Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 13.kurss-1

(SKA MĀCĪBU KURSI), 13.kurss Komentēt

13.kurss-2>>

13. kurss

Nākotnes sabiedrības izveide

Kursā „Nākotnes sabiedrības izveide” mēs piedāvājam doktrīnu, kas izklāstīta Jehudas Ašlaga (1884–1954) darbos. Jehuda Ašlags ir pazīstams kā Bāls Sulams, pateicoties „Zoar” grāmatai uzrakstītā komentāra nosaukumam „Sulam”.

Rakstā „Miers pasaulē”, kura izskatīšanai veltīta kursa pirmā daļa, Bāls Sulams izskaidro dažas izplatītas kļūdas, kuras cilvēce pieļāvusi vēstures gaitā. Cilvēki mēģināja patstāvīgi izveidot labklājīgas dzīves modeli, ignorējot dabas likumus, kuri mūs metodiski ved uz mērķi un gala rezultātā ļauj sajust mūžīgo stāvokli, kas jau sākotnēji pastāv dabā. Nav nepieciešams radīt ko atšķirīgu no tā, ko daba mums jau ir sagatavojusi. Nevajag pēc sava prāta radīt mākslīgu realitāti un veidot mūsu savstarpējās attiecības, pamatojoties uz cilvēka prāta izdomājumiem. Viss, kas no mums tiek prasīts – izlabot savu realitātes uztveri, paliekot tieši tur, kur mēs esam.

Tālāk mēs runāsim par „nākotnes sabiedrību”, dēvētu arī par „pēdējo paaudzi”. Šāda sabiedrība, sekojot kabalistu padomiem, tieksies sasniegt patieso realitātes uztveri. Augstākā spēka labvēlīgajā ietekmē cilvēki mainīs attieksmi pret savu tuvāko un kliedēs miglu, kas pārklāj viņu maņu orgānus. Tad kā pasakā viņu acis kļūs redzīgas un plaši atvērsies, redzot pilnības pasauli, kas ir mūžīga, bezgalīga un apmirdzēta ar nedziestošu gaismu.

 

Saturs

Priekšvārds

 

1. nodarbība.

No Bāla Sulama raksta „Miers pasaulē”

1.1. Apvienošanās darbība

1.2. „Pasaules labotāju” nespēja

1.3. Garīgā izaugsme

1.4. Īpašību līdzības likums

1.5. Garīgās izaugsmes posmi

1.6. Debesu vara un zemes vara

1.7. Saskarsmes vide – garīgās izaugsmes līdzeklis

1.8. Šķietamā kontrole

 

2. nodarbība

Negatīvo īpašību atklāšana

2.1. Negatīvo īpašību atklāšana

2.2. Iekšējās vēlmes atmoda

2.3. Ciešanu ceļš

2.4. Piedzimšana un barošana

 

3. nodarbība

Indivīds un sabiedrība

3.1. Indivīda un sabiedrības savstarpējās attiecības

3.2. Četras kategorijas

3.3. Praktiskas grūtības īstenības noteikšanā

3.4. Krievijas piemērs

3.5. Atalgojums – Radītāja atklāsme

 

4. nodarbība

Vispārējais realitātes likums

4.1. Vispārējais realitātes likums

4.2. Iespēja realizēt īstenības kategoriju

4.3. Spēle

4.4. Vēlmes intensitāte

4.5. Vērtību mainīšana

4.6. Vienīgais valdnieks

4.7. Unikalitātes likums

 

5. nodarbība

Labošanās realizācija

5.1. Labošanās realizācija

5.2. Žēlsirdība, taisnīgums un miers

5.3. Sabiedrības izmantošana

5.4. Rūpes par atpalicējiem

5.5. Cerība uz mieru

5.6. Cilvēku savstarpējās atšķirības avots

5.7. Divi labošanās principi

5.8. Sirds saprot

5.9. Piramīda

 

6. nodarbība

Miers pasaulē

6.1. Miers konkrētā sabiedrībā un miers visā pasaulē

6.2. Naids starp tautām

6.3. Savstarpējā iekļaušanās

6.4. Slimības atklāšanas veidi

6.5. Sociālo aprindu paplašināšana

6.6. Zinātniskais kabalas izskaidrojums

 

7. nodarbība

Pretrunas starp kategorijām

7.1. Pretrunas starp kategorijām

7.2. Cilvēka piepūles novērtējums

7.3. Mākslīgā vienlīdzība

7.4. Īpašas pūles

 

8. nodarbība

Unikalitātes īpašība

8.1. Unikalitātes īpašības darbība egoismā – postīšana un iznīcināšana

8.2. Ikviens jūtas īpašs

8.3. Unikalitātes kategorijas pielietošanas veids – indivīda un sabiedrības attīstības līdzeklis

8.4. Pēdējās paaudzes dzīves apstākļi

8.5. Atdeves īpašības unikalitātes apzināšanās

8.6. Ciešanas, salīdzinot ar baudu iegūt sev

8.7. Raksta „Miers pasaulē” kopsavilkums

 

9. nodarbība

Nākotnes sabiedrības struktūra

9.1. Saudzīga attieksme pret dabu ir pienākums

9.2. Trimdas laiks

9.3. Gaismas ietekme uz vēlmi

9.4. Vai varēja būt citādi?

9.5. Ļaunuma mērīšanas veidi

9.6. Sagatavošanās garīgai piedzimšanai

9.7. Atdeve – pienākums pret sabiedrību

 

10. nodarbība

Saskarsmes vide nosaka cilvēka nākotni

10.1. Saskarsmes vide nosaka cilvēka nākotni

10.2. Vēlmes mainīšana

10.3. Saikne starp ciešanām un attīstību

10.4. Darbs sabiedrībā

10.5. Sabiedrības vērtību iegūšana

10.6. Sabiedrības cēlums

10.7. Augstākais spēks

10.8. Atalgojums par atdeves darbību

 

11. nodarbība

Līdzsvars ar Augstāko spēku

11.1. Līdzsvars ar Augstāko spēku

11.2. Reliģiska sabiedrība

11.3. Atbalsts no Radītāja

11.4. Radītāja vēstneši

11.5. Apslēptība – patstāvības nosacījums

11.6. Dzinējspēks

11.7. Radītāja varenība

11.8. Mīlestības likums

11.9. Verdzība

11.10. Gaismas vara

 

12. nodarbība

Nākotnes sabiedrības principi

12.1. Pēdējās paaudzes dibinātāju grupa

12.2. Altruistiskais komunisms

12.3. Atdeves ideja

12.4. Visa pasaule – viena ģimene

12.5. „Atdeves un mīlestības reliģija”

12.6. Austrumu filozofija un ticējumi

12.7. Nākotnes pasaule

12.8. Domstarpības starp reliģijām

 

13. nodarbība

Attieksme pret tuvāko un sevi

13.1. Visai pasaulei – vienotas reliģijas principi

13.2. Atzinība un sods

13.3. Sabiedrības virzība uz priekšu

13.4. Pēdējās paaudzes veidošana

13.5. Līdzdalība sabiedrības dzīvē

13.6. Izstāšanās no sabiedrības

13.7. Tautu piebiedrošanās

13.8. Audzināšana, kas balstīta uz piemēru

13.9. Mīlestības tiesa

13.10. Garīgajā nav piespiešanas

13.11. Svešķermeņa absorbcija

13.12. Pašatteikšanās un izvēle

13.13. Revolūcijas vadoņi

 

14. nodarbība

Kabalas izplatīšanas pamati

14.1. Reliģijas izplatīšanas trīs pamati

14.2. Atteikšanās no egoisma

14.3. Masu viedoklis

14.4. Domājošā elite

14.5. Cilvēka vajadzību nodrošinājums

14.6. Garīgā izzināšana

14.7. Labošanās posmi

14.8. Nākamā paaudze

14.9. Gaisma, nevis dūres spēks

14.10. Atdeves un saņemšanas īpašības

14.11. Pēdējās paaudzes vadība

 

Atsauces

 

Priekšvārds

Jaunais pasaules attīstības posms

Realitāte, kurā mēs dzīvojam, ir vienota, nemainīga, mūžīga, absolūta un baudas pilna. Visas tajā esošās daļas ieņem pastāvīgas vietas. Taču mēs neredzam realitātes patieso seju, bet sajūtam tikai mūsu pasauli. Tas saistīts ar mūsu piecu maņu orgānu nepilnību, kas vērsti uz to, lai piepildītu sevi ar baudu.

Ja izlemsim izmantot savu pasaules uztveri, sirdi un prātu citu labā, tad sajutīsim patieso realitāti un tajā dzīvosim. Izzudīs aklums un tumsa, izklīdīs migla, kas aptver mūsu sajūtas, šī pasaule „izkusīs”, un tās vietā mēs nonāksim „Augstākajā pasaulē”, „paradīzē”. Kā ar rokas mājienu draudošos mākoņus nomainīs skaidra saulaina diena.

Kabalisti, kas jau izgājuši līdzīgu metamorfozi, saprotami izskaidro, kādas izmaiņas ir jāveic, lai to sasniegtu. Cilvēka ego kā magnēts pievelk sev visu, kas šķiet tam izdevīgs un „saspiež” realitātes ainu ap cilvēku. Tas neļauj patiesajai realitātei iziet ārpusē, it kā ievelk to sevī. Ja cilvēks savu egoistisko dabu mainītu pret mīlestību, vērstu uz ārieni, ja viņš tiektos ārpus savām robežām, tad cilvēka realitāte paplašinātos, piepildoties ar gaismu un pilnību.

Mūsdienās cilvēcei ir nepieciešams veikt šādu pāreju un tāpēc mēs redzam divu paralēlu procesu plūsmu. No vienas puses, cilvēki sāk apzināties visu sava stāvokļa smagumu un jūt aktuālu nepieciešamību pēc pārmaiņām, vēloties izkļūt no nāves spīlēm. No otras puses, mums atklājas kabala, kura izskaidro, kā īstenot šo laušanos uz āru. Divi procesi – mūsu pasaules ļaunuma apzināšanās un kabalas piedāvāto iespēju pārzināšana – atklāj cilvēcei jaunu attīstības posmu.

 

Darbi par pēdējo paaudzi

„Darbi par pēdējo paaudzi” ietver rakstus un pierakstus, galvenokārt vēl nepublicētus. Šajos darbos tiek izskatīti sociālie jautājumi, tiek analizēti valsts iekārtas veidi, kurus cilvēce jau izmēģinājusi un kuri tās ceļā vēl sagaidāmi. Šo darbu uzrakstīšanas laiks un saturs ļauj izskatīt tos kā aizraujošas, un visaptverošas Bāla Sulama doktrīnas kopsavilkumu.

„Darbos par pēdējo paaudzi” no dažādiem rakursiem tiek pētīta cilvēces dialektiskā attīstība. Bāls Sulams plaši apgaismo nacisma parādību un veic īstu revolūciju tā rašanās faktoru analīzē. Dabiskās attīstības likums paredz nacistisko un fašistisko režīmu izveidošanos visā pasaulē, tā rezultātā lielākā cilvēces daļa tiks iznīcināta turpmākajos pasaules karos. Bāls Sulams brīdina mūs, ka, lai gan nacisms pašlaik mums šķiet kā kas ārkārtējs, tā attīstība joprojām nav beigusies.

Šo satraucošo faktu gaismā dižais kabalists piedāvā cilvēcei izeju no strupceļa un detalizēti apraksta to vienīgo sociālo struktūru, kas spēj nodrošināt visus un ikvienu ar piepildītu dzīvi, pārliecību, mieru un laimi.

 

Esamības mīkla

Raksta „Darbi par pēdējo paaudzi” priekšvārda fragmenti

Ir līdzība, kas stāsta par cilvēku grupu, kuri nomaldījušies tuksnesī un cieta badu un slāpes. Viens no viņiem uzgāja klosteri, kas piepildīts ar labumiem un tad atcerējās par saviem nelaimīgajiem biedriem. Taču viņš bija attālinājies no viņiem jau tik lielā mērā, ka nezināja, kur viņi atrodas. Ko viņš darīja? Sāka skaļi saukt un pūst ragu, cerībā, ka varbūt nabaga izsalkušie biedri dzirdēs viņa balsi, tuvosies viņam un arī ienāks klosterī, kas pilns ar visādiem labumiem.

Tā pati aina paveras arī mūsu acīm: esam nomaldījušies briesmīgā tuksnesī kopā ar visu cilvēci un tagad atradām lielu dārgumu krātuvi, kas pilna ar visādiem labumiem. Runa ir par kabalas grāmatām, kas glabājas šajā dārgumu krātuvē, tās baro mūsu alkstošās dvēseles, piepildot mūs ar dzīvinošu nektāru un baudu, līdz mēs pilnībā piesātināmies. Un tomēr mēs atceramies par saviem biedriem, kuri palikuši briesmīgajā tuksnesī bez padoma un palīdzības. Taču starp mums ir milzīgs attālums, un nav iespējams dzirdēt viens otra balsis. Un tāpēc mēs sagatavojām šo „ragu”, lai skaļi taurētu – varbūt dzirdēs mūsu brāļi, tuvosies mums un kļūs laimīgi kā mēs.

Gadu tūkstošiem cilvēce maldās apkārt savas eksistences jēgas meklējumos. Kāds ir iemesls? Kādam procesam mēs esam pakļauti un pie kādiem rezultātiem tas novedīs? Daudzas metodikas, reliģijas un ticības pūlējās atbildēt uz jautājumu par eksistences cēloni un mērķi.

Šis jautājums izriet no cilvēka dabiskās prasības. Mēs varam veiksmīgi atrisināt citas mūsu dzīves problēmas, taču uz pašu galveno jautājumu nespējam sniegt skaidru atbildi. Neizprotams aizsegs apslēpj šo sfēru, un risinājums aizslīd no cilvēces līdz ar katru jaunu vēstures pavērsienu. Acīmredzot to neatminēt parastā veidā.

Ja mums būtu vismaz kāds atbildes variants, pat maldinošs, mēs prastu sevi pārliecināt par tā patiesumu. Taču fakti ir acīmredzami: neskaitāmas teorijas, taču no atbildes nav ne vēsts. Pretrunīgi viedokļi, visas iespējamās konfesijas un filozofiskās doktrīnas nemazināja šī lielā noslēpuma asumu. Līdz ar katru paaudzi cilvēkiem pieaug vajadzība rast dzīves jēgu, un katra neveiksme kaitina mūs arvien vairāk.

Šodien kabalisti piedāvā mums lielisku metodiku, ceļu, kā atklāt notiekošo. Viņi zina atbildi, atšķirībā no filozofijas un reliģijas kabalisti ir izzinājuši radījuma mērķi. Viņi to ir sasnieguši, tajā atrodas un dzīvo, un tāpēc spēj izskaidrot cilvēcei, kas ir šis mērķis un kā to sasniegt.

Mērķis nosaka, ka cilvēkam jāiegūst mūžīga, mierpilna un absolūta dzīve, kas ne ar ko nav ierobežota un aptumšota. Kabala ne tikai atver mums ceļu uz īstenību, bet arī ved pa šo ceļu – soli pa solim. Kabalisti, neatstājot šo pasauli, atrodas pēdējā attīstības stāvoklī un ar viņu palīdzību nākamība nedaudz paveras mūsu skatienam jau patlaban.

Daba ar nolūku atvēlējusi cilvēkam stāvokli, kas pretstatā absolūtai pilnībai. Tagad, tiecoties uz šo pilnību, katrs patstāvīgi var meklēt līdzekļus, lai veicinātu savu izaugsmi. Uzzinot no kabalas par eksistences jēgu, cilvēks iegūst iespēju brīvi īstenot savu misiju.

Ziniet jel, brāļi, mūsu miesa: visa kabalas zinātnes būtība ir zināšanas par to, kā pasaule nonāk lejup no debesu augstumiem līdz mūsu maziskumam. Šī realitāte bija neizbēgama, jo „darbības beigas ir sākotnējā nodomā”, taču Radītāja doma darbojas uzreiz, jo Viņam nav vajadzīgs darbības instruments kā mums. Tāpēc mēs sākotnēji tikām radīti Bezgalībā visā pilnībā un no turienes lejup līdz šai pasaulei, un tāpēc nav grūti rast visus labojumus, kuriem būs jānonāk no pilnības pasaulēm, kuras bija pirms mums.

Kabalisti izzināja absolūto realitāti „no vienas malas līdz otrai”. Aprakstot Augstāko spēku, kas radīja cilvēku, viņi dēvē šo spēku par „labu un labu darošu”. Radītājam nepastāv laika jēdziens, Viņš ir nemainīgs un nepakļaujas jebkādiem procesiem. Līdzko Viņš padomāja par kādu noteiktu realitātes un radījumu stāvokli, Viņa doma acumirklī realizējās. Viņam nebija nepieciešami ne līdzekļi, ne attīstības posmi, kas saistīti ar cēloņu un seku likumsakarību.

Patiesībā mēs visi atrodamies pilnības stāvoklī, kuru vēlējās Radītājs un esam piepildīti ar neizsīkstošu pārpilnību. Šāds stāvoklis dēvēts par Bezgalību. Taču mūsu sajūtas ir sagrozītas. Mēs guļam bezsamaņā kā smagi slims cilvēks, kam liegta reālas uztveres iespēja. Lai sajustu savu patieso stāvokli, cilvēkam patstāvīgi uz to ir jātiecas. Tieši tāpēc Radītājs mūs maksimāli attālināja no pilnības uztveres, atstājot tikai viszemākā līmeņa subjektīvu sajūtu. Tā rezultātā mēs redzam „šo pasauli” diametrāli pretēju mīlestības un labestības pilnībai.

Tieši šajā pasaulē cilvēkam pakāpeniski jāatklāj vēlme, kas vērsta uz pilnību un šajā pakāpē viņš baudīs pilnīgu piepildījumu. Process tiks pabeigts tad, kad mēs patstāvīgi atgriezīsimies savā sākotnējā stāvoklī un baudīsim visu šī stāvokļa bezgalīgo spēku.

Radītājs radīja radījumu īpašā veidā: sākumā tas ir pretējs savam Radītājam, taču ir spējīgs Viņam pielīdzināties. Mūsu mērķis – atklāt Radītāja nolūka un radīšanas nodoma pilnību. Īstenojot šo uzdevumu, cilvēki sapratīs, ka Radītājs viņus mīl un tad arī viņos modīsies mīlestība pret Viņu.

Vadoties no tā, mēs zinām, kā labot savu ceļu tagad un tālāk. Tas līdzinās cilvēka pārākumam pār dzīvniekiem. „Dzīvnieka gars nolaižas lejup”, proti, šis gars redz tikai sākot no sevis un tālāk, un tam nav saprāta un sapratnes, lai varētu redzēt savu pagātni un labot nākotni. Taču aiz viņa nāk cilvēks, un „cilvēka gars paceļas augšup”, tas ir, uz pagātni. Viņš lūkojas pagātnē tāpat kā tas, kurš raugās spogulī un redz nepieciešamību izlabot savus trūkumus. Tāpat arī saprāts, raugoties pagātnē, izlabo savu ceļu no šī brīža un tālāk.

Kabala apraksta visu stāvokļu kompleksu, kurus mēs izejam vēl pirms nonākšanas lejup esošajā realitātē. Radītājs radīja tādu radījumu, kādu gribēja to redzēt, bet pēc tam sagrozīja radījuma sajūtas, lai tas varētu patstāvīgi izvēlēties pilnību. Tādējādi radījums nonāca pretējā stāvoklī, „šīs pasaules” realitātē.

Cilvēka realitāte ir caur viņu izejošo sajūtu kopums. Šodien mēs „guļam bezsamaņā”, un mūsu uztvere neatbilst patiesajam lietu stāvoklim. Radītājs vēršas pie cilvēka it kā no tālienes un viņam saka: „Atver acis un palūkojies: tu esi vislabākajā stāvoklī”. Cilvēkam ir jāizlabo savi uztveres instrumenti, sava attieksme pret dzīvi. Tas ļaus viņam pareizi interpretēt notiekošo. Kad mēs savādāk paraudzīsimies uz to, kā Radītājs vada realitāti, mūsu pasaules aina kardināli mainīsies.

Ideāls stāvoklis var tikt projicēts uz pašreizējā stāvokļa, palīdzot cilvēkam nedaudz pacelties virs ikdienas un uzdot sev jautājumu par atklājušās neatbilsmes cēloni. Tad cilvēks tiek dēvēts par „ādamu” – no vārdiem „pielīdzināšos Augstākajam” (ivr. „edame le Elion”)1 – un par viņu sacīts: „… cilvēka gars paceļas augšup” uz radījuma mērķi. Taču, kamēr viņā nav modies jautājums par dzīves jēgu, cilvēks paliek „dzīvnieka” pakāpē: viņš iegrimis ikdienas rūpēs un neinteresējas par to, kas notiek ārpus tām. Tādējādi „cilvēks” un „dzīvnieks” – divi secīgi cilvēka būtnes iekšējās attīstības līmeņi.

Tādējādi dzīvnieku sugai nav tālākās attīstības un dzīvnieki joprojām atrodas turpat, kur tika radīti, jo tiem nav spoguļa, lai saprastu, kā labot ceļu un pakāpeniski attīstīties tāpat kā cilvēks. Turpretī cilvēks attīstās katru dienu, līdz tiek nodrošināts un sajusts viņa pārākums…

Visas cilvēka darbības, gan iekšējos lēmumus, gan mijiedarbību ar sabiedrību un apkārtējo pasauli, iepriekš nosaka „garīgie gēni”, kas dēvēti par rešimot. Rešimot ir iekšējie bāzes priekšnoteikumi, kas virza cilvēciskās dzīves plūsmu. Mums neatliek nekas cits, kā secīgā kārtībā tos realizēt saskaņā ar iekšējo un ārējo nosacījumu virzību, ko nosaka radījuma vispārējā attīstības programma.

Ja cilvēks nesaista sevi ar radījuma mērķi, tad atrodas „dzīvnieciskajā” attīstības posmā, viņam nav izvēles brīvības un nav iespējas ieguldīt pūles pēc savas iniciatīvas. Vēlmes, kuras viņā mostas, viņam nepieder, viņš ir spiests tās pildīt. Tikai tādā gadījumā, ja cilvēks apzināti tiecas uz radījuma mērķi, viņa pūles paceļas virs dzīvnieciskā līmeņa un tiecas uz „pārdabiska” procesa plūsmu – citiem vārdiem, procesa, kas pretējs mūsu būtībai.

No garīgā viedokļa jebkurš stāvoklis tiek dēvēts atbilstoši tam mērķim, kuram tas seko. Ja kāds vēl nav pacēlies virs dzīvnieciskās pakāpes, bet tiecas šādu stāvokli sasniegt, tad viņu jau var dēvēt par „cilvēku” (ādams).

Tātad mēs varam atrasties vienā no diviem stāvokļiem: „dzīvnieciskajā” līmenī, savas sākotnējās egoistiskās dabas varā vai „cilvēciskajā” pakāpē, Radītāja altruistiskās dabas varā.

Cilvēks pēc paša gribas spēj pielīdzināties Radītājam. Šim nolūkam viņā ir ielikta Radītāja dzirkstele, ko dēvē par „punktu sirdī”. Šim punktam uzliesmojot, rodas tieksme sasniegt to, kas atrodas augstāk par mūsu dzīvi. Tas ir izvēles punkts, un tieši to Bāls Sulams salīdzina ar spoguli, jo no šī punkta var objektīvi palūkoties uz sevi it kā no malas un saprast, ka mūsu egoistiskā daba ir ļaunums attiecībā pret Radītāja dabu, atdeves dabu. Atšķirībā no cilvēka, dzīvnieks nav spējīgs uz tādu ieskatu no ārpuses.

Tas viss attiecas uz mūsu dabiskajiem ārējiem ceļiem, tas ir, mums apkārt esošās realitātes būtību. Runa iet par mūsu uzturu un ārējām aktivitātēm, attiecībā uz to mūs pilnīgi apmierina dabas saprāta efektivitāte.

Taču mūsu iekšējā sfērā lietu būtība pieņem citu formu. Lai gan mēs nedaudz attīstāmies, taču attīstāmies un pilnveidojamies tā rezultātā, ka tiekam „mudināti no mugurpuses” (vis a tergo)2, ar ciešanām un asins izliešanu. Un tas ir tāpēc, ka nevaram ar nekādu no viltībām iegūt spoguli, kurā redzēsim iepriekšējo paaudžu cilvēka iekšējo būtību, vēl vairāk, dvēseļu un pasauļu iekšējo būtību, kas savā nonākšanā lejup nonāca pie tāda briesmīga sabrukuma kā šodien. Tā rezultātā mums zudīs dzīves pārliecība, un tuvākajos gados notiks masu slepkavības un visāda veida nāves, līdz brīdim, kad visi nonāks pie atziņas, ka viņiem nav nekādu ideju, kā to novērst.

Radītājs radījis cilvēku no materiāla, ko dēvē par „vēlmi baudīt”. Radītājs pats atrodas absolūtā un pastāvīgā mierā, un tāpēc „vēlme baudīt” arī tiecas sasniegt absolūtu mieru. Mēs pārkāpjam savu mieru tikai tad, kad tas ir nepieciešams, ja mums kas pietrūkst vai, ja uz to mūs spiež apstākļi.

Visa cilvēces attīstība ir mēģinājumi apmierināt nepārtraukti pieaugošo vēlmi baudīt. Pakaļdzīšanās pēc bagātības, goda, varas un zināšanām griež vēstures ratu, taču laika gaitā stāvoklis tikai pasliktinās. Tieši zinātniskais un tehniskais progress, kas sākotnēji bija tik daudzsološs, lika mums saprast, ka, pateicoties saviem „sasniegumiem”, mēs attīstāmies bezmērķīgi un nekļūstam laimīgāki. Patiesībā cilvēce tuvojas katastrofāliem stāvokļiem, taču tas nebūt neliecina par pilnīgu sabrukumu, gluži otrādi, – par speciāli sagatavotu iespēju kvalitatīvam lēcienam. Pienācis laiks atvadīties no mūsu pasaules egoistiskās attīstības un sākt augšupeju, lai sasniegtu Radītāja altruistisko dabu.

Tagad iedomājieties, ka, piemēram, šodien jūs esat atraduši kādu vēsturisku grāmatu, kurā aprakstītas pēdējās paaudzes, kas dzīvos pēc desmit tūkstošiem gadu. Kā jau mēs ar jums nojaušam, – ciešanu un vardarbības mācību, protams, būs pietiekami, lai atgrieztu paaudzes pie labas kārtības un labklājības.

Šiem cilvēkiem būs nodrošināta laba kārtība, kas sniegs viņiem paļāvību un bezrūpību, lai garantētu mieru vismaz ikdienas dzīvē.

Bez šaubām, ja kāds viedais mums piedāvātu tādu grāmatu par valsts gudrību un par personības ceļiem, tad mūsu vadītāji rastu visus nepieciešamos līdzekļus, lai organizētu dzīvi pēc principa „ …nav zudumu un laupīšanas, un nav raudu mūsu ielās!”3, un izzustu visas likstas un briesmīgās ciešanas un, pateicoties mieram, viss pasaulē nostātos savās vietās.

Un, lūk, jums tagad acu priekšā ir šī grāmata, kurā aprakstīta un izskaidrota visa valstiskā gudrība, kā arī visi personības un sabiedrības ceļi, kas īstenosies dienu beigās. Tā ir kabalas grāmata, kurā sakārtotas izlabotās pasaules, kas radušās pilnības stāvoklī. Ir teikts, ka jau sākotnēji no Radītāja nāk pilnība un pēc tam mēs labojamies paši, un nonākam pie pilnības, kas pastāv Augstākajā pasaulē un kas nāk no Bezgalības pēc principa: „darbības beigas – sākotnējā nodomā”. Nepilnīgais no pilnības nerodas uzreiz, bet gan pakāpeniski un garīgajā nav nepilnību, tāpēc kabalas zinātnē viss ir pastāvošs un atspoguļots visā savā tēlā un līdzībā, vispārējā un speciālajā.

Atveriet šīs grāmatas, un tajās jūs atradīsiet dzīves visas labās kārtības, kas atklāsies dienu beigās. No šīm grāmatām jūs saņemsiet labu mācību par to, kādā veidā arī šodien sakārtot lietas, kas attiecas uz šo pasauli. Mums ir iespēja studēt pagātnes vēsturi un, vadoties no tās, mēs labojam nākotnes vēsturi.

…To visu es ņemu tik tuvu pie sirds, ka nespēju vairs atturēties un esmu nolēmis atklāt no sava viedokļa, un no tā, ko esmu atradis šajās grāmatās, nākamās, mums paredzētās labošanās ceļus. Es iziešu pie cilvēkiem, pūšot šo ragu, jo, pēc manām domām un sapratnes, būs pietiekami sapulcēt visus izredzētos, lai, uzsākot studēt un apgūt šīs grāmatas, viņi attaisnotu sevi un visu pasauli.

Ja mēs zinātu, kādas briesmīgas katastrofas mūs gaida – masu iznīcināšana, ekoloģiskās katastrofas un dabas kataklizmas, protams, mēs pildītu kabalistu padomus, kuri mūs savlaicīgi brīdina par briemām. Cilvēkam trūkst spēja, kas ļauj redzēt kopainu un tāpēc viņš nezina, ar ko saskarsies, izdarot nākamo soli.

 

Atsauces

[1] Pravieši, Jesajas grāmata, 14:14.

[2] Vis a tergo (latīņu) – virzītājspēks (definīcija ir ņemta no Bāla Sulama bukleta „Miers”).

[3] Psalmi, 144:14.

13.kurss-2>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties