1. nodarbība
Vēlme baudīt
1.1. Ievads
1.2. Vēlme – dabas pamats
1.3. Cilvēciskās vēlmes baudīt attīstība
1.1. Ievads
Sākumā izskatīsim dažus 21. gadsimta problēmu aspektus. Tas mums palīdzēs saprast, kas ir mūsdienu pasaules globālo un lokālo problēmu pamatā, un izvēlēties precīzu to risinājuma metodi. Kā jau tika sacīts, problēmas risinājuma atslēga ir mūsu iespējā paaugstināt apziņas pakāpi. Mēs redzēsim, tieši kādas pārmaiņas nepieciešams īstenot šajā virzienā un kāpēc.
Taču sākumā aplūkosim faktus, kas atspoguļo personības stāvokli mūsdienās. Šo reāliju zināšana nospēlēs svarīgu lomu, izvēloties risinājumu, kas tiks minēts zemāk.
Mūsu vēstures pēdējie simts gadi iezīmējās ar spēcīgu zinātnes un tehniskā progresa izrāvienu, taču līdz ar to mēs izbrīnā un bezpalīdzībā nolaižam rokas smagu parādību priekšā, kas skārušas visas iespējamās mūsu eksistences sfēras un šis process pastiprinās nepielūdzami un neizbēgami. Daudzi no mums šodien nav apmierināti ar dzīvi, pieaug nedrošības sajūta par rītdienu, par notiekošā bezjēdzību, kā arī iztukšotības, rūgtuma un izmisuma sajūta. Šīs drūmās sajūtas nereti rada vēlmi ķerties pie nomierinošiem līdzekļiem vai narkotikām, tāpat arī gūt labumu no citām atkarībām, kas var kalpot kā pagaidu mierinājums un piepildījuma aizstājējs.
21. gadsimtā cilvēci piemeklēja frustrācijas un nomāktības epidēmija. Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas prognozēm1 katrs ceturtais cilvēks pārcietīs psihisku slimību. Pēdējās piecas desmitgades ievērojami pieaudzis to cilvēku skaits, kuri cieš no depresijas. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šī parādība izplatās uz gados jaunāku iedzīvotāju slāņiem. Ir gaidāms, ka līdz 2020. gadam garīgās slimības un galvenokārt depresija ieņems otro vietu pasaules statistikā.
Depresija ir viens no galvenajiem pašnāvības cēloņiem. Katru gadu vairāk nekā viens miljons cilvēku izdara pašnāvību un vēl 10 – 20 miljoni mēģina to izdarīt, taču nesekmīgi2. Pasaules statistikai par pašnāvību, to skaitā bērnu un jauniešu vidū, ir izteikta tendence pieaugt. Šāda statistika tiek uzskatīta par sabiedrības labklājības un pat tās attīstības kopumā rādītāju.
Narkomānija pēdējos gadu desmitos no vienkārši negatīvas parādības ir kļuvusi par vienu no galvenajām pasaules sabiedrības problēmām. Neviens sabiedriskās hierarhijas slānis nav pasargāts no šīs kaitīgās atkarības un nevar lepoties ar imunitāti. Jau pamatskolā bērni ir tieši pakļauti šiem draudiem. ASV 42% cilvēku atdzīst, ka vismaz reizi mūžā lietojuši narkotikas3. Eiropā kokaīna patēriņš sasniedzis jaunu maksimumu – vairāk kā trīs miljoni „lietotāju”. Starp viņiem arvien vairāk cilvēku ar augstāko izglītību un augsti kvalificētu speciālistu no attīstītajām valstīm4.
„Netiek aizmirsta” arī ģimenes institūcija, tā arī nonākusi pie sabrukuma. Statistika par laulību šķiršanu, atsvešinātību un vardarbības gadījumiem ģimenē katru gadu pieaug.
Taču mums īsti nerūp visi šie procesi – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esam pie tiem pieraduši. Ja iepriekš tie tika uzskatīti par ārkārtējiem, tad šodien faktiski tie kļūst par normu. Nav efektīvu pretestības līdzekļu, mēs samierināmies ar situāciju, tādējādi samazinot ciešanas, ko tā mums rada. Tāds ir sava veida dabiskais aizsargmehānisms. Taču tas nenozīmē, ka mūsu dzīve nevar būt pilnīgi citāda, salīdzinājumā ar to, kāda tā izskatās šodien.
1.2. Vēlme – dabas pamats
Dabas matērijas dažādu stāvokļu pētījums parāda, ka jebkuras tās formas un jebkura objekta pamattieksme ir mērķis uzturēt savu eksistenci. Līdz ar to katrā matērijas stāvoklī šī tieksme izpaužas dažādos veidos, mainoties pēc savas specifikas. Stingri noteikta cietvielu struktūra rada šķēršļus svešas dabas iekļūšanai „to robežās”, turpretī citi ķermeņi, gluži pretēji, sargā sevi, pateicoties kustībai un pārmaiņām. Rodas jautājums: kas liek matērijai uzvesties noteiktā veidā un nošķirties no citiem tās veidiem? Kas diktē jebkura objekta darbības?
Vērojamās matērijas uzvedība atgādina mums attēlu televizora ekrānā. Acu skatienam paveras skaidrs, krāsains attēls, un tajā pašā laikā tas tiek radīts ar kineskopa skrejošo staru, kas izgaismo rindas uz elektroluminiscentās virsmas. Tāpēc tehniķi nenodarbojas ar pašu attēlu, bet tieši ar tiem faktoriem, kuri to veido. Speciālisti saprot, ka attēls ir tikai to vai citu spēku noteiktas kombinācijas ārējais rezultāts. Pamatojoties uz to, viņiem ir saprotams, kādi elementi ir jāmaina, lai uzlabotu acīm redzamās realitātes asumu, spilgtumu, kontrastu un citus parametrus.
Analoģiski tam, katrs objekts un katra sistēma, ieskaitot cilvēku un sabiedrību, ir to spēku kopuma atspoguļojums, kuri tos sastāda. Jebkuras problēmas atrisinājuma sākums ierakstīts matērijas uzvedības shēmās tās daudzveidīgajos līmeņos, proti, mums nepieciešams iekļūt nedaudz dziļāk – līmenī, kur darbojas spēki, kas veido matēriju.
Dziļuma spēks, kas atrodas jebkurā matērijā un katrā objektā, tiek apzīmēts kā „vēlme eksistēt”. Tieši šis spēks piešķir tai formu, nosakot īpašības un uzvedību. Būdama apveltīta ar neskaitāmu formu un kombināciju patenciālu, vēlme eksistēt atrodas visas pasaules matērijas pamatā. Augstāks materiāla līmenis pauž lielāku vēlmi pastāvēt. Matērijas dažādu līmeņu vēlmes – nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā – nosaka procesus, kas norisinās esošajā līmenī.
Vēlme eksistēt darbojas atbilstoši diviem principiem:
- Esošās formas saglabāšana, tas ir, eksistences turpināšana.
- Pievienot sev to, kas šķiet tai svarīgs. Matērijas dažādie līmeņi atšķiras viens no otra, pateicoties tieši šai vēlmei.
Nedzīvo līmeni raksturo vismazākā vēlme eksistēt, tāpēc tam nav nepieciešams pievienot sev kaut ko no ārpuses. Tas vēlas uzturēt tikai savu esošo formu, savu atoma, molekulāro un kristālisko struktūru, un tamlīdzīgi. Visu pārējo tas atstumj, lai tikai nepieļautu sevī izmaiņas. No tā izriet nosaukums – „nedzīvais”.
Augu līmenim piemīt daudzkārt augstāka vēlme eksistēt, tā kvalitatīvi atšķiras no iepriekšējās pakāpes vēlmes. Šis līmenis pārdzīvo izmaiņas, tas „nesamierinās” tikai ar savas eksistences uzturēšanu, tajā papildus norisinās noteikti procesi: augu līmeņa attieksme pret apkārtējo vidi ir aktīva. Augi pagriežas pret saules stariem, ar saknēm tiecas uz ūdens avotiem. Auga dzīve ir atkarīga no apkārtējās vides: no saules, lietus, vēja, temperatūras un mitruma. Saņemot no apkārtējās vides vielas, kas nepieciešamas tā eksistencei un attīstībai, augs tās sadala un iesūc to, kas tam nepieciešams, kā arī izvada kaitīgo piemaisījumu. Pateicoties tam, augs arī aug, būdams atkarīgs no apkārtējās vides daudz vairāk, salīdzinājumā ar nedzīvo līmeni.
Turklāt augi pakļaujas dzīves cikliem, tie dzīvo un mirst. Vienas sugas parstāvji atbilstoši vispārējiem likumiem noteiktā gadalaikā aug, zied un novīst. Katra suga attīstās pēc kopējās shēmas, un katras sugas atsevišķajām daļām piemīt sava individualitāte.
Vēlmes eksistēt pakāpe, kas raksturīga matērijai, nosaka, cik lielā mērā tā ir atkarīga no vides un tās uzņēmību pret to. Šī saikne izpaužas dzīvnieciskajā līmenī, kurā šī vēlme atrodas vēl augstāk. Dzīvnieki lielākoties dzīvo barā, tie ir mobili, barības un dzīvei derīgu apstākļu meklējumos pārvietojas no vienas vietas uz citu. Dažiem dzīvniekiem ir nepieciešams ēst citus vai arī jāpārtiek no augiem, izmantojot tos kā spēku, kas uztur eksistenci.
Dzīvnieciskajā līmenī redzama jau noteikta individualitātes attīstība, kas īpatņos paaugstina personīgās sajūtas un pārdzīvojumus, kā arī veido specifiskas rakstura īpašības. Katrs dzīvnieks jūt vidi savas nepieciešamības spiests, tas tiecas uz to, kas ir derīgs un izvairās no tā, kas var kaitēt. Dzīvniekiem raksturīgs individuālais dzīves cikls, katrs īpatnis dzimst un mirst tam atvēlētajā laika posmā, turpretim augi pakļaujas gadalaiku maiņai.
Visbeidzot, vēlmes eksistēt maksimālā pakāpe atbilst cilvēciskajam līmenim. Cilvēks ir vienīgā būtne, kuras attīstība pilnībā ir atkarīga no sev līdzīgiem. Viņam piemīt pagātnes, tagadnes un nākotnes izjūta. Cilvēks ne tikai tiek pakļauts apkārtējās vides ietekmei, bet arī pats uz to iedarbojas. Cilvēki nepārtraukti mainās, to ne tik lielā mērā nosaka komfortablas eksistences līmenis, kā tieksme iegūt savā īpašumā to, kas pieder citiem. Taču arī ar to lieta neaprobežojas. Cilvēks vēlas ne tikai iegūt daudz vairāk, salīdzinājumā ar tuvāko, viņam ir svarīgi, lai pēdējam būtu mazāk nekā viņam. Līdzīga situācija paaugstina cilvēka relatīvas labklājības līmeni un sniedz viņam gandarījumu. Tāpēc cilvēcisko vēlmi apzīmē termini: „egoisms”, „vēlme baudīt” vai „vēlme gūt prieku”.
Vēlme baudīt ir viss dabas materiāls visā dabas daudzveidības pilnībā. Visi iespējamie veidojumi, kuru daudzveidībai nav robežu, kā arī esošie, gan arī nākošie vadības ceļi pār tiem, ir tikai vēlmes baudīt pakāpes.
Cilvēks nav tikai dzīva būtne, kas „nedaudz vairāk attīstīta salīdzinājumā ar citiem faunas pārstāvjiem”, viņš radikāli atšķiras no īpatņiem, kuri aizņem dzīvnieciskā līmeņa nišu. Cilvēki piedzimst pilnīgi bezpalīdzīgi, taču savas attīstības procesā sasniedz pārākumu, salīdzinājumā ar visiem pārējiem dzīvajiem veidojumiem. Tikko dzimis bullītis no pieauguša buļļa atšķiras galvenokārt ar saviem izmēriem. Turpretim cilvēka zīdainim nav nekādas prasmes, viņam nav iespējas saprast notiekošo un adekvāti reaģēt uz to, taču gadu gaitā viņš iegūst tādas spējas, kas nav raksturīgas visas Zemes faunas pārstāvjiem. Ja iedzimtie dzīvnieciskie impulsi ir instinktīvi un nemainīgi, tad, runājot par cilvēku, viņa vēlmes attīstās un tiek pārņemtas no citiem cilvēkiem.
Mostoties kārtējai vēlmei, mūsos dzimst jaunas vajadzības, un mēs jūtam nepieciešamību tās apmierināt. Lai sasniegtu šo mērķi, mūsu prāts iziet attīstības procesu, citiem vārdiem, mēs sākam domāt par veidiem, kā piepildīt iekšējos „dobumus”. Tādējādi prāta un intelektuālais briedums ir vēlmes baudīt pieauguma tiešs rezultāts.
Šo principu var redzēt mūsu pieejā bērnu audzināšanā. Mēs izdomājam bērniem tādas izpriecas, kas met izaicinājumu viņu spējām. Vēlme gūt panākumus rotaļā liek bērnam meklēt jaunus uzvedības modeļus, jaunus veidus, lai pārvaldītu situāciju un to optimāli atrisinātu. Tādā veidā mēs audzinām jauno paaudzi, pakāpeniski palielinot spēļu sarežģītības pakāpi, lai bērni savā attīstībā neapstātos un pastāvīgi virzītos uz priekšu.
Ja cilvēkam nekas netrūkst, viņš nekad neattīstīsies. Tikai nepiepildīta vēlme liek strādāt mūsu prātam un atrast veidus, kā atrisināt problēmas.
Jūtas un prāts kopā virza uz vēlmes attīstību. Viens otru papildinot, tie palielina cilvēka spēju sajust un saprast, kas var tikt izmantots, lai gūtu baudu. Tāpēc cilvēka vēlmes spēku neierobežo ne telpa, ne laiks. Piemēram, lai gan cilvēks nespēj sajust notikumus, kas norisinājās pirms tūkstoš gadiem, taču ar sava prāta spēku viņš var tos interpretēt un novest līdz patiesi emocionālas uztveres līmenim. Turklāt, izjūtot kādu sajūtu, cilvēks var analītiski pārbaudīt, kādu iespaidu tā uz viņu izraisa: pozitīvu vai negatīvu. Viņš pieslēdz savām emocijām prātu un racionāli analizē izveidojušos situāciju.
Jūtas un prāts mums paplašina telpas un laika uztveri, pateicoties tam, mēs vairs neesam tik ierobežoti kā citas dzīvnieku pasaules sugas. Visu dzīvi dzīvojot vienā vietā, cilvēks var meklēt kontaktu un tuvību ar cilvēkiem, kurus pazīst tikai aizmuguriski, pat ja viņus atdala okeāns. Tieši tāpat cilvēks var meklēt domu līdzību ne tikai ar saviem laikabiedriem, kuri viņam imponē, bet arī ar izciliem cilvēkiem, kuri dzīvojuši visā cilvēces vēsturē.
Vēlmes baudīt apmierinājumu mēs izjūtam kā piepildījumu un prieku, bet neapmierinājumu – kā tukšumu, izmisumu un ciešanas. Cilvēka laime ir atkarīga no spējas sasniegt viņā pulsējošās iekāres piepildījumu. Jebkura darbība no visvienkāršākās līdz sarežģītākai ir paredzēta, lai palielinātu baudu un mazinātu ciešanas. Patiesībā tās ir medaļas divas puses.
Mēs zinām, ka cilvēks neveiks ne mazāko kustību bez motivācijas, virzītājspēka, tas ir, bez cerības gūt personīgo labumu. Viņam ir jāiedomājas, ka jaunajā stāvoklī saņems lielāku baudu, salīdzinājumā ar esošo stāvokli. Šis labuma piedāvājums ir kustības enerģija.
Cilvēks atšķiras no pārējās dabas ne tikai ar savu vēlmju spēku un raksturu, bet arī ar to, ka šīs vēlmes pastāvīgi mainās un pieaug gan indivīda dzīves laikā, gan arī mainoties paaudzēm. Turpretim citas būtnes parāda statiskumu. Piemēram, pētījumi liecina, ka pērtiķi, kas dzīvojuši pirms tūkstošiem gadu, ir gandrīz identiski savā uzvedībā ar tiem pērtiķiem, kas dzīvo šodien. Patiesībā arī viņu vidē var atzīmēt dažas izmaiņas – principā viss mainās, taču runa iet tikai par bioloģiskiem faktoriem, kas līdzinās ģeoloģiskiem procesiem nedzīvajā līmenī. Cilvēks, gluži pretēji, vēstures gaitā ir piedzīvojis nozīmīgu un būtisku transormāciju.
1.3. Cilvēciskās vēlmes baudīt attīstība
Vēlmes baudīt palielināšanās modināja cilvēkā nepieciešamību attīstīt to, kas bija pieejams un izgudrot kaut ko jaunu. Lielāka vēlme rada augstākas prasības un noved pie intelekta attīstības, un skaidrākas relitātes uztveres. Tieši nemitīga vēlmes baudīt izaugsme virzīja mūs uz priekšu, inspirējot cilvēces formēšanos visā tās vēsturē.
Sākotnēji cilvēciskais egoisms izpaudās tikai vitālajās ķermeniskajās vajadzībās pēc uztura, seksa, ģimenes izveidošanas u.c. Šī bāze ir raksturīga cilvēcei kopš seniem laikiem.
Taču indivīds dzīvo sabiedrībā, un tāpēc viņam rodas augstākas, sociāla rakstura tieksmes. Vēlme baudīt bagātību, godu, varu un slavu mainīja cilvēces seju. Tas noveda pie šķiru un hierarhiskās noslāņošanās, kā arī jauniem sabiedriski ekonomisko struktūru veidiem.
Pēc tam cilvēks vēlējās baudīt zināšanas. Šī vēlme izpaudās zinātnes, izglītības, audzināšanas un kultūras attīstības jomā, tās vēsturiskais zīmogs jūtams kopš Renesanses laikmeta, no zinātniskās revolūcijas brīža un līdz pat mūsdienām. Masu izglītība un sabiedrības sekularizācija bija tieksmes pēc zināšanām rezultāts, kas prasīja mums izzināt apkārtējo realitāti. Mums ir nepieciešams pastāvīgi papildināt savus informācijas krājumus par pasauli, mums ir nepieciešams zināt visu, iejaukties, pētīt un valdīt pār visu.
Vēlme ir universāls virzošais faktors un ja no šī redzes punkta pavērties uz cilvēces attīstības kultūras, zinātnes un tehnoloģisko procesu, tad nonāksim pie secinājuma, ka tieši arvien augošā vēlme ir radījusi visas idejas, izgudrojumus un inovācijas. Būtībā viss attīstības process ir tehniskie instrumenti, rīki, apkalpojošie līdzekļi, kas tika izstrādāti tikai ar vienu nolūku – apmierināt vajadzības, kuras rada vēlme. Jāuzsver, ka vēlme baudīt attīstās ne tikai vēsturiskajā perspektīvā, ne tikai cilvēcei kopumā, bet arī atsevišķam cilvēkam viņa dzīves garumā. Viena aiz otras daudzveidīgajās kombinācijās mūsos mostas visas iespējamās vajadzības, kas virza visu mūsu dzīves gaitu.
Tādējādi vēlme baudīt ir progresa dzinējs. Tieši šī vēlme mūs stumj uz priekšu, nosakot visu, kas notiek ar katru atsevišķu cilvēku un visu cilvēci kopumā. Nepārtraukta vēlmes attīstība veido tagadni un arī nākotni, pie kuras mēs nonāksim.
Atsauces
[1] World Health Organization, Mental health, Depression (Pasaules Veselības organizācija, garīgā veselība, depresija)
http://www.who.int/mental_health/management/depression/definition/en;
WHO, Fact sheet: Mental and neurological disorders (Pasaules Veselības organizācija, datu tabula, psihiskie un neiroloģiskie traucējumi)
http://www.who.int/whr/2001/media_centre/en
Dati ņemti no vietnes: www.who.int/topics/depression
[2] WHO, Mental health, suicide rates per 100,000 by country, year and sex (Pasaules Veselības organizācija, garīgā veselība, pašnāvību statistika uz 100 000 iedzīvotājiem, pamatojoties uz dzimšanas valsti, vecumu un dzimumu)
http://www.who.int/mental_health/prevention/suicide//en/Figures_web0604_table.pdf
[3] The White House Office of National Drug Control Policy (ONDCP), Drug Policy Information Clearinghouse, Fact Sheet, March 2003 (Baltā Nama Narkotiku apkarošanas kanceleja Nacionālajā Antinarkotiku politikā, antinarkotiku politikas informācijas centrs, datu tabula, 2003. gada marts).
[4] Pilns ziņojuma teksts atrodams ANO vietnē:
Jaunākie komentāri