4.8. Tēvu mantojums
Jebkurš cilvēks ir unikāls, īpašs un viņam ir aizliegts tādā vai citādā veidā notušēt savas individuālās īpašības. Gluži otrādi, viņam tās ir jāattīsta, turklāt mums visiem nepieciešams veicināt to saglabāšanu un sniegt cilvēkam iespēju realizēt šo tēvu mantojumu. No kurienes tas nāk un ko nozīmē „tēvu mantojums”? Principā tas ir cilvēka sākotnējais materiāls, no kura viņš radies. Mēs sakām, ka sasniegumi, ieradumi, viss, ko mēs iemantojam šajā pasaulē un kas mūsos eksistē kā zināšanas, pāriet nosliecēs, kad atbrīvojamies no sava ķermeņa. Piedzimstot nākamo reizi, mums piemīt jau citas dabiskās noslieces. Tas ir pirmkārt. Otrkārt ir tas, ka tagad jaunajās dabiskajās nosliecēs ietērpjas vēlmes, kuras tiek definētas kā tēvu mantojums, kas veido mūsu pamatu. Tā ir vēlmju ietērpšanās nosliecēs un īstenojas cilvēka esošajā iemiesojumā jaunas būtības veidā. Tātad, no vienas puses, cilvēkā ir ielikts viņa tēvu garīgais mantojums, bet, no otras puses, šis garīgais mantojums ietērpjas jaunajās nosliecēs, kuras viņš ieguvis no iepriekšējā iemiesojuma.
Pareizai saskarsmes videi ir jāatšķiras no mūsdienu sabiedrības, kura pastāvīgi uzspiež cilvēkam visāda veida apšaubāmus mērķus un viltus vērtības, kuras viņam it kā nepieciešams sasniegt un nosaka viņam dažādus kritērijus, saskaņā ar kuriem viņam attiecīgi ir jāizskatās vai jāveic tās, vai citas rīcības. Kabalā ir aizliegts piespiedu kārtā likt cilvēkam līdzināties kādam tēlam vai uzspiest kādus mērķus, kuri viņam būtu jāsasniedz. Tikai patstāvīgas kritiskas pieejas un pašanalīzes ceļā cilvēkam sev ir jānosaka tieši viņam nepieciešamo rīcību veids, un jātiecas to sasniegt atbilstoši savam attīstības līmenim.
No vēstures faktiem mums ir zināms, ka nevienā no kabalas grupām nekad netika izraisīts spiediens uz atsevišķu tās locekli. Cilvēkam, kurš vēlējās saliedēties ar grupu, izskaidroja mērķi, uz kuru viņam ir jātiecas. Kabalisti viņam parasti attēloja vispārējo Universa ainu un mērķi, attīstības beigu punktu, kuru nepieciešams sasniegt. Turpretim spiedienam principā ir jānāk no paša cilvēka. Ir jādemonstrē viņam piemērs. Mēs taču pastāvīgi runājam, ka pareiza audzināšana īstenojas, balstoties tikai uz piemēru. Tāpēc atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs apgūt, uztvert šo piemēru un tam sekot, tikpat lielā mērā viņam principā ir jākustās. Tikai pats cilvēks nosaka savas attīstības tempu, bet spiediens uz viņu no ārpuses nenesīs nekādu labumu. Turklāt princips „garīgajā nav vardarbības” nosaka, ka cilvēkam ir jārūpējas par savu iekšējo vēlmi. Tikai viņš pats to vada, ja uz to tiecas.
Tāpēc mūsu garīgās izaugsmes procesā mums nav iespējas (pat ja arī mēs to vēlētos) cilvēku virzīt uz priekšu vairāk par to, kā viņš pats to izprot, zina un attiecībā pret sevi lemj. Šī iemesla dēļ visa cilvēka virzība uz priekšu, kas notiek viņam mijiedarbojoties ar sabiedrību, var īstenoties, pamatojoties tikai uz piemēru, kurš turklāt neuzliek nekādu pienākumu, bet tikai attēlo, cik lielā mērā cilvēks vēlas virzīties uz priekšu, lai sasniegtu mērķi, atdevi un ne vairāk. Tas ir likums: „garīgajā nav vardarbības”.
Par to klāsta Bāls Sulams: „…un tādējādi tas viss tiek uzskatīts par personības īpašumu”. Cilvēkam pašam jāveicina sava izaugsme, viņam ir nepieciešams patstāvīgi izveidot sevī vēlmi, kas vērsta uz attīstību, centieniem sasniegt radījuma mērķi. „…Sabiedrībai ir norādījums aizsargāt šo īpašumu un garu, lai saskarsmes vide to nenotušētu”.
Uzkrājot pieredzi, cilvēce pakāpeniski pārliecinās, ka, neskatoties uz visiem tās centieniem mainīt vēstures plūsmu un sabiedrības attīstības gaitu, dzīve pieprasa savu, un viss notiek saskaņā ar kādu scenāriju, neatkarīgu no mums. Vai patiešām visu nosaka liktenis?
Cilvēks šajā pasaulē piedzimst, lai dzīves laikā atklātu Augstāko pasauli. Ja viņam tas izdodas, viņš eksistē abās pasaulēs un pēc ķermeņa nāves sajūt garīgo pasauli atbilstoši tam, ciktāl to sasniedza dzīves laikā materiālajā pasaulē. Ja savas atrašanās laikā šajā pasaulē cilvēks nesasniedz Augstākās pasaules atklāsmi, tas ir, nenonāk pie savu īpašību, kuras nepieciešamas, lai sajustu Radītāju, izlabošanas, tad viņa dvēsele no jauna nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, neizlabotās vēlmes izpaužas viņā no jauna. Turklāt arī bioloģiskajā ķermenī viņš ietērpjas, pateicoties tieši šim mērķim. Augstāko pasauli dvēsele var atklāt, būdama ietērpta tikai miesā.
Sākotnējais nosacījums: cilvēks eksistē ķermenī un savu dvēseli nesajūt, tikai tas garantē gribas brīvību un neatkarību no Radītāja.
Tādējādi brīvību un neatkarību no Radītāja var īstenot tikai no ārpuses, no stāvokļa, kurā mēs ar Viņu „neesam pazīstami”. Tad es sāku iepazīties ar Radītāju kā patstāvīga personība (es attiecībā pret Viņu) un varu diktēt mūsu attiecību reglamentu. Radītājs gūst baudu no tā, ka mēs iegūstam patstāvību, tāpat kā vecāki priecājas, kad bērns kļūst pieaudzis un iegūst neatkarību.
4.9. Tests
1. Kas ir radījuma būtība?
a) – vēlme atdot;
b) – vēlme baudīt;
c) – līdzība Radītājam, Augstākajam spēkam;
c) – izvēles brīvība un neatkarība no savām vēlmēm.
2. Kāds likums nosaka cilvēka uzvedību materiālajā līmenī?
a) – personība seko vairākumam;
b) – vairākums seko mazākumam;
c) – vairākums seko personībai;
d) – tāda likuma nav.
3. Kādā veidā izpaužas indivīda brīvība?
a) – indivīda garīgajā izaugsmē, viņa saiknē ar Radītāju;
b) – indivīdam ir tiesības izvēlēties, kā viņam dzīvot sabiedrībā;
c) – indivīds brīvi izvēlas, vai viņam būt saistītam ar sabiedrību, vai attālināties no tās;
d) – indivīds pats nosaka, kā šī sabiedrība eksistēs.
4. Kādā gadījumā sabiedrībai jāpakļaujas un jāseko indivīdam?
a) – ja sabiedrība ir ideāla;
b) – parastajās sadzīves attiecībās;
c) – garīgās attīstības jautājumos;
d) – nevienā no gadījumiem – indivīds vienmēr seko vairākumam.
5. Ko nozīmē likums: „garīgajā nav vardarbības”?
a) – saskarsmes vides iedarbība uz cilvēku, kurš virzās uz priekšu, ir iespējama tikai balstoties uz personīgo piemēru;
b) – cilvēks nosaka savas attīstības tempu;
c) – spiedienam jānotiek tikai cilvēka iekšienē;
d) – visas atbildes pareizas.
Jaunākie komentāri