6. nodarbība
Miers pasaulē
6.1. Miers konkrētā sabiedrībā un miers visā pasaulē
6.2. Naids starp tautām
6.3. Savstarpējā iekļaušanās
6.4. Slimības atklāšanas veidi
6.5. Sociālo aprindu paplašināšana
6.6. Zinātniskais kabalas izskaidrojums
6.1. Miers konkrētā sabiedrībā un miers visā pasaulē
Nebrīnieties par to, ka es jaucu kopā miera jēdzienus vienā sabiedrībā un mieru visā pasaulē. Patiesībā mēs esam jau sasnieguši tādu līmeni, kurā visa pasaule tiek uzskatīta par vienotu sabiedrību. Citiem vārdiem, katrs cilvēks pasaulē, nodrošinot savu eksistenci uz visas cilvēces rēķina, tādējādi kļūst pakļauts nepieciešamībai apkalpot visu pasauli un rūpēties par to.
Mūsdienās arvien acīmredzamāka kļūst katra cilvēka spēja ietekmēt visu pasauli, lai kas viņš būtu. Pastāv savstarpēja atkarība „cilvēks un pasaule”, šīs atkarības pozitīvais potenciāls vēl ir apslēpts no cilvēces, taču ļaunums, kas tajā slēpjas, jau patlaban visiem ir neapšaubāms. Mēģene ar nāvējošiem vīrusiem un atombumbas sprādziens ir tikai daži no veidiem, ar kuru palīdzību indivīds var negatīvi iedarboties uz sabiedrību.
Patiesībā viss ir daudz sliktāk. Sistēma, kurā cilvēks pastāv, precīzi nosaka viņa savstarpējās attiecības ar apkārtējo sabiedrību: jo nevērīgāka ir cilvēka attieksme pret ieguldījumu sabiedrības labā, jo vairāk viņš tai kaitē. Cilvēce ir monolīta, noslēgta struktūra, tāpēc, ja viens no tās pārstāvjiem nedarbojas vajadzīgā veidā, tas ir, neīsteno atdevi sabiedrībai pilnā mērā, tad, protams, rezultātā cietīs visa pasaule. To var salīdzināt ar vēža šūnas uzvedību ķermenī. No sacītā izriet – iekams cilvēks nav izlabojis savu egoistisko dabu, viņš negatīvi iedarbojas uz sistēmu kopumā.
Visu cilvēku negatīvo iedarbību summa uzkrājas kopējā sistēmā un rada ainu, kurā pasaule izjūt ciešanas. Cilvēce pūlas sadzīvot ar problēmām un pieaugošajām grūtībām, meklējot ceļus, kas ļauj sasniegt uzplauksmi, veselību, mieru, drošumu un nodrošinātu nākotni nākamajām paaudzēm. Milzīgi spēki un resursi tiek ieguldīti līdzekļu un risinājumu meklējumos, kas nepieciešami, lai pārvarētu izveidojušos situāciju, taču visas šīs pūles nespēs dot pozitīvus rezultātus, jo bāzējas uz kļūdainu indivīda uzvedības vērtējumu kopējā sistēmā.
Faktiski mūsdienu pasaules ainu vēl nevar raksturot kā pilnīgi negatīvu. Citādi sakot, to negatīvo faktoru daļu, ko esam izraisījuši pagātnē un arvien vēl turpinām izraisīt, šobrīd mēs vēl nespējam apjēgt, tas ir, pagaidām neesam spējīgi novērtēt to sekas. Garīgajai parādībai ir jāatklājas pilnībā, tāpēc arī negatīvais uzkrājas un nākotnē var uzliesmot ar visu spēku.
Jāatzīmē, ka principi, kurus šeit attēlo Bāls Sulams, noformulēti svētajos rakstos jau pirms tūkstošiem gadu, taču tikai pēdējā gadu simtenī visiem kļūst acīmredzams, ka pasaule ir vienota, noslēgta un monolīta sistēma.
6.2. Naids starp tautām
Naids starp tautām līdzinās naidam starp cilvēkiem. Katra nācija ir īpašs vēlmju, īpašību un centienu kopums. Tautu nošķirtības sakne atrodas Augstākajā garīgajā sistēmā, kas pārvalda mūsu pasauli. Šajā garīgajā sistēmā var izšķirt 70 mūsu realitātes vadīšanas pamatveidus, no kuriem katrs ir noteiktas tautas sakne no „septiņdesmit pasaules tautām”.
Šie 70 pamatveidi turpina dalīties tālāk sīkākās daļās un šajā pasaulē atspoguļojas katras tautas mentalitātes īpatnībās, domāšanas veidā, realitātes uztverē un attieksmē pret to, kā arī dažādās informācijas apgūšanas metodēs un tās filtrācijā. Atsevišķa cilvēka iekšējā struktūra atgādina pasauli miniatūrā un arī sastāv no 70 īpašībām, kuras atrodas tiešā kontaktā ar visu pasauli.
Daudzu cilvēku apvienošanās, kuriem piemīt līdzīga mentalitāte, raksturs, domāšanas veids un nolūki, veido tautas jēdzienu. Pats par sevi saprotams, ka apvienība, kurā daļas ir savstarpēji saistītas atbilstoši īpašību līdzības principam, pretojas saplūsmei ar citām apvienībām, kas veidotas uz analoģiska pamata, „izstaro” atstumtību un tiecas izolēties no pārējiem. Tieši atšķirība starp tautām sēj starpnacionālo naidu: mēs mīlam līdzīgo un ienīstam to, kas atšķiras no mums. Taču tā nav vienīgā problēma.
Atbilstoši attīstībai mums ir tendence uzskatīt, ka spēsim iepazīt, saprast un aplaimot viens otru, taču īstenībā viss notiek citādi. Kad divi indivīdi saņem informāciju un iespaidus no apkārtējās pasaules, katrs tos saglabā pēc saviem ieskatiem, savādāk, salīdzinot ar otru. Atbilstoši informācijas uzkrājumam un „šķirošanai” pieaug plaisa pasaules uztverē. No vienas puses, atklājas cilvēku savstarpējā saikne, taču, no otras puses, pastiprinās viņu nespēja vienam otru saprast. Rezultātā cilvēciskās realitātes problēma kļūst arvien sarežģītāka.
Vēlme baudīt, kas no nedzīvā līmeņa izaug līdz augu, dzīvnieku un cilvēciskajam līmenim, modina cilvēkā visus vēlmes veidus. Rezultātā, jo straujāk cilvēce attīstās, jo īpašāks jūtas indivīds. Kad katrā cilvēkā uzkrājas personīgā vienreizīguma sajūta, tā atspoguļojas tautā īpaša priekšstata veidā: vēlme baudīt noraida katru no pārējām tautām un noved to pie pretrunām ar tām. Par piemēru tam var kalpot indiešu, ķīniešu, pakistāniešu vai afganistāniešu etnosi. Līdz šim tie dzīvoja un ne ar ko neizcēlās, taču šodien katrs no tiem ir sācis izpaust savu individualitāti.
Būtu pamatoti pieņemt, ka nākotnē pasaule dalīsies tūkstošos valstu. No vienas puses, katra tauta būtiski atšķirsies no pārējām, taču, no otras puses, katrs indivīds jutīs savu piederību cilvēces monolītajai struktūrai. Jebkurš cilvēks jutīs, ka viņš ir atkarīgs no kopējās sistēmas un ka citi ir atkarīgi no viņa. Pretrunas starp personīgo unikalitātes sajūtu un savstarpējo atkarību nākotnē izpaudīsies arvien krasāk.
6.3. Savstarpējā iekļaušanās
Katram cilvēkam jārealizē princips „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” un, vadoties no tā – „mīlestības pret Radītāju” princips, tas ir, saplūsme. Neviens nespēj izlabot to, kas ir jāizlabo citam un tomēr tas, kurš sevi jau izlabojis, ļauj citiem ātrāk sasniegt atmodas punktu, jo tie ir iekļauti viņā. Taču tikai tad, kad cilvēks pats atmostas, lai sasniegtu garīgo attīstību, viņš ienāk brīvas izvēles procesā.
Ir teikts: „Izvēlies dzīvi. Es uzdodu jums izvēlēties dzīves likteni, kā cilvēks, kurš saka savam dēlam: „Izvēlies sev no mana mantojuma labu likteni”. Viņš atvēl dēlam labu likteni un saka: „Izvēlies to sev”30. TES priekšvārdā31 Bāls Sulams skaidro, ka līdz brīdim, iekams Radītājs nav uzlicis cilvēka roku uz labu likteni, cilvēkam vispār nav izvēles.
Cilvēkiem, kas savu dzīvi veltījuši tam, lai izlabotos, šis process jāpaātrina attiecībā pret pārējo cilvēci. Viņiem jādara tā, lai jautājums: „Kāda ir manas dzīves jēga?” mostos katrā cilvēkā pēc iespējas ātrāk. Taču no šī brīža un tālāk cilvēkam ir izvēles brīvība. Ņemot vērā, ka cilvēki iekļauti vienotā sistēmā, viena indivīda labošanās izraisīs viņa izlabotā punkta atmodu, kas ietverts ikvienā no cilvēkiem. Pateicoties tam, ka viņos iekļaujas izlabotā daļa, modīsies arī pārējās.
Kabalas izplatīšanas mērķis – paskaidrot cilvēkam, ka viņam vajadzētu nodarboties ar šo zinātni, pat ja viņa sirds uz to netiecas. Rīkojoties šādā veidā, viņš saīsinās savas attīstības procesu. TES priekšvārda nobeigumā Bāls Sulams izklāsta, ka cilvēks, nodarbojoties ar kabalu, attiecībā uz sevi izraisīs „apkārtējās gaismas” iedarbību. Runa iet par garīgo spēku, kas atmodina cilvēku, pietuvina saiknei ar Radītāju. Tas nozīmē, ka Radītājs uzliek cilvēka roku uz labu likteni un viņam saka: „Izvēlies to sev”.
Jācer, ka kabala spēs rast savu vietu pasaules izglītības sistēmā. Nav tālu tā diena, kad no kabalistiem tiks prasīts stāties cilvēces priekšā un izskaidrot attīstības metodiku. Viņi atklās autentisko cilvēces attīstības ainu, precīzi aprakstīs realitātes uzbūvi un publiski atbildēs uz jautājumiem par esamību, kas satrauc cilvēkus. Viņi atklās cilvēcei ceļu, kas noteiks cilvēka vietu un misiju patiesās realitātes plašajā ainā.
6.4. Slimības atklāšanas veidi
Iepriekš teiktajā mēs jau pierādījām indivīda pilnīgu pakļaušanos savai sabiedrībai, par piemēru minot zobratu, kas darbojas kopējā mehānismā. Indivīda dzīve un labklājība ir atkarīga no sabiedrības, tāpēc sabiedriskais labums un viņa personiskais labums ir viens un tas pats. Spēkā ir arī pretējais. Tādējādi, pakļaujoties sev pašam, cilvēks tāpat neizbēgami nonāk sabiedrības pakļautībā, kā jau tika minēts.
Bāls Sulams apraksta, kā darbojas vispārējā sistēma, neatkarīgi no tā, vai mēs to jūtam, vai nē. Taču pamatnosacījums ir ļaunuma apzināšanās, kas slēpjas cilvēka egoismā. Rodas jautājums: kā šis ļaunums atklāsies, tas ir, kādā veidā.
Ja ļaunums atklāsies tā rezultātā, ka pārmērīgi pieaug vēlme baudīt, tādā gadījumā tas notiks briesmīgu ciešanu ceļā. Taču, ja tas notiks pateicoties gaismai, kas ļaus „izgaismot” ļaunumu vēlmē baudīt, tad cilvēki virzīsies uz priekšu daudz ātrākā tempā. Tādā gadījumā ļaunuma atklāšana nāks kopā ar ļaunuma labošanas problēmas risinājumu. Mērķa un tā sasniegšanas metodikas izpratne palīdz neitralizēt ciešanu sajūtu, ko izraisa pašreizējais stāvoklis. Vēl vairāk, cilvēks priecājas, ka ir atklājies ļaunums, jo saprot, cik daudz iegūs, kad to izlabos un sasniegs mērķi.
Ilustrēsim to ar piemēru: cilvēks jūtas sasirdzis un dodas pie ārsta uz konsultāciju. Viņam paveras dažas iespējas:
Ārsts neatklāj slimību, taču cilvēks joprojām jūtas slikti.
Ārsts atklāj slimību, taču pret to nav zāļu.
Ārsts atklāj slimību, un viņam pret to ir zāles.
Protams, pēdējais variants ir atzīstams par labāko.
Mūsu gadījumā nepieciešams, lai slimība atklātos. Ja cilvēkam jau ir piemērotas zāles, tad viņš varēs tās izmantot tiklīdz būs uzzinājis par savu slimību, un viņa stāvoklis momentāni uzlabosies, pateicoties savlaicīgai ārstēšanai. Citiem vārdiem, viņš it kā pārlec slimības gaitas saasinājuma periodu un izārstējas tās sākuma stadijā, neizjūtot ciešanas pilnā mērā.
Pieņemsim, cilvēks cieš no nelabas dūšas. Ja viņš nenoskaidros cēloņus, kas to izraisa un neparūpēsies par to novēršanu, tad var tikt iesaistīts garā nepatikšanu ķēdē: saindēšanās ar pārtiku, vemšana, kuņģa skalošana, asinspārliešana. Iespējams, viņam būs pat nepieciešama reanimācija vai ķirurģiska iejaukšanās, ja nevērības dēļ pret kuņģi tiks nodarīts kaitējums. Ja cilvēks atklātu slimību pēc pirmās lēkmes un būtu saņēmis zāles, nevis līdzekli pret nelabas dūšas simptomu, viņš ātri izveseļotos.
Tas līdzinās bērnu slimībām, kas paredzētas attīstīt ķermeņa imunitāti, kas uzturēs cilvēka veselību viņa dzīves garumā. Tāpat darbojas arī visas iespējamās potes: mēs ievadām nelielu slimības devu ķermenī un līdz ar to organizējam aizsardzību pret slimmību. Ja cilvēks izmanto gaismu kā līdzekli, kas ļauj atklāt un izlabot ļaunumu, lai sasniegtu mērķi, tad viņam ir sagatavošanās bāze, lai varētu laboties. Viņš līdzinās slimniekam, kurš gaida diagnozi ar zālēm rokās.
Cilvēks, kurš izmanto gaismu, lai atklātu ļaunumu, ir ieinteresēts to savlaicīgi atklāt, jo ļaunums pārvēršas par līdzekli mērķa sasniegšanai. Tāds cilvēks priecājas par ļaunuma atklāšanos, pieņem atbilstošus mērus un virzās uz priekšu ar šī ļaunuma palīdzību. Bāls Sulams par to raksta vēstulē saviem skolniekiem: Es esmu priecīgs par trūkumiem, kas ir atklājušies un kas joprojām vēl atklājas”.32 Tātad visu starpību nosaka tas, kādā veidā tiek atklāts ļaunums.
6.5. Sociālo aprindu paplašināšana
Kāds tad ir šīs sabiedrības loks? To nosaka tā sfēra, no kuras indivīds saņem nepieciešamo. Tā, piemēram, senās vēstures periodā šo sfēru noteica vienas ģimenes saime. Citiem vārdiem, cilvēkam bija nepieciešama tikai savu ģimenes locekļu palīdzība un, protams, bija jāpakļaujas tikai viņiem.
Daudz vēlākos periodos, kad ģimenes apvienojās pilsētās un apdzīvoja veselus apgabalus, cilvēks nonāca savas pilsētas pakļautībā. Taču pēc tam, kad pilsētas un apgabali apvienojās valstīs, cilvēka labklājību sāka nodrošināt visi valsts iedzīvotāji, un tādā veidā viņš nonāca viņu pakļautībā.
Senos laikos cilvēkam bija dažas aitas, no kurām viņš ieguva vilnu un zemes gabals, kur audzēja savu dienišķo maizi. Nekas vairāk viņam nebija nepieciešams. Taču, pieaugot vēlmei baudīt, cilvēka vajadzības palielinās un piespiež paaugstināt specializāciju, jo viņš pats vairs nespēj veikt visas darbības, kas nepieciešamas personisko vajadzību apmierināšanai. No katra cilvēka tiek prasīta kvalifikācija noteiktā jomā, saskaņā ar kuru viņš izvēlas savu profesiju. Cilvēki pārstāj turēties pie zemes un dod priekšroku citām specialitātēm. Viņi taisa karjeru dažādās jomās, kurām nav tieša sakara ar bāzes pamatvajadzību nodrošinājumu un kuras attiecas uz vajadzībām, kas pārsniedz šīs robežas.
Pieaugot vēlmei baudīt, cilvēks iegulda arvien vairāk spēka, lai to piepildītu. Maksa par vēlmes apmierināšanu kļūst arvien augstāka, bet pats šī apmierinājuma raksturs arvien vairāk attālinās no cilvēka ikdienišķajām vajadzībām, kas saistītas ar ģimeni, iztiku un jumtu virs galvas. Piepeši viņā mostas vēlmes, kas vērstas uz priekšmetiem, kuri sniedz abstraktu baudu: briljanti, markas u.tml. Cilvēks pārstāj piešķirt iepriekšējo nozīmi ģimenei vai kapitāla uzkrāšanai un gatavs maksāt jebkuru summu par lietām, kurās nav nekā cita, izņemot svarīgumu, kuru tām piedēvē sabiedrība.
6.6. Zinātniskais kabalas izskaidrojums
Tāpēc mūsu paaudzē, kad ikviena cilvēka labklājību nodrošina visas pasaules valstis, cilvēks katrā ziņā nonāk visas pasaules pakļautībā kā zobrats mehānismā.
Tāpēc ir neiedomājami nodibināt labu un laimīgu kārtību mierīgā ceļā vienā valstī, iekams tas tiks izdarīts visās pasaules valstīs. Par pareizu tiek vērtēts arī pretējais. Mūsdienās valstis jau ir savstarpēji saistītas viena ar otru ar abpusēju vitālo vajadzību nodrošinājumu, gluži kā ģimenes locekļi senos laikos. Tāpēc nevajag vairs apspriest un meklēt taisnīgas miera garantijas vienai valstij vai vienai tautai. Tieši otrādi, runa iet par mieru visā pasaulē. Jebkura cilvēka labklājība vai tās trūkums proporcionāli ir atkarīgi no cilvēku labklājības visā pasaulē.
Lai gan praksē tas ir zināms un pietiekamā mērā tiek īstenots, taču, neskatoties uz to, cilvēki to vēl nav sapratuši vajadzīgā veidā. Kāpēc? Tāpēc, ka saskaņā ar dabas attīstības likumiem, darbība iet pa priekšu sapratnei. Tikai pašas darbības pārliecinās cilvēci un virzīs to uz priekšu.
Grāmatā „Ūbelītes dziesma”33 ir teikts par to, ka kabalas izplatīšanai pasaules tautu vidū jāīstenojas caur dažādām zinātniskām nozarēm, kā sacīts: „jo šī gudrība ir jūsu un jūsu prāts redzams visām tautām”.34 Mēs redzam, ka Bāls Sulams visiem spēkiem centās izskaidrot kabalu no zinātniskā viedokļa. Šajā un citos rakstos soli pa solim viņš atklāj tās principus. Rakstu „Miers” Bāls Sulams raksturo kā „zinātnisku pētījumu, kura pamatā ir eksperiments”. Viņa grāmata „Sefer Hailan” satur zīmējumus, kas nepieciešami Augstāko pasauļu studēšanai. Lūk, ko viņš raksta sava darba „Desmit Sefirot Mācība” priekšvārdā:
„Es sadalīju šo grāmatu 16 nodaļās, katra no tām ir nodarbība atbilstoši noteiktam desmit sefirot35 elementam. Komentārs „Iekšējā gaisma” galvenokārt izskaidro ARI vārdus, kas minēti šajā nodarbībā, bet komentārs „Iekšējā apcere” izskaidro to pašu tēmu kopumā. Es sastādīju šīs nodaļas visu terminu un visu tēmu jautājumu un atbilžu tabulu. Kad šīs nodaļas studēšana tiks pabeigta, lasītājs sevi pārbaudīs: vai viņš var pareizi atbildēt uz katru no jautājumiem, kas uzrādīti jautājumu tabulā. Atbilžu tabulā viņš atradīs pareizo atbildi, kas ļauj pārbaudīt viņa zināšanas”.
„Desmit Sefirot Macību” Bāls Sulams adresēja tiem, kuri vēl nav atklājuši garīgo dimensiju, tā ir viņa rekomendācija par racionālām studijām. Kad cilvēks sasniedz garīgās pasaules atklāsmi, šī grāmata viņam pārvēršas par ceļvedi.
Mums jāsniedz cilvēkiem zinātnisks pasaules un cilvēces uzbūves izskaidrojums, kā arī tā procesa skaidrojums, kurš tai ir jāiziet. Racionālais izskaidrojums, kas bāzējas uz faktiem, pamatojoties uz iepriekšēju eksperimentu un kas tiek apstiprināts ar skaidru, tālredzīgu skatu uz visiem procesa posmiem, spēs pietuvināt cilvēci izpratnei par visas radības sistēmu. Tas dos iespēju arī pakāpeniski apjēgt visu cilvēces daļu savstarpējo saikni.
Racionālais ieskats jau iepriekš ļaus mums pielietot zāles pret slimību. Runa iet par uztveri caur „smadzenēm”, tas ir, prātu, nevis „sirdi”, kas būtībā arī ir vēlme baudīt. Tāpat kā rentgena uzņēmums atklāj saslimšanu agrīnā stadijā, kas ļauj laikus uzsākt ārstēšanu, – precīzs, zinātnisks radītās sistēmas izskaidrojums sniedz iespēju pilnīgi noteikti atklāt „slimību”. Pateicoties tam, mēs spēsim apzināties cilvēku savstarpējo atkarību, kā arī to faktu, ka pasaules labklājība ir atkarīga no katra sabiedrības locekļa, pirms tas viss atklāsies pasaulē ar visu savu negatīvo spēku.
Kabala nevēršas pie jūtām, ne arī pie ticības šī vārda parastajā nozīmē. „Kabalas zinātne” izmanto tieši zinību sistēmu un skaidro cilvēkam, kā rast izeju. Pirms vairākiem gadiem amerikāņu zemūdenē notika avārija. Kad zemūdene ar komandu uz klāja slīka jūras dzelmē, vienā no ziņu studijām tika pieaicināts zinātnieks, kurš skaidroja tautai notiekošo. Viņš aukstasinīgi aprakstīja sakausējuma sastāvu, no kura tika izveidots zemūdenes korpuss un skaidroja, ka nav pamata gaidīt labas ziņas. Cilvēciskās traģēdijas satricināti, visi cilvēki sēdēja pie televizoru ekrāniem, apraudot komandas likteni un valsts nacionālo lepnumu, tajā pašā laikā zinātnieks lietišķi aprakstīja sakausējuma priekšrocības un trūkumus.
Ja kādā no ANO sēdēm varētu uzrādīt pasaulei tā stāvokļa „rentgena uzņēmumu”, kurā atrodas visa cilvēce, mēs spētu atklāt slimību pirms tā saasināsies un mūs pārņems. Tas maz atšķiras no ekologu brīdinājumiem par ozonslāņa bojājumiem. Ļaunuma priekšlaicīga atklāšana mums ļautu sajust to esošajā momentā. Protams, šeit piedalās arī jūtas, jo bailes par drūmu nākotni izraisa cilvēkā lielus pārdzīvojumus. Emocijas mostas saprātīga zinātniska pierādījuma rezultātā.
Minēsim piemēru ar smēķētāju: lai arī pašlaik viņš ir vesels, taču mēs vēlētos, lai viņš mūs sadzirdētu. Mēs vēlamies modināt viņā tādu sajūtu, it kā viņa plaušas jau skar smaga slimība. Sākumā atnāk sapratne, pēc tam cilvēkā jāizraisās emocionālai atsauksmei, lai ļautu viņam sajust egoisma ļaunumu, it kā viņš jau tagad pārdzīvotu smagas nelaimes uzliesmojumu.
Triecienam jābūt sajūtamam, pretējā gadījumā cilvēks nesapratīs, ka ir jāizlabo egoisms. Sajust triecienu ir iespējams pat ar apraksta palīdzību, nav nepieciešams būt patiešām apdraudētam. Tādā veidā cilvēks var „pārlēkt” no viena vesela stāvokļa citā, nesaslimstot.
To noskaidrot palīdzēs sekojošs piemērs. Cilvēks visu mūžu strādājis, atliekot katru grasi, līdz uzkrājis kapitālu un sasniedzis sabiedrisku stāvokli. Taču negaidīti vienā dienā zaudē visu savu īpašumu un līdz ar to arī savu sociālo statusu. Otro dzīves daļu viņš pavada kā ubags, kas lūdz žēlastības dāvanas un jūtas apkārtējo cilvēku pazemots, līdz nomirst no bēdām bez graša pie dvēseles.
Lūk, kabalas studēšana spēj palīdzēt mums skaitītās dienās emocionāli pārdzīvot visu notikušo ar šo cilvēku. Kabala ļoti īsā laika posmā ļauj iziet attīstības un atklāsmes stāvokļus, kas aizņem visu dzīvi. Ja cilvēks tos pārvar potenciālā, domās, tad viņam vairs nav nepieciešams tos pārdzīvot īstenībā. Kabalā šāda potenciāla stāvokļu iziešana tiek dēvēta par „ļaunuma apzināšanos” un par to ir teikts: „Gudrs ir tas, kurš redz to, kas dzimst”.36 No „potenciāla” gudrais izzina „darbību”. Viņam nav nepieciešams pārdzīvot stāvokli „īstenībā”, jo pietiek ar to, ka viņš apzinās to kā hipotētisku. Tāds apjēgšanas veids ļauj izjust šo stāvokli kā tādu, kas reāli noticis.
Tāpēc kabala tiek uzskatīta par zinātni, jo sniedz cilvēkam šādu iespēju. „Apkārtējā gaisma” nodrošina cilvēkam, kurš praktizē kabalu, atšķirības sajūtu starp garīgo dabu un materiālo dabu. Viņam ir iespēja saprast, ka stāvoklis, kas „dzimst”, ir nākamā garīgā pakāpe, ko nekad neapzināsies tas, kurš nenodarbojas ar kabalu. Cilvēks, kurš nestudē šo zinātni, nekad nespēs redzēt „dzimstošo”, tas ir, apzināties ļaunumu potenciālā, nevis īstenībā.
Spēju ātri pāriet no pakāpes uz pakāpi un pieņemties prātā no laikus izdarītā ieskata uz attīstības gaitu, tā vietā, lai atrastos tajā daudzus gadus un pārdzimšanas, kabalisti definē šādā veidā: „Tas, kurš tiecas pie Radītāja, padara laiku svētu”37. „Padara laiku svētu” nozīmē, ka saīsina attīstības laiku.
Visi tiecas pēc dažādiem dzīves grūtību atvieglošanas līdzekļiem: sarkanie diegi, amuleti, svētības un citas „svētās” regālijas. Jebkura lieta, kas cilvēkam šķiet spējīga palīdzēt grūtā situācijā, tiek pieņemta ar pateicību, tāpēc daži tendēti domāt, ka kabalā var rast ko līdzīgu. Taču patiesībā šī zinātne nepalīdz cilvēkam virzīties uz priekšu šīs pasaules ietvaros.
Kabala paceļ cilvēku virs šīs pasaules dimensijas, atklājot viņam nākamo garīgo līmeni attiecībā pret pašreizējo. Pateicoties kabalai, cilvēks uztver savas šobrīd esošās īpašības kā sliktas, kuras nepieciešams izlabot. Viņš jūt, ka viņam „tās jāizārstē” un tāpēc izmanto iespējas, kuras sniedz šī zinātne kā labojošais spēks. Tādējādi gaisma, kas atnāk pie cilvēka, pateicoties kabalas studēšanai, atklājas divējādi: kā „gaisma, kas atklāj vēlmi” un kā „gaisma, kas labo vēlmi”. Kopumā tā tiek dēvēta par „kabalas gaismu”, citiem vārdiem, tā ir „gaisma, kas atgriež pie Avota”. Tas arī ir spēks, kas paceļ cilvēku līdz „absolūtas labestības” stāvoklim.
***
Kabalisti devuši mums paliekošu un pārliecinošu izskaidrojumu, un nekādi prāta argumenti tiem nespēs stāties pretī. Taču cilvēki arvien vēl slēpj „galvu smiltīs” un domā, ka ļaunums izzudīs pats no sevis. Viņi neaizdomājas par rītdienu un gūst apmierinājumu no labām sajūtām tagadnē. Tas izriet no tā, ka attīstības process saistīts ar darbu, kas vērsts pret vēlmi baudīt, tas ir, pretējs materiālo prieku saņemšanai, kas tiek solīts egoismam nākotnē. Vieglākais – aizvērt acis un turpināt nodarboties ar šīs pasaules lietām, kas sniedz īslaicīgu apmierinājumu.
Tikai tad, kad cilvēks sāk izjust sāpes un ciešanas pašreizējā stāvoklī, kad viņš atklāj, ka neviena šīs pasaules bauda nesniedz viņam apmierinājumu, cilvēks ir gatavs studēt kabalu. Šīs zinātnes izplatīšana ļaus cilvēkam laikus paredzēt nākamo procesu un pievienoties attīstībai vēl pirms tam, iekams šīs pasaules bauda viņu iztukšos.
Kabalas izplatīšanai līdztekus nāk daudzas grūtības un sarežģītības. Cilvēce ir kā piramīda: virsotnē atrodas tie, kam ir attīstīta vēlme baudīt un kuri tiecas pēc goda apliecinājumiem, varas un zināšanām, bet pakājē atrodas tie, kuriem ir mazāka vēlme baudīt. Cilvēkiem, kas studē kabalu, ir jāizstrādā veidi, kas ļauj paskaidrot dažādiem piramīdas slāņiem šīs zināšanu sistēmas būtību un ko ar tās palīdzību var iegūt. Mums jāatrod sabiedrībā tie, kas ar visu uzmanību ieklausās un var sadarboties kopējās problēmas risināšanā, jo viss, ko vēlas kabalisti – mazināt cilvēces ciešanas.
Atsauces
[30] RASHI komentārs Pentateiham (Atkārtotā likumu grāmata, 30:19).
[31] Ivrits, darba „Desmit Sefirot Mācība” saīsinājums.
[32] „Gudrības augļi”, 5. vēstule, 1921. g.
[33] Uzrakstījis rabīns Hilelems Ravlins no Šklovas, viens no Viļņas Gaona mācekļiem
[34] Tora, Devarim, 4:6.
[35] Vārda „sefira” daudzskaitlis.
[36] Traktāts „Tamid”, 32:1.
[37] Skat. traktāts „Berachot”, 49:1.
Jaunākie komentāri