4.3. Sekojot vairākumam
„Sekot vairākumam” ir Augstākās vadības un dabas likums.
Bāls Sulams
Ir pilnīgi saprotams, ka dzīvot sabiedrībā var tikai atbilstoši likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam. Šis likums reglamentē jebkuru mūsu strīdu un jebkuru netikumu starp sev līdzīgiem, un tas darbojas tādā veidā, ka galu galā ir vienīgais instruments, kas sabiedrībai dod tiesības pastāvēt. Tāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no Augstākās vadības dabiskajiem likumiem, un mums tas ir jāpilda un ar visu uzmanību jāsargā, nepaļaujoties uz mūsu sapratni.
Visur, kur rodas domstarpības starp indivīdu un vairākumu, mums jāpieņem lēmums vairākuma labā. Tā mums norāda kabalisti. Šķiet, it kā šis likums atgrieztu cilvēci atpakaļ: jo vairākums vienmēr ir neattīstīts, bet attīstītie ir nelielā mazākumā.
Taču, ņemot vērā, ka daba mums noteikusi dzīvot sabiedrībā, mums ir jāpilda tās likumi, pretējā gadījumā tā no mums pieprasīs atbildību, neatkarīgi no tā, vai mēs saprotam tās nostādņu jēgu, vai nē. Tādēļ prasība „sekot vairākumam” ir viens no sadzīves dabiskajiem likumiem. Mūs radot, daba šo likumu mums iedeva kopā ar tā fakta sapratni, ka šī likuma ievērošana ir optimāla mūsu attīstībai. Tāpēc mums tas ir jāpilda ar visu centību, neņemot vērā savu uzskatu par tā pareizību.
Mūsu stāvoklī mēs nespējam novērtēt Visuma kopējā likuma pareizību. Šo izpratni mums sniedz zinātnieki kabalisti, kuri šo likumu ir izzinājuši. Uzņemoties šī likuma pildīšanu, mēs it kā ar mikroskopa palīdzību ielūkojamies Universa dziļumos. Tas sniedz iespēju rīkoties pareizi. Šī likuma jēga ir attīstīt mūsos apzināšanos, ka:
– pašmīlība ir ļaunums;
– mīlestība pret tuvāko ir labestība.
Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mīlestību pret Radītāju. Ko nozīmē sasniegt mīlestību pret Radītāju? Radītājs ir atdeves īpašība, kuru es sevī atklāju, pateicoties studijām saskaņā ar kabalas metodiku. Tādējādi mīlestība pret Radītāju nozīmē, ka es sāku sevī mīlēt šo atdeves īpašību. Taču, kāda tam ir saistība ar mīlestību pret tuvāko? Mēs jau vairākkārt runājām, ka esam kopīgās dvēseles, radījuma vai Ādama Rišona sistēmas daļiņas, kura „sašķēlās”, tas ir, visas šīs sistēmas daļas zaudēja kopības, vienotības, piederības vienotam organismam sajūtu. Šis organisms funkcionēja atbilstoši altruistiskajam likumam. Patlaban mums šīs attiecības ir jāatjauno, līdz ar to mēs sevi un visu sistēmu novedam līdzsvara stāvoklī ar vispārējo dabas likumu, tas ir, Radītāju. Tāpēc Bāls Sulams skaidro, ka mīlestība pret tuvāko un mīlestība pret Radītāju ir identiski jēdzieni.
Taču vairākumam nav tiesību atcelt indivīda viedokli viņa attiecībās ar Radītāju, un katrs var brīvi rīkoties, kā uzskata par pareizu. Tā ir personības brīvība. Cilvēka attiecības ar Radītāju regulē pats cilvēks, tajā pašā laikā pārējie uzvedības likumi tiek regulēti, vadoties pēc noteikuma „sekot vairākumam”.
4.4. Kabalas ceļš un ciešanu ceļš
Kabalas ceļš nosaka, ka uz zinātnieku kabalistu saprātu mums jāpaļaujas kā uz savu personīgo dzīves pieredzi, jo viņi ir jau izzinājuši radījuma mērķi. Taču, kā es varu būt pārliecināts, ka saprāts, kuram patlaban esmu gatavs uzticēties, patiešām ir patiess un ka tas, ko viņi runā, ir neapstrīdams fakts?
No otras puses, ja es neizmantoju viedā saprātu kā ārsta padomu, tad nolemju sevi ilgam ciešanu ceļam, gluži kā slimnieks, kurš noraida speciālista norādījumus un patstāvīgi sāk apgūt medicīnu. Šis slimnieks var nomirt vēl pirms tam, iekams apgūs medicīnas gudrību.
Tāds ir ciešanu ceļš salīdzinājumā ar kabalas ceļu. Tas, kurš netic gudrībai, kuru šī zinātne iesaka pieņemt, var papūlēties to izzināt patstāvīgi. Viņš jebkurā gadījumā nonāks pie tā paša secinājuma, pie kura nonāca kabalisti, tikai paralēli tam pārcietīs milzums ciešanu, tā vietā, lai izmantotu pieredzi, kas zināmi paātrina procesu un ļauj atklāt ļaunumu, un izvairīties no saskarsmes ar to, pateicoties labvēlīgai saskarsmes videi, kas mudina uz pareizu domu un rīcību rašanos.
Rodas jautājums: ja es sākotnēji izvēlos pareizo saskarsmes vidi, pareizās grāmatas, vai tādā gadījumā es sevi neapzogu? Varbūt man jāpārdzīvo arī negatīvie stāvokļi, jāredz viss, kas tajos ir, jo sacīts, ka man ir jāiziet visi savi rešimot? Patiesībā cilvēks jebkurā gadījumā no tiem nespēs izvairīties, starpība ir tikai tajā aspektā, kā viņš tos izies. Cilvēks var krist depresijā, sajust bezpalīdzību vai saslimt, atrodoties tādā stāvoklī diezgan ilgu laiku, aiz nespēka no tā izrauties. Taču piepeši parādās ārsts, kurš dažu minūšu laikā viņu izvelk no šī stāvokļa. Cilvēks jebkurā gadījumā neizvairīsies no visu sajūtu virknes, taču izies šīs sajūtas ātri, apzināti.
Virzoties kabalas ceļā, cilvēks noteiktajos izzināšanas līmeņos nevis vienkārši atrodas savos stāvokļos, bet sāk tos sevī sajust. Stāvokļu iziešanas process paātrinās: tas realizējas cilvēkā, noved viņu pie ātras sapratnes par notiekošo un pie veidiem, kā iziet no situācijas.
Ir iespējams apzināties cēloņu un seku saikni, un spēkus, kas liek pāriet no viena stāvokļa citā, nevis pārdzīvojot likteņa triecienus, bet gaismas iedarbības rezultātā, uz kontrasta fona starp mani un gaismu. Rezultāts būs tāds pats: jebkurā gadījumā man nāksies „saņemt šos divsimts sitienus”, taču vienlaicīgi un apzināti. Tāpēc tie netiks izjusti kā ciešanas, gluži otrādi, šī apziņa izraisīs prieku.
Pretējā gadījumā pārejai no pakāpes uz pakāpi būs jāīstenojas saskaņā ar nolieguma nolieguma likumu: man pilnībā būs jāpārliecinās sava esošā stāvokļa nelietderībā, lai no tā pārietu uz nākamo.
Vienīgais, kas mums ir jāsaņem no saskarsmes vides – ļaunuma apzināšanās, izpratne par to, ka tajā stāvoklī, kurā tu atrodies, tev nedrīkst palikt, jo tu esi saslimis: ar mikroskopa palīdzību tu jau redzēji, kāds daudzveidīgu vīrusu kvantums tevi apdraud. Ja šajā pašā mirklī nesāksi sevi labot un ārstēt, ar tevi notiks briesmīgas lietas. Tādi iespaidi man ir jāsaņem no saskarsmes vides. Viss nepieciešamais tālākai attīstībai ir jau manī „sagataves” veidā.
Tādējādi viss ir atkarīgs no apkārtējās sabiedrības, kas izpilda mikroskopa, indikatora, rādītāja lomu.
Jaunākie komentāri