4. nodarbība
Vispārējais realitātes likums
4.1. Vispārējais realitātes likums
4.2. Iespēja realizēt īstenības kategoriju
4.3. Spēle
4.4. Vēlmes intensitāte
4.5. Vērtību mainīšana
4.6. Vienīgais valdnieks
4.7. Unikalitātes likums
4.1. Vispārējais realitātes likums
Īstenības kategorija ir vispārējais realitātes likums. Tā ir gaisma, kas nāk no Radītāja – darbības spēks. Gaisma veido visu realitāti un valda pār visām vēlmēm atbilstoši savai struktūrai, kuras pamatā ir „minimālas saņemšanas un maksimālas atdeves” princips.
Ja vēlme ir lielākā pretstatā gaismai, tad tā izjūt vairāk ciešanu. Šīs ciešanas galu galā tai liks pieņemt gaismas īpašības. Tas tiks izdarīts pret cilvēka gribu un tāpēc cilvēkam, lai gan viņam tas šķiet neiespējams, ir jāmeklē līdzekļi, kas palīdzēs viņam ievērot īpašību līdzības likumu.
Pēc līdzīga principa uz mums iedarbojas gravitācijas spēks. Mēs nevaram tajā ko mainīt vai nepakļauties tam, tāpēc mēs ar to rēķināmies. Gravitācijas spēks ir konstants un vienlīdzīgi iedarbojas uz visiem. Cilvēks, kurš pieņēmies svarā, sajūt lieku smagumu, taču neizskaidro ar to, ka gravitācijas spēks ir mainījis savu attieksmi pret viņu. Viņš saprot, ka pārmaiņas notika viņā pašā. Lūk, arī vispārējais realitātes likums iedarbojas uz cilvēku līdzīgā veidā.
Lai gan pats likums izraisa pastāvīgu iedarbību, vēlme baudīt pieaug cilvēkā ar katru konkrētu mirkli. Tā rezultātā vairojas nelaimes, uzkrājas smagums un rodas aktuāla nepieciešamība pieņemt lēmumu.
4.2. Iespēja realizēt īstenības kategoriju
Viduslaikmeta beigās, laikā, kad parādījās ARI, vēlme baudīt cilvēcē sasniedza augstāku līmeni. Tā rezultātā cilvēki noniecināja iepriekšējo attieksmi pret Dievišķību, un sāka meklēt citas saiknes formas ar Radītāju. Dabiskās naivās ticības vietā viņi vērsās pie citām, saprātīgām sistēmām. Tas bija laiks, kad paātrinājās zinātnes attīstība un sāka rasties jaunas filozofijas teorijas.
Tāpat kā reliģija, arī zinātne meklē Dievišķo. Tās pamatā ir vēlme atklāt vispārējo realitātes likumu. Zinātne un reliģija iet kopsolī. Patiesībā cilvēki tās radījuši mākslīgi, cerībā sniegt atbildi uz jautājumu par Dieva – vai dabas – attieksmi pret cilvēku. Saistībā ar to piebildīsim, ka „daba” un „Dievs”, kā saka kabalisti, ir viens un tas pats. Citiem vārdiem, Augstākais spēks iedarbojas uz radījumiem caur dabu.
Attiecīgi cilvēku sabiedrības attīstībai tajā aug vēlme baudīt, taču iespēja realizēt īstenības kategoriju arvien samazinās. Princips „visu atdot un saņemt tikai nepieciešamo” no paaudzes uz paaudzi kļūst arvien nereālāks. Pat ja pieļaut, ka cilvēce vēlēsies ieviest pasaulē īstenības teoriju, atklāsies, ka šim nolūkam tai nav līdzekļu. Pieņemsim, cilvēce tam piekristu, taču tā nav spējīga kontrolēt, vai patiešām katrs atdod visu un, protams, tā nevar veikt cilvēka iekšējās pasaules revīziju.
Patiesībā, pat ja būtu iespējams izpētīt cilvēka iekšējo pasauli, mums nebūtu tiesību tajā iejaukties. Labošanās procesam jānotiek patstāvīgi un apzināti, ar cilvēka vēlmi, bet tikai tādā gadījumā, ja viņš jūt, ka tas ir nepieciešams. Labošanās ir cilvēka sapratnes rezultāts par to, ka pasaulei jāpamatojas tikai uz īstenības kategoriju.
RAMBAMs22 sacīja: „… Iekams nāks pie prāta un kļūs gudrāki – šo noslēpumu viņiem atklāj pamazām”23. Īstenības likums atklājas pakāpeniski saskaņā ar cilvēka gatavības pakāpi to pieņemt. Komunistiskais režīms vēlējās ieviest to vardarbīgā ceļā, piespiedu kārtā un mūsdienās atskan saucieni, kas atbalsta tāda
paša rakstura jaunus centienus. Komunistisko līderu darbības bija garīgā vardarbība un tāpēc viņi tika bargi sodīti.
Tā nav nejaušība, ka mēs nevaram izzināt tuvākā iekšējo pasauli, turklāt arī savu personīgo. Iekšējā sistēma pieder Radītājam, un Viņš ir vienīgais, Kurš valda pār to. Pret savu iekšējo mehānismu jāizturas tā, it kā tas piederētu Radītājam un attieksme pret to ir attieksme pret Radītāju.
Cilvēkam ir jācer, ka Radītājs pārkārtos viņa iekšējo mehānismu no egoistiskā uz altruistisko. Viņam ir jātiecas izlabot savu iekšējo pasauli un to, lai cita „degviela” kalpotu viņam kā virzošais spēks. Labošanās prasa no cilvēka sagatavotību – garīgā kompensācija viņam ir jānovērtē augstāk par visiem materiālajiem piepildījumiem. Tā ir vienīgā iespēja, kā ieviest īstenības kategoriju.
Garīgā spēka ienākšana cilvēku savstarpējo attiecību sistēmā ir vienīgais „izlabotas” sabiedrības pastāvēšanas noteikums, kas pamatojas uz principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Cilvēks nevar mainīt sevi pats. Viņš nekontrolē savu būtību, un izmaiņu mehānisms viņam ir slēpts. Cilvēkam, kurš seko likumam „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, nav cita „piepildījuma”, izņemot Radītāju, kurš ir gan „degviela”, gan mērķis.
Radītāja atklāsme, satuvināšanās ar Viņu, Viņa vienīgums un svarīgums, tas viss cilvēkam jāizvirza augstāk par visiem saviem mērķiem. Ja cilvēce ir ieinteresēta vadīt vēlmi baudīt, tad „degvielai”, kompensācijai un mērķim jāizriet tikai no Augstākā spēka.
Kad Augstākā spēka atklāšanā sabiedrība redz cerību atbrīvoties no ciešanām un līdzekli, kā sasniegt pilnību, tad Radītājs pārstāj būt abstrakts jēdziens. Šādā stāvoklī visa sabiedrība pakāpeniski saņem „iedvesmu” no augšienes. Atdeves īpašības attiecas uz Radītāju, un tāpēc cilvēki sāks tās cienīt. Patiesībā nav iespējams paskaidrot cilvēkam procesus, kas saistīti ar Augstāko spēku un atdevi, līdz kamēr viņš pats izies šo transformāciju. Runa iet ne par reliģijas varu, bet par „īstenības likuma” varu. Daba uzliks par pienākumu cilvēkam pieņemt šī likuma valdīšanu, vai viņš to vēlēsies, vai nē.
Cilvēks, kurš nevēlas atzīt pasaules likumus, maksā par to ar ciešanām. Ja mēs neņemtu vērā gravitācijas, elektrības, mehānikas likumus u.tml., tad mūsu dzīve kļūtu mokoša. Piemēram, cilvēks, kurš veiktu vienu lieku soli, neņemot vērā pievilkšanās spēku, acumirklī nokristu. Taču vispārējais īstenības likums ir apslēpts no cilvēka, tāpēc viņš nav spējīgs pareizi novērtēt nevienu no savām darbībām.
Cilvēks nesaprot noteikuma „strādāt pēc spējām, saņemt pēc vajadzībām” nozīmi. Vienīgais veids, kā izzināt „īstenības kategoriju” katrā stāvoklī, ņemt piemēru no Augstākā. Gaisma, kas atgriež pie Avota, izgaismo cilvēkam šo piemēru. Tās mirdzumā cilvēks apzinās savu ļaunumu (tas ir, saprot, līdz kādai pakāpei viņš patlaban neizpilda iepriekš minēto noteikumu), tāpat var uzzināt, cik viņam ir jāsaņem un cik jāatdod.
Ja cilvēka mērķis ir atdeve, nav jāsaskata atdeve visā tajā, ko viņš izmanto tās dēļ. „Saņemt minimumu” – garīgajai pasaulei ir svešs jēdziens, kas smelts no materiālās realitātes. Mūsu materiālajā pasaulē cilvēkam nepieciešams noteikts uztura daudzums dienā, lai varētu eksistēt, taču tas nav jāizskata kā „patēriņš”. Savos darbos par pēdējo paaudzi Bāls Sulams izskaidro sabiedrības attieksmi un aplēses, kas tai jāveic it visā, kas attiecas uz ikviena tās locekļa vajadzībām. Patiesībā šo aplēšu būtība ir atdeve, nevis saņemšana.
4.3. Spēle
Tātad cilvēka iekšējā pasaule ir slēpta. Tādā gadījumā, saskaņā ar kādu kritēriju sabiedrība, kas tiecas uz garīgo, spēs pieprasīt no saviem locekļiem dalību?
Runa šeit iet par ārējo dalību. Cilvēkam ir „jāspēlē” citu priekšā, tas ir, jāuzvedas tā, it kā iekšēji viņu vadītu īstenības kategorija. „Spēles princips” – abpusējas visu locekļu saistības pret sabiedrību. Kad cilvēks redz, ka apkārtējie uzvedas atbilstoši īstenības kategorijai, viņu uzvedības ārējā forma pāriet arī uz viņu. Atbilstoši iedzimtam instinktam cilvēks sāk ārēji uzvesties tāpat kā viņi.
Spēles rezultātā viņš sāk saprast, ka īstenības kategorija ir izdevīga, un viņam atklājas vēlme realizēt to sevī. Šī procesa intensitāte pieaug daudzkārt, ja runa iet par cilvēku, kurš izzina universālo realitātes likumu un tiecas to realizēt. Spēle pakāpeniski modina cilvēkā Radītāja svarīguma apziņu un vēlmi Viņu izzināt kā devēju, kontrolējošu īstenības kategoriju. Tāpēc cilvēkā dzimst patiess lūgums Radītājam, lai Viņš izveidotu cilvēkā īstenības kategoriju, kurā tagad viņš ārēji spēlē ar citiem sabiedrības locekļiem.
Pateicoties „spēlei sabiedrībā”, cilvēkā mostas ļaunuma apzināšanās un viņš jūt savu attālinājumu no īstenības kategorijas. No otras puses, viņā rodas arī labestības apziņa, kas slēpjas šajā īstenības kategorijā. Cilvēkam ir visi parametri, kas nepieciešami, lai cienītu atdeves īpašību un apzinātos tās deficītu. Starpības sajūta starp Radītāja dabu un radījuma būtību pieļauj lūgšanu, pēc kuras cilvēks saņem no Radītāja labošanos.
Katram sabiedrības loceklim, kas iet labošanās ceļu, jāprasa no citiem „spēlēt” tā, it kā viņi atrastos šā ceļa beigās. Abpusējas saistības izpildīt to, kas vēl nav pieņemts cilvēka sirdī, dēvē par „spēli”. Bāls Sulams raksta par to „Darbos par pēdējo paaudzi”:
„Ikvienam, kurš ienāk altruistiskā komunisma ietvaros – gan atsevišķs cilvēks, gan sabiedrība kopumā – ir jādod uzticības zvērests, ka pildīs visu, jo tā pavēlējis Radītājs. Vai arī – jebkurā gadījumā uzņemas par pienākumu nodot saviem dēliem, ka tā pavēlējis Radītājs. Tas, kurš saka, ka viņam pietiekami ar šo ideju, ir jāpieņem šīs sabiedrības lokā un jāpārbauda, vai tas tā ir. Un ja tā ir patiesība, viņu var pieņemt. Jebkurā gadījumā viņš solīs, ka neiesaistīs dēlus savas neticības ceļā, bet nodos viņus audzināšanā valstij. Ja viņš nevēlas ne vienu, ne otru – viņš vispār nav jāpieņem, jo viņš sabojās savus biedrus un viņa atalgojums pārvērtīsies zaudējumā”24.
Šeit nav ne melu, ne mākslīguma, kas raksturīgi komunistu centieniem Krievijā pēc revolūcijas. Sabiedrības locekļi, kas pieņem Bāla Sulama ceļu, piedalās spēlē uz vienošanās principiem, bez piespiešanas vai vardarbības. Viņi saprot, ka vispārējais likums pastāv un darbojas, un viņi vēlas pielīdzināies šim likumam.
4.4. Vēlmes intensitāte
Cilvēce eksistē lielajā sfērā ar nosaukumu „Bezgalības pasaule”, kur darbojas vispārējais likums – īstenības likums, atdeves likums. Taču cilvēce nejūt šo likumu. Mēs uztveram tikai ļoti nenozīmīgu patiesās realitātes daļu ar nosaukumu „mūsu pasaule”. Realitātes līmenī ar nosaukumu „mūsu pasaule” materiāls atrodas formā, kas pretēja īstenības likumam: materiāls ir cilvēka vēlme, un „mūsu pasaulē” tā ir egoistiska.
Tas ir īpašs realitātes līmenis, kurā materiāls var pastāvēt pretēji vispārējam esamības likumam. Līdz ar to šāda eksistence ir ierobežota mūsu pasaules ietvaros un ne vairāk. Nav iespējams pacelties virs mūsu pasaules līmeņa, ja nav atbilsmes īstenības likumam. Tāpēc Radītājs radīja cilvēkam iespēju saviem spēkiem pacelties augšup, lai sasniegtu Viņa pakāpi.
Kamēr cilvēka vēlme baudīt attīstās mūsu pasaules līmenī – sākot no ikdienišķām fiziskām vajadzībām, caur bagātību, goda apliecinājumiem, vēlmēm pēc varas un līdz pat alkām pēc zināšanām – cilvēks var pastāvēt pretstatā īstenības likumam. Lai gan šāds esamības līmenis saistīts ar pastāvīgu neapmierinātību, tomēr mēs to neapzināmies, tas ir slēpts no mums.
Ar žēlsirdības, taisnīguma un miera kategoriju palīdzību cilvēciskā sabiedrība pārvar savu nespēju ievērot īstenības likumu. Faktiski šīs kategorijas ļauj
cilvēcei zināmu laiku pastāvēt, līdz brīdim, kad viņā modīsies vajadzība laboties. Pilnīgs pretstats īstenības likumam, proti, atdeves likumam, bez šīm kategorijām novestu cilvēci pie pašiznīcības.
Kad vēlme baudīt attīstās atbilstoši pirmai garīgajai pakāpei, cilvēkā pamostas sajūta, kas pauž, cik lielā mērā viņš ir pretējs īstenības likumam. Tādā stāvoklī cilvēkam nav izvēles, viņam šis likums jāsāk ievērot un cilvēku sāk piesaistīt kabala.
Vēlmē baudīt, kas attīstījusies, rodas bezizejas sajūta, rodas aktuāli jautājumi, un cilvēks meklē metodiku, kas ļautu atrisināt viņa stāvokli. Faktiski šie jautājumi izriet no nelīdzsvarotības stāvokļa ar īstenības likumu, vispārējo realitātes likumu. Zemapziņā cilvēks vēlas tam pielīdzināties
4.5. Vērtību mainīšana
Centienu realizācija sabiedrības ietvaros attiecībā uz likumu „atdeve pēc spējām un saņemšana pēc vajadzībām” nemodinās cilvēkā lūgumu Radītājam. Lai šāds lūgums rastos, Radītājs ir jāizvirza kā mērķis. Cilvēkam pastāvīgi sev jājautā, kāds mērķis, kura sasniegšanai viņš ieguldījis pūles, ir sabiedrības ietvaros: egoistisks sabiedrības dzīves līmeņa uzlabojums mūsu pasaulē vai sabiedrības augšupeja, lai sasniegtu Radītāja līmeni.
Kabalas studēšanas procesā cilvēka vērtības pakāpeniski mainās. Viņš sāk tiekties pēc īstenības īstenības dēļ, jo tā attiecas uz Radītāju, uz Augstāko. Ja Radītājs ir izvirzīts kā mērķis, tad cilvēks izturas pret sabiedrību citādi. Viņš meklē sabiedrībā un sevī līdzekļus un papildveidus, kas ļaus viņam sasniegt Radītāju. Iemesli kļūst pretēji, un mērķi mainās. Visi, kas studē kabalu, uzsāka tās apgūšanu ne tāpēc, ka vēlējās savienoties ar Radītāju, bet tikai aiz nepieciešamības rast atbildi uz jautājumu: „Kāda ir manas dzīves jēga?”, kas modās viņos visā savā rūgtumā.
Sociālistiskās revolūcijas mērķis bija tautas dzīves līmeņa uzlabošana. Ja komunistiskās partijas līderi būtu apzinājušies Radītāja nepieciešamību, tad gūtu panākumus.
Komunisti vēlējās realizēt principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, taču visos iespējamos veidos atteicās no Radītāja un ceļa rādītāja pavediens izslīdēja no viņu rokām. Viņi izslēdza Radītāju no trijotnes principa „Radītājs – cilvēks – sabiedrība”. Sabiedrība, kas tiecas realizēt likumu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” un kas pilnīgi noniecina Radītāju, līdzinās cilvēkam, kurš stāv kraujas malā un ignorē gravitācijas spēka pastāvēšanu.
Kad Radītāja nozīmīgums pārsniedz materiālās labklājības nozīmi šajā pasaulē, tad tieksme Viņu izzināt kļūst par augstāko vērtību.
***
Spēja izklāstīt kabalu saprotamā, precīzā valodā ir atkarīga no paaudzes attīstības līmeņa. Līdz brīdim, kamēr vēlme baudīt nebija sasniegusi cilvēcē zināmu pakāpi, šīs zināšanas tika slēptas izzinošo kabalistu iekšējā sajūtā, jo viņi nespēja tās izskaidrot sabiedrībai. Tikai palielinoties vēlmei baudīt, ir iespējams atveidot vēlmes materiālā to likumu, kuru ARI zināja visos pamatos. Rakstā „Kabalas mācība un tās būtība” Bāls Sulams liecina: „Gudrības atklāšanas ceļā visu manu nopelnu nosaka mana paaudze”. Mūsu paaudzē vēlme baudīt attīstījusies līdz tādai pakāpei, ka ir iespējams nokopēt atdeves likumu attiecībā pret vēlmi baudīt un pārbaudīt, ko nozīmē šis atdeves likums. Mūsu spēkos ir parādīt sabiedrībai atdeves likumu un to apspriest.
4.6. Vienīgais valdnieks
Turklāt pastāv vēl lielākas grūtības salīdzinājumā ar iepriekš minēto. Nav skaidrākas īstenības kā pati daba. Ikviens cilvēks pēc savas būtības Radītāja pasaulē jūtas kā vienīgais valdnieks. Visi pārējie tika radīti tikai tāpēc, lai atvieglotu un uzlabotu viņa dzīvi, un viņš nejūt pienākumu dot ko pretī.
Ja cilvēks attīstās arvien vairāk, arvien mazāk viņš izjūt savu piederību sabiedrībai. Viņš jūtas kā vienīgais, neatkārtojamais, vientuļais, unikālais, augstākais. Cilvēks, kurā mostas vēlme sasniegt garīgumu, ir tik lielā mērā atrauts no sabiedrības, ka vispār pārstāj saprast, ko sabiedrība no viņa prasa. Viņš neuztver pārējo radījumu eksistenci un nejūt, ka viņam būtu tiem kas jādod. Egoistiskā vēlme baudīt ir izaugusi viņā līdz tādai pakāpei, ka viņš zaudē tuvākā sajūtu.
Cilvēkam ar tādu lielu vēlmi ir citāda attieksme pret sabiedrību salīdzinājumā ar tiem, kas atrodas agrīnākos vēlmes attīstības posmos un kuri alkst pēc bagātības, goda apliecinājumiem, varas vai zināšanām un kuriem ir tuvākā sajūta. Viņi labi izjūt sabiedrību un viņiem izdodas to izmantot, lai apmierinātu savas tieksmes. Piemēram, visiem ir zināma politiķu spēja just sabiedrības viedokli un manipulēt ar tautu.
Cilvēks, kura attīstības līmenis atrodas tuvāk garīgajam, zaudē tuvākā sajūtu un, pretēji iepriekšējo pakāpju normai, nespēj strādāt ar citiem. Pret tuvāko un visu, kas neietilpst viņa interesēs, viņš izturas tā it kā tas vispār neeksistētu. Viņš nespēj rēķināties ar sabiedrību, jo neizjūt to.
Pirms ienākšanas vēlmes baudīt pēdējā attīstības posmā, kurā vēlme ir spēcīgāka un nežēlīgāka, cilvēks jūt savu saskarsmes vidi. Viņš satuvinās ar citiem, dzīvo ar viņiem plecu pie pleca, rūpējas par tuvākajiem, pašaizliedzīgi palīdz slimiem, veic ziedojumus. Viņam ir „sirds”. Viņš redz tuvāko, jūt viņu un saprot savu atkarību no viņa. Cilvēki, kuri vēl nav sasnieguši egoisma attīstības pēdējo pakāpi, izskatās „sirsnīgāki” par tiem, kas jau nonākuši šajā līmenī un ir gatavi apgūt kabalu. Tādējādi pārejas periodā, ceļā uz pēdējo attīstības posmu, slēpjas divi pretmeti.
Studēt kabalu atnāk tie, kas nav žēlsirdīgākie. Pareizāk būtu viņus definēt kā „nejūtīgus pret tuvāko”. Cilvēki, kuri apgūst kabalu, nerūpējas par ekoloģiju. Ja viņi šo problēmu izvirzītu kā galveno, tad, ptotams, pievienotos ekologiem. Viņi neraizējas arī par trūkumcietējiem un slimajiem, pretējā gadījumā steigtos uz slimnīcām. Ārkārtīgi attīstītais egoisms, kas piemīt cilvēkam, kurš gatavs uztvert kabalu, noved viņa bezjūtību līdz tādam augstam līmenim, ka viņš neizjūt tuvāko un nezina, kā viņu izmantot. No pirmā acu uzmetiena, šķiet, ka cilvēki, kas ir spējīgi studēt kabalu, pamet šo pasauli un viņiem ar to nav saiknes. Viņi nespēj apvienoties jebkādās sabiedrībās un jūtas vientuļi šī vārda pilnā nozīmē.
***
Egoisms pakāpeniski aug visa attīstības procesa garumā. Minimālākajā egoisma stadijā cilvēks līdzinās zīdainim, kurš vispār nesajūt tuvāko. Viņš vēlas tikai to, kas atrodas sasniedzamā robežās un nerēķinās ar visu pārējo. Spilgts piemērs tam ir iedzīvotāji, kuru apmetnes attālinātas no civilizācijas: viņu vēlme baudīt ir neliela, viņi apmierinās ar to, kas viņiem ir un neizjūt tuvāko. To apliecina zemais slepkavību un laupīšanu skaits šādās vietās.
Brīdī, kad vēlme baudīt pieaug, tā prasa no cilvēka papildu piepildījumu. Tā rezultātā cilvēks sāk vairāk just tuvāko, sabiedrību un apkārtni, lai izmantotu tos savam labumam. Viņš nopelna naudu, tirgojot un iedzīvojas uz cilvēku rēķina. Kad piepildījumu ar bagātību viņš nomaina pret jaunu piepildījumu, proti, goda apliecinājumiem un varu, tad arī to viņš iegūst, izmantojot tuvāko. Viņš saņem sabiedrības atzinību un attīsta vēl lielāku jūtību pret to. Politiķu tieksme pēc aptaujas par sabiedrisko viedokli teicami ilustrē nepieciešamību pēc tādiem cilvēkiem, kas tiecas sasniegt varu un goda apliecinājumus, saprast tuvākā vajadzības un noskaņojumu, kas valda sabiedrībā.
Nākamā vēlmes attīstības stadija – alkas pēc zināšanām. Šajā posmā cilvēks vairs netiecas just sabiedrību, viņš meklē cēloņus, kas radījuši sabiedrību tādu, kāda tā ir. Viņš vēlas zināt ārējos apstākļus, kuru rezultātā sabiedrība uzvedas un funkcionē tieši tā un ne citādi. Zināšanu saņemšanas periodā cilvēks vēlas izzināt dabu un būtu kļūda izturēties pret to kā lejupslīdi, šajā laikā cilvēks aizraujas ar apkārtējās pasaules izpēti un attālinās no cilvēkiem. Pētot dabu, cilvēks vēlas atklāt tos spēkus un likumus, kas valda pār sabiedrību. Šis ir vēl lielāks vēlmes baudīt attīstības posms, kurā cilvēks it kā nedaudz attālinās no sabiedrības un fokusē savas intereses uz esamības cēloņu izzināšanu.
Pēc tieksmes saprast likumus, spēkus un cēloņus sākas jauns attīstības posms, kurā cilvēkam rodas iztukšotības sajūta. Viņš pilnībā zaudē jebkādu saskarsmes vides sajūtu un nejūt tās eksistenci. Viņš ir zaudējis kontaktu ar sabiedrisko vidi, un izjūt grūtības, lai noteiktu savu vietu tajā. Tā rezultātā viņš nonāk pie kabalas studijām.
4.7. Unikalitātes likums
Runājot vienkāršiem vārdiem, katra cilvēka daba vēlas izmantot savā labā visu radījumu dzīvi visā pasaulē. Viss, ko viņš sniedz tuvākajam, izraisīts ar nepieciešamību, taču arī tad runa iet par tuvākā izmantošanu: tikai tas tiek darīts ar lielu viltību, lai cits cilvēks neko nesajustu un piekāptos viņam brīvprātīgi.
Tas nosaka, ka katrs zars pēc savas būtības ir tuvs savai saknei. Ņemot vērā, ka cilvēka dvēsele nāk no Radītāja, Vienotā un Vienīgā un viss pieder Viņam, cilvēks, kura sākotne ir Radītājā, jūt, ka visām pasaules radībām ir jāpakļaujas viņam un jākalpo viņa personiskajam labumam. Tāds ir negrozāmais likums.
Atšķirība ir tikai izvēles specifikā. Viens izvēlas izmantot cilvēkus zemisku kārestību dēļ, cits, lai iegūtu varu, bet trešais, lai saņemtu goda apliecinājumus. Turklāt, ja tas nebūtu saistīts ar lielām pūlēm, tad katrs piekristu izmantot pasauli, tajā pašā brīdī saņemot no tās visu baudu: gan bagātību, gan varu, gan goda apliecinājumus. Taču cilvēkam ir jāizdara izvēle atbilstoši savām iespējām un spējām.
Šo likumu var nosaukt par „unikalitātes likumu”, ko cilvēks sajūt savā sirdī. Neviens nevar izvairīties no šī likuma ietekmes, taču katrs to ievēro pēc saviem ieskatiem: lielais – atbilstoši savam lielumam, mazais – attiecīgi savam mazumam
Ikvienā cilvēkā ir ielikta unikalitātes sajūta un ikviens vēlas izmantot visu radību savam labumam. Atšķirība starp cilvēkiem izpaužas tajā aspektā, cik lielā mērā viņi to izjūt un ar kādu intensitāti viņos darbojas unikalitātes likums.
Unikalitātes likums, kas ielikts katra cilvēka dabā, nav ne nopeļams, ne cildināms, jo šis likums ir vienīgā realitāte un tam ir tiesības pastāvēt tāpat
kā visām realitātes daļām. Nav iespējams to izskaust no pasaules vai pat nedaudz mīkstināt, tāpat kā nav iespējams noslaucīt no zemes virsas visu cilvēku dzimtu. Tādējādi mēs neliekuļosim, ja nosauksim šo likumu par „absolūto īstenību”.
Nav iespējams anulēt vēlmi baudīt un izskaust iedzimtās īpašības. Nav vajadzības tām pretoties vai iekļaut aplēsēs. Svarīgs ir to pielietošanas veids – ar nolūku sniegt baudu sev vai ar nolūku sniegt baudu tuvākajam – tieši tas nosaka cilvēka rīcību „sabojātību” vai „labošanos”. Tas pats attiecas arī uz unikalitātes likumu. Šī īpašība ir paātrināta mūsos un ikvienam liek justies kā unikālam. Tāpat kā visas citas īpašības, unikalitātes sajūta cilvēkam nav jāmaina, turklāt viņš to nemaz nevar izdarīt. Tā tikai pareizi ir jāizmanto. Pareiza unikalitātes īpašības pielietošana var novest cilvēci pie attīstības virsotnes.
Tādā gadījumā, vai ir iespējams mēģināt apmierināt indivīdu ar solījumu par vienlīdzību ar visiem sabiedrības locekļiem? Nav nekas svešāks cilvēka dabai un indivīds tiecas tikai uz to, lai paceltos augstāk par visu sabiedrību.
Tātad mēs noskaidrojām to faktu, ka ir pilnīgi nereāli padarīt indivīda dzīvi, kā arī sabiedrības dzīvi, laimīgu un labklājīgu saskaņā ar īstenības kategoriju, — lai šis indivīds varētu apmierināt ikvienu un lai katrs viņam pilnībā piekristu, kā tam ir jābūt labošanās beigās.
Mīlestības pret tuvāko likums ir pretdabisks cilvēka unikalitātei. Turklāt tieši tas cilvēkam ir jāpilda. Visā esamībā darbojas mīlestības pret tuvāko likums: tāda ir Radītāja attieksme pret visu esošo. Vēlas vai nē, taču cilvēkam ir jāsasniedz īpašību līdzība ar Radītāju. Šim nolūkam Radītājs cilvēkam radīja cilvēku sabiedrību visā tās pozitīvo un negatīvo īpašību bagātībā, un iedvesa cilvēkā daudzveidīgas īpašības, to skaitā arī unikalitātes sajūtu.
Labošanās procesa realizācija un radījuma mērķa sasniegšana notiek tikai ar tās mazās sabiedrības palīdzību, kuru cilvēks sev izvēlas. Virzoties uz priekšu kopā ar šo sabiedrību, cilvēks realizē visu, kas viņam sagatavots. Taču, kā mums pārslēgt unikalitātes sajūtu pretējā virzienā? Būtībā unikalitātes sajūta mūs apvelta ar vēlmi izmantot visu pasauli savam labumam. Vai cilvēks spēs likt darboties savai unikalitātei tā, lai izmantotu visu pasauli un sevi pašu par labu tuvākajam, lai gala rezultātā saplūstu ar Radītāju un sasniegtu īpašību līdzību ar Viņu? Patiesībā unikalitātes īpašība pastāvēs mūžīgi. Cilvēkam ir jārod veids, kā virzīt to pareizā gultnē.
Atsauces
[22] Rabīns Mozus ben Maimons vai Maimonīds (1135– 1204).
[23] „Hazaka inde”, „Halachot teshuva”, 10:5.
[24] Pirmā daļa, pielikumi, 11. fragments.
Jaunākie komentāri