Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 13.kurss-6

(SKA MĀCĪBU KURSI), 13.kurss Komentēt

<<13.kurss-5                 13.kurss-7>>

5. nodarbība

Labošanās realizācija

 

5.1. Labošanās realizācija

5.2. Žēlsirdība, taisnīgums un miers

5.3. Sabiedrības izmantošana

5.4. Rūpes par atpalicējiem

5.5. Cerība uz mieru

5.6. Cilvēku savstarpējās atšķirības avots

5.7. Divi labošanās principi

5.8. Sirds saprot

5.9. Piramīda

 

5.1. Labošanās realizācija

Vienīgā shēma, pēc kuras cilvēks attiecībā uz sevi var realizēt garīgās labošanās principu, ir rūpes par tuvāko, kas ļauj satuvināties ar Radītāju. Tas ir īstenojams sociumā. Nav iespējams izklāstīt realizācijas veidu, kas pieņemts kabalā, nepaskaidrojot cilvēka darbu ar šim nolūkam piemērotu sabiedrību – domubiedru kolektīvu. Vispārējais realitātes likums vēsta: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Citiem vārdiem, nepieciešams iziet ārpus sava „Es” robežām un sasniegt atdevi, garīgā spēka īpašību. To realizēt ir iespējams tikai sabiedroto vidē.

Cilvēka labošanās var īstenoties tikai piemērotā vidē, tāpēc kabalas studēšana paredz tieši kolektīvas nodarbības. Līdz ar to šīs zinātnes apgūšana nedaudz atšķiras no pārējiem zināšanu saņemšanas veidiem, kas pieņemti citās disciplīnās. Katrs biedrs no kabalas grupas, kura sastāv no cilvēkiem, kas realizē radījuma mērķi, strādā gluži kā laboratorijā. Visi kopā viņi virza sevi un sabiedrību kopumā uz garīgo līmeni. Šāda grupa ir sava veida nākotnes cilvēces, kas vēlas sasniegt garīgo līmeni, modelis.

Pēc apvienošanās ar domubiedriem, periodā, kad cilvēks sevi gatavo ienākšanai garīgajā pasaulē, viņa unikalitāte izpaužas vēlmē sasniegt atdevi tuvākajam. Pretēji vēlmei izmantot visu radību savā labā, cilvēks tagad vēlas to izmantot, lai iegūtu atdeves īpašību. Viņš ziedo visu sevi, līdz ar to veic atdevi sabiedrībai un tādējādi viņā ieliktais unikalitātes likums darbojas citā virzienā – tuvākā labā.

Savstarpējās attiecības ar sabiedrību tās piekritēju vides ietvaros arī paredz izmantošanu. Cilvēks prasa no sabiedrības locekļiem cildināt viņa acīs garīguma svarīgumu, atmaskot egoisma maziskumu un ļaunumu, pārliecināt viņu, ka egoistiskā dzīve „nav plika graša vērta”. Viņš liek tiem „izskalot viņam smadzenes” ar zināšanām par to, ka biedru kolektīvs ir vienīgais līdzeklis, kas ļauj ienākt garīgajā pasaulē.

Pirms garīguma sasniegšanas ir „sagatavošanās periods”. Šajā laikā cilvēks saprot, ka tikai sabiedrība ir spējīga viņā ieaudzināt svešas domas. Viņš izmanto sabiedrību un attiecas pret to vēl prasīgāk, salīdzinot ar to, kā attiecās iepriekšējos attīstības posmos. Tikai šajā periodā cilvēks patiešām saprot, cik liela ir indivīda atkarība no sabiedrības, kurā viņš atrodas.

 

5.2. Žēlsirdība, taisnīgums un miers

Ņemot vērā, ka cilvēki nespēja ikdienas dzīvē ieviest īstenības kategoriju, viņi mēģināja nostiprināt augstākas kategorijas.

Pievērsīsimies atlikušām trim kategorijām: žēlsirdībai, taisnīgumam un mieram. No pirmā acu uzmetiena, tās sākotnēji tika radītas tikai tāpēc, lai ar to palīdzību varētu apstiprināt un sankcionēt īstenību, kas ir ļoti vāja mūsu pasaulē. No šejienes attīstības vēsture sāka lēni virzīties augšup, sasniedzot visprimitīvākās pakāpes, virzoties uz sabiedrības dzīves iekārtošanu.

Likums, kas darbojas realitātē, ir īstenības likums, tas ir, absolūtas atdeves likums. Nav neviena cita likuma, izņemot šo. Cilvēki atrodas šī likuma ietekmē un atbilstoši tam uztver savu eksistenci.

Stāvoklis, kuru vairāk par visu var pretstatīt atdeves likumam, ir mūsu atrašanās šajā pasaulē, tas ir, pastāvēšana, izmantojot tikai egoistiskās vēlmes. Patiesībā matērija ir pilnīgi pretēja atdeves spēkam, gaismai un tādējādi obligāti ir jāizveidojas „Augstāko pasauļu sistēmai”. Šajā sistēmā gaismas intensitāte pakāpeniski samazinās, lai mikrodevā tā varētu nonākt mūsu pasaulē un nodrošināt mūsu materiālo dzīvi.

Gaismas iedarbība uz mums palielināsies atbilstoši tam, kā mēs sāksim sevi labot un iegūt atdeves īpašību. Šis process tiek dēvēts par „pacelšanos augšup, mērojot pasauļu pakāpes ceļā uz gaismu”. Pilnībā sevi izlabojot un sasniedzot absolūtu līdzību ar gaismu, mēs nonāksim Bezgalības pasaulē.

Cilvēka vēlme aug, sākot no minimāla punkta stāvokļa līdz Bezgalībai. Katrā jaunā pakāpē cilvēkam nepieciešams arvien rūpīgāk pildīt īstenības likumu. Ņemot vērā, ka cilvēce neseko šim likumam, tad savas attīstības gaitā tā izjūt diskomfortu un ciešanas, kas arvien pastiprinās.

Bezgalīgs daudzums kļūdainu sabiedrisko formāciju, kuras radīja cilvēce, un pakāpeniska egoisma attīstība ļauni ietekmē cilvēkus. Lai gan cēloņu un seku saikne starp īstenības likuma neievērošanu un ciešanām vēl nav acīmredzama, neskatoties uz to, tāda ir lietu būtība.

Visa pārpilnība, kuru mēs pūlamies izsmelt no dabas bagātībām, ne pašlabošanās ceļā, bet dažādu veiklu paņēmienu, tehnoloģiju un metožu rezultātā, nesagādās mums apmierinājumu. Gala rezultātā atklāsim, ka tūkstošiem gadu ilgās attīstības posmā mēs soļojām strupceļa virzienā, nelabojot savu egoistisko vēlmi. Protams, mums bija jāpārvar šis posms. Mums nācās pielikt neiedomājamas pūles, lai galu galā saprastu, ka egoisms ir ļaunums. Šodien cilvēce ir spiesta sev atskaitīties un novērtēt visus ceļus, kas līdz šim izieti.

Atrodoties mūsu pasaules līmenī, mēs saņemam tikai mazu dzirksteli no bezgalīgās dzīves gaismas. Šī dzirkstele, kas kabalā dēvēta par „mazo gaismu”, sniedz mums fiziskās eksistences sajūtu. Virzoties augšup pa labošanās pakāpēm, mēs spēsim saņemt bezgalīgu gaismu, kas radīs mūsos pilnības un mūžības sajūtu, bez jebkādiem trūkumiem.

 

5.3. Sabiedrības izmantošana

Teorētiski visi sabiedrības locekļi piekrita un bez ierunām uzņēmās saistības nenovirzīties no īstenības nekādā veidā. Taču patiesībā viņu uzvedība bija pilnīgi pretēja īstenībai, par kuru viņi bija vienojušies. Kopš tā laika liktenis lēma īstenībai kalpot vismelīgākajiem cilvēkiem. Mēs nekad to neredzēsim starp vājiem un taisnīgajiem, kuri nespēj izmantot īstenību savam pašlabumam pat vismazākajā pakāpē.

Neviens neder tam, lai rīkotos saskaņā ar īstenības kategoriju. Tikai personības, kas atrodas izzināšanas procesā, tas ir, tie, kuri no šīs pasaules dimensijas ienākuši garīgajā dimensijā, iegūst īstenības īpašību. Viņi to izzina pakāpeniski, līdz iegūs to pilnā mērā labošanās beigās.

Turpretī tie, kuri atklāti paziņo, ka raizējas par sabiedrības labumu, kā arī tie, kam pieder vara un kas visai tautai apgalvo, ka „patiešām” novēl visiem tikai labu, patiesībā izmanto sabiedrību vairāk nekā pārējie. Sekmīgākais politiķis ir tas, kurš ieguvis savam egoismam maksimums ietērpu, pateicoties kuriem sabiedrība noticēja, ka par viņu ir vērts balsot.

Pasaulē nav vietas, kur īstenības kategorija tiktu pielietota pienācīgā veidā. Gluži pretēji, mēs lietojam to tāpēc, lai izmantotu sabiedrību un katra tās locekļa personīgo dzīvi. Cilvēki, kuri izkropļo absolūtas atdeves likumu, lai pierādītu apkārtējiem, it kā viņi to pilda vislabākajā veidā, ved cilvēci uz bojāeju daudz ātrāk salīdzinājumā ar tiem, kam viss izdodas mazāk. Sabiedrībai derētu izvēlēties tieši tos kandidātus, kuri nav ieņēmuši līdera pozīcijas priekšvēlēšanu kampaņā, jo viņi dedzīgi neaizstāv „anti īstenību”. Attiecībā uz īstenības kategoriju, tie, kuri izstājušies no saraksta, nodarītu sabiedrībai mazāku ļaunumu salīdzinājumā ar uzvarētājiem.

Bāls Sulams klāsta, ka „teorētiski visi sabiedrības locekļi piekrita un bez ierunām uzņēmās saistības neizvairīties no īstenības”. Teorētiski visi pieturas pie viedokļa, ka īstenība tas ir labi. Neviens nesaka, ka, ja mēs mīlēsim viens otru, tad mums būs sliktāk – tieši pretēji. Prātīgi spriežot, mēs saprotam, ka īstenība mums visiem ir miera uz Zemes un labas dzīves nosacījums. Pateicoties īstenībai, mēs varēsim nešaubīties par rītdienu, pat ja saslimsim vai novecosim, jo būsim mierīgi par mūsu mazo bērnu nākotni. Palūkojoties uz daudzveidīgajiem mūsu eksistences posmiem pasaulē, ir redzams, ka tikai savstarpējās rūpes vienam par otru var nodrošināt cilvēkiem drošu dzīvi.

Tomēr daudzi sabiedrības pārstāvji un slāņi pauž pastāvīgu ieinteresētību par kariem un ekspansijām. Tie ir bagātnieki, kas vēlas izmantot visus citus, varoņi, kas tiecas iemantot slavu kaujas laukā, karavīri, kas ieinteresēti drīzākajā kārtējās dienesta pakāpes saņemšanā, kā arī politiķi, kuri cer izbeigt pastāvošo režīmu un uzurpēt varu. Spēcīgākai un cietsirdīgākai sabiedrības daļai karš ir iespēja vairot bagātību un paaugstināt savu statusu.

Ja mēs palūkotos uz mūsu dzīvi no malas, tad saprastu, ka savstarpējas rūpes ir vienīgais miera nosacījums. Kādu dzīvi tēvs vispirms novēl saviem bērniem? Viņam nav vajadzīgs, lai viņi kļūtu triumfatori un premjerministri. Viņš cer, ka viņi būs veseli, sāks cienīgi pelnīt, vārdu sakot, sāks dzīvot zem sava jumta tikumīgu un labklājīgu dzīvi. Savstarpējā mīlestība starp visiem cilvēkiem pasaulē ir šo novēlējumu realizācijas vienīgā garantija.

 

5.4. Rūpes par atpalicējiem

Nespējot nostiprināt īstenības kategoriju sociālajā dzīvē, palielinājās vājo un ekspluatējamo skaits. Tāpēc radās „žēlsirdības” un „taisnīguma” kategorijas, lai spēlētu savu lomu sabiedrības dzīvē. Sabiedrības pastāvēšanas pamati uzliek par pienākumu sekmīgajiem tās locekļiem palīdzēt atpalicējiem, lai nenodarītu kaitējumu sabiedrībai kopumā. Un tāpēc pret viņiem izturējās iecietīgi, tas ir, ar žēlsirdību un līdzcietību.

Mums ir jāredz atšķirība starp šiem diviem pilnīgi dažādiem apzīmējumiem, kurus ietver jēdziens „īstenība”. Pirmais – mīlestības un atdeves likums,

princips „mans – tavs, tavs – tavs”. Otrais – cilvēciskais princips „mans – mans, tavs – tavs”.

Pareiza atdeves likuma, dēvēta arī par „īstenības likumu”, pildīšana ir pilnīga atdeve bez jebkāda savtīga aprēķina, tāpat kā šūnu spēja funkcionēt dzīvā ķermenī. Ikviena šūna rūpējas par visa ķermeņa eksistenci un saņem no tā tikai to, kas tai nepieciešms, lai turpinātu darboties ar pilnu atdevi visa organisma labā.

Princips „mans – mans, tavs – tavs” darbojas cilvēciskajā sabiedrībā, un cilvēki to dēvē par „patieso”. Patiesībā šādā veidā īstenību redz tie, kam piemīt egoistiska daba. Atbilstoši sabiedrībā pastāvošai īstenības kategorijas definīcijai, katrs saņem to, ko pelnījis. Ja tu neesi izpelnījies, tad nesaņemsi ne kripatiņas un mirsi badā. Šo divu faktoru gaismā mums ir jānoregulē sava dzīve.

Cilvēku sabiedrību vada nevis atdeves likums, bet egoisms. Tāpēc viena tās locekļu daļa gūst sekmes, bet otra atpaliek. Sabiedrība var izturēties pret atpalicējiem pēc sava ieskata, jo viņi taču pēc dabas ir slinki vai muļķi un nav spējīgi gūt panākumus. No pirmā acu uzmetiena, sekmīgie, ja vēlētos, varētu viņus samīdīt. Taču, ja viņi nerūpēsies par „zemākajiem” sabiedrības slāņiem, viņiem nebūs no kā „pumpēt” savu labklājību. Tāpēc sekmīgie nodrošina atpalicējus. Kādā veidā? Lai kā viņi rīkotos, jebkurā gadījumā tas nebūs reāli atbilstoši pareizai kategorijai.

No vienas puses, mēs neievērojam „mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu” principu, taču no otras puses, mēs pārkāpjam pat „mans – mans, tavs – tavs” principu. Ja tikai mēs varētu redzēt, ka uzvedamies pretēji likumam „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, tas vēl būtu pieņemams. Taču savos centienos izlabot to, kas ir izkropļots un pasargāt sabiedrību no izpostīšanas, mēs vēl vairāk to sabojājam.

Aiz bezizejas mēs izmantojam žēlsirdības, taisnīguma un miera īpašības. Tiesa, stiprākais var apspiest atpalicējus, taču viņš atklāj, ka labāk dot viņiem izglītību un ieguldīt viņos nedaudz enerģijas un spēka.

Ilustrēsim to ar piemēru: pieņemsim, ka divdesmit piecus gadus vecs cilvēks ir izturējis mokošu eksāmenu sēriju un gala rezultātā viņu pieņem darbā viena no firmām, kas izgatavo augstās tehnoloģijas. Pārrunās viņam saka: „Mēs priecājamies jums paziņot, ka esat pieņemts darbā. Šodien jums ir 25 gadi, jūs nostrādāsiet pie mums līdz 65 gadu vecumam, un visas jūsu dzīves garumā firma rūpēsies par visām jūsu vajadzībām. Jūs saņemsiet labu automašīnu, mēs uzcelsim jums māju un nodrošināsim apdrošināšanu. Jūs pavadīsiet atvaļinājumu firmas sanatorijā, jūsu bērni apmeklēs bērnudārzu, kuru mēs atvērām un par jūsu sievu mēs arī parūpēsimies. Īsāk sakot, jūs esat iekārtots. Viss, kas jums atliek – ieguldīt spēkus darbā”. Tā cilvēks nodod sevi verdzībā.

Stiprākiem ir vērts rūpēties par vājākiem, lai saņemtu no viņiem labumu un darba apstākļi mūsdienu korporācijās to pierāda. Patiesībā visi cilvēki ir paverdzināti un dezorientēti tik lielā mērā, ka slavina „mūsdienu paverdzināšanu” un novēl analoģiskus apstākļus visiem.

Taču šādos apstākļos dabiski pieaug vājo un ekspluatējamo skaits, līdz viņi sāk dot pretsparu tiem, kas gūst sekmes, sarīkojot pret viņiem sadursmes un nesaskaņas. Tāpēc uz Zemes radās un atklājās „miera” kategorija.

Verdzības laikmetā kungs uzraudzīja sava verga veselību, rūpējoties par personīgo mantu tāpat, kā viņš gādāja par saviem dzīvniekiem. Tāpat arī tagad: mūsdienu firmas rūpes par savu darbinieku labklājību demonstrē taisnīguma un žēlsirdības kategoriju izpausmi. Taču, ja firma par viņiem rūpējas nepietiekami, atpalicēji izrāda sašutumu. Tādā gadījumā situācija kļūst pretēja, un viņi sāk apdraudēt sekmīgos darbiniekus. Tā rodas nepieciešamība izmantot miera kategoriju.

Tajos laikmetos, kad vēlme baudīt bija neattīstīta, sabiedrību varēja organizēt piramīdas veidā. Tās virsotnē atradās valdītājs, zem viņa – armija, bet visi pārējie bija viņa vergi. Vēlmes baudīt palielināšanās rezultātā apakšējā piramīdas daļā radās neapmierinātības sajūta. Masas uzsāka revolūcijas, un tajās atklājās vēlme sasniegt augstāku pakāpi. Vergi uzskatīja, ka var kļūt par kungiem paši sev. Tādējādi vēsture mums sniedz patiesu liecību par to, ka neko nevar izdarīt pret vēlmes baudīt palielināšanos.

Cilvēks piekritīs uzticēt savas dzīves vadīšanu citiem, ja sajutīs, ka tas viņam nāks par labu. Mūsdienās, vēlmes baudīt palielināšanās rezultātā, katram cilvēkam šķiet, ka viņš zina labāko realitātes vadīšanas veidu savā labā. Tikai nedaudzi savas dzīves vadīšanu uzticēs citiem. Tie ir vāji cilvēki ar mazu vēlmi baudīt. Dabiskā attīstība noveda cilvēci pie tāda stāvokļa, ka ikviens indivīds vada savu dzīvi.

Tātad visas šīs kategorijas – žēlsirdība, taisnīgums un miers – tika radītas, pateicoties īstenības vājumam.

Tieši īstenība noveda pie sabiedrības dalījuma grupās. Dažas no šīm grupām pieņēma par pamatu žēlsirdības un līdzjūtības kategoriju, tas ir, atteikšanos no savas mantas citu labā. Turklāt citi pieņēma par pamatu īstenības kategoriju, tas ir, principu „mans – mans, bet tavs – tavs”.

Vienkārši sakot, šīs divas grupas var iedalīt „celtniekos” un „postītājos”. Celtnieki, tas ir, sabiedrības attīstības veicinātāji ir tie, kas rūpējas par sabiedrības sakārtošanu un tās labumu kopumā. Šī iemesla dēļ viņi nereti ir gatavi ziedot savu mantu citu labā.

„Celtnieki” to dara, vadoties no sava egoisma, no vēlmes baudīt un saņemt peļņu. Viņu vēlme izpaužas rūpēs par visu sabiedrību.

Tiem, kas pēc savas dabas tendēti uz izpostīšanu un anarhiju, bija ērti pieturēties pie īstenības kategorijas, tas ir, pie principa „mans – mans, bet tavs – tavs”, sava labuma dēļ. Viņi nekad nevēlētos dalīties pat ar mazu daļu citu labā. Turklāt, būdami pēc dabas postītāji, viņi neņem vērā draudus attiecībā uz sabiedrības pastāvēšanu.

Lai gan princips „mans – mans, bet tavs – tavs” ir īstenības kategorija, taču tas noved cilvēci pie kraha. Ja šī kategorija tiks ieviesta pasaulē, tad atpalicējiem nekas neatliks. Cilvēku sabiedrība nespēs pastāvēt, ja iznīcinās savā vidē atpalicējus. Mēs tiecamies domāt, ka realitāte atbilst likumiem, kurus mēs ieviesīsim sabiedrībā, taču cilvēks nevar rīkoties, kā viņam ienāk prātā.

Mūsu objektīvās realitātes sfērā negrozāmi darbojas vispārējais atdeves likums. Savstarpējās saiknes starp cilvēku un sabiedrību īstenojas atdeves likuma laukā. Jebkuras, pat vismazākās cilvēku vēlmes vai nolūka izmaiņas attiecībā vienam pret otru izraisa negatīvu vai pozitīvu atdeves likuma reakciju. Nav iespējams likvidēt visus atpalicējus, jo tajā pašā brīdī atdeves likums uz to noreaģēs.

Šodien arī zinātne sāk piekrist, ka pastāv atdeves un mīlestības likums. Pamazām tā saprot, ka tas ir universālais likums, kas iedarbojas uz visu realitāti. Dabas pētījumi parāda, ka visas realitātes daļas ir harmoniski saistītas viena ar otru. Katra no tām palīdz citām, un ikviena ir svarīga sistēmas darbībā kopumā.

Atdeves likums piepilda pasauli ar savu spēka lauku, un cilvēki ir spiesti tajā atrasties. Tieši tāpat cilvēks ir pakļauts gravitācijas lauka iedarbībai, gaismas vai rentgenstarojumam, viņš tāpat arī atrodas universālā realitātes likuma, atdeves likuma laukā. Un lai gan šis likums iedarbojas uz mums ar visu savu spēku, cilvēks tikai mazā pakāpē sajūt uz sevis tā iedarbību. Dabiskās īpašības ļauj cilvēkam uztvert tikai mūsu pasauli – niecīgu realitātes pilnības diapazonu. Taču atbilstoši savai garīgai izaugsmei, cilvēkam arvien pilnīgāk jāievēro atdeves likums.

Tātad cilvēku sabiedrība neievēro īstenības kategoriju: „mans – mans, bet tavs – tavs” un, protams, neievēro absolūtas atdeves likumu. Patiesībā šādas pastāvēšanas formas uzdevums ir saudzēt pasauli no kraha, taču, neskatoties uz to, tā notušē mūsu nožēlojamo stāvokli.

 

5.5. Cerība uz mieru

Kad šie nosacījumi radīja nopietnas nesaskaņas sabiedrībā, kas pakļāva briesmām visu sociumu, tajā atklājās un attīstījās miera nesēji. Nodrošinoties ar spēku un neatlaidību, viņi pārkārtoja sabiedrisko dzīvi atbilstoši jauniem, pēc viņu domām, patiesiem apstākļiem, kas nodrošina mierīgu sabiedrības pastāvēšanu.

Taču šie miera nesēji, kas parādījās pēc katra konflikta, pēc savas būtības galvenokārt nāk no postītājiem, tas ir, īstenības, principa „mans – mans, bet tavs – tavs” piekritējiem. Viņi pieder pie tās sabiedrības daļas, kurai ir spēks un drosme. Viņus dēvē par varoņiem un drošsirdīgajiem, jo viņi vienmēr gatavi ignorēt savu dzīvi un visas sabiedrības dzīvi, ja tā nepiekritīs viņu viedoklim.

Ja cilvēks varētu izvēlēties savas īpašības, tad princips „mans – mans, bet tavs – tavs” būtu pareizs. Taču, ņemot vērā, ka tas nav viņa spēkos, pat ja viņš pieliks tādas pašas pūles kā cits, viņi nenonāks pie vienlīdzīgiem rezultātiem. Tāpēc šī kategorija ir nepieņemama atpalicējiem. Tie, kas gūst sekmes, apgalvo, ka, ja nosacījumi ir līdzīgi, tādā gadījumā, pat ja arī viens ir guvis panākumus, bet otrs cietis neveiksmi – katrs pelnījis savu. Atbilstoši viņu pieejai, visiem atvērtas vienādas iespējas: vienas un tās pašas skolas un universitātes. Ja viens ir guvis panākumus un otrs nē, tad tas, kam viss izdodas, ir cienīgs saņemt peļņu.

Tomēr tas nav pareizi. Tas, kurš no diviem bija sekmīgāks, saņēma peļņu, pateicoties priekšrocībām, kuras nav pelnījis. Viņa sasniegumi nosacīti ar iedzimtām īpašībām, kuras viņā ielicis Radītājs, tādējādi princips „mans – mans, bet tavs – tavs” tiek dēvēts par „Sodoma īpašību”25. No pirmā acu uzmetiena, viss ir taisnīgi, taču, neraugoties uz to, netiek ņemts vērā apstāklis, ka visi cilvēki ir dažādi un ka atšķirību avots starp viņiem ir Radītājs.

Nesaskaņu rezultātā starp spējīgiem un atpalicējiem parādās mierneši. Parasti tie ir principa „mans – mans, bet tavs – tavs” piekritēji, tas ir, bagāto, izveicīgo un gudro kategorija. Baidoties zaudēt savu peļņu, viņi ir gatavi izlabot situāciju un apdāvināt atpalicējus. Mierneši piedāvā viņiem atbalstu: minimālo darba algu, sociālo apdrošināšanu un valsts likumu par veselības aizsardzību. Vēlme glābt savu īpašumu no izputēšanas izraisa to, ka viņi ir gatavi piešķirt daļu no savas peļņas atpalicēju vajadzībām. Tādējādi bagātie, no pirmā acu uzmetiena, kompensē nevienlīdzību starp cilvēkiem, taču, protams, tā nav labošana. To apstiprina fakts, ka ievērojama daļa rietumvalstu iedzīvotāju sēž mājās, saņem pabalstus no sociālās apdrošināšanas un ar to ir apmierināti.

Apspriežamajā jautājumā ir trīs sastāvdaļas:

  • cilvēka dabiskās īpašības: viņa intelekts, attapība u.tml.;
  • pielikto pūliņu pakāpe;
  • izstrāde, kuru viņš veicis.

Ja mēs varētu šīs sastāvdaļas ielikt formulā, kura tās vienādo, mēs varētu panākt vienlīdzību. Taču tas mums nav sasniedzams: pirmā sastāvdaļa – cilvēka dabiskās īpašības – mums nav zināma; viņa pūles mēs arī nevaram izmērīt; tikai trešais komponents – izstrāde – zināmā mērā ir pieejams mūsu uztverei.

Kāpēc šīs lietas ir slēptas no mums? Kāpēc mēs neesam spējīgi nonākt pie vienlīdzības un labklājības? Šķiet, ka Radītājs apzināti nolemj mūs neveiksmei, nevēloties, lai mēs dzīvotu pareizi. Kāpēc Viņš neļauj mums atklāt šos parametrus, lai mēs varētu viens ar otru dzīvot harmonijā.

Radītājs neļauj cilvēkiem sekmīgi ievērot miera principu uz Zemes. Ja cilvēkiem izdotos to īstenot, tas būtu miers primitīvā sabiedrībā, kas atgādina mežoņu eksistenci, kas dzīvoja cilvēciskās civilizācijas rītausmā, bez jebkādas nepieciešamības sasniegt garīgo augšupeju. Izzustu nepieciešamība attīstīties jaunā virzienā, un katrs sabiedrības loceklis būtu apmierināts ar mierīgu fizisku eksistenci.

Ja cilvēce sasniegtu mieru ar sevi pašu, tā netiektos pēc miera ar Radītāju. Šī iemesla dēļ Viņš neļauj radīt mieru starp cilvēkiem. Īstenot sabiedrībā šīs četras kategorijas – taisnīgumu, želsirdību, mieru un īstenību – iespējams tikai saplūsmes ar Radītāju vārdā, tas ir, atdeves īpašības iegūšanas vārdā. Tikai tādā gadījumā cilvēce nonāks pie „absolūtas svētlaimes” stāvokļa.

Tādējādi visas miernešu pūles lemtas neveiksmei. Neskatoties uz viņu centieniem radīt labāku sabiedrību un mēģinājumiem nomierināt trūkumcietējus, viņi joprojām paliek tukšā, jo viņu mērķis pretējs radījuma mērķim. Tikai tad, kad cilvēki sapratīs savstarpējo saikni starp cilvēka labklājību un mieru ar Augstāko spēku, tas ir, noskaidros radījuma mērķa īstenošanas principu, viņiem izdosies izveidot labu un laimīgu sabiedrību.

 

5.6. Cilvēku savstarpējās atšķirības avots

Egoistiskā nolūka izpausmi radījumā dēvē par „Ādama grēku” vai „sašķelšanos”. Šī „grēka” rezultātā Ādama dvēsle sadalījās atsevišķu cilvēku dvēselēs. Tās nolaižas lejup no garīgās pakāpes šīs pasaules līmenī un ietērpjas mūsu ķermeņos – paaudze paaudzē, daudzu pārdzimšanu ciklu gaitā. Kad atsevišķās dvēseles vēl bija savienotas vienotā sistēmā (dēvētā „Ādams Rišons”), tās darbojās atbilstoši absolūtas vienlīdzības principam. Kopējā Ādama dvēseles pilnība piešķīra pilnību katrai atsevišķai dvēselei, jo tā bija neatņemama daļa no veseluma.

Jebkura, pat vismazākā ķermeņa daļa ir nepieciešama kopējai pilnībai, tāpat kā arī vislielākā. Turklāt pastāv atgriezeniskā sakarība starp lielām dvēselēm ar svarīgām funkcijām un mazām dvēselēm ar mazsvarīgām funkcijām. Tāpat notiek ģimenē: bērni ir tās sirds, lai gan viņi ir mazi un bezpalīdzīgi, salīdzinot ar pieaugušiem un stipriem vecākiem. Kad ģimene darbojas kā vienota sistēma, katrs tās loceklis – savā vietā un ar savu funkciju – papildina visus pārējos. Taču, ja rodas nesaskaņas ģimenē, tad starp tās sastāvdaļām atklājas robi un nepilnības, un tad katra no tām tiek vērtēta atbilstoši saviem spēkiem.

Tas, ka mūsu pasaulē ir stipri un vāji cilvēki, izriet no „sašķeltības”. Līdz tam brīdim visas Ādama dvēseles daļas bija apvienotas vienā kopējā sistēmā: tās rūpējās viena par otru un viena otru atbalstīja. Šķelšanās noveda pie tā, ka patlaban cilvēkiem ir atšķirīgas īpašības un viņi viens otru nepapildina.

Viņi paliks šādā stāvoklī, līdz visas dvēseles apvienosies. Pašreizējā stāvoklī mēs līdzināmies orgānam, kas atdalīts no ķermeņa: tam pietrūkst tas, ko organismam vajadzēja tam nodrošināt un ķermenim pietrūkst šī orgāna spēja funkcionēt.

Šķelšanās ietekmēja saikni starp daļām. Pirms sašķeltības visas atsevišķās dvēseles bija savienotas „kā viens cilvēks ar vienu sirdi”26 saskaņā ar „mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu” principu un īstenības kategorijas ievērošanu. Sašķelšanās būtība ir apvērsums attieksmē pret tuvāko: no mīlestības – uz naidu. Tāpēc ir teikts, ka nopostīšanas pamatā bija nemotivēts naids.

Muļķība, pārmērīgs vājums, slinkums un slimīgums ir sašķelšanās rezultāts. Tāds stāvoklis turpināsies līdz tiks sasniegta „galīgā labošanās”. Radītājs neļauj cilvēkiem šos netikumus labot ārēji, mākslīgi. Cilvēki, kas vēlas surogāta labošanos ar mērķi nodibināt sabiedrībā taisnīgumu, dziedināt slimos un aplaimot cilvēci, nekad negūs panākumus. Tikai tad, kad visas dvēseles savienosies, papildinās viena otru, kļūstot kā viens ķermenis un atgriezīsies pie kopīgās dvēseles sistēmas, cilvēce sajutīs atvieglojumu.

Cilvēks tiecas panākt mierīgu dzīvi. Ar žēlsirdības, taisnīguma un miera kategoriju palīdzību viņš attīsta sabiedrību ar mērķi izlabot trūkumus, kas raksturīgi viņam un sabiedrībai. Taču visas viņa pūles noved pie pretēja rezultāta. Cilvēki mēģina nodibināt mieru, taču nogalina viens otru. Narkomānija un depresija pieaug galvu reibinošā tempā. Medicīnai progresējot, mēs kļūstam arvien slimāki.

Visas nelaimes izriet no patiesas vēlmes izlabot sabojāto, taču labošanās, kuru mēs piedāvājam, ir tikai ārēja, tāpēc izkropļota. Pūles laboties ar ārējo darbību palīdzību, proti, mieru, žēlsirdību un taisnīgumu, galu galā novedīs mūs pie apziņas par nespēju izlabot ar to palīdzību vismaz kaut ko.

Bāls Sulams konstatē, ka komunistu neveiksmes cēlonis labākas sabiedrības izveidē bija Augstākā spēka ignorēšana. Patiešām, pareizu attieksmi nosaka principi: „kā viens cilvēks ar vienu sirdi”, „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, turklāt šāda attieksme ir nepieciešama, lai radītu vēlmi, kurā mājos Radītāja gaisma. Ja par mērķi netiek izvirzīts Radītājs, tad cilvēcisko attiecību līmenī nelīdzēs nekāda labošanās.

Par katras cilvēka darbības noteicošo faktoru ir jāizvirza radījuma mērķis – pielīdzināšanās Radītājam. Nav iespējams savienoties vienā vēlmē atbilstoši principam „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, ja šo vēlmi neiztēloties kā tilpni, kas piepildās ar Radītāja gaismu. Lai gan visas pūles un cerības, kas vēstures gaitā tika liktas uz revolūcijām, bija virzītas uz labākas sabiedrības izveidošanu, taču to mērķis aprobežojās ar laimīgu pastāvēšanu tajā pašā sabiedrībā un ne vairāk. Vairākums revolucionāru atbalstīja principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, taču to īstenot neizdevās, jo absolūta un laimīga realitāte nevar pastāvēt bez piepildījuma. Ja nav piepildījuma ar Radītāja gaismu, nav „degvielas”, jo kurš tādā gadījumā atbalstīs, izlabos un piepildīs? To revolucionāri palaida garām.

 

5.7. Divi labošanās principi

Gala rezultātā cilvēce atmetīs jebkādus mēģinājumus izlabot sabiedrību saviem spēkiem. Šo centienu nožēlošana tiek dēvēta par „ļaunuma apzināšanos”. Tā rodas, kad izsmelti visi līdzīga veida nesekmīgi mēģinājumi. Taču pastāv cits veids, kā modināt ļaunuma apzināšanos. Ar kabalas palīdzību cilvēki spēs saprast, ka vienīgā iespēja gūt panākumus – izmantot kabalas zināšanas. Ja cilvēce ies kabalas ceļu, tā spēs izvairīties no daudziem ciešanu gadiem.

Mēs redzam, ka, neskatoties uz visiem cilvēka centieniem vēstures gaitā, mūsdienu cilvēce ir palikusi bez atbildēm. Labākie prāti apmulst un nespēj cilvēcei ieteikt, kā gudri izklāt savu ceļu šodien un turpmāk. Neviens nezina, kādai jābūt nākotnes sabiedrības formai un ko mums vajadzētu mainīt. Cilvēce ir izmēģinājusi visas iespējas un atklājusi, ka nav tādas sociālās formācijas, kas pierādītu savu dzīvotspēju uz samērā ilgu laika periodu un ka neviena no izmēģinātām neradīja pozitīvu izrāvienu uz priekšu.

Tieši tāpēc kabala var atklāties mūsdienās un pasludināt, ka tai ir risinājums, kas ļauj dibināt pareizu sabiedrību un nodrošināt sociālo un personīgo laimi. Šo risinājumu kabala ierobežo ar pakļaušanos iekšējai radījuma programmai.

Labošanās programma saskaņā ar kabalas nosacījumiem uzliek cilvēcei kā pamatu pieņemt divus postulātus:

  • Sabiedrības organizēšana saskaņā ar principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Var sacīt, ka šim nolūkam ir sava veida kopīga piekrišana. Visi runā par savstarpējās mīlestības tikumību, par drošuma sajūtu, kuru tā piešķir katram un saprot, ka bez tās nekas nevar pastāvēt. Ir apzināšanās par nepieciešamību pacelt cilvēku līdz mīlestības pret tuvāko līmenim.
  • Izpildīt principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”27, kas kalpotu kā līdzeklis, lai sasniegtu mērķi: „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu”28.

Nodeldētā un noplicinātā pieeja vārdiem par mīlestību pret Radītāju liek mums kā nākas izsskatīt tās saturu. Radītāja īpašība ir absolūta atdeve bez jebkāda aprēķina attiecībā uz personisko labumu. Tas ir pretēji cilvēka īpašībai – saņemt savā labā visu to, kas patīk, nerēķinoties ar citiem. Cilvēkam sākotnēji piemīt daba, kas pretēja Radītāja dabai. Cilvēka daba mīl sev līdzīgas īpašības un ienīst viņam pretējas. Attiecīgi, ja Radītājs būtu atklājies, cilvēks izjustu pret Viņu galēju naidu. Tieši tāpēc Viņš ir apslēpts. Radītājs atklājas cilvēkam tikai tādā mērā, kādā cilvēks apzinās savas egoistiskās dabas ļaunumu, iegūst gatavību to izlabot, attiecībā pret to veic ierobežojumu un sāk labot. Radītāja atklāsme ir mīlestības pret Viņu pakāpes sasniegšana atbilstoši cilvēka dabas līdzībai Radītāja dabai. Tādā gadījumā teiciens „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu” norāda uz cilvēka galīgo – izlaboto un augsto stāvokli.

Mums paveras divi ceļi – divi veidi, kas ļauj noskaidrot principu „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu”: ciešanu ceļš un kabalas ceļš. Bāls Sulams „Darbos par pēdējo paaudzi” apraksta ciešanu ceļu, kā saistītu ar lielām mocībām un elles mokām. Saskaņā ar viņa teikto, mēs varam tikt iesaistīti Trešā un Ceturtā pasaules karā, kurā zemeslodes iedzīvotāju skaits samazināsies līdz nedaudziem cilvēkiem.

Šie nedaudzie cilvēki nonāks pie patiesas ļaunuma apzināšanās. Piedzīvojot drausmīgas ciešanas, izdzīvojušie realizēs vajadzību ievērot otro principu papildus pirmajam. Viņi izpratīs, ka caur „mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu” jāsasniedz „mīlestība pret Kungu, tavu Dievu”, jo otrais princips ir pirmā principa balsts. Tikai ar „mīlestību pret Kungu, savu Dievu” ir iespējams īstenot „mīlestību pret savu tuvāko kā sevi pašu” un kļūt par cilvēciskās mīlestības galvotāju. Kad mēs tiecamies pie Radītāja un izmantojam šim nolūkam mīlestību pret tuvāko, tad šī mīlestība tiek stiprināta ar mērķa spēku – savienošanos ar Radītāju. Pretējā gadījumā mīlestībai pret tuvāko nebūs no kurienes smelt spēkus, jo spēks, kas ir gaisma, nāk no Radītāja.

Atšķirībā no ciešanu ceļa, kabalas ceļš pamatojas uz apzināšanos par nepieciešamību pieņemt radīšanas nodomu – sasniegt mīlestību pret Radītāju. Vienīgais veids, ar kura palīdzību tas kļūs par ikviena cilvēka mērķi, ir atklāt viņam kabalu. Par to rakstīja visu paaudžu kabalisti. Mums jādara zināms visiem cilvēkiem, ka tikai princips „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu” ļaus izpildīt principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, kas ir iepriekšējs. No sacītā ir saprotams, ka visas cilvēces labvēlīgā nākotne ir atkarīga tikai no šīs zinātnes veiksmīgas izplatīšanas visai pasaulei.

***

Tagad mēs varam saprast sociālistu un komunistu tendenci uz ateismu. Viņi kļūdaini uzskata, ka princips „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu”, kas ir pretrunā viņu pasaules uzskatam, ir paredzēts nomainīt principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”.

„Saņemt pēc vajadzībām, atdot pēc spējām” ir vesela organisma eksistences formula, gan materiālā, gan arī garīgā. Saskaņā ar šo formulu darbojas absolūtā sistēma. Taču labošanās saskaņā ar principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, kas ļauj to ievērot, prasa Radītāja spēku, Augstāko gaismu. Nav iespējams izlabot cilvēku tā, lai viņš pilnībā „mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu”, ja par šīs labošanās mērķi netiek izvirzīts princips „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu”. Tikai Augstākā gaisma var izlabot cilvēka dabu tā, lai, atbrīvojies no egoistiskās vēlmes, viņš paceltos virs tās un pastāvētu, pamatojoties uz atdevi citiem, vienotajam ķermenim.

Saiknes trūkums starp šiem diviem principiem marksistiskajā mācībā kļuva par tās izgāšanās cēloni. Tieši sociālisti un viņu apoloģēti kategoriski pretojās Augstākā spēka idejas varai. Tikai tad, kad cilvēce „mīlestību pret savu tuvāko kā sevi pašu” savienos ar „mīlestību pret Kungu, savu Dievu”, tā spēs izlaboties.

 

5.8. Sirds saprot

Pareiza savienojuma izpratne starp principiem „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” un „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu” ir atkarīga no sirds atmodas. Pastāv divi sapratnes veidi: ar prātu un ar sirdi – turklāt sapratne ar sirdi ir dziļāka. Piemēram, smēķētājs ar prātu pilnīgi skaidri saprot savas vājības bīstamās sekas, taču viņš nespēj pārvarēt sirds vēlmi.

Kad sirds saprot, izveidojas savienojums starp „sirdi”, proti, vēlmi un „izpratni”, tas ir, Binu29. Pateicoties vēlmes un izpratnes savienojumam, cilvēks ar pilnu apziņu īsteno to, ko saprot. Taču izpratne ar sirdi nenāk uzreiz. Tā veidojas tikai pēc daudzo mēģinājumu rūgtās pieredzes. Ja mēs gaidīsim, līdz pasaule kļūs gudrāka un sapratīs notiekošo, – ciešanas var ieilgt tūkstošu gadu garumā. Pēc kabalistu norādījumiem, mums jāvēršas pie cilvēces ar vispārējās formulas izskaidrojumu un tās neievērošanas smagās sekas ir jādara zināmas ikvienam cilvēkam. Lai masas to vieglāk uztvertu, nepieciešams visu izskaidrot pēc iespējas vienkāršākā veidā.

Salīdzinājumam minēsim tēvu, kurš, brīdinot, pūlas atturēt dēlu no bīstamiem lēcieniem. Viņš skaidro dēlam, ka nolecot no noteikta augstuma, var gūt traumas, turklāt, ja palielināt augstumu, trauma kļūs nopietnāka un sāpīgāka. Tēvs piedāvā dēlam izrisinātu formulu, kas apstiprina lēcienu bīstamību. Kad bērns tomēr nolec un sasitas, tēvs viņam atgādina par šo formulu. Taču sitiens bija nenozīmīgs, un dēls nevēlas piekrist tēva brīdinājumiem. Nākamais lēciens no lielāka augstuma noved pie nopietnākas traumas, un dēlam pavīd doma, ka tēvam, iespējams, ir taisnība. Iznāk, ka dēls dusmojas uz tēvu par šo rūgto formulu, jo vēlas realizēt savu vēlmi – taču viņam jāatzīst, ka tēvam ir taisnība. Tomēr, neskatoties uz bēdīgo pieredzi, bērns atkal nolemj lēkt, turklāt vēl no lielāka augstuma un sasitas vēl sāpīgāk. Tagad beidzot viņā mostas patiesa sapratne par to, cik lielā mērā tēva pamācības ir pamatotas.

Iekams cilvēks „nolēks”, mums viņam ir jāpastāsta par iespējamo ļaunumu. Cilvēce jāvirza pie skaidras sapratnes, ka reāli pastāv vispārējā formula – pareizais savienojums starp principiem „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” un „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu”. Cilvēces piekrišanai vai nepiekrišanai ievērot šo formulu nav nozīmes. Kad ciešanas uzkrājas, cilvēks atceras šo formulu un sāk saprast, ka runa iet par dabas likumu un ka valdīt pār šo likumu nav viņa spēkos.

Kabalas izplatīšanas mērķis – atklāt cilvēcei šo vispārējo formulu un pierādīt tās ietekmi. „Atklāšana” nozīmē atklāt saikni starp cēloni un sekām. Realitāte ietver sevī lielu daudzumu detaļu, un starp tām ir jārod saikne.

Atklājot savstarpējo saikni starp Universa elementiem ar dažādu zinātņu palīdzību, cilvēks pakāpeniski saprot, ka visas realitātes daļas saliedētas viena ar otru un darbojas saskaņā ar vispārējo formulu. Tieši šādu formulu, kas tik nepieciešama cilvēcei, cerēja atrisināt Einšteins. Šī formula atklāsies tieši mūsdienās, un apgaismos kopsakarību starp cilvēka ciešanām un veselīgās daļas pareizo funkciju absolūtā sistēmā.

Mums nav jākrīt maldos, uzskatot, it kā ar kabalas atklāšanu ir pietiekami, lai mēs acumirklī izlabotu savu dabu un nekad vairs neatgrieztos pie egoisma izmantošanas. Starp kabalas ceļu un ciešanu ceļu izklājas vidējais ceļš, kurā uz ļaunuma apzināšanos cilvēku virza mazas nelaimes. Sekojot šim ceļam, cilvēks ar mazāku intensitāti izmanto egoismu un izvairās no nopietnām ciešanām. No „mazām nelaimēm” cilvēks mācās atturēties izmantot egoismu sava labuma interesēs un nostājas uz gaismas ceļa, tas ir, pāriet uz absolūto eksistenci, sasniedzot līdzību ar Radītāju, saņemot piepildījumu un visu labāko – gan no sabiedrības, gan arī no Augstākā spēka.

 

5.9. Piramīda

No otras puses, „celtniekiem”, kuri pārstāv to sabiedrības daļu, kas seko žēlsirdībai un līdzcietībai, ir dārga personīgā dzīve un sabiedrības dzīve. Viņi nav gatavi noniecināt sevi un sabiedrību, pakļaujot to briesmu draudiem, lai uzspiestu savu viedokli. Tāpēc viņi vienmēr pieder vājākai sabiedrības daļai un tiek uzskatīti par bailīgiem un mazdūšīgiem.

Protams, pārgalvīgie drosminieki vienmēr gūst virsroku un tāpēc dabiski, ka visi mierneši nāk no „postītājiem”, nevis no „celtniekiem”.

Šeit mēs redzam, ka cerība uz mieru, kuru ar tādu nepacietību tiecas sasniegt visi mūsu laikabiedri, nav pārliecinoša ne attiecībā uz „formas nesējiem”, ne arī attiecībā uz tās „uzturēšanu”.

Tāpēc, ka nesēji ir mierneši gan mūsu paaudzē, gan arī katrā no paaudzēm – citiem vārdiem, tie, kuru spēkos ir nodibināt mieru visā pasaulē. Viņi vienmēr ir radīti no tā cilvēciskā materiāla, kuru mēs dēvējam par „postītājiem”, pateicoties viņu uzticībai īstenībai, tas ir, tieksmei dibināt pasauli, pamatojoties uz kategoriju „mans – mans, bet tavs – tavs”.

Interesanti, ka tieši veiksmīgie cilvēki, kuri, pateicoties savam iedzimtajam pārākumam ir ieinteresēti ievērot principu „mans – mans, bet tavs – tavs”, kādā no etapiem vēlas sasniegt mieru. Viņi gatavi dalīties ar savu kapitālu un labot netaisnīgumu, kuru nosaka dabiskā atšķirība, lai tikai varētu rūpēties par saviem ienākumiem. Taču visi viņu mēģinājumi lemti neveiksmei – nav iespējams mākslīgi izlabot un izdzēst no zemes virsas atšķirību starp cilvēkiem. Radītājs ar iepriekšēju nodomu izveidojis realitāti tādā veidā, ka cilvēki nav savstarpēji vienlīdzīgi.

Nav nejaušība, ka cilvēciskās piramīdas uzbūvē atpalicējiem atvēlēts daudz vietu, bet tiem, kas gūst panākumus – nedaudz. Nevienlīdzība paredzēta, lai izlīdzinātu divu pušu svaru, tas ir, lai katras pakāpes īpatnējo „spēku” un uz tās esošo cilvēku skaitu veidotu kā pastāvīgu lielumu. Piramīdas apakšējās trešdaļas īpatnējais „spēks” ir pavisam neliels: prāts, spēks un izveicība ir ļoti minimāli, bet cilvēku skaits diezgan ievērojams. Piramīdas virsotnē situācija ir pretēja: cilvēku skaits ir neliels, taču katram no viņiem piemīt varenums, izveicība, spēks, vēlme un liela pašcieņa.

Mēs necenšamies mazināt ķīniešu etnosa vērtību, vienkārši šīs tautas atšķirība no dažām mazskaitliskām tautām kalpo kā labs piemērs. Ķīniešu tautas ieguldījums ir kvantitatīvs, bet mazskaitliskas nācijas ieguldījums var būt kvalitatīvāks. Piebildīsim, ka Ķīna ir senākā valsts, ņemot vērā tās ekonomisko un sociālo iekārtu, tā gandrīz nav mainījusies tūkstošu gadu garumā. Iepazīstoties ar ķīnas filozofiju un kultūru, redzams, ka šīs tautas raksturīgā pazīme ir savas savdabības saglabāšana. Vēstures gaitā Ķīna saglabājusi savu nošķirtību un izolētību, izvairoties no sakariem ar citām tautām. Šodien mēs redzam ķīniešu tautas augšupeju visās sfērās, un tas liecina par to, ka cilvēciskā piramīda no augšas līdz apakšai ir sasniegusi pēdējos attīstības posmus.

Sākotnēji tieši Radītājs dibināja šīs piramīdas struktūru. Tikai mērojot Viņa ceļu ir iespējams īstenot pareizas savstarpējas saiknes šīs piramīdas iekšienē. Nevienlīdzības labošanās un daudzveidīgo daļu savienošanās notiks tikai tad, kad Radītāja atklāsme kļūs par atalgojumu katram cilvēkam. Cilvēku apvienošanās spēs kļūt sekmīga vienā gadījumā: ja par tās mērķi tiks izvirzīta Radītāja atklāšana.

Bagātnieks, kam apkārt ir miljoni trūkumcietēju, baidās no viņiem. Protams, viņš ir godīgi nopelnījis savu kapitālu un, vadoties pēc loģikas un veselā saprāta, viņam nav ne mazākā iemesla dalīties tajā ar nabadzīgajiem, taču viņa dzīve zaudējusi mieru, turklāt nākotnei draud briesmas. Tie, kuri gūst panākumus, spiesti investēt atpalicēju veselībā un viņu bērnu izglītībā, kā arī nodrošināt viņiem ekonomiskās un politiskās garantijas. Pretējā gadījumā viņiem nebūs avotu darbaspēka salīgšanai.

Pirms neilga laika Krievzemē darbojās cita kārtība. Milzīgās bagātības tika sadalītas starp dažiem simtiem bagātnieku, un viņi neko nedeva trūcīgajiem. Katrs no viņiem uzturēja savu mazo karaspēku, kas viņu apsargāja un viņi centās padarīt citus vēl nabadzīgākus, tādā veidā nostiprinot savu personīgo stāvokli. Taču jau tad atklājās, ka tādā veidā pastāvēt nav iespējams un situācija sāka mainīties. Naudinieki saprata, ka jārūpējas par trūcīgo iedzīvotāju daļu, jāsniedz dažāda veida pakalpojumi, vajadzīgā līmenī jāuztur rūpnīcu un slimnīcu stāvoklis. Ja tev apkārt nav izglītota tauta, tad tavā rīcībā nav avota, no kura var smelt spēkus, kas padara tavu dzīvi laimīgāku.

Palūkojoties uz amerikāņu vēsturi, atklājas analoģiska situācija. Pirms tika pieņemta Konstitūcijas daļa ar nosaukumu „Tiesību bils”, amerikāņi dzīvoja saskaņā ar principu „mans – mans, bet tavs – tavs”. Pēc tam noskaidrojās, ja cilvēkam pieder lielāks kapitāls nekā citiem, tad viņam vajadzētu nedaudz dalīties ar pārējiem. Lai arī pārējiem nav tiesību uz to pretendēt, taču nenāktu par ļaunu viņus nomierināt savas personīgās drošības labā.

Dabiski, ka šie cilvēki stingri aizstāv savu viedokli, būdami gatavi pakļaut briesmām savu dzīvību un visas sabiedrības dzīvību. Tas viņiem pastāvīgi dod spēku, lai gūtu virsroku pār to cilvēcisko materiālu, kas pārstāv celtniekus, žēlsirdības un līdzcietības aizstāvjus, kuri gatavi aiz gļēvulības un mazdūšības atteikties no sev piederošā citu labā, lai glābtu pasaules kārtību.

Izrādās, ka īstenības alkas un pasaules nopostīšana ir viens un tas pats, tāpat kā žēlsirdības alkas un pasaules veidošana – viens un tas pats. Tāpēc nevar cerēt uz to, ka postītāji nodibinās mieru.

Tāpat arī nav cerību uz mieru tajā, kas attiecas uz „saturu”, tas ir, paša miera nosacījumiem. Vēl nav radīti apstākļi indivīda un sabiedrības laimīgai dzīvei atbilstoši īstenības kritērijiem, ko vēlas šie mierneši. Tā vai citādi, sabiedrībā vienmēr ir un būs nozīmīgs mazākums, kas nav apmierināts ar piedāvātajiem nosacījumiem, kā jau tika minēts, runājot par īstenības kategorijas vājākumu. Šis mazākums vienmēr ir gatavs materiāls jauniem kaušļiem un jauniem miernešiem, kuri mainīsies līdz bezgalībai.

Mums nav citas izejas – tikai nepieciešamība rast pareizo laimīgas sabiedrības pastāvēšanas formulu. Tā ir visas cilvēces problēma. Paralēli mūsu attīstībai pasaule līdzinās mazam ciematam, un cilvēki sāk apzināties savu savstarpējo atkarību un saikni. Laimīgas sabiedrības pareizas formulas meklējumi un atbildes trūkums noved cilvēci pie terora, narkomānijas, depresijas un visām citām problēmām.

Izmisums, kas raksturīgs mūsdienām, joprojām netuvina cilvēci kabalas studēšanai, jo cilvēkiem nav sapratnes par saikni starp šo zinātni un cilvēces eksistences negatīvajiem faktoriem. Daudzi uzskata, ka kabala ir ezotēriska vai mistiska mācība, kas izmanto dažādus rituālus, svēto ūdeni, sarkanos diegus, amuletus, nodarbojas ar dziedniecību, zīlēšanu, burvestībām u.c. Daži uzskata, ka kabala ir līdzeklis, kas ļauj iekārtot sev labklājīgu dzīvi. Nevienam neienāk prātā, ka kabala ir zinātne, ka tā ir cilvēka un sabiedrības labošanās metodika, tāpēc mēs nemeklējam tajā zāles pret sociālajām slimībām. Mūsu pienākums atklāt cilvēcei šo īstenību.

 

Atsauces

[25] Termins, kas nozīmē neizlabotu sabiedrību, kura kropļo likumu un nerūpējas par cilvēka cieņu.

[26] RASHI, komentārs Pentateiham, grāmata „Iziešana” (Exodus), 19:2.

[27] Tora, Vajikra, 19:18.

[28] Tora, Devarim, 6:5.

[29] Ivritā vārds „Izpratne” un „Bina” ir vienas saknes vārdi.

<<13.kurss-5                 13.kurss-7>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties