Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 13.kurss-9

(SKA MĀCĪBU KURSI), 13.kurss Komentēt

<<13.kurss-8                 13.kurss-10>>

8. nodarbība

Unikalitātes īpašība

 

8.1. Unikalitātes īpašības darbība egoismā – postīšana un iznīcināšana

8.2. Ikviens jūtas īpašs

8.3. Unikalitātes kategorijas pielietošanas veids – indivīda un sabiedrības attīstības līdzeklis

8.4. Pēdējās paaudzes dzīves apstākļi

8.5. Atdeves īpašības unikalitātes apzināšanās

8.6. Ciešanas, salīdzinot ar baudu iegūt sev

8.7. Raksta „Miers pasaulē” kopsavilkums

 

8.1. Unikalitātes īpašības darbība egoismā – postīšana un iznīcināšana

No iepriekš sacītā mēs redzam, kādā veidā mums piemītošās īpašības saduras un cīnās viena ar otru – ne vien grupējumu vidū, bet arī katrā atsevišķā cilvēkā. Četras kategorijas valda pār cilvēku vienlaikus vai pārmaiņus, un cīnās viņā – līdz pat tam, ka veselais saprāts nespēj tās salikt pa vietām un novest pie saskaņas.

Patiesībā milzīgā sajukuma sakne, kas mūsos valda, ir tikai iepriekš minētā „unikalitātes” īpašība, kas lielākā vai mazākā mērā piemīt ikvienam no mums.

Mēs atklājām tajā brīnumskaistu, augstu un cēlu jēgu, jo šī īpašība nonāk pie mums tieši no Radītāja, vienīgā pasaules Valdnieka, Kurš ir visu radījumu sakne. Taču tajā pašā laikā, kad unikalitātes sajūta apmetās mūsu šaurajā egoismā, tās darbība kļuva postoša un iznīcinoša, līdz tā pārvērtās par visu postījumu, kas jau notikuši pasaulē un kas vēl notiks, avotu.

Unikalitātes īpašība liek katram cilvēkam justies vienreizējam. Ja cilvēks ir noslēdzies savas egoistiskās uztveres šaurajos ietvaros un redz tikai personīgo labumu, šī īpašība izpaužas negatīvā formā. No otras puses, ja cilvēks attiecībā pret citiem ir sasniedzis atdeves līmeni, unikalitātes īpašība izpaužas pasaules labā.

Unikalitātes īpašības avots atrodas Radītājā, kurš ir viens vienīgs un vienots. Unikalitātes sajūta ir ikvienā cilvēkā un jo vairāk cilvēks pilnveidojas, viņš kļūst arvien lielāks individuālists. Viņš jūtas īpašs un nošķiras no citiem sabiedrības locekļiem.

Pirmajā attīstības posmā saskaņā ar kabalas metodiku vēlme baudīt ir neitralizēta. Vēlāk tā atklājas tikai tādā pakāpē, kādā cilvēks ir spējīgs to izlabot, tas ir, izmantot to kā līdzekli, kas ļauj sasniegt Radītāju. Pieliekot arvien vairāk pūļu savā garīgajā izaugsmē, cilvēks arvien vairāk būs gatavs virzībai uz priekšu, līdz ar to biežāk un spēcīgāk viņā atklāsies vēlme baudīt, lai ļautu viņam virzīties uz „galīgo labošanos”.

Bez šaubām, par labāku atzīstams tas, lai cilvēkiem, kuri nav nostājušies uz labošanās ceļa, vēlme baudīt būtu nenozīmīga, kā sacīts: „grēcinieku sapnis – ja labi ir viņiem, tad labi ir arī pasaulei”.42 Taču vēlmes baudīt pienākums ir virzīt cilvēku uz labošanos. Ja cilvēks savlaicīgi nesāks studēt kabalu, vēlme baudīt attīstīsies viņā līdz tādai pakāpei, ka izraisīs ciešanas, kas viņu pietuvinās jautājumam par dzīves jēgu un caur to arī kabalai.

 

8.2. Ikviens jūtas īpašs

Kā jau tika sacīts, pasaulē nav neviena cilvēka, kuram nepiemistu šī īpašība, taču visas atšķirības nosacītas tikai ar šīs īpašības pielietošanas veidiem: lai apmierinātu sirds kaisli vai iegūtu varu, vai arī, lai izpelnītos cieņu – līdz ar to radījumi atšķiras viens no otra. Taču visi pasaules cilvēki līdzinās viens otram savos centienos – katrs tiecas izmantot visus citus savā labā, izmantojot visus rīcībā esošos līdzekļus un pilnīgi neņemot vērā to, ka vēlas „būvēt uz tuvākā drupām”.

Nav svarīgi, kādus argumentus katrs sev izgudro viņam piemērotā izteiksmē, jo „vēlme ir prāta sakne”, nevis „prāts – vēlmes sakne”. Patiesībā var sacīt, jo cilvēks ir nozīmīgāks un neparastāks, jo nozīmīgāka un neparastāka kļūst viņa unikalitātes īpašība.

Katram cilvēkam piemīt atsevišķa dvēsele, un ikvienā cilvēkā ir daļa, kuras avots atrodas Radītājā. Unikalitātes īpašības izmantošanas veidi variējas no cilvēka uz cilvēku. Viens vēlas kļūt par izcilu ārstu, cits par izveicīgu noziedznieku, trešais – titulētu sportistu. Katram nepieciešams ar kaut ko lepoties. Unikalitātes īpašības cēlonis ir Ādama Rišona dažādās dvēseles saknes, kas slēpjas ikvienā no mums.

Lai to ilustrētu, kā piemēru izmantošu stāstu, kuru dzirdēju no sava skolotāja RABAŠa. Kādu dienu mājā, kurā aizsērēja kanalizācija, ieradās cauruļatslēdznieks ar stažieri. Viņš ielīda kanalizācijas lūkā un no turienes, veicamo darbu gaitā, sauca māceklim, kādus instrumentus viņam iedot. Beidzot cauruļatslēdznieks, nosmērējies no galvas līdz kājām, izlīda ārpusē un ar lepnuma apziņu sacīja māceklim: „Lūk, ja iemācīsies strādāt kā es, kļūsi tāds pats speciālists, bet ja neiemācīsies, tad visu dzīvi pasniegsi bīdatslēgas!” No šī stāsta redzams, ka, lai gan cauruļatslēdznieks nodarbojās ar zināmā mērā nepatīkamu lietu, taču, neraugoties uz to, viņš jutās īpašs. Katrs cilvēks vēlas tādu nodarbošanos, kurā var uzskatīt sevi par īpašu un tiekties izjust savu unikalitāti, citiem vārdiem, sajust, ka visā pasaulē viņam nav līdzvērtīgu speciālistu.

Kā jau tika minēts, cilvēku sabiedrībai piemīt piramīdas veids: jo zemāka pakāpe, jo vairāk cilvēku uz tās atrodas. Taču tas neatceļ unikalitātes sajūtu, kas raksturīga ikvienam no viņiem. Cilvēks jūt tikai sevi pašu, nevis tos, kas atrodas viņam apkārt.

Jāsaprot, ka ikvienā no mums ir ielikta sava, no citiem atšķirīga vēlme baudīt. Tāpēc nav tāda cilvēka, kurš spētu saprast tuvāko, iztēloties viņa prieku vai bēdas, sajūtas, kuras viņš izjūt un visu, kas notiek viņa iekšienē. Tikai tad, kad cilvēks iziet „ārpus sava ķermeņa robežām”, tas ir, ierobežo savu egoismu un tā vietā iegūst iespēju sajust tuvākā vēlmi, viņš spēj sajust citu cilvēku. Pateicoties mīlestībai pret tuvāko, cilvēks dziļi izjūt viņa vajadzības. Tikai tādā gadījumā viņš ir spējīgs sajust to, ko jūt cits un apmierināt viņa vēlmi.

Rodas jautājums: vai piramīdas struktūra saglabāsies arī tad, kad īstenosies galīgā labošanās? Lūk, attiecībā uz vēlmēm ikviens saglabā savas sākotnējās īpašības. Taču attiecībā uz labošanos, ikviens, kurš sevi izlabojis, kļūst tikpat nozīmīgs kā citi. Cilvēki viens no otra atšķiras ar sākuma nosacījumiem, taču, kad runa iet par galīgo izlaboto rezultātu, nav ne lielo, ne mazo – jebkurš, kas pilnībā sevi izlabo, pielīdzinās visiem tiem, kas to jau ir veikuši. Galīgā realitātes forma ir bezgalīgs aplis, kura centrā atrodas radījums – izlabotā vēlme baudīt. Aplis ir forma, kurā visi punkti atrodas vienādā attālumā no centra un tāpēc tas simbolizē vienlīdzību.

 

8.3. Unikalitātes kategorijas pielietošanas veids – indivīda un sabiedrības attīstības līdzeklis

Tagad papūlēsimies izprast tos nepieciešamos nosacījumus, kurus galu galā cilvēce pieņems, iestājoties mieram visā pasaulē; uzzināt, kādā veidā šie nosacījumi nesīs indivīdam un sabiedrībai laimīgu dzīvi; kā arī noskaidrot cilvēka gatavību tam, lai gala rezultātā uzņemtos šo īpašo nosacījumu izpildīšanu.

Atgriezīsimies pie unikalitātes sajūtas katra cilvēka sirdī, kurš tiecas „aprīt” visu pasauli, lai gūtu baudu. Vienīguma sakne nāk tieši no vienīgā pasaules Valdnieka un tiecas pie cilvēkiem, kas ir Viņa zars, kā minēts iepriekš.

Šeit rodas jautājums: kāpēc šī sajūta atklājas mūsos tādā izkropļotā veidā, kļūstot par visu pasaules kaitnieku un postītāju priekšteci? Un kādā veidā no Avota, kas visu radījis, var rasties visu postījumu avots? Šādu jautājumu nav iespējams atstāt bez risinājuma.

Runājot par to, ka cilvēki ir „vienīgā pasaules Valdnieka”, tas ir, Radītāja zari, Bāls Sulams ar to domā Dievišķo daļu, kas ielikta cilvēkā no augšienes. Tieši šī daļa liek viņam uzvesties tā, it kā viņš būtu vislielākais pasaules grēcinieks. Bez unikalitātes sajūtas cilvēks uzvestos kā dzīvnieks, kurš aprij citus, lai uzturētu sevi, ne vairāk.

Unikalitātes īpašība liek cilvēkam apspiest tuvāko, liek viņam justies augstāk par visiem un gūt labsajūtu no citu mīdīšanas kājām un pazemošanas. Viņš gūst baudu ne tik lielā mērā no personīgās mantas, kā no sajūtas, ka citiem tās nav. Šādas parādības nav raksturīgas nedzīvajam, augu un dzīvnieciskajam līmenim, tās piemīt tikai cilvēkam un pilnībā izriet no unikalitātes īpašības. Rodas jautājums, kāpēc Radītāja īpašība, kas piemīt cilvēkam, izpaužas tik nekrietnā veidā?

Taču monētai ar nosaukumu „unikalitāte” ir divas puses. Ja raudzīties uz šo monētu no Augstākā puses, tas ir, kad šī monēta pielīdzinās vienīgajam pasaules Valdniekam, tad unikalitāte darbojas tikai „atdeves tuvākajam” veidā. Radītājs ir viscaur Devējs, Viņam nav saņemšanas formas, jo Viņš neizjūt jebkādu trūkumu un Viņam nav jāsaņem kaut kas no Viņa radītajiem radījumiem. Tādējādi unikalitātei, kas mums piemīt no Viņa, jādarbojas tikai „atdeves tuvākajam” veidā, bez jebkādas „saņemšanas savam labumam”.

Paraugoties uz šīs pašas monētas otro pusi, tas ir, uz to, kas attiecas uz tās praktisko darbību mūsos, izrādās, ka tā darbojas pilnīgi pretējā veidā – tikai „saņemšanas sevis labā” formās, tādās kā vēlme būt vienīgajam un visdižākajam visā pasaulē u.tml. Tādējādi šīs divas puses ir divi poli, kas maksimāli attālināti viens no otra kā ziemeļi un dienvidi.

Līdz ar to tika rasta atbilde uz jautājumu, kas bija uzdots: kādā veidā unikalitāte, kas radusies un nonāk lejup pie mums no vienīgā pasaules Valdnieka, Kurš ir visa radītā avots, mums kalpo kā visa postījuma avots? Tas notiek tāpēc, ka šo dārgo līdzekli mēs izmantojam pretējā virzienā, proti, saņemšanai sevis labā.

Es nesaku, ka unikalitāte nekad nedarbosies mūsos atdeves tuvākajam formā. Nedrīkst noliegt, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuros unikalitāte darbojas

kā atdeve tuvākajam, piemēram, tie, kas kopējā labuma vārdā izdāvā savu mantu vai iegulda savas pūles u.tml.

Taču vienas monētas divas puses, kuras es aprakstīju, liecina tikai par diviem radījuma attīstības punktiem, kas ikkatru lietu noved pie pilnības. Sākot no nebūtības, radījums pakāpeniski paceļas augšup, mērojot attīstības pakāpienus, ikreiz sasniedzot arvien augstāku pakāpi, bet no tās – vēl augstāku, līdz sasniedz savu misiju – pilnību, kas viņam tika paredzēta sākotnēji. Šajā pilnībā radījums turpinās pastāvēt mūžu mūžos.

Divu punktu attīstības kārtība ir šāda:

Sākotnējais punkts, zemākais līmenis, kas tuvāks pilnīgai nebūtībai, atbilst monētas otrai pusei.

Maksimālā augstuma punkts ir vieta, kur radījums iegūs mieru un pastāvēs mūžu mūžos. Šis punkts atbilst monētas aversa labajai pusei.

Taču mūsdienu periodā radījums sasniedzis ievērojamu attīstības pakāpi. Tas pakāpies jau vairākus pakāpienus augstāk, pacēlies virs zemākā posma, kas ir monētas otra puse un ievērojami pietuvinājies tās aversa labajai pusei. Tāpēc starp mums jau ir cilvēki, kuri savu unikalitāti izmanto „atdeves tuvākajam” veidā, taču tādu cilvēku joprojām nav daudz, jo pagaidām mēs vēl atrodamies attīstības ceļa vidū.

Sasnieguši pakāpju augstuma maksimālo punktu, mēs visi izmantosim savu unikalitāti tikai „atdeves tuvākajam” veidā, un nekad vairs neviens cilvēks neizmantos to „saņemšanas savam labumam” formā.

Cilvēkā ir divi polāri attālināti punkti, kuriem jāattīstās līdz maksimālam spēkam. Augšējais punkts – Radītāja vienīgums, bet apakšējais – radījuma egoistiskā daba. Šie divi punkti sāk augt cilvēka augšupejas procesā, mērojot kāpņu pakāpienus no mūsu pasaules līdz Bezgalības pasaulei. Šajā ceļā cilvēks iedarbina arvien spēcīgāku vēlmi baudīt, pareizi izmantojot viņā ielikto unikalitātes īpašību.

Cilvēka unikalitātes realizācija izpaužas maksimālas vēlmes baudīt iegūšanā, kas darbojas „atdeves dēļ” Radītājam. Nolūks, kas vērsts uz atdevi un kas darbojas virs vēlmes baudīt, padara cilvēku patstāvīgu. Tāpat kā Radītājs ir unikāls Savā atdevē, tāpat arī cilvēks kļūst unikāls, iegūstot atdeves īpašību. Tieši nolūks, kas vērsts uz atdevi, ir „cilvēka” pirmtēls cilvēkā, un šeit viņš absolūti nav atkarīgs no Radītāja varas, bet vienlīdzīgs ar Viņu, līdzinās Viņam un kļūst Radītāja partneris.

 

8.4. Pēdējās paaudzes dzīves apstākļi

Saskaņā ar minēto, mēs atradām iespēju ielūkoties pēdējās paaudzes dzīves apstākļos, laikos, kad visā pasaulē valdīs miers, kad visa cilvēce sasniegs monētas aversa labās puses līmeni, un cilvēki izmantos savu unikalitāti tikai „atdeves tuvākajam” veidā, nevis „saņemšanai sevis labā”.

Ir jēga kopēt šeit minēto dzīvesveidu tādā mērā, lai tas kalpotu mums kā mācība un paraugs. Varbūt arī mūsu paaudzē būtu lietderīgi un iespējams mēģināt atdarināt šādu pastāvēšanas veidu.

Cilvēce vēl nav sasniegusi pēdējās paaudzes dzīves apstākļus un, protams, neatrodas atdeves tuvākajam līmenī. Taču Bāls Sulams tomēr iesaka sabiedrībai, kas ieinteresēta garīgajā izaugsmē, zināmā veidā kopēt pēdējās paaudzes dzīvesveidu.

Ja varētu vismaz zināmā mērā saprast, kas ir pēdējā paaudze, kāda ir cilvēka un sabiedrības daba, atrodoties saplūsmes ar Radītāju stāvoklī, mīlestībā pret tuvāko, bez jebkāda aprēķina savā labā, tad rastos iespēja šo formu kopēt un imitēt. Taču arī tas cilvēkam nav pieejams. Jebkādas pūles nespēs novest mūs pie formas, kas līdzinās pilnībai, jo cilvēkam nav analoģiska piemēra. Un tomēr Bāls Sulams pasvītro: „Ir jēga kopēt šeit minēto dzīvesveidu tādā mērā, lai tas kalpotu mums kā mācība un paraugs. Varbūt arī mūsu paaudzē būtu lietderīgi un iespējams mēģināt atdarināt šādu pastāvēšanas veidu”.

Ir jāuzvedas kā bērnam, kurš atdarina pieaugušos: viņš nesaprot pieaugušo rīcības, taču imitē savas sapratnes pakāpē. Šo neapzināto darbību rezultātā bērns pakāpeniski attīstās. Tāpat jādarbojas arī mums: mums jāpieņem kabalistu padomi, un tie jāpilda, kā bērns, kurš atdarina tāpat kā pērtiķis, vai kā kopētājs. Šeit nebūtu jāpiesaista mūsu prāts vai jāpieprasa sajūtas un apmierinājums. Ignorēsim to faktu, ka esam sapinušies, mazi un mums nav izpratnes visā šajā „spēlē”. Neskatoties uz to, ka ar šādu atdarināšanu melojam sev un apkārtējiem – ignorēsim to, jo tāds ir izaugsmes nosacījums.

Ja mēs realizēsim kabalistu padomus tādā veidā, kādi tie ir, tad spēsim pilnveidoties. Tāpat kā bērni, kas kopē vecākus, arī mēs spēsim pielīdzināties vecākajiem, kabalistiem, kas kalpoja mums kā piemērs un no kuriem mēs pieņēmām padomu. Pieliktās pūles ir galvenais, jo tās piesaista „apkārtējo gaismu”, vienīgo attīstības faktoru.

 

8.5. Atdeves īpašības unikalitātes apzināšanās

…Pirmkārt, ikvienam ir labi jāsaprot un jaizskaidro savai saskarsmes videi, ka miers sabiedrībā, kas nozīmē mieru valstī un mieru visā pasaulē, ir savstarpēji absolūti atkarīgi. Kamēr sabiedrības likumi neapmierina katru cilvēku valstī un atstāj novārtā mazākumu, kas nav apmierināts ar valsts vadību, šis mazākums vēlas to gāzt.

Iekams cilvēce sasniegs pēdējo attīstības posmu, kurā gan sabiedrība, gan visas tās daļas tiks izlabotas, – tā pastāvīgi dzīvos briesmās. Daudzi izjūt izmisumu no pašreizējā stāvokļa un vēlas pārmaiņas. Viņi neizvairās no jebkādiem līdzekļiem, lai sasniegtu savus mērķus, tāpēc visa cilvēce tiek pakļauta reāliem iznīcināšanas draudiem. Jāatzīmē, ka laika posms, kurā Bāls Sulams uzrakstīja šīs rindas, ļoti būtiski atšķīrās no mūsdienām. Notikums, kas šodien norisinās kādā no planētas nostūriem, skar visu cilvēci skaidrāk kā jebkad agrāk. Tāpēc ir jāsaprot, ka mums nav citas izvēles, izņemot virzību uz „izlaboto” eksistences formu. Sabiedrības un indivīda apzināšanās par viņu dzīvībai draudošajām briesmām turpinās pieaugt, un līdz ar to radīsies vēlme pievērst uzmanību kabalas ieteikumiem.

Bērni tik tiešām zina, ka šķīvis, kas izlaists no rokām, nokritīs uz grīdas un saplīsīs, bet viņus sodīs. Viņi nezina, kur slēpjas šķīvja krituma cēlonis, taču ar laiku, apgūstot pasaules gravitācijas likumu, sapratīs šīs parādības fizisko būtību. Tāpat nepieciešams izskaidrot cilvēcei, ka mēs dzīvojam negrozāmā sistēmā, no kuras nav iespējams izvairīties vai aizbēgt. Indivīda kļūdainā darbība spēj ietekmēt visu, un vēlmes baudīt pieaugums arvien vairāk pastiprina cilvēku savstarpējo saikni.

Kritums biržā, viesuļvētra, terorakts vai politiskās perturbācijas kādā no vietām acumirklī ietekmē visu pasauli. Nav tālu tā diena, kad katrs cilvēks sajutīs pasauli kā sistēmu, kuras daļas ir savstarpēji saistītas viena ar otru. Par to liecina bieži dibinātās starptautiskās komisijas un organizācijas. Šīs iniciatīvas izraisa izpratne par to, ka pasaule ir kļuvusi kā mazs ciemats un visa cilvēce atrodas vienā laivā.

Patiesībā situācija ir daudz sliktāka, nekā mēs domājam: cilvēku vēlmes un domas iedarbojas viens uz otru. Nevaldāmais egoisms noposta visu. Visi vēlas iznīcināt visus, bet ja arī nevēlas, tad vienkārši vairs nav spējīgi rīkoties savādāk. Pat spēcīgās un lielās valstis ir ieinteresētas dzīvot mierīgu dzīvi, jo iekarojumu bezjēdzīgums ir acīmredzams: jebkurš iekarotājs rezultātā tiek uzvarēts. Taču egoisms tomēr izaicina cilvēci uz to, lai tā kļūdītos arvien no jauna. Tas, kurš sajūt savu dumpīgo egoismu, zina, cik tas ir nevaldāms. Ja varētu nedaudz samazināt tā spēku – atgriezties pie tām vērtībām, kuras mūsu egoisms diktēja pirms piecdesmit gadiem, pagriezt atpakaļ šķietamo regulatoru un nedaudz nomierināties – visa pasaule tam piekristu. Mūsdienās jau ir skaidrs, ka egoisms ir visu nelaimju un ciešanu avots.

Lai gan cilvēce ir cietusi gadsimtiem ilgi un cilvēku vēsture ir piepildīta ar kariem, šodien izveidojusies pilnīgi citāda situācija. XXI gadsimta sākumā vairs nav kur skriet un stāvoklis ar katru mirkli pasliktinās. Ja cilvēce atteiksies savlaicīgi saprast sava stāvokļa smagumu, realitāte iecirtīs tai pliķi sejā un „to, ko nespēs veikt prāts, izdarīs laiks”. Vēlme baudīt pieņemsies spēkā, un līdz ar to pieaugs arī nelaimes. Kabala ir vienīgais veids, ar kuras palīdzību cilvēks spēs savaldīt postošo egoismu.

Taču, ja mazākumam nav pietiekami spēka, lai cīnītos ar valsts vadību vaigu vaigā, tad mazākums nogaida, lai gāztu to aplinkus ceļā – piemēram, uzkūdīt valstis vienu pret otru un novest tās līdz kara stāvoklim. Dabiski, ka kara laikā viņiem pievienosies vairums neapmierināto, lai gāztu valsts vadību un izveidotu jaunu, viņiem ērtu. Tādējādi miers indivīda izpratnē ir tiešs miera faktors valstī.

Kūdītāju ir daudz. Gandrīz katrā valdībā piedalās arī tie, kas ir ieinteresēti karadarbībās sava labuma dēļ. Ražotāju un ekonomistu vidū var atrast „bikforda auklas” dedzinātājus. Lai sasniegtu savus egoistiskos mērķus, cilvēks izvēlas jebkurus līdzekļus. Iekams netiks izlabota vēlme baudīt, cīņa nebeigsies un sajūta, ka pasaule nav stabila, arvien pastiprināsies. Apbruņojuma līdzekļi kļūst arvien postošāki, un daļa no tiem tiek tirgota brīvajā tirgū par tādu cenu, kas pieejama ikvienam, kurš vēlas.

Tā visa mērķis – likt cilvēkam aizdomāties par notiekošā cēloņiem. Viņam ir jāsaprot, ka egoismu nepieciešams izlabot. Visi mēģinājumi – personīgie, nacionālie vai starptautiskie – izveidot sistēmu, lai ierobežotu egoistisko vēlmi baudīt gan personisko, gan kopējo, kas kūsā un draud iznīcināt cilvēci, būs veltīgi. Egoisms, kas raksturīgs cilvēcei, ir attīstības pamats un cēlonis, kas paredzēts virzīt cilvēku uz to, lai viņš spētu to apzināties un lai meklētu līdzekļus, kas ļauj viņam laboties. Šādos apstākļos atklāsies kabala.

Turklāt, ja ņemsim vērā to pastāvīgi klātesošo sabiedrības daļu valstī, kurai karš ir profesija un vienīgā cerība gūt panākumus, proti, profesionālos kareivjus un ieroču piegātājus, kas, runājot par sociālo kvalitāti, veido ļoti būtisku mazākumu; un ja mēs viņiem pievienosim to mazākuma daļu, kuri neapmierināti ar spēkā esošajiem likumiem, tad redzēsim, ka jebkurā laikā ir liels kvalitatīvs vairākums, kas tiecas uz kariem un asinsizliešanu.

Neapmierinātība noved pie nestabilitātes visā pasaulē un nav iespējams plānot pat vienu soli tālāk. Pagātnē bija pieņemts sastādīt programmas uz desmitgadēm un, pamatojoties uz to, plānot valsts attīstību uz īsākiem laika periodiem, taču mūsdienās šāda stratēģija ir neiespējama. Nestabilitāte un nenoteiktība aug reibinošā ātrumā, zinātne ir apjukusi, nav spējīga sniegt atbildes un cilvēce atklāj savu bezspēcību.

Tātad miers visā pasaulē un miers atsevišķā valstī ir atkarīgi viens no otra. Tas neizbēgami liecina par to, ka pat tā valsts iedzīvotāju daļa, kas pašlaik ir apmierināta ar pastāvošo stāvokli, proti, veiklākie un apķērīgākie, tomēr ļoti raizējas par savas dzīves drošību spriedzes dēļ, ko izraisa tie, kas pret viņiem nodarbojas ar intrigām.

Taču, ja viņi spētu saprast miera vērtību, tad, protams, būtu priecīgi pieņemt pēdējās paaudzes dzīvesveidu. Cilvēks atdos visu, kas viņam pieder, lai glābtu dvēseli.

Bāls Sulams raksta, ka sākumā jāvēršas pie tiem, kas baidās, ka esošā situācija pasliktināsies. Pats par sevi saprotams, jo vairāk mantas, jo vairāk rūpju. Nenāktu par ļaunu paskaidrot kapitāla īpašniekiem, ka pastāv veids, kas ļauj novērst revolūcijas, karus, uzkrātā iznīcināšanu un zaudēšanu, izvēloties pakāpeniskas pārmaiņas, kas vērstas uz drošu nākotni un vispārējo mieru.

Cilvēka dzīve būs izlabota un mierīga tikai tad, kad viņš realizēs pēdējās paaudzes dzīvesveidu. Cilvēki dzīvo uz mazas zemeslodes un spēki, kas darbojas visapkārt, novedīs viņus pie radījuma mērķa realizācijas, kas predestinēts jau iepriekš. Citādi sakot, daba uzliks par pienākumu cilvēcei laboties.

Egoisms samierināsies un piekritīs veikt atdevi tikai tādā gadījumā, ja tam tiks sniegts izskaidrojums, iespēja sajust un saprast to, ka tas ir cienīgs saņemt augsto, mūžīgo un absolūto atalgojumu no Augstākā Spēka. Piekāpšanās, kas tiek prasīta no cilvēka, anulējot egoismu, ir tik milzīga, ka patiesībā tā ir atteikšanās no visas šīs pasaules, no visas cilvēka dzīves. Šajā pasaulē par tādu atteikšanos nevar saņemt atalgojumu, jo tā ir atteikšanās no pašas pasaules. Tas nozīmē, ka atalgojums par to var slēpties tikai tajā, kas atrodas virs šīs pasaules – Radītājā. Citiem vārdiem, atdeves īpašības sasniegšana arī ir pats atalgojums.

Atdeves īpašības unikalitātes, tās augstuma un pārākuma apzināšanās pakāpeniski sniedz cilvēkam sapratni par to, ka atalgojums par atteikšanos no vēlmes baudīt un atdeves vēlmes iegūšana ir vēlme atdot, kā sacīts: „samaksa par bausli – Baušļotājs”43. Tā rezultātā cilvēks sasniedz līdzību ar Radītāju, Viņu saprot un izzina.

 

8.6. Ciešanas, salīdzinot ar baudu iegūt sev

Izskatot un labi apjēdzot minēto programmu, mēs redzēsim, ka visas grūtības ir mūsu būtības mainīšanā, no vēlmes saņemt savā labā uz vēlmi atdot tuvākajam, jo šīs divas lietas noraida viena otru. Lai gan no pirmā acu uzmetiena šī programma šķiet fantastiska, kā kaut kas, kas ir pārāks par cilvēka dabu, taču, tikuši skaidrībā, mēs sapratīsim, ka visas pretrunas starp saņemšanu savā labā un atdevi tuvākajam ir tikai psiholoģiskas, jo patiesībā mēs veicam atdevi tuvākajam bez jebkāda labuma sev.

Saņemšana savā labā, lai gan mums tā izpaužas dažādās formās, – piemēram, manta, tāpat arī baudījums sirdij, acīm, aukslējām u.tml. – tiek definēta vienā vārdā: „bauda”. Tādējādi, kad cilvēks kāro saņemt savam labumam, būtībā viņš vēlas tikai baudīt.

Tagad iedomājieties: ja, no vienas puses, savākt visas baudas, ko cilvēks saņem savas dzīves septiņdesmit gadu garumā, bet no otras puses – visas nelaimes un ciešanas, ko viņš izjūt, tad pie iespējas izdarīt skaidru aplēsi, viņš uzskatītu par labāku nepiedzimt vispār.

Tādā gadījumā, ko cilvēks saņem savam labumam mūsu pasaulē? Ja iedomāties, ka savā dzīvē viņš sasniedz divdesmit procentus baudas, salīdzinot ar astoņdesmit procentiem ciešanu, tad, samērojot vienu ar otru, paliks sešdesmit procenti ciešanu bez jebkāda atalgojuma. Taču viss iepriekš minētais attiecas uz personīgo aprēķinu, kad cilvēks strādā savā labā. Veicot aprēķinu pasaules mērogā, indivīds ražo vairāk nekā saņem savai eksistencei un baudai. Tikai tad, ja saņemšana savam labumam mainīsies uz atdevi, cilvēks baudīs visu paša izstrādāto bez daudzajām ciešanām.

Katrs cilvēks apkalpo visu pasauli, turklāt neviens nepajautāja, vai viņš tam piekrīt. Izstrādes vērtība, salīdzinot ar pūlēm, kuras cilvēks pieliek, ir nesalīdzināmi lielāka par atalgojumu, kuru viņš par to saņem. Vienkāršs strādnieks, piemēram, nopelna divsimts dolāru dienā, lai gan viņa darba rezultāts tiek vērtēts divu tūkstošu apmērā. Ja šis strādnieks saņemtu prieku no atdeves, viņš varētu baudīt desmitreiz vairāk. Rūpnīca turpinātu saņemt peļņu, bet strādnieks ražotu vairāk produkcijas, jo baudītu darba rezultātus, nekorelējot to ar darba algu. Darbs nebūtu piespiedu kārtā, pūles un bauda ietu kopsolī, nevis izšķirtos dažādos virzienos, kā tas ir patlaban.

Pie esošā stāvokļa strādnieks ir pārliecināts par savu darba algu un vienīgais, kas viņam rūp – kad beigsies darbadiena un viņš varēs doties mājup. Taču izlabotajā stāvoklī viņa bauda ilgs visu darba stundu garumā. Bāls Sulams šo problēmu vērtē tikai kā psiholoģisku, ar to domājot, ka problēma slēpjas cilvēka iekšējā attieksmē pret lietu. Protams, viņš ar to nedomā, ka psiholoģija, kas ir tikai cilvēciskās uzvedības formu summa, spēs palīdzēt problēmas atrisināšanā.

Prakstiski vēlme baudīt nevar kalpot par tilpni baudas saņemšanai, jo bauda, kas piepilda vēlmi, to anulē. Bauda tiek sajusta egoistiskajā vēlmē tikai tad, kad tā sastopas ar piepildījumu. Ienākot vēlmē, piepildījums to anulē un tādā veidā likvidē baudu. Piemēram, kad mēs sākam ēst, mūsu ēstgriba momentāni samazinās, un līdz ar to samazinās arī bauda no ēdiena. Ēšanas process neizbēgami anulē iespēju baudīt ēdienu. Tā notiek visās mūsu dzīves sfērās.

Dažreiz, vēloties ko iegūt, mēs centīgi strādājam daudzus mēnešus un pat gadus, taču, kad sasniedzam vēlamo un sākam to baudīt, acumirklī atklājam, ka bauda atšķiras no tā, ko bijām cerējuši iegūt. Dažu dienu laikā vai dažās nedēļās tā izzūd, par cik piepildījums un vēlme piepildīties ir viens otram pretmetā.

Par maz, ka piepildījums dzēš baudu no tā, turklāt tas vēl divkārši pastiprina vēlmi pēc jauna piepildījuma. Par to sacīts: „Tas, kuram pieder daļa, vēlas divkārt”.44 Cilvēks nekad nebauda brīdī, kad saņem baudu, viņš tikai divkāršo vajadzību to sasniegt un tāpēc izjūt lielāku trūkumu. Rezultātā, neskatoties uz bagātību un vairums iespējām saņemt baudu, cilvēce jūt, ka no paaudzes uz paaudzi tā iztukšojas arvien vairāk.

Patiesībā mūsu dzīve ir pakaļdzīšanās pēc baudas – cerībā, ka mums izdosies piepildīties, justies labi un noturēties sāta stāvoklī. Ņemot vērā, ka šis princips ir mūsu dzīves pamatā, tam ir vērts piegriezt vērību.

Iespējamais risinājums ir acīmredzams piemērā par mātes un bērna savstarpējām attiecībām: visa mātes bauda ir atkarīga no baudas, kuru saņem bērns… Jo vairāk mazulis bauda, jo lielāka ir mātes sajūsma, kas izriet no mīlestības pret viņu.

Pēc savas dabas esam radīti kā viena ķermeņa šūnas, tas ir, kā atsevišķas dvēseles kopīgajā dvēselē, kas dēvēta par „Ādama Rišona dvēseli”. Mēs esam viens ar otru saistīti un darbojamies kopā šajā monolītajā sistēmā, lai gan to nesajūtam. Tas fakts, ka mūsu jūtas ir aizmiglotas un mēs neapzināmies savu vienotību, neietekmē sistēmu, kuras ikviena detaļa darbojas tikai citu labā, absolūti pašaizliedzīgi. Sistēma izveidota kā vienots ķermenis, tās pastāvēšanas likums sludina, ka katrs orgāns ir atkarīgs no citu orgānu darbības.

Ja tikai mēs spētu nākt pie sapratnes, redzot, ka esam atkarīgi viens no otra, tad uzreiz justos vienoti. Tādā gadījumā raizes par citiem un mīlestība pret viņiem pašas par sevi uzliesmotu ikvienā atsevišķā dvēselē. Tādā stāvoklī katrs cilvēks baudītu no sava ieguldījuma un no rūpēm citu labā, kā māte, kas dāvā bērnam dzīvību un laimi.

Tātad viss, kas mums šobrīd pietrūkst, ir iespēja redzēt īsteno stāvokli, kurā esam savstarpēji iekļauti Ādama Rišona dvēselē. Pārējais notiks pats par sevi. Pietiekami ar šādu uzskatu, lai katrs no mums sajustu vēlmi laboties un taptu par devēju, kas pilnībā ziedo sevi citiem. Kabalas unikalitāte ir tajā aspektā, ka tā atver mums acis uz patieso, lai arī apslēpto ainu: atsevišķu dvēseļu savstarpējo iekļaušanos kopīgajā dvēselē, „kā viens cilvēks ar vienu sirdi”. Lūk, tāpēc šī zinātne ir radījuma mērķa sasniegšanas līdzeklis.

 

8.7. Raksta „Miers pasaulē” kopsavilkums

Tātad savā rakstā „Miers pasaulē” Bāls Sulams piedāvā tādu šīs problēmas risinājumu, kas ļaus ikvienam cilvēkam un cilvēcei kopumā sasniegt mieru, pilnību, mūžību, labklājību un laimi.

Grūtības, kas nostājas ceļā, lai sasniegtu mieru visā pasaulē, slēpjas cilvēka dabā, kuras pamatā ir egoistiskā vēlme baudīt. Cilvēks sajūt tikai sevi un nespēj rēķināties ar citiem. Viņš pastāvīgi piesargās un meklē veidus, lai izmantotu tuvāko savam labumam, ar viņu nerēķinoties.

Mūsu egoistisko dabu radījis Radītājs, tāpēc nespējam to izlabot pašu spēkiem, bet varam to izdarīt tikai ar tā Spēka palīdzību, kas mūs ir radījis.

Ja šis Spēks iedarbosies uz mums, tad mēs mainīsimies, vēlmi baudīt pārorientējot uz vēlmi atdot. Mēs pārstāsim raizēties par sevi, sajutīsim tuvāko un sāksim par viņu rūpēties. Ikviens nemitīgi rūpēsies par visu pasauli, tāpat kā patlaban viņš gādā par sevi. Izpildot šo nosacījumu, radījumi apvienosies, lai piepildītos ar gaismu un bezgalīgu baudu.

Cilvēcei nav jāgaida, ka kādreiz tiks atrasts cits egoisma labošanas līdzeklis. Visu pasaulē esošo ciešanu vienīgais mērķis – mudināt mūs pasteigties, lai piesaistītu Augstākā Spēka ietekmi, kas ļautu izlabot mūsu patmīlīgo dabu. Vienīgais veids, kā to īstenot, ir uzsākt kabalas studēšanu, tāpēc mums ļoti nepieciešams izplatīt šo zinātni, jo esam no tās atkarīgi. No kabalas uzvaras gājiena apkārt zemeslodei ir atkarīga mūsu labā nākotne un miers visā pasaulē.

 

Atsauces

[42] Traktāts „Sinedrijs”, 71:2.

[43] Traktāts „Avod”, 4:2.

[44] Midrash „Kohelet Rabba”, 1. nod., 32.

<<13.kurss-8                 13.kurss-10>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties