (vēlme saņemt vienmēr orientējas uz hohma gaismu), kad tajā atradās tikai hasadim gaisma, tas ir, pēc 3. stadijas, kad radījumam radās reāla iespēja tiekties, lai saņemtu hohma gaismu. Tieši šī tieksme nosaka vēlmi saņemt un tiek pabeigtas šīs vēlmes saņemošās kelim, tas nenotika 1. stadijā. Tādēļ saņemšanas kelim netiek pabeigtas ātrāk par ceturto stadiju, kuru attiecīgi dēvē par „2. palielinājumu”.

Ko viņš vēlas pateikt? Viņš vēlas sacīt, ka vēlme saņemt rodas pati un tikai sākot no ceturtās stadijas, tāpēc tieši šī vēlme tiek dēvēta par kli. Radījumam rodas iespēja tiekties pašam saņemt hohma gaismu. Šī tieksme tad arī nosaka viņā esošo vēlmi saņemt. Tas ir, nevis vienkārši „vēlos saņemt”, bet pats tiekšos pēc šīs vēlmes saņemt. Tādēļ, ka tā ir papildu, sava vēlme un tā ir 4. stadijas īsta, patiesa vēlme. Tas tad arī ir īstenais radījums, atdalīts no Radītāja. Nevis vēlme, kas nāk no Radītāja, bet vēlme, kas rodas radījumā pati.

Ja es, piemēram, dodu kaut ko bērnam un saku: „Tas ir garšīgs”. Viņš ir gatavs to nogaršot, ja esmu teicis, ka tas ir garšīgs. Un, lūk, es viņam to dodu, un viņš bauda: „Jā, – viņš saka, – patiešām garšīgs”. Pēc tam es viņam atņemu ēdienu. Paiet neilgs laiks, viņš saka: „Es atkal gribu to pašu, kas man bija iepriekš. Dod man”. Tas ir, tā jau ir vēlme, kas viņā radusies. Vai šo vēlmi, kas viņā radās, var uzskatīt par viņa pamatvēlmi? Tā radusies tā rezultātā, ka es viņam iedevu un paņēmu. Tātad tā nav 4. stadija. Principā, to var pielīdzināt gaismai un kli, ko rada Radītājs.

Un tikai tad, ja rodas personīga tieksme saņemt papildu baudu, lielāku nekā sākotnējā bauda, tad šī tieksme ir 4. stadija, īsts radījums. No kurienes tas rodas? Šis radījums rodas ne vien tāpēc, ka es saņēmu, guvu baudu un tagad man tā visa nav, un es vēlos sev atgriezt atpakaļ to pašu baudu. Nē, tagad es vēlos atgriezt sev šo baudu, jo es gribu šai baudai pievienot vēl arī saikni ar Devēju. Tas ir, ceturtā stadija kļūst lielāka, tāpēc ka tā ietver sevī iepriekšējās stadijas. Un tāpat arī ietver sevī otro stadiju. Atbilstoši tam, cik otrā stadija vēlas dot, ceturtā stadija vēlas saņemt.

Tādēļ saņemšanas kelim netiek pabeigtas ātrāk par ceturto stadiju, kuru attiecīgi dēvē par „2. palielinājumu”.

Ko nozīmē otrais palielinājums? Par pirmo palielinājumu dēvē 2. stadiju – binu. Turpretī par otro palielinājumu dēvē 4. stadiju – malhut, kura līdzīgi binai, sāk virzīties uz Avotu, pie Radītāja.

Pēc šīs 4. stadijas pabeigšanas Bezgalībā, tajā notika ierobežošanās, kas nozīmē vēlmes saņemt aiziešanu no šīs ceturtās stadijas, tas noveda pie tā, ka no turienes aizgāja Bezgalības gaisma.

Tas ir, pēc ceturtās stadijas notiek cimcum alef.

Tādējādi tika noskaidrotas 4 stadijas, kuras noteikti atrodas katrā radījumā: stadija 1 tiek dēvēta par „pirmo izplatīšanos” vai „hohma”; stadija 2 tiek dēvēta par „pirmo palielinājumu” vai „binu”; stadija 3 tiek dēvēta par „otro izplatīšanos” vai „zeir anpin”; un stadija 4 tiek dēvēta par „otro palielinājumu” vai „malhut”.

Šeit abas izplatīšanās tiek definētas kā vīrišķā sākotne (zaharim), jo attiecas uz kategoriju „piepildījums, kas nāk no Radītāja”, no augšas uz leju, hohma, turpretī otrā izplatīšanās ir piepildījums ar hasadim gaismu.

Un ir vēl divi pārvarējumi – no apakšas uz augšu – bina un malhut.

Un divas palielināšanās ir divas sievišķās sākotnes (nukvin), jo liek radījumam mosties un pielikto pūliņu rezultātā palielina vēlmi. Vēlme, kas nāk no radījuma attiecībā pret Radītāju, radījuma lūgums Radītājam, tiek dēvēts par sievišķo daļu.

Šeit pirmā palielināšanās ir radījuma atmoda, kuras rezultātā rodas „vēlme atdot”, kas kļuvusi par hasadim gaismas sakni. Bina, otrā stadija, tiek dēvēta par sievišķo stadiju.

…bet otrā palielināšanās – no apakšas uz augšu – ir radījuma atmoda, kuras rezultātā rodas „vēlme saņemt”, kura kļuvusi par saņemošo kli parcufam visā nepieciešamajā pilnībā, un visās vietās tā tiek dēvēta par ceturto stadiju (behina dalet).

Tas ir, pastāv divas izplatīšanās – stadijas 1 un 3, un divi palielinājumi – stadijas 2 un 4. Un šos nosaukumus mēs izmantosim.

Tieši šo ceturto stadiju dēvē par centrālo punktu Bezgalībā un tieši tas bija padomā ARI, sakot: „Tā sevi ierobežoja savā centrālā punktā”.

Bezgalības pasauli mēs attēlojam apļa veidā. Punkts, kas atrodas aplī, tiek dēvēts par ceturto stadiju vai Bezgalības pasaules malhut. Lūk, tieši malhut sevi ierobežoja, nevēloties saņemt sevī gaismu. Un šāda vēlmes ierobežošanās malhutā tiek dēvēta par cimcum alef – pirmo ierobežojumu.

Un tiek dēvēta šādi, jo tā ir saņemošā kli.

Tas ir, būtībā tā ir ceturtā stadija, lai gan mēs to attēlojam kā mazu melnu punktu milzīgā aplī, taču šis punkts tad arī ir visas aplī esošās gaismas saņēmējs. Un visa šī aplī esošā gaisma ārpus šī centrālā melnā punkta atrodas deviņās pirmajās sefirot vai trijās iepriekšējās stadijās.

Un tādēļ tiek uzskatīts, ka tās stāvoklis (šī ceturtā stadija) līdzinās punktam šīs gaismas iekšienē un centrā, un gaisma to neierobežoti aptver un saplūst ar to no visām pusēm, jo tikai tādā veidā Bezgalība spēj noturēt augstāko gaismu neizmērojami un nenovērtējami.

Tas ir, sākotnēji Bezgalības pasaules malhut uzņēma sevī visu tai apkārt esošo gaismu, kura to bezgalīgi, neierobežoti piepildīja no visām pusēm.

Turpretī saņemošajās kelim, sākot ar ierobežošanos un zemāk, tas ir, zemākajos radījumos, tiek uzskatīts, ka saņemošās kelim notur savu gaismu to iekšējā daļā un kodolā. Citiem vārdiem, kelim sienas, tas ir, četras kelim stadijas, rada tajās gaismas robežu un mēru – kelim esošā avijut dēļ, kā tiks noskaidrots turpmāk.

Pēdējā ceturtā stadija ir tāda, kādu to veido iepriekšējās stadijas. Bezgalībā iepriekšējās stadijas pilnībā atklāja gaismu un absolūti netraucēja ceturtās stadijas aizpildīšanai. Taču citos līmeņos iepriekšējās stadijas veido malhut tādā veidā, ka tā saņem tikai kaut kādā ierobežotā veidā.

Taču Bezgalībā gaisma un kli atrodas vienkāršā vienotībā, to dēvē „Viņš un Viņa vārds – vienoti” (sk. iepriekš, 30. p.). Tāpēc kli neierobežo paturēto gaismu, un gaisma tajā ir bezgalības stāvoklī.

Tātad noskaidrojām centrālā punkta iekšējo jēgu Bezgalībā. Protams, nekādā gadījumā runa nav par vietu un teritoriju materiāli sajūtamajās robežās, taču Bezgalībā esošo ceturto stadiju šādi dēvē tādēļ, ka tā atrodas vienkāršā vienotībā ar augstāko gaismu.

Un ierobežošanās parādību, kas notika šajā centrālā punktā, mēs jau noskaidrojām iepriekš (sk. 40. p.)

Tātad ar centrālo punktu tiek domāts nevis apļa centrs un ne pasaules, galaktikas vai vēl kāds cits centrs, bet vēlmes centrs – iekšējā vēlme.

 

Mahsom(s) – burtiski „barjera”. Vēlmes saņemt lielums, kas cilvēkam sevī jāpārvar, lai nonāktu pie vēlmes atdot.

Avijut(s) – egoistiskās vēlmes saņemt lielums.

<<14.kurss-6                 14.kurss-8>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties