1.daļa
Tēma: Bezgalības gaismas ierobežošanās
Šeit tiek noskaidrots jēdziens „pirmais ierobežojums”, kad Bezgalības gaisma sevi ierobežoja, lai radītu radību un izveidotu radījumus.
TEKSTA KOMENTĀRS
Tēma: Bezgalības gaismas ierobežošanās
Tiek noskaidrots jēdziens „pirmais ierobežojums”, kad Bezgalības gaisma sevi ierobežoja, lai radītu radību un izveidotu radījumus.
Garīgajā dimensijā nav ne formu, ne burtu, ne ciparu, ne punktu, ne līniju, ne apļu. Un vispār nav vietas, kur varētu to attēlot vai iztēloties. Ko nozīmē „ierobežojums un līnija”, ja es nedomāju par attālumiem, vietu?
1.nodarbība
Realitāte pirms ierobežojuma
1.1.Kabalas jēdzieni: „iepriekš”, „vienkāršā augstākā gaisma”, „aizpildīja visu realitāti”
1.2.Jēdzieni: „”brīva vieta”, „tukšs gaiss”, „telpa”
1.3.Jēdzieni: „aizpildījums”, „sākums”, „beigas”, „tikai vienkārša gaisma”, „pilnīgi viendabīga”, „Bezgalības gaisma”
„Desmit sefirot mācības” teksts ir izstrādāts sekojošā veidā: treknajā slīprakstā – ARI vārdi, bet ievadvārdi un Bāla Sulama komentārs „Or pnimi” – taisnajā treknrakstā. Tāpat katrā šī kursa punktā ir norāde uz Mihaela Laitmana komentāru pirmavota tekstam. Bāls Sulams ARI tekstu sadalīja punktos un šajos punktos pirms katra komentējamā termina iekavās ielika numuru. Komentāru numerācija atbilst ebreju alfabēta burtu skaitliskajām nozīmēm – sākumā seko cipari no 1 līdz 10, pēc 10 seko 20, pēc tam 30 utt., un pēc 100 seko 200, 300 un 400.
Bāla Sulama ievadvārdi:
Pirms ierobežošanās Bezgalība aizpildīja visu realitāti
* 1) Zini, ka (1) iepriekš, pirms tika radīta radība un izveidoti radījumi, (2) vienkāršā augstākā gaisma (3) aizpildīja visu realitāti. Un nebija (4) brīvas neaizpildītas vietas (5) tukša gaisa un (6) tukšas telpas veidā, bet visu (7) aizpildīja šī bezgalīgā vienkāršā gaisma, un tai nebija (8) ne sākuma, ne beigu, bet viss bija (9) tikai šī vienkāršā, (10) pilnīgi vienmērīga gaisma, un to dēvē (20) par Bezgalības gaismu.
* ARI, „Ec Haim”, šaar 1, anaf 2.
1.1.Kabalas jēdzieni: „iepriekš”, „vienkāršā augstākā gaisma”, „aizpildīja visu realitāti”
Or pnimi
Jāiegaumē, ka kabalas zinātne pamatojas uz garīgajiem jēdzieniem, kuri neaizņem ne vietu, ne laiku un tie neizzūd, un ir nemainīgi, turklāt visas izmaiņas, par kurām tiek izklāstīts šajā zinātnē, nenozīmē, ka pirmais stāvoklis izzūd un iegūst citādu veidu. Izmaiņas nozīmē tikai formas piedevu, bet sākotnējā forma neizkustas no savas vietas, jo izzūd un mainās tikai materiālie objekti.
Tas ietver visas grūtības iesācējiem, jo viņi uztver vārdus to materiālajā nozīmē, laika un vietas, nomainīšanas un aizvietošanas ietvaros, turpretī autori izmantoja tos tikai kā simbolus, lai apzīmētu to augstākās, garīgās saknes.
Tādēļ es pūlēšos izskaidrot absolūti katru vārdu tā garīgajā aspektā, abstrahētā no vietas, laika un aizstāšanas.
Taču studējošiem ir uzlikts par pienākumu iegaumēt šo vārdu skaidrojumus vislabākajā veidā, jo nav iespējams ikreiz pie tiem atgriezties.
Jēdzienu „iepriekš”, „vienkāršā augstākā gaisma”, „aizpildīja visu realitāti” skaidrojums.
Or pnimi
(1) Garīgā laika forma detalizēti tiek izskatīta tālāk, sadaļā „Iekšējā apcere”, beigās (33., 34. p.).
Bāls Sulams pievērš mūsu uzmanību terminam „(1) iepriekš”, bet izskaidro šo terminu sadaļā „Iekšējā apcere”.
„ (2) vienkāršā augstākā gaisma”:
(2) Tas ir, gaisma, kas izplatās no Radītāja būtības. Zini, ka visi vārdi un apraksti, kas tiek izmantoti kabalas zinātnē, neko neizsaka par Radītāja būtību, bet tikai par gaismu, kas izplatās no Radītāja būtības.
Taču par Radītāja būtību mums vispār nav ne vārda, ne skaņas. Tāpēc, ka tāds ir noteikums: „To, ko neesam izzinājuši, tam nepiešķiram nosaukumu”. Atceries to un nekļūdies.
„(3) aizpildīja visu realitāti”:
(3) No pirmā acu uzmetiena šķiet ļoti apbrīnojami, jo runa šeit ir par: „iepriekš, pirms tika radītas pasaules”. Un kāda tad šajā gadījumā ir realitāte, kuru augstākai gaismai ir jāaizpilda? Lieta tā, ka visas pasaules un visas dvēseles, kuras ir un kurām vēl būs jārodas nākotnē – ar visu, kas tajās notiks, pirms to galīgās labošanās, – tās visas jau ir iekļautas Bezgalībā, visā to krāšņumā un pilnībā.
Tādējādi visā realitātē, kas paveras mūsu skatienam, mums nepieciešams noteikt divus pamatus.
Pirmais pamats: tas, ka dvēseles ir pastāvīgas un eksistē Bezgalībā visā savā pilnībā un krāšņumā.
Otrais pamats: kā tās izkārtojas, izplatās un atjaunojas pēc pirmā ierobežojuma piecās pasaulēs, dēvētās Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija, kā tas tiek noskaidrots tālāk.
Un tieši to liek noprast ARI, sakot, ka augstākā gaisma, kas nāk no Radītāja būtības, „aizpildīja visu realitāti” – visu realitāti, kas attiecas uz pirmo pamatu, ņemot vērā dvēseļu atrašanās vietu un pastāvēšanu Bezgalībā pirms ierobežojuma.
Tas ļauj mums saprast, ka augstākā gaisma tās pilnīgi aizpildīja, tik lielā mērā, ka tajās nepalika tukšas vietas, lai varētu tām pievienot pilnību un jebkuru labošanos.
TEKSTA KOMENTĀRS
1) Zini, ka (1) iepriekš, pirms tika radīta radība un izveidoti radījumi, (2) vienkāršā augstākā gaisma (3) aizpildīja visu realitāti. Un nebija (4) brīvas neaizpildītas vietas (5) tukša gaisa un (6) tukšas telpas veidā, bet visu (7) aizpildīja šī bezgalīgā vienkāršā gaisma, un tai nebija (8) ne sākuma, ne beigu, bet viss bija (9) tikai šī vienkāršā, (10) pilnīgi vienmērīga gaisma, un to dēvē (20) par Bezgalības gaismu.
Or pnimi
(1) Garīgā laika forma detalizēti tiek izskatīta tālāk, sadaļā „Iekšējā apcere”, beigās (33., 34. p.).
Tas ir, TES pirmās daļas beigās. Ja viņš to izskata tālāk, tad cerēsim, ka tur mēs to arī redzēsim.
Es atkal atkārtoju. Mēs patlaban uzsākam teksta studēšanu un cenšamies domāt ne par to, ka šis teksts it kā nav sarežģīts, es to zinu, es to dzirdēju, – mēs cenšamies domāt par to, ko šis teksts mums var dot, tas ir, maksimāli to pietuvināt. Un ja mums rodas doma: „Es to jau zinu… atstumt, atpūsties… atkārtojums…” – kaut kas tamlīdzīgs, – tad šāda attieksme pret tekstu ir nepieņemama, pilnīgi nepareiza. Tādā veidā mēs nogalinām iespēju iedziļināties šajā tekstā, tas ir, tieši saknē, tajā, par ko viņš stāsta.
…Iepriekš, pirms tika radīta radība un izveidoti radījumi, – kas bija? – (2)vienkāršā augstākā gaisma…
Ko nozīmē „vienkāršā augstākā gaisma”?
(2) Tas ir, gaisma, kas izplatās no Radītāja būtības. Zini, ka visi vārdi un apraksti, kas tiek izmantoti kabalas zinātnē, neko neizsaka par Radītāja būtību, bet tikai par gaismu, kas izplatās no Radītāja būtības.
Taču par Radītāja būtību mums vispār nav ne vārda, ne skaņas. Tāpēc, ka tāds ir noteikums: „To, ko neesam izzinājuši, tam nepiešķiram nosaukumu”. Atceries to un nekļūdies.
…Gaisma, kas izplatās no Radītāja būtības. Tas ir, kaut kas, kas nāk no Radītāja. „Nāk” – atkal kustība un laiks? Zini, ka visi vārdi un apraksti, kas tiek izmantoti kabalas zinātnē, neko neizsaka par Radītāja būtību (pašu Radītāju mēs nevaram izzināt), bet tikai par gaismu, kas izplatās no Radītāja būtības.
Par „gaismu” mēs dēvējam savu Radītāja izjūtu. Citiem vārdiem, pastāv šīs sajūtas avots, taču pašu avotu es nespēju sajust – es sajūtu kaut ko, kas nāk no tā, un to dēvē par gaismu.
Taču par Radītāja būtību mums vispār nav ne vārda, ne skaņas. Tāpēc, ka tāds ir noteikums: „To, ko neesam izzinājuši, tam nepiešķiram nosaukumu”.
Tas ir, es saku „Radītājs” (ebreju v. – Acmuto), un nekā citādi es nevaru Viņu nosaukt. Un tas norāda tikai uz Viņa attieksmi pret mani. Radītājs, tas ir, mans Radītājs, – ne Viņš, bet viņa saikne ar mani. Kas Viņš ir – to nevar izzināt. Ir mājieni uz to, ka kādreiz nākotnē arī tas kļūs izzināms. Kad cilvēks iziet visas labošanās pakāpes un sasniedz citādas sajūtas un saikni – caur gaismu – ar šīs gaismas avotu, tad cilvēks pilnībā pielīdzinās Radītāja gaismai, tas ir, Viņa īpašībām, tam, kā Radītājs izpauž sevi cilvēkam. Pēc tam, kad cilvēks sasniedz pilnīgu līdzību ar Radītāju (ebreju v. – ašbaat ha – curà), rodas iekšēja izpratne par šo avotu – Radītāju. Taču to nav iespējams izteikt ar pasaulīgiem vārdiem, jo visa mūsu leksika smelta tikai no gaismas, kuru mēs sajūtam, un nevis no tā, kas atrodas augstāk par to.
Tātad par gaismu mēs dēvējam Radītāja sajušanu, un šī gaisma sākumā „aizpilda visu realitāti”.
Ko nozīmē „sākumā” un „beigās”? Kabalisti izzināja patieso pasauli, tās piepildījumu – tas ir, Radītāja gaismu – iekšēji, tas nozīmē „plašumā un augstumā” (nozīmē iekšējās sajūtas). Taču par to viņi mums stāsta sākotnēji pamatojoties nevis uz savu izzināšanas procesu par Universu „no apakšas”, bet pamatojoties uz sakni: kā šis Universs tika radīts, pirms viņi sāka to izzināt.
Tas ir, kabalisti savās grāmatās apraksta Universa radīšanu „no augšas uz apakšu”, no Radītāja pie radījuma – līdz pat radījuma sākotnējam stāvoklim, kad tas atklāj, ka atrodas tumsā un iekšēji sāk izzināt Radītāju. Un mēs jau iekšēji „no apakšas uz augšu” izzinām Viņu paši.
Šeit slēpjas liela jēga: studējot izplatīšanos no augšas uz apakšu, mēs it kā piesaistām sev no augšienes uz leju augstāko gaismu. Mēs mērojam tās pakāpes, no kurām gaismai jānonāk lejup. Un tas ir galvenais, – kādā veidā apkārtējā gaisma mūs labos. Mēs it kā „velkam” to, pietuvinām, virzām uz sevi. No apakšas augšup pie Viņa paceļas tikai mūsu centieni.
Tātad visas radīšanas sākumā šī augstākā gaisma (3) aizpildīja visu realitāti.
Ko nozīmē „aizpildīja visu realitāti”?
(3) No pirmā acu uzmetiena šķiet ļoti apbrīnojami, jo runa šeit ir par: „iepriekš, pirms tika radītas pasaules”. Un kāda tad šajā gadījumā ir realitāte, kuru augstākai gaismai ir jāaizpilda? Lieta tā, ka visas pasaules un visas dvēseles, kuras ir un kurām vēl būs jārodas nākotnē – ar visu, kas tajās notiks, pirms to galīgās labošanās, – tās visas ir jau iekļautas Bezgalībā, visā to krāšņumā un pilnībā.
Tādējādi visā realitātē, kas paveras mūsu skatienam, mums nepieciešams noteikt divus pamatus.
Pirmais pamats: tas, ka dvēseles ir pastāvīgas un eksistē Bezgalībā visā savā pilnībā un krāšņumā.
Otrais pamats: kā tās izkārtojas, izplatās un atjaunojas pēc pirmā ierobežojuma piecās pasaulēs, dēvētās Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija, kā tas tiek noskaidrots tālāk.
Un tieši to liek noprast ARI, sakot, ka augstākā gaisma, kas nāk no Radītāja būtības, „aizpildīja visu realitāti” – visu realitāti, kas attiecas uz pirmo pamatu, ņemot vērā dvēseļu atrašanās vietu un pastāvēšanu Bezgalībā pirms ierobežojuma.
Tas ļauj mums saprast, ka augstākā gaisma tās pilnīgi aizpildīja, tik lielā mērā, ka tajās nepalika tukšas vietas, lai varētu tām pievienot pilnību un jebkuru labošanos.
(3) No pirmā acu uzmetiena šķiet ļoti apbrīnojami, jo runa šeit ir par: „iepriekš, pirms tika radītas pasaules”. Par kādu realitāti var spriest, ja runa ir par to, kas bija pirms pasauļu radīšanas? Un kāda tad šajā gadījumā ir realitāte, kuru augstākai gaismai ir jāaizpilda? Lieta tā, ka visas pasaules un visas dvēseles, kuras ir un kurām vēl būs jārodas nākotnē – ar visu, kas tajās notiks, pirms to galīgās labošanās, – tās visas ir jau iekļautas Bezgalībā, visā to krāšņumā un pilnībā.
Tādējādi visā realitātē, kas paveras mūsu skatienam, mums nepieciešams noteikt divus pamatus.
Viņš vēlas mums pateikt, ka attiecībā pret mums mēs vispār varam runāt tikai par to, ka radījums reiz tika radīts, ka viņš atradīsies tajos vai citos stāvokļos, ka viņš tajos pacelsies arvien augstāk un augstāk, un kādreiz sasniegs savu visaugstāko stāvokli, saplūsmi ar Radītāju… Tas viss taču ir attiecībā pret mums, tikai attiecībā pret mūsu sajūtām. Patiesībā nav ne sākuma, ne beigu, nav kustības – nekur, izņemot it kā nākšanu pie samaņas patiesā stāvokļa sajūtā, kurā mēs atrodamies. Mēs tikai runājam par to, ka mums jāsāk saprast, tāpat arī par to, kādā veidā mēs to darām, kāda pakāpe mums vispār ir jāsasniedz mūsu apgaismībās. Taču šis patiesais stāvoklis eksistē: tam nekad nebija sākuma, tam nekad nebūs beigu. Ir tikai šī stāvokļa izzināšanas pakāpes mūsu iekšienē.
Tāpēc viņš saka: visas pasaules un visas dvēseles, kuras ir un kurām vēl būs jārodas nākotnē (tas ir, viss ir dinamikā attiecībā pret mums) – tās visas jau ir iekļautas Bezgalībā, visā to krāšņumā un pilnībā.
Tādējādi visā realitātē, kas paveras mūsu skatienam, mums nepieciešams noteikt divus pamatus.
Kāda tad ir visu šo radījumu atšķirība no gaismas? Gaisma nozīmē, ka radījums sajūt sevī Radītāju vai arī var sacīt, ka tas ir pats Radītājs attiecībā pret radījumu. Tad, lūk, mēs varam teikt, ka viss sastāv no gaismas un radījuma, kuru šī gaisma rada un ar kuru radījums sevi piepilda.
Pirmais pamats: tas, ka dvēseles ir pastāvīgas un eksistē Bezgalībā visā savā pilnībā un krāšņumā. Nekas nenotika pagātnē un nekas nenotiks nākotnē, un viss pastāv neatkarīgi no laika.
Otrais pamats: kā tās izkārtojas, izplatās un atjaunojas pēc pirmā ierobežojuma piecās pasaulēs, dēvētās Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija, kā tas tiek noskaidrots tālāk.
Šeit jau ir runa par šo radījumu nonākšanu lejup – visas radības – nonākšana lejup, regresija, arvien lielāka attālināšanās no absolūtā, vienīgā pastāvošā stāvokļa.
Un tieši to liek noprast ARI, sakot, ka augstākā gaisma, kas nāk no Radītāja būtības, „aizpildīja visu realitāti” – visu realitāti, kas attiecas uz pirmo pamatu, ņemot vērā dvēseļu atrašanās vietu un pastāvēšanu Bezgalībā pirms ierobežojuma.
Šī realitāte ir vienīgā, jo pastāv tikai tieši šī realitāte. Izņemot to, viss pārējais ir tās dažādie aspekti, ko iekšēji izzina radījumi, kuri atrodas šajā realitātē.
Tas ļauj mums saprast, ka augstākā gaisma tās pilnīgi aizpildīja, tik lielā mērā, ka tajās nepalika tukšas vietas, – ko nozīmē „nepalika tukšas vietas”? – lai varētu tām pievienot pilnību un jebkuru labošanos.
Tas ir, augstākā gaisma un šī realitāte atradās absolūtas pilnības stāvoklī. „Absolūtas pilnības” – nozīmē, ka nav kāda iztrūkstoša aspekta, kurš var kaut kādā veidā jebkad izpausties. Mēs atkal cenšamies apgūt visus šos jēdzienus no mūsu pasaulīgā viedokļa. Pareizāka attieksme būs šāda: visa šī realitāte eksistē sākotnēji, pastāvīgi, mūžīgi, vienīgajā veidā un viss, kas notiek, izņemot šo realitāti, notiek mūsu sajūtās, lai mēs spētu to izzināt.
Jaunākie komentāri