2. nodarbība
Baudas robeža
„Mūsu dzīvē ir iespējamas tikai divas traģēdijas. Viena – ja nesaņem to, ko vēlies, otra – ja saņem. Otra ir sliktāka, tā patiešām ir traģēdija.”
Oskars Vailds5
2.1. Bauda anulē vēlmi
2.2. Divi principi, kā pievilt vēlmi
2.3. Egoisma attīstība
2.4. Laimes ilūzija
2.1. Bauda anulē vēlmi
Pētot dažādus baudas veidus – zināšanas, varu, goda apliecinājumu, bagātību, arī uzturu, seksu un pārējos, mēs redzēsim, ka visos gadījumos maksimāls apmierinājums tiek sajusts pirmajā vēlmes un tās piepildījuma savstarpējā īsajā kontaktā. Piepildījumam īstenojoties, bauda izzūd. Apmierinātajā vēlmē bauda var turpināties dažas minūtes, stundas vai dienas, taču rezultātā tā izzūd. Pat ja daudzus gadus cilvēks tiecas ko sasniegt, piemēram, cienījamu amatu vai prestižu zinātnisko grādu, taču tiklīdz mērķis ir sasniegts, svētlaime izslīd no rokām. Līdz ar to, bauda, apmierinot vēlmi, to anulē.
Turklāt, ienākot vēlmē un to atstājot, bauda veido mūsos jaunu tieksmi, kas divkārt pārsniedz iepriekšējo. Tas, kas vakar mums sagādāja gandarījumu, šodien šķiet pilnīgi nepietiekami. Mēs vēlamies daudz vairāk. Rezultātā, apmierinot vēlmes, tās pieaug un mudina mūs pielikt vēl lielākas pūles, lai aizpildītu izveidojušos tukšumu.
Ja cilvēks netiecas ko sasniegt, viņa dzīves jēga notrulinās un izdziest. Tāpēc sabiedrība katru savu locekli pastāvīgi nodrošina ar jaunām vēlmēm, kuras piešķir viņam dzīves jēgu vēl uz kādu gandrīz nemanāmu mirkli. Pēc tam no jauna neilgo piepildījumu nomaina tukšuma sajūta, un izmisums pieaug.
Šodien sabiedrība mūs mudina iegādāties arvien vairāk preču, pat ja mums šim nolūkam nav nepieciešamās summas. Agresīvais mārketings, kvēla vēlme būt atbilstošam sociālajiem standartiem un atvieglotie kredīta nosacījumi mūs stimulē iegādāties preces, kas daudzkārt pārsniedz mūsu reālās finansiālās iespējas. Pēc neilga laika patīkamais saviļņojums no kārtējās jauniegādātās lietas izklīst kā dūmi, turpretim maksājumi vēl paliek daudzus gadus. Tādos gadījumos vilšanās no iegādātās preces, laikam ritot, netiek aizmirsta, bet, gluži pretēji, uzkrājas.
Bagātība nesniedz laimi, par to liecina mūsu pētījums6, kas veikts Nobela prēmijas laureāta ekonomikā, profesora Daniela Kanemana7 vadībā. Mietpilsoniskie priekšstati par bagātības un veselības faktoru ietekmi uz cilvēka noskaņojumu, kā noskaidrojās, ir ievērojami attālināti no realitātes. Apkopotā statistika, pamatojoties uz ikdienas datiem par cilvēka noskaņojumu, neatklāj īpašas atšķirības starp bagāto un nabadzīgo iedzīvotāju slāņiem. Turklāt konstatēts, ka negatīvas emocijas, galvenokārt, dusmas un naidu, visbiežāk izjūt ļoti turīgi cilvēki. Viens no iespējamiem izskaidrojumiem par vājo saikni starp labklājību un dzīvesprieku norāda uz to, ka mēs ļoti ātri pierodam pie fiziska komforta un jauna dzīves līmeņa, tā rezultātā ceram saņemt vēl lielāku baudu.
Rezumējumu attiecībā uz vēlmes baudīt ierobežotību var izteikt sekojošiem vārdiem:
Šī pasaule ir radīta kopā ar vajadzību. Tajā nav pārpilnības un labumu, ieguvumiem šajā pasaulē ir nepieciešama kustība, turklāt, kā zināms, nepieciešamība veikt daudz kustību nomāc cilvēku. Taču palikt bez ieguvumiem un labumiem arī nav iespējams, tāpēc no daudzajām kustībām, lai sasniegtu maksimālu labklājību, cilvēki izvēlas ciešanas. Tomēr visi īpašumi un ieguvumi kalpo tikai viņu personiskajam labumam, cilvēks pastāvīgi vēlas divkārt vairāk salīdzinājumā ar to, kas viņam pieder un tāpēc mirst, nesasniedzis pat pusi vēlamā. Tādējādi cilvēki cieš no diviem faktoriem: no nepieciešamības veikt daudz kustību, kā arī no vajadzības pēc ieguvumiem, no kuriem puse viņam netiek.
No iepriekš minētā izriet, ka mūsu būtība mūs ieliek pilnīgi nepanesamos apstākļos: no vienas puses, mūsu vēlmes pēc baudas nerimstoši aug, taču, no otras puses, piepildījums, kas sasniedzams ar neskaitāmu „kustību”, tas ir, darbību un piepūles palīdzību, tiek sajusts tikai īsā laika posmā un pēc tam izzūd, atstājot mūs divkārt iztukšotus.
2.2. Divi principi, kā pievilt vēlmi
Savas vēstures tūkstošgadēs cilvēce izstrādājusi daudzveidīgas metodikas, lai tiktu galā ar mūžīgo problēmu un rastu autentisku vēlmes baudīt piepildījumu. Savā vairumā šīs metodikas balstās uz diviem galvenajiem principiem, kas ļauj „pievilt” vēlmi: ieraduma veidošanās, kas nodrošina gandarījuma sajūtu un pašas vēlmes vājināšanās, nivelēšanās.
Pirmais princips balstīts uz pieradināšanu, lai izveidotu mākslīgi nosacītus uzvedības šablonus. Sākumā cilvēkam māca, ka noteikta darbība nodrošina atalgojuma saņemšanu. Izpildot tādu darbību, viņš izpelnas pedagogu cieņu un kopumā visas saskarsmes vides atzinību. Pēc tam atalgojumu pakāpeniski samazina, taču šī darbība cilvēkā jau ir piefiksēta kā gandarījuma faktors, tas jau ir ielikts uzvedības shēmā kā iegūts reflekss. Ja cilvēks pie kaut kā pierod, pati darbība viņam sniedz gandarījumu. Viņš rūpīgi pilda to, pie kā ir pieradināts un izjūt milzīgu prieku, ja viņam izdodas to veikt vēl labāk kā iepriekš. Tādam principam parasti līdzās seko nākamo atalgojumu apsolījumi, dažkārt pēcnāves.
Otrā principa pamatā ir vēlmes baudīt ierobežojums. Cilvēka stāvoklis ar neapmierinātu vēlmi ir daudz skumjāks, salīdzinot ar cilvēku, kuram šādas vēlmes vienkārši nav. Pirmais izjūt ciešanas, turpretī otrs – „priecājas par savu likteni” un ir gandarīts par to, kas viņam ir. Šo tehniku īpaši ir noslīpējušas austrumu mācības. Tās izstrādāja ļoti daudzveidīgas sistēmas, kas pamatojas uz fiziskām un garīgām tehnikām, kas pazemina vēlmes pakāpi un rezultātā arī ciešanu lielumu.
Patiesībā, kamēr esam norūpējušies par pakaļdzīšanos pēc kārtējās baudas, saglabājas mūsu ierastais dzīves veids un cerības uz nākotni. Piepildījuma trūkums var mūsos izraisīt diskomforta un neapmierinātības sajūtu, un bieži vien tieši šī pakaļdzīšanās aizvieto piepildījumu kā tādu. Meklējumu procesā mēs sajūtam vitālo spēku pieplūdumu, pateicoties vēlmēm, kuras atjaunojas un virzībai uz nospraustiem mērķiem, cerībā, ka gūsim gandarījumu par to sasniegšanu vai vismaz par pašu ceļu šajā virzienā.
2.3. Egoisma attīstība
Līdz šim mēs esam veiksmīgi izmantojuši līdzīgas metodes, taču, ņemot vērā mūsu vēlmes baudīt, mūsu egoisma dabisko pieaugumu, šie risinājumi nekļūst rezultatīvāki. Egoisms, arvien pieaugot, vairs neļauj cilvēkam noklusēt par savām vajadzībām, piekāpjoties makslīgi radītu risinājumu priekšā. Tas manāms visās jomās: gan individuālajā, gan arī visas cilvēces līmenī.
Spilgts piemērs, kas ilustrē personības egoisma pieaugumu, ir ģimenes institūcijas sabrukums. Ģimenes saites, galvenokārt, vīrieša un sievietes savstarpējās attiecības, pieaugošā egoisma ietekmē tiek izpostītas pirmkārt, jo šī sfēra cilvēkam ir vistuvākā. Nežēlīgā patmīlība liedz laulātajiem piederēt viens otram, paciest ģimenes savienību.
Pagātnē ģimenes modelis tika aizsargāts no satricinājumiem un veidoja kaut ko nemainīgu, gluži kā stabilu saliņu. Ja pasaulē izraisījās konflikti, mēs devāmies karā; ja notika nesaskaņas ar kaimiņiem, mēs varējām mainīt dzīvesvietu; taču ģimene pastāvīgi kalpoja mums kā drošs patvērums. Pat tad, kad cilvēks pārstāja just nepieciešamību saglabāt iepriekšējās ģimenes attiecības, viņš turpināja tās uzturēt bērnu vai padzīvojušu vecāku dēļ, kuriem nepieciešama aprūpe. Turpretim šodien egoisms ir sasniedzis tādus kolosālus apmērus, ka cilvēku nekas neaptur. Šķirto laulību8 un nepilnīgo ģimeņu9 statistika liecina pati par sevi.
Globālā mērogā egoisma pieauguma tālejošās sekas noved mūs pie īpašas situācijas, kas ir unikāla visā cilvēces vēsturē. No vienas puses, globalizācija mums demonstrē, cik lielā mērā esam savstarpēji saistīti visās mūsu darbības jomās, ieskaitot ekonomiku, kultūru, zinātni un izglītību, taču, no otras puses – mūsu egoisms attīstījies līdz tādai pakāpei, ka nespējam izturēt līdzās sev svešu klātbūtni.
Patiesībā mēs vienmēr bijām vienotās sistēmas daļas, taču līdz šim neapzinājāmies savu kopību. Daba mums atklāj šo faktu divu pretēju spēku vienlaicīgas iedarbības ceļā. Viens no tiem mūs apvieno vienā veselumā, bet otrs mūs atstumj vienu no otra un ieslēdz katru savā šaurajā stūrītī. Šodien šo spēku ietekme izpaužas ārkārtējās formās, kuras no dienas dienā kļūst arvien skarbākas. Mēs atklājam globālās savstarpējās atkarības spēku un tajā pašā laikā egoisms, kurš atklāti pieņemas spēkā, neļauj mums atzīt acīmredzamo. Ja mūsu savstarpējā neiecietība, atsvešinātība un naids nerimsies, mēs nenovēršami iznīcināsim viens otru.
Bez šaubām, ja cilvēces egoistiskais attīstības ceļš radikāli nemainīsies, tā tiks iesaistīta nākamajā pasaules karā ar kodoltermisko ieroču izmantošanu, tā rezultātā pasaules iedzīvotāju lielākā daļa var tikt iznīcināta. Līdzīgi izteicās Einšteins: „Nezinu, ar kādiem ieročiem cilvēki karos Trešajā pasaules karā, taču zinu, kādi ieroči tiks izmantoti Ceturtajā – nūjas!”10 Diemžēl šodien viņa vārdi mums šķiet reāli un iespaidīgi kā nekad agrāk.
2.4. Laimes ilūzija
Visas savas vēstures garumā cilvēce ticēja, ka to gaida labi laiki, ka mēs attīstīsim zinātni un tehniku, kultūru un izglītību, pateicoties tam, mūsu dzīve piepildīsies ar prieku, labklājību un laimi. Šo koncepciju lieliski ilustrē atrakcija „Kosmiskais kuģis – Zeme”, kas atrodas Disnejlenda atrakciju parkā „Epcot”.11 Uzbūvēts pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, tas demonstrē saviem apmeklētājiem cilvēces attīstības vēsturiskos posmus.
Ceļojums sākas ar klinšu zīmējumiem, pakārtoti mērojot visus posmus, piemēram, sākot ar koksnes un papīra izmantošanu, un beidzot ar kosmosa apgūšanu. Koncepcija, kas dominēja pirms dažiem gadu desmitiem, kļuva par atrakcijas pamatu, kas slavē vareno cilvēku, kurš virzās arvien augstāk uz jaunām attīstības virsotnēm. Cilvēces vēsture tiek pasniegta kā nepārtraukta kustība tieksmē pēc laimes. Šķiet, tūlīt tā atnāks, ja ne šodien, tad rīt, ja ne mums, tad vismaz mūsu mazbērniem.
Pagājuši gadi, un šodien ilūzija ir izdzisusi. Katram no mums ir viss, par ko pirms simts gadiem varēja tikai sapņot. Mums ir iespēja izklaidēties, ceļot, atpūsties, nodarboties ar sportu un tā joprojām, taču mēs vairs neticam gaišākai nākotnei. Rozā sapņi pārvērtušies par tuvojošos tumsu, tās pazīmes: vardarbība, pašnāvības, terors, nāvējošas slimības, ekoloģiskā krīze, sociālā, ekonomiskā un politiskā nestabilitāte.
Mēs atrodamies pagrieziena punktā un, uzkrājuši pieredzi, sākam saprast, ka laimīga nākotne mūs negaida. Acīmredzot, mūsu bērni dzīvos sliktāk, salīdzinājumā ar mums. Krīzes sajūta gan privātajā sfērā, gan arī visā cilvēcē ir izraisīta ar tā fakta apzināšanos, ka visi mūsu sasniegumi un visi zināmie līdzekļi nav padarījuši mūs laimīgus. Tāpēc pieaug notiekošā bezjēdzības un iztukšotības sajūta, depresija un narkomānija kļuvušas par mūsdienu galvenajām kaitēm. Tās ir bezpalīdzības izpausmes, kas mūs aptvērušas, jo esam pārstājuši saprast, kā un ar ko tagad piepildīt savu vēlmi baudīt, izdabāt savam egoismam, kurš sasniedzis savu kulminācijas punktu un nespēj vairs sevi apmierināt, nepadodas ārstēšanai ar kādām no zināmajām „zālēm”.
Nākotnes cerību zudums spilgti izpaužas jauniešu vidū. Šodien daudzi jauni cilvēki izturas pret dzīvi citādāk, salīdzinājumā ar to, kā savā laikā pret to izturējās viņu vecāki. Cilvēkam it kā atvērta milzīga pasaule, kas sniedz neskaitāmas iespējas, lai varētu sasniegt panākumus un pašrealizētos, taču arvien vairāk jaunās paaudzes pārstāvju zaudē interesi pret dzīvi un nevēlas realizēt savu bagāto potenciālu. Viņi it kā iepriekš zina, ka galu galā tam nav jēgas. Turklāt viņi redz vecāka gada gājuma cilvēkus, kuri, tiecoties pēc baudas, izšķērdējuši fizisko un emocionālo enerģiju, taču laimi nav sasnieguši. Protams, šī aina nevairo jauniešu vēlmi darīt ko savā labā. Vecākiem tas ir grūti izprotams, viņi nespēj saprast tādas pieejas cēloņus, jo viņu laikos viss bija citādāk. Tas liecina par to, ka katra paaudze pārmanto iepriekšējās paaudzēs uzkrāto pieredzi un vilšanos.
Tāpēc šodien neviens no zināmajiem risinājumiem nespēj mums palīdzēt uzlabot situāciju. Tikai izzinot dabas fundamentālos likumus, saskaņā ar kuriem eksistē katrs dzīvais organisms un daba kopumā, mēs varam saprast, kur ir mūsu kļūda un rast perfektu metodiku, kas ļauj apmierināt vēlmi baudīt, neiedomājamus apmērus sasniegušo egoismu. Šī metodika novedīs cilvēci pie dzīves, kas piepildīta ar jēgu, pārliecību un mieru.
Atsauces
[5] Oskars Vailds, «Lēdijas Vindermīres vēdeklis. Luga par labu sievieti».
[6] Skat. publikāciju amerikāņu zinātniskajā žurnālā Science par 2006. gada jūniju.
[7] Daniel Kahneman. Viens no psiholoģijas un ekonomikas teorijas, un finanšu uzvedības pamatlicējiem. 2002. gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā „Par psiholoģijas metodikas pielietošanu ekonomikas zinātnē, sevišķi viedokļu pētniecības formēšanā un lēmumu pieņemšanā nenoteiktības apstākļos” (Vikipēdija).
[8] Saskaņā ar oficiāliem datiem, pamatojoties uz pieaugošo globālo statistiku, šķirto laulību skaits uz 1 000 cilvēkiem Krievijā patlaban ieņem trešo vietu pasaulē.
[9] Saskaņā ar šo rādītāju Krievija ieņem līdera pozīciju.
[10] Tika teikts intervijā vienā no žurnāliem 1949. gadā.
[11] Epcot — Experimental Prototype Community of Tomorrow, nākotnes sabiedrības eksperimentālais prototips.
Jaunākie komentāri