Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 12.kurss-11

(SKA MĀCĪBU KURSI), 12.kurss Komentēt

<<12.kurss-10                 12.kurss-12>>

10. nodarbība

Pasaule – vienots organisms

 

10.1. Dabas daļu savstarpējā saikne

10.2. Egoisms – mūsu pasaules matērija

10.3. Pareizais nolūks

10.4. Radījuma mērķis

10.5. Cilvēces attīstības programma

 

10.1. Dabas daļu savstarpējā saikne

Iemesls, kādēļ cilvēks atrodas pilnīgā pretstatā ar Dabu, ir Dabas programmas un nodoma neizpratne.

M. Laitmans

 

Mūsu pasaule ir vienots organisms, kura visi elementi pakļaujas vispārējam likumam. Lai saglabātu dzīvību jebkuram organismam, nepieciešams nodrošināt un uzturēt katras šūnas, un katra orgāna eksistenci.

Neskatoties uz to, ka atsevišķiem dzīvās sistēmas posmiem ir zināma patstāvība, normāla šīs sistēmas darbība ir iespējama tikai kopīga, saskaņota darba rezultātā, kad visi posmi papildina un izlabo viens otru.

Vienotais savstarpējās mijiedarbības likums darbojas katrā dzīvā organismā, stingri pakļaujoties principam: „viens kalpo visiem” vai „altruisms”. Dzīves darbības procesa rezultātā atsevišķām organisma sastāvdaļām nākas „piekāpties”, „palīdzēt” viena otrai, ietekmēt viena otru. Zaudējot vienoto altruistisko vadību, šūnas pāraug vēža šūnās un nomirdina gan visu ķermeni, gan arī sevi.

Šūnas iekšējās programmas attīstība, vairošanās un realizācija ir iespējama tikai ar nosacījumu, ja tā integrējas vienotajā ķermenī, kura katrs elements zina par cita vajadzībām un piekāpšanās ceļā veicina to apmierināšanu.

Kopējā likumsakarība, kurai pakļaujas visa dzīvā daba, kontrolē procesus, kas tajā norisinās un kavē tās sastāvdaļu egoistisko darbību. Tas pats princips darbojas arī nedzīvajā dabā, bez tā nebūtu iespējama ne cietā ķermeņa kristāliskā režģa pastāvēšana, ne atomu mijiedarbība vispār. Likums par jebkuras sistēmas spēju funkcionēt nosaka, ka katra tā daļa, būdama egoistiska, anulē sevi kopīgā mērķa labā  – saglabāt visas sistēmas eksistenci un sevi tajā.

Viens no jebkura dabas objekta pilnības rādītājiem ir harmonija tā mijiedarbībā ar citiem elementiem dabas kopējā sistēmā. Šis pasaules pētījuma aspekts zinātnei nenāca viegli.

Simtiem gadu daudzas zinātniskās pieejas, kuru mērķis galvenokārt ir daļu izpēte, nevis veseluma kopsakarība, nesekmīgi nomainīja viena otru. Tikai pirms neilga laika globālo procesu analīzes nepieciešamība noveda pie dabas daļu savstarpējās atkarības zinātniskās ainas formēšanas, un to iepriekšējās detalizētās analīzes dziļums vēlreiz pasvītroja apbrīnojamo šīs savstarpējās sakarības raksturu. Acīmredzot dabai kā veselumam ir augstāks mērķis, un tās uzdevums novest cilvēku (un kopā ar viņu arī zemākos līmeņus) pie pilnības un mūžības stāvokļa.

 

10.2. Egoisms – mūsu pasaules matērija

Egoisms ir dvēseles vēža galvenais cēlonis.

V. A. Suhomļinskis

 

Egoisms ir mūsu pasaules matērija, bet tās veidi – nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēks – savstarpēji atšķiras ar vēlmes piepildīties lielumu. Nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā – šī vēlme ir neliela, un tās īpašnieks izmanto tikai to, kas nepieciešams eksistences uzturēšanai, kas netiek vērtēta kā egoistiska.

Par egoismu tiek dēvēts spēks, kas traucē cilvēkam iekļauties dabas veselumā un mijiedarboties ar citiem cilvēkiem atbilstoši dzīvā organisma šūnu modelim – ar mērķi sasniegt atbilsmi vispārējam dabas likumam.

Atšķirībā no vēlmēm nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā matērijas līmenī, cilvēka vēlmes nepārtraukti aug, kas norāda uz to, ka radījuma attīstības process vēl nav pabeigts. Cilvēka iedzimtās spējas nav stingri noteiktas, bet formējas sabiedrības (audzināšanas, izglītības, kulturālās attīstības) ietekmē.

Vēlme saņemt attīstās cilvēkā tik lielā mērā, ka pārsniedz eksistencei nepieciešamo vajadzību robežas. Tas izpaužas attiecībā uz uzturu, seksu, fizisko komfortu, tieksmi pēc bagātības, varas, goda apliecinājumiem, slavas, zināšanām.

Izņemot cilvēku, neviena radība dabā neizturas pret citiem ar nolūku nodarīt ļaunumu, izmantot, pakļaut. Izņemot cilvēku, neviena būtne neizjūt gandarījumu no citu apspiešanas, gūstot baudu no sev līdzīgo nelaimēm un ciešanām.

Cilvēcisko vēlmju egoistiska izmantošana, tas ir, ar nolūku gūt personīgo pārākumu pār otru, noved pie līdzsvara zaudēšanas ar apkārtējo pasauli. Mūsu egoisms ir vienīgais postošais spēks, tāpēc pasaule nespēs pastāvēt, ja turpmāk cilvēks nemainīs savu attieksmi pret dzīvojamo vidi un sev līdzīgiem.

Egoisma pieaugums, no vienas puses, nosaka cilvēces progresu. Tajā pašā laikā, egoisms, izpaužoties savā pretestībā dabai, tā vietā, lai līdzinātos tai, izraisa negatīvus procesus indivīdā un sabiedrībā, un noved cilvēci pie globālās krīzes.

Depresija, arvien pieaugošā narkotiku lietošana, ģimenes sairšana, terors, sabiedrisko sistēmu nevadāmība, kodolieroču izmantošanas draudi, ekoloģiskās katastrofas ir šīs krīzes izpausmes.

Lūzuma moments izveidojās tajā periodā, kad cilvēce savā attīstībā nonāca pie saistītas sistēmas stāvokļa, tas izraisīja pretrunas starp cilvēka egoistisko uzvedību un viņa iekļaušanos sabiedrībā. Ņemot vērā, ka krīze radās cilvēka egoisma pretestības rezultātā attiecībā uz vispārējo dabas likumu, nevis viņa nekontrolējamās iejaukšanās dabā vai tās resursu nevienmērīgas sadales rezultātā,  novest cilvēci pie līdzsvara var tikai personīgās attieksmes mainīšana pret sabiedrību – no egoistiskās uz altruistisko.

 

10.3. Pareizais nolūks

Katru mirkli cilvēks rada vai posta. Pasaule piepildīta ar pretrunīgām domām. Sirds nerimstoši sitas, tikpat pastāvīgs ir domas pulss. Cilvēks rada vai posta. Ja doma ir enerģija, un tā nedalās, tad cik gan atbildīga ir cilvēce par katru domu! Cilvēki domā, ka viņu doma ir maza un nespēj sasniegt neko. Taču domas potenciāls ir milzīgs, un domai nepastāv  ne telpiskais visums, ne laiks. Haotiski domājošie līdzinās tiem, kas vicina rokas tumsā un nezina, kādam priekšmetam pieskarsies.

N. K. Rērihs

 

Cilvēks pārstāj sekot dabai nolūku līmenī un attiecīgi šajā pašā līmenī viņam sevi ir jāizlabo. Mēs arī patlaban atrodamies savā nolūkā, taču tas ir egoistisks un mēs raugāmies uz pasauli tieši caur pašmīlības prizmu.

Līdz ar nolūka izzušanu cilvēks nomirst. Izcilais pagājušā gadsimta kabalists Bāls Sulams raksta, ka dzīvības spēku nosaka tikai nolūks. Atbilstoši tam, cik liela ir cilvēka vēlme paņemt no šīs pasaules visu, tikpat intensīvi viņš eksistē tajā, tikpat aktīvi uztver un jūt šo pasauli.

Sevis un pasaules sajūtu regulē tikai nolūka spēks, un svārstību amplitūda ir atkarīga no baudas lieluma, dzīves mīlestības, piesātinājuma. Ja cilvēkā ir lielāks nolūks, tad viņš ir dzīvotspējīgāks, jūtas dzīvespriecīgāks, jautrāks, enerģiskāks un alkstošāks. Tātad vienīgais, kas mums ir nepieciešams – rast pareizu nolūku dabas likumu uztverei.

Daba visu radījusi cilvēkā optimālā attiecībā. Mums tikai nepieciešams precīzi noskaņoties uz pareizo nolūku (tāpat kā muzikālā instrumenta precīza noskaņošana nodrošina skaidru skaņu). Atbilstoši tam, kā mēs „noskaņosimies”, mēs atklāsim, ka visas mūsu īpašības, vēlmes un viss egoisms sāk nonākt harmoniskā saskaņā ar dabas likumiem.

Tāpēc nav nozīmes raizēties par ko citu, kā tikai pareizo nolūku. Mums nav nepieciešamas kādas praktiskas darbības savstarpējo attiecību līmenī. Jāmaina sava uztvere attieksmē pret citu cilvēku, un no šīs jaunās sajūtas jau attīstīsies tās vai citas darbības. Ja es mīlu savu bērnu, tad daru visu viņa labā. Tādā mērā, kādā es mīlu cilvēku, es vēlos viņam darīt labu.

Ja tā vietā, lai veiktu tās vai citas rīcības, mēs domātu viens par otru, sajūtot rūpes, mīlestību un savstarpējo saikni, tad šīs pasaules nepilnības varētu novērst tikai ar mūsu domām. Visas realitātes sastāvdaļas darbojas instinktu līmenī – tikai cilvēks var brīvi noteikt savu attieksmi pret citiem. Tieši mūsu attieksme pret tuvāko padara mūs par cilvēkiem.

Pasauli var izlabot tikai ar domas palīdzību. Rezultātā arī augu un dzīvnieku pasaule pieņems savu pareizo formu, tādējādi atrisinot ekoloģijas problēmas. Flora un fauna cieš nevis no negatīvās fiziskās cilvēka iejaukšanās, bet no viņa negatīvās domas ietekmes.

Doma – nozīmē juteklisks. Šeit netiek prasīta liela gudrība, augsti attīstīts intelekts, specializēta apmācība, runa iet tikai par to, lai īsi un saprotami varētu paskaidrot cilvēkam viņa ciešanu cēloni.

Par to vēlas dzirdēt katrs, jo jebkuru cilvēku uztrauc viņa ciešanu cēlonis, panākumu trūkums darbos. Tam ir vienkāršs izskaidrojums, un tam piekrīt visas reliģijas un garīgās metodikas: esam iestiguši savā egoismā un ienīstam viens otru.

Par to klāsta visas mācības, taču kabala atšķiras no tām ar to, ka kvalitatīvi un no iekšienes izskaidro, no kurienes rodas ciešanu cēlonis un kādā veidā šajā posmā var izlabot situāciju, lai no tām izvairītos.

 

Būtu godīgi cilvēcei uzdot jautājumu: cik desmitus miljonu upuru tā gatava ziedot, lai mainītu apziņu?

N. K.Rērihs

 

Lai cik nenozīmīgi tas mums šķistu no materiālās pieejas viedokļa un lai kā dergtos skaistie, taču banālie lozungi par pareizo attieksmi pret tuvāko, fakts ir tāds: cilvēcei beidzot būs jāsaprot – pārdzīvojot jau milzīgas ciešanas, – ka savas dabas labošana ir aktuāla nepieciešamība.

Cilvēks vienmēr atgrūda no sevis šo ideju, atsakoties saprast, ka tieši mīlestībā pret tuvāko ir viņa eksistences mērķis šajā pasaulē un tikai altruistiska attieksme noved pie saskaņas ar vienoto dabas likumu, pielīdzinot cilvēku Radītājam.

 

Ja es ko ienīstu, tad es sev ko atņemu; ja es ko mīlu, tad daru sevi bagātāku ar to, ko mīlu. Cilvēku nīšana – lēna pašnāvība, patmīlība – dzīvas būtnes vislielākais posts.

F. Šillers

 

10.4. Radījuma mērķis

Tikai visa cilvēce kopā ir patiess cilvēks, un indivīds tikai tad var būt pa īstam laimīgs un baudīt, ja viņam ir drosme justies ar visiem uz vienu roku.

I. V. Gēte

 

Radīšanas programma nosaka, ka katrs no mums, agrāk vai vēlāk, taču pēc savas gribas, pēc savas izvēles sasniegs mērķi: proti – cilvēks un kopā ar viņu arī dabas zemākie līmeņi nonāks pie mūžības un pilnības stāvokļa.

Vēstures gaitā cilvēce ir izmēģinājusi daudzas labošanās (mīlestības pret tuvāko sasniegšanas) metodes: no reliģiskās audzināšanas ieviešanas līdz pat komunistiskās sistēmas vispārējās vienlīdzības izveidošanai. Taču mēs redzam, ka vardarbīgi sasniegt apvienošanos neizdodas.

Tad, kad cilvēks apzināsies, ka ir vesela organisma neatņemama daļa, kad redzēs savas egoistiskās dabas ļaunumu un sapratīs, ka visaptverošajā dabā tikai viņš vienīgais ir neizlabots elements, tikai tad viņš spēs mainīties. Egoisma kā ļaunuma apzināšanās ir iespējama tikai sabiedrības un kabalas avotu ietekmē, un tas nosaka kabalas atšķirību no visām citām metodikām.

Ja, atrodoties uz iznīcības draudu sliekšņa, cilvēce sapratīs, ka problēmas risinājums ir tikai cīņā ar savu egoismu, tad cilvēki sāks izturēties viens pret otru mākslīgi, it kā  ar mīlestību. Ko tas dos?

Cilvēks ir pakļauts sabiedrības varai. Lai iekarotu apkārtējo cilvēku cieņu, viņš tiecas darīt to, kas šķiet viņam slavējami, izpelnas atzinību sev līdzīgo un ar varu apveltīto acīs. Patiesībā visu, ko mēs dzīvē darām, mums liek darīt sabiedrības attieksme. Sabiedrība diktē mums tā dēvēto „uzvedības klāstu”, tas ir, līdzekļu komplektu, kas ļauj sajust savus panākumus un varenību.

Attiecīgi, ja sabiedrība mākslīgi mainīs vērtību skalu, ja visi sāks cildināt cilvēku mīlestību vienam pret otru, tad cilvēks, lai sasniegtu vispārējo cieņu, gribot negribot ienesīs šo īpašību savās darbībās un rīcībās. Tādējādi šīs mākslīgās darbības sabiedrībā pāries pie katra tās dalībnieka kā dzīves mērķis un uzvedības normas.

Cilvēki sapratīs, ka ekoloģijas, kultūras, audzināšanas, drošības problēmas ir cilvēka īpašību neatbilsmes dabas īpašībām un Radītājam rezultāts. Lai ar ko cilvēks nodarbotos, viņš redz, ka cieš neveiksmi, jo pārkāpj vienoto dabas likumu – dzīvā organisma daļu altruistiskās mijiedarbības likumu.

Jāatzīmē būtisks moments, ka attieksmes mainīšanai pret apkārtējiem cilvēkiem ir jāīstenojas tikai ar mērķi iegūt Radītāja īpašības un tam nepieciešama kabalistiskā labošanās metodika – oriģinālo avotu studēšana, jo tiem ir īpaša ietekme uz cilvēku. Lūk, ko raksta Bāls Sulams:

Kāpēc kabalisti uzlika par pienākumu katram studēt kabalu? Tāpēc, ka kabalas studēšana satur lielu spēku, par kuru ikvienam būtu jāzina. Šis spēks nonāk lejup pār katru, kurš apgūst šo zinātni.

Tie, kas studē kabalu, lai gan joprojām nesaprot, ko mācās, pateicoties vēlmei izprast studējamo materiālu, rosina uz sevi gaismu, kas atrodas ap viņu dvēselēm.

Tas notiek tāpēc, ka ikvienam cilvēkam ir jāsasniedz savs galīgais, izlabotais stāvoklis, kad viņš izpelnas brīnišķīgu, mūžīgu un pilnīgu garīgo izpratni, ko jau iepriekš sagatavojis Radītājs, lai sniegtu baudu ikvienam no mums.

Ja cilvēks studē kabalu (pat ja viņam vēl nav izlabotu vēlmju, kas spēj piepildīties ar gaismu) un mācību laikā nosauc garīgo objektu vārdus, kā arī to darbības, kas attiecas uz viņa dvēseli, tad viņa dvēselei apkārt esošā gaisma jau mirdz viņam noteiktā pakāpē, neietērpjoties viņa dvēselē.

Mirdzums, kuru cilvēks saņem kabalas nodarbību laikā, piesaista viņam apkārtējo gaismu, kas viņu izlabo ar savu ārējo mirdzumu un pietuvina cilvēku pilnībai un mūžībai.

 

10.5. Cilvēces attīstības programma

Cilvēces attīstības programma ir noteikta jau iepriekš, tā atklājas mums tikai ar kabalistu palīdzību, viņi to padara pieejamu ikvienam, kas to vēlas. Izcilais XX gadsimta kabalists Bāls Sulams raksta: „Kabalas zinātne ir Augstāko spēku nonākšanas lejup cēloņu un seku kārtība, šie spēki pakļaujas nemainīgiem un absolūtiem likumiem, kas savstarpēji saistīti un kuru mērķis ir atklāt cilvēkam šajā pasaulē Augstāko vadošo spēku, kuru mēs dēvējam par Radītāju”.

Tas nozīmē, ka ir radījums, kurš atrodas stāvoklī, kas dēvēts par „šo pasauli” un Radītājs – kaut kas nezināms, ko cilvēkam nepieciešams izzināt. Lai īstenotu šo uzdevumu, cilvēkā ielikti noteikti pamati, saknes, kurām pakāpeniski jāizpaužas un jānoved pie Radītāja izzināšanas. Tādējādi katram cilvēkam ir iekšējas dotības, lai īstenotu savu pilnveidošanos. Attīstības ceļam ir noteikta cēloņu un seku sakarības kārtība, kas izvietojas virzienā no cilvēka pie Radītāja. Šī kārtība ir iepriekšējā procesa rezultāts: sakņu nonākšana lejup no Radītāja pie cilvēka. Tas ir, iepriekš, izstarojot savu enerģiju, šīs saknes radīja cilvēku stāvoklī, ko dēvē par „šo pasauli”, pēc tam sākas šo sakņu izzināšanas augšupejas process, līdz pat Radītāja atklāsmei. Tālāk Bāls Sulams turpina, paskaidrojot, ka šajā procesā darbojas divi likumi – „vispārējais” un „speciālais”.

 „Vispārējais” nozīmē, ka visai cilvēcei savas attīstības beigu posmā neizbēgami jānonāk pie Radītāja atklāsmes un, pabeidzot ilgo attīstības ceļu, jāsasniedz tas, par ko rakstījuši viedie: „Un zeme būs Radītāja atziņu pilna, kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni”28.

Tātad visai cilvēcei bez izņēmuma, kā klāsta Bāls Sulams, jānonāk pie stāvokļa, kad tā pilnībā izzinās Radītāju. Lai šīs zinības iegūtu, katrs cilvēks ir apveltīts ar pietiekošu prātu un jūtām. Ikvienam no mums ir spējas, kas ļauj absolūti un visā pilnībā izzināt Radītāju, Augstāko Spēku. Šeit nav atšķirības starp cilvēkiem. Tas neizbēgami notiks, kā pasvītro Bāls Sulams, tas ir, mums nav ne mazākās iespējas izvairīties un nepabeigt šo ilgo attīstības ceļu”. Turklāt tas mums ir ne vien jānoiet, virzoties uz priekšu pretējā virzienā – no šīs pasaules augšup pie Radītāja, bet arī jāīsteno izzināšana, atrodoties šajā pasaulē. Tā tiek teikts kabalas zinātnes definīcijā: „Radītāja Dievības atklāšana Viņa radījumiem šajā pasaulē”.

 „Speciālais” nozīmē: iekams visa cilvēce nonāks pie pilnības, katrā paaudzē parādīsies izredzētas personības, kas spējušas to sasniegt pirmās. Runa ir par tiem, kuri izpelnīsies noteiktu pakāpju sasniegšanu Radītāja atklāsmē.

Viņi nesasniegs kopējo radījuma galamērķi, jo nonākt pie tā var tikai visi kopā, taču izpelnīsies, kā sacīja Bāls Sulams, „noteiktu pakāpju izzināšanu Radītāja atklāsmē”. Tā notika cilvēces attīstības visu tūkstošu gadu gaitā, kad kabala bija apslēptības stadijā. Taču mūsdienās dabas spēku ietekmē daudziem cilvēkiem sāk rasties stimuls, kas mudina iesaistīties procesā, kas ved pie Radītāja izzināšanas, pie saplūsmes ar Dabas likumiem.

Tādējādi pastāv noteikts ikviena cilvēka attīstības periods, kas dēvēts par speciālo un visas cilvēces kopumā virzības uz priekšu laiks pa šiem posmiem. Pašlaik mēs tuvojamies stāvoklim, kurā ievērojams skaits cilvēku visā pasaulē ir izgājuši iekšējās evolūcijas stadiju un stāv uz jauna attīstības līmeņa sliekšņa, viņi vēlas izzināt savu sakni, dzīves jēgu, savu būtību. Palīdzēt viņiem to veikt ir kabalas uzdevums.

Nakamā nodarbība ir cilvēka individuālās attīstības metodikas īss apraksts un paredzēta tiem, kuri papildus virspusējām studijām ir jau gatavi apgūt pētniecības prasmes.

 

Atsauces

[28] Raksti, pravieša Jesajas Grāmata, 11: 9.

<<12.kurss-10                 12.kurss-12>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties