Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 13.kurss-4

(SKA MĀCĪBU KURSI), 13.kurss Komentēt

<<13.kurss-3                 13.kurss-5>>

3. nodarbība

Indivīds un sabiedrība

3.1. Indivīda un sabiedrības savstarpējās attiecības

3.2. Četras kategorijas

3.3. Praktiskas grūtības īstenības noteikšanā

3.4. Krievijas piemērs

3.5. Atalgojums – Radītāja atklāsme

 

3.1. Indivīda un sabiedrības savstarpējās attiecības

Labestība un ļaunums tiek vērtēti saskaņā ar indivīda rīcībām attiecībā pret sabiedrību

Pirms izskatīt jautājumu par visas cilvēces ļaunuma labošanos, nepieciešams definēt abstrakto jēdzienu vērtību: „labestība” un „ļaunums”. Citiem vārdiem, definējot jebkādu darbību vai īpašību kā labestību vai ļaunumu, jānoskaidro, attiecībā pret ko šī īpašība vai darbība ir labestība vai ļaunums.

Lai to izprastu, labi jāzina, kāda ir relatīvā vērtība salīdzinājumā starp atsevišķo un veselumu, tas ir, salīdzinājumā starp indivīdu un sabiedrību, kurā viņš dzīvo un no kuras barojas gan materiāli, gan arī garīgi.

Fakti mums parāda, ka indivīdam nav nekādu tiesību uz eksistenci, ja viņš ir izolēts no sabiedrības tik lielā mērā, ka nespēj to apkalpot un veicināt tās vajadzību apmierināšanu. Tātad var secināt, ka cilvēks sākotnēji ir radīts dzīvei sabiedrībā. Ikviens indivīds sabiedrībā līdzinās zobratam, kas savienots ar citiem zobratiem, kuri sastāda vienotu mehānismu. Vienam zobratam pašam par sevi nav kustības brīvības un tas ir iesaistīts kopējā zobratu kustībā, kas vērsta paredzētā virzienā, lai mehānisms varētu pildīt kopīgo uzdevumu.

Ja zobrats salūzīs, tā bojājums tiks izskatīts un vērtēts ne attiecībā uz pašu zobratu, bet atbilstoši tā funkcijai un nozīmei mehānisma darbībā kopumā.

Kopīgās kli sistēmu, kas tika radīta, dēvē par „kopīgo dvēseli” vai „Ādamu Rišonu”20. Tai raksturīga stingra struktūra. Šajā sistēmā savienojas Radītāja un radījuma īpašības. Sākotnējā radījuma īpašība ir saņemšana, bet sākotnējā Radītāja īpašība – atdeve. Tādējādi radījuma pamatā ir ielikts pareizs Radītāja un radījuma personīgo īpašību savienojums. Ienākot šajā pasaulē, radījums nespēj mainīties. Izmaiņas ir iespējamas tikai viņa attieksmē pret sevi, pret sistēmas konstrukciju, pret to, kas liek tai darboties un pret ietekmes veidu uz to. Taču sistēma pati par sevi ir absolūti nemainīga.

Šajā sistēmā visas dvēseles bija savstarpēji saistītas kā ķermeņa orgāni. Kad kopīgā dvēsele nokrita no garīgās pakāpes mūsu pasaules līmenī, atsevišķie šīs sistēmas orgāni, tas ir, „atsevišķās dvēseles” ietērpās šīs pasaules cilvēku ķermeņos, zaudējot saikni viens ar otru un kontaktu ar Radītāju. Lūk, tāpēc cilvēki jūtas nošķirti viens no otra un tiecas viens otru izmantot, tā vietā, lai darītu viens otram labu. Savstarpēji darot labu, cilvēki varētu pielīdzināties Radītājam un izpelnīties garīgo dzīvi, kas ir mūžīga un absolūta, kādu viņi to sajuta, pirms nonāca šajā pasaulē.

Nonākot bezizejas stāvoklī un apzinoties ļaunumu, kas slēpjas pašreizējā stāvoklī, cilvēce pēdējā laikā atklāj, ka, iespējams, visi cilvēki pasaulē ir savstarpēji saistīti un ietekmē viens otru. Rūgtā pieredze noved mūs pie sapratnes, ka jebkurš negatīvs notikums, kas norisinās noteiktā vietā, rezultātā atspoguļojas uz mums visiem.

Šie atklājumi ir pareizi, taču nav pietiekami. Ja cilvēki pareizi izmantos kabalu, šī zinātne palīdzēs viņiem redzēt, līdz kādai pakāpei visas dvēseles ir savstarpēji saistītas „Ādama Rišona” sistēmā – kā viena mehānisma daļas. Kabala ir metodika, kas atklāj patieso saikni starp cilvēkiem. Šādas saiknes atklāšana maina cilvēku attieksmi vienam pret otru, līdz pat tādai pakāpei, ka šī saikne sāk līdzināties ģimenes saitēm un pat vairāk. Atklāt patieso sistēmu, kurā atrodas cilvēce, ir obligāts nosacījums pareizai cilvēka iekļautībai kopīgajā sociālajā struktūrā.

Ikviena indivīda vērtības pakāpi sabiedrībā nosaka ne tas, cik labs viņš ir pats par sevi, bet gan viņa kalpošana sabiedrības labā kopumā. Un otrādi, katra indivīda ļaunuma pakāpi mēs vērtējam pēc tā kaitējuma, kādu viņš rada sabiedrībai kopumā, nevis pamatojoties uz viņa personīgajām īpašībām.

Par cilvēku pieņemts spriest pēc viņa rakstura īpašībām, taču sabiedrībā, kas izvēlējusies labošanās ceļu, šie kritēriji ir kļūdaini. Šādā sabiedrībā par katru no locekļiem ir jāspriež, vadoties no labuma vai kaitējuma daudzuma, ko viņš rada sabiedrībā, tāpat kā valsts galvas darbību pieņemts vērtēt pēc labuma vai kaitējuma daudzuma, ko viņš rada valstij kopumā. Ikviens cilvēks, kurš nonāk sabiedrībā, kas nodarbojas ar sevis un pasaules labošanu, ir atvests uz turieni ar Augstākā spēka palīdzību. Saskarsmes videi ir jānovērtē katra sava dalībnieka cildenums vai nevērība atbilstoši tai labestības vai ļaunuma „piedevai”, ko viņš var nest pasaulei.

Rabaša rakstos daudz sacīts par to, ka ikviens biedrs ir jāuzskata par dižāko paaudzē, ja viņš atbilstoši rīkojas un obligāti jāpieprasa, lai viņš piedalītos sabiedrības un pasaules labošanā. Patiesībā arī Radītājs attiecas pret cilvēkiem tamlīdzīgā veidā. Viņš virza cilvēku sasniegt savu misiju un rēķinās ar viņu saskaņā ar viņa lomu.

Tas ir skaidrs kā diena arī tajā aspektā, kas attiecas uz īstenību un tajā, kas attiecas uz labestību, jo kopumā ir tikai tas, kas ir personīgajā un kopīgais labums ir katra labums. Tas, kurš nodara kaitējumu sabiedrībai, kaitē pats sev. Turpretim tas, kurš dod sabiedrībai labumu, dod labumu arī sev. Indivīdi ir sabiedrības daļas, un sabiedrības vērtība nav lielāka par indivīdu summu, kuri to sastāda.

Kopējās sistēmas daļas darbojas abpusēji: katra attiecībā pret citu. Tas, ko nav ieguldījis viens, to nespēs ieguldīt arī cits – citiem vārdiem, viss ir atkarīgs no visiem.

Tādējādi sabiedrība un indivīds ir viens un tas pats. Nav nekā slikta tajā apstāklī, ja indivīds ir pakļauts sabiedrībai, jo sabiedrības brīvība un indivīda brīvība ir viens un tas pats. Tie dala labumu starp abiem un tieši tāpat starp abiem dala savu brīvību.

Labās un sliktās īpašības, kā arī labās un sliktās rīcības tiek vērtētas atbilstoši sabiedriskā labuma kritērijam.

Protams, sacītais attiecas tikai uz tiem indivīdiem, kuri pilnībā pilda savus pienākumus attiecībā pret sabiedrību. Viņi saņem ne vairāk par to, kas viņiem pienākas un nepiesavinās biedru daļu. Taču, ja kāda sabiedrības daļa nerīkojas tamlīdzīgā veidā, tad rezultātā viņi kaitē ne tikai sabiedrībai, bet arī sev.

Nav nepieciešams kavēties pie tā, kas visiem zināms. Iepriekš minētais ir nekas cits, kā vājās vietas demonstrācija, citiem vārdiem, vietas, kuru nepieciešams labot. Ikvienam indīvīdam ir jāsaprot, ka viņa personīgais labums ir neatņemams no sabiedrības labuma, – līdz ar to pasaule sasniegs savu galīgo labošanos.

Sabiedrībai, kas ieinteresēta laboties, jāparāda cilvēkam, kāda ir viņa loma, kas viņam jādara un no kā jāizvairās. Tai jādara zināms katram savam dalībniekam, kādus rezultātus tā gaida no viņa darbības. Ja cilvēks zina un redz visus savu rīcību avotus, cēloņus un sekas, tad var prasīt no viņa pareizas rīcības un sodīt, ja tādas nesekos.

Ar to netiek domāts sods tradicionālā izpratnē, kur tas ir atdalīts no darbības, bet sods, kas kalpo kā labošanās. Sabiedrībai ir jāizlabo cilvēks, lai turpmāk to pašu darbību viņš pildītu pareizi. Tur, kur cilvēkam trūka uzmanība, tur, kur viņš neapzinājās pareizas darbības svarīgumu, sods nāk kā labošanās. Ar soda palīdzību var aktivizēt cilvēkā spēkus, kas modinās viņā uzmanību pret savām rīcībām un palīdzēs viņam turpmāk pareizi darboties.

Galvenais ir ne sods, bet uztveres pakāpe, kas pievienojās tur, kur tās pietrūka. Sabiedrībai, kas mēro labošanās ceļu, ir tiesības izraisīt spiedienu uz saviem dalībniekiem, mudināt viņus uz kaut ko vai arī sodīt atbilstoši uztveres pakāpei, kura tiem pietrūkst, lai darbotos vajadzīgajā virzienā. Sabiedrībai ir jāmodina cilvēkā nekļūdīgas rīcības. Ja viņš zinātu, cik daudz var dot sabiedrībai un pasaulei, rīkojoties pareizi, tad, protams, to darītu.

 

3.2. Četras kategorijas

Četras kategorijas: žēlsirdība, īstenība, taisnīgums un miers – attiecībā uz indivīdu un sabiedrību

Tagad, labi saprotot, ko nozīmē labums tā patiesajā izpausmē, mums jāizskata mūsu rīcībā esošās reālijas un līdzekļi, lai pasteidzinātu labklājību un laimi.

Šim mērķim kalpo četras kategorijas: žēlsirdība, īstenība, taisnīgums un miers. Līdz šim tās izmantoja visi pasaules labotāji. Pareizāk sakot, šo četru kategoriju ietvaros līdz pat mūsdienām notika cilvēces attīstība – debesu vara pakāpeniski attīstīja cilvēci, līdz noveda to pie mūsdienu stāvokļa.

Cilvēka iekšējā pasaule ietver sevī četras kategorijas, kas kontrolē vēlmes baudīt kopumu. Šīs kategorijas ir žēlsirdība, īstenība, taisnīgums un miers. Radītājs valda pār cilvēku attiecīgi izmantojot katru kategoriju atsevišķi un visas kopumā. Ja cilvēks vēlas kontrolēt savu dzīvi un vadīt sevi, lai sasniegtu īpašību līdzību ar Radītāju, viņam jāizmanto šīs četras kategorijas. Tās ir tie „groži”, ar kuru palīdzību cilvēks spēs vadīt pielīdzināšanās procesu.

Kā tika minēts iepriekš, labāk, ja attīstības likumu ņemsim savās rokās un savā kontrolē, jo tad atbrīvosimies no visa ciešanu materiāla, ko gatavo mums vēsturiskā attīstība no šī laika un tālāk. Tāpēc izskatīsim un izanalizēsim šīs četras kategorijas, lai labi zinātu, ko tās mums devušas līdz šim un no tā saprastu, uz kādu palīdzību no tām mēs varam cerēt nākotnē.

Cilvēce pastāvīgi attīstās, virzoties uz radījuma mērķi, proti, sasniegt īpašību līdzību ar Radītāju. Cilvēce var izvēlēties, kā attīstīties: pozitīvā veidā vai negatīvā, „kabalas ceļā” vai „ciešanu ceļā”. Kad cilvēks atklāj, ka saskaņā ar radīšanas nodomu viņam ir jāsasniedz īpašību līdzība ar Radītāju, viņš izvēlas kabalistisko attīstības ceļu. Viņš izmanto šo zinātni kā līdzekli, kas ļauj izraisīt „gaismas, kas atgriež pie Avota” iedarbību, tas ir, spēka ietekmi, kas nāk no viņa dvēseles saknes un izlabo viņu, lai viņš līdzinātos Radītājam.

Cilvēks, kurš nerīkojas tādā veidā, arī attīstās, tikai neapzināti un piespiedu kārtā, tā sakot, gribot negribot. Dabiskais attīstības spēks izraisa uz viņu spiedienu un virza uz radījuma mērķi. Šāds attīstības veids ir saistīts ar sāpēm un tāpēc tiek dēvēts par „ciešanu ceļu”. Ciešanas uzkrājas un tā rezultātā cilvēks atklāj, ka viņam ir nepieciešams un pat izdevīgi virzīties uz attīstību gaismas ceļā. Tā vai citādi, cilvēks attīstās: apzināti – kabalas ceļā, vai neapzināti – ciešanu ceļā.

 

3.3. Praktiskas grūtības īstenības noteikšanā

Aplūkojot pozitīvās īpašības, „teorētiski”, protams, mums nav labākas kategorijas kā „īstenība”. Viss labums, ko mēs definējām augstāk, ņemot vērā savstarpējo atkarību starp indivīdu un sabiedrību, kad indivīds atdod un pilnībā pilda savas funkcijas sabiedrības labā, kā arī taisnīgi un godīgi paņem no sabiedrības savu daļu – nav nekas cits kā „īstenība”. Taču nepilnība ir tajā apstāklī, ka „praksē” šī kategorija sabiedrībai ir pilnīgi nepieņemama. Problēmu attiecībā uz īstenības praksi iepriekš ir noteikusi pati īstenība. Tajā ir kāds trūkums vai faktors, kas nav pieņemams sabiedrībai un jānoskaidro, kas ir šis trūkums.

Augstākā gaisma ir „laba un labu daroša gan sliktiem, gan labiem”. Tās darbība izpaužas maksimālā atdevē. Tāda ir vispārējā likuma būtība, likuma, kas aptver visu realitāti, un cilvēcei nepieciešams pakāpeniski pielīdzināt savas īpašības šī likuma īpašībām.

Raugoties no vēlmes baudīt viedokļa, nav starpības starp atdevi tuvākajam un atdevi Radītājam, jo cilvēks nav spējīgs neko sajust, izņemot savu personīgo egoistisko vēlmi.

Vispārējais likums tiek arī dēvēts par „īstenības likumu” vai „īstenības kategoriju” un tā būtība – minimāla saņemšana pie maksimālas atdeves. Šis likums izraisa uz cilvēku spiedienu, valda pār viņu, pakāpeniski un pastāvīgi pielīdzina viņu sev, nejautājot, vai viņš to vēlas, vai nē. Vēlme baudīt nepārtraukti attīstās cilvēkā, un atbilstoši viņa attīstībai viņš sajūt arvien lielāku pretstatu īstenības likumam. Cilvēks no tā attālinās, taču ciešanas mudinās sasniegt īpašību līdzību ar šo likumu.

Citas nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa radības nesajūt tās ciešanas, kuras izjūt cilvēks. Viņu attīstības līmenī nav brīvās izvēles. Egoistiskā vēlme baudīt ir tikai cilvēkam, tāpēc viņš ir vienīgais radījums, kurš sajūt šī likuma spiedienu. Mēs parasti sakām, ka Radītājs attiecas pret cilvēku atbilstoši viņa attīstības pakāpei, taču tas nenozīmē, ka Radītāja attieksme pret cilvēku un Viņa ietekme uz cilvēku mainās – šādas ir tikai cilvēka sajūtas. Ņemot vērā, ka cilvēka vēlme baudīt aug, viņš sajūt arvien lielāku spiedienu no Radītāja puses, – taču Viņa attieksme ir bez izmaiņām.

Ja pakļaut rūpīgai izpētei īstenības reālo nozīmi, tad noteikti noskaidrosies, ka tā ir neskaidra, ļoti sarežģīta un cilvēka izpratnei nepieejama.

Īstenība liek mums padarīt vienlīdzīgus visus indivīdus sabiedrībā, lai viņi saņemtu savu daļu atbilstoši pieliktajām pūlēm, ne vairāk un ne mazāk. Tas ir vienīgais patiesais pamats, par kuru nav jāšaubās. Ir acīmredzams, ka katra indivīda rīcības, kad viņš vēlas baudīt svešu pūliņu augļus, ir pretrunā ar veselo saprātu un skaidru īstenību.

Likums ir saprotams: katram cilvēkam ir jāatdod viss iespējamais un jāsaņem tikai tas, kas vitāli nepieciešams viņam un viņa ģimenei. Taču, kā mēs varam īstenot šo likumu?

Kā atklāt šo īstenību, lai sabiedrība to pieņemtu? Piemēram, ja mēs spriežam pēc ārējām izpausmēm, tas ir, pēc nostrādāto stundu kvantitātes un katram liekam strādāt vienādu darba laiku, tas absolūti neatklās mums īstenības kategoriju.

Vēl vairāk, tie būs atklāti meli divu iemeslu dēļ: pirmkārt, strādnieka fiziskā stāvokļa dēļ un, otrkārt, viņa dvēseles stāvokļa dēļ.

Cilvēki pēc savas dabas ir apveltīti ar dažādām spējām attiecībā uz darbu. Viens sava vājuma dēļ vienā darba stundā piepūlas daudz vairāk nekā cits divās stundās un vairāk.

Ir arī psiholoģiska problēma: cilvēkam, kurš pēc savas dabas ir slinks, strādājot, vienā darba stundā ir jāpieliek lielākas pūles, salīdzinot ar čaklajiem. Taču no īstenības viedokļa mēs nevaram uzspiest vienai sabiedrības daļai pielikt vairāk pūļu nekā citai sabiedrības daļai, lai nodrošinātu pamatvajadzības.

Patiesībā pēc savas dabas spēcīgākie un uzņēmīgākie sabiedrības locekļi saņem labumu no svešām pūlēm un ļaunprātīgi ekspluatē viņus pretēji īstenības kategorijai. Viņi paši pieliek pavisam nenozīmīgas pūles, salīdzinājumā ar vājiem un slinkiem sabiedrības locekļiem.

Cilvēki radīti kā nespējīgi kontrolēt savas iedzimtās īpašības, un katrs cilvēks atšķiras no cita. Viens ir stiprs, bet cits – vājš, viens ir gudrs, bet otrs – muļķis. Attiecīgi viņi arī gūst panākumus lielākā vai mazākā mērā. Neizdošanās arī gudros un uzņēmīgos var novest pie neveiksmes. Katram cilvēkam ir iepriekš noteikti parametri, kas lemj viņa dzīvi un tos mainīt nav iespējams. Ir teikts: „Viņu spriedumi ir atšķirīgi, un arī viņu sejas atšķiras”21. Katram ir savas raksturīgās īpašības.

Nav iespējams sastādīt precīzu cilvēka iekšējās pasaules ainu. Viņa īpašības, iekšējie priekšnosacījumi, noskaņojums un citi parametri savienojas sarežģītā, grūti izprotamā ainā. Neskaidrās iekšējās pasaules kontūras neļauj veikt ārējo vērtējumu par to, vai divi cilvēki iegulda darbā līdzvērtīgas pūles. Veikls darbinieks izpildīs noteiktu uzdevumu ātrāk kā parasti, bet slinkais, gluži pretēji, kavēsies.

Cilvēciskā sabiedrība nesamierinās ar cilvēku dabiskām atšķirībām. Tā spriež par visu, pamatojoties uz maldīgiem un kļūdainiem kritērijiem, lai gan patiesībā nav iespējams novērtēt cilvēka iekšējās pūles.

Un, ja turklāt ņem vērā dabisko likumu „sekot vairākumam”, tad šāda veida īstenība, kas pamatojas uz faktisko darba stundu skaitu, nav dzīvotspējīga, jo vājie un slinkie vienmēr veido ievērojamu vairākumu sabiedrībā. Viņi neļaus stipro un uzņēmīgo mazākumam izmantot savus spēkus un centību.

Tādējādi tamlīdzīgs pamats attiecībā uz indivīda pūlēm, ar nosacījumu, ka īstenība ir saprotama un tās pusē ir lielākā sabiedrības daļa, ir pilnīgi nereāls, jo nepakļaujas jebkādai pārbaudei un vērtējumam. Izrādās, ka īstenības kategorija patiesībā ir absolūti nederīga, lai saskaņā ar to veidotu indivīda un sabiedrības dzīvi patiešām pieņemamā veidā. Īstenības kategorija nespēj nodrošināt tādu dzīvesveidu, kas atbilstu pasaulei, kas sasniegusi galīgo labošanos.

 

3.4. Krievijas piemērs

„Īstenības kategorija” nozīmē minimālu saņemšanu un maksimālu atdevi. Vēsture sniedz mums piemērus, kas norāda uz cilvēku nespēju ieviest īstenības kategoriju sabiedrībā, kurā viņi dzīvo. Interesantākais piemērs – notikumi Krievijā. Sociālistiskās revolūcijas sākumposmā darba alga, kas tika izmaksāta strādniekiem, bija visiem vienlīdzīga. Pēc kāda laika varas orgāni saprata, ka lai gan vienota darba alga nesamazina vājo strādnieku darba ražīgumu, taču tā samazina veiklāko strādnieku darba ražīgumu, tas ir, to, kuriem atņēma stimulu strādāt smagu darbu.

Rezultātā revolucionārā vadība nonāca pie secinājuma, ka vienlīdzīgas algas izmaksas politika liek šķēršļus ekonomikas izaugsmei. Tāpēc tika nolemts pāriet pie darba algu tarificēšanas saskaņā ar darba ražīgumu. Strādnieku attieksme acumirklī mainījās: centīgie strādnieki ieguva iespēju nopelnīt un nostāties stingri uz kājām, bet bezrūpīgie atpalika.

Pārkārtojuma laikos, 20. gadsimta 90. gados, cilvēki, kuriem piederēja vara, piesavinājās valsts bagātības. Viņi apzaga valsti un savus pilsoņus, turklāt vājākie nonāca uz bada sliekšņa.

Komunistiskais princips, ka ikvienam būtu jāatdod atbilstoši viņa spējām, bet jāsaņem saskaņā ar vajadzībām, ir pareizs. Taču revolucionāru mēģinājums pielīdzināt valsts likumus īstenības kategorijai, tas ir, par vienādu samaksu pieprasīt no strādniekiem pūles, kas atbilst viņu spējām, bija lemts neveiksmei. Vēlme baudīt nekad neļaus cilvēkam strādāt bez atlīdzības.

Lai to ilustrētu, iedomājieties, ka strādnieka darba alga ir simts rubļi dienā. Strādīgs un veikls strādnieks varētu nopelnīt arī tūkstoti, ja viņam maksātu atbilstoši viņa spējām. Tādam darbiniekam nebūs stimula centībai, jo jebkurā gadījumā viņš saņems darba algu saskaņā ar noteikto tarifa likmi. Vēlme baudīt pretosies, neļaujot viņam pielikt papildu pūles. Ja visiem strādājošiem, tā vai citādi, garantēta vienlīdzīga darba alga, neviens nepūlēsies paaugstināt savu darba ražīgumu.

Ja īstenības kategoriju patiešām varētu īstenot, mēs dzīvotu „pilnīgi izlabotā” stāvoklī.

Kad katrs atdod atbilstoši spējām un saņem tāpat kā citi – ārēji tāds stāvoklis sākotnēji šķiet izlabots, lai gan šādam stāvoklim nav iekšējā nolūka, kas vērsts uz saplūsmi ar Radītāju, pateicoties šīm darbībām.

Tomēr īstenības kategorija nevar realizēties mūsu pasaulē, ņemot vērā esošo lietu stāvokli. Ja sabiedrība kopumā nespēj novērtēt maksimālas izstrādes un minimālas apmaksas principu – nekas nelīdzēs. Lai ieviestu šo principu, sociālistiskā pasaules uztvere jākāpina līdz augstākai vērtībai. Taču tas nav izpildāms. Materiālā vēlme baudīt neļaus īstenot ko tamlīdzīgu. Cilvēku, kurš pieturas pie īstenības kategorijas, galu galā sabiedrība nicinās. Tāda ir dabiska vēlmes baudīt reakcija attiecībā uz šādu uzvedību.

Sociālistiskajam režīmam kalpoja kinematogrāfija, literatūra un visa krievu kultūra. Teorētiski viss bija perfekti, taču komunistiskā doktrīna cīnījās ar vēlmi baudīt un šāda pretestība ir lemta neveiksmei. Visas pūles, kas vērstas uz patieso vērtību paātrināšanu sabiedrībā, bija mākslīgas un veltīgas. Revolūcijas vadoņi izveidoja veselu programmu, kas paredz vienlīdzīgu resursu sadali – visā valstī, visās sabiedrības un rūpniecības sfērās – taču tam nebija nekādas nozīmes, jo vēlme baudīt nebija tam gatava.

 

3.5. Atalgojums – Radītāja atklāsme

Cilvēcei ir tikai viena izeja – ieviest īstenības kategoriju. Tai jāatrod „degviela” vēlmei baudīt, lai cilvēks vēlētos sekot komunistiskajam principam. Šim nolūkam nepieciešams piešķirt viņam kompensāciju par iekšējām, acīm neredzamām pūlēm. Jāatrod ceļš, kas cilvēkam garantē, ka, jo vairāk pūļu viņš pieliks darbā, jo augstāka būs viņa darba alga, pat ja citiem tas būs nemanāms. Tādā gadījumā, kā apmierināt vēlmi baudīt un nodrošināt cilvēkam kompensāciju, kas atbilst viņa iekšējām pūlēm?

Kompensāciju par iekšējām pūlēm var dot tikai Radītājs. Viss, kas cilvēkam pietrūkst, ir saikne ar Viņu. Ja cilvēks zina, ka ir saistīts ar Radītāju un saprot, ka, pieliekot vairāk iekšējās pūles, kas vērstas uz atdevi sabiedrībai, viņš saņems samaksu no Radītāja – vienīgā, kurš precīzi zina viņa ieguldīto pūliņu mēru,

viņš nebūs ieinteresēts, lai citiem kļūtu zināms par viņa centību. Radītājs apmaksā viņa centību, un viņš var strādāt ar pilnu spēku.

Tieši šo principu noniecināja sociālistiskā kustība. Tā pretojās cilvēka saiknei ar Radītāju un tāpēc cieta neveiksmi. Sociālistiskā sistēma bija sagrozīta, un būs nepieciešams vēl ilgs laiks, līdz krievu tauta atgriezīsies pie „normālas sabojātas” eksistences, tāpat kā pārējā cilvēce.

Tātad risinājums vienkāršs: cilvēkam jāatrod skaidra saikne ar Radītāju – ar to, kurš īsteno samaksu. Cilvēkam jābūt savienotam ar avotu, tas jāciena un jāprot to novērtēt kā „pareizo piepildījumu”. Viņam jāizveido savienojums starp savu saikni ar Radītāju un „piepildījumu”, ko saņem no Viņa, no vienas puses, un personisko spēju piekāpties, atdot, dalīties, no otras puses. Lai šis process būtu iespējams, Radītājs radīja trijstūri: „Radītājs – cilvēks – sabiedrība”.

 

Atsauces

[20] Ādams Rišons (burtiski: „Pirmais cilvēks”) – kopīgā dvēsele (vai sistēma), kas ietver visas atsevišķās dvēseles, kuras nonāk lejup šajā pasaulē un ietērpjas cilvēku ķermeņos.

[21] Traktāts „Berakhot”, 58:1.

<<13.kurss-3                 13.kurss-5>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties