1. nodarbība
No Bāla Sulama raksta „Miers pasaulē”
1.1. Apvienošanās darbība
1.2. „Pasaules labotāju” nespēja
1.3. Garīgā izaugsme
1.4. Īpašību līdzības likums
1.5. Garīgās izaugsmes posmi
1.6. Debesu vara un zemes vara
1.7. Saskarsmes vide – garīgās izaugsmes līdzeklis
1.8. Šķietamā kontrole
1.1. Apvienošanās darbība
Viss tiek vērtēts ne tā, kā izskatās kādā brīdī, bet atbilstoši savas attīstības pakāpei.
Visam, kas pastāv realitātē, gan labajam, gan ļaunajam, pat vissliktākajam un postošākajam pasaulē, ir tiesības pastāvēt. To nedrīkst izskaust un iznīcināt pilnībā, tas mums ir tikai jāizlabo un jāatgriež pie Avota.
Cilvēks nevar redzēt realitāti patiesajā gaismā, pareizi vērtējot tās parādības, spēkus un notikumus, no kuriem tā sastāv. Viņa acīs ir greizā spoguļa lauska. Vēlme baudīt valda pār katru un kalpo par jebkuras analīzes kritēriju. Cilvēks nav spējīgs uztvert un novērtēt notiekošo bez aprēķina gūt personīgo labumu.
Tāpēc nevajadzētu reiz par visām reizēm konstatēt galīgu nederīgumu vai kaitīgumu, lai kas tas būtu. Nepieciešams ņemt vērā pieņēmumu par to, ka viss ir radīts mūsu labumam ar mērķi novest mūs pie izlabotā stāvokļa. Augstākais spēks ved katru cilvēku un visu cilvēci kopumā uz kopīgu mērķi – sasniegt līdzību ar Radītāju un pārvērst egoismu altruismā. Uz šī pamata būtu jāizvērtē viss, kas notiek pasaulē.
No tā izriet visaptveroša un nedalīta metodika, kas savā pamatā saista realitātes uztveri ar Radītāju. Atbilstoši šai metodikai visā ir jāredz īpaša, vienota un vienīgā Spēka izpausme, savienojoties ar to jebkurā stāvoklī, lai kāds tas būtu.
Pat vienkārši palūkojoties uz visu radīto, ir pietiekami, lai pārliecinātos par Radītāja pilnību. Un tāpēc ir jāizturas ar izpratni un jāizsargājas noniecināt jebkādu radītā daļu, dēvējot to par lieku un nevajadzīgu. Tas nomelno radīšanas aktu.
Bieži vien cilvēkam šķiet, ka pasauli pārņēmuši smagi un turklāt lieki notikumi, bez kuriem dzīve būtu daudz labāka. Mēs varam viegli noliegt un padarīt mazvērtīgus tos vai citus faktus, un tomēr no cilvēka tiek prasīta pretēja attieksme pret tiem. Viņam jāsaprot, ka visu notikumu pamatā ir mērķis. Nespējot tiešā veidā pārtraukt negatīvus stāvokļus, mēs varam izlabot cēloni, kas tos izraisa.
Jebkuras labošanās būtība ir nemainīga: ar Radītāju mēs saistām visu, kas notiek mūsos un ārpus mums. Tikai tādā veidā mūsu pasaules aina attīrīsies no negatīviem spēkiem, īpašībām un darbībām. Visos realitātes apstākļos gan ikdienas, gan arī globālajos cilvēkam ir jāredz Radītāja personīgā vēršanās pie viņa un visas cilvēces. Tas ļaus mums pareizi un efektīvi reaģēt uz notiekošo, paātrinot labošanās procesu.
Taču visiem ir zināms, ka Radītājs nepabeidza radījumu viņa radīšanas brīdī. Ielūkojoties jebkurā mūsu realitātes stūrītī, mēs redzam, ka attiecībā uz vispārējo, kā arī speciālo tā atrodas pakāpjveidīgas attīstības likumu varā, sākot no trūkuma stadijas un līdz attīstības beigām. Un tāpēc, sajūtot augļa rūgto garšu tā nogatavošanās agrīnajā stadijā, mēs neuzskatām to par defektu vai trūkumu. Cēlonis ir visiem zināms: auglis vēl nav pabeidzis savas attīstības procesu.
Tātad jebkuras realitātes daļas mērķis izpaužas tikai attīstības beigās, bet starpposmos šī daļa bieži vien pieņem formas, kas pretējas galīgai pilnībai. Ja attīstības process ir ilgāks un intensīvāks, šī atšķirība ir pārsteidzoša, līdz ar to cilvēks vairāk ir dezorientēts šķietamajā stāvokļu polaritātē.
Salīdzināsim, piemēram, teliņa un cilvēka bērna attīstības procesu. Sacīts: „Tikko piedzimis bullītis līdzinās pieaugušam bullim”4. Citiem vārdiem, attīstības gaitā ar teliņu praktiski nenotiek kvalitatīvas izmaiņas. Viņa zināšanas un instinkti ir pilnīgi pietiekami, lai nodrošinātu visu nepieciešamo, lai gan viņš ir tikai vienu dienu vecs. Turpretim cilvēkam, atšķirībā no visām citām radībām, ir nepieciešama ilggadīga attīstība, iekams spēs patstāvīgi mijiedarboties ar dabu un sabiedrību.
Tādējādi mēs nevaram spriest par lietderību vai kaitīgumu, lai kas tas būtu. Patiesībā ir bezjēdzīga pati realitātes daļu dalīšana uz „lietderīgo” un „kaitīgo”, tās visas paredzētas attīstīt mūs pareizajā virzienā. Jāatceras, ka pasaule tika radīta ar vienu mērķi: lai mēs sasniegtu pilnības stāvokli.
Tas pats attiecas arī uz citiem realitātes elementiem: ja no tiem kāds mums šķiet slikts vai kaitīgs, tas nozīmē, ka šis elements pats liecina par to, ka pagaidām ir savas attīstības pārejas posmā. Nevajag uzskatīt to par sliktu un apšaubīt, jo tas neliecina par gudrību.
Sava neizlabotā stāvokļa rezultātā cilvēks redz nepilnīgu parādību un par to spriež. Tas ir neskaidrību iemesls: jo nav viņa spēkos spriest par noteiktu parādību, ja tā ir vienā no attīstības starpposmiem un tai ir pagaidu forma.
Cilvēkam jāsaprot, ka visi notikumi norisinās tikai tādēļ, lai viņš pareizi uz tiem reaģētu. Cilvēkam ir jāsasaista vienkopus sevi, darbību, proti, to, kas notiek tagad – un Radītāju. Līdz ar to viņš pabeidz visu realitātes daļu savienošanos. Sākumā šīs daļas viņam šķiet dažādas, svešas un attālinātas viena no otras, taču ar šo darbību, dēvētu par „apvienošanās darbību”, viņš tās apvieno. Praktiski tas ir viss cilvēka darbs. Pateicoties šādai attieksmei, katrs notikums, kas notiek ar viņu, pietuvina cilvēku radījuma mērķim – saplūsmei ar Radītāju.
1.2. „Pasaules labotāju” nespēja
Tādējādi mēs nonāksim pie sapratnes par „pasaules labotāju” nespēju, viņi pastāvēja katrā paaudzē, jo izskatīja cilvēku kā mašīnu, kas nedarbojas pareizi un ir jālabo, tas ir, jāizņem bojātās daļas un jānomaina pret citām, izlabotām.
Visas šo „pasaules labotāju” tieksmes tika virzītas uz to, lai izskaustu no cilvēku dzimuma visu ļaunumu un visu, kas nes kaitējumu. Patiesībā, ja Radītājs nestātos pretī – protams, viņi jau sen būtu izsijājuši cilvēku kā caur sietu un atstātu viņā tikai labas īpašības.
Materiālajā līmenī, tas ir, savas būtības ietvaros cilvēkam ir jāizlabo tas, kas viņam šķiet sabojāts. Viņam jārūpējas par savu ķermeni ar medicīnas palīdzību, jāattīsta medicīniskie pētījumi, nevis jāsēž klēpī saliktām rokām, „paļaujoties uz Radītāju”. Pareiza attieksme materiālajā plaknē nosaka, ka „ārstam ir dotas tiesības ārstēt”5.
Taču visā, kas saistīts ar garīgo sfēru, cilvēkam ir jāizlabo sava attieksme pret realitāti. „Bojātās daļas”, par kurām klāstīts kabalā, nav bioloģiskā ķermeņa orgāni un, protams, tās var nomainīt pret izlabotām. Pareizai attieksmei pret dabu, sabiedrību vai jebkuru parādību ir jābūt tādai pašai kā pret zariem, kas nāk no vienas saknes. Nevajag domāt, ka dabā, sabiedrībā vai cilvēkā pašā darbojas daudzveidīgi spēki, kas kalpo dažādiem mērķiem. Labošanās būtība – lai cilvēks sajustu, ka visos realitātes notikumos darbojas vienots nodoms. Sajūtas avots, ka pasaulē darbojas daudzveidīgi spēki, cēloņi un mērķi, ir Radītājā. Neskatoties uz šaubām un neskaidrībām, cilvēkam ir jāuztver Radītājs kā visu pasaules notikumu vienīgais cēlonis.
Taču Radītājs rūpīgi sargā katru Savas radības daļiņu un neļauj nevienam iznīcināt jebko no tā, kas ir Viņa varas ietekmē. To var tikai izlabot un vērst par labu, kā tika minēts iepriekš. Saskaņā ar to visi šāda veida „labotāji” pazudīs no zemes virsas, taču ļaunums pasaulē paliks. Tas pastāv un skaita attīstības pakāpienus, kas radījumiem ir jāiziet, līdz sasniegs galīgo briedumu.
Tad sliktās īpašības pašas pārvēršas par labām, kā sākotnēji tās iecerēja Radītājs. Tas līdzinās auglim koka zaros, kurš gaida un skaita dienas un mēnešus, kuriem jāpaiet, līdz tas nobriedīs, un tad katram cilvēkam atklāsies augļa garša un saldums.
Nav iespējams sajust brieduma garšu radībā, līdz tā nav sasniegusi galīgo stāvokli. Panākumi ir atkarīgi tikai no viena: katrā darbībā, kuru veic cilvēks, viņam nepieciešams fokusēties uz galamērķi. Kā jau tika minēts, radīšanas mērķis ir pacelt augšup cilvēku Radītāja līmenī, tas ir, novest pie atdeves īpašības iegūšanas pretēji vēlmei baudīt. Tāpēc visi stāvokļi un darbības, kas nepieciešami mērķa sasniegšanai, egoistiskajā vēlmē baudīt tiks sajusti kā nepatīkami.
Tikai tad, ja cilvēks spēs novērtēt mērķa svarīgumu, viņš iegūs labošanās procesā spēkus, kas veicinās viņa virzību uz priekšu un viņš spēs tajā rast gandarījumu. Ja cilvēks arvien vairāk vērtēs galīgo saplūsmi ar Radītāju, saldāki būs viņa acīs starpposmi, tie līdzināsies beigu stāvoklim. Cilvēks ir spējīgs iepriekš paredzēt nobrieduša augļa saldo garšu, tostarp arī attīstības posmu procesā.
Vienīgā iespēja, kas ļauj novērtēt mērķa svarīgumu, ir kabalas sasniegumu izmantošana. Kabala atklājas šodien, lai palīdzētu cilvēcei attīstīties. Pareiza šīs zinātnes izmantošana, kas kalpo kā egoisma labošanas līdzeklis, ļauj cilvēkam izraisīt uz sevi „apkārtējās gaismas” ietekmi.
Apkārtējā gaisma ir tieksmes spēks, kas virzīts uz to, lai sasniegtu atdeves īpašību, Radītāja īpašību. Tā pietuvina mūs izlabotajam stāvoklim. Cilvēkā sākotnēji ielikti visi viņa nākamie stāvokļi, tikai viņš tos nesajūt. Izlabotā altruistiskā stāvokļa projicēšana attiecībā uz esošo egoistisko stāvokli modina tajā atdeves īpašību. Absolūti izlabotu stāvokli dēvē par „galīgo labošanos”. Citiem vārdiem, cilvēka dvēsele ir piepildīta ar gaismu, kas ietver neierobežotu baudu un tas pilnībā viņu pielīdzina Radītājam. Saskaņā ar tieksmes spēku iegūt atdeves īpašību, gaisma, kas piepilda cilvēku beigu labošanās posmā, mirdz viņa esošajā stāvoklī kā „apkārtējā gaisma”.
Tikai apkārtējā gaisma spēj izlabot vēlmi baudīt tā, lai kā piepildījumu tā sajustu mērķa svarīgumu – Radītāja īpašības iegūšanu, nevis parastus egoistiskus baudījumus. Apkārtējā gaisma tiek dēvēta arī par „labošanās gaismu” vai „gaismu, kas atgriež pie Avota”. Kad apkārtējā gaisma iedarbojas uz cilvēku, viņš sāk sajust Radītāju – Dodošo – kā varenu un valdošu pār visu realitāti, un vēlas Viņam pielīdzināties.
Gaisma praktiski ir atdeves spēks. Ja cilvēks ir ieinteresēts iegūt spēju atdot, viņš sasniedz to, ka atdeves spēks, kas piepilda viņu izlabotajā stāvoklī, projicējas uz viņa esošo stāvokli. Tas nozīmē, ka apkārtējā gaisma „atgriež cilvēku pie Avota”, „viņu izlabo”, citādi sakot, ļauj iegūt atdeves īpašību.
Taču labojošā gaisma iedarbojas uz cilvēku tikai saskaņā ar viņa prasību. Cilvēks var pieprasīt gaismu no Radītāja tikai ar saskarsmes vides atbalstu, kura ieinteresēta garīgajā attīstībā. Saskarsmes videi ir jāiedveš cilvēkam pārliecība, ka vienīgais, kas viņam patiešām trūkst dzīvē, ir Radītāja svarīguma un Viņa diženuma apzināšanās. Pateicoties tam, cilvēks spēs pieprasīt no Radītāja, lai Viņš izlabotu viņu un piešķirtu viņam Sava varenuma sajūtu, dodot spēkus atdevei.
1.3. Garīgā izaugsme
Taču minētais attīstības likums, kas attiecas uz visu realitāti un nodrošina ļaunuma pārvēršanu labestībā un lietderībā, savas darbības veic ar augstāko debesu varas spēku, neprasot turklāt Zemi apdzīvojošo cilvēku viedokli. Līdz ar to Radītājs deva cilvēkam prātu un varu un, ļāva viņam ņemt savā kontrolē minēto attīstības likumu un to vadīt, paātrinot attīstības procesu pēc savas izvēles, brīvi un visā pilnībā, neatkarīgi no laika važām.
Realitāti veido tikai divi elementi: Radītāja vēlme sniegt labumu Savām radībām un radījuma vēlme saņemt baudu. Attīstības procesā vēlmei baudīt obligāti ir jāiziet visas stadijas, kas iepriekš jau paredzētas radīšanas nodomā, kā sacīts: „Darbības beigas – sākotnējā nodomā”.
Radījums nenosaka tos vai citus savus stāvokļus: ne sākotnējo, ne beigu, tāpat arī nevienu no starpstāvokļiem. Visi radījuma attīstības stāvokļi ir iepriekš predestinēti un ietverti Radītāja nodomā, kas paredz sniegt labumu Savām radībām. Tomēr šajā nodomā ietverts vēl viens nosacījums: radījumam ir jāpārvar katrs no saviem attīstības stāvokļiem, pilnībā apzinoties gan sevi, gan pašu stāvokli, kurā atrodas. Radījumam ir jāzina, Kas virza viņu uz priekšu, jāsaprot, kāds būs nākamais stāvoklis un kāpēc radījumam ir jāpāriet no viena stāvokļa citā. Vēlmes baudīt attīstības pakāpi nosaka līmenis, kurā radījums var apzināties savu līdzdalību procesā.
Sākotnēji radījums līdzinās embrijam mātes miesās, kur tas neapzināti piedalās savas attīstības procesā. Pēc tam viņš jūt, ka piedalās katrā stāvoklī, kuru pārdzīvo un pat vada procesu. Turpmākajās savas attīstības stadijās cilvēks apzinās, ka tieši viņš nosaka visus savas attīstības posmus un ar saviem centieniem virzās uz izlabotu stāvokli. Tomēr tajā pašā laikā viņš izzina un saprot, ka attīstības avots ir Radītājs.
Bērna atrašanos vecāku apgādībā jau iepriekš nosaka attīstības process. Bērns nav patstāvīgs un nav nepieciešama viņa līdzdalība. Visos bērna augšanas posmos atbildība gulstas uz vecākiem: sākot no embrija stadijas un līdz „maza cilvēka” stadijai, kurš apzinās sevi un apkārtni, un spēj saprātīgi piedalīties realitātē. Garīgā izaugsme ir materiālās attīstības sakne, un tāpēc garīgā izaugsme sevi kopē uz šīs pasaules materiāla. Tā rezultātā starp šiem diviem procesiem rodas atbilsme. Gan materiālajā, gan garīgajā pasaulē vēlmēm nav atļauts attīstīties, iekams tajās izveidosies parametri un elementi, kas pieļauj patstāvību. Vēlme baudīt, kas izpelnījusies patstāvību, ir vēlme, kas jau apzinās sevi, savu pagātni, savu avotu un savu būtību.
1.4. Īpašību līdzības likums
Radītāja attieksme pret radījumiem tiek dēvēta par „atdevi” vai „radīšanas nodomu”, tā būtība – sniegt radībām labestību. Tas izpaužas veidā, kad ar Savu ietekmi Radītājs noved radījumus pie stāvokļa, kurā radījumi var baudīt Radītāja attieksmi pret tiem. Pie šāda stāvokļa radījumi spēs nonākt tikai tādā gadījumā, ja sasniegs īpašību līdzību ar Radītāju, tas ir, ja attieksies pret Viņu, tāpat kā Viņš attiecas pret radījumiem.
Atbilstoši īpašību līdzībai, tas ir, atbilstoši savstarpējai atdevei, radījums jutīsies kā Radītājs. Īpašību līdzības likums ir universāls un aptver visu realitāti. Jebkuri likumi, darbības un rīcības visās pasaulēs un visos radījumos ir nekas cits, kā šī universālā likuma atsevišķas izpausmes.
Īpašību līdzības likuma ievērošana noved pie tā, ka arī šīs pasaules daba – nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais līmenis – tiecas uz līdzsvaru, uz homeostāzi6. To nosaka spēku līdzsvara, spiediena, nosacījumu un domu likumi. Īpašību līdzības likums rezultātā paredz visu dabas daļu savienošanos kādā to izlīdzinošā sfērā.
Visas zināšanas par dabu ir īpašību līdzības likuma izzināšana. Īpašību līdzības likuma dažādos līmeņus mēs pētām dabas, humanitāro un citu zinātņu virknē. Kabala postulē līdzības likumu, abstrahējoties no šīs pasaules materiāla. Līdz ar to šo likumu var izmantot visos realitātes līmeņos – gan garīgajā, gan materiālajā.
Kā jau tika minēts, viss radījuma materiāls ir vēlme baudīt, un kabalā vēlme baudīt tiek dēvēta par „kli” (tilpni). Vēlme baudīt, kas spējīga gūt baudu, lai tādā veidā sniegtu prieku Radītājam, tiek dēvēta par „izlaboto kli”. Gaisma piepilda kli atbilstoši atdeves īpašību līdzības pakāpei, kas rodas starp Radītāju un radījumu.
Visa realitāte virzās uz īpašību līdzību ar Augstāko spēku. Lai apzinātos nākamo attīstības līmeni un saprastu, kam jāpielīdzinās, cilvēkam šis līmenis ir jāizjūt. Katras garīgās darbības pamatā ir korelācijas konstatēšana starp cilvēka pašreizējo stāvokli un viņa nākamo stāvokli, kas dēvēts par „Augstāko”. Cilvēks samēro savu īpašību līdzības trūkumu ar Augstāko un lūdz par to, lai varētu Viņam pielīdzināties. Rezultātā viņš no Augstākā saņem atdeves spēku, kas šādu pielīdzināšanos dara iespējamu.
1.5. Garīgās izaugsmes posmi
Katrā posmā Augstākais izvirza radījumam prasību, kas atbilst viņa attīstības līmenim. Mūsu pasaulē cilvēks attīstās un mācās parasti no gados vecāku cilvēku piemēra. Tas pats notiek arī garīgajā pasaulē. Cilvēkam ir nepieciešami garīgo darbību piemēri, lai viņš varētu tiem pielīdzināties. Šim nolūkam Augstākā pakāpe, kas garīgajā dēvēta par „Aba ve-Ima”7, sniedz viņam atdeves piemērus. Augstākais nolaižas līdz zemākā līmenim, tas ir, sniedz zemākajam piemēru, kā pacelties augšup un pāriet uz nākamo pakāpi.
Bērns nespēj saprast, ko īsti nozīmē būt ārstam un tāpēc mēs sniedzam viņam izskaidrojumus atbilstoši viņa uztveres spējai. Lai patiešām saprastu, kas ietverts jēdzienā „būt ārstam”, bērnam jāattīstās vēl daži gadi. Mūsu pasaulē, tāpat arī garīgajā Augstākais augstāku pakāpi „ietērpj” īpašā ietērpā un nolaiž to līdz zemākā līmenim, tas ir, atklāj viņam šīs pakāpes saturu atbilstoši cilvēka uztveres spējai.
Mūsu pasaulē šis process notiek dabiski, jo visas pakāpes (augstākās un zemākās) atrodas vēlmes baudīt ietvaros, tas ir, radītajā dabiskajā vēlmē. Tāpēc cilvēks spēj uztvert atbilstoši savai izpratnei, kas nozīmē „būt lielam”. Garīgajā cilvēks nespēj uztvert kaut ko, kas pārsniedz vēlmes baudīt labošanās pakāpi. Viņš nespēj iztēloties augstāku stāvokli un nespēj ko apzināt virs tā līmeņa, kuru Augstākais viņam atklāj.
Ikreiz, kad Augstākais paver viņam Augstākās pakāpes daļu, zemākajam jābūt gatavam un jārod spēki, lai pielīdzinātos šai pakāpei. Mums ir jāsaprot: tas, ko Augstākais parāda zemākajam, ir atdeves pakāpe, kas pārsniedz to, kura viņam ir pašreizējā momentā. Tāpēc zemākais šo ainu sajūt kā nepatīkamu, kas derdzas viņa dabai. Tomēr tajā pašā laikā zemākajam ir jāpierod pie Augstākās pakāpes svarīguma apzināšanās.
Svarīguma sajūta kalpos viņam kā „degviela”, tāpat arī kā pretestības spēks attiecībā pret pašreizējo dabu un ļaus pacelties uz augstāku pakāpi, sasniegt lielāku atdevi. Kad cilvēks nonāk pie lēmuma par to, ka vienīgais, kas viņam trūkst, ir Augstākās pakāpes sasniegšana, viņš saņem spēku, lai šo pakāpi iegūtu.
***
Garīgās izaugsmes procesā cilvēks iziet trīs līmeņus, kas atbilst trim cilvēka dzīves posmiem mūsu pasaulē: embrijs, mazs un liels. Materiālajā realitātē embrijs neko nesaprot, bērns nedaudz saprot realitāti, bet pieaugušais to saprot labi. Jāatceras, ka visu materiālās attīstības posmu garumā cilvēks neeksistē garīgajā nozīmē.
Garīgā eksistence, tas ir, saikne ar Radītāju sākas ar „garīgo piedzimšanu”. Pretēji materiālajam, garīgās piedzimšanas process prasa no cilvēka pašapziņu. Viņam jāiegūst atdeves spēki, un jāizlabo sava egoistiskā daba. Viņam ir jāsaprot, no kāda materiāla viņš ir radīts, jāapzinās Radītāja pretējā daba un jāgūst vēlme Viņam pielīdzināties. Cilvēkam ir jāsaņem spēki no Radītāja, un patstāvīgi jārealizē viss attīstības process.
Tāpat kā visu orgānu kopums organismā tiek dēvēts par „materiālo ķermeni”, cilvēka vēlmju kopums tiek dēvēts par „garīgo ķermeni”. Vēlmju komplekts, kas atrodas līmenī „piedzimšana”, „mazs” vai „liels”, ir nemainīgs. Atšķirību starp garīgajām pakāpēm nosaka tas, cik lielā mērā cilvēks izmanto šīs vēlmes, lai veiktu atdevi Radītājam. Atbilstoši tam, kā cilvēks iepazīst šo vēlmju kopumu, viņam ir jāsasniedz līdzība ar Radītāja īpašībām.
Piedzimšanas līmenī cilvēks vēl nav spējīgs atšķirt garīgā ķermeņa elementus, un tos visus viņš sajūt kā vienu kopīgu vēlmi. Atbilstoši tam, kā viņā izpaužas paša vēlmes, viņš izmanto tās lielākai atdevei, tā rezultātā palielinās viņa garīgais ķermenis. Tādējādi, pat viszemākajā garīgajā pakāpē – dzimšanas stadijā – cilvēks ir pie apziņas, viņš apzinās savu realitāti attiecībā pret Radītāju.
1.6. Debesu vara un zemes vara
Tātad ir divas varas, kas darbojas minētajā attīstības procesā:
Viena no tām – „debesu vara”, kas garantē visa sliktā un ļaunā atgriešanos pie labā un lietderīgā, taču – savā laikā, mērojot smagu un ilgstošu ceļu. Kad „attīstības objekts” ir dzīva, jūtoša būtne, tas izjūt sāpes un briesmīgas ciešanas, atrodoties zem attīstības veltņa, kas izklāj ceļu ar lielu nežēlību.
No otras puses, „zemes vara” – cilvēki, kas ņēmuši savās rokās kontroli pār iepriekš minēto attīstības likumu. Būdami spējīgi pilnībā atbrīvoties no laika važām, viņi ievērojami paātrina pēdējās stadijas sasniegšanu, citiem vārdiem, sava brieduma un labošanās beigu posmu, kas nozīmē viņu attīstības pabeigšanu.
Cilvēks ir vēlmes baudīt varā. Viņš jūt, ka pasaule ir slikta, jo nenodrošina viņu ar piepildījumu – baudu. Savas turpmākās attīstības gaitā cilvēks atklās, ka iztukšotība, ciešanas un piepildījuma trūkums izriet no viņa egoistiskās dabas, no vēlmes baudīt. Viņš sapratīs, ka vienīgais piepildījuma veids ir pielīdzināšanās Radītājam, vēlmei atdot, tas ir, tāda stāvokļa sasniegšana, kad atdeve kļūs par piepildījumu.
Viss process, pirms apzināšanās par atdeves īpašības svarīgumu un cēlumu, īstenojas piespiedu kārtā. Radījuma mērķis ir predestinēts, un neviens nejautā radījumiem, vai viņi vēlas laboties. Tāpēc, kamēr cilvēks nespēj pareizi noteikt savu nelaimju cēloni – atrautību no Radītāja, attīstības veltnis iedarbojas uz cilvēku tā, lai pie šīs apziņas novestu.
Ja cilvēks saprot, kas ir viņa nelaimju avots, viņam rodas iespēja pārvaldīt attīstības likumu un pārtraukt ciešanas. Cilvēks var veidot sev vidi, piemērotu garīgajai izaugsmei saskaņā ar kabalistu padomiem un virzīties uz priekšu ātri un efektīvi. Šajā ceļā atdeves svarīgums cilvēka acīs paceļas virs dabiskā egoisma nozīmīguma – līdz brīdim, kad viņā rodas vēlme pāriet no materiālās dabas uz garīgo dabu, no saņemšanas uz atdevi. Tādējādi cilvēkam rodas alternatīva: sākt egoisma labošanas procesu vai turpināt izjust ciešanas.
***
Visi attīstības stāvokļi vēlmei baudīt nav pieņemami. Radījuma un viņa attīstības procesa pētījumi liecina, ka visus izaugsmes stāvokļus katrā ziņā nosaka Augstākais spēks. Radījumam nav vēlmes attīstīties un cilvēka dabiskā tieksme ir atrasties absolūtā miera stāvoklī. Tikai tādā gadījumā, ja cilvēks iztēlosies savu nākamo stāvokli kā augstāku, viņš spēs rast spēkus, lai virzītos uz priekšu.
No bērna viedokļa, gadi, kuru gaitā māte liek viņam mācīties, ir ciešanu laiks. Viņš vēlas būt kopā ar draugiem, nevis noņemties ar mācību grāmatām. Ja bērns spētu novērtēt situāciju atbilstoši nākamajam piepildījumam, nevis attiecībā pret tām pūlēm, kas tiek prasītas no viņa šodien, tas ir, ja viņš korelētu pūles ar saņemtajām zināšanām un apziņu, ko mācības viņam nodrošinās nākotnē, bet ne ar ciešanām, kas tiek izjustas patlaban viņa vēlmē baudīt, tad viņš vēlētos pilnveidoties.
Šis piemērs nedaudz atgādina garīgo procesu, kura gaitā cilvēkam ir pienākums ik mirkli just Radītāja nozīmīgumu un jāiztēlojas, Kam viņš pielīdzinās. Saskaņā ar to, cik lielā mērā viņš apzināsies Radītāja svarīgumu, cilvēks spēs rast spēkus, lai pārvarētu attīstības stāvokļus, kas pretstatā viņa egoistiskai dabai. Pareizas garīgās pilnveidošanās stāvokļi rada neērtības vēlmei baudīt, un cilvēks pēc savas būtības nav ieinteresēts tos iziet, tāpēc tam, kas vēlas iet garīgo ceļu, jāmeklē sev ārējais atbalsts.
1.7. Saskarsmes vide – garīgās izaugsmes līdzeklis
Lai varētu virzīties uz priekšu ceļā pie Radītāja, cilvēkam jāatrod saskarsmes vide, kas tiecas uz atdevi un garīgo augšupeju. Šai videi cilvēks ir jānodrošina ar apziņu par Radītāja svarīgumu, par lietderību pāriet no egoistiskās dabas uz altruistisko. Ja cilvēks pratīs „mazināt” savu egoismu attiecībā pret saskarsmes vidi, viņš iemantos šīs sabiedrības vērtības un cildinās savās acīs garīgās augšupejas svarīgumu. Tā rezultātā viņam dzims vēlme vērsties pie Radītāja un saņemt no Viņa spēkus, lai sevi mainītu. Līdz ar to cilvēks īstenos radījuma mērķi, izpelnīsies pilnību un mūžību, ko satur Radītāja statuss.
Visas garīgās pakāpes ir garīgā ceļa izzināšanas posmi, Radītāja izzināšana. Tas ir vienīgais parametrs, kas nepieciešams cilvēkam, lai pārietu no pakāpes uz pakāpi. Pats Radītājs ir apslēpts, taču Viņa vietā cilvēkam ir saskarsmes vide, kas var piešķirt viņam Radītāja svarīguma apzināšanos. Ja Radītājs būtu atklājies, cilvēks tiektos Viņu sasniegt egoistisku apsvērumu dēļ – kā bērns, kurš vēlas pieglausties pieaugušam cilvēkam vai kā cilvēks, kurš pārņemts ar spēka un varas alkām, kas nodrošina piepildījumu vēlmei baudīt. Taču Radītāja mērķis nav sniegt piepildījumu cilvēciskajam egoismam, bet gan ļaut viņam izzināt atdeves īpašības svarīgumu.
Parasti cilvēks, kurš saistīts ar garīgo meklējumu procesu, iziet dažādas situācijas un galu galā nonāk nelielā sabiedrībā (saskarsmes vidē, grupā), kas virzās analoģiskā ceļā. Viņš iekļaujas šajā kolektīvā un, pieliekot pūles, attīstās tajā, pateicoties savai cītībai. Līdz ar to viņam beidzas kopējās apslēptības periods, kurā ietverta visa cilvēce un sākas viņa personīgās augšupejas posms uz atklāsmi.
Cilvēkam ir jāmazina savs egoisms attiecībā pret šo sabiedrību un jāatsakās no sava „Es”. Tāda rīcība attiecībā pret apkārtējiem ļauj cilvēkam absorbēt viņu apziņu par Radītāja nozīmīgumu. Pateicoties pareizam darbam domubiedru kolektīvā, cilvēks iegūst vēlmi atdot un tādējādi izzina Radītāju un Viņa nozīmīgumu. Viņš redz Radītāja pilnību, un tas piepilda viņu ar mūžīgas un absolūtas dzīves sajūtu. Līdz ar to viņš realizē Radītāja nodomu par labestības sniegšanu Saviem veidojumiem.
Ja cilvēks iepriekš neiegūst autentisku altruistisko vēlmi atdot, tad Radītājs viņam šķiet kā milzīga spēka, varas un zināšanu avots. Pēc savas dabas cilvēks
ciena šīs atdevei pretējās īpašības. Attīstoties ar noteikta kolektīva palīdzību, saskaņā ar savu labošanos, viņš sāk pareizi identificēt Radītāju un saprot, ka „pielīdzināties Radītājam” nozīmē veikt atdevi attieksmē pret ikvienu un pildīt tuvākā vēlmes.
Lai gan Radītāja svarīgums ir apslēpts, taču cilvēks saprot garīgās saskarsmes vides nozīmīgumu. Atbilstoši ieguldītajām pūlēm šajā vidē viņš apzinās garīgās īpašības būtību. Nav cita ceļa, kas ļautu izveidot šādu sapratni cilvēkā egoistā. Ja Radītājs atklātos, cilvēks nekad nespētu kļūt brīvs no Viņa. Tāpēc Radītājs arī radīja Sev aizvietotāju, sava veida „laboratoriju”, kur cilvēks var nodarboties ar garīgo darbu.
Sākotnēji Radītājs radīja vēlmi baudīt garīgajā līmenī. Citādi sakot, šī vēlme saņēma baudu tikai tāpēc, ka tādā veidā tā sniedza prieku Radītājam. Šajā nozīmē tā līdzinājās Radītājam – Devējam. Tomēr šādā līmenī radījums ir Radītāja pilnīgā varā, ir nepatstāvīgs, tāpēc viņu vēl nevar dēvēt par „radījumu, kas rīkojas pēc sava prāta”.
Lai sniegtu radījumam iespēju sevi sajust, dotu viņam brīvas izvēles iespēju un spēju pielīdzināties Sev, Radītājam nepieciešams attālināt radījumu pretējā virzienā, tas ir, „jāsabojā” radījuma daba un jāpadara tā diametrāli pretēja. Saskaņā ar šo stāvokļu kontrastu radījums spēs izmērīt atšķirību starp vēlmes baudīt maziskumu un vēlmes sniegt baudu tuvākajam cēlumu, vēlēsies kļūt devējs, tāpat kā Radītājs un to sasniegt.
Līdz ar to radījums sevī „veido” līdzību ar Radītāju un sasniedz garīgo, mūžību un pilnību. Tieši Radītāja statusa sasniegšana arī ir radīšanas nodoma realizācija, kas nozīmē sniegt prieku Viņa radījumiem. Tieši to sākotnēji nosaka princips „darbības beigas – sākotnējā nodomā”. Šis fināla stāvoklis uzliek par pienākumu visām realitātes daļām īstenot radīšanas nodomu visefektīvākajā veidā, un no tā izriet viss, kas ar tām notiek.
Veids, kādā vēlme baudīt var veikt atdeves aktu, nav darbībā, bet nolūkā. To var salīdzināt ar bērnu, kurš saprot, cik lielā mērā māte viņu mīl, kad vēlas, lai viņš apēstu to, ko viņa pagatavojusi. Viņš varētu gūt baudu – apēst to, ko viņa pagatavoja – ne sevis dēļ, bet lai sniegtu prieku viņai. Taču zemākais, protams, nerēķinās ar Augstāko. Nolūks veikt atdevi Augstākajam ir pretstatā radījuma būtībai, šo nolūku dēvē par „ekrānu”, kā arī par „ekrānu un atstaroto gaismu”.
Kā jau minēts, vēlmei baudīt sākotnēji bija „ekrāns”, nolūks atdot. Darbība, ar kuru Radītājs noved radījumu stāvoklī, kas pretstatā pilnībai, dēvēta par „šķelšanos”. Šīs darbības rezultātā sašķēlās ekrāns, kas piederēja vēlmei baudīt. Sašķelšanās rezultātā radījums atklāj sevī nolūku baudīt saņemšanu savā labā, tā
vietā, lai sniegtu baudu Augstākajam. Pirms sašķelšanās, nolūks baudīt Augstāko noveda pie tā, ka visas radījuma vēlmes darbojās kopā vienā virzienā un savienojās attiecībā pret Augstāko. Taču, kad nolūks veikt atdevi vienotajam Augstākajam mainījās pret nolūku gūt baudu sev, katra vēlme sāka rūpēties par sevi, nerēķinoties ar citām vēlmēm.
1.8. Šķietamā kontrole
Atdeves spēks ir gaisma, kas radīja cilvēku uz kontrastu pamata kā diametrāli pretēju vēlmi baudīt un, ņemot vērā šo apstākli, valda pār viņu. Ja cilvēks vēlas kontrolēt savas dzīves notikumus, viņam nepieciešams iegūt gaismas īpašības. Vēlmei baudīt, absorbēt, iegūt nekad nepieder vara. Ja mums atklātos patiesā aina, mēs redzētu visu egoisma izmantošanas kroplumu un nabadzību.
Visas darbības vēlmes baudīt ietvaros neietekmē patieso būtību, radījumu. Kamēr cilvēks nav ieguvis ekrānu, viņš nav uzskatāms par tādu, kas patiešām darbojas. Visa darbība, kas tiek īstenota, pamatojoties uz lepnību un alkām pēc varas, ir ierobežota iluzorajā realitātes līmenī, dēvētā par „mūsu pasauli”. Tā līdzinās bērnu rotaļu istabai, kur cilvēki var spēlēties, izklaidējot sevi ar tādām spēlēm kā virskundzība un augstprātība. Taču pasaulē, kas atrodas ārpus šīs istabas sienām, šāda darbība ir neauglīga. Ja cilvēkā mostas vēlme izkļūt no spēles un iziet lielajā pasaulē, viņam jāapbruņojas ar spēkiem, kas ļaus viņam tur darboties un tie ir atdeves spēki.
Ja palūkojamies uz mūsu pasauli, tad redzam, ka tā pastāv atbilstoši „saņemšanas spēka” principam: pār visu valda egoisms un iegūst tas, kurš ir uzstājīgāks. Tomēr patiesībā tā nav. Šīs viltus čaulas iekšienē joprojām darbojas „dodošais spēks” – Radītāja spēks. Tas noved cilvēku pie ļaunuma, melu un kaitējuma apziņas. Tie slēpjas vēlmē baudīt, lai cilvēks ārējā viltus iesaiņojuma vietā vēlētos īstu iekšējo piepildījumu – atdevi.
Tas, kurš iegūst atdeves īpašību, atklāj citādu pasaules ainu: tur visi cilvēki atdod viens otram. Tikai viņi paši to neapzinās. Viņiem šķiet, ka viņi īsteno egoistisko baudu. Mans skolotājs Baruhs Šaloms Ašlags (RABAŠs) to ilustrēja piemērā ar restorāna īpašnieku.
Rīta agrumā restorāna īpašnieks brauc uz tirgu, lai iegādātos produktus. Viņš strādā no rīta līdz vakaram, gatavo ēdienus un pasniedz tos cilvēkiem. Viņam šķiet, ka viņš vēlas iedzīvoties un tieši tas viņu mudina arvien vairāk uzlabot savu restorānu. Taču, ja palūkoties uz problēmu no citas puses, tad redzēsim, ka šādi rīkojoties, viņš sniedz prieku citiem.
Visas ciešanas pasaulē notiek pārrāvuma dēļ starp radījumu patiesajām rīcībām un to, kas tiem šķiet. Tiklīdz cilvēka rīcības un viņa nolūki sakritīs, viņš sajutīs pilnību un mūžību. Bāls Sulams šo apgalvojumu apraksta ar līdzību par zirgu un jātnieku rakstā „Tiešā un netiešā iedarbība”:
„Tu esi ap mani no visām pusēm”8 – tas ir, gan Radītāja atklāsmē, gan apslēptībā. Patiešām, „Viņa ķēniņa valstība valda pār visu”9, un viss atgriezīsies pie savas saknes, jo „nav vietas, kur varētu no Viņa noslēpties”10. Atšķirība ir tikai viena – „tagadnē” vai „nākotnē”. Tas, kurš izpelnas savienot abas pasaules, atklāj Viņa darbības „tagadnē” un redz, ka viss notiekošais ir ietērpi, lai atklātu Šekinu11. Tā ir „tagadne”, tas ir, tagad Viņš iznāk ķēniņa ietērpā un skaidri demonstrē visiem, ka „jātnieks nav zirga piedēklis”. Un lai arī ārēji šķiet, ka zirgs ved jātnieku, patiesībā zirgs izkustēsies no vietas tikai tad, kad sajutīs jātnieka grožus. Tas dēvēts par Šekinas līmeņa izveidošanu stāvoklī „vaigu vaigā”.
Taču, kamēr cilvēks nav izpelnījies veltīt visas savas kustības tikai vienam Radītājam, kamēr zirgs savās kustībās nepakļaujas jātnieka grožiem, bet it kā pretēji: „… un liek kalponei valdīt pār savu kundzi”, tas tiek dēvēts par „pretējo pusi”. Jēga ir tāda: neiedomājies, ka tu, nedod Dievs, attālinies no svētuma. Tāpēc, ka „jūsu iepriekš nodomātais – nenotiks”12. Tā saka Radītājs: „Ar stipru roku…”13. „… lai atmestais netiktu arī Viņa atmests”14, bet ritenis ripo, lai nonāktu pie svētuma, pie savas saknes. Lai gan šķiet, ka zirgs it kā ved jātnieku pēc savas nicināmās izvēles, taču patiesība ir tāda, ka jātnieks ved zirgu pēc savas gribas. Tomēr tas atklājas ne tagad – „tagadnē”, bet tikai „nākotnē”. Tādējādi šajā stadijā ir saikne, taču „ar muguru pret muguru”, tas ir, ne pēc tā izvēles, kurš ietērpjas un ne pēc tā izvēles, kurš ietērpj.
Tie, kas pilda Viņa gribu, tas ir, tie, kas paši atklāj valdīšanas ietērpus „tagadnē”, ir saistīti „vaigu vaigā” – pateicoties tā, kurš ietērpjas, labajai gribai un pateicoties tā, kurš ietērpj, labajai gribai, jo tieši tā ir Radītāja griba.
Atsauces
[4] Traktāts „Bava Kama”, 65:2
[5] Traktāts „Berakhot”, 60:1
[6] Homeostāze – (grieķu val. hòmoios – līdzīgs, vienāds un stasis – nekustība, stāvēšana). Iekšējās vides sastāva un īpašību relatīvs dinamisks pastāvīgums, un organisma fizioloģisko pamatfunkciju stabilitāte.
[7] Ivritā – „tēvs un māte”, „tētis un māmiņa”.
[8] Psalmi, 139:5.
[9] Psalmi, 103:19.
[10] Tickunei Zohar, 57.
[11] Šekina – Augstākā spēka klātbūtnes sajūta visā, kas ir visapkārt cilvēkam.
[12] Traktāts „Shavuot”, 7:1.
[13] Pravieši, Ecēhiēla grāmata, 20:33. „Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, ar stipru roku un paceltu elkoni un ar dusmām Es pār jums valdīšu kā ķēniņš”.
[14] Skat. Pravieši, Samuēla grāmata II, 14:14.
Jaunākie komentāri