Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 14.kurss-14

(SKA MĀCĪBU KURSI), 14.kurss Komentēt

<<14.kurss-13                 14.kurss-15>>

6.3.Jēdzienu „no apaļas vienveidīgas gaismas”, „no augšas uzapakšu” nozīmes noskaidrošana

Or pnimi

(3) Figūras „aplis” jēdzienu mēs noskaidrojām jau iepriekš (skat. 1.nod., 100.p.). Līdz ar to tas mums saka, ka pat pēc cimcum augstākā gaisma palika apļa veidā, tas nozīmē – bez pakāpju atšķirības. Turklāt visas četras stadijas aplī ir vienlīdzīgas atbilstoši savai vērtībai (skat. augstāk, 1.nod., 100.p.). Tā iemesls ir tajā aspektā, ka jēdzieniem „atjaunināšanās” un „notikums” pilnīgi nav vietas augstākajā gaismā. Turklāt visi šie atjauninājuma veidi, par kuriem ir runa, – nav nekas cits kā kelim korelācijas.

Or pnimi

(4) Iegaumē, ka nekādā gadījumā runa nav par iedomātiem jēdzieniem, vietā, kas ir materiāla, un visšķīstākais tiek definēts ar terminu „augša” un visraupjākais un sliktākais tiek definēts ar terminu „apakša”.

Augstāk (skat. 1.nod., 6.p.) tika noskaidrots, ka viss, ko iespējams izprast gaismas izplatīšanā no Radītāja un tās ienākšanā kategorijā „radījums”, būtībā ir nekas cits kā formas izmaiņas jauninājums, esošs radījumā, tas ir, kategorija, kas radās gaismā, proti, „vēlme saņemt”, kuras nav Radītājā. Un šī iemesla dēļ radījums tiek definēts kā attālināts, raupjš, mazisks un zems salīdzinājumā ar Radītāju, jo formas atšķirība no Radītāja veido visas šīs īpašības un izved viņu no kategorijas „Radītājs” uz kategoriju „radījums”.

Tu arī uzzināji, ka šīs formas atšķirība, tas ir, „vēlme saņemt”, neatklājas vienā reizē, bet rodas pakāpeniski, četru stadiju secībā, un radījuma forma tiek pabeigta pilnā mērā tikai ceturtajā stadijā.

Saistībā ar to atklājam, ka, ja viņa vēlmes saņemt forma ir visvājākā, kas atbilst pirmai no četrām stadijām, tad tā uzskatāma par esošu tuvāk Radītājam un tā ir svarīgāka, tīrāka un augstāka, jo formas izmaiņas šajā stadijā nav pārāk lielas salīdzinājumā ar trim nākamām stadijām. Un stadija 2, kurā vēlme ir lielāka nekā stadijā 1, uzskatāma par attālinātāku no Radītāja, raupjāku, maziskāku, zemāku nekā pirmā stadija. Un tādā veidā līdz pat stadijai 4, kura vairāk par citām attālināta no Radītāja un raupjāka, maziskāka, zemāka par visām.

Un tas ietver ARI sacītā jēgu, ka līnija izstiepās „no augšas uz apakšu” – tas ir, no pirmās stadijas līdz viszemāk esošai ceturtai stadijai (ieskaitot pašu stadiju). Un jēdzieni augša un apakša, par kuriem ir runa, rodas tagad ar līnijas rašanos, jo pirms līnija sāka mirdzēt, tas ir, ierobežošanās laikā, tur nebija atšķirības starp augšu un apakšu (sk. 1.nod., 100.p.).

Taču pēc tam, kad tā saņēma gaismu tikai līnijas veidā, citiem vārdiem, nesaņēma gaismu visās četrās stadijās, bet tikai trijās pirmajās stadijās, kas atrodas tajā, ceturtā stadija paliek kā melna tumsa. Un, lūk, tikai tagad atklājās stadija 4 kā maziska, raupja, un zema stadija, kad augstāk par to tiek vērtētas arī trīs iepriekšējās stadijas kā šķīstākas un tuvākas Radītājam. Lai gan cimcum laikā, kad gaisma izzuda no visām četrām stadijām vienlaikus, vēl nebija tādas atšķirības starp stadijām (sk. 1.nod., 100.p.).

(4) Iegaumē, ka nekādā gadījumā runa nav par iedomātiem jēdzieniem, vietā, kas ir materiāla…

Runa nav par tiem attēliem, kādus mēs iedomājamies mūsu pasaulē. Šeit mēs zīmējam šo ainu, lai uzreiz tajā ievietotu sevi atbilstošos garīgajos stāvokļos. Piemēram, ko nozīmē „tuvāki”? Līdzīgāki man, siltāki, ierastāki. Ko nozīmē „tālāki”? Attālinātāki, neierasti, nelīdzinās man un tā tālāk.

(4) Iegaumē, ka nekādā gadījumā runa nav par iedomātiem jēdzieniem, vietā, kas ir materiāla, un visšķīstākais tiek definēts ar terminu „augša” un visraupjākais un sliktākais tiek definēts ar terminu „apakša”.

„Šķīsts” – augstākais, „raupjš” – zemākais. Visiem šiem jēdzieniem, protams, nepieciešams precīzs definējums. Sadaļā „Jautājumi un atbildes” Bāls Sulams skaidro visus šos vārdus: kas ir „gaisma”, kas ir „kli”, kas ir „tiešā gaisma”, „šķīsts”, „laiks”, „augša”, „apakša” un tā tālāk. Mums jāzina katra šī vārda precīza kabalistiskā nozīme, lai, attēlojot kādu ainu, mēs varētu vienlaikus mēģināt iztēloties to savās sajūtās kā darbojošos mūsu jūtās, nevis fotogrāfiskajā smadzeņu atmiņā.

Iepriekš (skat. 1.nod., 6.p.) tika noskaidrots, ka viss, ko iespējams saprast gaismas izplatīšanā no Radītāja un tās ienākšanā kategorijā „radījums”, būtībā ir nekas cits kā formas izmaiņas jauninājums, esošs radījumā, tas ir, kategorija, kas radās gaismā, proti, „vēlme saņemt”, kuras nav Radītājā. Un šī iemesla dēļ radījums tiek definēts kā attālināts, raupjš, mazisks un zems salīdzinājumā ar Radītāju…

Vai redzat, cik daudz ir apzīmējumu un katram no šiem apzīmējumiem ir sava precīza vieta – „attālināts”, „raupjš”, „mazisks”, „zems” salīdzinājumā ar Radītāju. Ja Bāls Sulams nosauc kādu īpašību – tas nozīmē, ka tajā brīdī viņš to sajūt savās kelim. Un tāpēc, ja viņš ir nosaucis četras īpašības, tad tas nav kā daiļliteratūrā – lai atklātu emocionālākas nianses, bet tāpēc, ka viņš precīzi redz četras atšķirības un tieši šīs.

…Jo formas atšķirība no Radītāja veido visas šīs īpašības un izved viņu no kategorijas „Radītājs” uz kategoriju „radījums”.

Tikai pēc tam, kad īpašības „attālināts”, „raupjš”, „mazisks”, „zemākais” ir noteiktas radījumā, viņš var tikt dēvēts par radījumu attiecībā pret Radītāju.

Tu arī uzzināji, ka šīs formas atšķirība, tas ir, „vēlme saņemt”, neatklājas vienā reizē, bet rodas pakāpeniski, četru stadiju secībā, – gaisma nāk no Radītāja un pakāpeniski veido vēlmi, un radījuma forma tiek pabeigta pilnā mērā tikai ceturtajā stadijā.

Saistībā ar to atklājam, ka, ja viņa vēlmes saņemt forma ir visvājākā, kas atbilst pirmai no četrām stadijām…

Mēs nerunājam par keter, jo no tā nāk viss un tā ir gaisma. Turpretī hohma, bina, zeir anpin un malhut – par tiem mēs jau varam runāt, jo hohma ir vēlme, bina – vēlme dot, zeir anpin – vēlme dot un vēlme saņemt kopā, vai vēlme saņemt jau atdeves labā, un malhut – vēlme saņemt tīrā veidā, taču tā nav vienkārši vēlme saņemt kā hohmā, bet vēlme saņemt it kā Radītāja statusu.

Tādējādi, atbilstoši nonākšanai lejup no Radītāja, no gaismas, no ketera, rodas arvien lielāks un lielāks vēlmes raupjums, līdz tā iegūst pabeigtu, daudzkārt stiprāku formu ceturtajā stadijā – malhutā.

Saistībā ar to atklājam, ka, ja viņa vēlmes saņemt forma ir visvājākā, kas atbilst pirmai no četrām stadijām, tad tā uzskatāma par esošu tuvāk Radītājam – jo vēlme ir maza un maz atšķiras no Radītāja, un tā ir svarīgāka, šķīstāka un augstāka, jo formas izmaiņas šajā stadijā nav pārāk lielas salīdzinājumā ar trim nākamām stadijām – otrajā, trešajā, ceturtajā. Un stadija 2, kurā vēlme ir lielāka nekā stadijā 1, uzskatāma par attālinātāku no Radītāja (vairāk atšķiras no Radītāja), raupjāku, maziskāku, zemāku nekā pirmā stadija. Un tādā veidā līdz pat stadijai 4, kura vairāk par citām attālināta no Radītāja un raupjāka, maziskāka, zemāka par visām.

Viņš nekādā gadījumā nenovirzās no savu vārdu precizitātes. TES nav tāpat kā kabalistiskajos rakstos, kur dažreiz atkarībā no sajūtām, pārejām uz visdažādākajiem stāvokļiem notiek it kā vienu vārdu mainīšana pret citiem, pastāv kaut kādas variācijas, ieiešana citos stāvokļos. Taču, kad Bāls Sulams „Desmit sefirot mācībā” klāsta par noteiktām stadijām, jūs nekad neredzēsiet viena definējuma aizvietošanu ar citiem. Redzat: „raupjāks”, „maziskāks”, „zemāks”, visraupjākais”, „zemais”, „svarīgāks”, „augstāk”, „šķīstāk” un tā tālāk. Viņš izvēlas šos četrus parametrus (mēs tālāk redzēsim, kāpēc) un operē tikai ar tiem: „augstāk – zemāk”, „šķīstāk – raupjāk”, „tuvāk – attālinātāk”, „svarīgāk – mazāk svarīgi”.

Un tas ietver ARI sacītā jēgu, ka līnija izstiepās „no augšas uz apakšu” – tas ir, no pirmās stadijas līdz viszemāk esošai ceturtai stadijai (ieskaitot pašu stadiju). Zīmējumā šīs stadijas tiek attēlotas apļa veidā. Un jēdzieni augša un apakša, par kuriem ir runa, rodas tagad, ar līnijas rašanos, jo pirms līnija sāka mirdzēt, tas ir, ierobežošanās laikā, tur nebija atšķirības starp augšu un apakšu (sk. 1.nod., 100.p.).

Tas ir, iepriekš atšķīrās tikai ārējais aplis un iekšējais aplis, taču tie bija vienādi. Kāpēc vienādi? Tāpēc, ka viss tiek mērīts attiecībā pret centrālo punktu. Tādēļ mēs to atainojam apļa veidā. Tikai aplim ir tāda īpašība, kur neviens punkts nav izliektāks salīdzinājumā ar pārējiem. Un viss aplis noslēgts vienlīdzīgi. Tāpēc Bāls Sulams saka, ka tikai tad, kad gaisma pakāpeniski sāka nonākt lejup pa šīm četrām stadijām, tā izveidoja līniju.

Un tas ietver ARI sacītā jēgu, ka līnija izstiepās „no augšas uz apakšu” – tas ir, no pirmās stadijas līdz viszemāk esošai ceturtai stadijai (ieskaitot pašu stadiju). Un jēdzieni augša un apakša, par kuriem ir runa, rodas tagad, – to nebija ne Bezgalības pasaulē, ne Ierobežojuma pasaulē, tie radās tagad, – ar līnijas rašanos, jo pirms līnija sāka mirdzēt, tas ir, ierobežošanās laikā, tur nebija atšķirības starp augšu un apakšu (sk. 1.nod., 100.p.).

Gaisma kļuva mērķtiecīga, aicinoša, norādoša, tā vilka pie sevis augšup pa šo staru. Tas ir, šī gaisma vairs pilnībā neaizpilda radījumu bez dažādām cēloņu un seku niansēm, bez jebkādas izredzētas, selektīvas attieksmes pret kaut ko, tagad gaisma ir precīzi virzīta no augšas uz leju. Gaisma norāda radījumam viņa vietu – apakšā, un sava avota vietu – augšā. Gaisma darbojas tādā veidā, lai pievilktu sev radījumu. Tas ir, tagad gaismas virziens ir precīzi izvēlēts, orientēts. Un tieši tādēļ, ka iepriekšējā, absolūti nemērķtiecīgā, vienkāršā piepildījuma vietā gaisma tagad veic pilnīgi noteiktu spiedienu, kas virzīts no augšas uz apakšu, tā izraisa tālāk visas izmaiņas radījumā.

Taču pēc tam, kad tā saņēma gaismu tikai līnijas veidā, citiem vārdiem, nesaņēma gaismu visās četrās stadijās, bet tikai trijās pirmajās stadijās, kas atrodas tajā, ceturtā stadija paliek kā melna tumsa. Un, lūk, tikai tagad atklājās stadija 4 kā maziska, raupja, un zema stadija, kad augstāk par to tiek vērtētas arī trīs iepriekšējās stadijas kā šķīstākas un tuvākas Radītājam. Lai gan cimcum laikā, kad gaisma izzuda no visām četrām stadijām vienlaikus, vēl nebija tādas atšķirības starp stadijām (sk. 1.nod., 100.p.).

Tas ir, kad gaisma caur visām 4 stadijām nonāca lejup no Radītāja līdz ceturtai stadijai, kad gaisma piepildīja to visu ar Bezgalības gaismu, kad gaisma izraisīja tajā cimcum alef – tas viss notika aplī.

ATAINOJUMS

Mēs zīmējam to it kā „tasīšu” veidā tikai tādēļ, lai būtu ērtāk parādīt, kas notiek un kādā veidā stadijas pāriet viena otrā. Taču tas viss notika aplī. Nebija nekādas izpratnes par kaut kādu īpašu, izaicinošu, mērķtiecīgu iedarbību no Radītāja puses un tas izpaužas tikai tagad. Kāpēc? Tāpēc, ka ceturtā stadija izvirzīja sevi īpašā pozīcijā – tā vairs nepieņem gaismu. Un tāpēc pēc tam, kad tā veica cimcum alef, gaisma jau var atgriezties tikai trijās iepriekšējās stadijās, jo tās vēl nebija pilnīgi attālinātas no Radītāja. Tas nav ne radījums, ne malhut. Tikai ceturtā stadija pastāvīgi ir neaizpildīta ar gaismu. Turpretī tad, kad gaisma aizpilda trīs iepriekšējās stadijas, tas tiek dēvēts par līniju attiecībā pret Bezgalības un malhut apli.

Līnija, kas ir visa apļa iekšienē – tās ir trīs stadijas stadijā 4. Tādā veidā malhut sevi prezentē. Kāpēc tas tiek atainots tādā veidā, mums vēl nāksies noskaidrot. Malhut savienojas ar trim stadijām tādēļ, lai sevi tajās iekļautu. Tā veidojās pasaules.

<<14.kurss-13                 14.kurss-15>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties