Kabalas zinātne Latvijā

<<14.kurss-2                 14.kurss-4>>

1.2. Jēdzieni: „brīva vieta”, „tukšs gaiss”, „telpa”

 (4) Skaidrojums: tāpēc ka iepriekš, pirms radās pasaules, kas bija tikai Bezgalība, nebija tur „brīvas neaizpildītas vietas”, tas ir, trūkuma vietas, lai būtu iespējams saņemt tajā labošanos, jo augstākā gaisma aizpildīja šo vietu tā, ka neatstāja zemākajiem vietu, lai norobežotos tajā un pievienotu kaut ko vairāk par tās pilnību.

Un tikai notikušās ierobežošanās rezultātā izveidojās trūkuma stāvoklis un radās labošanai brīva vieta. Taču nekļūdies, jo grāmatā teiktais nenozīmē materiālo vietu. 

(5) Tas nenozīmē materiālo gaisu, tā ir garīgās gaismas kategorija, kas tā tiek dēvēta. Ir divas gaismas kategorijas katrā pilnā parcufā, tās dēvē par „hohma gaismu” un „hasadim gaismu”.

 Hohma gaisma ir parcufa būtība, tas ir, tajā esošais dzīvības spēks.

 Hasadim gaisma ir gaisma, kas tikai ietērpjas hohma gaismā parcufā, jo hohma gaisma nespēj ietērpties parcufā, ja iepriekš neietērpsies hasadim gaismā.

 Taču reizēm, kad parcufim atrodas mazajā stāvoklī – katnut, tajos ir tikai hasadim gaisma. Un zini, ka šī hasadim gaisma tiek dēvēta par „avir” vai „ruah”. Un ja tā ir pati par sevi, bez hohma gaismas, tā tiek dēvēta par „avir reikani” (tukšu gaisu), tas ir, to ir iztukšojusi hohma gaisma un tāpēc gaida, ka hohma gaisma tajā izplatīsies un piepildīs to.

Un ARI mums skaidro, ka iepriekš, pirms radās pasaules, tas ir, Bezgalībā, šis jēdziens – „tukšs gaiss” – realitātē vispār neeksistēja, jo nav tur jebkāda trūkuma, kā jau tika noskaidrots.

 (6) Lai paskaidrotu šo vārdu, nepieciešams, lai tu iepriekš uzzinātu, kāda ir garīgās kli būtība. Un tā ir tajā, ka, ņemot vērā, ka radījums saņem dzīvinošo piepildījumu no Radītāja, tad radījumam ir jābūt vēlmei un tieksmei saņemt no Viņa šo piepildījumu.

 Un zini, ka šīs vēlmes un tieksmes mērs ir visas matērijas kopums radījumā. Tādā veidā, ka viss, kas ir radījumā, izņemot šo matēriju, vairs neattiecas uz radījuma matēriju, bet uz to piepildījumu, kuru viņš saņem no Radītāja.

Turklāt šī matērija ir katra radījuma, katra parcufa, katras sefiras lieluma un līmeņa mērs. Tāpēc, ka augstākās gaismas izplatīšanās, kas nāk no Radītāja, bez šaubām, bija neizmērojama un nenovērtējama, un tikai radījums saviem spēkiem rada piepildījuma lielumu, jo saņem ne vairāk un ne mazāk, bet atbilstoši savas tieksmes un vēlmes saņemt pakāpei, tas ir kritērijs, kas pieņemts garīgajā, tāpēc ka tur nekas nenotiek piespiedu kārtā un viss ir atkarīgs no vēlmes.

Tāpēc tieši šo „vēlmi saņemt” mēs dēvējam par radījuma saņemošo kli. Un tā tiek uzskatīta par radījuma matēriju, kuras dēļ radījums zaudēja kategoriju „Radītājs”, lai tiktu dēvēts vārdā „radījums”, jo iekļauts tādā matērijas veidā, kāda nekādā mērā un nekādā gadījumā nav Radītājā, jo šī vēlme saņemt Radītājā vispār neeksistē. No kā tad lai Viņš saņem? Un pacenties to izprast.

Tālāk mēs noskaidrosim, ka šajā matērijā ir četras saņemšanas pakāpes – no katnut līdz gadlut. Un tikai uz ceturto pakāpi, kas ir vislielākās saņemšanas stāvoklis, kas visā savā pilnībā atrodas tikai Bezgalībā – pirms tika radītas pasaules – tika izdarīts ierobežojums. Tālāk noskaidrosies, ka tā iztukšojās no visa piepildījuma, kas bija tai no piederības Bezgalībai un palika neaizpildītas „telpas” stāvoklī. Tas arī nozīmē ARI sacīto: pirms tika radīta pasaule, tas ir, Bezgalībā, nebija šī stāvokļa – neaizpildīta „telpa”.

 

TEKSTA KOMENTĀRS

 Un nebija (4) brīvas neaizpildītas vietas (5) tukša gaisa un (6) tukšas telpas veidā.

… Nebija (4) brīvas neaizpildītas vietas…

Ko nozīmē „brīva vieta”?

(4) Skaidrojums: jo iepriekš, pirms izveidojās pasaules, kad eksistēja tikai Bezgalība, tur nebija „brīvas vietas”, tas ir, trūkuma vietas, lai būtu iespējams tajā saņemt labošanos, jo augstākā gaisma aizpildīja šo vietu tā, ka neatstāja vietu zemākajiem, lai tajā norobežotos un pievienotu kaut ko, kas pārsniedz augstākās gaismas pilnību.

Un tikai notikušā ierobežojuma rezutātā radās trūkuma stāvoklis, un radās brīva vieta, kurā varētu veikt labošanos. Taču nekļūdies, jo grāmatā netiek runāts par materiālo vietu.

Šeit jau Bāls Sulams atstāj iespēju turpmāk paskaidrot: kādēļ bija nepieciešamas pasaules, kāds bija to radīšanas cēlonis. Tieši pateicoties šīs pilnības ierobežojumam, radās nepilnības stāvoklis, lai pēc tam mēs šajā absolūti tukšajā, brīvajā no pilnības, absolūti nepilnīgajā telpā, ienestu pilnību no sevis – tāpat kā no augšienes to ienesa un aizpildīja Radītājs. Tas ir cilvēka uzdevums.

Radītājs rada radījumu, pēc tam to pilnīgi atstāj un cilvēkam šis radījums jāpiepilda tāpat kā to izdarīja Radītājs. Līdz ar to cilvēks pilnībā aizvieto Radītāju, pilnībā Viņam līdzinās gan lielumā, gan augstumā, atbilstoši iedarbības efektivitātei.

Tapēc viņš skaidro, ka pirms pasauļu radīšanas nebija brīvas vietas, tas ir, trūkuma vietas, lai būtu iespējams tajā saņemt labošanos, jo augstākā gaisma aizpildīja šo vietu tā, ka neatstāja vietu zemākajiem, lai tajā norobežotos un pievienotu kaut ko, kas pārsniedz augstākās gaismas pilnību.

Un tikai notikušā ierobežojuma rezutātā…

Tas ir, kā rezultātā tad arī radās pasaules. Vārds „olàm” (tulkojumā no ebreju v. – „pasaule”) cēlies no vārda „alamà” (apslēptība) – tas ir, pakāpeniska Radītāja pilnības apslēptība. Radītāja apslēptības pakāpes tiek dēvētas par pasaulēm.

Un tikai notikušā ierobežojuma rezutātā radās trūkuma stāvoklis, un radās brīva vieta, kurā varētu veikt labošanos. Taču nekļūdies, jo grāmatā netiek runāts par materiālo vietu.

Iztēlosimies visas šīs vietas vismaz kā vēlmes: tukša – piepildītāka – pilnīgi piepildīta vēlme, kad nepastāv jebkāda iespēja vēl jebko pievienot vēlamajam un tā tālāk.

Un nebija (4) brīvas neaizpildītas vietas (5) tukša gaisa veidā…

Kāda šeit saistība ar gaisu? Acīmredzot, šajā vietā ir dažādi iespējamie piepildījumi: vai kā Radītāja pilna gaisma, absolūti vienkārša, pilnīga, vai kā atsevišķi, vājāki piepildījumi. Ko Bāls Sulams vēlas pateikt? To, ka nebija pilnīgi nekāda piepildījuma – pat daļēja, tukša gaisa veidā.

Ko nozīmē „tukšs gaiss”?

(5) Tas nenozīmē materiālo gaisu, tā ir garīgās gaismas kategorija, kas tā tiek dēvēta. Ir divas gaismas kategorijas katrā pilnā parcufā, tās dēvē par „hohma gaismu” un „hasadim gaismu”.

Hohma gaisma ir parcufa būtība, tas ir, tajā esošais dzīvības spēks.

Hasadim gaisma ir gaisma, kas tikai ietērpjas hohma gaismā parcufā, jo hohma gaisma nespēj ietērpties parcufā, ja iepriekš neietērpsies hasadim gaismā.

Taču reizēm, kad parcufim atrodas mazajā stāvoklī – katnut, tajos ir tikai hasadim gaisma. Un zini, ka šī hasadim gaisma tiek dēvēta par „avir” vai „ruah”. Un ja tā ir pati par sevi, bez hohma gaismas, tā tiek dēvēta par „avir reikani” (tukšu gaisu), tas ir, to ir iztukšojusi hohma gaisma un tāpēc gaida, ka hohma gaisma tajā izplatīsies un piepildīs to.

Un ARI mums skaidro, ka iepriekš, pirms radās pasaules, tas ir, Bezgalībā, šis jēdziens – „tukšs gaiss” – realitātē vispār neeksistēja, jo nav tur jebkāda trūkuma, kā jau tika noskaidrots.

(5) Tas nenozīmē materiālo gaisu (viņš pastāvīgi to akcentē), tā ir garīgās gaismas kategorija, kas tā tiek dēvēta. Ir divas gaismas kategorijas katrā pilnā parcufā, tas ir, jebkurā radījuma stāvoklī, tās dēvē par „hohma gaismu” un „hasadim gaismu”.

Radītāja attieksme pret radījumu, stāvoklis, kad radījums sajūt Radītāju, tiek dēvēts par „gaismu”. Pastāv diva veida Radītāja izjūtas: kā hohma gaisma un kā hasadim gaisma.

Hohma gaisma ir parcufa, radījuma, būtība, tas ir, tajā esošais dzīvības spēks.

Tas ir, atbilstoši tam, kā parcufs sajūt hohma gaismu (hohma gaismas jēdzienu mēs izskatīsim vēlāk), tāpat tas sajūt dzīvības gaismu. Hohma gaismas izplūšanu no parcufa parcufs sajūt kā eksistences izbeigšanos.

Hasadim gaisma ir gaisma, kas tikai ietērpjas hohma gaismā parcufā (tas ir, tā ir palīggaisma, kas palīdz sajust hohma gaismu), jo hohma gaisma nespēj ietērpties parcufā, ja iepriekš neietērpsies hasadim gaismā.

Citiem vārdiem, Bāls Sulams mums klāsta par noteikumu: „Ja tu savā stāvoklī, kurā tu vispār neko nesajūti, gribi sajust Radītāju – gaismu hohma, zini, ka tu spēsi to izdarīt tikai tādā mērā, kādā tev būs otra gaisma – hasadim gaisma.” Tas ir, zināmā veidā man jānonāk pie sapratnes, ka pastāv kādi papildu noteikumi, lai sajustu Radītāju. Lūk, par šiem Radītāja sajušanas papildu noteikumiem mums klāsta kabalas zinātne. Šī gaisma, kas nepieciešama, lai sajustu Radītāju, proti, hasadim gaisma, ir vienīgais, kas mums nepieciešams.

Radītājs aizpilda ar sevi visu, Viņš neizzūd, Viņš nekur neslēpjas, tikai – redziet, ko viņš raksta – hohma gaisma nespēj ietērpties parcufā, tas ir, radījumā, ja iepriekš neietērpsies hasadim gaismā. Tātad, galvenais – kaut kādā veidā man jāiegūst šī hasadim gaisma un atbilstoši tam, cik lielā mērā tā man būs, es acumirklī sajutīšu Radītāju.

Gluži kā sajūtas esība: ja man ir jūtas, „taustekļi”, tad es varu sajust objektu. Taču objekts eksistē arī pretējā gadījumā – vienkārši es tam nepieskaros – tas atrodas manī un man apkārt, bet pilnīgi citā realitātes apjomā, citā dimensijā. Sākt sajust kaut ko garīgi var tikai hasadim gaismā. Tas ir, man jākļūst par šīs gaismas avotu.

Hohma gaisma ir tas, kas nāk no Radītāja, tas ir pats Radītājs, tas, kas aizpilda absolūti visu, nekur neizzūd un neeksistē nekas tāds, kas varētu no Viņa paslēpties. Hasadim gaisma ir gaisma, kuras avotam man jākļūst. Ja es spēšu sev apkārt ģenerēt šo hasadim gaismu, tad atbilstoši tam, cik lielā mērā ap mani izplatīsies hasadim gaisma, es sajutīšu hohma gaismu, sajutīšu Radītāju sev apkārt un sevī.

…Hohma gaisma nespēj ietērpties parcufā, ja iepriekš neietērpsies hasadim gaismā. Taču reizēm, kad parcufim atrodas mazajā stāvoklī – katnut, tajos ir tikai hasadim gaisma.

Tas ir, acīmredzot, ir tāda hasadim gaisma, kad es jūtu savu eksistenci, taču nesajūtu Radītāju. Tas ir, mana eksistence vēl nav dzīves esība. Kā teic Bāls Sulams, hohma gaisma ir parcufa būtība, tā dzīves mēraukla.

Ja es ģenerēju hasadim gaismu, taču mazā daudzumā, mazā jaudā, mazā intensitātē un tās ir nepietiekami, lai tajā ietērptos hohma gaisma, tad es droši vien arī eksistēju, taču šī eksistence netiek dēvēta par dzīvi, patstāvīgu dzīvi. Es neizraisu Radītāja ietērpšanos manī, es tikai tik tikko eksistēju tādā mazā stāvoklī (katnut), gluži kā zīdainis mūsu pasaulē, kurš neapzinās savu eksistenci.

Un zini, ka šī hasadim gaisma tiek dēvēta par „avir” vai „ruah”.

Mums apkārt ir gaiss, kas var tikt dēvēts: „avir” (burtiskā noz. – „gaiss”) – tas, kas vienkārši aizpilda starp mums esošo telpu, vai „ruah” (burtiskā noz. – „vējš”) – šī telpas aizpildītāja kustības stāvoklis, tā izmaiņas.

Un ja tā (hasadim gaisma) ir pati par sevi, bez hohma gaismas, tā tiek dēvēta par „avir reikani” (burtiskā noz. – „tukšs gaiss” – neaizpildīts ar hohma gaismu), tas ir, to ir iztukšojusi hohma gaisma…

Kāpēc tad šis tukšais gaiss mums tik svarīgs? Tāpēc, ka tajā ir viena interesanta īpašība – un tāpēc gaida, ka hohma gaisma tajā izplatīsies un piepildīs to.

Tas ir, šī hasadim gaisma, kuru es varu ģenerēt savā mazajā stāvoklī, ir gaidīšanas gaisma, lūguma, piedošanas, lūgšanās, lūgšanas gaisma. Sākotnēji manī esošā mazā gaisma – hasadim gaisma – pakāpeniski kļūst tik spēcīga, ka rezultātā tajā jau ietērpjas hohma gaisma, tajā izpaužas hohma gaisma.

Ko es ar to vēlos teikt? Proti, ka hohma gaisma eksistē pastāvīgi, tā aizpilda visu apjomu. Radītājs nekur neizzūd. Tikai es, atbilstoši savas hasadim gaismas intensitātei, izraisu – kā uz fotopapīra – hohma gaismas izpausmi un atbilstoši tam, cik lielā mērā hohma gaisma izpaužas hasadim gaismā, es sajūtu Radītāju.

Un ARI mums skaidro, ka iepriekš, pirms radās pasaules, tas ir, Bezgalībā, šis jēdziens – „tukšs gaiss” – realitātē vispār neeksistēja, jo nav tur jebkāda trūkuma.

Radījums atrodas tādā pilnības stāvoklī, pastāvīgā stāvoklī, kuram nav iespējams jebko pievienot. Un tāpēc, lai radījumam dotu iespēju justies patstāvīgam, Radītājam bija jāizzūd no viņa sajūtām. Viņam nācās atstāt šo radību ārpus Sevis, bija spiests tā rīkoties, lai radījumam dotu iespēju būt patstāvīgam. Taču, ko nozīmē būt patstāvīgam? Ja radījumu atstāt bez Radītāja, vai tad viņš būs patstāvīgs? Šajā gadījumā radījums atradīsies savas būtības, savu vēlmju sajūtās, – un šīs vēlmes taču arī bija radījusi gaisma, tikai kā pretējas tai.

Tātad pilnībā piepildīt ar Sevi radījumu vai atstāt šo radījumu bez Sevis sajušanas – nozīmē vienalga atstāt radījumu kādā vienā no iepriekš noteiktiem stāvokļiem. Un šos stāvokļus jau precīzi diktē Radītāja ietekme – Viņa klātbūtne vai tās neesība. Radījums turklāt nebūs patstāvīgs – tam būs atņemta gribas brīvība, rīcību brīvība. Turklāt nepaliks tā, ko mēs dēvējam par „radījumu”, „radīto”, tas ir, tā, kurš iziet ārpus Radītāja robežām (ebreju v. vārds „brija” – radījums – no vārda „bar” – ārējais), ārpus jebkādas Viņa ietekmes.

Kā tad mēs vispār varam iedomāties radījumu, kurā nepastāvētu jebkāds spiediens ne no sevis paša – savas dabas puses, kuru radījis Radītājs – ne no Radītāja, kurš piepilda? Vai šāds stāvoklis ir teorētiski iespējams – būt neatkarīgam ne no kā? Un kas tālāk – saistībā ar ko rīkoties, ko tādā gadījumā sajust, uz ko pamatoties? Ko nozīmē būt radījumam un tajā pašā laikā būt neatkarīgam ne no kā? Uz kāda pamata es būšu neatkarīgs ne no kā?

Ja mēs uzdosim sev visus šos jautājumus, tad redzēsim, cik grūti radīt tādus apstākļus, lai radījums varētu tikt dēvēts par radījumu. Bezgalībā tas nav iespējams, jo Radītājs tur aizpilda visu un radījumam nepaliek pilnīgi nekāda brīva vieta, tas ir, kustības brīvība. Taču tas nav iespējams arī tukšajā telpā, kuru Radītājs pilnībā atstāja, jo tajā pašā laikā radījums vienalga paliek kaut kādās sākotnējās īpašībās (pieņemsim, savās), kas pretējas Radītāja īpašībām. Taču gala rezultātā tas jebkurā gadījumā nāk no viena un tā paša avota.

Taču, vai vispār ir trešais stāvoklis – ne Radītājs un ne radījums, bet kaut kas pilnīgi neatkarīgs? Kā to var panākt, jo ir taču tikai viens avots – Radītājs? Ideālā variantā mums jārunā par radījumu kā radušos kaut kur no ārpuses. Taču, kā tas var būt, ja eksistē tikai Radītājs un izņemot Viņu nekā cita nav, un Viņš pēc tam rada radījumu? Kas tad vēl var rasties no ārpuses?

Lūk, radīt tādu noteikumu, ka radījums patiešām būs brīvs, it kā radies no ārpuses, ir Radītāja uzdevums radījumā, un šo noteikumu dēvē par nonākšanu lejup no augšienes uz leju.

Tas ir, visu pasauļu radīšanas mērķis, sākot no Bezgalības, nozīmē ne tikai Radītāja pakāpenisku aiziešanu no šī Bezgalības stāvokļa, atstājot radījumus arvien lielākā tukšumā, tumsā, bez Sevis, – ar to vēl nav diezgan, nepietiek pilnībā izzust un nepietiek kaut kādā veidā saglabāt savu daļēju klātbūtni. Jārada īpaši apstākļi, it kā radījuma pilnīga neatkarība gan no viņa personīgās dabas, gan no Radītāja būtības.

Un nebija (4) brīvas neaizpildītas vietas (5) tukša gaisa un (6) tukšas telpas veidā.

Kas ir „telpa”?

(6) Lai paskaidrotu šo vārdu, nepieciešams, lai tu iepriekš uzzinātu, kāda ir garīgās kli būtība. Un tā ir tajā, ka, ņemot vērā, ka radījums saņem dzīvinošo piepildījumu no Radītāja, tad radījumam ir jābūt vēlmei un tieksmei saņemt no Viņa šo piepildījumu.

Un zini, ka šīs vēlmes un tieksmes mērs ir visas matērijas kopums radījumā. Tādā veidā, ka viss, kas ir radījumā, izņemot šo matēriju, vairs neattiecas uz radījuma matēriju, bet uz to piepildījumu, kuru viņš saņem no Radītāja.

Turklāt šī matērija ir katra radījuma, katra parcufa, katras sefiras lieluma un līmeņa mērs. Tāpēc, ka augstākās gaismas izplatīšanās, kas nāk no Radītāja, bez šaubām, bija neizmērojama un nenovērtējama, un tikai radījums saviem spēkiem rada piepildījuma lielumu, jo saņem ne vairāk un ne mazāk, bet atbilstoši savas tieksmes un vēlmes saņemt pakāpei, tas ir kritērijs, kas pieņemts garīgajā, tāpēc ka tur nekas nenotiek piespiedu kārtā un viss ir atkarīgs no vēlmes.

Tāpēc tieši šo „vēlmi saņemt” mēs dēvējam par radījuma saņemošo kli. Un tā tiek uzskatīta par radījuma matēriju, kuras dēļ radījums zaudēja kategoriju „Radītājs”, lai tiktu dēvēts vārdā „radījums”, jo iekļauts tādā matērijas veidā, kāda nekādā mērā un nekādā gadījumā nav Radītājā, jo šī vēlme saņemt Radītājā vispār neeksistē. No kā tad lai Viņš saņem? Un pacenties to izprast.

Tālāk mēs noskaidrosim, ka šajā matērijā ir četras saņemšanas pakāpes – no katnut līdz gadlut. Un tikai uz ceturto pakāpi, kas ir vislielākās saņemšanas stāvoklis, kas visā savā pilnībā atrodas tikai Bezgalībā – pirms tika radītas pasaules – tika izdarīts ierobežojums. Tālāk noskaidrosies, ka tā iztukšojās no visa piepildījuma, kas bija tai no piederības Bezgalībai un palika neaizpildītas „telpas” stāvoklī. Tas arī nozīmē ARI sacīto: pirms tika radīta pasaule, tas ir, Bezgalībā, nebija šī stāvokļa – neaizpildīta „telpa”.

 (6) Lai paskaidrotu šo vārdu, nepieciešams, lai tu iepriekš uzzinātu, kāda ir garīgās kli būtība (ebreju v. – „tilpne”). Un tā ir tajā, ka, ņemot vērā, ka radījums saņem dzīvinošo piepildījumu no Radītāja (maacil), tad radījumam ir jābūt vēlmei un tieksmei saņemt no Viņa šo piepildījumu.

Pievērsiet uzmanību sacītajam: „… kāda ir garīgās kli būtība”.

Ko nozīmē radījuma būtība?

Radījuma būtība nav tikai vēlmē kaut ko vēlēties. Vienkārši vēlēties nozīmē, ka sākotnēji ir tāda vajadzība. Nē, šeit Bāls Sulams runā par vēlmi un tieksmi saņemt dzīvinošo piepildījumu no Radītāja. Vai redzat, cik sarežģīts noteikums: radījumam ir jābūt vēlmei saņemt dzīvinošo piepildījumu no Radītāja, un šai vēlmei ir jābūt ne tikai vēlmei, bet tieksmei saņemt šo dzīvinošo piepildījumu no Radītāja.

Kāda ir atšķirība starp vēlmi saņemt dzīvinošo piepildījumu no Radītāja un tieksmi saņemt dzīvinošo piepildījumu no Radītāja? Vēlme mūsos izpaužas dabiskā veidā, nevis kādu mūsu rīcību rezultātā. Vēlme rodas mūsos pati. Tieksme ir tas, kas mums sevī jāveido, uz ko mums nav pilnīgi nekādas sliecības, pirmdatu.

Lai rastos tieksme pēc dzīvinošā piepildījuma, ko mēs saņemam no Radītāja, nepieciešami vairāki komponenti:

• Radītājs;
• dzīvība, kas nāk no Viņa;
• izzināšana – ko tieši nosaka šis jēdziens „dzīvība”;
• dzīvības baudīšana ( pilnīgi iespējams, ka radīsies jautājums: vai es varu to baudīt?);
• tieksme baudīt dzīvību, šī tieksme sākumā ir sevī jāveido.

Lai manī rastos visi šie nosacījumi, nepieciešama Radītāja apslēptība aiz piecām pasaulēm, un tās precīzi seko šādā kārtībā: „tieksme” – „baudīt” – „dzīvību” – „ko saņemam no Radītāja”. Tas arī ir viss.

Un zini, ka šīs vēlmes un tieksmes mērs ir visas matērijas kopums radījumā. Tādā veidā, ka viss, kas ir radījumā, izņemot šo matēriju, tas ir, izņemot šo tieksmi, vairs neattiecas uz radījuma matēriju, bet uz to piepildījumu, kuru viņš saņem no Radītāja.

Tātad, Universā nav nekā cita, izņemot šos divus parametrus: tieksmi baudīt dzīvību, ko saņem no Radītāja, un dzīvības baudīšanas gaismu, kas nāk no Radītāja. Turpretī gaisma un radījums, tas ir, bauda un vēlme to iegūt sākotnēji doti no Radītāja tikai kā pirmdati.

Citiem vārdiem, tas, kas mums jāģenerē sevī, ir šī tieksme baudīt dzīvību, kas nāk no Radītāja un tas, ko es rezultātā no Viņa saņemšu, – šie divi parametri nekādā veidā nav radīti, neizpaužas, bet tikai doti man kā tīri teorētiski. Ja es atklāšu, atradīšu sevī kādu savu tieksmes pēc Radītāja avotu, tas būs pilnīgi jauns stāvoklis Universā, un tad no Radītāja nonāks lejup šī pilnīgi jaunā dzīvības baudīšanas gaisma. Sākotnēji šāda stāvokļa nav.

Turklāt šī matērija ir mērs, kas nosaka katra radījuma lielumu un līmeni…

Tas ir, dvēseles lielums ir tieksmes pēc Radītāja lielums.

Lai ikviens sev uzdod jautājumu: kāda ir viņa dvēsele, kāda patiesībā ir viņa tieksme baudīt dzīvību, kas nāk no Radītāja? Un tad, kad tiek teikts par to, kāda dvēsele ir cilvēkā, kāda ir šīs dvēseles struktūra, vai tā ir ikvienā no mums, ikvienā no septiņiem miljardiem cilvēku, cik daudz ir dvēseļu un tā tālāk, nepieciešams saprast, tieši kas tiek domāts ar dvēseli. Dvēsele nav stingra konstrukcija, bet katrs no mums to ir izveidojis (ja ir izveidojis) kā patiesas tieksmes mērauklu sasniegt to gaismu, kas dēvēta par „dzīvību, kas nāk no Radītāja”.

Turklāt šī matērija ir katra radījuma, katra parcufa, katras sefiras lieluma un līmeņa mērs. Tāpēc, ka augstākās gaismas izplatīšanās, kas nāk no Radītāja, bez šaubām, bija neizmērojama un nenovērtējama…

Tas ir, no Radītāja puses nav nekādu ierobežojumu, mēru. Tādā pakāpē, kādā es tiecos pie Viņa, es radu šo mēru – starošanu pretējā virzienā, uz mani, Viņa dzīvinošo gaismu.

…Un tikai radījums saviem spēkiem rada piepildījuma lielumu, jo saņem ne vairāk un ne mazāk, bet atbilstoši savai tieksmei un vēlmei saņemt dzīvinošo gaismu no Radītāja, tas ir kritērijs, kas pieņemts garīgajā, – to mēs dēvējam par radījumu – spēku, ko cilvēks sevī izveido, bet nevis kurš nāk no augšienes. Šis spēks nekad iepriekš no Radītāja nav nācis un nevar nākt. Tas rodas mūsos tikai pateicoties brīvas gribas izpaudumam.

…Tāpēc, ka tur nekas nenotiek piespiedu kārtā un viss ir atkarīgs no vēlmes. Šeit viņš klāsta par vienu lietu – ka garīgajā nav piespiešanas. Radītājs nevar pēc savas izvēles vai kādām darbībām izraisīt mūsos tieksmi pēc Viņa. Vispār, jo dziļāk mēs izzinām Universu, jo vairāk pārliecināmies, ka visa problēma ir tikai tajā aspektā, ka sasniegt patiesu patstāvību var tikai radot sev tādus noteikumus, kad mēs pilnībā būsim neatkarīgi gan no sevis, gan no Radītāja, kas principā ir viens un tas pats.

Tāpēc tieši šo „vēlmi saņemt” mēs dēvējam par radījuma saņemošo kli (tilpni). Un tā tiek uzskatīta par radījuma matēriju, kuras dēļ radījums zaudēja kategoriju „Radītājs”, lai tiktu dēvēts vārdā „radījums”, jo iekļauts tādā matērijas veidā, kāda nekādā mērā un nekādā gadījumā nav Radītājā, jo šī vēlme saņemt Radītājā vispār neeksistē. No kā tad lai Viņš saņem? Un pacenties to izprast.

Šeit Bāls Sulams jau liek pamatus pilnīgi jauniem jēdzieniem, viņš runā par kvalitāti, par to, kādai jābūt mūsu tieksmei pēc Radītāja.

Lūk, šī vēlme saņemt dzīvinošo gaismu vai vēlme gūt baudu no dzīvinošās gaismas, kas nāk no Radītāja, ir kli/ tilpne un tiek noteikta kā radījuma materiāls.

Kas tad ir radījuma materiāls? Tieksme pēc dzīvības, kuru saņem no Radītāja.

Un tā tiek uzskatīta par radījuma matēriju, kuras dēļ radījums zaudēja kategoriju „Radītājs”. Ja kaut kādā veidā manī rodas tieksme saņemt no Radītāja dzīvinošo gaismu, tad tikai atbilstoši šīs tieksmes pakāpei es tikšu dēvēts par radījumu. Ja man radīsies patstāvīga vēlme Viņu sasniegt un ja šīs vēlmes sākotnēji manī nebija, tad radīsies radījums, radīšanas materiāls. Un līdz ar to es atdalos no Radītāja un iegūstu patstāvīgu vārdu – „radījums”, jo rodas tāda īpašība, kuras pilnīgi nav Radītājā.

Vēlme dzīvot, baudot savu būtību, kas ietver sevī dzīvniecisko baudu (ēdiens, sekss, siltums, mājoklis, ģimene) un cilvēcisko baudu (gods, slava, bagātība, zināšanas), iemiesots manī sākotnēji, kopš dzimšanas. Tas nozīmē, ka es neesmu nošķirts no Radītāja. Dzīvojot tādā veidā es pildu to programmu, kuru Viņš manī ir iemiesojis. Šajā apstāklī nav itin nekā patstāvīga. Patstāvība rodas tikai tad, ja rodas tieksme saņemt dzīvinošo gaismu no Radītāja. Un tad šī tieksme virzīties uz priekšu tiek dēvēta par „radījumu”. Taču pirms tam mēs netiekam dēvēti par radījumu. Tāpēc apkārtējā pasaule, kuru mēs redzam, nav radība, tā nemaz nav radīta. Tādēļ garīgajā pasaulē šīs pasaules nav. Garīgā pasaule ir lauks, kur eksistē tikai tieksme sasniegt Radītāju, lai saņemtu dzīvības gaismu. Mēs vēl aplūkosim, ko nozīmē „sasniegt Radītāju, lai saņemtu dzīvības gaismu”, ko tieši nozīmē šī bauda – atdeves, līdzības bauda un tā tālāk.

Mūsu sākotnējiem definējumiem attiecībā uz tādiem jēdzieniem kā „radījums”, „cilvēks”, „vēlme” pakāpeniski jātransformējas nedaudz citā jomā, citā līmenī, kur nav mums ierasto jēdzienu: cilvēks, vēlmes, tieksmes, piepildījums, bauda. Tas viss tur neeksistē. Tiek ņemts vērā un apsvērts kā darbība tikai tieksme sasniegt Radītāju, lai saņemtu dzīvības gaismu. To dēvē par radījumu.

Ar ko to var salīdzināt? Teiksim, pastāv kaut kādi lielumi, spēki un ir to atvasinājumi. Pirmās pakāpes atvasinājums, otrās pakāpes atvasinājums. Tātad atvasinājums ir tas, kas tiek pieņemts kā apsvērums. Turklāt pats spēks netiek apsvērts. Pastāv it kā divi līmeņi (pieņemsim, ka tikai divi). Pirmais līmenis – tie ir visi sākotnējie stāvokļi, dažādas egoisma, altruisma pakāpes – viss, kas radījumā jau eksistē sākotnēji. Tas viss netiek iekļauts aprēķinā – tas viss ir Radītājs. Aprēķinā tiek iekļauts tikai tas, kas tiek veidots virs tiem – tieksme sasniegt Radītāju.

Es atkārtoju: šī matērija ir katra radījuma, katra parcufa, katras sefiras lieluma un līmeņa mērs. Tāpēc, ka augstākās gaismas izplatīšanās, kas nāk no Radītāja, bez šaubām, bija neizmērojama un nenovērtējama, un tikai radījums saviem spēkiem rada piepildījuma lielumu, jo saņem ne vairāk un ne mazāk, bet atbilstoši savas tieksmes un vēlmes saņemt pakāpei (tikai atbilstoši tieksmei rodas piepildījums), tas ir kritērijs, kas pieņemts garīgajā, tāpēc ka tur nekas nenotiek piespiedu kārtā un viss ir atkarīgs no vēlmes.

Tātad mūsu daba ir gan egoistiska, gan altruistiska, tāpat arī Radītāja darbībām un īpašībām, dabas īpašībām, jākalpo mums tikai kā sākotnējiem datiem un nekādā gadījumā nav jāietekmē mūsu lēmums patstāvīgi tiekties sasniegt Radītāju.

…Un viss ir atkarīgs no vēlmes. Mēs vēl redzēsim, kādā veidā šī vēlme brīvi realizējas. Cik tas ir sarežģīti: ievietot mūs tādā stāvoklī, kurā mēs pieņemtu brīvu lēmumu, ne teorētiski brīvu un ne kaut kādā veidā slēpjamu no sevis pašiem, bet patiešām brīvu lēmumu un radītu tieksmi.

Tāpēc tieši šo „vēlmi saņemt” mēs dēvējam par radījuma saņemošo kli. Un tā tiek uzskatīta par radījuma matēriju…

Tas ir, šo kli mēs pieņemam kā materiālu. Tieksme vai nolūks ir kas tāds, kas mums šķiet pilnīgi nemateriāls, ļoti viegls, virsbūve virs matērijas. Taču patiesībā tas ir radījuma materiāls. Un tādēļ tas tad arī nāca no kategorijas „Radītājs”, lai varētu tikt dēvēts vārdā „radījums” (tā nav vienkārši Radītāja radītā vēlme, jo Radītāja radītā vēlme nevar būt radījums), jo iekļauts tādā matērijas veidā, kāda nekādā mērā un nekādā gadījumā nav Radītājā, jo šī vēlme saņemt Radītājā vispār neeksistē. No kā tad lai Viņš saņem?

Tas nozīmē, ka šādas tieksmes Radītājā nav. Tas ir, pirmais, par ko šeit tiek runāts, – jau no labošanās viedokļa – ir vēlme saņemt radījumā. Viņš runā par to, ka radījums ir radīts kā Radītāja pretstats. Un nav lielākas pretējības par vēlmi saņemt un vēlmi atdot.

Tālāk mēs noskaidrosim, ka šajā matērijā ir četras saņemšanas pakāpes – no katnut (mazā stāvokļa) līdz gadlut (vislielākā stāvokļa). Un tikai uz ceturto pakāpi, kas ir vislielākās saņemšanas stāvoklis, kas visā savā pilnībā atrodas tikai Bezgalībā – pirms tika radītas pasaules – tika izdarīts ierobežojums. Tālāk noskaidrosies, ka tā (šī ceturtā pakāpe) iztukšojās no visa piepildījuma, kas bija tai no piederības Bezgalībai un palika neaizpildītas „telpas” stāvoklī. Tas arī nozīmē ARI sacīto: pirms tika radīta pasaule, tas ir, Bezgalībā, nebija šī stāvokļa – neaizpildīta „telpa”.

Bāls Sulams vienmēr nedaudz apsteidz notikumus. Viņš mazliet runā par nākotni, bet pēc tam atgriežas un izskaidro to jau detalizēti. Tāpat arī patlaban, viņš nekur neko nepaskaidroja par gaismas izplatīšanās četrām stadijām, taču pēc tam rezultātā iznāk, it kā mēs to jau zinām. Tāds ir viņa stils. Kāpēc viņš raksta tādā veidā? Šis jautājums mūs no jauna atgriež pie tā, kāds ir mūsu studēšanas nolūks. Mēs studējam tādēļ, lai uz sevi izraisītu apkārtējās gaismas starojumu.

Šis materiāls šķiet vienmuļš. Mēs nevaram pastāvīgi atrasties šādā saspringtībā. Mums pastāvīgi kaut kas sev jāmeklē un ne tikai mācību laikā. Tūliņ mēs iziesim no mācību stāvokļa, sāksim novirzīties no tā, iegremdēsimies pastāvīgā rosībā, turpināsim strādāt, dzīvot, katrs atradīsies kaut kādos savos stāvokļos. Vai mums ir jāaizmirst par mācībām, jānovēršas, nedaudz jāatpūšas? Vai tiešām ir iespējams pastāvīgi ar to nodarboties?

Mums jāpierod pie tā, ka mēs tiecamies uz nākamo, uz nākotnes pasauli, tas ir, uz stāvokli, kurā varam sajust Radītāju, neraugoties uz visiem mums apkārt esošajiem stāvokļiem. Pašlaik es studēju, kādā veidā sasniegt gaismu tās tiešajā veidā caur tiem augstākajiem avotiem, kurus man apraksta kabalists. Pēc pusstundas es ienākšu mūsu pasaulē. Caur visiem objektiem, caur visiem notikumiem, kas šīs dienas laikā norisināsies manā dzīvē, man jācenšas tajā visā sajust Radītāju, neatkarīgi no paša objekta. Mūsu pasaules līmenī attiecībā pret mani tas var būt pozitīvs objekts vai negatīvs – nav svarīgi. Es vēlos katrā no tiem, caur tiem atklāt Radītāju, neveicot dažādus aprēķinus, neiztēlojoties objektos kāda svētuma esību, nepielūdzot kaut kādu koka gabalu, akmeni vai cilvēku. Caur tām parādībām, kuras man sūta Radītājs, es vēlos tiekties uz to, lai Viņu sasniegtu. Es vēlos redzēt man apkārt esošo telpu tādā veidā, kā man tas ir jāredz – pilnībā aizpildītu ar Radītāja parādību. Lai es un visas parādības, kas norisinās man apkārt, un Viņš pats rezultātā pārvērstos Bezgalības pasaulē, no kuras mēs arī sākām studēt šo materiālu. Es vēlos tagad sajust sev apkārt šo telpu. Tas nozīmē pilnībā savienot sevi ar Radītāju katrā Viņa izpausmē dzīvē ap mani un manī. Ko nozīmē „manī”? Ja apkārt man fiziski nekas nemainās, tad iekšēji man ikreiz, ik mirkli, pastāvīgi jāmeklē arvien lielākas saiknes iespējas, Radītāja papildu izpausmes. Un es pakāpeniski sākšu to sajust kā sūtītu no Viņa. Un tādējādi starp mums izveidosies saruna. Es jutīšu, ko Viņš man dod, kā man jātiecas Viņu sasniegt. Dažreiz tas līdzināsies sarunai, dažreiz līdzināsies flirtam, dažreiz – kaut kādai noskaidrošanai, pat strīdam, taču rezultātā tas kļūs par sadarbību un katru reizi dzims arvien jauni centieni.

Studijas nozīmē ne vien piesaistīt sev apkārtējo gaismu, bet man tā ir jāsatver, pastāvīgi uz to jātiecas. Mēs studējām par gaismas hohma, tas ir, Radītāja sajušanas, piepildījuma ar Viņu, eksistēšanas neiespējamību, ja es neģenerēju hasadim gaismu. Tāpēc man ir jāsaprot, ka mani centieni Viņu sasniegt, pūles atklāt Viņu – tie jau ir it kā („it kā”! Nejauciet un nedomājiet, ka tas tā jau ir) tās hasadim gaismas iedīgļi, kura rezultātā patiešām nāks no manis, es pats to modināšu, un tajā patiešām ietērpsies Radītājs.

Tas viss ir praktiskas darbības, kuras mums jāpilda. Tāpēc mūsdienas dēvē par „sagatavošanās laiku” (ebreju v. – zman ahanà). Šajā periodā es sagatavoju sevi tam, lai mana gaisma, mani centieni patiešām kļūtu par hasadim gaismu, bet tas, ko es patiesībā piesaistu, kļūtu par hohma gaismu un es ienāktu šajā pilnīgi atvērtajā Radītāja pasaulē, dzīvotu tajā un tādējādi sāktu sajust visu man apkārt esošo pasauli kā Radītāja parādību – visos apstākļos, caur visām citām dvēselēm un parādībām. Šāda stāvokļa sasniegšana ir mūsu šodienas uzdevums. Tālāk mēs izskatīsim, kas jādara, lai to panāktu.

<<14.kurss-2                 14.kurss-4>>