13. nodarbība
Attieksme pret tuvāko un sevi
13.1. Visai pasaulei – vienotas reliģijas principi
13.2. Atzinība un sods
13.3. Sabiedrības virzība uz priekšu
13.4. Pēdējās paaudzes veidošana
13.5. Līdzdalība sabiedrības dzīvē
13.6. Izstāšanās no sabiedrības
13.7. Tautu piebiedrošanās
13.8. Audzināšana, kas balstīta uz piemēru
13.9. Mīlestības tiesa
13.10. Garīgajā nav piespiešanas
13.11. Svešķermeņa absorbcija
13.12. Pašatteikšanās un izvēle
13.13. Revolūcijas vadoņi
13.1. Visai pasaulei vienotas reliģijas likumi ir sekojoši:
- Strādāt cilvēku labā atbilstoši saviem spēkiem, bet ja būs nepieciešams, tad arī pāri tiem, līdz visā pasaulē izzudīs bads un slāpes.
Cilvēkam ir jāizturas pret citu cilvēku kā pret savu ķermeni, tāpat kā māte attiecas pret savu bērnu: viņa gatava strādāt un ziedot savu dzīvi viņa veselības un labklājības vārdā. Šādu darbību viņai liek veikt mīlestības likums, un tieši tas uzliks cilvēkam par pienākumu tādā pašā veidā attiekties pret tuvāko un cilvēci kopumā.
- Pat ja cilvēks ir centīgs strādnieks, viņš nesaņems no sabiedrības vairāk par atpalicēju – lai dzīves līmenis būtu piemērots ikvienam.
Bāls Sulams rakstā „Miers pasaulē” izskaidro, ka jebkurš cilvēks dzimst ar savām dabiskām rakstura īpašībām un audzināšanu saņem no vecākiem un sabiedrības. Tādi ir nosacījumi, kurus uzlicis Augstākais spēks. Nekas no tā netika sasniegts ar paša cilvēka pūlēm. Rezultātā, ja viens ir veiksmīgāks nekā citi, Augstākais likums liek viņam atgriezt „Dieva dāvanu” atdodot citiem, izmantojot visas iespējas, kādas viņam ir dotas. Tāpēc katram cilvēkam ir tiesības saņemt dzīvei nepieciešamo. Viss pārējais paredzēts ne viņam, bet citu dvēseļu un ķermeņu sistēmai.
13.2. Atzinība un sods
- Līdz ar to, neskatoties uz reliģijas pastāvēšanu, nepieciešams ieviest tai atbilstošu atzinību, lai katrs, kurš sniedz sabiedrībai vairāk labuma, saņemtu cienīgāku atzinību.
Vispārējais bāzes princips, ko pieņem visi nākotnes sabiedrības locekļi, ir atdeve tuvākajam. Iespēja veikt atdevi kādam ir visaugstākais atalgojums, jo, pateicoties tādai rīcībai, cilvēks pielīdzinās Radītājam. Ja jebkurš veids veikt atdevi sabiedrībai ir iespēja pietuvināties Radītājam, tad nav cienīgāka atalgojuma.
Neraugoties uz to, ka sabiedrības locekļi atrodas dažādos stāvokļos – daļa no viņiem ir iesācēji, bet daļa – ilggadnieki un tāpat ir arī bērni, kuriem nepieciešama audzināšana, sabiedrībā ir jāmodina cieņa pret atdevi. Nepieciešams cildināt atdeves tuvākajam nozīmi, visiem līdzekļiem uzturot atdeves izpratnes svarīgumu un tās atzīšanu. Lai gan godbijīga attieksme pret atdeves īpašību nenodrošinās cilvēkam augstāko iekšējo atalgojumu un nenovedīs viņu pie saiknes ar Radītāju, taču, ja sabiedrība cienīs atdeves darbības, tad cilvēkam būs vieglāk vairot atdevi un virzīties ceļā uz priekšu, lai sasniegtu lielāku saplūsmi ar Radītāju.
Tādējādi sabiedrībai jāciena tie, kuri izcēlušies ar savu atdevi. Tam, kurš izcēlies, pašam, protams, nav nepieciešami goda apliecinājumi, jo savu atalgojumu viņš saņem no Radītāja. Taču, lai audzinātu lietderīgu sabiedrību, citiem ir jāredz viņa izcilība, lai rastos vēlme sekot viņa piemēram. Patiesa atdeve tiek veikta pieticībā. No dodošā viedokļa viņš labprātāk sevi neatklātu, taču sabiedrības labklājība uzliek par pienākumu viņu cildināt, lai viņš kalpotu par piemēru citiem un viņam tam ir jāpiekrīt. Šajā aspektā tāpat izpaudīsies viņa atdeve sabiedrībai: viņš ir gatavs būt slavens un cienījams pret paša gribu, ne pēc savas patikas, bet lai kalpotu par piemēru citiem.
- Ikviens, kurš kavējas izrādīt centību sabiedrības labā, tiks sodīts saskaņā ar sabiedrības likumiem.
Katrs, kurš izvairās no maksimālas atdeves sabiedrībai, tiks sodīts. Sodam ir jābūt acīmredzamam gan pašam cilvēkam, gan sabiedrībai, lai labotos abi. Jāņem vērā tikai sabiedrības mērķis – maksimāla atdeve tuvākajam.
Galvenais nav cilvēka garīgais līmenis, bet pati tendence: jauniņais, kurš tiecas augšup, saņem stimulu un cieņu, bet attīstītāks cilvēks, taču slīdošs lejup, tiek nopelts. Tieši sabiedrības viedoklis, kas nicina negodprātīgu uzvedību, arī ir sods. Sabiedrība sodīs ar sāpi sirdī kā tēvs, kurš soda nolaidīgu bērnu cerībā uz to, ka tādā veidā spēs palīdzēt cilvēkam iziet no smaga stāvokļa un saņemt patiesu atalgojumu – atdeves īpašības izzināšanu.
Sabiedrībā, kas atrodas pēdējās paaudzes līmenī, cilvēka ieguldījums ir uzskatāms un skaidrs. Tie, kuri mīl tuvāko, kļūst īpaši jūtīgi pret citiem. Īpašību līdzības pakāpe starp cilvēkiem atklājas uzreiz, tāpat arī ļoti viegli var noteikt, vai cilvēks ir novirzījies no pareizā ceļa. Pēdējās paaudzes pārstāvji būs apvienoti ļoti augstā līmenī, kas nepieciešams, lai justu tuvākā vajadzības saņemt piepildījumu. Vadoties no savas garīgās izzināšanas, šie cilvēki spēs atšķirt daudzveidīgus stāvokļus, kuros atrodas sabiedrības locekļi.
Tuvākā vajadzības tiek sajustas tur, kur visi savienoti viens ar otru, – aiz materiālā robežām. Tur, virs realitātes līmeņa, kas dēvēts „šī pasaule”, visi cilvēki ir savienoti viens ar otru un ietverti vienā tīklā, bez jebkādas savstarpējas atšķirības. Tikko cilvēks paceļas virs materiālās pasaules, viņš nonāk vienotībā ar visiem pārējiem. Šādos apstākļos nav grūti redzēt, cik daudz spēku cilvēks iegulda, lai piedalītos procesā.
Kā jau tika minēts, goda zīmes tiks dotas, lai sabiedrības locekļiem demonstrētu piemēru, nevis lai apbalvotu izcēlušos. Turpretim sodam ir jābūt vērstam pret pašu cilvēku, jo tas paredzēts labošanai. Pat šodien mēs sodām cilvēku, lai izraisītu viņā sajūtu, kas pasargās viņu no atkārtotas kļūdas. Nākotnes sabiedrībā par negodprātīgu tiks uzskatīta darbība „saņemšanas dēļ”. Cilvēks izdarīja kaitējumu sev un sabiedrībai, taču to nesajuta, tādējādi pati kaitējuma sajūta arī būs sods.
Rodas jautājums: vai sabiedrībai ir tiesības iejaukties cilvēka garīgajās lietās un viņu sodīt? Sodot dēlu, tēvs rūpējas par viņa labumu: viņš vēlas dēlam norādīt uz kļūdu, pastiprināt viņā kļūdas sajūtu un saīsināt apmācības procesu. Ja bērns netiks sodīts tagad, realitāte sitīs viņu visu dzīvi, līdz viņš kļūs gudrāks un sapratīs savu kļūdaino rīcību neizdevīgumu.
Pēdējā paaudzē soda sankciju piemēro sabiedrība. Sabiedrības pārstāvis, kurš, protams, rīkojas aiz mīlestības un līdzcietības pret citu, vērsīsies pie negodprātīga cilvēka un ierosinās pret viņu sodu. Sabiedrībai negodprātīgajos cilvēkos ir jāiesakņo sajūta, ka sabiedrības reakcija izriet no tās locekļu savstarpējās apvienības. Ja sabiedrība prot pareizi sodīt, tā ātri atveseļojas.
Tāpat kā bioloģiskais ķermenis aktivizējas attiecībā pret slimo orgānu vai kaitnieku, un darbojas, lai to izveseļotu vai, gluži otrādi, izstumtu ārpus, tāpat arī pēdējās paaudzes sabiedrība acumirklī reaģēs uz katru negatīvo rīcību, ko izdarījis jebkurš no tās locekļiem. Tāda ir sabiedrības funkcionēšanas ideālā kārtība, kas bāzējas uz garīgo likumu. Vēlas viņš to vai nē, ar savu negatīvo rīcību cilvēks nodara kaitējumu visai sabiedrībai. Ja viņš neredz kaitējumu no izdarītās rīcības, sabiedrībai jāpalīdz viņam šo trūkumu saskatīt. Tad viņš pasteigsies sevi izlabot, jo ar savu slikto rīcību viņš nodarījis kaitējumu sabiedrībai, un tas nozīmē – arī sev.
Atalgojums, soda veidi, topošās paaudzes audzināšanas metodika un visas pārējās nākotnes sabiedrības sistēmas liecina par to, ka to ieviest var tikai kabalisti. Pēdējās paaudzes sabiedrība var bāzēties tikai uz tiem, kas dzīvo atbilstoši Augstākās pasaules likumiem un tiecas visu cilvēci, un sevi kopā ar to pietuvināt lielākai saplūsmei ar atdeves īpašību.
Šeit jāpasvītro, ka, lai izveidotu šādu sabiedrību, nebūs nepieciešamas jebkādas mākslīgas darbības, jo visu procesu vada Radītājs. No cilvēkiem netiek prasīta kādu lēmumu pieņemšana, nepieciešams tikai paātrināt attīstības procesu. Sistēma kopumā virzās uz to, lai sasniegtu galīgo labošanos un pakāpeniski sevi atklāj to sastādošajiem komponentiem. Tādējādi cilvēki piebiedrojas idejai, un viņiem atklājas jaunas iespējas.
13.3. Sabiedrības virzība uz priekšu
- Ikvienam jācenšas arvien vairāk celt pasaules dzīves līmeni, lai visi pasaules cilvēki baudītu savu dzīvi un saņemtu no tās arvien lielāku prieku.
Rodas jautājums: kāpēc jāpaaugstina dzīves līmenis? Vai tad cilvēki nespēs gūt apmierinājumu no tā, kas ir? Atbilde uz šo jautājumu ir negatīva. Cilvēcei jānonāk pie tāda stāvokļa, kad atdeve atklāsies kā pārpilnība, kas piepilda visu pasauli.
- Tas pats attiecas arī uz garīgo, taču garīgajā nozīmē ar to nav jānodarbojas katram cilvēkam, bet īpašiem cilvēkiem un saskaņā ar nepieciešamību.
Nākotnes sabiedrība norīkos īpašus cilvēkus, kuri sāks ieviest tās ideoloģiju. Šo nepieciešamību noteiks sabiedrības tapšana kopumā un it īpaši tās attīstītākie locekļi.
Pēdējās paaudzes pārstāvjiem nāksies nodarboties ar jautājumiem par audzināšanu, kas pamatojas uz jaunās sabiedrības vērtībām un noskaidrot, kā veicināt ikkatra un visu kopējo attīstību, kas virzīta uz mīlestību pret tuvāko, līdz tiks sasniegta galīga labošanās.
- Darbosies varas orgāns, kas līdzinās Augstākai tiesai un ikvienam, kurš vēlēsies ieguldīt savu artavu garīgajā dzīvē, būs jasaņem šīs tiesas atļauja.
Saskaņā ar īpašu lēmumu izredzētie cilvēki varēs veltīt savu laiku to sistēmu izstrādāšanai, kas ļaus sabiedrībai paātrinātā tempā sasniegt garīgo uzplaukumu. Šeit arī ietverta vārdu nozīme: „ieguldīt sava darba artavu garīgajā dzīvē”. Protams, tas nenozīmē, ka citi sabiedrības locekļi nenodarbojas ar garīgumu. Galvenais – ikviena sabiedrības locekļa tieši iekšējais, personīgais garīgais darbs.
Šeit ir jāpaskaidro, ka pārpilnība vai trūkums, kas atklājas matērijas pasaulē, nav cilvēka fizisko pūliņu sekas. Pārpilnība atnāk tikai kā īpašību līdzības rezultāts ar garīgo pasauli. No tā izriet, ka pie pārpilnības novedīs nevis kopīgais saspringtais darbs diennakts lielākās daļas garumā, bet cilvēka iekšējās garīgās pūles. Ja cilvēki pārstās būt par nepārvaramu šķērsli Augstākās gaismas ceļā, tā ar lielāku intensitāti spēs iedarboties uz matēriju. Tad matērija pacelsies uz pakāpi, kas atrodas augstāk un pastāvēs jau citā formā. Labākas pārmaiņas notiks visos dabas esamības līmeņos: nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā, veselības jomā un cilvēku savstarpējās attiecībās.
13.4. Pēdējās paaudzes veidošana
Nevajag labot pasauli reliģijas jautājumos, iekams pasaulei tiks nodrošināta labošanās ekonomikas jomā.
Pasaules labošanās ar reliģijas palīdzību nozīmē, ka atdeves tuvākajam ideja valda visā pasaulē. Šīs idejas īstenošana kļūs iespējama tikai tādā gadījumā, ja katram cilvēkam tiks nodrošinātas vitālās vajadzības un pasaulē vairs nebūs neviena trūkumcietēja. Nepieciešams, lai dabas universālais likums – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” – patiešām realizētos, tādējādi laikus jāpārliecinās, ka tas ir īstenojams no ekonomikas viedokļa. Ja šo likumu nav iespējams ievērot, tad nav jēgas velti šķiest vārdus.
Bāls Sulams pasvītro saikni starp garīgajiem un materiālajiem likumiem. Pieņemts domāt, ka garīgajam nav nepieciešams materiālais, tomēr patiesībā viss ir pilnīgi citādi: garīgais likums tiek dēvēts par „garīgo” pēc savas būtības, turklāt tā realizācijai maksimāli jāiekļūst matērijas pasaulē.
Faktiski arī šodien cilvēce ir spējīga nodrošināt visus cilvēkus ar visu nepieciešamo, tādēļ ir tikai jāpieņem nosacījums – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Ja cilvēcei draudētu pasaules bojāeja un vienīgais veids, kas ļautu to novērst, būtu principa – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” – realizācija, tad sabiedrības labumi tiktu dalīti starp visiem bez atlikuma.
13.5. Līdzdalība sabiedrības dzīvē
Ikviens, kurš nonāks altruistiskā komunisma ietvaros, atsevišķa personība vai sabiedrība kopumā, būs spiests zvērēt uzticību, apsolot izpildīt visu, jo tā pavēlējis Radītājs.
Vai arī jebkurā gadījumā uzņemas pienākumu nodot saviem dēliem, ka tā ir pavēlējis Radītājs. Tas, kurš apgalvo, ka viņam ir pietiekami ar šo ideju, ir jāpārbauda. Ja izrādīsies, ka viņš runā patiesību, tad viņu var pieņemt. Jebkurā gadījumā viņš apsolīs, ka neiesaistīs dēlus savas neticības ceļā, bet nodos viņus audzināšanai valstij.
Taču, ja viņš nevēlas ne vienu, ne otru, tad viņš vispār nav jāpieņem, pretējā gadījumā viņš nelabvēlīgi ietekmēs savus biedrus un labuma vietā radīs kaitējumu.
Nākotnes sabiedrībā likums – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” – var realizēties dažos veidos. Pirmā iespēja – pamatojoties uz garīgo izzināšanu: cilvēks atklāj realitātes universālo likumu un darbojas saskaņā ar šo likumu. Otra iespēja – pamatojoties uz ticību: cilvēks atsakās no sava viedokļa attiecībā pret augstākstāvošajiem un, iedomājoties, ka tāda ir īstenība, šo likumu realizē. Tāda cilvēka tikumība nav mazāka, salīdzinot ar pirmo.
Vēl viena iespēja: cilvēks lūdz iekļaut viņu nākotnes sabiedrības rindās, sakot, ka augstu vērtē tieši atdeves likuma ideju. Tādā gadījumā viņu var uzņemt sabiedrībā uz pārbaudes laiku. Ja viņš izmantos savu izvēles brīvību un piekritīs sabiedrībai, tad sabiedrības viedoklis dominēs pār viņu un palīdzēs viņam laboties. Taču, ja jaunatnācējam neizdosies pakļauties sabiedrības viedoklim, tad viņš nemainīsies. Par šo pārbaudes kritēriju arī klāsta Bāls Sulams. Cilvēka pārbaude ir nepieciešama lieta, ņemot vērā, ja sabiedrībā atrodas „sabojāta” daļa, tad no tā zaudē visa sabiedrība.
Jaunās paaudzes audzināšana galvenokārt ir svarīga, lai veidotu sabiedrības tēlu. Tāpēc tiem, kas vēlas tai piebiedroties, pirms iestāšanās sabiedrības rindās, būs nepieciešams uzņemties saistības par to, ka nodos savu dēlu audzināšanu sabiedrības rokās un demonstrēs viņiem pareizas uzvedības piemēru. Pieaudzis cilvēks spēj demonstrēt bērnam stāvokli, kas atšķiras no tā, kurā bērns atrodas un, pateicoties tam, panākt no viņa nopietnu attieksmi.
Kā jau tika minēts, cilvēcei piemīt piramīdas veidols, šī piramīda sastāv no daudzveidīgām kārtām. Virsotnē atrodas tie, kas apzinājušies ideju, rūpējas par to un to realizē. Citi neizzina ideju, taču to saprot un atbalsta. Tāpat ir arī tādi, kas nesaprot ideju, taču to atbalsta, jo tāds ir sabiedrības viedoklis, vai arī tāpēc, ka dzīve pierāda, ka tas ir to vērts, tas ir, pamatojoties uz materiāliem apsvērumiem.
Tādējādi nav nepieciešams gaidīt visas cilvēces piekrišanu, lai uzsāktu pēdējās paaudzes izveidi. Pastāvīgi būs cilvēki, kas nesaprot notiekošo un paklausīgi seko līderiem. Nekas vairāk arī nav nepieciešams. Ievērojama pasaules iedzīvotāju daļa atrodas piramīdas pakājē, un no tās netiek prasīta īpaša sapratne un uzupurēšanās. Tādiem cilvēkiem trūkst tam nepieciešamās spējas, tāpēc pietiekami ar viņu principiālu piekrišanu. Tāpēc Bāls Sulams izklāsta, ka viena cilvēces daļa pildīs šo likumu saskaņā ar zināšanām, daļa – saskaņā ar ticību, bet daļa – saskaņā ar sabiedrības ietekmi.
13.6. Izstāšanās no sabiedrības
Indivīda brīvība ir jāievēro visu to laiku, kamēr viņš nekaitē sabiedrībai.
Izņēmums attiecas tikai uz indivīdu, kurš vēlas izstāties no sabiedrības un pāriet uz citu. Nekādā gadījumā nevajag viņam likt sķēršļus, pat ja šāds solis nodara sabiedrībai kaitējumu. Taču tam nav jākalpo par iemeslu sabiedrības izjukšanai kopumā.
„Pēdējās paaudzes darbos” aprakstīta nevis galīgā labošanās, bet tas posms, kurā cilvēce pievienosies izlabotai sabiedrībai un sāks laboties. Neliela cilvēku saujiņa sapratīs ceļu, izveidos pēdējās paaudzes sabiedrību un aicinās visus, kas vēlas viņiem piebiedroties saskaņā ar šīs sabiedrības garīgajiem principiem. Ja jaunatnācēji mainīs savu izvēli, viņi netiks turēti sabiedrības ietvaros, lai kāds būtu iemesls.
Garīgais likums aizliedz kādu turēt sabiedrībā ar varu. No garīguma viedokļa, tieši cilvēka vēlme, nevis viņa fiziskā atrašanās vieta, nosaka, kur viņš atrodas. Tāpēc, tikko cilvēks vēlēsies izstāties no sabiedrības, no tā brīža viņš vairs neatrodas tās rindās.
Iespējams, kāds uzskata, ja runa iet par pēdējās paaudzes sabiedrību, tad cilvēks varēs to atstāt pat nenoregulējis materiālās lietas. Šajā saistībā Bāls Sulams īpaši pasvītro: „Taču tas nedrīkst izjaukt sabiedrības darbību kopumā”. Cilvēkam ir jānogaida, līdz sabiedrība sameklēs pagaidu aizvietotāju uz viņa „materiālo” amatu, un viņam jānoregulē visi savi parādi.
13.7. Tautu piebiedrošanās
Sākumā jāizveido maza organizācija, kuras lielākā daļa sastāvēs no altruistiem, kas atbilst augstāk izklāstītajām prasībām. Viņi centīgi strādās, gluži kā saskaņā ar darbuzņēmuma līgumu – desmit līdz divpadsmit stundas dienā un vairāk, un ikviens no viņiem strādās atbilstoši savām spējām, bet saņems atbilstoši vajadzībām. Šajā organizācijā darbosies visas valsts pārvaldes institūcijas. Pat ja tās ietvaros iekļausies visa pasaule, un pilnīgi izzudīs rupja spēka vara – neradīsies vajadzība ko mainīt ne darbā, ne pārvaldē. Šī organizācija kalpos kā sava veida pasaules centrālais punkts, ko ieskauj tautas un valstis no visām zemes malām. Visiem, kas iekļausies komunisma ietvaros, būs vienota ar centru programma un vadība, un viņi patiešām būs kā viena tauta attiecībā uz peļņu, zaudējumiem un rezultātu.
Cilvēks lūdz iekļaut viņu nākotnes sabiedrības rindās, sakot, ka augstu vērtē atdeves likuma ideju. Tādā gadījumā viņu var pieņemt sabiedrībā uz pārbaudes laiku. Ja viņš izmantos savu izvēles brīvību un piekritīs sabiedrībai, tad sabiedrības viedoklis pār viņu dominēs un palīdzēs laboties. Taču, ja jaunatnācējam neizdosies pakļaut sevi sabiedrības viedoklim, tad viņš nemainīsies. Par šādu pārbaudes kritēriju arī klāsta Bāls Sulams. Cilvēka pārbaude ir ļoti nepieciešama lieta, ņemot vērā, ja sabiedrībā atrodas „sabojāta” daļa, tad no tā zaudē visa sabiedrība.
Padomju Savienība tiecās pievienot sev citas valstis, lai pierādītu komunisma idejas priekšrocību. Turpretī šeit tiek aprakstīta cita veida tieksme. Vēlmes baudīt pieaugums novedīs pie pakāpeniska jaunu cilvēku pieplūduma pēdējās paaudzes ietvaros. Viņi vēlēsies ievērot vispārējo dabas likumu, no kura pildīšanas nav iespējams izvairīties. Šis likums nepārstās uz mums iedarboties. Arvien lielāks cilvēku skaits sāks par to interesēties un sapratīs, ka atdeves likums ir mūžīgs, visaptverošs.
Pamatojoties uz atdeves likumu, visas dvēseles eksistē Ādama kopīgajā dvēselē. Kad dvēselē apslēptā vēlme baudīt izpletās plašumā, atšķirība starp dvēseļu attieksmi vienai pret otru un Radītāja īpašību kļuva vairāk manāma. Lai gan šī atšķirība izpaužas papildu ciešanās, taču tieši šī atšķirība liek cilvēkiem virzīties uz priekšu, lai sasniegtu radījuma mērķi. Aiz bezizejas visi cilvēki pakāpeniski sāks pievienoties pēdējās paaudzes sabiedrībai, līdz izzudīs rupja spēka vara.
No pirmā skatiena fantastiskais scenārijs, saskaņā ar kuru cilvēki un valstis dos priekšroku principam – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, tiks realizēts. Viss ir atkarīgs no ciešanu pakāpes, ko cilvēkam sagādā egoisms un no tā, cik acīmredzams kļūst risinājums. Vēlmes baudīt īpašība ir spēja pieņemt jebkuru formu, lai tikai sev nodrošinātu piepildījumu. Tā rezultātā ikviens cilvēks, katra valsts un katra tauta pakļausies atdeves likumam.
Neliela kabalistu grupa, kas pratīs savos ietvaros realizēt atdeves likumu, kļūs centrs un kalpos kā piemērs, kā arī uzņemsies vadību, lai ieviestu dzīvē principu – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Šai grupai nebūs vajadzīgs rupjš spēks, lai paskaidrotu visai pasaulei to likumu, kura varā nodota cilvēce. Daudzveidīgu skaidrojošu pasākumu gaitā šai grupai visu cilvēci nāksies novest pie sapratnes, ka mēs eksistējam likuma „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” laukā un ka atkarībā no mūsu īpašību līdzības pakāpes šim likumam, mūsu dzīve kļūs arvien labāka vai sliktāka.
13.8. Audzināšana, kas balstīta uz piemēru
Altruistiskā likuma realizācija atbilstoši sabiedrības labošanās līmenim ir pamats visu citu likumu pieņemšanai. Atsevišķi likumi, kas skar daudzveidīgus dzīves aspektus, piemēram, bērnu audzināšanu, padzīvojušu cilvēku kopšanu vai rūpes par ģimeni, bāzēsies uz principu – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Pēdējās paaudzes vadība sastāvēs no cilvēkiem, kas atrodas Augstākās pasaules izzināšanā un kuri saprot, kā darbojas atdeves likums visos līmeņos un visās izpausmēs.
Jebkuram cilvēkam, kas atrodas Augstākās realitātes izzināšanā, nav nepieciešama audzināšana vai valsts vara. Ja mums būtu atklājies atdeves likums, mēs to pildītu bez jebkādām grūtībām, tāpat kā pildām mūsu pasaules fiziskos likumus. Taču, lai mēs nelīdzinātos robotiem un lai mums būtu iespēja rīkoties uz brīvas izvēles pamata, patiesā aina no mums ir apslēpta. Tāpēc pēdējās paaudzes vadībai jānodrošina cilvēkam piemērs, lai viņš izvēlētos savas dabas mainīšanas ceļu saskaņā ar Augstāko dabu.
Kāds to var nosaukt par attieksmi no varas pozīcijas, taču runa iet par varu ar piemēra palīdzību. Pēdējās paaudzes sabiedrībai piebiedrosies cilvēki, kas vēlas pievienoties kabalistiem, lai pārņemtu viņu principus. Ar piemēra palīdzību dalībnieki spēs izpildīt atdeves likumu un saplūst ar Radītāju. Tādējādi pēdējās paaudzes vadības funkcija ir kalpot par atdeves etalonu visai sabiedrībai.
***
Pēdējās paaudzes sabiedrības radīšana ir sašķeltās Ādama Rišona dvēseles labošana. Tas atgādina rotaļu konstruktoru, kad visas daļas tiek saliktas kopā. Radītājs vēlas, lai cilvēce patstāvīgi meklētu savu pareizo formu un prasītu Viņam spēkus tās izveidošanai. Tāpēc jaunatnācēja pievienošanās nākotnes sabiedrībai nav mazsvarīgs jautājums. Cilvēks pats nespēj noteikt, kādi būs viņa piebiedrošanās posmi, to noteiks sabiedrības vadība. Tai jārada piemēroti apstākļi ikvienam cilvēkam atbilstoši viņa saknei Ādama Rišona dvēselē.
13.9. Mīlestības tiesa
Organizācijas biedriem stingri aizliegts vērsties pēc pakalpojumiem jebkādā no tiesas institūcijām un tai līdzīgām instancēm, kuras attiecas uz jebkurām struktūrām, kādas pastāv spēka pārvaldē. Visas pretrunas tiks savstarpēji atrisinātas, tas ir, starp ieinteresētajām pusēm. Sabiedrības viedoklis, kas nopeļ egoismu, nosodīs to pusi, kura izmanto cita indivīda taisnīgumu savam labumam.
Pēdējās paaudzes apstākļos garīgais likums kļūst par cilvēka iekšējās esamības likumu. Sabiedrības locekļi vēlēsies savu materiālo dzīvi novest pie atbilsmes ar garīgo izzināšanu un pieņems atbilstošus likumus, tādējādi šai saistībā viņi nedrīkst izmantot svešus jurisprudences, audzināšanas un citus likumus, kas noteikti ārējā pasaules sabiedrībā, kura neseko mīlestības pret tuvāko principam.
Cilvēki mūsu pasaulē ieviesuši sadzīves likumus, lai viens ar otru spētu sadzīvot egoisma ierobežojuma ietvaros. Viņi to veica ar mērķi nodibināt zināmu kārtību tajā realitātē, kur cilvēks cilvēkam vilks. No otras puses, pēdējās paaudzes sabiedrībā likumi ir radīti, pamatojoties uz mīlestības pret tuvāko kritēriju, tādējādi nav jājauc viens ar otru.
Katrs sabiedrības loceklis tiecas sasniegt mīlestību pret tuvāko. Tāda sabiedrība izjūt vajadzību nevis pēc taisnīgas tiesas, pat ja tas būs augstākais taisnīgums, bet vajadzību izlabot savu personīgo dabu, līdz starp cilvēkiem iestāsies patiesa mīlestība. Sabiedriskās attiecības var salīdzināt ar ģimenes attiecībām: lai gan visiem ģimenes locekļiem ir labi zināmi vienam otra trūkumi, viņu savstarpējo attiecību raksturu diktē princips: „Mīlestība pārklās visus pārkāpumus”59.
Ja vienam no sabiedrības locekļiem radīsies vēlme izmantot svešus likumus, sabiedrībai šis trūkums ir jāizlabo. Pretējā gadījumā tādam cilvēkam nebūs tajā vietas, jo vēlme izmantot svešus likumus liecina par garīgā līmeņa zaudēšanu. Sabiedrībai ir jāatbalsta cilvēks, kurš kļūdījies, lai viņš varētu atgriezties garīgajā līmenī. Tādējādi, tā vietā, lai prasītu no tuvākā saskaņā ar spēka likumu, cilvēks varēs pieprasīt, lai savstarpējās attiecības tiktu veidotas, pamatojoties uz mīlestības likumu.
Protams, ja viens no pēdējās paaudzes sabiedrības locekļiem tiek izsaukts uz tiesu vai iztiesāšanu ārējās instancēs, viņam jāuzvedas kā ierindas pilsonim atbilstoši ārējās sabiedrības likumiem.
13.10. Garīgajā nav piespiešanas
Par altruistiskā komunisma rezultātu kļūs spēka pārvaldes pilnīga izzušana un „katrs darīs visu, ko uzskata par pareizu”60. Par to nav jābrīnās un jāšaubās. Tāpat arī cilvēki neticēja, ka bērnus ir iespējams audzināt ar izskaidrojumiem un deva priekšroku pērienam. Taču mūsdienās pasaules lielākā daļa uzskata par nepieciešamu samazināt spēka metodes, kas tiek pielietotas attieksmē pret bērniem. Šeit iet runa par bērniem, kuriem trūkst pacietība un saprāta spēks. Tāpēc prātīgu un pacietīgu cilvēku grupai, kas audzināta altruisma garā, nebūs nepieciešama spēka pārvalde.
Pēdējās paaudzes sabiedrība savu kopīgo sadzīvi veido uz garīgo likumu pamata, un tās locekļi saprot, ka visai realitātei liek darboties vēlme. Jebkura darbība, kas neizriet no cilvēka iekšējās vēlmes, ir darbība piespiedu kārtā un tādējādi sacīts: „Garīgajā nav vardarbības”. Garīgajā darbība bez vēlmes ir negatīvs akts, kam nav pozitīvas nozīmes.
Ārēji tikla uzvedība, kuru nosaka audzināšana, ne mazākā pakāpē nav saistīta ar iekšējo labošanos, vēlmes labošanu. Tas, kurš pieradināts labi uzvesties un, pateicoties tam, izpelnījies sabiedrības cieņu, uzskata sevi par godprātīgu cilvēku. Šis aspekts viņam liedz iespēju apzināties nepieciešamību līdzsvarot iekšējo egoistisko vēlmi ar savu ārējo uzvedību, tas ir, apzināties ļaunumu, kas iesakņojies viņa egoistiskajā dabā.
Piespiedu kārtas aspekts saistīts ne vien ar pieklājīgu uzvedību, bet arī ar visām situācijām, kad cilvēks iekšēji nepiekrīt rīcībai. Savas garīgās attīstības procesā cilvēks atklāj, cik lielā mērā viņš nespēj darīt labu. Viņš apzinās, ka viņa darbības ir sliktas un par to sevi ienīst, taču nespēj rīkoties citādi. Rezultātā viņš sāk saprast, ka visa ar viņu notiekošā cēlonis ir Radītājs un ka viņa sirds ir Radītāja varā. Cilvēkam jāapzinās viss savs ļaunums un jāsaprot, ka viņa labošanās ir atkarīga no Augstākā spēka. Tikai pēc tam viņš varēs vērsties pie Augstākā spēka ar lūgumu laboties.
***
Ņemot vērā nepieciešamību iemācīt cilvēcei iziet ļaunuma apzināšanās stadijas, Bāls Sulams izklāsta, ka spēka pārvaldes atcelšanai ir jāīstenojas pakāpeniski. Pāreja uz altruistisko sabiedrību jāsaskaņo ar to, cik lielā mērā egoistiskās sabiedrības locekļi, proti, visa pasaule, saprot savas atrašanās faktu egoisma, sava ļaunuma varā. Pateicoties vēlmei izlabot šo ļaunumu, arvien jauni cilvēki piebiedrosies kabalistu sabiedrībai.
Audzināšanai jāfokusējas tikai uz skaidrošanu, kuras mērķis – virzīt cilvēku uz lielāku ļaunuma apzināšanās uztveri. Labošanās būtība ir pāreja no egoistiskās dabas uz atdeves dabu. Audzināšanai jāvirza cilvēks uz pareizu sabiedrības izmantošanu, kas modinās viņā lielāku uzmanību pret savu ļaunumu. No cilvēka var prasīt nevis godprātīgu uzvedību, bet apzināšanos par to, kā viņš uzvedas, tas ir, uzmanību un lielāku atsaucību.
Sabiedrībai, kas atrodas labošanās procesā, ar pacietību jāizturas pret katra indivīda stāvokļiem, jo pāreja no egoisma uz atdevi saistīta ar grūtiem, radikāliem un nepatīkamiem stāvokļiem. Jāatceras, ka „jo saldāks auglis ir beigās, jo rūgtāks un nepievilcīgāks tas ir iepriekšējos savas attīstības stāvokļos”61. Tāda ir attīstības daba, un mums jāpieņem tā ar sapratni. Pareiza attieksme pret cilvēku atbilst viņa vēlmei laboties. Ja viņš ir ieinteresēts laboties, tad sliktie starpstāvokļi, kuri viņam atklāsies, sabiedrībai jauzskata par nepieciešamiem.
Un patiešām, cilvēkam nav nekā pazemojošāka un apkaunojošāka, kā būt pakļautam atklāta spēka pārvaldei.
Viņiem nebūs nepieciešamas pat tiesas. Taču, ja notiks kas ārkārtīgs, kad kaimiņi nepratīs ietekmēt cilvēku, kurš ir izņēmums, tad viņam būs nepieciešami audzinātāji speciālisti, kuri mācīs viņu ar argumentiem un izskaidrojumiem par sabiedrības labumiem, līdz viņš varēs atgriezties ierindā.
Turpretim, ja atklāsies kāds stūrgalvis, kuram tas viss nelīdzēs, tad sabiedrība no viņa novērsīsies kā no izstumtā, līdz viņš būs spiests no jauna pievienoties sabiedrības likumiem.
No minētā izriet, ka pēc tam, kad tiks dibināta vienota sabiedrība, kas sastāv no altruistiskiem komunistiem un lielākā sabiedrības daļa patiešām pieņems attiecībā pret sevi šos likumus, tajā pašā brīdī viņi pieņems lēmumu nevest vienam otru uz jebkādām tiesām vai pie varas pārstāvjiem, vai uz citām spēka struktūrām. Viss tiks atrisināts ar iejūtīgu izskaidrošanu, kā jau tika minēts.
Un tāpēc nevienu neuzņems sabiedrībā, iekams tiks pārbaudīts, vai viņš nav pārāk rupjš cilvēks un vai ir spējīgs pieņemt audzināšanu altruisma garā.
Pēdējās paaudzes rindās tiks uzņemti tikai tie, kas ieinteresēti laboties, tāpēc vispirms ir jāpārbauda viņu gatavības un apņēmības pakāpe. Kad cilvēks, kurš piebiedrojies, strādā, lai veicinātu savu labošanos, sabiedrībai viņam ir jāpalīdz un jāizrāda pacietība pret stāvokļiem, kurus viņš izjūt, jo labošanās ceļš ir ilgs.
Arī jaunās paaudzes audzināšana pamatosies uz līdzīgiem principiem. Lai gan par sabiedrības dibinātājiem kļūs kabalisti, kuri atrodas izzināšanā, tomēr viņu bērni nedzims ar izlabotām īpašībām. „Cilvēka sirds tieksmes ir nekrietnas viņa jaunības dēļ…”62 Audzināšana netiks veikta piespiedu kārtā, gluži otrādi, tā tiks virzīta uz pareizu savstarpēju mijiedarbību sabiedrībā, kā arī tiks vērsta uzmanība uz to, lai paaugstinātu jaunās paaudzes uztveri pret ļaunuma apzināšanos, kas slēpjas egoismā.
Princips, saskaņā ar kuru tiek īstenots viss izaugsmes process materiālajā, tāpat arī garīgajā pasaulē, ir spēles princips. Savās rotaļās bērnam ikreiz jātiek galā ar jaunu sarežģītības līmeni. Šī pretestība viņu attīsta un virza uz jaunām attīstības pakāpēm. Audzinātāju loma ir nodrošināt topošās paaudzes pārstāvjiem nākamās pakāpes piemēru, uz kuru tiem posmsecīgi ir jātiecas. Garīgās attīstības procesā cilvēks ārēji „sev pielaiko” nākamās pakāpes likumus un cenšas tos izpildīt. Tā ir tikai ārējā imitācija, un tāpēc tā tiek uzskatīta par „spēli”, taču pūles, kas vērstas uz pielīdzināšanos nākamai pakāpei un vēlme patiešām tur atrasties, noved pie tā, ka Augstākā gaisma veic cilvēkā iekšējas pārmaiņas un paceļ viņu uz turieni.
Spēles princips darbojas ne tikai cilvēciskajā līmenī, bet arī augu un dzīvnieciskajā līmenī. Vēlme pāriet uz nākamo pakāpi izriet no nespējas atrasties esošajā. Attīstība ļaunuma apzināšanās ceļā īstenojas saskaņā ar dialektikas likumu: ikviens indivīds noteikta laika gaitā atrodas vienā vai otrā stāvoklī, līdz sāk to ienīst. Naids nozīmē atdalīšanos no esošā stāvokļa, un šis naids sekmē pāreju uz nākamo stāvokli.
Nākamās pakāpes piemērs nav uzspiests: ja cilvēks pastāvīgi atrastos līdzsvarā ar sabiedrību, viņam nebūtu nekādas iespējas attīstīties. Vēlme attīstīties un augt ir dabiska attiecībā uz bērniem, bet cilvēkā, kurš pievienojas pēdējās paaudzes sabiedrībai, tā ir ļaunuma apzināšanās rezultāts esošajā stāvoklī. Tāpēc cilvēkam ir jābūt ieinteresētam, lai sabiedrība viņam demonstrētu sava Augstākā stāvokļa vērtību un priekšrocības.
Tādējādi ikreiz, vēršoties pie cilvēka, kurš ir attīstības procesā, jaunatnācējs vai topošās paaudzes pārstāvis, stingri jāievēro divi principi: „garīgajā nav piespiešanas” un mīlestība pret tuvāko.
13.11. Svešķermeņa absorbcija
Pēdējās paaudzes sabiedrība netiek vērtēta pēc spējas pildīt atdeves likumus nelielas izlabotas cilvēku daļas vidū. Tāpēc ir jautājums, vai šī sabiedrība ir spējīga kalpot par jaunatnācēju un topošās paaudzes pārstāvju labošanas līdzekli. Runa iet nevis par atsevišķu cilvēku grupu, kas atrodas izzināšanā un kas veido sev izolētu pasauli. Šīs sabiedrības novitāte izpaudīsies tās locekļu spējā pieņemt lēmumus par to, kuru pievienot, bet kuru noraidīt. Viņi būs spējīgi atpazīt tos, kuri jau gatavi pievienoties un tos, kuri var vājināt sabiedrību.
Saskaņā ar savu dabu vesels organisms atgrūž mēģinājumus tajā iedzīvināt svešķermeni. Ja nepieciešams veikt orgānu pārstādīšanas operāciju, mūsdienu medicīnai jāapspiež organisma aizsargspēki. Tāpat arī sabiedrībā: absorbcijas process tajā ir sarežģīta procedūra, un no nākotnes sabiedrības būs nepieciešama ievērojama piepūle, lai uzņemtu savās rindās svešinieku. Šai sabiedrībai būs ar viņu jātiek galā, viņš „jāasimilē”. Ikviens neizlabotais jaunatnācējs līdzinās svešķermenim cilvēka organismā, jo viņš ienes sabiedrībā savu „indi”. Pat ja viņš ļoti vēlas izlaboties, viņš joprojām ir egoists.
Ņemot vērā, ka jaunatnācējs ir ieinteresēts pielīdzināties tam, kurš stāv augstāk par viņu, viņam jāmazina sevi attieksmē pret sabiedrību līdz maza bērna līmenim. Ja kāds no jaunatnācējiem nepratīs uztvert sabiedrību kā piemēru, pieliekt galvu tās priekšā un saņemt no tās spēkus un iedvesmu, tad viņš ir jāizraida. Pretējā gadījumā viņš sabojās sabiedrību. Sabojāts cilvēks „saindē” sabiedrību, pat ja tā ir stiprāka par viņu un tad apkārtējie gribot negribot saņem no viņa negatīvu iespaidu. Vides iedarbības lielo spēku uz cilvēku Bāls Sulams ilustrē rakstā „Gribas brīvība”, kurā stāsta par diženo kabalistu Josifu ben Kisma, kurš atteicās pārcelties uz pilsētu, kurā nedzīvoja viedie, aiz bažām, ka tas varētu nodarīt viņam kaitējumu.
13.12. Pašatteikšanās un izvēle
Šajā saistībā rodas jautājums: ja no jauniņā tiek prasīta pašatteikšanās, vai tas neatņem viņam izvēles brīvību? Saskaņā ar kabalu gribas brīvības realizācija vispār nav „brīva” darbība, bet smags un saspringts darbs, kas noris pretēji dabiskai vēlmei.
Esam raduši domāt, ka mums ir izvēles brīvība. Paziņojumi par to, ka cilvēks spēj izvēlēties savu nākotni, mūsdienās kļuvuši populāri. Kabala skaidro, ka līdz brīdim, kamēr cilvēks atrodas egoisma varā, viņa rīcības nav brīvas. Mūsu attīstību diktē daba: mēs pūlamies izvairīties no ļaunuma un tiecamies pēc labestības, taču neesam spējīgi kontrolēt to, ko mums definē šie jēdzieni. Līdzīgi lēmumi pauž nevis brīvu, bet dabisku izvēli. Faktiski tā vispār nav izvēle, bet automātiskas darbības, ko mums uzspiež mūsu egoistiskā daba.
Izvēlēties nozīmē uzskatīt par labāku to, kas ir nedabisks. Cilvēks var atbrīvoties no egoisma jūga, ja tikai piešķirs svarīgumu atdeves vērtībām, lai gan viņa daba tās nevēlas. Šādas attīstības izvēle būs brīva, jo tā nav atkarīga no cilvēka dabas un egoisma. Tādēļ cilvēkam ir jāizvēlas garīga sabiedrība, kas kalpos viņam kā piemērs un līdzeklis sava nākamā stāvokļa izveidē. Tieši sabiedrības ietekme, nevis paša egoistiskā daba, liks cilvēkam pāriet uz nākamo stāvokli. Lēmums par iziešanu no egoistiskās dabas pakļautības, lai pārietu altruistiskās sabiedrības varā, – lūk, tā ir izvēles brīvība.
Brīvas izvēles jēga ir spēja virzīties uz priekšu no esošā stāvokļa uz nākamo ar sabiedrības palīdzību, nevis dabiskā ceļā. Protams, šis darbs tiek īstenots, izraisot nepārtrauktu spiedienu uz vēlmi baudīt un iekšējās cīņas apstākļos. Izvēle izpaužas tad, kad priekšroka nākamajam stāvoklim tiek dota ar prātu, nevis vēlmi. Tādējādi cilvēks pareizi realizē savu iekšējo impulsu – „punkta sirdī” atmodu.
Patiesībā, kamēr cilvēks atrodas savas egoistiskās dabas varā, viņš nespēj atklāt savu punktu. Atkarība no egoistiskās dabas, kas līdzinās „grēciniekam”, vai no altruistiskās dabas, kas līdzinās „enģelim”, nav brīvība. Cilvēkam dotā brīvība ir iespēja atrasties starp diviem dabas veidiem un pašam noteikt, kam viņš dod priekšroku. Starp šīm divām līnijām cilvēkam jāizveido sava līnija – vidējā. To veikdams, viņš top par cilvēku.
13.13. Revolūcijas vadoņi
Ja tu atrastos uz salas, kuru apdzīvo mežoņi un kurus var saukt pie kārtības nevis ar likuma, bet tikai ar reliģijas palīdzību, – vai tādā gadījumā tu šaubītos, lai neatstātu viņus savstarpējas iznīcināšanas varā? Tāpat arī no altruisma viedokļa: visi ir mežoņi un nav neviena veida, kas ļautu izdarīt tā, lai viņi pieņemtu altruismu, ja netiktu izmantots reliģijas ceļš. Vai tad kāds nodomās atstāt viņus savā ziņā, līdz viņi iznīcinās viens otru ar atomieročiem?
Pasaules stāvoklis ir kritisks. Iespēja, ka ļoti neliela cilvēku daļa pratīs veikt garīgo revolūciju un sniegt pasaulei jaunu pieeju, šķiet nereāla. Taču, neskatoties uz to, tas tiks izdarīts. Nav nepieciešams veikt liela mēroga pārmaiņas masu nedzīvajā stāvoklī, lai šis process aizsāktos. Garīgais spēks ir nelielai cilvēku grupai, un tieši šī grupa visiem noteiks procesa virzienu un tempu.
Kā jau tika minēts, Renesanses laikmets ir labs piemērs tam, ka kvalitatīvs mazākums var izkustināt no vietas masas nedzīvajā līmenī. Vēstures gaitā visu notikušo revolūciju, tautu kustību un lielu satricinājumu priekšgalā atradās viens cilvēks vai maza cilvēku grupa. Nav brīnums, ka viņi spēja izraisīt ietekmi uz ievērojamām tautas masām: jo pasaulē darbojas garīgais spēks, un tieši šis spēks virza cilvēkus tam vajadzīgā virzienā.
Bāls Sulams skaidro, ka „no altruisma viedokļa visi ir mežoņi un nav neviena veida, kas ļautu izdarīt tā, lai viņi pieņemtu altruismu, ja netiek izmantots reliģijas ceļš”. Cilvēciskā attīstība, kas izriet no tā, ka palielinās vēlme baudīt, noved pie divām savstarpēji saistītām parādībām: pirmkārt, pieaug egoisms, kas izpaužas kā gatavības trūkums dzirdēt par atdevi un, otrkārt, tiek apzināts ļaunums, kas slēpjas egoismā un briesmās, ko izraisa egoisms. Bez tam, kā jau iepriekš tika vispusīgi izskaidrots, „reliģijas ceļā” nozīmē labošanās ceļā, kabalas metodikas ceļā. Vienīgā reliģija – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, atdeves reliģija. Pēdējās paaudzes sabiedrības uzdevums būs izskaidrot pasaulei pienākumu, kas nosaka atdeves īpašības sasniegšanu un saplūsmi ar Augstāko spēku.
Egoisma pieauguma rezultātā, jautājums: „Kāda ir dzīves jēga?”, satrauc cilvēku arvien vairāk. Viņš vairs nespēj samierināties ar psiholoģiska veida izskaidrojumiem, kas līdz šim zināmā mērā viņam palīdzēja uzlabot savu dzīvi. Reliģijas, kuras cilvēce sev ir izdomājusi, lai atvilktu elpu no esamības problēmām, nesniedz cilvēkam to atbildi, kas izriet no eksistences būtības skaidras izpratnes. Reliģijas ir tikai psiholoģiska rakstura viltīgs paņēmiens ar mērķi notušēt visas dzīves jautājumu. To pamatā ir pilnīga neizpratne par to, kāda ir dzīves jēga, tās cēlonis un mērķis.
Nav iespējams iedomāties, ka cilvēks pats nepratīs atklāt savas eksistences avotu, savas atrašanās cēloni pasaulē, procesu, ko viņš pārvar un mērķi, kas viņam ir jāsasniedz. Vai patiešām cilvēks nav spējīgs patstāvīgi rast atbildes uz dabiskiem jautājumiem, tādiem kā: „Kas ar mani notiek?”, „Kurp es eju?” u.tml. Kāpēc viņam ir jātic visām iespējamām psiholoģiskām metodikām, kas pūlas viņu nomierināt, liedzot saņemt skaidru atbildi uz aktuālo jautājumu: „Kādēļ es dzīvoju?”
Pretstatā visām reliģijām kabala ļauj cilvēkam atklāt pilnu savas dzīves ainu un redzēt to reālā un skaidrā veidā. Viņam nav vajadzības ticēt svešiem vārdiem, jo viņš pats izprot un izzina savu avotu un savu mērķi, tāpat kā viņš pašlaik sajūt mūsu pasauli.
Kā jau tika minēts, jautājums par dzīves jēgu virza cilvēku uz savienošanos ar Augstāko spēku, „tieši pie Radītāja”. Šis jēdziens norāda uz vēlmi, kas virzīta tieši uz sakni. Šis nosaukums nav nosacīts ar cilvēka piederību vienai vai otrai tautai. Atbilstoši garīgajai definīcijai, cilvēks, kurš tiecas „tieši pie Radītāja”, nesamierinās ar ko mazāku, salīdzinot ar reālās saiknes sasniegšanu ar Radītāju. Pasaules tautu pievienošanās pēdējās paaudzes sabiedrībai pamatosies tieši uz šo sapratni.
Atsauces
[59] Raksti, Mishle, 10:12.
[60] Tora, Devarim, 12:8.
[61] Bāls Sulams, raksts „Reliģijas būtība un tās mērķis”.
[62] Tora, Bereishit, 8:2.
Jaunākie komentāri