7. nodarbība
Pretrunas starp kategorijām
7.1. Pretrunas starp kategorijām
7.2. Cilvēka piepūles novērtējums
7.3. Mākslīgā vienlīdzība
7.4. Īpašas pūles
7.1. Pretrunas starp kategorijām
Patiesībā šīs četras kategorijas ir pretrunā viena otrai.
Neskatoties uz iepriekš minētām praktiskām grūtībām, kas traucē ceļā, šai bezpalīdzībai vēl pievienojas neskaidrības un liels naids, kas izraisīts ar psiholoģiskām tieksmēm. Citiem vārdiem, šīs kategorijas savienojas katrā no mums pēc sava ieskata un dažādi, jo žēlsirdība un īstenība, taisnīgums un miers, daloties cilvēciskajā būtībā attīstības vai audzināšanas rezultātā, ir pretrunā viens ar otru.
Piemēram, ja aplūkosim žēlsirdības kategoriju abstraktā veidā, atklāsim, ka tās varas spēks ir pretrunā ar visām citām kategorijām. Citādi sakot, atbilstoši žēlsirdības likumiem citām kategorijām vispār nav vietas mūsu pasaulē.
Žēlsirdības kategorija ir absolūta atdeve, un tā aizēno pārējās kategorijas. Žēlsirdības kategorija paralizē visas citas īpašības un neļauj tām izpausties. Tā nerēķinās ar cilvēka rīcībām, viņa uzvedības īpatnībām un pārmaiņām, ko viņš pārdzīvo. Žēlsirdības kategorija nosvītro viņa pūles, ignorē centību, ko cilvēks pielicis vienā vai otrā jomā, un izlīdzina visas viņa darbības, izvietojot tās vienā rindā, it kā starp tām nebūtu atšķirības.
Žēlsirdības kategorija var tikt uzskatīta par lietderīgu noteiktos gadījumos, taču tā ir pretstatā attīstībai, jo ir pretrunā pārmaiņām un „piekaļ” cilvēku vienai vietai. Lai arī šī kategorija tiek uztverta kā sirsnīgums, taču var izrādīties diezgan postoša, piemēram, ja māte pret savu divdesmitgadīgo dēlu izturas gluži kā pret mazu bērnu.
Visa šīs būtības sakne slēpjas Radītāja attieksmē pret radījumu. Kad atklājas Radītājam piemītošā žēlsirdības īpašība, cilvēka jebkura patstāvīgā darbība tiek paralizēta, un viņš nonāk statiskā stāvoklī. Cilvēks atklāj, ka Radītāja bezgalīgā mīlestība valda pār viņu un neļauj viņam piedalīties tajā, kas ar viņu notiek. Radītāja mīlestība nosedz un izlīdzina visus cilvēka pārkāpumus, kā sacīts: „mīlestība nosedz un izlīdzina visus pārkāpumus”38 un tāpēc tikai žēlsirdības kategorijas izpausme neļauj viņam attīstīties.
Visas šīs četras kategorijas – žēlsirdību, īstenību, taisnīgumu un mieru – attīstības process paredz izmantot daudzpusējā un sabalansētā veidā. Jebkurš attīstības un veidošanās process pamatojas uz deficīta sajūtu, taču nav iespējams pilnveidoties, bāzējoties tikai uz šo sajūtu, jo tā noved pie izmisuma un nāves. Pēc tam, kad cilvēks atklāj sevī trūkumu un nespēju tikt galā ar ļaunumu, kas viņā atklājas, viņam tiek dota iespēja nokļūt Augstākā spēka atkarībā.
Pārrāvums starp cilvēku un Augstāko, kas atklājas cilvēkam, ļauj ne vien atklāt trūkumu sevī, bet arī atklāt Augstākā diženumu. Cilvēkam ir jāignorē sava nepieciešamība pieķerties Augstākajam un jāvēlas, lai Augstākais būtu ar viņu saistīts. Pēc tam cilvēkam ir jālūdz Augstākais, lai Viņš paustu pret viņu savu žēlsirdību, neskatoties uz to, ka pats izjūt trūkumu un neņemot vērā savas īpašības, kuras, salīdzinot ar Augstākā īpašībām, ir sliktas. Zemākais lūdz Augstākajam palīdzību, lai gan saprot, ka nav tās cienīgs. Rezultātā Augstākais sāk viņam palīdzēt, izmantojot šim nolūkam daudzveidīgas īpašības.
Radījuma attīstību, lai sasniegtu Radītāja pakāpi, nav iespējams īstenot tikai ar vienu no spēkiem, jo Radītājs un radījums ir pretējās īpašībās. Pašam radījumam ir vismaz divi spēki: viens ir sevis, savas realitātes un personīgās īpašības apziņa, bet otrs – Radītāja īpašība, kas iemiesota radījumā. Pretējā gadījumā radījums nezinātu, Kam jāpielīdzinās un Kam jālūdz palīdzība. Lai būtu iespēja izlabot zemāko, arī Radītājam ir nepieciešams uzturēt Sevī radījuma īpašības.
Kabalas valodā tas tiek aprakstīts šādā veidā: Augstākais sastāv no Savām „desmit sefirot”, bet zemākais – no savām. Desmit sefirot dalās divās daļās:
Galgàlta ve – Einàim (GE),
Ozen, hòtem, pe (AHAP).
Starp Augstākā AHAP un zemākā GE jāuztur abpusēja saikne. Šīs abpusējās attiecības ļauj izlabot zemāko un pacelt viņu līdz Augstākā pakāpei.
Jebkurai attīstībai nepieciešama saikne starp pretstatiem: viens spēks atgrūž, bet otrs – pietuvina. Daudzus šī procesa piemērus varam redzēt fizikā. Tikai tad, kad cilvēks atzīst savu esošo stāvokli kā ļaunumu, bet nākamo stāvokli – kā labu, viņā mostas vēlme sasniegt šo stāvokli. Viņš tiecas uz nākamo stāvokli, līdz to sasniedz. Vēlāk arī šis posms atklāsies kā ļaunums, bet par labu tiks uzskatīts progresīvāks stāvoklis un tā tālāk. Bez divu pretējo spēku savienojuma nav iespējams virzīties uz priekšu. Dzīvībai un nāvei, pievilkšanās un atgrūšanās spēkiem katra objekta attīstības laikā ir jādarbojas kopīgi, sākot no vienkāršas kustības nedzīvajā līmenī, līdz pat cilvēka nolūku mainīšanai.
Ja cilvēka attīstības līmenis ir augstāks, viņā atklājas vairāk pretrunu, viņu satrauc domas, viņa iekšējā pasaule plosās. Viņā koncentrējas milzums pretstatu un viņš atrodas nemiera stāvoklī. Bez šīs iekšējās spriedzes cilvēks nespētu pilnveidoties. Nedzīvais stāvoklis, nāves stāvoklis, kur viss nomierinās un izzūd antagonisms, ir diametrāli pretējs dzīvībai un attīstībai. „Dzīvs” ir tas, kam piemīt īpašību pretstats. Vislielākās pretrunas ir starp gaismu un vēlmi baudīt, starp Radītāja īpašībām un radījuma īpašībām. Neskatoties uz dažādu īpašību pretstatu, tām ir jābūt katrā radījumā un viņam nepieciešams tās savienot. Savienojums starp tām notiek tā rezultātā, ka cilvēks apzinās: katra no tām nepieciešama viņa augšupejai uz nākamo garīgo pakāpi.
Risinājums slēpjas pretējo polu saglabāšanā, nevis to nivelēšanā. Jāatrod to saskarsmes punkts, kurā rodas nākamā pakāpe. Atbilstoši garīgajai izaugsmei, sarežģījumi un galējības, kas piemīt cilvēkam, saasinās un tiek sajusti arvien spēcīgāk.
7.2. Cilvēka piepūles novērtējums
Ko nozīmē – žēlsirdības kategorija? Viedie mums devuši definīciju:39 „Mans – tavs, bet tavs – tavs” ir taisnīguma princips”. Ja visi cilvēki rīkotos atbilstoši šai kategorijai, tad izzustu viss „īstenības un tiesas” kategorijas krāšņums un vērtība. Ja ikviens saskaņā ar savu būtību atdotu tuvākajam visu, kas tam pieder un nepaņemtu neko, kas pieder tuvākajam, tad izzustu jebkāda interese un jēga melot citiem.
Tad principā nebūtu jēgas runāt par īstenības kategoriju, jo taisnība un meli nav samērojami viens ar otru. Ja pasaulē nebūtu „melu”, tad arī nepastāvētu jēdziens „taisnība”, nerunājot jau par to, ka izzustu arī pārējās kategorijas, kuras kalpo tikai īstenības nostiprināšanai, ņemot vērā, ka pati par sevi tā ir vāja.
No otras puses, īstenība, kas definēta ar vārdiem „mans – mans, bet tavs – tavs”, ir pretrunā žēlsirdības kategorijai un nespēj to paciest, jo no īstenības viedokļa, nav nemaz jāpūlas tuvākā labā. Par maz, ka tas bojā cilvēku, pieradinot viņu ekspluatēt tuvāko, turklāt vēl saskaņā ar īstenības kategoriju, katram ir jākrāj īpašums nebaltai dienai, lai nekļūtu par nastu tuvākajam.
Turklāt nav cilvēka, kam nebūtu radinieku un īpašuma mantinieku, kuriem saskaņā ar īstenības kategoriju ir priekšroka attiecībā pret citiem. Daba nosaka, ka cilvēks, kurš atdod visu savu īpašumu citiem, ir melis attiecībā pret radiniekiem un mantiniekiem, tiem neko neatstājot.
Augstākā gaisma, kas no Radītāja nonāk lejup, veido vēlmi, kas vērsta uz baudas saņemšanu. Sākumā vēlme baudīt sevi nesajūt. Tikai tad, kad tā sajūt sevi un Dodošo, un apzinās tos atdalošo pretstatu, šī vēlme tiks uzskatīta par radījumu. Šim nolūkam nepieciešams, lai vēlme baudīt ietvertu sevī Radītāja, gaismas, kas šo vēlmi radījusi, īpašības. Gaisma turpina attīstīt vēlmi baudīt četros posmos, kas apzīmēti ar četriem Radītāja vārda burtiem הוי”ה (AVAJa).
Šī procesa gaitā Radītājs iezīmogo radījumā Personīgās īpašības. Gala rezultātā radījums sastāv no savas būtības un Radītāja būtības. Radījums atrodas starp šiem diviem dabas veidiem un rezultātā ir gatavs rīkoties. Četri attīstības posmi ir četru kategoriju saknes, no kurām izveidosies šie attīstības posmi. No ceturtā posma attīstīsies īstenības kategorija, bet no trim iepriekšējiem – žēlsirdības, taisnīguma un miera kategorija.
Ja cilvēkam būtu iespēja iekļūt materiālā un redzēt, kā attīstības spēks iedarbojas uz katra radījuma dabiskajām īpašībām, viņam nebūtu grūti noskaidrot īstenības kategoriju pasaulē. Tādā gadījumā ikvienu cilvēku varētu samērot ar viņa patieso absolūto izpausmi. Tad, pateicoties tikai savai brīvai izvēlei, nevis saskaņā ar iedzimtajām īpašībām vai audzināšanu, kas saņemta no sabiedrības, rastos iespēja salīdzināt pūles, kuras cilvēks iegulda tajā sfērā, kurā darbojas.
Spēju izmērīt cilvēka patiesās pūles dēvē par „īstenības kategoriju”. Taču tam, kas mēra, pietrūkst daudz datu. Viņš redz „gatavo preci”, rūpniecības produktu, kas sastāv no dažādām sistēmām un detaļām. Tas nav ne pats cilvēks, ne viņa personība, bet izstrādājums, kas pilnīgi nav atkarīgs pats no sevis.
Lai novērtētu cilvēka pūles, nepieciešams atrast viņā mazo posmu, kas patiešām ir atkarīgs pats no sevis. Patlaban mēs to nespējam, cilvēce nevar ieviest apritē šādu attieksmi pret tuvāko, kas atbilst īstenības kategorijai, tāpēc mēs izmantojam citas kategorijas.
Mums nepieciešams saprast, ka cilvēkam atklājas problēma: īstenība no viņa ir slēpta, un viņš nespēj pareizi novērtēt tuvāko, cilvēci, radību un sevi pašu. Viņam jāizveido „aizvietotājs”, kas ļaus viņam pareizi izturēties pret realitāti, tuvāko un pret savām pūlēm. Lai gan citas kategorijas – žēlsirdība, taisnīgums un miers nav autentiskas, taču to pareizs savienojums rada sava veida mehānismu, kas ļauj cilvēkam redzēt patieso ainu, kas tuva tai, kas ir dabā, taču no mums slēpta.
Bāls Sulams izskata šīs četras kategorijas grāmatas „Panim Meirot” priekšvārdā. Nespēja novērtēt tuvāko saskaņā ar īstenības kategoriju noved pie tā, ka īstenība netiek ņemta vērā, kā sacīts: „un taisnība tiks nomesta zemē”.40 Taču īstenībai rezultātā ir jāatklājas no izlabotās vēlmes, kā sacīts: „taisnība izaugs no zemes”.41
7.3. Mākslīgā vienlīdzība
Turpretim miers ir pretrunā ar taisnīgumu, jo, lai sabiedrībā nodibinātu mieru, nepieciešami šodien pastāvošie nosacījumi, kas pēc savas būtības veiklajiem un apķērīgajiem, kuri iegulda enerģiju un prātu, apsola iespēju bagātināties, bet paviršajiem un labsirdīgajiem – būt trūcīgiem.
Tādējādi enerģiskais paņem savu daļu, kā arī nolaidīgā daļu un bauda labāku dzīvi, tajā pašā laikā paviršajiem un labsirdīgajiem neatliks pat vitālajām vajadzībām, un viņi paliek kailumā un trūkumā daudzu problēmu priekšā.
Sekmīgākajiem piemīt attīstīts egoisms un ja kādam no viņiem paveras iespēja izmantot tuvāko, viņš to dara, nerēķinoties ne ar ko. Ņemot vērā, ka tieši Radītājs radījis atšķirības starp cilvēkiem, Viņš atbild par nevienlīdzību. Tiesa, daži uzskata, ka panākumi ir ielikto centienu rezultāts un ikviens, kurš cenšas – nopelnīs. Taču patiesībā panākumi ir atkarīgi no dabiskiem iedzimtiem dotumiem un vadības sistēmām, kas iedarbojas uz cilvēku.
Sekmīgie ekspluatē atpalicējus arvien vairāk un cilvēku sabiedrībai neizdodas izlabot saknes deformāciju, jo šo darbību veic Radītājs. Pat ja mēs visiem bērniem izveidosim stingri identiskus audzināšanas apstākļus, mēs nespēsim kompensēt nevienlīdzību un visādā veidā izlabot „sabojāto”. Visas mākslīgās vienlīdzības sistēmas, kuras ieviesām sabiedrībā, lai nodrošinātu taisnīgumu, ir tikai acu „aizmiglošana”. „Labošanās sistēmas” neko nelabo un vēl vairāk grauj sabiedrību. Tās neļauj izveicīgajiem un apķērīgajiem pilnveidoties, turklāt nodara kaitējumu viņu spējai palīdzēt atpalicējiem. Tādējādi rezultātā zaudē visi.
Garīgā audzināšana ir vienīgais veids, kā virzīt sabiedrību uz vienlīdzību un tā ļauj pilnveidoties jebkuram cilvēkam. Tāda audzināšana ļauj ikvienam redzēt savu daļu Augstākajā sistēmā, kur visi ir vienlīdzīgi, turklāt katra daļa ir svarīga konstrukcijas spējā funkcionēt kopumā. Kad cilvēki sasniegs pareizo apvienošanos un kļūs kā monolītas sistēmas daļas, viņi varēs ieviest taisnīgu sadali arī materiālajā sfērā. Tikai tad īstenosies likums, kas sludina: „no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.
Mums ir garīgi jāpilnveidojas, pateicoties tam, jāapzinās vienlīdzības nepieciešamība un tikai pēc tam jāievieš vienlīdzība materiālajā sfērā. Mūsu pasaulē nav iespējams veikt izmaiņas citā ceļā. Rakstā „Kabalas zinātnes būtība” Bāls Sulams klāsta, ka šo pasauli ir iespējams izzināt tikai tad, kad izzināsim garīgās pasaules spēkus un darbības. Tikai tad, kad ir izzinātas Augstākās garīgās saknes, var saprast šo sakņu materiālos zarus mūsu pasaulē un ne otrādi.
7.4. Īpašas pūles
Cilvēka vērtējumu atbilstoši īstenības kritērijam nosaka viņa spēja īstenot izvēles brīvību un attiecīgi tam pielikt pūles. Visi pārējie parametri realitātē it kā nepastāv. To iespējams ilustrēt ar cilvēka attieksmi pret dažādām sava ķermeņa daļām. Starp tām ir arī ļoti svarīgas, tādas kā smadzenes vai aknas. Citas ķermeņa daļas, piemēram, ekstremitātes, nav svarīgas organisma eksistencei kopumā un pie galējas nepieciešamības tās var amputēt. Taču, neskatoties uz to, cilvēks nedala sava ķermeņa orgānus svarīgajos un mazsvarīgajos. Šāda ir pieeja realitātei saskaņā ar īstenības kategoriju.
Nav iespējams, lai mūsu attieksmi pret tuvāko ietekmētu tie dati, kurus viņā ir ielicis Radītājs. Par cilvēku var spriest tikai atbilstoši viņa brīvajam ieguldījumam sabiedrības labā, apzinoties viņa atrašanās svarīgumu tajā. Ja tiks ņemtas vērā tikai „īpašas pūles”, tad bez grūtībām būs iespējams noteikt, kurš ir labāks, bet kurš nē. Pēc tāda paša principa Radītājs vērtē cilvēku un ļauj viņam pacelties augšup pa garīgo pasauļu kāpņu pakāpieniem. Mūsu pasaules ietvaros cilvēks nav spējīgs ieviest līdzīgu attieksmi. Tikai tad, kad mēs sasniegsim garīgo pasauli un mainīsim mūsu pasauli atbilstoši garīgajai – pasaulē viss nostāsies savās vietās.
Protams, nav taisnīgi tik smagi sodīt nolaidīgos un labsirdīgos, kuri ne pie kā nav vainīgi. Kāds ir šo nelaimīgo grēks un noziegums, ja Augstākā vadība nav apveltījusi viņus ar veiklību un apķērību? Vai par to viņi ir jāsoda ar ciešanām, kas smagākas par nāvi? Tādējādi nav nekāda taisnīguma miera apstākļos un miers ir pretrunā taisnīgumam.
Turklāt taisnīgums ir pretrunā mieram, jo dalot īpašumu pēc taisnīguma principiem, tas ir, dot nolaidīgajiem un vientiešiem tādu pašu vērtību daļu kā izdarīgajiem un enerģiskajiem, cilvēki, kuriem pieder vara un iniciatīva, bez šaubām, nespēs rast mieru, līdz atcels šo praksi, kas pakļauj stipros un enerģiskos, un ekspluatē viņus vājāko labā. Tāpēc nav nekādas cerības uz mieru sabiedrībā, jo taisnīgums ir pretrunā mieram.
Žēlsirdības kategorija ir absolūta atdeve, bet tai pretēja īpašība – absolūta saņemšana. Īstenība ir sadale atbilstoši rezultātiem, taču jāņem vērā tāpat arī sākuma nosacījumi. Pretēji īstenības kategorijai cilvēciskā sabiedrība pret visiem cilvēkiem izturas tā, it kā viņi būtu vienlīdzīgi. Tā kļūdaini uzskata, ka audzināšanas noteikumu un tai līdzīgu faktoru nivelēšana, ļauj novērtēt cilvēku uzvedību pēc viena standarta un pat dēvē to par taisnīgumu. Saprotams, ka šāda attieksme nav pareiza, jo ignorē dotumus, kas nav atkarīgi no cilvēka.
Visas problēmas, kas radušās citu kategoriju izmantošanas gaitā, sabiedrība pūlas kompensēt miera ceļā, un gala rezultātā mēs kļūstam bezpalīdzīgi. Izņemot īstenību, visas kategorijas ir maldīgas, tāpēc pasaulē nebūs miera, līdz tā pilnībā izlabosies. Kamēr mēs atrodamies stāvoklī „saņemšana savā labā”, mums neizdosies sasniegt optimālu līdzsvaru, kas ļautu īstenības kategorijai pastāvēt ideālā.
Tikai tad, kad ikviens no cilvēkiem sevi izlabos, īstenojot absolūtas atdeves Radītājam principu, kas līdzinās Viņa atdevei mums, visi kļūs vienlīdzīgi. Šāda vienlīdzība ir autentiska, par cik tā netiks pakļauta sākuma nosacījumu un to seku ietekmei. Katram nāksies atdot savas attiecīgās daļas maksimumu. Pilnīga vēlme veikt atdevi Radītājam pati par sevi pielīdzinās cilvēkus vienu otram, un tādā ceļā radījumi īstenos dzīvē īstenības kategoriju.
Īstenības kategorija nekad nespēs mierīgi līdzās pastāvēt ar saņemšanas principu savā labā, šī kategorija ir iespējama tikai pie atdeves. Šajā gadījumā katrs atdod visus savus spēkus saskaņā ar dabiskiem nosacījumiem, tāpēc nav nepieciešams mērīt viņa ieguldījumu. Visi tiek pielīdzināti viens otram ar to, ka veic maksimālu atdevi un savienojas ar kopīgo dvēseli kā vienas monolītas sistēmas daļas: „kā viens cilvēks ar vienu sirdi”.
Atsauces
[38] Raksti, Mishle. 10:12.
[39] Traktāts „Avod”, 5:13.
[40] Bībele, Daniel, 8:12.
[41] Psalmi, 85:12.
Jaunākie komentāri