Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 12.kurss-8

(SKA MĀCĪBU KURSI), 12.kurss Komentēt

<<12.kurss-7                 12.kurss-9>>

7. nodarbība

Gatavība realizēt dzīves mērķi

7.1. Paaudžu attīstība

7.2. Sabiedrības attieksme pret altruismu

7.3. Pareiza audzināšana

7.4. Egoisti un altruisti

7.5. Altruistisko darbību definējums

 

7.1. Paaudžu attīstība

Šajā laika posmā cilvēku sabiedrība ir egoistiska, taču tajā ir daudz priekšnoteikumu, kas ļauj pāriet uz altruistiskām attiecībām. Patiesībā viss iepriekšējais attīstības ceļš, kuru cilvēce izgājusi līdz mūsdienām, bija paredzēts, lai mūs sagatavotu dzīves mērķa realizācijai un šis mērķis mums jāīsteno šajā paaudzē.

Visa cilvēce no tās sākuma un līdz beigām ir kā viena paaudze, kuras dzīve turpināsies tik ilgi, līdz tā pilnībā attīstīsies un pāries uz garīgās eksistences līmeni. No paaudzes uz paaudzi gadu tūkstošiem uzkrājās mūsu iekšējās spējas, attīstības katalizatori. Šī procesa rezultātā cilvēciskajam līmenim, tas ir, cilvēkiem jāsasniedz jauna pakāpe, kuru vienkāršības labad dēvēsim par „izlaboto”.

Lai saprastu paaudžu attīstības būtību, pielīdzināsim mūsu iekšējos faktorus informācijas vienībām. Tās atrodas katrā realitātes objektā un satur iekšējos datus par materiālu. Patiesībā mēs dzīvojam telpā ar milzīgu informācijas apjomu par visiem elementiem. Šis informācijas lauks, kurā mēs pastāvam, tiek dēvēts par „dabas nodomu”. Jebkuras daļas izmaiņas – pūles esošā stāvokļa saglabāšanai vai pāreja uz citu, kā arī spēki, kas iedarbojas uz realitātes sastāvdaļām, iekšējām un ārējām transformācijām u.tml. – ir informācijas lauka izmaiņas.

Katrā paaudzē cilvēki meklē sabalansētas eksistences algoritmu un pārticīgu dzīvi – formulu, ar kuru daba tos nav apveltījusi. Pats šo meklējumu process pievieno jaunus datus informācijas vienībās, padarot tos arvien daudzpusīgākus. Dati un izpratne, ko iegūst noteikta paaudze mēģinājumā „dzīvot labāk”, pielāgoties dzīvojamai videi, kļūst par nākamās paaudzes dabiskajām tendencēm. Pieredze, kas uzkrāta iepriekšējā paaudzē, kļūst par nākamās paaudzes iekšējās gudrības bāzes avotu, padarot to rezultātā daudzkārt attīstītāku. Pastāv fakts, ka dēliem vienmēr vieglāk apgūt jauninājumus salīdzinājumā ar tēviem, kuri tos ieviesa. Mūsdienu bērni dabiski un viegli atrod kopīgu valodu ar viedtālruņiem, tālvadības pultiem, datoriem un dažu gadu laikā pārspēj savus vecākus jaunu tehnoloģiju apgūšanā un izmantošanā.

Tātad no paaudzes paaudzē cilvēce iegūst gudrību un attīstās. Šodien cilvēci var pielīdzināt vienam cilvēkam, kas uzkrājis daudzu tūkstošu gadu dzīves pieredzi. Indivīda prāts līdzinās spogulim, kurā atspoguļojas labu un sliktu darbu ainas. Cilvēks atlasa sev labus un noderīgus darbus, un atstumj tos, kas nodarījuši viņam kaitējumu. Tie iespiežas viņa smadzenēs kā spogulī, kas atspoguļo personīgās pieredzes ainas un pēc tam viņš atklāj labas rīcības, un noraida negatīvās, līdz kļūst pieaudzis un prātīgs. Attiecīgi arī visai cilvēcei ir kolektīvais saprāts un atmiņa, kurā iespiežas visas noderīgās un sliktās rīcības, ko izdarījis katrs indivīds attieksmē pret sabiedrību kopumā.

Informācijas vienību attīstība noveda mūs pie apziņas līmeņa, kurā mēs jau sajūtam savu pretstatu dabas spēkam. Šodien esam spējīgi saprast tā cēloņus un redzēt mērķi, kurš mums ir jāīsteno.

Jauns iekšējs apjoms un iztukšotība, kas rodas daudzos no mums ikdienas rutīnas ietekmē, nav nejaušas lietas. To radīja mūsos modusies vēlme pacelties augšup uz jaunu esamības pakāpi, pāriet uz „izlaboto” līmeni. Tāds ir nākamais paaudžu attīstības posms – periods, kas ļauj apzināti virzīties uz priekšu, lai mēs īstenotu mūsu dzīves mērķi.

 

7.2. Sabiedrības attieksme pret altruismu

Altruistiskās sabiedrības izveides process neapšaubāmi saņems plašu atbalstu, jo katrs no mums uzskata sevi par labu cilvēku, kurš prot just līdzi tuvākajam un kurš tiecas sniegt labumu apkārtējiem cilvēkiem. Tā mēs esam iekārtoti. Šķiet nekas netraucē cilvēkam atklāti pasludināt: „Es esmu egoists un ne ar vienu nevēlos rēķināties!” Taču neviens no mums nedižojas ar savu patmīlību.

Sabiedrība, protams, vērš savas simpātijas un vispārējo cieņu pret kādu, kurš iegulda pūles tās labklājībā. Ikviens kolektīva loceklis vēlas izpelnīties sabiedrības atzinību, cienījamu imidžu. Jebkurš cilvēks, jebkura sabiedrība, katrs politiķis vai valdība tiecas parādīt sevi no altruistiskās puses. Turklāt neviens nemudina otru uz egoistisku uzvedību, jo tas negatīvi atspoguļojas uz pašu cilvēku. Pat vispatmīlīgākās personas sevi prezentē kā altruistus, ne tikai mēģinājumā izpelnīties sabiedrības cieņu, bet arī tāpēc, ka tām ir izdevīga šāda reakcija no apkārtējo puses.

Tomēr daži indivīdi izņēmuma kārtā pasludina sevi par egoistiem, taču viņi nelepojas ar kaitējumu, kuru nodara citiem, bet tikai vēlas piesaistīt interesi savai oriģinalitātei. „Paraugieties uz mani: Es esmu īpašs” – viņi saka, cenšoties izcelties sabiedrības acīs un izpelnīties vismaz kādu uzmanību.

Tādējādi neviens cilvēks nesāks demonstratīvi pretoties altruisma izplatībai pasaulē. Ļaujiet, lai cilvēki to atbalsta tā vai cita iemesla dēļ, taču neviens nevarēs iebilst pret altruistiskām savstarpējām attiecībām. Iekšēji mēs jūtam, ka egoisms ved uz bajāeju, bet altruisms ir pozitīvs faktors, dāvājošs dzīvi un labklājību. Tieši tāpēc, būdami egoisti, mēs mācām savus bērnus labi izturēties pret tuvāko.

 

7.3. Pareiza audzināšana

Topošās paaudzes audzināšanas pamatā gadsimtiem bija altruistiskās vērtības. Katrs no mums tiecas apveltīt savus bērnus ar labāko īpašību  kopumu, ar kurām viņi ienāks dzīvē. Mēs intuitīvi mācām viņus būt nesavtīgiem.

Audzinot savas atvases, vecāki ieaudzina labu attieksmi pret tuvāko, jo zemapziņā saprot, ka merkantila apkārtējo cilvēku izmantošana galu galā atsauksies uz viņiem pašiem. Mēs vēlamies ieaudzināt savos bērnos dzīves parliecību un jūtam, ka to izdarīt var tikai ar altruistiskas audzināšanas palīdzību. Galu galā cilvēka drošība ir atkarīga no saskarsmes vides, kur pret viņu izturas atbilstoši viņa rīcībām. Jebkurš kaitējums cilvēkam tiek nodarīts caur saskarsmes vidi – un altruistiska uzvedība palielina iespēju, ka sabiedrība būs noskaņota pret viņu lojāli un draudzīgi.

Jebkura sabiedrība katrā valstī visos laikos tiecas ieaudzināt altruistiskus pamatus jaunajā paaudzē. Tikai diktators, kuram ir neierobežota vara, kura rīcībā ir armija, var atļauties mācīt mantinieku būt nežēlīgam, ne no kā neatsacīties un mīdīt kājām citus. Viņa pēctecim būs nepieciešama ļoti spēcīga un liela apsardze, lai izdzīvotu. Viņam nāksies stāties konfrontācijā ar saviem pavalstniekiem un izmantot karaspēku. Pat tad, ja neviens neuzdrošināsies  viņam kaitēt, viņš nevarēs realizēt savus postošos vai militāros plānus bez varas paņēmieniem.

No otras puses, labvēlīga attieksme pret līdzcilvēkiem dod spēcīgu drošuma un miera   sajūtu, tāpēc cilvēki cenšas audzināt savus mazos bērnus tieši tādā garā. Taču laika gaitā bērni pamana, ka paši vecāki neievēro savstarpējo attiecību altruistiskos principus un tad bērni kļūst tādi paši egoisti kā tie, kuri tiecās ieaudzināt viņos nesavtības principus.

Pareizas audzināšanas pamatā ir piemērs. Taču, vai mēs sniedzam saviem bērniem altruistiskās attieksmes paraugu attiecībā pret tuvāko? Nē, lai gan to mēs viņiem mācām no šūpuļa. Bērns, kurš redz, ka viņa vecāki neatbilst viņu pašu pasludinātajām uzvedības normām, saprot, ka viņu vārdi ir tukši un melīgi. Lai cik mēs viņam skaidrotu, kā jāuzvedas attieksmē pret citiem, tas vairs neiedarbosies  uz viņu vajadzīgajā veidā.

Mūsdienu krīze un draudi pašai eksistencei liek mums mainīties. Līdz šim mēs neapzināti audzinājām bērnus altruistiskā garā, parasti nesniedzot viņiem atbalstu ar savu personisko piemēru. Taču no šā laika un turpmāk mums nav citas izvēles – mums pašiem ir jāmaina sava egoistiskā attieksme pret tuvāko. Arvien vairāk cilvēku sāks iekļauties šajā aplī un pēc tam mainīsies realitāte, kurā dzims un dzīvos mūsu bērni. Viņi viegli apgūs to, kas radīja mums grūtības – proti, ka mēs visi esam vienotas sistēmas daļas un atbilstoši tam mūsu savstarpējām attiecībām ir jābūt altruistiskām. Praktiski neko labāku izdarīt mēs nevaram – ne saviem bērniem, ne sev pašiem.

 

7.4. Egoisti un altruisti

Vēl viens faktors, kas veicina cilvēces labošanās procesu – tieksme palīdzēt apkārtējiem, kas piemīt noteiktai cilvēku daļai. Parasti spēja sajust tuvāko palīdz mums rast vēl lielāku baudu no saiknes ar viņu – tiešā vai netiešā veidā. Taču dažiem cilvēkiem tuvākā sajušana izpaužas citādāk: viņi uztver tuvākā sāpi kā savu personīgo. Tāda svešas nelaimes uztvere sāpīgi atspoguļojas uz viņu personību un liek meklēt iespēju palīdzēt otram.

Lielākā cilvēku daļa ir „parasti” egoisti, kuri neuztver tuvākā nelaimes. Taču jebkurā sabiedrībā pastāv arī neliels „altruistisko” egoistu skaits, kuri asi jūt svešu nelaimi. Saīsinājumam pirmo kategoriju dēvēsim par „egoistiem”, bet otro – par „altruistiem”, lai gan viņu būtība arī ir egoistiska.

Tātad egoisti neizjūt sirdsapziņas pārmetumus no tuvākā ciešanām un tāpēc izmanto viņu savās interesēs pēc savas labpatikas. Altruisti, gluži pretēji, ir līdzcietīgi pret cilvēkiem un tāpēc piesargās teikt lieku vārdu, kas varētu ievainot vai aizskart citu personu. Vieniem un otriem ir ģenētiski iedzimtas rakstura īpašības, tāpēc mēs nerunājam par „ļaundariem” vai „labsirdīgajiem”, bet tikai par dabiskām iedzimtām tieksmēm.

Izmaiņas noteiktu gēnu secībā ietekmē cilvēka spēju paust labsirdību pret citiem. Tādi ir pētījumu rezultāti uzvedības ģenētikas jomā. Zinātnieki uzskata, ka altruistiskās rīcības tiek atalgotas: cilvēka smadzenēs, kurš izrāda labu attieksmi pret tuvākajiem, sintezējas ķīmiska viela – dopamīns, kas izraisa patīkamas sajūtas.25

Altruisti veido aptuveni 10% no pasaules iedzīvotāju kopskaita. Kopš neatminamiem laikiem cilvēce dalījās vidēji 90% egoistu un 10% altruistu. Pēdējie uzņemas rūpes par sabiedrības labklājību, cenšoties sniegt palīdzību visdažādākajās dzīves sfērās, sniegt atbalstu mazturīgajiem, vājākajiem, trūcīgajiem u.tml. Faktiski, altruisti iesaistās tajās situācijās, kuras sabiedrība atstāj bez ievērības, nespēdama izjust līdzjūtību.

Altruistiskās organizācijas iegulda milzīgus līdzekļus šāda veida darbībā. Taču vairākums gadījumos palīdzība trūkumcietējiem nenoved pie acīmredzamiem pozitīviem rezultātiem. Piemēram, var minēt Āfrikas kontinentu. Pagātnē, kad Rietumi vēl neiejaucās viņu dzīvē, āfrikāņi sevi nodrošināja paši, taču šodien, neskatoties uz pārtikas atbalstu, viņi mirst no bada. Milzīgas summas, kas tiek savāktas viņu vajadzībām, neuzlabo situāciju un Āfrikas iedzīvotāji nepārtraukti cīnās par eksistenci, pasliktinoties apstākļiem no gada uz gadu

Lai arī kādus pasākumus veica altruistiskās organizācijas, cenšoties uzlabot stāvokli pasaulē, taču, neskatoties uz visām pūlēm, situācija tikai saasinās. Protams, var turpināt arī tālāk šo darbības virzienu, taču būtu saprātīgi apstāties uz brīdi un pajautāt sev: „Kāpēc mēs neguvām panākumus? Kur ir mūsu kļūda?”

 

7.5. Altruistisko darbību definējums

Galvenokārt, kā jau minējām, visas pasaules problēmas, proti, mūsu, jo īpaši visas sabiedrības kopumā, ir mūsu nelīdzsvarotības ar dabu rezultāts. Attiecīgi arī materiālā palīdzība var novest pie īslaicīgas trūcīgo iedzīvotāju slāņu stāvokļa uzlabošanas, taču ilgtermiņā tas nedod reālu labumu, jo netuvina cilvēku līdzsvaram un tas nozīmē, ka neatrisina problēmas būtību. Protams, kad cilvēks cieš badu, viņu nepieciešams pabarot. Taču, palīdzot viņam nostāties uz kājām un nodrošinot vitālās vajadzības, mums jāparūpējas, lai paaugstinātu viņa dzīves mērķa apzināšanās līmeni.

Ja mēs vēlamies panākt pozitīvas pārmaiņas pasaulē un sevī, mums nepieciešams vēlreiz pārbaudīt un precizēt deinīciju par altruistisko darbību. Jebkuras rīcības jāvērtē pēc to kopējā ieguldījuma reālā un ilgtspējīgā pasaules situācijas uzlabošanā, cilvēcisko ciešanu izskaušanā. Darbība, kas nav vērsta uz visu problēmu cēloni, vairs mūs neapmierinās, tā tikai pagarinās slimības paroksismu, kas pēc tam izpaudīsies daudz smagākā formā. Ja slimnieks aprobežojas ar pretsāpju līdzekļiem, atstājot slimības cēloni bez ārstēšanas, tad slimība saasināsies, līdz galu galā ņems virsroku.

Rīcību var dēvēt par altruistisku tikai tad, ja tās mērķis ir virzīt cilvēku uz  līdzsvara sasniegšanu ar vispārējo dabas likumu, ar cilvēkmīlestības un pašatdeves likumu. Altruistiskai darbībai jāpaaugstina cilvēkā apziņa, ka mēs esam vienotas sistēmas, vienota organisma daļas, šis organisms iekļauj sevī visus cilvēkus, lai kas viņi būtu, neatkarīgi no nacionālās vai rasu piederības. Tikai tāda darbība, kas nes cilvēkam šo izpratni un atbilstošu attieksmi pret tuvāko, kļūs patiesi altruistiska. Runa iet ne par instinktīvām reakcijām, kas virzītas uz palīdzību cietējiem, bet par rīcībām, kuru pamatā ir sapratne par neatliekamu nepieciešamību novest cilvēci, iekļaujot arī trūkumcietējus un viņu labdarus, pie līdzsvara ar dabu.

Tādējādi altruistu labā griba un enerģija pamatā ir jāvirza uz vispārcilvēciskās apziņas paaugstināšanu attiecībā uz visu problēmu cēloni un to risinājuma ceļiem. Daba pasniedza mums palīdzīgu roku 10% altruistu veidā, kuri izjūt dabisku tieksmi veikt nesavtīgas rīcības. Pateicoties prasmīgai pieejai, mēs pratīsim izmantot šo palīdzību, un tad viņu brīnišķīgais potenciāls tiks realizēts.

Dalījums egoistiskajā daļā un altruistiskajā daļā attiecībā 90:10 ir raksturīgs ne tikai cilvēcei kopumā, bet arī katram atsevišķam cilvēkam. Vienā no realitātes pamatlikumiem ir teikts: „vispārējais un speciālais ir vienlīdzīgi”. Citiem vārdiem, viss, kas ir sabiedrībā, tāpat ir arī katrā indivīdā. Visums ir hologramma , par to liecina amerikāņu zinātnieks Maikls Talbots savā grāmatā „Hologrāfiskais Visums”,26 apkopojot zinātniskus atklājumus šajā jomā.27

Rezultātā vispārējais un speciālais ir identiski viens otram kā divi ūdens pilieni, gan arējos pasaules atribūtos, planetārā stāvokļa ziņā, gan iekšējos. Pat atomā mēs atrodam veselu sistēmu, kas līdzinās saules sistēmai.

Saskaņā ar šo likumu katrā cilvēkā, egoistā vai altruistā, ir 10% altruistiskā spēka un 90% egoistiskā – pēc analoģijas ar cilvēci kopumā. Turklāt cilvēki atšķiras viens no otra ar šo spēku iekšējām kombinācijām. Ja altruistos atdeves spēks (lai gan egoistisks) ir reāls un jūtams, tad egoistos tas guļ. Taču katrā cilvēkā ir ielikti pamati nesavtības izpausmei. No tā izriet, ka uz zemeslodes nav neviena cilvēka, kurš nespētu sasniegt līdzsvaru ar dabas altruistisko spēku – līdzsvaru, kādēļ šie spēki tika sākotnēji iesakņoti mūsos.

 

Atsauces

[25] Dopaminergic polymorphisms associated with self-report measures of human altruism: a fresh phenotype for the dopamine D4 receptor. Bachner-Melman R, Gritsenko I, Nemanov L, Zohar AH, Dina C, Ebstein RP.

Molecular Psychiatry. 2005 Apr;10(4):333—335.

Dopamīnerģiskie polimorfismi, kas saistīti ar cilvēka altruisma pašpārskata kritērijiem: svaigs dopamīna receptora D4 fenotips. Reičele Bahnere-Melmane, Inga Gricenko, Ļubova Ņemanova, Ada H. Zoar, Kristiana Dina, Ričards P. Ebšteins.

Molecular Psychiatry. 2005. g. apr.;10(4)333—335.

[26] Michael Talbot, The Holographic Universe.

[27] Hologrāfija (no grieķu „holos”, Όλος — pilnīgs, pilns un „grafo”, γράφω — rakstu, rasēju, zīmēju). Objekta telpiskā attēla iegūšanas metode, kuras pamatā ir viļņu interference. Viena no ievērojamākām hologrammas īpašībām ir tā, ka katra tās daļa satur informāciju par visu objektu.

<<12.kurss-7                 12.kurss-9>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties