Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 13.kurss-12

(SKA MĀCĪBU KURSI), 13.kurss Komentēt

<<13.kurss-11                 13.kurss-13>>

11. nodarbība

Līdzsvars ar Augstāko spēku

 

11.1. Līdzsvars ar Augstāko spēku

11.2. Reliģiska sabiedrība

11.3. Atbalsts no Radītāja

11.4. Radītāja vēstneši

11.5. Apslēptība – patstāvības nosacījums

11.6. Dzinējspēks

11.7. Radītāja varenība

11.8. Mīlestības likums

11.9. Verdzība

11.10. Gaismas vara

 

11.1. Līdzsvars ar Augstāko spēku

Atdeves spēks ir vienīgais spēks, kas darbojas pasaulē. Ar enerģiju, kas tajā ietverta, barojas visa radība. Šis spēks ļauj egoistiskai vēlmei baudīt tikai mazu sava spēka dzirksteli uz ļoti īso dzīves laiku šajā pasaulē, lai ļautu cilvēkam iegūt vēlmi atdot un mūžīgi pastāvēt, smeļot no šī spēka avota.

Lai izveidotu veselīgu sabiedrību, vispirms ir nepieciešams par svarīgāko mērķi izvirzīt līdzsvaru ar Augstāko spēku. Visi fiziskie likumi, kurus cilvēks pilda mūsu pasaulē, tāpat arī pamatojas uz līdzsvara principu. Ja cilvēks vēlas justies komfortabli, viņam jābūt līdzsvarā ar to, kas atrodas viņam apkārt. Labākais stāvoklis ir miera stāvoklis. Viss tiecas uz miera stāvokli: lādiņš elektriskajā laukā, metāls magnētiskajā laukā, cilvēka ķermenis. Miera stāvoklis tiek sasniegts, pateicoties līdzsvaram ar spēkiem, kuri darbojas no ārpuses, tas ir, pateicoties iekšējā ar ārējo līdzsvaram. Pēc tāda paša principa no cilvēka tiek prasīts līdzsvarot savas īpašības ar Radītāja īpašībām.

Tāpat kā zinātnieki skaidro šīs pasaules fiziskos likumus, kabalisti izskaidro cilvēkam citus likumus, kas darbojas realitātē. Dažus no tiem viņš var atklāt pirms iemācīsies tos pildīt, bet dažus izzinās tikai pēc tam, kad iegūs spēju tos pildīt.

Šīs pasaules likumu pamatā arī ir atdeves īpašība, taču, ņemot vērā, ka neesam šo īpašību izzinājuši, mums nākas pielikt pūles, enerģiju un centību, lai veiktu jebkuru fizisku darbību mūsu pasaulē. Tā cēlonis slēpjas tajā apstāklī, ka visas mūsu darbības ir pretrunā ar patieso realitāti. Īstenībā visa daba ir altruistiska, taču, ņemot vērā, ka mūsu vēlmes ir egoistiskas, arī realitātes likumus mēs uztveram kā egoistiskus.

Atbilstoši savu vēlmju labošanai no „saņemošajām” uz „atdodošajām”, cilvēks jūt, ka visa realitāte pastāv tikai saskaņā ar atdeves principu. Tādā gadījumā viņam nav nepieciešams pielikt enerģiju vai pūles, lai varētu virzīties garīgās realitātes plūsmā – atdeves realitātē. Atdeves darbības veikšanai nav nepieciešams pielikt pūles, jo cilvēks atrodas Radītāja laukā, tas ir bezgalīgs spēku avots. Ar to ir pietiekami, lai cilvēks varētu veikt jebkuras darbības, kādas vēlēsies un tāpēc viņš sajūt bezgalīgu, absolūtu un mūžīgu dzīvi.

 

11.2. Reliģiska sabiedrība

Sabiedrība, kas vēlas dzīvot saskaņā ar atdeves principu un saņem atalgojumu no savienošanās ar Radītāju, atšķiras no jebkuras reliģiskas apvienības ar apziņu par attīstības nepieciešamību. Ņemot vērā, ka Radītājs ir nemainīgs, sabiedrība, kas tiecas sasniegt ar Viņu saikni, zina, ka tai ir jāmainās pašai un jāpāriet no saņemšanas uz atdevi. Sabiedrības uzdevums – sasniegt īpašību līdzību ar Radītāju, jo tikai tādā veidā sabiedrība spēs sasniegt izlabotu stāvokli, kas dēvēts par „pēdējo paaudzi”.

Reliģiskajās sabiedrībās labie darbi tiek veikti cerībā saņemt atalgojumu, kas izpaustos kā Radītāja labā attieksme, taču šie darbi nav vērsti uz to, lai izlabotu cilvēcisko dabu no egoistiskās uz altruistisko. Neviena sabiedrība, izņemot to, kas pareizi izmanto kabalas metodiku, neiziet „ļaunuma apzināšanās” procesu. Dažādu reliģisko sabiedrību locekļi neapzinās savas egoistiskās tieksmes un vēlmes, kas viņus maksimāli attālina no Radītāja.

Visām reliģiskajām grupām raksturīga paštaisnības sajūta. Tām nav izpratnes par nevienlīdzību starp cilvēka un Augstāka spēka īpašībām, un tāpēc šādās sabiedrībās cilvēki nevar attīstīt nepieciešamību laboties.

 

11.3. Atbalsts no Radītāja

Sabiedrība ir dvēseļu sistēma. Ja tās locekļi izturēsies viens pret otru saskaņā ar atdeves likumu, tad sabiedrība pielīdzinās savas īpašības Augstākās gaismas īpašībām, tas piepildīs viņu dvēseles. Cilvēks var saņemt atbalstu no Radītāja tikai tādā mērā, kādā viņš ir gatavs atdot tuvākajam, lai savienotos ar Augstāko spēku. Dvēseles atrodas Augstākā spēka laukā un tādā mērā, kādā tās pilda atdeves likumu attiecībā viena pret otru, tās sasniedz līdzsvaru ar šo lauku un tajā iekļaujas.

Pasaule pilna mocību un ciešanu. Cilvēks iegulda spēkus un enerģiju, lai atrisinātu problēmas, kas pastāvīgi rodas. Viņš uzskata, ka tas viņam ir pa spēkam. Visās šajās problēmās cilvēkam jāsaskata „sev piemērots atbalsts”, šīs problēmas viņam sūta Radītājs, lai cilvēks spētu virs tām pacelties, vēloties savienoties ar Viņu. Lai gan no materiālā viedokļa cilvēkam savas problēmas jārisina tāpat kā visas citas, tomēr iekšēji viņš nedrīkst iegrimt nepatīkamā sajūtā, pasaulīgajā niecībā un viņam apkārt esošajās realitātes ainās. Viņam jāsaprot, ka tā visa mērķis – atstāt savu prātu, raizes un šķēršļus materiālajā līmenī un pacelties tam visam pāri, vēloties saplūst ar Radītāju. Tikai ar tās sabiedrības spēku, kas virzās uz garīgo, un tieši tādas sabiedrības ietekmē cilvēks to spēs īstenot.

 

11.4. Radītāja vēstneši

Taču, ja viss darbs, kas vērsts uz „atdevi tuvākajam”, tiek veikts tikai sabiedrības vārdā, tad tas ir vājš pamats. Kas gan indivīdam var uzlikt par pienākumu raizēties un pūlēties sabiedrības vārdā? Nekad nevar cerēt, ka viens sauss, nedzīvs princips dos dzinējspēku48 pat attīstītiem cilvēkiem, nerunājot jau par neattīstītiem.

Devīze „Atdeve sabiedrībai – mūsu dzīve” nav īstenojama. Pat daudzkārt attīstītāki cilvēki, kuri saprot, ka egoisms ir vienīgais postošais spēks pasaulē, nav spējīgi ar to tikt galā. Egoistiskajā realitātē nav iespējams atrisināt šo problēmu un sasniegt atdeves īpašību. Runa ir par to, kur rast risinājumu.

Atbilde ir vienkārša: mums nepieciešams sekot kabalistu padomiem. Līdz šim brīdim cilvēce dzirdēja par sociālistiskiem, komunistiskiem, utopiskiem, ideālistiskiem u.c. risinājumiem. Tos sarūpēja visi iespējamie „cilvēces glābēji”. Patiesībā kabalistiem ir risinājums jau tūkstošiem gadu garumā. Viņiem netika atļauts to plaši izplatīt līdz brīdim, iekams cilvēkos iesakņojās sapratne par to, ka egoistiskā attīstība noved pie vispārējās krīzes. Tikai tādas sapratnes rezultātā egoisms kļūst par „nāves eņģeli” sev pašam. Cilvēciskā sabiedrība mums apzināti jāuztver kā vienota sistēma, kurā katra detaļa ir tikai veseluma daļa, kas ar pareizu attieksmi pret citiem nosaka savu labo nākotni.

Tādā gadījumā rodas jautājums: no kurienes strādnieks vai zemnieks ņems dzinējspēku, kas būtu pietiekams, lai mudinātu viņu strādāt? Dienišķā maize nevairos un nemazinās iemeslus spēka pielikšanai, turklāt viņam nav ne mērķis un ne atalgojums. Zinātniekiem ir zināms, ka cilvēks neveiks ne mazāko kustību bez dzinējspēka, tas ir, bez jebkāda labuma sev. Piemēram, ja cilvēks pārliek roku no krēsla uz galda, tad tas ir tāpēc, ka viņam šķiet, ka, it kā noliekot roku uz galda, viņš jutīsies ērtāk. Ja viņam tā nešķistu, viņš turētu roku uz krēsla visu savu dzīvi, neizkustinot to no vietas. Ko tad sacīt par vēl lielākiem rūpestiem.

Taču, ja jūs teiksiet, ka viņiem var pielikt uzraugus, lai sodītu katru slinkojošo un par to viņam atņemtu dienišķo maizi, tad attiecīgi es uzdošu jautājumu: sakiet, bet paši uzraugi – no kurienes viņi ņems dzinējspēku savam darbam? Stāvēt īpašā vietā un sekot cilvēkiem, tos mudinot un skubinot, tas, iespējams, sagādā vēl lielākas raizes salīdzinājumā ar pašu darbu. Tas līdzinās tam, kā cilvēks vēlas iedarbināt mašīnu, iepriekš neiepildījis tajā degvielu.

Komunistiskajā Krievijā tika veikts mēģinājums „iedarbināt mašīnu, iepriekš neiepildot tajā degvielu”. Plašākajos Ukrainas reģionos vara radīja mākslīgu badu, un desmitiem miljoni cilvēku gāja bojā. Valdošā vara uzskatīja, ka ar badu viņi pratīs „atslēgt” cilvēkus no domām par materiālo īpašumu un panākt, lai viņi strādātu tikai par dienišķo maizi, bet visa viņu enerģija tiktu virzīta uz atdevi sabiedrībai. Komunisti revolucionāri turpināja eksperimentēt un pielika apsargus, kuru uzdevums bija atturēt strādniekus no saņemšanas virs nepieciešamā, lai tādā veidā izlabotu viņu egoistisko dabu. Tā vietā, lai nodrošinātu „degvielu” strādniekam, kurš strādāja baiļu vadīts, „degvielu” tagad nācās nodrošināt apsargam.

Tā vai citādi, nav tādas „degvielas”, pateicoties kurai viņš varētu strādāt atdeves labā. Enerģijas saglabāšanas likums darbojas domas līmenī, nolūku un vēlmju sfērā, un no šī likuma spēka nav iespējams izvairīties. Cilvēks nevar likt darboties nevienai vēlmei, ja tas viņam nenes apmierinājumu. Viņam jāsaņem zināma „degviela”, lai „piespiestu sevi darboties”. Lai radījums spētu veikt altruistisku rīcību, nepieciešama saikne starp viņu un Radītāju. Lai radītu šādu saikni, nepieciešams modināt sabiedrībā Radītāja svarīguma un diženuma apzināšanos. Tad „degviela”, kas nepieciešama atdevei, nonāks pie sabiedrības locekļiem no autentiska avota. Tāpat kā tie, kuri ēda mannu tuksnesī, ikviens saņems kompensāciju, kas atbilst viņa dvēseles saknei.

Komunisti uzskatīja, ja viņi nodrošinās cilvēkam tikai dienišķās vajadzības, tad „degvielu” atdevei viņš varēs saņemt no sabiedrības. Tā bija viņu kļūda. Sabiedrība un tās ideāli nespēj cilvēkam to nodrošināt. Vēlmi baudīt radījusi Augstākā gaisma, un tikai gaismas klātbūtne vēlmē var kalpot tai par „degvielu”.

Augstākā gaisma var izpausties vēlmē tikai atbilstoši īpašību līdzībai. Tāpēc, kamēr cilvēks neizlabos savu vēlmi no „saņemošās” uz „atdodošo”, gaisma nevar ienākt vēlmē. No vienas puses, vēlme baudīt nav spējīga mainīties bez gaismas, taču, no otras puses, gaisma nevar parādīties vēlmē baudīt līdz brīdim, iekams vēlme tiks izlabota.

Lai izvestu cilvēkus no šī strupceļa, Radītājs nodrošināja savu vēstnešu klātbūtni šajā pasaulē. Tie ir kabalisti. Radījuma mērķis ir atdeve Radītājam, taču Viņš ir apslēpts, tādēļ cilvēkiem nav „degvielas”, kas ļaus viņiem veikt atdevi Radītājam. Ja cilvēce uzskatīs kabalistisko ideju par cēlu, tā spēs izpildīt kabalistu norādījumus, kā sasniegt atdevi Radītājam. Idejas cēlums nodrošinās cilvēcei „degvielu”, kas ļaus izpildīt kabalistu padomus. Kabalista, kam ir atdeves daba, rekomendāciju realizācija ļaus „apkārtējai gaismai” iedarboties uz cilvēci un izlabot tās vēlmes. Tad Augstākā gaisma varēs parādīties izlabotajās vēlmēs un nodrošināt cilvēku ar „degvielu” atdevei.

 

11.5. Apslēptība – patstāvības nosacījums

Tādējādi pati daba nolemj viņus iznīcībai. Dabas likumi viņus sodīs, jo viņi neadaptē sevi tam, lai izpildītu dabas pavēles. Tas ir, viņi neveic darbības, kas vērstas uz atdevi tuvākajam, šo atdevi nosaka darbs Radītāja labā, lai, pateicoties šim darbam, īstenotu un piepildītu radījuma mērķi – saplūsmi ar Radītāju, kā tas aprakstīts rakstā „Toras Dāvāšana” (6. p.). Šī saplūsme atnāk pie darbinieka kā patīkama un salda pārpilnība, kas līdz šādai pakāpei pastiprinās tad, kad cilvēks ir sasniedzis īstenības apziņu un izpelnījies augstāko pakāpi, par kuru liek saprast vārdi: „Neviens neredzēs Radītāju, izņemot tevi”.49

Ikvienam cilvēkam jāsasniedz stāvoklis, kurā viņš pilda atdeves likumu, pretējā gadījumā izjūt ciešanas un viņam tiek atņemta jebkāda cerība. Atkarība no atdeves likuma ievērošanas ir obligāts nosacījums atttīstības turpinājumam. Apzināties savu pienākumu ievērot atdeves likumu var divos ceļos: izjūtot smagas ciešanas egoistiskajā velmē baudīt vai arī mūsdienu stāvokli pielīdzināt labam un absolūtam stāvoklim.

Izvēloties otro ceļu, mēs varam saprast egoisma ļaunumu, nenonākot ciešanās. Šāda pieeja mudina cilvēku pilnveidoties un izvairīties no kritiskiem stāvokļiem. Lēmums mainīties uz labāko pusi var tikt pieņemts tikai pateicoties apziņai par milzīgo pārrāvumu starp Radītāja altruistisko stāvokli un radījumu egoistisko stāvokli.

Rodas jautājums: kāpēc Radītājs liek cilvēkiem ciest? Kāda ir viņu vaina? Ja vecāki tamlīdzīgi izturētos pret saviem bērniem, tas izraisītu izbrīnu.Vai ir iespējams, ka „labais un labu darošais” tādā veidā varētu izturēties pret Saviem veidojumiem? Labi, ja cilvēks vēl saprastu, kāpēc viņš saņem triecienu, taču arī tas viņam nav saprotams. Cilvēkam nepieciešams vismaz apzināties, ka viņš nesaprot to, kas ar viņu notiek. Bez tam mēs nespējam aptvert, kā ir iespējams, ka cietsirdīgākie un viltīgākie sasniedz lielākus panākumus salīdzinājumā ar citiem. Saikne starp cilvēka rīcībām un viņa panākumiem vai ciešanām ir acīm apslēpta. Ja cilvēks saprastu ciešanu cēloni, tad tajā pašā mirklī varētu saistīt sevi ar šo ciešanu Avotu, ar to, kurš tās sūta.

Bāls Sulams izskaidro: „Ja mums atklātos acīmredzama vadība, tad visi pasaules iedzīvotāji būtu absolūti taisnie”.50 Tas ir, ja Radītāja pārvalde būtu acīmredzama, cilvēks klausītu vēlmes baudīt padomus un vēlētos atrasties saskaņā ar Radītāju.

Tomēr tādā veidā viņš nekad nespētu „atslēgties” no vēlmes baudīt. Ciešanas veļas pār cilvēku bez saiknes ar viņa rīcībām, un šo ciešanu mērķis ir „atslēgt” viņu no vēlmes baudīt, jo pati vēlme baudīt neļaus cilvēkam izjust ciešanas.

Tādējādi, lai cilvēks atbrīvotos no savām vēlmēm, tas ir, nebūtu atkarīgs no tā, ko viņš saņēma vai nesaņēma, bet paceltos virs savas pirmatnējās egoistiskās dabas un iegūtu Radītāja dabu, nepieciešams no viņa apslēpt Augstāko vadību.

Radītājs radīja cilvēku. Lai cilvēks kļūtu patstāvīgs un pielīdzinātos Radītājam, viņam ir „jāatslēdzas” no Radītāja saskaņā ar savu brīvo izvēli. Tikai apslēptības stāvoklī cilvēks var izveidot starp sevi un Radītāju savstarpējo attiecību partnersistēmu, kas netiks pakļauta saiknes „Radītājs – radījums” ietekmei.

Apslēptība ietver divus līmeņus:

  1. Labestības apslēptība, tas ir, ciešanu izjūta.
  2. Šīs izjūtas avota apslēptība, tas ir, Radītāja kā ciešanu izraisītāja apslēptība.

Apslēptības rezultātā cilvēks cieš, nezinot, kas ir viņa ciešanu avots, no kā tas atkarīgs un kā to pārtraukt. Apslēptības stāvoklī cilvēkam jāpaceļas virs labām un sliktām sajūtām, un jātiecas sasniegt līdzība ar Radītāju. Tas ir vienīgais veids, kā kļūt patstāvīgam. Tikai tad cilvēks sāks redzēt, ka visi sliktie stāvokļi un ciešanas, kurus viņš pārdzīvojis visu pārdzimšanu riņķojumā, kļūst gluži kā liela tilpne, virs kuras var veidoties savstarpējo attiecību pareizā sistēma starp viņu un Radītāju.

Lai gan Radītājs ir apslēpts, viņš „izveidoja” cilvēkam sabiedrību. Sabiedrības uzdevums – kalpot cilvēkam par laboratoriju mēģinājumiem, lai izveidotu saikni ar atdeves īpašību un pareizu attieksmi pret to. Cilvēkam pret sabiedrību jāizturas tāpat kā viņš vēlētos izturēties pret Radītāju, kurš no viņa ir apslēpts.

Kā jau tika minēts, ja Radītājs būtu atklāts, cilvēks nekad nespētu atbrīvoties no vēlmes baudīt varas. Savstarpējo attiecību ar sabiedrību sistēma ļauj iziet ārpus vēlmes baudīt robežām, jo sabiedrība nav spējīga apmierināt cilvēka vēlmi baudīt. Tādējādi cilvēks pilda darbu attiecībā pret sabiedrību, bet atalgojumu saņem no Radītāja. Ņemot vērā, ka atalgojums nāk no cita avota, cilvēks var pakāpeniski iegūt atdeves īpašību, kas vērsta sabiedrības labā.

 

11.6. Dzinējspēks

Iedomājieties: ja zemniekam un strādniekam atklātos šis mērķis, tad, strādājot sabiedrības labā, protams, nebūtu pat nepieciešams viņiem pielikt uzraugus. Tāpēc, ka viņiem jau būtu dzinējspēks, kas pilnīgi pietiekams, lai pieliktu lielākas pūles, kuru rezultātā viņi spētu novest sabiedrību līdz laimes kalngalam. Patiesībā šādu lietu sapratni ir nepieciešams rūpīgi attīstīt, turklāt pareizā veidā; lai gan pilnīgi skaidrs, ka spītīgās dabas dēļ, kas nezina kompromisus, nekas cits nav iespējams. Lūk, to es vēlējos pierādīt.

Ikvienai šūnai un domai, ikvienam nolūkam un vēlmei, ikvienam ķermenim, citiem vārdiem, visai radībai visos līmeņos – nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā – nepieciešama enerģija, kas ļauj eksistēt. Ikviens realitātes objekts ir vēlme, tāpēc tam sevi ir jāuztur. Vēlmi baudīt kā „esošo no nekā” ir radījusi gaisma. Lai eksistētu, tai nepieciešama enerģija. Jebkura kustība, kas virza vēlmi uz priekšu, ir pretstatā dabai, jo vēlme pastāvīgi vēlas atrasties absolūtā mierā. Ikviena kustība – fiziska, mehāniska, domu vai stipras gribas – prasa enerģiju.

Lai viena vai otra darbība īstenotos, tai nepieciešams nonākt pie rezultāta, kas uzlabos esošo stāvokli. Nākamajam stāvoklim jāsniedz lielāks apmierinājums, lai tāpēc būtu izdevīgi pielikt pūles. Ja šo likumu ignorēt un prasīt no cilvēka rīcības, viņš nespēs tās veikt pēc savas patikas. Tāpēc papildus ir nepieciešams izmantot viltīgus paņēmienus, kā, piemēram, bailes, piespiešanu un diktatūru. Taču, kad ciešanas uzkrājas, bailes un piespiešana zaudē savu efektu, kā tas notika Krievijā.

Sabiedrībai, kas ieinteresēta garīgi pilnveidoties, nepieciešams veltīt lielu uzmanību atalgojuma jautājumam. Sabiedrības locekļiem ir jātur augstā cieņā Radītāja diženums kā enerģijas avots. Ja saikne ar Radītāju kļūs vēlama tik lielā mērā, ka nekādas pūles, kas vērstas uz tās sasniegšanu, neliksies smagas, tad būs iespējams darboties un virzīties uz priekšu, lai sasniegtu radījuma mērķi. Garīgais mērķis un centība, kas vērsti pareizā virzienā, prasa spēkus un par dzinējspēku tādā gadījumā ir jābūt tikai Radītāja diženumam. Pretējā gadījumā tajā pašā mirklī mērķis zemapziņā mainīsies. Cilvēks izvēlēsies citu, izdevīgāku mērķi, un viņa ego nodrošinās viņam spēkus, lai to sasniegtu.

 

11.7. Radītāja varenība

Radītāja varenība ir līdzeklis, ar kura palīdzību sabiedrība spēs novērtēt nākamo pakāpi, uzskatot to par augstāku, salīdzinot ar to, uz kuras tā atrodas pašreizējā brīdī. Faktiski nepastāv absolūts jēdziens, kas dēvēts par „Radītāju”, ar to jāsaprot daudzkārt augstāka pakāpe attiecībā pret pašreizējo stāvokli. Jebkurā saiknē no divām blakus pakāpēm augstākā tiek uzskatīta par „Radītāju” attiecībā pret zemāko, kas dēvēta par „radījumu”. Jāatceras, ka visas definīcijas, ko sniedz kabalisti, izriet tikai no tā, ko viņi atklāj. Attiecīgi – termina „Radītājs” (ivritā – Bore) nozīme ietverta pašā vārdā, kas sastāv no divām daļām: „bo – re” – „atnāc un ieraugi”. Sākumā cilvēks sasniedz labošanos – „atnāc” un pēc tam atklāj Radītāju – „ieraugi”.

Pat ja sabiedrība savās acīs paaugstinās nākamās pakāpes svarīgumu līdz maksimāli iespējamam līmenim, tā nekad nespēs novērtēt tās patieso dižumu. Neskatoties uz to, nākamā pakāpe, kas definējama kā svarīga, palīdz sabiedrībai tiekties uz to. Radītāja varenības apzināšanās kalpo par „degvielu”, lai paceltos no pakāpes uz pakāpi.

Nākamās pakāpes nozīmīguma paaugstināšana pievelk „apkārtējo gaismu”, kas no šīs pakāpes nonāk uz pašreizējo pakāpi. Šis spēks cilvēkam nodrošina virzību uz priekšu. Kad cilvēks sev izvirza mērķi, viņš vairs nepiešķir nozīmi uzturam, miegam un izklaidēm. Lolotā mērķa svarīgums viņam kalpo kā „degviela” un ļauj ieguldīt darbā pūles. Mērķis mirdz viņam iztālēm, un viņš jūt, ka galu galā sasniegs to, kas viņam ir dārgs. Šādos apstākļos cilvēkam nav nepieciešams tūlītējs atalgojums, un viņš ir gatavs strādāt ilgus gadus, visu dzīvi un pat vairāk, lai īstenotu savu vēlmi. Viss atkarīgs no mērķa svarīguma un tikai par to ir jārūpējas sabiedrībai, kas ieinteresēta garīgi pilnveidoties.

 

11.8. Mīlestības likums

Tātad, pamatojoties uz empīrisko izpratni, vadoties no praktiskās vēstures, kas veidojas mūsu acu priekšā, esmu skaidri pierādījis, ka cilvēce nekādā veidā nespēs izveseļoties, ja cilvēki nepieņems augstākās vadības bausli – „atdevi tuvākajam, lai sniegtu prieku Radītājam” – tādā mērā, kā tas norādīts pirmavotos divās frāzēs. Pirmā – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” – darba īpašība, proti: pūlēm, kas vērstas uz atdevi tuvākajam sabiedrības labā, nav jābūt mazākām, salīdzinot ar rūpēm, kas piemīt cilvēkam attiecībā uz personīgajām vajadzībām. Turklāt nepieciešams vispirms rūpēties par tuvākā vajadzībām un tikai pēc tam par savām, kā sacīts rakstā „Toras dāvāšana” (3. p.). Otrā frāze – „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka” – formulē mērķi, kurš ikvienam jāievēro kā galvenais, kad viņš strādā tuvākā vajadzību labā. Šis mērķis liek viņam darboties un strādāt tikai tāpēc, lai rastu žēlastību Radītāja acīs.

Kabalisti atklāj augstāko realitāti, no kuras vadošie spēki nonāk lejup mūsu pasaulē. Pēc tam šie spēki materializējas un liek darboties visam, kas atrodas mūsu pasaulē, līdz pēdējai detaļai, jo mūsu pasaulē nav nekā, kas būtu spējīgs uz brīvu kustību. Spēki, kas nonāk lejup kā absolūts likums, uzliek par pienākumu šai pasaulei virzīties uz priekšu: no pašmīlības, caur mīlestību pret tuvāko, uz mīlestību pret Radītāju. Tāds ir dabas likums.

Cilvēki nav raduši domāt, ka mīlestība ir likums, proti, zināms spēks, kas liek mīlēt, turklāt tas tā patiešām ir. Mīlestības likums pastāv, un ja mēs to neievērojam, tad izjūtam šī likuma pretējo darbību. Ciešanu un visu iespējamo nelaimju avots, kas tūkstošgadēm satricina cilvēci, slēpjas mīlestības likuma neievērošanā.

Šis likums veido apkārtējo ainu ar mērķi virzīt cilvēku no pašmīlības uz mīlestību pret Radītāju; šis likums nosaka cilvēka nodomus, jūtas, vēlmes un visas darbības gan viņā pašā, gan arī apkārt esošās. Veselības, ģimenes, pasaules perspektīvu, ekoloģijas, politikas jautājumi un citi dzīves apstākļi – viss saistīts ar vienīgo realitātes likumu. Visas iekšējās vai ārējās detaļas, kas atrodas vēlmē, domā, cilvēka rīcībā, ir saistītas ar mīlestības likumu.

Likums izpaužas atbilstoši cilvēka attīstībai un izraisa uz viņu spiedienu gan iekšienē, gan arī no ārpuses, tas ir, likums atklāj cilvēkā vēl vienu vēlmes baudīt slāni un pievieno ārējo iedarbību. Citādi sakot, cilvēks sevī sajūt savu egoismu, bet no ārpuses izjūt apkārtējās gaismas ietekmi, kas sniedz viņam atdeves piemēru. Šis iekšējais un ārējais spiediens liek cilvēkam virzīties uz radījuma mērķi.

Vārdi „rast žēlastību Radītāja acīs” nozīmē, ka cilvēks piešķirs svarīgumu Radītāja vēlmei – vēlmei atdot, nevis savai vēlmei saņemt baudu. Mīlestības likums cilvēkam uzliek par pienākumu mīlēt tuvāko, tas ir, apmierināt viņa vēlmes. Jebkura cita mīlestība ir pašmīlība, tas ir, savas vēlmes apmierināša.

 

11.9. Verdzība

„Ja jūs gribēsiet un klausīsiet, tad jūs ēdīsiet zemes labumu”51 – jo nebūs vairs uz zemes ne nabagā, ne cietēja, ne ekspluatējamā, bet katra cilvēka laime neizmērojami pieaugs. Taču pagaidām jūs atsakāties un nevēlaties pieņemt darba novēlējumu, kas vērsts Radītāja labā, tādā mērā, kā tika atrunāts iepriekš, daba un tās likumi gatavi atriebties, daba mūs neliks mierā (kā tas tika parādīts augstāk), līdz mūs uzveiks. Tad mēs pieņemsim tās spēku attiecībā uz visu, ko tā mums norādīs.

Tātad esmu jums parādījis zinātniski praktisko pētījumu jautājumā par absolūtu nepieciešamību visiem cilvēkiem piekrist kļūt par Radītāja vergiem „no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka”. Šī analīze pamatojas uz empīrisko loģiku.

„Kļūt par Radītāja vergiem” nozīmē, ka cilvēkam jāatsakās no savas vēlmes, jāpieņem Radītāja vēlme, un tā brīvprātīgi jāizpilda, ar vienprātību un mīlestību. „Doties verdzībā pie Radītāja” ir nepieciešams un cilvēks var izvēlēties, kā to izdarīt: ciešanu ceļā vai savas līdzdalības ceļā.

Patiesībā cilvēkam patīk būt justies kā vergam un pašreizējā, neizlabotajā stāvoklī viņš bauda atrašanos savas vēlmes baudīt verdzībā. Vēlme baudīt valda pār cilvēku, un jebkurš mēģinājums atbrīvoties no tās tikai atklās tās varas spēku. Ja cilvēks sajūt vēlmes baudīt spēku, viņš vēlas no tās atbrīvoties. Cilvēks tik ļoti mīl savu vēlmi baudīt, ka nejūt starpību starp vēlmi un sevi.

Taču patiesībā vēlme baudīt ir citas dabas spēks. Radītājs to ielika cilvēkā, un tāpēc cilvēks pastāvīgi ir svešas ietekmes varā, šīs vēlmes varā. Cilvēka identifikācija ar vēlmi baudīt ir līdz tādai pakāpei dziļa, ka viņš neuztver sevi un vēlmi kā divus dažādus objektus.

Cilvēks pret vēlmi baudīt attiecas tā, it kā tā piederētu viņam, jo viņš valda pār to kopš dzimšanas. Tikai apkārtējā gaisma parādīs cilvēkam, ka viņš atrodas tā varā, kuru ienīst. Sava „es” norobežošana no vēlmes baudīt, kas valda pār viņu, ir pirmais darbs, kas viņam jāpilda. Apzinoties atšķirību starp šiem diviem objektiem, cilvēks atmet savas vēlmes baudīt varu un pāriet citas varas ietekmē.

Cilvēkam ir tikai divas iespējas: atrasties vēlmes baudīt varas ietekmē vai vēlmes nodot varas ietekmē. Tāpat kā cilvēks mīl savu vēlmi baudīt un saņem baudījumu no tās piepildījuma, tāpat arī viņš iemīlēs citu dabu. Vēlāk cilvēks atklās, ka tie nav divi atšķirīgi spēki, bet viens spēks, kas izpaužas divējādi: tiešā ceļā – kā Radītājs un pretējā – kā vēlme baudīt.

Garīgās izaugsmes pirmā stadija tiek dēvēta par „ļaunuma apzināšanos”, jo šī procesa gaitā cilvēks apzinās, ka pašreizējā vara nes viņam ļaunumu. Ļaunuma apzināšanās ir mīlestības pakāpes apzināšanās attiecībā pret vēlmi baudīt. Bāls Sulams rakstā „Un uzcēla nelaimīgas pilsētas”52 apraksta, cik ļoti dziļa ir iestigšana „Ēģiptes verdzībā” un cik grūti no tās atbrīvoties. Cilvēkam patīk atrasties vēlmes baudīt verdzībā, jo tā viņam piešķir drošības sajūtu.

Jebkura sķiršanās ir smaga – vai tā būtu darba vieta, vai draugs, vai arī kas cits. Šķiršanās izraisa cilvēkā pārliecības zudumu un neapmierinātību, tāpēc tas nekad nav viegli. Šķiršanās no vēlmes baudīt ir gluži kā šķiršanās no visas esamības avota.

Faktiski cilvēks nepiešķir nozīmi vēlmes avotam, ja tas nesola viņam piepildījumu nākotnē. Cilvēciskā sabiedrība ikvienu nodrošina ar nākamo baudījumu komplektu, lai modinātu cilvēkā vēlmi un liktu tiekties to piepildīt. Lai gan propagandas sistēma liek cilvēkam pielikt ievērojamas pūles, viņš ar prieku pieņem šīs sistēmas „padomus”, jo tie sola viņam apmierinājumu.

Vēlmes baudīt ietvaros var sajust īslaicīgu apmierinājumu, ne vairāk. Ja tā vietā cilvēks pieņems Radītāja vēlmi un strādās, lai to piepildītu, viņš sajutīs neierobežotu dzīvesspēku, pilnību un mūžību. Savā pašreizējā egoistiskajā vēlmē cilvēks uztver tikai vismazāko realitātes daļu – „šo pasauli”. Radītāja vēlmē – vēlmē atdot – viņš spēs sajust visu „bezgalības pasauli”.

Kabalā vēlmes mainīšana, kā jau tika minēts, nelīdzinās vēlmes mainīšanai reklāmas ietekmē. Agresīvas reklāmas kampaņas noved mūs pie atteikšanās no savas pastāvīgās fundamentālās tieksmes pēc miera un modina vēlmi sasniegt ko jaunu, ieguldīt pūles un naudu, lai iegūtu noteiktu preci. Runa iet par vienas egoistiskās vēlmes – miera – mainīšanu uz citu egoistisko vēlmi – gūt baudu no jaunas preces. Atšķirībā no tā, kabala runā par vēlmes īpašības mainīšanu: no vēlmes baudīt uz vēlmi atdot. Šādā gadījumā cilvēks savu vēlmi maina par labu Radītāja gribai, attiecībā pret sevi kopē Viņa vēlmes un tās izpilda. Tādā veidā cilvēks pielīdzinās Radītājam.

Radītāja vēlmi var realizēt savstarpējās attiecībās ar citām radībām. Tāpat kā Radītājs pret visiem radījumiem attiecas ar mīlestību, tāpat arī radījums savu atbilsmi Radītājam pauž ar vēlmi mīlēt tuvāko. No sacītā izriet, ka cilvēciskā sabiedrība ir tā teritorija, kurā sastopas Radītājs un radījums – sastopas tā rezultātā, ka abi pret to attiecas vienlīdzīgi. Ja cilvēks ir gatavs pildīt sabiedrības vēlmes, tad šajās vēlmēs viņam atklājas Radītājs.

 

11.10. Gaismas vara

Vēlmes gūt baudu aizstāšana ar vēlmi sniegt baudu kļūs iespējama tikai tad, kad cilvēks saistīs sevi ar Radītāju. Tikai gaisma, kas radījusi cilvēka vēlmi, spēs to mainīt. Svētie raksti to atspoguļo ar Radītāja vārdiem, kas vērsti Mozum: „Dosimies pie Faraona”53. Radītājs aicina Mozu doties pie Faraona kopā ar Viņu, jo Mozus nav spējīgs to izdarīt viens pats. Par „Faraonu” dēvē visu neizlaboto vēlmi baudīt cilvēkā. Cilvēks pats nespēj pretoties vēlmei, jo tā viņu apsteidz, tādējādi Radītāja svarīguma apzināšanās ir nosacījums vēlmes labošanai no saņemošās uz atdodošo.

Cilvēka attieksme pret realitāti ir kļūdaina, jo uzskata, ka no viņa ir nepieciešama darbība. Patiesībā viņam ir jāmudina Augstākais spēks, lai tas uz viņu iedarbotos – līdz ar to viņa loma tiek izsmelta. Šī kļūda maldina cilvēku, liekot domāt, ka garīgais darbs ir ļoti grūts, tajā pašā laikā kabalisti runā pilnīgi pretējo. Cilvēks pūlas izlabot savu dabu patstāvīgi, tā vietā, lai piesaistītu „labojošo gaismu”, kas viņu mainīs. Tādējādi viņš veltīgi izšķiež milzums spēku un laiku, cieš neveiksmes, krīt izmisumā un pārtrauc mēģinājumus. Panākumus gūst tikai tas, kurš seko kabalistu padomam un koncentrējas uz lūgšanu Radītājam, par to, lai Viņš izveidotu cilvēkā atdeves vēlmi.

Lai cilvēks to spētu veikt, Radītājs pievieno viņu sabiedrībai, kas ieinteresēta garīgajā attīstībā. Ja šī sabiedrība paziņo savam loceklim nosacītu Augstākās pakāpes svarīguma līmeni, tad nekas vairāk viņam arī nav nepieciešams. Tad, kad cilvēkā notiks iekšējās pārvērtības un nākamā pakāpe kļūs svarīgāka, viņa darbs tiks pabeigts. No Augstākās pakāpes atnāks „labojošā gaisma” un viņu mainīs. Ja cilvēks darbojas, lai nodotu sevi gaismas varā, acumirklī viņā sākas vēlmes baudīt labošanas process. Viss ir atkarīgs no cilvēka lēmuma par to, kas ir svarīgāks – vēlme baudīt vai vēlme sniegt baudu.

 

Atsauces

[48] Oriģinālā: „moutiv pauer” (no angļu motive power) – mērķa spēks, tas ir, spēks, kas darbojas un virza ikvienu ķermeni, piešķirot tam enerģiju pūliņiem, līdzīgi mašīnas degvielai (apzīmējums ņemts no Bāla Sulama bukleta „Miers”).

[49] Pravieši, Jesajas grāmata, 64:3.

[50] TES priekšvārds, 43. p.

[51] Pravieši, Jesajas grāmata, 1:19.

[52] Grāmata „Shamati”, 86. Raksts.

[53] Tora, Shemot, 7:26.

<<13.kurss-11                 13.kurss-13>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties