10. nodarbība
Saskarsmes vide nosaka cilvēka nākotni
10.1. Saskarsmes vide nosaka cilvēka nākotni
10.2. Vēlmes mainīšana
10.3. Saikne starp ciešanām un attīstību
10.4. Darbs sabiedrībā
10.5. Sabiedrības vērtību iegūšana
10.6. Sabiedrības cēlums
10.7. Augstākais spēks
10.8. Atalgojums par atdeves darbību
10.1. Saskarsmes vide nosaka cilvēka nākotni
Savā rakstā „Gribas brīvība” Bāls Sulams nosauc četrus faktorus, kas nosaka cilvēka attīstību: pamats, tā attīstības ceļi, sabiedrība, tās attīstības ceļi. Cilvēks nevar mainīt šo faktoru raksturu. Viņa spēkos ir mainīt tikai pareizi izvēlētas saskarsmes vides ietekmes pakāpi uz savu attīstību.
Pašreizējā saskarsmes vides forma ir cilvēka nākotnes forma un tāpēc, ja cilvēks nav apmierināts ar sabiedrību, kurā atrodas un nav ieinteresēts tai līdzināties, viņam jāatrod alternatīva sabiedrība, kas atbilst viņa vēlmēm. Piemēram, ja viņš vēlas kļūt par profesoru, tad jāizvēlas zinātnieku sabiedrība, bet ja vēlas kļūt par muzikantu, tad vidi, kurā interesējas par mūziku. Līdz ar to viņa izvēle ir pabeigta, pārējais atnāk pats par sevi. Ja cilvēkam nav saskarsmes vides, kas atbilst viņa vēlmēm, viņam tā ir jāizvēlas.
Lai izveidotu saskarsmes vidi, kas piemērota garīgajai attīstībai, cilvēkam ir jāzina izlabotas sabiedrības likumi un saskaņā ar tiem jāveido saskarsmes vides ietekme uz viņu. Cilvēka pienākums – prasīt no sabiedrības šo likumu ievērošanu. Uzvedības likumi, kurus sabiedrība uzstādījusi patlaban, nosaka tās formu nākotnē.
Sabiedrībai īpaša uzmanība jāvelta savam zemākajam ešelonam, salīdzinot ar augstāko, jo galu galā tā pieņems formu, kas ir vissliktākajam no tās locekļiem. Sabiedrībā, kas attīstās, vēlme baudīt pastāvīgi vilks cilvēku uz leju. Ja cilvēks atradīs tādu vietu, kur viņa vēlme baudīt spēs justies komfortablāk, salīdzinot ar pašreizējo stāvokli, tad viņš uz šo vietu „nolaidīsies”. Tāpēc cilvēkam pastāvīgi ir jārūpējas par sabiedrības vājākajām daļām, jo kā jau minēts, šo vājāko daļu pašreizējā forma ir cilvēka nākotnes forma. Tātad cilvēks, kurš neiegulda sabiedrības labā, zog no tās. Viņš nolaupa sabiedrības tālāko virzību uz priekšu, un viņa zādzība izraisa ciešanas uz sabiedrību kopumā.
10.2. Vēlmes mainīšana
Pastāv noteikums: „garīgajā nav piespiešanas”. Tas nozīmē, ka tas nav iespējams – un tāpēc ir aizliegts – tiešā veidā ietekmēt cilvēka vēlmi. Sabiedrība nevar piespiest kādu no tās locekļiem mainīt vēlmi, jo tas ir pret viņa dabu, taču sabiedrība ir spējīga dot viņam iespēju un palīdzēt sasniegt nākotnē to formu, kuru viņš vēlas iegūt.
Ja sabiedrības spiediens liks cilvēkam uzvesties atbilstoši uzstādītajiem likumiem, tad tā nebūs viņa brīva izvēle. Lai gan ārēji piespiedu kārtā viņš spēs pildīt sabiedrības prasības, taču tas neveicinās iekšējas lūgšanas veidošanos, lai Augstākais spēks mainītu viņa vēlmi no saņemošās atdodošajā. Tieši to arī kabalisti domāja, sakot: „garīgajā nav piespiešanas”. Nav iespējams ar kādu ārējo spiedienu likt cilvēkam vēlēties izlabot savu dabu. Tikai apzinoties ļaunumu un tiecoties uz labestību, tas ir, uz to, lai kļūtu par dodošo, cilvēks izraisa uz sevi „gaismas, kas atgriež pie Avota” iedarbību un katru vēlmi, kurā cilvēks sajūt ļaunumu, viņš izlabo uz labestību
Vēlmi izlabot egoismu var iegūt no saskarsmes vides. Saņemot no tās pareizus vēlmes atdot piemērus un to vēloties, cilvēks vēršas pie Augstākā Spēka un saņem atbildi, tas ir, iespēju izlabot vēlmi baudīt. Patiesībā Augstākās vadības sistēma reaģē un atbild tikai uz vienu cilvēka lūgumu – tā palīdz izlabot viņa vēlmi no saņemšanas uz atdevi. Jebkura cita „prasība”, jebkurš cits cilvēka lūgums vai lūgšana neizpelnas atbildi.
Minēsim vēlmes mainīšanas procesa posmus. Pirmajā posmā cilvēks ar prātu saprot, ka viņam jāvirzās uz priekšu savā attīstībā, tas ir, savā spējā atdot. Tā ir ārēji racionāla sapratne, nevis sirds iekšējā vēlme. Lai gan viņa sirds to pagaidām nevēlas, taču ar labu rīcību palīdzību cilvēks ir spējīgs pastiprināt atdeves un mīlestības jūtas, ar kurām apveltīta viņa saskarsmes vide. Šo darbību rezultātā sabiedrība sniegs cilvēkam atdeves piemēru, kas viņu iedvesmo ne tikai ārēji, proti, ne vien rīcību līmenī, bet arī iekšēji, tas ir, emocionāli. Rezultātā cilvēks jau vēlas, lai atdeves piemērs, ko demonstrē sabiedrība, kļūtu viņam dabisks. Cilvēka vēlmi palielināt spēju, vērstu uz atdevi, dēvē par „lūgšanu” vai „MAN”.46 Tas ir vienīgais lūgums par kaut ko patiesu, un Radītājs atbild tikai uz to.
10.3. Saikne starp ciešanām un attīstību
Tātad jums atklājas zinātniski eksperimentālais apstiprinājums, ka Radītāja vadības ietekmē mums visiem spēkiem un ar noteiktu precizitāti ir jāpilda „atdeves tuvākajam” bauslis. Turklāt neviens no mums neatsakās strādāt pilnā mērā, lai nodrošinātu sabiedrības panākumus un tās laimi.
Pēc savas piedzimšanas kopīgā dvēsele dalījās daudzās atsevišķās dvēselēs, un mums tās atkal ir jāsavieno vienotā sistēmā. Šīs dalīšanās uzdevums – ļaut ikvienai dvēselei sajust, cik lielā mērā tai trūkst vienotības ar citām dvēselēm un vēlēties tās iemīlēt, līdz tās apvienosies kopīgajā dvēselē. Līdz ar to katra atsevišķa dvēsele iegūst sev piepildījumus, kas atrodas visās pārējās dvēselēs un jūtas kā kopīgā dvēsele. Citiem vārdiem, katrs cilvēks jūtas kā Radītāja vienīgais radījums. Piederības nosacījums attiecībā uz katru no cilvēkiem, kuri veido vienotu vidi, kas ieinteresēta garīgajā izaugsmē, ir saistību uzņemšanās, kas nosaka maksimāli rūpēties par sabiedrības panākumiem un tās laimi.
Un kamēr mēs slinkojam izpildīt to pilnā mērā, daba nepārstāj mūs sodīt un mums atriebties. Ņemot vērā tās nelaimes, ko mēs šobrīd izciešam, tāpat, raugoties nākotnē, jāņem vērā „zobens, kas jau ir atkailināts”. Un būtu jāizdara no tā pareizs secinājums, ka daba galu galā mūs uzvarēs un mums visiem kopā nāksies pildīt dabas baušļus pilnā mērā.
Spēku spiediens, kas cilvēcei liek pāriet no „neizlabotā” stāvokļa uz pareizo stāvokli, tiek dēvēts par soda sajūtu. Bāls Sulams ar nolūku lieto vārdu „daba”, lai pasvītrotu, ka Radītājs uz mums iedarbojas caur visiem iespējamiem faktoriem un avotiem: visur un katrā situācijā, lai kur cilvēks atrastos, viņš cieš neveiksmes, izjūt ciešanas un mocības.
Ņemot vērā, ka nelaimes, kas uzbrūk cilvēkam, ir kļuvušas par daļu no ikdienas dzīves, cilvēks ir pieradis ciest. Ja viņš zinātu likumsakarību, ar kādu realitāte darbojas attiecībā uz viņu, tad saprastu, ka katrs trieciens ir paredzēts, lai virzītu viņu uz radījuma mērķi. Viņš zinātu, kā pareizi reaģēt uz likstām un izmantotu tās kā līdzekli, lai veicinātu savu izaugsmi. Taču pagaidām tas cilvēkam ir slēpts, un viņš virzās uz priekšu ciešanu mudināts. Līdz ar pieaugošo vēlmi baudīt, pastiprināsies ciešanu sajūta. Bāls Sulams brīdina par „zobena mocībām”, kas jau atkailināts un gatavs sodīt cilvēci.
10.4. Darbs sabiedrībā
Cilvēka īpašības un spēks ir viņā apslēpti, tāpēc nav iespējams pareizi spriest par tiem stāvokļiem, kuros viņš atrodas. Nespēja saskatīt cilvēka iekšējo pasauli, ierobežo iespēju izmērīt viņa ieguldījumu sabiedrībā. Piemēram, kluss un sevī iedziļinājies cilvēks visiem saviem spēkiem var darboties sabiedrības labā, un otrādi, pēc rakstura ekspresīvs cilvēks sacels lielu troksni, taču viņa iekšējais ieguldījums būs nulles vērts. Īpašs spēks, kas slēpjas ikviena cilvēka dvēselē, ir slēpts no mums. Ņemot vērā, ka cilvēki atrodas apslēptībā, nav iespējams viņus „izmērīt” pašreizējā stāvoklī. Tikai ienākšana garīgajā sfērā ļauj veikt autentisku „mērījumu”.
Sabiedrība, kas ieinteresēta garīgajā izaugsmē, pagaidām vēl apmierināsies ar cilvēka ārējo dalību. Citādi sakot, tai jāpārbauda, cik lietderīgs ir cilvēks atbilstoši viņa spējām. Jaunatnācēji, kas pievienojas šai sabiedrībai, atbilstoši kopējam garam, kas tajā valda, sajutīs, vai viņi darbojas pareizi un vai viņu ieguldījums ir apmierinošs.
Šādai sabiedrībai pastāvīgi ir jāmeklē veidi, kā veicināt savu attīstību. Ja cilvēks, kurš atrodas kādā kolektīvā ievērojamu laiku posmu, nav pilnveidojies, tad no viņa puses ir muļķīgi apsūdzēt sevi vai Radītāju, jo izaugsme ir atkarīga no sabiedrības. Ja no dienas dienā sabiedrība nemainās un neuzlabojas, tad cilvēkam nav iespējas pilnveidoties. Viņam caur un cauri jājūt atkarība no sabiedrības. Ja sabiedrības nodomi un rūpes, tāpat arī mērķis, uz kuru tā tiecas, neaizpilda viņa prātu un sirdi ar katru dienu vairāk salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu, ar aizvien lielāku precizitāti un intensitāti, tad cilvēkam nav iespēju veicināt savu izaugsmi.
***
Radītājs radīja kopīgo dvēseli, kas sastāv no liela daudzuma atsevišķām dvēselēm. Līdz dalīšanās brīdim atsevišķās dvēseles pastāvēja kā vienas sistēmas integrālās daļas, un bija piepildītas ar Radītāja un saplūsmes ar Viņu sajūtu. Pēc dalīšanās katra no dvēselēm sajūt piepildījuma trūkumu, kas nāk no Radītāja gaismas, būtībā tā ir vajadzība savienoties vienā dvēselē. Tāpēc dvēseles piepildīšanas avots ir ielikts citu dvēseļu vajadzībās. Ja ikviena atsevišķa dvēsele vēlēsies savienoties ar visiem pārējiem, lai viņiem kalpotu un veiktu atdevi, tā spēs rast īstu vajadzību, lai sajustu Radītāju. Šī sajūta bija dvēselē iepriekš.
Sabiedrības pareizas izaugsmes pamatlikumi ir šādi: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” un „Nedari citam to, kas nīstams tev”. Sīkāk šie likumi tiek studēti rakstos, kurus mums atstājuši mantojumā pagājušo gadsimtu kabalisti. Pēc tam, kad cilvēks ir ieguvis priekšstatu par kopējo ideju, viņš var patstāvīgi „veidot” savu pasauli. Kritums līdz zemākajai realitātes pakāpei, līdz „mūsu pasaules” līmenim, cilvēkam nāca par labu. Šādā stavoklī viņš pilnībā atslēgts no Radītāja – kā bērns, kurš palicis bez vecāku uzraudzības un kura rīcībā ir visa māja. Cilvēkam tiek dota iespēja visu izveidot savām rokām.
Augstākais Spēks virza cilvēku uz atbilstošu saskarsmes vidi, grāmatām un visu, kas viņam nepieciešams garīgajai izaugsmei. Pasaulē nav tāda cilvēka, kas tiektos sasniegt radīšanas mērķi un kas nesaņemtu atbalstu. Pateicoties televīzijai, internetam, grāmatām vai kādai tikšanās iespējai ar kādu, cilvēkam tiek dota iespēja, un viņš iepazīstas ar kabalu. No šī brīža un tālāk cilvēkam ir jādarbojas pašam. Visas citas viņa dzīves detaļas ir iepriekš noteiktas un nepakļaujas izmaiņām.
Cilvēka pienākums – veikt vienu soli uz priekšu no tā punkta, kurā viņš atrodas. Izdarīt soli uz priekšu, nozīmē „izveidot” sev saskarsmes vidi un paziņot tai tādas vērtības, kādas viņš vēlētos iegūt pats. Ar savu attieksmi pret sabiedrību cilvēks deklarē, ka vēlas līdzināties šai sabiedrībai. Šī procesa gaitā cilvēks sevi veido. Visi procesi nozīmē pasauļu nākšanu lejup. Dvēseles sašķelšanās un tās kritums šajā pasaulē notika tikai tāpēc, lai radītu cilvēkam noteiktus apstākļus, kuros viņš pašlaik atrodas un ļautu viņam izdarīt izvēli.
10.5. Sabiedrības vērtību iegūšana
Ja cilvēks ir ieinteresēts pilnveidoties ar sabiedrības palīdzību, viņam visiem spēkiem jānodrošina sabiedrības vajadzības. Sabiedrības stāvoklis ir augstāks par cilvēka stāvokli: sabiedrības gars ir stiprāks par cilvēka garu, vēlme sajust Radītāja svarīgumu deg spilgtāk sabiedrībā nekā cilvēkā. Sabiedrība nerimstoši un pastāvīgi tiecas uz mērķi, tās spēkos ir noturēt cilvēku un iedvest viņam paļāvību ceļā. Ar katru darbību, kuru cilvēks veic sabiedrības labā, viņš saņem visus tās iespaidus. Patiesībā sabiedrības vērtības cilvēks iegūst kā atalgojumu par pūlēm un kā ieguldījumu tās labā.
Ja cilvēks neieguldīs savu artavu sabiedrības labā, viņš nespēs iegūt tās iekšējās vērtības. Cilvēka ieguldījums sabiedrības labā ir vēlmes izpausme saņemt no tās cieņu attiecībā uz atdeves īpašību. Cilvēka ieguldījuma veids nav svarīgs, jo viņš ir atkarīgs no savām dabiskām iedzimtajām īpašībām. Viens izveicīgāks, bet cits gudrāks, taču ieguldījums netiek mērīts attiecībā pret viņu īpašībām. Noteicošais faktors ir cilvēka vēlme ieguldīt savu artavu, nevis viņa lietderīgums attiecībā pret sabiedrību. Tādējādi atdeve sabiedrībai pauž cilvēka vēlmes lielumu iemīlēt kolektīva iekšējās vērtības.
10.6. Sabiedrības cēlums
Sabiedrības un tās locekļu cēlums „iezīmējas” cilvēka sirdī, ieņemot svarīgu vietu garīgās izaugsmes procesā. Jēdziens „cēlums” norāda uz nozīmīguma sajūtu, kas slēpjas cilvēkā. Sabiedrība parāda cilvēkam modeli, kam būtu jāpielīdzinās; sabiedrība apzinās Radītāja dižumu un mērķa cēlumu, un cilvēks tiecas to sasniegt. Ja cilvēks attiecas pret sabiedrību kā diženu, viņš rod spēkus, kas ļauj sniegt ieguldījumu tās darbībā. Mazais vēlas kaut ko dot lielajam, no šīs atdeves viņš saņem baudu. Viņš jūt aicinājumu ieguldīt sabiedrības labā un tad viņam nav jāpiespiež sevi to darīt.
Garīgā pacēluma un iekšējās degsmes brīžos ikviens no mums piepildās ar spēkiem un enerģiju, grūtības izzūd un jebkurš uzdevums šķiet veicams. No otras puses, sabiedrībai, kas virzās uz garīgumu, paveras grūts uzdevums. Katram tās loceklim arvien no jauna ir jāuzdod sev jautājums: kālab tiek veikta tā vai cita darbība? Dažkārt jautājums par darbības mērķi dzimst cilvēkā, bet dažkārt tas atnāk no ārpuses. Tā vai citādi, cilvēkam sev ir jāatbild: kālab viņš darbojas sabiedrībā. Ikreiz no jauna viņam ir nepieciešams atcerēties par Radītāju un mērķi. Darbs sabiedrībā, kuras mērķis ir labošanās, nav viegls.
Patiesībā grūtības, kas rodas, strādājot sabiedrībā, ir palīdzība no Radītāja. Līdz ar to Radītājs uzliek cilvēkam par pienākumu veikt pareizu aprēķinu katrā darbībā, lai tā sniegtu labumu. Sarežģīti jautājumi un apgrūtinoši faktori, kas mostas ik mirkli, palīdz cilvēkam neiegrimt bezjēdzīgu darbību rutīnā un, gluži pretēji, virzīt sevi uz priekšu prasībā mainīt iekšējās īpašības.
Radītājs apslēpa no cilvēka īstenības kategoriju. Cilvēka uzdevums – to meklēt un virzīties uz to saskaņā ar savu brīvo izvēli. Apslēptība paredzēta, lai cilvēks meklētu Radītāju. Darba būtība sabiedrībā – meklēt atdeves formas un savstarpējo attiecību formas, kas raksturīgas Radītājam. Sabiedrība ir vieta, kur formējas Radītāja tēls savstarpējās attiecībās starp tās biedriem savstarpējā atdevē. Tas, kā viņi iztēlojas, – kas ir Radītājs, definē nosacījumus un īpašības, ko viņi vēlēsies realizēt savā saskarsmes vidē.
10.7. Augstākais spēks
Taču tam, kurš vēlas kritizēt manis sacīto, atliek vēl iegansts jautājumam. Līdz šim es pierādīju tikai darba, kas cilvēkiem jāveic, nepieciešamību. Taču, kur tad ir praktisks pierādījums tam, ka jāstrādā ar šo bausli Radītāja dēļ?
Jautājums, kuru izvirza Bāls Sulams par darba mērķi sabiedrībā – labums radījumiem vai vienotība ar Radītāju – atspoguļojas bijušajos Padomju Savienības komunistiskajos ideālos.
Taču par to mūsu vietā ir parūpējusies vēsture, atklājot mums izsmeļošu faktu, kas ir pietiekams pilnīgam vērtējumam un nešaubīgiem secinājumiem. Visi redz tādu valsti kā Krievija, kuru apdzīvo simtiem miljoni iedzīvotāju, tās rīcībā ir zemes, kas pēc platības pārsniedz visu Eiropu un arī izejvielu resursi, kuriem principā nav līdzvērtīgu visā pasaulē. Šīs valsts pilsoņi piekrita dzīvot kolektīvas dzīves iekārtā un praktiski atcēla jebkādu privāto īpašumu, un ikvienam nav citu rūpju kā tikai sabiedriskais labums.
Viņi, šķiet, it kā pilnībā iemantojuši labo „atdeves tuvākajam” īpašību tās absolūtā nozīmē, cik vien cilvēciskais saprāts to spēj iedomāties.
Taču līdz ar to, palūkojiet, kas ar viņiem notika! Tā vietā, lai attīstītos un paceltos pār buržuāziskajām valstīm, viņi nolaidās arvien zemāk un patlaban ne tikai nav spējīgi sniegt strādājošiem labāku dzīvi salīdzinājumā ar strādniekiem buržuāziskajās valstīs, bet nespēj pat nodrošināt viņiem dienišķo maizi un piesegt viņu kailumu. Šis fakts patiešām mūs ļoti izbrīna. Spriežot pēc šīs valsts bagātībām un tās iedzīvotāju skaita, pamatojoties uz cilvēcisko sapratni, tai nevajadzēja nonākt šādā stāvoklī. Vienā lietā šī nācija nogrēkojās, un Radītājs tai nepiedos to. Respektīvi: visam šim dārgajam un cēlajam darbam, tas ir, „atdevei tuvākajam”, ar kuru viņi sāka nodarboties, ir jābūt Radītāja, nevis cilvēces vārdā. Ja viņi neveic savu darbu Radītāja vārdā, tad viņiem nav tiesību pastāvēt, raugoties no pašas dabas viedokļa.
Racionāla domāšana nespēj samierināties ar faktu, ka sabiedrība, kurā savstarpējās attiecības starp tās locekļiem pamatojas uz pareiziem likumiem un kuras eksistences mērķis – sniegt labumu saviem biedriem, sabrūk. Taču īstenība pierāda, ka tāds ir lietu stāvoklis. Šīs pasaules līmenī nav iespējams saprast notiekošā cēloņus, taču kabalistiem, kas atrodas garīgās pasaules izzināšanā, šie likumi ir absolūti skaidri.
Atdeves spēka darbs saņemšanas spēka labā kabalas valodā tiek aprakstīts kā „klipa”47, bet saņemšanas spēka darbs atdeves spēka labā tiek dēvēts par „svētumu”. Komunisti atdeves ideju – „mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – izmantoja saņemšanai, tādējādi nolemjot sevi kraham. Visi Augstākie spēki ir pretstatā atdeves spēka izmantošanai saņemšanas labā, tāpēc tie neļaus šādai idejai attīstīties. Labklājības vietā Krievijas tauta uzvēla sev postu. Attiecīgi tās pūlēm, kas tika virzītas uz to, lai šo ideju īstenotu, sabrukums vērsās plašumā.
Ja mērķis būtu nevis sabiedrības laime un labas materiālās dzīves radīšana mūsu pasaulē, bet savienošanās ar Augstāko Spēku, tad komunisti gūtu panākumus visās jomās. Krievijas sabiedriski ekonomiskās iekārtas sabrukums un tās izjukšana, kādu cilvēce vēl nezināja, liecina par viņu kļūdas smagumu. Līdz šim nav skaidrs, kā Krievijas tauta spēs izkļūt no sava kritiskā stāvokļa.
Dabas spēki darbojas nevis tāpēc, lai uzturētu sabiedrības labo, skaisto un mierīgo pastāvēšanu uz pasaules. Tie darbojas, lai paceltu cilvēku Radītāja augstumā. Rūpes par sabiedrības labklājību bez saiknes ar radījuma mērķi nenesīs labus rezultātus. Nospraužot sev par mērķi sabiedrības labklājību un nesaistot to ar radījuma mērķi, katra kustība bija lemta vēl daudzkārt postošākam sabrukumam, salīdzinot ar iepriekšējo.
10.8. Atalgojums par atdeves darbību
Papūlieties iedomāties, ka ikviens cilvēks šajā sabiedrībā ar trīsošu sirdi pildītu Radītāja bausli, kā sacīts: „Tev būs mīlēt Kungu savu Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu”, un tādā pašā mērā rūpētos par tuvākā vajadzībām un viņa vēlmēm, atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēkam piemīt tieksme pildīt savas vēlmes, kā sacīts: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Tajā pašā laikā Radītājs būtu katra darbinieka mērķis viņa darba laikā sabiedrības laimes labā. Proti, darbinieks gaidītu, ka ar savu darbību sabiedrības labā viņš izpelnīsies saplūsmi ar Radītāju – ar visas īstenības un labestības, visa skaistuma un maiguma Avotu. Tad, bez šaubām, dažu gadu laikā viņi pārspētu labklājībā visas pasaules valstis, jo būtu spējīgi izmantot izejvielu resursus, kas atrodas viņu bagātajā zemē un patiešām kļūtu par piemēru visām valstīm un tiktu dēvēti par „Radītāja svētītiem”.
Komunistu darbība no patiesās darbības atšķiras tikai ar mērķi: izveidot laimīgu dzīvi un, no otras puses, pielīdzināties Augstākajam Spēkam. Ja komunisti būtu virzījušies uz pareizo mērķi, tas acumirklī izpaustos dabas bagātību izmantošanas veidā, kas viņiem tika dotas. Ja viņi dalītos ar saviem dabas resursiem ar visu pasauli, tad Augstākais Spēks atklātu viņu valstij ceļu uz labklājību un uzplauksmi arī materiālajā līmenī. Saskaņā ar atdeves likumu visa zemeslode pieder tās iemītniekiem, un viņiem kopīgi jāizmanto visi zemes dzīļu dabas krājumi. Valstis, kurām pieder bagāti dabas resursi un kuras izmanto tos egoistiski, nākotnē saņems ļoti smagu triecienu, kas izpaudīsies kā sociālais sabrukums.
***
Pastāv viens šķērslis, kas traucē izpildīt absolūtas atdeves likumu „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, un tas ir atalgojuma trūkums. Cilvēkam nav svarīgi, vai viņš dod, vai saņem, galvenais, lai tas tiktu apmaksāts. No viņa puses nav svarīgi, kam viņš dod vai no kā saņem: no Radītāja vai no radījumiem – kamēr viņš no tā gūst labumu. Tādā gadījumā rodas jautājums: kā mums ievērot vispārējo atdeves likumu?
Dvēsele sastāv no 613 vēlmēm, kuras pēc savas būtības ir egoistiskas un kuras cilvēkam jāiemācās izmantot altruistiski. Vēlmju labošana tiek dēvēta par „baušļu pildīšanu” un īstenojas, izmantojot „gaismu, kas atgriež pie Avota”.
Savu vēlmju labošanas rezultātā cilvēks sasniedz mīlestību pret Radītāju. Tas tiek uzskatīts par īpašību līdzību starp radījumu un Radītāju, starp vēlmi baudīt un vispārējo realitātes likumu, atdeves likumu.
Sākot pildīt atdeves likumu, cilvēks saskaras ar problēmu: viņa vēlmes prasa kompensāciju. Cilvēkam ir nepieciešama „degviela”, kas ļaus viņam atdot. Atbilstoši lietu būtībai, ja cilvēks kaut ko dod tuvākajam, viņš grasās „atdot saņemšanas dēļ”, tas ir, dara to ar cerību, ka saņems savtīgu labumu. Mēs nereti darbojamies tuvākā labā, lai saņemtu personīgo labumu un daži no tā gūst lielu gandarījumu. Šāda veida atdeve ir iespējama, jo cilvēks redz rezultātu un savas darbības labumu. Patiesībā tā ir apslēptā saņemšana, tas ir, tuvākā izmantošana personīgā labuma gūšanai. Tas nav nekas vairāk kā apmaiņa – cilvēkam ir skaidrs, kādu labumu viņš saņems tad, ja piekāpsies tuvākajam.
Ņemot vērā, ka cilvēka materiāls ir vēlme baudīt, atdeve bez kompensācijas nav iespējama. Materiāls, no kura „izveidota” cilvēka daba, neļauj viņam veikt šādu nesavtīgu darbību. Cilvēks varēs pildīt vispārējo likumu ar nosaukumu „Radītājs”, „Dievs” vai „atdeves likums” tikai tad, ja saņems no Radītāja atalgojumu. Šāda apmaksa dos viņam spēkus, lai varētu ievērot atdeves likumu.
Krievijas komunisti un tamlīdzīgi sabiedriskie darbinieki vēlējās dibināt sabiedrību, kuras pamatā ir atdeves princips, taču atstāja strādniekus bez kompensācijas, tas ir, bez „degvielas”. Ja cilvēks par savu darbu nesaņem atalgojumu, jāpieņem darbā inspektori, lai tie viņu kontrolētu un liktu strādāt, vai arī sodītu, lai tā rezultātā viņš „veiktu atdevi”. Vēlme bez „degvielas” nespēj darboties.
„Degvielu” var saņemt aiz bailēm no ciešanām vai arī no gaidāmā atalgojuma. Krievijā galvenokārt tika izmantotas bailes no ciešanām un smagi sodi. Turpretī dažās citās sabiedrībās tiek izmantots sociālais atalgojums, paaugstinās „nesavtīgas atdeves” ideāls, un cilvēks izjūt lepnumu par piederību šādai sabiedrībai. Tas līdzinās karavīru rotai, kuri gatavi riskēt ar dzīvību izvirzītā mērķa vārdā. Taču vēlmes baudīt pieaugums noved pie tā, ka šāda ideja nevar nodrošināt nepieciešamo kompensāciju egoismam, kas cilvēkā attīstās un viņš noslīd līdz sabiedriskās iekārtas buržuāziskajam veidam.
Cilvēku vēstures garumā daudzkārt tika mēģināts dibināt altruistisku sabiedrību, taču visi šie mēģinājumi cieta neveiksmi. Tāpēc, ka viss šīs pasaules materiāls ir egoistisks un gaida piepildījumu ar Augstāko gaismu. Šis piepildījums var vēlmē izplatīties tikai atbilstoši vēlmes līdzībai ar Augstāko gaismu, tas ir, tādā mērā, kādā vēlme kļūs par „atdodošo”.
Atdeve var pastāvēt tikai tādā gadījumā, ja tā ir saistīta ar spēku Avotu, ar Radītāju. Ja cilvēks imitē Radītāja darbības ar nolūku saņemt no Viņa „degvielu”, tad viņš izpelnīsies atalgojumu – spēju un iespēju veikt atdeves darbību. Citiem vārdiem, cilvēks varēs bezgalīgi atdot tikai tādā gadījumā, ja būs savienots ar neierobežoto spēku avotu.
Lai gan šīs pasaules pastāvīgā realitāte pierāda saņemšanas savā labā bezjēdzību, tomēr pāreja no saņemšanas uz atdevi, kuras mērķis ir saņemt no Radītāja atalgojumu, joprojām rada cilvēkam psiholoģisku problēmu. Tādējādi sabiedrību kļūda, kas cildināja atdevi tuvākajam, bija atteikšanās ņemt vērā „degvielas” nepieciešamību.
Atsauces
[46] Saīsin. no ivr. „mei nukvin” nozīmē: „lūgums Augstākajam”.
[47] Ivritā – „miza”, „čaumala”.
Jaunākie komentāri