9. nodarbība
Nākotnes sabiedrības struktūra
Materiāli no Bāla Sulama brošūras „Miers”, 1933. Gads
9.1. Saudzīga attieksme pret dabu ir pienākums
9.2. Trimdas laiks
9.3. Gaismas ietekme uz vēlmi
9.4. Vai varēja būt citādi?
9.5. Ļaunuma mērīšanas veidi
9.6. Sagatavošanās garīgai piedzimšanai
9.7. Atdeve – pienākums pret sabiedrību
9.1. Saudzīga attieksme pret dabu ir pienākums
Būs labāk, ja nonāksim pie viena kopsaucēja un akceptēsim kabalistu vārdus par to, ka vārda „daba” (הטבע) gematriskā nozīme ir līdzvērtīga vārdam „Radītājs” (אל-הים) un sastāda skaitli 86. Tādā gadījumā Radītāja likumus es varēšu dēvēt par „dabas baušļiem” vai otrādi, jo tas ir viens un tas pats. Nav vajadzības papildināt teikto ar mazsvarīgiem vārdiem.
Tālāk mums ir ļoti svarīgi izskatīt dabas baušļus un uzzināt, ko daba no mums prasa, lai neizjustu tās sodus, kuri, kā zināms, ir nežēlīgi. Mēs jau sacījām, ka daba uzliek par pienākumu cilvēku dzimumam dzīvot sabiedrisku dzīvi un tas ir saprotams. Tomēr uz baušļiem, kurus daba liek pildīt, mums jāraugās no sabiedriskās dzīves viedokļa. Kopumā sabiedrībā mums jāpilda tikai divi baušļi, kurus var definēt kā „saņemšana” un „atdeve”. Citiem vārdiem, katram sabiedrības loceklim viss nepieciešamais būtībā ir jāsaņem no sabiedrības, tāpat arī viņa pienākums ir strādāt, veicot atdevi sabiedrības labā. Ja viņš pārkāps vismaz vienu no šiem diviem baušļiem, tad bez žēlastības tiks sodīts, kā jau tika minēts.
Radījumu, kā zināms, ir radījis Augstākais spēks un savas attīstības nobeigumā radījumam jāsasniedz Augstākā spēka līmenis, tas ir, jāiegūst absolūtas atdeves īpašība.
Vienīgais veids, kā šo mērķi īstenot, ir radījuma atraušanās no Augstākā Spēka, kurš šo radījumu vada un valda pār to. Ja Augstākais Spēks ir apslēpts, tad radījums var izzināt sevi, sava egoisma pretstata pakāpi attiecībā pret Augstāko Dodošo Spēku, pārbaudīt, vai viņa pielīdzināšanās process atdeves formai virzās uz priekšu un uzzināt, cik lielā mērā tas tuvinās radījuma mērķim. Lai radītu apslēptības apstākļus, nepieciešams iekļaut radījumu noteiktos iekšējos un ārējos apstākļos, kuru vispārējais nosaukums – „šī pasaule”.
„Šķelšanās” procesā radījums dalījās vairums daļās, un patlaban tās ir atdalītas no Augstākā Spēka. Kad egoistiskā vēlme baudīt izpaužas ikvienā no šīm daļām, tās var uzsākt savu savstarpējo attiecību uzlabošanu un labošanos, un novest vēlmi baudīt līdz Radītāja līmenim.
9.2. Trimdas laiks
„Trimdas” un „šķelšanās” cēlonis ir egoistiskās vēlmes baudīt uzliesmojums, un šis process ir neizbēgams. Pēc „šķelšanās” cilvēks nonāk vēlmes baudīt varā. Viņam jāapzinās, ka vēlme baudīt ir ļaunums, jo kavē radīšanas nodoma sasniegšanu – „absolūto labestību”.
Ielūkosimies Bībelē. Izraēlas dēlu atrašanās Ēģiptē nenoveda pie pietiekamas ļaunuma apzināšanās, tāpēc ir teikts, ka priekšlaicīga Ēģiptes trimdas beigšanās izraisīja pārējās trimdas. Šī jēdziena būtība nosaka ļaunuma apzināšanos: cilvēkam jāapzinās, ka viņš atrodas trimdā, atrautībā no atdeves īpašības. Cilvēks neatrodas trimdā, ja sevi tajā nejūt.
Kā jau minēts, laikmetā, kad Jēkaba dēli nonāca Ēģiptē un pat Pirmā Tempļa nopostīšanas laikā, tauta joprojām saglabāja noteiktu garīguma sajūtu. Tikai Otrā Tempļa nopostīšana noveda tautu pie pilnīgas atrautības no garīgās apziņas, un pamazām tā nonāca visspēcīgākās egoistiskās vēlmes varā.
Trimdas laiku nosaka sajūta, ko izjūt cilvēki, kuri atrodas trimdā. Pēdējā trimda ir tik ilga, jo tās garumā egoistiskai vēlmei baudīt jāattīstās līdz savam maksimālajam līmenim. Vēlmi baudīt visā pilnībā apzināties kā ļaunumu ir iespējams tikai tad, kad alkas pēc fiziskiem baudījumiem, bagātības, goda apliecinājumiem, varas un zināšanām atklāsies pilnā spēkā.
Tikai XX gadsimtā cilvēce sāka redzēt savu darbu postošās sekas un just tuvojošā soda neizbēgamību, kas izraisīts ar šo seku rezultātiem. Tāpat kā bērns, kurš baidās no saviem vecākiem, cilvēce meklē vietu patvērumam, un nākotne tai vairs nešķiet rožaina.
Ja būtu iespējams sapulcēt pazīstamus un ietekmīgus cilvēkus, kuri gatavi atteikties no sava aprobežotā pasaules uzskata un spēj saprast, ka mēs atrodamies bezdibeņa malā, tad varētu rosināt cilvēci uz darbību. Ja mēs varētu nākt klajā ar pasaules deklārāciju, kā piemēram: „Zemeslode eksplodēs pēc mēneša”, tad visi atstātu malā savus egoistiskos darbus un aizdomātos par glābšanas veidu. No sacītā izriet, ka mums nav apziņas par to, cik neiedomājami kritiskā situācijā mēs atrodamies.
9.3. Gaismas ietekme uz vēlmi
Attīstība noris saskaņā ar precīzu likumsakarību, ar gaismas palīdzību, kas nepārtraukti iedarbojas uz vēlmi baudīt. Tas nevar notikt jebkurā citā veidā, jo vēlme baudīt atbilst nedzīvajam līmenim un visas šīs vēlmes darbības ir reakcija uz gaismas ietekmi. Gaismas iedarbība uz kli ir līdzīga nepārtrauktai mīklas mīcīšanai. Vēlmes baudīt reakcija uz gaismu ir tas, ko mēs sajūtam kā „mūsu dzīvi”.
Savas attīstības procesā vēlme baudīt pakļauta kontroles ilūzijai un tādai notiekošā izpratnei, it kā, izņemot vēlmi baudīt, nekas cits nepastāv. Bībeles valodā tas ir aprakstīts šādā veidā: „Bet faraons sacīja: „Kas ir Tas Kungs, ka man būtu Viņam jāklausa…?”45. Cilvēks dzird tikai savu balsi, viņš ir pārliecināts, ka pilnveidojas, jo gūst panākumus un kontrolē lietu stāvokli.
Ja cilvēks atklāj savas daudzās neveiksmes visās jomās – ekonomikā, kultūrā, audzināšanā, viņš redz ļaunumu, kas slēpjas vēlmē baudīt un tā sekas. Viņš sāk apzināties, ka atrodas Augstākā Spēka varā. Iekams cilvēks nav atklājis savas kļūdas, viņš nespēj novērsties no vēlmes baudīt. Mēs visi ceram, ka, izmantojot šo vēlmi, varēsim baudīt. Tikai saprotot, ka tāda pieeja mums nāk par ļaunu, mēs būsim gatavi pāriet pretējā pusē, pacelties virs vēlmes baudīt un pārtraukt koncentrēties uz to. Pateicoties tam, mēs sāksim izzināt gaismu.
9.4. Vai varēja būt citādi?
Daudzi uzdod sev jautājumu: vai cilvēce varēja attīstīties savādāk? Vai mēs varējām attīstīties „labklājībā”, tas ir, ātri un bez ciešanām pāriet no pakāpes uz pakāpi? Šis jautājums attiecas uz paradoksu kategoriju, tāpat kā: „Vai Radītājs var radīt akmeni, kuru Viņš nav spējīgs pacelt” u.tml. Mūsu uztvere ir ierobežota. Mēs esam iespiesti laika, telpas un kustības kategoriju ietvaros un tāpēc nespējam izprast visu šī jautājuma dziļumu, kā arī atbildi uz to.
Ja ne egoisma attīstība, nebūtu vajadzīga arī labošanās metodika, jo nebūtu ko labot – cilvēce nesaprastu, tieši ko prasa labošanās. Šī attīstība noved cilvēci pie apziņas par egoisma labošanas nepieciešamību, un tāpēc cilvēce būs gatava pieņemt kabalu kā labošanās metodiku. Tikai pie tādiem noteikumiem var sniegt šo metodiku. Kabalas izplatīšana mūsdienās ir paredzēta, lai cilvēci pietuvinātu šai apziņai, pirms tā ar briesmīgu nežēlību sāks izmantot vēlmi baudīt un sevi iznīcinās.
9.5. Ļaunuma mērīšanas veidi
Egoisms mums atklājas pakāpeniski. Līdz tā pēdējai attīstības stadijai mēs augām dabiskā ceļā, tāpat kā nedzīvais, augu un dzīvnieciskais līmenis. Egoisma pēdējā attīstības posmā mēs sākam tajā atklāt arī tā sakni: noskaidrojas, ka egoisms ir Augstākā Spēka sekas. Augstākais Spēks ir radījis egoismu tādā veidā, lai caur to mēs izzinātu, kas egoismam pretojas – labo, dodošo spēku.
Visos iepriekšējos līmeņos attīstība virzījās kopsolī ar nelaimēm un ciešanām. Šodien cilvēkam dota iespēja attīstīties ar tā spēka palīdzību, kas „atgriež pie gaismas Avota”, kas ietverts arī kabalā. No šīs zinātnes izriet: attīstība īstenojas, salīdzinot vēlmi baudīt ar Augstāko gaismu. Šis salīdzinājums atklāj vēlmes maziskumu, kas vērsts uz baudas saņemšanu.
Salīdzinājumā ar gaismu cilvēks nevar neapzināties ļaunumu, kas slēpjas vēlmē baudīt. Jebkura cita pārbaude līdzināsies zagļa saucienam, kurš skrien prom no nozieguma vietas, kliegdams: „Turiet zagli!”. Cilvēks, kurš vēlas apzināties ļaunumu, pamatojoties uz vēlmi baudīt, līdzinās tam, kurš sit sev pa roku, būdams pieķerts zādzībā un pauž nožēlu, ka neprot zagt ar izveicību. Ja cilvēks apzināsies ļaunumu, pamatojoties tikai uz egoisma īpašību, viņš būs sašutis par to, ka otrs ir nepietiekami izveicīgs. Viņš nespēs izjust ciešanas no tā, ka patmīlība ir pretstatā atdeves īpašībai, pretstatā Radītājam.
Dabiskā attīstība bez kabalas izmantošanas nespēs novest pie ļaunuma apzināšanās, kas slēpjas egoismā. Attīstībai dabiskā ceļā ir viens uzdevums: modināt cilvēcē nepieciešamību apgūt šo zinātni. Tikai pēc tam, kad cilvēks sāk izmantot kabalu, viņam pakāpeniski atklājas egoismā apslēptais naids. Tas ir pilnīgi atsķirīgs veids, kā izmērīt ļaunumu, kas izriet no vēlmes redzēt, kā tas pārvēršas labestībā. Ļaunuma apzināšanās ar gaismas palīdzību īstenojas ne tādēļ, ka būtu vēlme mānīties vēl vairāk, saņemt vēl lielāku labumu. Tāpēc pastāv principiāla atšķirība ļaunuma apzināšanās veidos.
Lai palīdzētu sev šajā ceļā, cilvēkam jāpievienojas attiecīgai sabiedrībai, kas nodrošinās viņam piemēru un kritēriju, lai novērtētu atdeves īpašību. Tikai tad cilvēks spēs atzīt egoistisko vēlmi un izlemt, ka tas ir ļaunums. Pretējā gadījumā viņš joprojām uzskatīs par ļaunumu nepietiekami izdevušos savas vēlmes baudīt izmantošanu un meklēs papildiespējas, lai to pilnveidotu.
9.6. Sagatavošanās garīgai piedzimšanai
Jautājums „Kāda ir manas dzīves jēga?” mudina cilvēku studēt kabalu. Šī zinātne it kā vēršas pie viņa iztālēm un tā vai citādi, viņš atrod ceļu pie tās. Radītājs „liek cilvēka roku uz labu likteni” un saka: „Paņem to sev”. No šī brīža un turpmāk cilvēks var uzsākt labošanās procesu.
Kabalas studēšanas pirmajā posmā cilvēks iziet ļaunuma apzināšanās procesu. Līdz pat „mahsoma” šķērsošanai. Mahsoms ir barjera, kas atdala materiālo un garīgo dimensiju, šis ceļš sastāv no diviem posmiem: „divkāršā apslēptība” un „vienkāršā apslēptība”. Pēc šo posmu pārvarēšanas cilvēks nonāk pie lēmuma, ka viņam jāatbrīvojas no sava ļaunuma vienreiz par visām reizēm. Viņam nav svarīgi: kādas būs sekas? Viss, kas viņam šķiet svarīgi, neturēt ļaunu prātu uz kādu cilvēku, nedzīvot ļaunumā, nepalikt egoistiskās dabas ietvaros. Vēlme baudīt atklāj cilvēkam viņa ļaunumu tik nežēlīgi, ka viņš ir gatavs no tā atbrīvoties par katru cenu. Tikai pie tādiem nosacījumiem cilvēks tiek uzskatīts par sagatavotu tam, lai piedzimtu garīgajā dimensijā un viņš pārvar „mahsomu”. „Iziešanu” no vēlmes baudīt, proti, attiekšanos no tās dēvē par „garīgo piedzimšanu”.
No sacītā saprotams, ka radījuma labošanās oriģinālā programma tiek izpildīta, neprasot cilvēkam. Viņš var tikai to paātrināt un ne vairāk. Ja viņš to izdarīs, tad ciešanu vietā izjutīs baudu, jo pastāvīgi piedalīsies procesā. Iedarbojoties uz notikumu gaitu, cilvēks „sevi veido”, līdz pielīdzinās Radītājam pilnā mērā.
9.7. Atdeve – pienākums pret sabiedrību
Attiecībā uz saņemšanas bausli, mums ir nepieciešams to detalizēti izskatīt, jo sods nāk nekavējoties, tāpēc nekādas noniecināšanas attiecībā uz šo bausli mums nebūs. Taču attiecībā uz bausli „atdeve sabiedrībai” – sods mūs nesasniedz momentāni. Turklāt sods pie mums atnāk netieši, un tāpēc šis bauslis netiek ievērots kā nākas, un „cilvēce vārās baismīgā katlā virs uguns, un zobens un bads, un tā sekas neatkāpjas no cilvēces līdz pat šai dienai”. Šķiet pārsteidzoši: daba mūs soda kā kompetents tiesnesis, ņemot vērā mūsu attīstību. Mēs redzam, jo vairāk cilvēce virzās uz priekšu savā attīstībā, jo lielākas ir mūsu mocības un ciešanas iztikas un eksistences līdzekļu meklējumos.
Cilvēks atrodas pastāvīgā Radītāja vadībā, kas ved viņu uz materiālās attīstības finālu. Šādā stāvoklī viņš jūt, ka visa šīs pasaules bauda nespēs aizpildīt sajūtamo tukšumu. Turklāt viņš sajūt draudus savas eksistences turpinājumam pasaulē gan no dabas puses, gan no cilvēku sabiedrības puses. Vispārējā krīze pierāda, ka cilvēce cietusi neveiksmi visos savos pasākumos. Turklāt, ņemot vērā, ka cilvēki nesaprot, kā turpināt ceļu un kā izdzīvot tuvojošo draudu apstākļos gan no dabas puses, gan arī no cilvēciskās sabiedrības puses, viņi uzskata par labāku neinteresēties par nākotni. Tas izriet no instrumentu un pašaizsardzības līdzekļu trūkuma, bet precīzāk, no pašlabošanās trūkuma. Tā rezultātā problēma saasinās.
Atklājot, ka viss dabā esošais ļaunums ir egoisms un ka tieši egoisms ir cēlonis dabas sliktajai attieksmei pret mums, kas izraisa krīzi un vieš briesmas sabiedrībā, cilvēce sāks piekrist, ka egoistiskai dabai nepieciešama labošanās. Mēs nonāksim pie labklājīgas, drošas un mierīgas dzīves tikai tad, kad izlabosim mūsos slēpto ļaunumu. Tieši šādu labošanos prasa no mums Augstākais Spēks, atdeves spēks.
Cilvēka labošanās tiek mērīta attiecībā pret apkārtējo sabiedrību. Mērs, kādā cilvēks izlabo savas savstarpējās attiecības ar sabiedrību, atspoguļo viņa savstarpējās attiecības ar atdeves spēku. Saskarsmes vide ir kā spogulis, kas parāda cilvēkam viņa patieso stāvokli un neļauj nodoties fantāzijām.
Taču cilvēka savstarpējo attiecību ietvaros ar saskarsmes vidi situācija nav pietiekami skaidra: viņš nezina, cik jādod sabiedrībai un cik no tās var saņemt. Piemēram, sabiedrība nosaka sev likumus, kas kvalificē zādzības jēdzienu. Faktiski šie likumi novelk robežu, kuru pārsniedzot jebkura darbība, ko izdara cilvēks, tiks uzskatīta par zādzību. Ja zādzība ir nenozīmīga, tā nav uzskatāma par tādu. Kad zādzība tiek veikta ar darbībām, kas iesakņojušās attiecīgajā sabiedrībā, tas arī netiek uzskatīts par zādzību. Tiesa soda cilvēku nevis par zagšanu, – tā soda viņu saskaņā ar cilvēka definīciju, kas nosaka zādzības jēdzienu.
Ja sabiedrība iecietīgi izturas pret zagli, pats par sevi saprotams, tā atvieglos tā cilvēka likteni, kas neiegulda tās darbā. Tātad pilnībā tiek attaisnotas tā cilvēka darbības, kurš neveic savu ieguldījumu sabiedrības labā. Mēs nepiešķiram svarīgumu ieguldījumam sabiedrības labā un to neprasām no cilvēka. Atdeves trūkums netiek uzskatīts par zādzību un trūkumu. Cilvēku sabiedrības attieksmi nenosaka īstenības tiesa, tāpēc jebkurš cilvēks sabiedrībā un sabiedrība kopumā nevirzās uz priekšu, lai sasniegtu izlaboto stāvokli. Tomēr šī kļūda neatbrīvo cilvēci no soda. Cilvēki ir spēku ietekmē, kas raksturīgi izlabotam stāvoklim un šie spēki vilina viņus tiekties uz mērķi. Ja pašreizējais stāvoklis ir pretējs mērķim, tad šo spēku ietekmi cilvēks sajūt kā negatīvu spiedienu savā dzīvē. Šī spiediena mērķis – uzlikt cilvēkam par pienākumu atstāt savu pašreizējo stāvokli un virzīties uz priekšu uz izlaboto stāvokli.
Atsauce
[45] Tora, Shemot (Exodus) 5:2.
Jaunākie komentāri