Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 13.kurss-3

(SKA MĀCĪBU KURSI), 13.kurss Komentēt

<<13.kurss-2                 13.kurss-4>>

2. nodarbība

Negatīvo īpašību atklāšana

2.1. Negatīvo īpašību atklāšana

2.2. Iekšējās vēlmes atmoda

2.3. Ciešanu ceļš

2.4. Piedzimšana un barošana

 

2.1. Negatīvo īpašību atklāšana

Traktātā „Sanhedrin” (88. p.) (tulk. Sinedrijs) viedie klāsta par galīgo atpestīšanos un labošanos. Viņi komentē vārdus: „Es, Tas Kungs, to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu”15 – un paskaidro: „Izpelnījāties – steidzīgi izpildīšu, neizpelnījāties – savā laikā”. Viedie vēlas sacīt: ja izpelnīsies un sekos attīstības likumam, kas „izvēlmēs” viņu sliktās īpašības, līdz tās kļūs par labajām, tad spēs to pārvaldīt. Citiem vārdiem, lai piegriež vērību tam, ka jāizlabo savas sliktās īpašības un jāpārvērš labajās. Tad stāsies spēkā solījums „steidzīgi izpildīšu” – viņi pilnībā tiks atbrīvoti no laika važām. Šis fināls tagad ir atkarīgs no viņu pašu vēlmes, tas ir, tikai no darbības kvalitātes un uzmanības. Tādējādi viņi „steidzīgi izpilda” (paātrina) pēdējās stadijas tuvošanos.

Galvenā atšķirība starp dabisko virzību uz priekšu un to, kas pamatojas uz personīgajām pūlēm, ir cilvēka gatavībā atklāt savas negatīvās īpašības. Pēc savas būtības neviens no mums nav ieinteresēts godīgi palūkoties uz savām sliktajām īpašībām. Mums ir tendence tās ignorēt un pat sevi aizstāvēt, ja mūsos atklājas kāds mazumiņš negatīvā. Ja cilvēks paaugstina radījuma mērķa nozīmību, viņš saīsina laiku, kas nepieciešams, lai atklātu egoisma ļaunumu un to izlabotu.

Praktiski cilvēks darbojas savas dabiskās sistēmas ietvaros un nespēj iziet ārpus tās robežām. Viņš ir vēlmes baudīt varā, kas pakļaujas tikai vienam likumam – „maksimums labuma pie minimālām pūlēm” un gatavs strādāt vienīgā mērķa vārdā – sasniegt svētlaimi. Kā tādā gadījumā cilvēks spēs vadīt procesus, kas notiek vēlmē baudīt, kamēr viņš atrodas tās varā?

Pateicoties saskarsmes vides palīdzībai, cilvēks var mainīt vēlmes baudīt vērtējuma skalu un pārdefinēt to, kas viņam ir svarīgāks un kas nē. Ja cilvēks ieprogrammēs vēlmi baudīt tā, ka saplūsme ar Radītāju un garīgā izaugsme nostāsies prioritāšu skalas augšgalā, tad spēs izturēt sevī negatīvo īpašību atklāšanos. Ja labošanās nozīmīgums būs pārāks par visām citām cilvēka vēlmēm, tad alkas pēc baudas atbalstīs labošanās procesu, – lai gan radījuma mērķis ir pretstatā vēlmei saņemt baudu, tāpat arī, neskatoties uz lielām pūlēm, kuras cilvēkam nepieciešamas, lai atklātu sevī visu negatīvo un to izlabotu.

Saskarsmes vide, kas sniedz viņam atbalstu, ļauj cilvēkam apzināt savas negatīvās īpašības un tās izlabot. Atbilstoša vide spēj mainīt dabisko vēlmes baudīt darbību tā, lai tā veicinātu negatīvo īpašību labošanu, nevis slēptu tās no paša cilvēka. Ja šī sabiedrība spēj novērtēt labošanos kā augstu mērķi, tad vēlme baudīt meklēs negatīvās īpašības, kas traucē sasniegt mērķi. Tādējādi vienīgais veids, kā mainīt vēlmes baudīt vērtību skalu – izmantot saskarsmes vides palīdzību.

Vēlmes formēšanās caur prioritāšu nospraušanu – bieži sastopama parādība cilvēku sabiedrībā. Cilvēki gatavi riskēt ar dzīvību, ja sabiedrība augstu vērtē viņu rīcību vai viņu mērķi. Šādos apstākļos dabiskā sistēma pārstāj sevi aizsargāt un ļauj cilvēkam pakļaut briesmām dzīvību abstrakta mērķa vārdā, kuru augstu vērtē sabiedrība. Garīgie sasniegumi ir atkarīgi no izmaiņām vēlmē. Tā vietā, lai sevi piepildītu ar materiālo baudu, cilvēks tiecas uz nākamo pakāpi un vēlas piepildīt sevi ar garīgo izzināšanu, atdevi. Viss atkarīgs no vērtību maiņas.

***

Rodas jautājums: kāda ir starpība starp iekšējo tieksmi, kas cilvēkā atmostas, un vērtību skalas ārējām izmaiņām, kas tiek īstenotas sabiedrības ietekmē? Abos gadījumos cilvēks nekontrolēti realizē savas vēlmes. Tas notiek sekojoši: cilvēkam ir dota iespēja kontrolēt saskarsmes vides izvēli, līdz ar to viņš var netieši īstenot kontroli pār sevi. Cilvēks ir sabiedriska būtne. Viņu ietekmē kolektīva viedoklis, tāpēc viņš automātiski pieņem sabiedrības vērtības savu vietā. Tātad vienīgā izvēle ir atrast sabiedrību, kas paaugstina nākamās attīstības pakāpes nozīmību.

Ja cilvēks izvēlas sabiedrību, kas spēj novērtēt garīgumu, mērķus, kas virzīti uz atdevi, uz atteikšanos no patmīlības, uz to, lai sajustu Radītāju un paceltos virs matērijas pasaules, tas ir, izvēlas sabiedrību, kas atdeves īpašības svarīgumu izvirza augstāk par saņemšanu, tad šīs sabiedrības vērtības izraisa uz viņu attiecīgu ietekmi. Sabiedrība maina viņa viedokli un viņu „pārprogrammē”. Ja cilvēks pasteigsies ar šī jautājuma risinājumu, tad ar katru prioritāšu maiņu viņā modīsies tieksme ātrāk sasniegt jaunas vērtības, un viņš īstenos savu labošanos arvien ātrāk un sekmīgāk.

Ja cilvēks jau atrodas tādā kolektīvā, tad viņam jālūdz tā biedri, lai viņi turpinātu celt augstumā garīgās sākotnes nozīmību. Līdz brīdim, kamēr viņam tas būs svarīgi, cilvēks strādās bez jebkādām problēmām, lai sasniegtu garīgo. Viņš piepildīsies ar spēku un enerģiju, lai sasniegtu mērķi. Pateicoties pareizai videi, cilvēks kontrolē attīstības likumu un viņam nav nepieciešams izjust ciešanas un kavēšanās, kas iet kopsolī ar dabisko attīstību. Cilvēkam ne tik lielā mērā jāmaina pati sabiedrība, bet tās vērtības, lai šī sabiedrība nepārtraukti viņu ar tām nodrošinātu, padarot tās arvien cēlākas un garīgākas. Sabiedrības vērtību pārmaiņās ir garīgās izaugsmes panākumi, tāpēc cilvēkam ir jāorganizē sev vide, kas viņu „ieprogrammēs” pareizi.

 

2.2. Iekšējās vēlmes atmoda

Vēlmes baudīt attīstība līdz pēdējam tās līmenim – tieksmei uz garīgumu – liek cilvēku īpašā stāvoklī. Visu iepriekšējo pārdzimšanu laikā un tā, ko viņš līdz šim ir izgājis šajā dzīvē, cilvēks attīstīja savu materiālo vēlmi: sākot ar dienišķajām ķermeniskajām vajadzībām (uzturs, sekss, ģimene), caur vēlmi pēc bagātības, goda apliecinājumiem, varu un līdz alkām pēc zināšanām. Taču, kad mostas viņa sirds dziļākā vēlme, cilvēks sāk tiekties uz kaut ko nezināmu, uz to, kā nav apkārtējā realitātē. Tas noved viņu pie neskaidrībām, dažkārt līdz izmisumam – aiz nespējas izzināt sajūtas, kuras viņš izjūt – un viņš nezina, kā tikt galā ar šādu stāvokli. Līdz šim viņš varēja saprast un kontrolēt visu notiekošo, taču tagad nonācis nezināma spēka varā.

Visas cilvēka vēlmes kabalas valodā tiek dēvētas – „sirds”, bet dziļākā no tām – „punkts sirdī”. Šī iekšējā vēlme nāk no Radītāja un, mostoties cilvēkā, rada zināmu trūkuma sajūtu, vajadzību pēc tā, kas atrodas augstāk par šīs pasaules baudu. Tā rezultātā cilvēks tiecas sasniegt garīgo izaugsmi un atbilstoši šai tieksmei atrod pareizo saskarsmes vidi. Tagad viņam ir dota iespēja īstenot brīvo izvēli, dāvāta izdevība, kas ļauj uzsākt personīgās izaugsmes ceļu, lai sasniegtu Radītāju.

Tiek uzskatīts, ka no tiem, kas mēro garīgo ceļu, tiek prasīts apspiest visas ķermeniskās vēlmes. Taču tā ir izplatīta kļūda. Cilvēkam jāstrādā nevis lai izskaustu savas vēlmes, bet jāiegūst nolūks, kas ļauj ar šo vēlmju palīdzību sniegt prieku Radītājam. Nav iespējams strādāt ar vēlmes mainīšanu, ja netiek sasniegts nolūks atdot. Šis nolūks maina saņemšanas būtību, pārvēršot to atdevē, gluži tāpat kā bērns sniedz prieku mātei, apēdot to, ko viņa tam ir pagatavojusi.

 

2.3. Ciešanu ceļš

Tomēr, ja cilvēki neizpelnīsies saņemt savā varā savu slikto īpašību attīstību, bet atstās to debesu gribai, tādā gadījumā viņiem tiek garantēta pilnīga atbrīvošanās un labošanās. Debesu vara to pilnībā garantē, šī vara darbojas saskaņā ar pakāpeniskas attīstības likumu, no pakāpiena uz pakāpienu, līdz viss sliktais un ļaunais pārvērtīsies labajā un lietderīgajā, līdzvērtīgi auglim kokā. Beigu posms ir garantēts, taču savā laikā, proti, tas jau ir atkarīgs no laika kategorijas un tai pilnīgi piesaistīts.

Saskaņā ar pakāpeniskās attīstības likumu, pirms nonākšanas pie fināla, cilvēkam ir jānoiet vairums dažādu pākāpienu. Šis grūtais ceļš, kas ir ļoti lēns, izstiepjas uz ilgu laiku. Taču, ņemot vērā, ka aprakstāmie „attīstības objekti” ir dzīvas un jūtošas būtnes, tad šīs attīstības stāvokļos tām ir jāsaņem visspēcīgākās un visbriesmīgākās ciešanas. Virzošais spēks, kas darbojas šajos pakāpienos, lai paceltu cilvēku no zemākā līmeņa uz augstāku, nav nekas cits, kā sāpju un ciešanu spiediens, tās sakrājušās zemākajā līmenī līdz tādai pakāpei, ka nav iespējams izciest. Tāpēc ir jāatstāj šī pakāpe un jāpaceļas uz augstāku.

Garīgums var būt jūtams tikai tādā vēlmē baudīt, kas atklājusies, attīstījusies, apzinājusies savu ļaunumu, „pāraudzinājusies”, kļūstot par labestīgu, atdodošu. Tas ir daudzveidīgu stāvokļu iemesls, kas cilvēka vēlmē baudīt labošanās gaitā maina vienu stāvokli pret otru. Cilvēks nonāk izvēles priekšā: iziet šo ceļu ciešanās vai arī veikt to ātri ar ārējās saskarsmes vides palīdzību, šī vide piešķir pareizās vērtības.

Patiesībā ciešanu ceļš vispār nav ceļš. Cilvēks, kurš atrodas uz „ciešanu ceļa”, stāv uz vietas un gaida, turpretim ciešanas pa to laiku uzkrājas. Atklājoties visās vēlmes daļās viņa pašreizējā līmenī, ciešanas pieaug līdz neiedomājamai pakāpei, un tad cilvēks jūt, ka viņš vispār nespēj izmantot vēlmi baudīt. Līdzko viņā mostas vissīkākā vēlmes baudīt daļiņa, viņš momentāni sajūt ciešanas. Šādā stāvoklī cilvēkam vairs nav iespējas izmantot savu vēlmi baudīt, un viņš to „nomirdina”. Viņš saprot, ka „… gribētu labāk mirt nekā dzīvot!”16, tas ir, labāk vispār neko nevēlēties.

Ja visas cilvēka darbības un nodomi paliek materiālajā būtībā, viņa prāts nevar iedomāties, izgudrot un attīstīt to, kā viņā nav. Šo pētnieku rokās nebija metodikas, kas definētu virzību uz priekšu ciešanu ceļā un pilnīgi noteikti viņiem nebija metodikas, kas noteiktu virzību uz priekšu bez ciešanām. Bez piemērotas saskarsmes vides, kas izraisa uz cilvēku „gaismas, kas atgriež pie Avota” ietekmi, nav iespējams saprast vēlmi, kas vērsta uz to, lai sasniegtu garīgo un to īstenotu.

Fināls, kas cilvēkiem garantēts saskaņā ar minēto pakāpeniskās attīstības likumu, nāk „savā laikā”, tas ir, saistīts ar laika saitēm. Turpretim fināls, kas viņiem ir nodrošināts, ja viņi ņems savās rokās savu īpašību attīstību, nāk pēc principa „paātrināšu”, tas ir, pilnīgi nav atkarīgs no laika.

Gadu tūkstošiem cilvēce attīstās atbilstoši laika ietvariem, “savā laikā”, taču šis process notiek tikai materiālajā plaknē. Ja cilvēce ir piesātinājusies ar attīstību šajā plaknē un vēlas no šīs pasaules pa garīgo kāpņu pakāpieniem pacelties augšup uz „bezgalības pasauli”, tai jāapbruņojas ar pilnīgi citādu pieeju. Tai jāpāriet no attīstības pēc principa „savā laikā” uz attīstību pēc principa „paātrināšu”, tas ir, jāīsteno šis process ārpus laika un telpas robežām, garīgo spēku un parādību jomā. Tad attīstība notiks ar gaismas, kas atgriež pie avota, izmantošanu – „ārpus laika” un pateicoties tikai cilvēka apzinātai līdzdalībai. Vienīgais līdzeklis, kas ir viņa rīcībā, lai mainītu savas dzīves ritmu, ir vērtību skalas maiņa vēlmē baudīt ar saskarsmes vides palīdzību. Kabala māca, kā to izdarīt.

 

2.4. Piedzimšana un barošana

Zināms, ka pirms jebkuras garīgās izzināšanas ir nepieciešams vērsties pie Radītāja ar lūgumu par labošanos. Tādā gadījumā, kā noteikt vietu šim lūgumam savstarpēji mijiedarbojoties ar saskarsmes vidi? Taču, ja cilvēks vēršas pie sabiedrības, to mainot un attiecīgi tam tā maina savas vērtības, vai tas nozīmē, ka cilvēks jau veicis savu darbu un darbojas saskaņā ar jaunajām vērtībām? Ja tas tā ir, tad kur ir Radītāja vieta šajā procesā?

Sākumā definēsim Radītājam vērstā lūguma par labošanos būtību. Cilvēka iekšējā tieksme pēc Radītāja, viņa lūgums, cerība un spēka gaidīšana, kas ļauj saprast un realizēt Viņam atdevi, tiek dēvēts par „lūgšanu”. Cilvēks vēršas pie Radītāja, vēloties, lai Viņš pārliecinātu cilvēku, sūtītu lejup spēkus, kas ļauj kļūt par „atdodošo”, tas ir, apveltītu ar spēju saprast un īstenot atdevi. Šī ir maza cilvēka, kurš vēlas izaugt, vēršanās pie lielā – ar lūgumu par pielīdzināšanos, par palīdzību.

Katra garīgā pakāpe, kuru cilvēks sasniedz, ir saplūsmes mērs ar Radītāju. Mazākajā garīgajā pakāpē, kas dēvēta par „piedzimšanu”, cilvēks nodod sevi Radītāja rokās. Viņš pašaizliedzīgi Viņam „pielipinās” bez jebkādas vēlmes vai prasības, ar absolūtu pašatteikšanos.

Tāpat kā auglis mātes miesās, arī garīgais embrijs pilnībā nodots savai „mātei”, kā neatņemama tās daļa. Pateicoties tam, ka embrijs ir pašatteicies attiecībā pret māti, viņa spēj parūpēties par viņu. Zināms, ka cilvēciskais ķermenis parasti atstumj citas dabas orgānus, taču, ņemot vērā, ka „citas dabas veidojums” mātes miesās sevi „anulē” attiecībā pret viņu, viņas ķermenis piekrīt embrija klātbūtnei un pat rūpējas par to, strādājot viņa attīstības labā. Tāda ir garīgās virzības uz priekšu pirmā pakāpe.

Lai ienāktu garīgajā pasaulē, cilvēkam jāatsakās no sevis līdz tādai pakāpei, it kā viņš vispār būtu pārstājis eksistēt. Tas ir jāizdara visā savā nežēlīgajā egoistiskajā vēlmē, kas patlaban atklājusies un turpinās viņā tālāk atklāties, līdz cilvēks sasniegs „embrija” pakāpi. Embrija stāvoklī cilvēks alkst nodot sevi Augstākā spēka varā, līdz tādai pakāpei, ka gatavs jebkurai darbībai, kas nāk no šī spēka puses.

Apzināšanos par „embrija pakāpes” vērtību nozīmību cilvēks saņem no saskarsmes vides, taču spēks, lai to realizētu, viņam ir jāsaņem no Augstākās pakāpes. Tas fakts, ka realizācija īstenojas sadarbībā ar Augstāko pakāpi, ļauj zemākajam sevi mazināt attiecībā pret Augstāko pakāpi.

Kad saskarsmes vide piedāvā cilvēkam mainīt vērtību skalu, viņam, neskatoties uz visu savu vēlmi, pietrūkst spēka, lai spētu to izdarīt. Ja nākamais stāvoklis solītu labklājības vairošanos, slavu u.tml., tad vēlmei baudīt šim nolūkam rastos spēki, kas ļauj to sasniegt. Tādā gadījumā cilvēkam nebūtu nepieciešams Radītājs. Turpretim, ja jaunās vērtības sola atteikšanos no baudas un spēku uzkrāšanu, lai varētu pašatteikties, tad cilvēks nav spējīgs rast sev pamatojumu, lai dotu priekšroku augstākam stāvoklim, pat ja viņš vērtē to kā tādu.

Cilvēkam jāvēršas pie augstākas pakāpes un jāsaka: „Es gribu”, kā rakstīts: «Viņu piespiež, līdz sacīs: „Es gribu”»17. Kad cilvēka vēlmē vairs nav šaubu, Augstākais dod viņam spēkus un veic ar viņu šo darbību. Embrijs neko nevar izdarīt paša pūlēm, tikai „sākt lūgties”. Cilvēks lūdz Augstākajam spēkus ne tāpēc, lai paceltos un patstāvīgi kaut ko īstenotu, tie nepieciešami, lai kļūtu par kli, embriju, tādā veidā ļaujot Augstākajam uz sevi iedarboties. Tad, kad visi šie rādītāji cilvēkā uzkrājas un viņš kļūst gatavs, Augstākais uz viņu iedarbojas un attīsta.

Pēc tam, kad cilvēks ienāk garīgajā realitātē un eksistē tajā absolūtas Augstākā varas ietekmē, viņam rodas iespēja papildu attīstībai – pārejai no „embrija” uz „barošanas periodu”. Barošanas periodā zemākais lūdz palīdzību Augstākajam. Zemākais izrāda pilnīgu gatavību pacelties augšup pie Viņa un savu vēlmi pēc garīgās barības. Tā rezultātā Augstākais paceļ zemāko pie savas „krūts” (ivritā – „haze”) un baro to. „Zīdainis”, garīgais bērns, pats neizvēlas barību, bet piekrīt visam, ko dod viņam Augstākais. Runa iet par vēl lielāku pašatteikšanos salīdzinājumā ar embrija stadiju. Šādai gatavībai nepieciešami spēki, un mēs tos saņemam tikai ar „lūgšanas” palīdzību.

Jebkura pacelšanās augšup uz garīgo pakāpi no zemākā puses sākas ar lūgumu par saplūsmes iespēju. Embrija stāvoklī šis lūgums ir vērsts spēkam, kurš ļauj absolūti neitralizēt vēlmi baudīt un „pielipināties” Augstākajam. Barošanas stadijā šis lūgums ir vērsts spēkam, kurš ļauj atteikties no sevis attiecībā pret Augstāko, neskatoties uz baudu no barības, kas nāk no Viņa. Zemākais prasa spēkus, lai pieņemtu šo barību ar nolūku sniegt prieku Augstākajam.

Gatavība uz saplūsmi no zemākā puses padara viņu spējīgu pieņemt Augstāko pakāpi. Starp eksistences līmeni, kas dēvēts – „šī pasaule” un mūžīgās un absolūtās esamības līmeni, kas dēvēts par „Bezgalības pasauli”, pastāv 125 garīgo kāpņu pakāpieni. Katrs no tiem – radījuma saplūsmes ar Radītāju pakāpe. Ikreiz Radītājs cilvēkam tēlojas kā Augstākais, un cilvēks atsakās no sevis, lai varētu ar Viņu saplūst.

Lūgšana sastāv no daudziem elementiem, un tās pamatā ir apzināšanās par saišu pārrāvumu starp zemāko un Augstāko. Zemākais atklāj, ka realizācijai viņam trūkst vēlme, sapratne, spēki un spēja. Viņam jānonāk līdz izmisumam savos spēkos, jāatzīst Augstākās pakāpes vērtība un jāsaprot, ka tā spēj viņam palīdzēt.

Lai gan lūgšana veidojas no pārrāvuma sajūtas, par pamatu tai kalpo zemākā pārliecība par Augstākā mīlestību pret viņu. Bez šīs pārliecības zemākais nebūtu spējīgs vērsties pie Augstākā. Viņš vēlas mīlēt Augstāko tāpat kā Tas mīl viņu. To labi ilustrē piemērs par māti un bērnu mūsu pasaulē. Ja bērns nebūtu pārliecināts par mātes mīlestību un uzticību, viņš nespētu prasīt no viņas visu to, kas pēc viņa domām viņam pienākas.

***

„Embrijam mātes miesās” ir raksturīga minimāla garīgā vēlme. Visām savām vēlmēm viņš liek darboties saskaņā ar nolūku veikt atdevi Radītājam. Ja viņš liktu darboties vēlmēm ar lielāku intensitāti, tās netiktu līdzsvarotas ar nolūku, kas vērsts uz atdevi un viņš sāktu gūt egoistisku baudu no savas saiknes ar Augstāko. Viņa kelim18 un saprāts ir lieli, taču attiecībā pret Augstāko viņš liek tiem darboties ar minimālu spēku. Pateicoties tam, viņš var atrasties Augstākā „miesās” un baudīt visu to, kas tur ir.

Patiesībā mēs redzam šeit sekojošu pretstatu: embrija stadijā cilvēks pilnībā jūt Augstāko, visu realitāti, kas it kā atrodas ārpus viņa, viņš sajūt to tādā mērā, kādā anulē savu egoistisko vēlmi. Pēc tam, barošanas stadijā embrijs izaug un iziet no Augstākā aizgādnības. Viņš vairāk neizzina embrija pakāpes lielo gaismu. Barošanas stadijā zemākais tikai nedaudz redz un jūt, jo Augstākais viņu izveda no saviem dziļumiem ārpusē.

Kurš tādā gadījumā sasniedz augstāku garīgo pakāpi: „embrijs” vai „zīdainis”? Atbilstoši tam, cik lielā mērā patiesais izzināšanas augstums ir atkarīgs no saplūsmes, saiknes pakāpes un pielīdzināšanās Dievībai, tādā mērā, protams, zīdainim piemīt lielāka izzināšana, salīdzinot ar embriju. Zīdainis zināmā mērā ir gatavs rīkoties kā Radītājs, bet embrijs neko neveic un tieši tāpēc atrodas Radītāja iekšienē. Embrijam ir viss, taču pasīva sākuma veidā. Lai gan ar piedzimšanu viņš zaudē savu līmeni, taču mērķis nosaka augt un darboties patstāvīgi. Ķēniņa dēls, kurš pamet pili, lai strādātu kā vienkāršs cilvēks no tautas un pelnītu atbilstoši savām iespējām, atrod laimi patstāvībā un nodrošina sevi ar sava darba augļiem.

Divas jauktas garīgās pakāpes pastāvīgi būs pretrunā viena otrai, jo nākamā garīgā pakāpe attiecībā pret iepriekšējo tiek vērtēta kā lielākas ciešanas. Par vēlmes baudīt pāreju no pakāpes uz pakāpi ir teikts: „Vairojošais zināšanas – vairo sāpes”19. Galu galā tas viss ir atkarīgs no izpratnes par to, cik svarīga ir attīstība. Ja mūsu egoistiskajā pasaulē vērtība attīstībai tiek piešķirta automātiski, tad garīgajā notiek atšķirīgi. Cilvēkam nepieciešams pielikt pūles, lai apzinātos garīgās izaugsmes svarīgumu.

Piemēram, māte, kas atved pie ārsta divus savus dēlus. Vecākajam ir autisms, viņam ir paklausīgs raksturs, un viņš neatkāpjas ne soli no mātes. Jaunākais, gluži pretēji, veikls, attapīgs un apķērīgs: viņš bez apstājas skraida pa istabu un cenšas blēdīties ar māti un vecāko brāli. Māte sūdzas ārstam par atpalicību vecākā dēla attīstībā, viņa vēlas, lai vecākais dēls līdzinātos jaunākajam un gatava upurēt viņa miermīlīgo raksturu. Daudz ko var saprast, ja spējam rast analoģiju starp formēšanos mūsu pasaulē un attīstību garīgajā pasaulē. Tapšanas svarīgums pārsniedz ar to saistītās ciešanas un tāpēc, lai attīstītos, esam gatavi maksāt prasīto cenu.

 

Atsauces

[15] Pravieši, Jesajas grāmata, 60:22.

[16] Pravieši, Jonas grāmata, 4:8.

[17] Traktāts „Rosh HaShanah”, 6:1.

[18] „Kli” daudzskaitlis.

[19] Raksti, Kohelet, 1:18.

<<13.kurss-2                 13.kurss-4>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties