Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 11.kurss-2

(SKA MĀCĪBU KURSI), 11.kurss Komentēt

<<11.kurss-1                 11.kurss-3>>

 

1.2. Izvēles brīvība

 

Bāls Sulams rakstā „Izvēles brīvība” klāsta: „Vispārīgi izskatot jautājumu, brīvību var attiecināt uz dabas likumu, kas caurvij visas dzīves jomas. Mēs redzam, ka dzīvnieki, atrodoties nebrīvē, cieš un tas liecina par to, ka daba nepiekrīt jebkuras radības paverdzināšanai. Nav nejaušība, ka cilvēce gadu simteņus karoja, līdz sasniedza daļēju personības brīvības pakāpi.

 

Jebkurā gadījumā mūsu priekšstats par brīvību ir ļoti miglains un ja mēs iedziļināsimies tā saturā, tad sapratīsim, ka no brīvības gandrīz nekas nepaliek. Pirms prasīt personības brīvību, mums jāpieļauj, ka tieksme uz brīvību ir katrai personībai. Taču iepriekš ir jāpārliecinās, vai personība var rīkoties saskaņā ar savu brīvo izvēli”.

 

Viss, ko mēs darām savā dzīvē, mēs to darām, lai iegūtu neatkarību, lai kļūtu brīvi. Mūsos pastāvīgi darbojas vēlme paverdzināt sev līdzīgos vai atbrīvoties no paverdzināšanas. Vai visas savstarpējās cilvēku attiecības nav tieksmes pēc brīvības atspoguļojums fiziskajā, sabiedriskajā un garīgajā līmenī? Iespējams, alkas pēc neatkarības ir centieni izrauties no savas egoistiskās dabas, kas iekaļ važās?

 

1.3. Bauda un ciešanas

Ja izanalizēt cilvēka rīcības, tad var atklāt, ka tās visas tika veiktas piespiedu kārtā. Iekšējā daba un ārējie apstākļi liek cilvēkam rīkoties pēc iepriekš ieprogrammēta uzvedības algoritma. Daba mūs ievietojusi starp baudu un ciešanām, un mums nav dota brīvība – izvēlēties ciešanas vai noraidīt baudu.

Ja man ir tikai vēlme baudīt, tad lai kā es censtos izvairīties, jebkurā gadījumā došu priekšroku tam, kas man šķiet vislabākais un papūlēšos izvairīties no tā, kas liekas man nelabvēlīgs atbilstoši tam, cik lielā mērā atklāju tā negatīvās puses. Sabiedrības, audzināšanas un citu faktoru ietekmē es varu sevī mainīt uzstādījumus, taču jebkurā gadījumā tiekšos uz labāku stāvokli un centīšos izvairīties no sliktākā. Es varu pārvērtēt vērtības, taču arī pēc tam mans lēmums balstīsies tikai uz vēlmi baudīt, es būšu noskaņots tikai uz sava stāvokļa optimizāciju. Mana būtība ir vēlme saņemt baudu, un savu vajadzību apmierināšanai es vienmēr izvēlos optimālo variantu.

 

Mēs esam gatavi pārvarēt lielas ciešanas veselības dēļ. Mēs apsveram, tagadnes stāvoklim piesaistot  datus par nākotni  un tos novērtējot, pieņemam lēmumu, kas tā vai citādi atbilst mūsu egoistiskai vēlmei. Katru reizi mēs apsveram un ja, aprēķinot ciešanas no gaidamās baudas, mēs redzam noteiktu pozitīvu atlikumu, tad piekrītam nedaudz ciest par labu gaidāmajai baudai.

Indivīdi, kuri mums šķiet nesaprātīgi, ir tikai cilvēki ar īpašu apsvēruma veidu, kuri nākotni uztver kā tagadni, pie tam tik skaidri, ka tās vārdā viņi ir gatavi šajā brīdī pieņemt neiedomājamas ciešanas, kas mums, kuri neesam spējīgi uz līdzīgu tālredzību, šķiet varoņdarbs un upuris. Patiesībā šeit nav ne varoņdarba, ne upura. Viņi apsver tieši tāpat kā visi pārējie, taču ņem vērā parametrus, kurus mēs nevaram paredzēt. Viņu intereses jebkurā gadījumā neiziet ārpus egoisma robežām, tās ietilpst mūsu dabas būtībā, kas orientēta uz baudas saņemšanu.

 

Psihologiem ir zināms, ka jebkurā cilvēkā var mainīt prioritāšu sistēmu un pieradināt viņu veikt apsvērumus tādā veidā, ka pats lielākais gļēvulis pārtaps varonī. Katra cilvēka acīs var tik lielā mērā paaugstināt gaidāmās nākotnes dividentes, ka tā dēļ cilvēks pieņems jebkuras nelaimes.

Tātad starpība starp mums un dzīvniekiem ir tikai tajā aspektā, ka mēs ņemam vērā nākotni, varam to paredzēt un novertēt attiecībā pret tagadni, un saskaņā ar to lemt, vai ir vērts kaut ko darīt, vai nē. Mūsu prātojumi salīdzinājumā ar dzīvnieku ir sarežģītāki, taču jebkurā gadījumā tas ir egoistisks apsvērums atbilstoši noteiktai programmai, kas paredz baudas maksimizāciju.

Iznāk, ka līdzās mūsu vēlmei baudīt ir sava veida skaitļojamā mašīna, kas spēj aprēķināt variantus, ņemot vērā sabiedriskās nostādnes, vēlmi pēc slavas, zināšanām, naudas, bagātības, goda apliecinājumiem. To visu ņemot vērā,  katram no mums (atkarībā no mūsu iedzimtajiem parametriem) tā izskaitļo optimālo maksimālās baudas variantu.

 

Apsvērumi tiek veikti, pamatojoties uz stingriem aprēķiniem. Varbūt brīvība nozīmē to, ka mēs nezinām, kas ir jāņem vērā, bet kas – nē? Taču, vai tā ir brīvība, vai vienkārši atbilstošo datu trūkums?

Mēs pastāvīgi tiecamies uz to, lai šie dati būtu pēc iespējas precīzāki. Mēs attīstām zinātni, vēlamies saprast savu būtību un apkārtējās pasaules dabu. Mēs cenšamies izdzēst nezināmo parametru „baltos plankumus” un nomainīt tos pret zināmiem. Cilvēks pie tam vēl lielākā mērā kļūst kā automāts.

 

Iespējams, ka mežonis, kurš dzīvoja alās, bija daudz neatkarīgāks par mūsdienu megapolisa iedzīvotāju? Viņš nezināja, kas ar viņu notiks, baidījās no stihijas spēku izpausmēm. Vai viņa brīvība bija pilnīgāka un kādā veidā tā izpaudās?

Vai mēs kļūtu brīvāki, ja spētu veikt absolūti precīzas aplēses? Gluži otrādi! Tādā gadījumā iznāk, ka mūsu šodienas neziņas stāvoklis nav brīvība, bet informācijas trūkums. Analoģiskā veidā mēs definējam ticību: es ticu – un viss. Kam tu tici? Ticu, ka pastāv Dievs, viņpasaules dzīve, vai mazums kas vēl! Kas tad ir ticība? Vai tad tas ir kas cits salīdzinājumā ar informācijas ainas trūkumu, kuru mēs aizpildam ar minējumiem?

Mūsu rīcībā esošās informācijas apjoms vai tās trūkums neparedz gribas brīvības esību. Neatkarības joma atrodas virs informācijas: kad man viss ir zināms, taču es jebkurā gadījumā varu brīvi rīkoties. Brīvība ir iespēja pieņemt lēmumus pretēji savam stāvoklim un spītējot savai egoistiskai dabai. Tie ir lēmumi, kas balstīti uz pilnīgi citu principu, citu formulu, citu algoritmu.

Es iegūšu brīvību tikai tad, ja atteikšos ņemt vērā savu egoistisko dabu. Brīvība ir tajā aspektā, ka es izvēlos pilnīgi citu baudu salīdzinājumā ar to, kuru no manis prasa mana būtība, neatkarīgi no manas saprašanas par tās izvēli.

Taču, kamēr atrodamies savas egoistiskās dabas varā, mums nav brīvas izvēles, mēs neizvēlamies arī baudas raksturu. Mēs neizvēlamies modi, vaļasprieku, dzīves veidu, brīvo laiku, ēdienu un citu – to visu mums uzspiež sabiedrības vēlmes un gaume.

Neskatoties uz to, ka mums ērtāka ir parasta uzvedības maniere un dzīve bez apgrūtinošām saistībām, visa mūsu dzīve saistīta ar sabiedriskās gaumes un tās priekšrocību nosacījumiem, kas pārtapis par dzīves normas diktātu. Mietpilsonis pastāvīgi dara to, ko viņam uzspiež sabiedrība, lai atbilstu pieņemtajiem standartiem. Ja tas tā ir, tad kas ir mūsu brīvība? Ko varam darīt brīvdomīgi pēc savas sapratnes?

Visu, kas piemīt cilvēkam, taisnā vai netiešā ceļā viņš saņēma no apkārtējiem. Tādā gadījumā mums nav nekādas gribas brīvības un mūsu domas ir sabiedrības produkts.

Taču, kāpēc katrs cilvēks tomēr izjūt sevi kā individualitāti? Kāda ir jebkuras personības īpatnība? Vai mūsos ir kāda īpašība, kuru varam mainīt patstāvīgi, neatkarīgi no apkārtējiem

un no tā, kā iepriekš to ir paredzējusi daba? Vai pastāv papildu parametrs, kas atšķiras no iekšējās dabas un ārējiem ierobežojumiem?

Ja tāds parametrs pastāv, tad mums tas ir jāizdala no visiem pārējiem un spēki jāvirza tikai uz šī faktora attīstību, jo visi pārējie realizēsies gribot negribot.

 

1.4. Cēloņu un seku saiknes likums

Bāls Sulams skaidro: „Ir vērts ziedot laiku, lai izprastu tādu svarīgu lietu – kādā veidā mēs eksistējam pasaulē, vadoties no mūsu „es” būtības viedokļa, kad ikviens no mums izjūt sevi kā īpašu pasauli, kas darbojas patstāvīgi un ir pilnīgi neatkarīga no ārējiem, svešiem, mums nezināmiem spēkiem, un kādā veidā šī būtība izpaužas attiecībā pret mums?

 

Patiesībā pastāv kopēja saikne starp visām realitātes daļām, kas eksistē, pamatojoties uz cēloņu un seku saiknes likumu, un kura attīstās saskaņā ar cēloni un sekām. Tas ir pamatoti gan attiecībā uz veselumu, gan arī uz katru atsevišķu daļu. Tādējādi katrā šīs pasaules radījumā, visos četros veidos: „nedzīvajā”, „augu”, „dzīvnieciskajā”, „cilvēciskajā” – darbojas cēloņu un seku saiknes likums cēloņa un seku ietvaros.

 

Turklāt pat jebkura atsevišķa personīgās uzvedības forma, no kuras katrā eksistences mirklī šajā pasaulē izriet radījuma rīcības, tiek definēta, vadoties no iepriekšējiem faktoriem, kas liek uzvedībai mainīties tieši tā un ne citādi. Tas saprotams un skaidrs visiem, kuri aplūkos lietu darbības kārtību dabā no tīri zinātniskā viedokļa un bez liekas kaislības…”

Mēs jūtamies neatkarīgi, taču, ja lūkoties uz to no loģikas, nevis jūtu viedokļa, tad esam pilnīgi nepatstāvīgi. Esam absolūti roboti, taču to nejūtam. Kas tad neļauj mūsu saprātam apspiest mūsu sajūtas un uzrādīt mums patieso ainu? Kāpēc jūtas ņem virsroku pār apziņu? Saskaņā ar ko eksistē šī pretruna: es jūtos brīvs un patstāvīgs, taču ar prātu saprotu, ka esmu robots? Bāls Sulams skaidro, ka tas ir dabiski un tas ir jānoskaidro. Kādā veidā? Lai izprastu šo pretrunu, pirmais solis ir nepieciešamībā saprast, ka viss mums apkārt esošais funkcionē un attīstās atbilstoši cēloņu un seku likumam. Šis likums ir pamatots gan attiecībā uz veselumu, gan arī uz katru atsevišķu daļu.

1.5. Tests

 

1. Kāpēc daba mums ļauj kļūdīties?

a) – lai mēs mācītos no kļūdām un turpmāk tās nepieļautu;

b) – lai novestu mūs līdz dezorientācijas un apjukuma stāvoklim attiecībā uz to, kā dzīvot tālāk;

c) – lai novestu mūs pie domas, ka no mums vispār nekas nav atkarīgs;

d) – lai liktu mums dzīvot, nedomājot par rītdienu.

2. Kas pēc būtības ir tas, ko cilvēki uztver kā brīvību?

a) – domu brīvība;

b) – lēmumu brīvība;

c) – informācijas trūkums par to, kas viņus ietekmē;

d) – informācija par to, ko viņi var ietekmēt.

3. Kādai programmai cilvēks sākotnēji pakļaujas?

a) – attālināties no ciešanām un tiekties pēc baudas;

b) – attālināties no meliem un tiekties pēc patiesības;

c) – tiekties pēc Augstākā, atsakoties no materiālā;

d) – cilvēks sākotnēji nepakļaujas jebkādām programmām.

4. Vai mēs izvēlamies savu baudu?

a) – jā, izvēlamies pilnībā;

b) – nē, baudas veida izvēle tiek uzspiesta no apkārtējās sabiedrības;

c) – izvēlamies daļēji;

d) – izvēle nosaka, ka mēs atsakāmies no baudas.

5. Kas ir cilvēka brīvība?

a) – pieņemt lēmumus saskaņā ar savām vēlmēm;

d) – būt laimīgam;

c) – pielīdzināties Radītājam;

d) – būt neatkarīgam no apstākļiem un ārējiem faktoriem.

<<11.kurss-1                 11.kurss-3>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties