Kabalas zinātne Latvijā

<<14.kurss-4                 14.kurss-6>>

2.nodarbība

Radīšanas cēlonis

2.1. Vēlmes rašanās

Radīšanas cēlonis – atklāt vārdus un nosaukumus

2) Un kad (30) tai radās vienkārša vēlme izveidot pasaules un radīt radījumus, lai atklātu Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnību, tas tad arī bija pasauļu radīšanas cēlonis.

 

TEKSTA KOMENTĀRS

Radīšanas cēlonis – atklāt vārdus un nosaukumus

2) Un kad (30) tai ^[1] radās vienkārša vēlme izveidot pasaules un radīt radījumus, lai atklātu Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnību, tas tad arī bija pasauļu radīšanas cēlonis.

Tas ir, pēc tam, kad tika sasniegts stāvoklis, kad bezgalīga vienkārša vienmērīga gaisma aizpildīja visu vietu, radās vēlme izveidot pasaules un radīt radījumus. Ar kādu nolūku? – Lai atklātu „Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnību, tas tad arī bija pasauļu radīšanas cēlonis”.

Tāpēc šīs rindkopas virsraksts vēsta: „Radīšanas cēlonis – atklāt vārdus un nosaukumus”, tas ir, vārdu atklāšana ir Radītāja attieksmes atklāšana, Radītāja atklāšana.

Kādi tad varētu būt vārdi? Ja mēs runājam par to, ka pastāv tikai vienīga kli – radījums un gaisma piepilda šo kli, tad par „vārdu” tiek dēvēta kli reakcija uz gaismu. Atbilstoši šai reakcijai kli nosauc vārdā savu sajūtu. Lūk, tas tad arī ir vārds. Tas ir, ja patlaban es jūtu, ka atrodos labā stāvoklī, tad es runāju par to, ka gaismas iedarbība uz mani – „laba” un tad Radītājam piešķiru vārdu – „labs”. Tas ir, vārds, kuru es piešķiru Radītājam, ir tieši tā Viņa iedarbības sajušana, kura pašlaik ir manī.

Tad, lūk, pēc Bezgalības pasaules, kurā bija tikai vienkārša tieša gaisma un nebija nekādas iespējas kaut ko sajust, sāk rasties, tas ir, no Radītāja puses atklājas vēlme attiecībā pret radījumiem izveidot pasaules, radības – lai atklātu tiem Savu vārdu, tas ir, atklātu tiem Sevi.

Vēlreiz atkārtoju:

2) Un kad (30) tai radās vienkārša vēlme izveidot pasaules un radīt radījumus, lai atklātu Viņa darbību, vārdu un nosaukumu pilnību, tas tad arī bija pasauļu radīšanas cēlonis.

Tas ir, radīšanas vai vispār radījuma cēlonis ir tajā aspektā, ka Radītājs vēlas izpaust Sevi radījumos.

^[1] Bezgalība (skat. ARI tekstu, 3.p.)

 

2.1.Jēdziens „vēlmes rašanās”

Or pnimi

(30) Nebrīnies, kā par vēlmi Bezgalībā, kas augstāka par jebkuru ideju, ir iespējams sacīt „tai radās vienkārša vēlme”, – jo sapratīsi to, atgriežoties pie iepriekš noskaidrotā, ka katrā radībā noteikti ir vēlme saņemt baudu no Radītāja. Taču Bezgalības pasaulē šī „vienkāršā vēlme” ir stāvoklī „Viņš un Viņa vārds – vienoti”, kā sacīts pirmajā sadaļā „Pirkei de rabbi Eliezer” un tālāk ARI vārdiem sacītajā. Tāpēc, ka Bezgalībā „gaisma” tiek dēvēta „Viņš”, bet „vēlme saņemt” Bezgalībā tiek dēvēta „Viņa vārds” un tie abi atrodas vienkāršas vienotības stāvoklī, kad starp viņiem nav ne mazākās sašķeltības.

Taču „sašķeltība” un „vienotība”, par kurām šeit tiek runāts, nav jāpielīdzina sašķeltībai un vienotībai, kas attiecas uz materiālajiem jēdzieniem, kad atšķirību nosaka kustība – vietas attālināšanās un vietas pietuvošanās, jo garīgā būtība, kā zināms, vispār neaizņem vietu. Taču zini, ka sašķeltība garīgajos objektos notiek tikai „formas izmaiņas” gadījumā. Tādējādi, ja viena garīgā būtība iegūst sev papildu formu, kas atšķiras no jau esošās formas, tādā gadījumā šī garīgā būtība jau ir izgājusi no īpašības „viens” divās atsevišķās īpašībās, kas viena no otras attālinās atbilstoši pretstatam, kas ir šajās divās formās. Un tāpat kā materiālās būtības attālinās un savienojas viena ar otru, attālinoties no vietas vai pietuvojoties vietai, tāpat arī garīgās būtības atdalās un savienojas, pateicoties formas atšķirībai un formas līdzībai, kad formas izmaiņas atdala vienu būtību no otras, bet formas līdzība tās savieno vienu ar otru. Un iegaumē to, jo tā ir Zinātnes galvenā atslēga.

Un tagad saproti minētā jēdziena „Viņš un Viņa vārds – vienoti” jēgu, kā arī izteiciena „vienkārša vienotība” būtību, kam Bezgalībā mēs pievēršam īpašu uzmanību, jo šī vienotība ir Radītāja brīnumainā visvarenība. Tāpēc, ka jau tika noskaidrota („Or pnimi”, 6.p.) atšķirība starp Radītāju un radījumu, šī atšķirība radās formas „vēlme saņemt” dēļ, kas ir radījumā un kuras nav Radītājā, kad formas atšķirības rezultātā radījums atdalījās no Radītāja un radījums ieguva savu vārdu, lai tiktu dēvēts par „radījumu”, nevis par „Radītāju”.

Tomēr iepriekš sacītais atstāj vietu kļūdai. Varētu domāt, ka Bezgalības gaisma, dēvēta „Viņš”, nav pilnīgā saplūsmē ar Bezgalību, dēvētu „Viņa vārds”, tas ir, ar „vēlmi saņemt” piepildījumu un gaismu, kas dēvēta „Viņš”. Tāpēc, ka visa īpašība, kas nāk no Radītāja būtības augstākās gaismas, kas dēvēta „Viņš”, ir tikai dot un tajā nav absolūti nekā no formas „vēlme saņemt”. Lai gan Bezgalībā, kas dēvēta „Viņa vārds”, ir vēlme saņemt. Tādēļ tā atšķiras no augstākās gaismas, kurā, kā noskaidrojām, nav ne mazākās vēlmes saņemt. Zināms, ka īpašību atšķirība rada šķelšanos. Tādēļ „Pirkei de rabbi Eliezer” un ARI rakstos tālāk tekstā tiek sacīts, ka tas tā nav, bet Viņš un Viņa vārds atrodas vienkāršā vienotībā tādā mērā, ka starp viņiem nav nekādu atšķirību.

Un lai gan, protams, starp viņiem – starp „Viņš” un „Viņa vārds” – noteikti pastāv zināma īpašību atšķirība, neraugoties uz to, tā pilnīgi tur nedarbojas. Un lai gan mēs to nesaprotam, tomēr, bez šaubām, tas tā ir. Par to sacīts, ka absolūti nekāda doma nespēj izzināt Bezgalību, jo šis jēdziens ir ārpus mūsu saprāta robežām.

 

TEKSTA KOMENTĀRS

… (30) Tai radās vienkārša vēlme…

Or pnimi

(30) Nebrīnies, kā par vēlmi Bezgalībā, kas augstāka par jebkuru ideju, ir iespējams sacīt „tai radās vienkārša vēlme”, – jo sapratīsi to, atgriežoties pie iepriekš noskaidrotā, ka katrā radībā noteikti ir vēlme saņemt baudu no Radītāja. Taču Bezgalības pasaulē šī „vienkāršā vēlme” ir stāvoklī „Viņš un Viņa vārds – vienoti”, kā sacīts pirmajā sadaļā „Pirkei de rabbi Eliezer” un tālāk sacītajā ARI vārdiem. Tāpēc, ka Bezgalībā „gaisma” tiek dēvēta „Viņš”, bet „vēlme saņemt” Bezgalībā tiek dēvēta „Viņa vārds” un tie abi atrodas vienkāršas vienotības stāvoklī, kad starp viņiem nav ne mazākās sašķeltības.

Taču „sašķeltība” un „vienotība”, par kurām šeit tiek runāts, nav jāpielīdzina sašķeltībai un vienotībai, kas attiecas uz materiālajiem jēdzieniem, kad atšķirību nosaka kustība – vietas attālināšanās un vietas pietuvošanās, jo garīgā būtība, kā zināms, vispār neaizņem vietu. Taču zini, ka sašķeltība garīgajos objektos notiek tikai „formas izmaiņas” gadījumā. Tādējādi, ja viena garīgā būtība iegūst sev papildu formu, kas atšķiras no jau esošās formas, tādā gadījumā šī garīgā būtība jau ir izgājusi no īpašības „viens” divās atsevišķās īpašībās, kas viena no otras attālinās atbilstoši pretstatam, kas ir šajās divās formās. Un tāpat kā materiālās būtības attālinās un savienojas viena ar otru attālinoties no vietas vai pietuvojoties vietai, tāpat arī garīgās būtības atdalās un savienojas, pateicoties formas atšķirībai un formas līdzībai, kad formas izmaiņas atdala vienu būtību no otras, bet formas līdzība tās savieno vienu ar otru. Un iegaumē to, jo tā ir Zinātnes galvenā atslēga.

Un tagad saproti minētā jēdziena „Viņš un Viņa vārds – vienoti” jēgu, kā arī izteiciena „vienkārša vienotība” būtību, kam mēs pievēršam Bezgalībā īpašu uzmanību, jo šī vienotība ir Radītāja brīnumainā visvarenība. Tāpēc, ka jau tika noskaidrota („Or pnimi”, 6.p.) atšķirība starp Radītāju un radījumu, šī atšķirība radās formas „vēlme saņemt” dēļ, kas ir radījumā un kuras nav Radītājā, kad formas atšķirības rezultātā radījums atdalījās no Radītāja un radījums ieguva savu vārdu, lai tiktu dēvēts par „radījumu”, nevis par „Radītāju”.

Tomēr iepriekš sacītais atstāj vietu kļūdai. Varētu domāt, ka Bezgalības gaisma, dēvēta „Viņš”, nav pilnīgā saplūsmē ar Bezgalību, dēvētu „Viņa vārds”, tas ir, ar „vēlmi saņemt” piepildījumu un gaismu, kas dēvēta „Viņš”. Tāpēc, ka visa īpašība, kas nāk no Radītāja būtības augstākās gaismas, kas dēvēta „Viņš”, ir tikai dot un tajā nav absolūti nekā no formas „vēlme saņemt”. Lai gan Bezgalībā, kas dēvēta „Viņa vārds”, ir vēlme saņemt. Tādēļ tā atšķiras no augstākās gaismas, kurā, kā noskaidrojām, nav ne mazākās vēlmes saņemt. Zināms, ka īpašību atšķirība rada šķelšanos. Tādēļ „Pirkei de rabbi Eliezer” un ARI rakstos tālāk tekstā tiek sacīts, ka tā tas nav, bet Viņš un Viņa vārds atrodas vienkāršā vienotībā tādā mērā, ka starp viņiem nav nekādu atšķirību.

Un lai gan, protams, starp viņiem – starp „Viņš” un „Viņa vārds” – noteikti pastāv zināma īpašību atšķirība, neraugoties uz to, tā pilnīgi tur nedarbojas. Un lai gan mēs to nesaprotam, tomēr, bez šaubām, tas tā ir. Par to sacīts, ka absolūti nekāda doma nespēj izzināt Bezgalību, jo šis jēdziens ir ārpus mūsu saprāta robežām.

(30) Nebrīnies, kā par vēlmi Bezgalībā, kas augstāka par jebkuru ideju, ir iespējams sacīt „tai radās vienkārša vēlme…”

Tas ir pirmais nodoms: atklāt savus vārdus radījumos – Viņa iedarbības, Radītāja attieksmi pret radījumu. Un tik lielā mērā, lai varētu pateikt, ka tas atklājās un izpaudās Bezgalības vienkāršajā vēlmē. Tas ir, lielākā Radītāja vēlme – lai radījumi Viņu sajustu.

Tāpēc, ka to sapratīsi, atgriežoties pie iepriekš noskaidrotā, ka katrā radībā noteikti ir vēlme saņemt baudu no Radītāja. Taču Bezgalības pasaulē šī „vienkāršā vēlme” ir stāvoklī „Viņš un Viņa vārds – vienoti”, kā sacīts pirmajā sadaļā „Pirkei de rabbi Eliezer” un tālāk ARI vārdos.

Bija tāds dižens kabalists, Eliezers, kura izteicieni nereti tiek izmantoti kabalā, lai apzīmētu tos vai citus stāvokļus. Tad, lūk, viņš sacīja, ka Bezgalības pasaulē stāvoklis ir tāds, ka „Viņš un Viņa vārds – vienoti”. Tāpēc, ka Bezgalībā „gaisma” tiek dēvēta „Viņš”, bet „vēlme saņemt” Bezgalībā tiek dēvēta „Viņa vārds” un tie abi atrodas vienkāršas vienotības stāvoklī, kad starp viņiem nav ne mazākās sašķeltības. Citiem vārdiem, starp gaismu un kli patreiz vēl nav sašķeltības. Un turpmāk tas tiek attēlots ARI tekstā.

Taču „sašķeltība” un „vienotība”, par kurām šeit tiek runāts, nav jāpielīdzina sašķeltībai un vienotībai, kas attiecas uz materiālajiem jēdzieniem, kad atšķirību nosaka kustība – vietas attālināšanās un vietas pietuvošanās…

Garīgās kustības, darbības, notikumus mēs nekādā gadījumā nedrīkstam uztvert tādā veidā. Kādēļ nedrīkst, kāpēc ir aizliegts? Gluži vienkārši tāpēc, ka, ja garīgumu mēs iztēlosimies tādā veidā, tad par to nekad nesaņemsim pareizu priekšstatu, nekad neiekļūsim šajā garīgajā ainā. Mēs jau runājām, ka nepieciešams pareizi atšifrēt katru vārdu, katru jēdzienu. Ja attālināšanos es iztēlošos kā fizisku attālinājumu, man pret to nebūs pareizas attieksmes, neradīsies trūkums, sajūta, ka manī tas neeksistē, – es nespēšu izraisīt sevī pareizu reakciju.

Ja „attālinājumu” es tulkošu kā īpašību raupjumu, pasliktinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli, tad, protams, pret to es jau attiekšos citādi. „Attālinos”, – tas ir, kļūstu sliktāks, mainos. „Krītu” – nozīmē atraujos no labestības, mūžības, pilnības. Visi termini man jātulko jūtu valodā. Nav svarīgi, cik pareizi tie man šķiet. Jebkurā gadījumā tie visi ir egoistiski, taču es sevi vismaz ievadu kādā ticamākā ainā. No ģeometrijas pārceļu sevi jūtu sfērā, bet jūtas jau ir tas, ko dēvē par radījumu. Jūtas ir tas, ko izjūt vēlme baudīt. Tādēļ tā saka:

Taču „sašķeltība” un „vienotība”, par kurām šeit tiek runāts, nav jāpielīdzina sašķeltībai un vienotībai, kas attiecas uz materiālajiem jēdzieniem, kad atšķirību nosaka kustība – vietas attālināšanās un vietas pietuvošanās, jo garīgā būtība, kā zināms, vispār neaizņem vietu. Taču zini, ka sašķeltība garīgajos objektos notiek tikai „formas izmaiņas” gadījumā. Tādējādi, ja viena garīgā būtība iegūst sev papildu formu, kas atšķiras no jau esošās formas, tādā gadījumā šī garīgā būtība jau ir izgājusi no īpašības „viens” divās atsevišķās īpašībās, kas viena no otras attālinās atbilstoši pretstatam, kas ir šajās divās formās. Un tāpat kā materiālās būtības attālinās un savienojas viena ar otru, attālinoties no vietas vai pietuvojoties vietai, tāpat arī garīgās būtības atdalās un savienojas, pateicoties formas atšķirībai un formas līdzībai…

Cilvēkam ir jājūt sevī tādas īpašības kā „labāk – sliktāk”, „patīkamāk – nepatīkamāk” pretstatā īpašībām „attālināšanās – satuvināšanās”, „izplešanās – saspiešanās”. Tas ir, visi jēdzieni, parametri, termini man ir jātulko sevī jūtu valodā, bet pēc tam jau atkarībā no manas garīgās pakāpes, garīgā līmeņa, es arvien precīzāk spēšu noteikt šīs jūtas sevī. Tas vairs nav atkarīgs no mana nodoma vai manas centības, tas ir atkarīgs tikai no tā, kā esmu garīgi labojies, no manas pietuvināšanās garīgumam. Un lai gan ikreiz fizikas un matemātiskos jēdzienus es tieši tāpat tulkošu jutekliskajos, taču jutekliskajā izpratnē tie man pastāvīgi mainīsies un arvien vairāk pietuvināsies garīgajiem.

…Kad formas izmaiņas (īpašību atšķirība) atdala vienu būtību no otras, bet formas līdzība (īpašību līdzība) tās savieno vienu ar otru. Un iegaumē to, jo tā ir Zinātnes galvenā atslēga.

Un tagad saproti minētā jēdziena „Viņš un Viņa vārds – vienoti” jēgu, kā arī izteiciena „vienkārša vienotība” būtību, kam Bezgalībā mēs pievēršam īpašu uzmanību…

Ko nozīmē „Bezgalībā”? – Vienīgajā eksistējošajā stāvoklī, kuru sākotnēji radīja Radītājs. Visi nākamie stāvokļi – neeksistē. Tie tikai – kā lai to pasaka? – speciāli ir mums „uzmesti”. Šie sarežģītie stāvokļi ir mūsos. Kad mēs sevī visu izlabojam, attīram, tad no jauna paceļamies augšup uz šo vienīgo eksistējošo Bezgalības stāvokli – „Viņš un Viņa vārds – vienoti”. Šis stāvoklis izpaužas arī frāzē: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Šāds stāvoklis mums ir jāsasniedz.

…Kā arī izteiciena „vienkārša vienotība” būtību, kam Bezgalībā mēs pievēršam īpašu uzmanību, kur viss ir vienots un saplūst vienā avotā, jo šī vienotība ir Radītāja brīnumainā visvarenība. Tāpēc, ka jau tika noskaidrota („Or pnimi”, 6.p.) atšķirība starp Radītāju un radījumu, šī atšķirība radās formas „vēlme saņemt” dēļ, kas ir radījumā un kuras nav Radītājā, kad formas atšķirības rezultātā radījums atdalījās no Radītāja un radījums ieguva savu vārdu, lai tiktu dēvēts par „radījumu”, nevis par „Radītāju”.

Tātad par radījumu tiek dēvēta vēlme, kas ar savām īpašībām atšķiras no Radītāja.

No turienes nonāk lejup pie mums labojošā gaisma, gaisma, kas piepilda. Lai kādās pakāpēs mēs atrastos, lai ko darītu, mēs visu saņemam no turienes – no Bezgalības pasaules. Tāpēc arī patlaban, mācību laikā, ja jūs domājat par šo stāvokli, par Bezgalības pasauli, – it kā jūs gribētu tur atrasties vai it kā patiešām tajā jau atrodaties – jūs no turienes jau sākat izraisīt gaismas iedarbību uz sevi, šī gaisma jūs labo un turpmāk jūs piepildīs. Un nekādā gadījumā to nedrīkst ignorēt un nievājoši attiekties pret jebkuru teikumu, frāzi, vārdu kā jums jau zināmu. Mēs studējam ne tādēļ, lai tas mums kļūtu zināms, mēs mācāmies, lai arvien no jauna izraisītu uz sevi labojošās gaismas ietekmi. Turklāt šeit, Bezgalības pasaulē, tā ir vislielākā.

Tomēr iepriekš sacītais atstāj vietu kļūdai. Varētu domāt, ka Bezgalības gaisma, dēvēta „Viņš”, nav pilnīgā saplūsmē ar Bezgalību, dēvētu „Viņa vārds”, tas ir, ar „vēlmi saņemt” piepildījumu un gaismu, kas dēvēta „Viņš”. Tāpēc, ka visa īpašība, kas nāk no Radītāja būtības augstākās gaismas, kas dēvēta „Viņš”, ir tikai dot un tajā nav absolūti nekā no formas „vēlme saņemt”.

Bāla Sulama piezīmes jēga.

Pastāv vēlme (kli), kas dēvēta „vārds”, un gaisma, kas dēvēta „Viņš”, Radītājs, kas aizpilda visu šo vēlmi, aizpilda „Vārdu”. Šādā situācijā ir jābūt diviem objektiem, it kā divām detaļām: kli un tas, kas to piepilda. Un mēs tos varam savstarpēji atdalīt. Tā ir vēlme, bet tas – piepildījums. Bāls Sulams apgalvo, ka ir kļūdaini domāt, it kā Bezgalības gaisma, dēvēta „Viņš”, nav pilnīgā saplūsmē ar Bezgalību, dēvētu „Viņa vārds”, tas ir, ar „vēlmi saņemt” piepildījumu un gaismu, kas dēvēta „Viņš”. Tāpēc, ka visa īpašība, kas nāk no Radītāja būtības augstākās gaismas, kas dēvēta „Viņš”, ir tikai dot un tajā nav absolūti nekā no formas „vēlme saņemt”. Lai gan Bezgalībā, kas dēvēta „Viņa vārds”, ir vēlme saņemt. Tādēļ tā atšķiras no augstākās gaismas, kurā, kā noskaidrojām, nav ne mazākās vēlmes saņemt. Zināms, ka īpašību atšķirība rada šķelšanos. Tādējādi mums patiešām jāsaka, ka pastāv divi objekti un tieši tādēļ „Pirkei de rabbi Eliezer” un ARI rakstos tālāk tekstā tiek sacīts, ka tā tas nav, bet Viņš un Viņa vārds atrodas vienkāršā vienotībā tādā mērā, ka starp viņiem nav nekādu atšķirību.

Kādēļ mums principā būtu jādomā un jāprāto par tādām it kā vienkāršām un, iespējams, nenozīmīgām lietām? Kāda man starpība: vai pastāv liela atšķirība, vai neliela? Gan vienā, gan otrā gadījumā es jau iepriekš piekritīšu. Lieta ir tajā, ka kabalisti savus rakstus raksta nevis sev, bet mums, jo diskusijas, izskatīšanas tieši šajos, principā, vienkāršajos jautājumos izraisa mūsos lielāko labošanos. Tieši tāpēc rakstīts: „… „Pirkei de rabbi Eliezer” un ARI rakstos tālāk tekstā tiek sacīts, ka tā tas nav, bet Viņš un Viņa vārds atrodas vienkāršā vienotībā tādā mērā, ka starp viņiem nav nekādu atšķirību.”

Vai jūs saprotat, par kādu stāvokli mēs runājam? Radītājs un radījums saplūst pilnīgā īpašību līdzībā. Un ja es vismaz nedaudz uz to tiekšos – pie manis tieksies augstākā gaisma. To nevajadzētu ignorēt.

Un lai gan, protams, starp viņiem – starp „Viņš” un „Viņa vārds” – noteikti pastāv zināma īpašību atšķirība, neraugoties uz to, tā pilnīgi tur nedarbojas. Tas ir, šī īpašību atšķirība netraucē pat vispilnīgākai saiknei starp „Viņš” un „Viņa vārds”. Un lai gan mēs to nesaprotam (Bāls Sulams šeit tieši akcentē, ka mēs, tie, kuri atrodamies šeit, nevis Bezgalības pasaulē, nesaprotam, kāpēc tas tā ir), tomēr, bez šaubām, tas tā ir. Tāpēc, ka par to ir sacīts „Pirkei de rabbi Eliezer” un ARI rakstos, taču viņi atradās un atrodas šajā stāvoklī, un sniedz mums par šo stāvokli savu slēdzienu.

Lai gan arī mēs nesaprotam, kā tas var būt, taču mums tas jāpieņem kā fakts un uz to jāpamatojas. Turklāt mūsu sajūtas un abstraktie secinājumi (un tas jāzina jau iepriekš) nāk tikai no mūsu mazās pakāpes un, protams, pastāvīgi var mainīties. Un lai gan mēs to nesaprotam – kā tie (kli un gaisma) var atrasties pilnīgā vienotībā un tajā pašā laikā var sacīt, ka ir Viņš un ir Viņa vārds, tas ir, it kā viens anulē otru, tomēr, bez šaubām, tas tā ir.

Par to sacīts, ka absolūti nekāda doma nespēj izzināt Bezgalību, jo šis jēdziens ir ārpus mūsu saprāta robežām.

Doma šajā gadījumā nozīmē to, ko mēs varam iztēloties. Mēs, tie esam visi, kas virzās augšup pa garīgajiem pakāpieniem un kas nav sasnieguši Bezgalību. Pat tie, kas atrodas vienu pakāpi zemāk par Bezgalību, nespēj to iztēloties, jo tieši kategorija „Bezgalība” veido šo īpašo stāvokli, kad „Viņš un Viņa vārds – vienoti”, lai gan eksistē kā divi atsevišķi objekti.

<<14.kurss-4                 14.kurss-6>>