Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 14.kurss-6

(SKA MĀCĪBU KURSI), 14.kurss Komentēt

<<14.kurss-5                 14.kurss-7>>

3.nodarbība

Gaismas ierobežošanās

3.1.Jēdziens „Bezgalības ierobežošnās”

3.2.Jēdzieni: „centrālais punkts”, „pašā vidū”

3.3.Jēdzieni: „attālinājās”, „uz visām pusēm”

 

Gaismas ierobežošanās apkārt centrālam punktam

3) Lūk, tad (40) Bezgalība sevi ierobežoja (50) savā centrālā punktā, pašā vidū, un ierobežoja šo gaismu, un (60) tā attālinājās (70) uz visām pusēm apkārt šim centrālam punktam.

 

TEKSTA KOMENTĀRS

Gaismas ierobežošanās apkārt centrālam punktam

3) Lūk, tad (40) Bezgalība sevi ierobežoja (50) savā centrālā punktā, pašā vidū, un ierobežoja šo gaismu, un (60) tā attālinājās (70) uz visām pusēm apkārt šim centrālam punktam.

Mēs to iedomājamies ģeometriski kā apli, kas pilnībā aizpildīts ar gaismu un pēc tam gaisma sāk ierobežoties, taču tā ierobežo sevi nevis uz iekšieni, bet, gluži pretēji, attālinās no centrālā punkta uz ārpusi. Tas ir, ierobežojums nozīmē nevis gaismas ierobežošanos, bet gaismas klātbūtnes ierobežošanu šī apļa iekšienē. Gaisma no apļa iznāk ārpusē – tā mēs sakām, taču vispār ir jāsaka, ka gaisma vairs nav sajūtama šajā aplī, šajā vēlmē. Tā nekur neizzūd – mēs taču ar jums runājam par sajūtām – tā izzūd tikai no radījuma sajūtas un tas tiek dēvēts par „gaismas ierobežošanos”.

 

3.1.Jēdziens „Bezgalības ierobežošanās”

Or pnimi

(40) Skaidrojums. Jau ir zināma izteiciena „Viņš un Viņa vārds – vienoti” iekšējā nozīme: lai gan no vēlmes saņemt viedokļa pastāv formas atšķirība, vēlme saņemt atrodas Bezgalībā, taču tur tā nerada atšķirību starp sevi un augstāko gaismu, Bezgalībā tās atrodas vienkāršā vienotībā. Tomēr, neraugoties uz visu to, šī forma kļuva par cēloni un faktoru pasauļu radīšanai un Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnības atklāšanai, kā saka šeit ARI. Un pateicoties pasauļu radīšanai un to nonākšanai lejup mūsu pasaulē, izveidojās un radās iespēja dot vietu darbam Torā un baušļos nevis tādēļ, lai „saņemtu”, bet tikai lai „dotu” baudu Radītājam. Tagad dvēseles savu vēlmes saņemt formu, kas tās atdala no Radītāja, spēj pārvērst vēlmes atdot formā. Citiem vārdiem, saņemt no Radītāja – tāpēc ka Viņš to vēlas – lai sagādātu Viņam prieku. Tālāk 90. punktā es atzīmēju, ka tieši tas nozīmē vienlīdzības sasniegšanu ar Radītāju atbilstoši formai, to dēvē par saplūsmi un vienotību, jo tad tie atbrīvosies no vēlmes saņemt formas un iegūs vēlmes dot formu, un tā ir paša Radītāja forma. Un kā tev jau zināms, formas vienlīdzības sasniegšana pārvērš garīgos objektus vienā veselumā, un tādēļ pasaules atgriežas iepriekšējā stāvoklī, kā tas turpmāk tiks noskaidrots.

Un ARI par to raksta: „Kad tā pacēlās savā vienkāršā vēlmē radīt…”.

„Pacēlās” nozīmē, ka kļuva diža savā šķīstībā un saplūsmē, pateicoties tajā esošās vēlmes saņemt lieluma samazinājumam un ierobežojumam, lai pielīdzinātu savu formu augstākai gaismai. Un lai gan vēlmē saņemt, kas atrodas Bezgalībā, dēvētā par „Bezgalības malhut” vai „Viņa vārds”, formas atšķirības rezultātā nebija nekāda trūkuma saplūsmē ar augstāko gaismu – tā tomēr sevi izgreznoja, lai pielīdzinātu savu formu augstākai gaismai un, lai būtu kas būdams, spētu iziet no tās milzīgās „vēlmes saņemt”, kas tajā dēvēta par ceturto stadiju, lai spēcīgāk saplūstu ar augstāko gaismu. Tāpēc, ka formas līdzība rada saplūsmi. Tieši tas izpaužas vārdā „pacēlās”. Tas ir, pacēlās Bezgalības malhut, kas nozīmē „vienkāršā vēlme”, un pielipinājās augstākai gaismai, citiem vārdiem, samazināja savu vēlmi saņemt.

Un par to ARI saka: „Lūk, tad ierobežoja sevi…”. Tāpēc, ka iepriekš jau tika noskaidrots (6. punkts), ka viss baudas un gaismas lielums, un radījuma pakāpes līmenis tiek mērīts atbilstoši tajā esošās vēlmes saņemt lielumam. Tādēļ pēc tam, kad Bezgalības malhut sevi ierobežoja un samazināja sevī vēlmi saņemt, niecīgas vēlmes rezultātā gaisma un bauda izzuda. Tas tad arī nozīmē ierobežojumu: vēlmes pieaugums noveda pie gaismas un baudas izzušanas no turienes.

 

TEKSTA KOMENTĀRS

3.1. Jēdziens „Bezgalības ierobežošanās”

(40) Bezgalība sevi ierobežoja

Or pnimi

(40) Skaidrojums. Mums jau zināma izteiciena „Viņš un Viņa vārds – vienoti” iekšējā nozīme: lai gan no vēlmes saņemt viedokļa pastāv formas atšķirība, vēlme saņemt atrodas Bezgalībā, taču tur tā nerada atšķirību starp sevi un augstāko gaismu, Bezgalībā tās atrodas vienkāršā vienotībā. Tomēr, neraugoties uz visu to, šī forma kļuva par cēloni un faktoru pasauļu radīšanai un Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnības atklāšanai, kā saka šeit ARI. Un pateicoties pasauļu radīšanai un to nonākšanai lejup mūsu pasaulē, izveidojās un radās iespēja dot vietu darbam Torā un baušļos, nevis tādēļ, lai „saņemtu”, bet tikai lai „dotu” baudu Radītājam. Tagad dvēseles savu vēlmes saņemt formu, kas tās atdala no Radītāja, spēj pārvērst vēlmes atdot formā. Citiem vārdiem, saņemt no Radītāja – tāpēc ka Viņš to vēlas – lai sagādātu Viņam prieku. Tālāk 90. punktā es atzīmēju, ka tieši tas nozīmē vienlīdzības sasniegšanu ar Radītāju atbilstoši formai, to dēvē par saplūsmi un vienotību, jo tad tie atbrīvosies no vēlmes saņemt formas un iegūs vēlmes dot formu, un tā ir paša Radītāja forma. Un kā tev jau zināms, formas vienlīdzības sasniegšana pārvērš garīgos objektus vienā veselumā, un tādēļ pasaules atgriežas iepriekšējā stāvoklī, kā tas tiks noskaidrots turpmāk.

Un ARI par to raksta: „Kad tā pacēlās vienkāršā savā vēlmē radīt…”.

„Pacēlās” nozīmē, ka kļuva diža savā šķīstībā un saplūsmē, pateicoties tajā esošās vēlmes saņemt lieluma samazinājumam un ierobežojumam, lai pielīdzinātu savu formu augstākai gaismai. Un lai gan vēlmē saņemt, kas atrodas Bezgalībā, dēvētā par „Bezgalības malhut” vai „Viņa vārds”, formas atšķirības rezultātā nebija nekāda trūkuma saplūsmē ar augstāko gaismu – tā tomēr sevi izgreznoja, lai pielīdzinātu savu formu augstākai gaismai un, lai būtu kas būdams, spētu iziet no tās milzīgās „vēlmes saņemt”, kas tajā dēvēta par ceturto stadiju, lai spēcīgāk saplūstu ar augstāko gaismu. Tāpēc, ka formas līdzība rada saplūsmi. Tieši tas izpaužas vārdā „pacēlās”. Tas ir, pacēlās Bezgalības malhut, kas nozīmē „vienkārša vēlme”, un pielipinājās augstākai gaismai, citiem vārdiem, samazināja savu vēlmi saņemt.

Un par to ARI saka: „Lūk, tad ierobežoja sevi…”. Tāpēc, ka iepriekš jau tika noskaidrots (6. punkts), ka viss baudas un gaismas lielums, un radījuma pakāpes līmenis tiek mērīts atbilstoši tajā esošās vēlmes saņemt lielumam. Tādēļ pēc tam, kad Bezgalības malhut sevi ierobežoja un samazināja sevī vēlmi saņemt, niecīgas vēlmes rezultātā izzuda gaisma un bauda. Tas tad arī nozīmē ierobežojumu: vēlmes pieaugums noveda pie gaismas un baudas izzušanas no turienes.

(40) Skaidrojums. Jau ir zināma izteiciena „Viņš un Viņa vārds – vienoti” iekšējā nozīme: lai gan no vēlmes saņemt viedokļa pastāv formas atšķirība, vēlme saņemt atrodas Bezgalībā, taču tā nerada tur atšķirību starp sevi un augstāko gaismu, Bezgalībā tās atrodas vienkāršā vienotībā. Tomēr, neraugoties uz visu to, šī forma kļuva par cēloni un faktoru pasauļu radīšanai un Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnības atklāšanai…

Lai gan Bezgalībā nav jūtama jebkāda atšķirība starp Radītāju un radījumu, taču, neraugoties uz to, tā pastāv un ir slēpta iekšienē. Tieši šo slēpto atšķirību Radītājs vēlas atklāt, padarīt to spilgtāku, lai tā izzustu. Ko nozīmē „izzustu”? Lai visas izplatīšanās lejup un pacelšanās augšup, pacelšanās no apakšas uz augšu, tas ir, lai visa šī procesa rezultātā radījums atgrieztos Bezgalības pasaulē tādā veidā, lai par viņu nevarētu sacīt: „Viņš un Viņa vārds ir atšķirīgi”.

Tur viņi ir vienoti, jo tādā veidā viņus radīja Radītājs. Tomēr nepieciešams, lai vārds un Viņš būtu vienoti nevis tādēļ, ka viņi tādi radīti jau no augšienes – ar Radītāja dižumu un spēku, bet tādēļ ka radījums pats pie tā nonāca un pilnībā izdzēsa šo iekšējo pretrunu starp sevi un Radītāju. Tur, Bezgalības pasaulē, nav problēmas īpašību līdzībā, jo gaisma pilnībā aizpilda visu radījumu un īpašību atšķirība nav sajūtama.

Tad, lūk, Radītājs, turpretim, vēlas atklāt šo īpašību atšķirību, kas tur nomaskēta, piepildīta ar gaismu, Viņš vēlas darīt šo atšķirību maksimāli spilgtāku, izvadīt to ārpusē, lai radījums izlabotu šo kli. Un lai pēc atgriešanās Bezgalības pasaulē patiešām nebūtu nekādu atšķirību starp Radītāju un radījumu – ne tādēļ, ka gaisma visu aizpilda, bet tāpēc, ka radījums pats iekšēji ir kļuvis līdzīgs gaismai.

Viņš un Viņa vārds – vienoti, taču tomēr ir „Viņš” un ir „Viņa vārds”.

Šī atšķirība kļuva „par cēloni un faktoru pasauļu radīšanai un Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnības atklāšanai”.

Ko nozīmē – „darbību, vārdu un nosaukumu”? Radītāja izpausme radījumā ir tādā mērā absolūta, ka sniedz radījumam iespēju sasniegt pilnību.

Un pateicoties pasauļu radīšanai un to nonākšanai lejup mūsu pasaulē (olam haze), izveidojās un radās iespēja dot vietu darbam Torā un baušļos – tas ir, kabalā – nevis tādēļ, lai „saņemtu”, bet tikai lai „dotu” baudu Radītājam.

Citiem vārdiem, sasniegt tādu pašu darbību kā gaismas darbība, kas aizpilda Bezgalību, lai Bezgalības kli ar savām darbībām pilnībā pielīdzinātos gaismai, kas to aizpilda.

Tagad dvēseles savu vēlmes saņemt formu, kas tās atdala no Radītāja, spēj pārvērst vēlmes atdot formā. Citiem vārdiem, saņemt no Radītāja – tāpēc ka Viņš to vēlas – lai sagādātu Viņam prieku.

Tas ir, darbības cēlonis ir Radītāja dēļ, tāpēc ka Viņš to vēlas, bet nevis tādēļ, ka to vēlas radījums. Radījums sevi pilnībā izolē no jebkādām personīgām tieksmēm savās darbībās. Vienīgais manu darbību cēlonis – Radītāja vēlme.

Tālāk 90. punktā es atzīmēju, ka tieši tas nozīmē vienlīdzības sasniegšanu ar Radītāju atbilstoši formai, to dēvē par saplūsmi un vienotību, jo tad tie atbrīvosies no vēlmes saņemt formas un iegūs vēlmes dot formu, un tā ir paša Radītāja forma. Un kā tev jau zināms, formas vienlīdzības sasniegšana pārvērš garīgos objektus vienā veselumā, un tādēļ pasaules atgriežas iepriekšējā stāvoklī.

Uz Bezgalības pasauli, kur patiešām valda Bezgalība – realitāte, kurā nav beigu, nav nekādu ierobežojumu. Ne tikai tāpēc, ka gaisma aizpilda visu, bet arī tādēļ, ka radījums pilnībā līdzinās gaismai. Un lai gan gaisma ierobežojās un attālinājās, radījums ar savām darbībām aizpilda šo Bezgalību visā pilnībā. Bezgalības pasaules kli kļūst tāda pati kā gaisma, it kā tai nebūtu nepieciešama gaismas atnākšana pēc cimcum alef. Tāpēc mēs sakām, ka cimcum alef darbojas pastāvīgi, ka tas ir ieviests uz mūžiem.

Gaisma attālinājās no Bezgalības, un tagad kli ar savām darbībām aizpilda šo telpu ar gaismu. Pati kli ir ekvivalenta gaismai, jo tās vēlme ir atdot.

Un ARI par to raksta: „Kad tā pacēlās vienkāršā savā vēlmē radīt…”.

„Pacēlās” nozīmē, ka kļuva diža savā šķīstībā un saplūsmē, pacēlās uz augstāku pakapi, vēl tuvāk Radītājam, pateicoties tajā esošās vēlmes saņemt lieluma samazinājumam un ierobežojumam, lai pielīdzinātu savu formu augstākai gaismai. Un lai gan vēlmē saņemt, kas atrodas Bezgalībā, dēvētā par „Bezgalības malhut” vai „Viņa vārds”, formas atšķirības rezultātā nebija nekāda trūkuma saplūsmē ar augstāko gaismu – jo gaisma aizpildīja visu un neizpaudās, nekādā veidā šī īpašību atšķirība nebija sajūtama, un šis stāvoklis bija absolūta pilnība – , proti, Bezgalības pasaules malhut, tomēr sevi izgreznoja (bez jebkādas dziņas uz to kaut kāda trūkuma dēļ, jo tā nebija sajūtama – citiem vārdiem, tas nebija nepieciešamības rezultātā), lai pielīdzinātu savu formu augstākai gaismai un, lai būtu kas būdams, spētu iziet no tās milzīgās „vēlmes saņemt”, kas tajā dēvēta par ceturto stadiju, lai spēcīgāk saplūstu ar augstāko gaismu. Tāpēc, ka formas līdzība rada saplūsmi – tā vēlas sasniegt tieši to, tieši tas viņai pietrūka. Tieši tas izpaužas vārdā „pacēlās” (pacēlās garīgi, morāli). Tas ir, pacēlās Bezgalības malhut, kas nozīmē „vienkārša vēlme”, un pielipinājās augstākai gaismai, citiem vārdiem, samazināja savu vēlmi saņemt.

Ko nozīmē „vienkārša vēlme”? – Tā nav salikta vēlme, tā nav dēļ kaut kā, kam patiešām būtu kāds cēlonis šajā vēlmē. Šī darbība tiek dēvēta „cimcum alef” – pirmais ierobežojums.

Un par to ARI saka: „Lūk, tad ierobežoja sevi…” – Bezgalības pasaules kli sevi ierobežoja.

Tāpēc, ka iepriekš jau tika noskaidrots (6. punkts), ka viss baudas un gaismas lielums, un radījuma pakāpes līmenis tiek mērīts atbilstoši tajā esošās vēlmes saņemt lielumam.

Mēs vienmēr spriežam no kelim viedokļa, no radījuma viedokļa, – kā radījums novērtē to, ko viņš sajūt. Mēs nespējam spriest no Radītāja viedokļa.

Tādēļ pēc tam, kad Bezgalības malhut sevi ierobežoja un samazināja sevī vēlmi saņemt (un tas, protams, ir baudas, gaismas utt. mērs), niecīgas vēlmes rezultātā izzuda gaisma un bauda.

Ko nozīmē „niecīgas vēlmes rezultātā”? Bezgalības pasaules malhut vēlējās absolūti nesajust sevī gaismu. Taču, ko nozīmē „nesajust gaismu”? Bezgalības pasaules malhut vēlas atklāt savu būtību, saprast sevi, atbrīvojoties no gaismas varas pār to.

Tas tad arī nozīmē ierobežošanos: vēlmes pieaugums noveda pie gaismas un baudas izzušanas no turienes.

Lūk, kas ir interesanti. Gaisma izzūd ne tādēļ, ka vēlme kļūst raupja, kļūst sliktāka, bet, gluži pretēji, tāpēc ka vēlme pacēlās augšup, vēlējās būt arvien augstāk un augstāk nekā tad, kad to aizpildīja gaisma, tas ir, vēlme tagad vēlējās pa īstam saplūst ar gaismu – ar sevi, savām īpašībām.

<<14.kurss-5                 14.kurss-7>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties