4.5. Vairākuma tiesības apspiest indivīda brīvību
Cilvēka uzvedība attiecībā pret sabiedrību un attiecībā pret Radītāju pakļaujas tikai vienam likumam. Tas mums jau ir zināms, jo mēs saprotam, ka Radītājs atklājas caur sabiedrību, vienotajā „Ādama Rišona” sistēmā. Ārpus šīs sistēmas jēdziens „Radītājs” nepastāv. Tas spēks, tas likums, kas sevi atklāj saiknē starp dvēselēm, tiek dēvēts par „Radītāju”. Tāda ir Viņa vienīgā izpausme, kas pieejama mūsu sajūtām. Iepriekš tika izskaidrots, ka mīlestība pret Radītāju un mīlestība pret tuvāko ir jūtas, kas pauž mūsu attieksmi pret atdeves īpašību, kas atklājas cilvēkos, kuri apgūst zināšanas saskaņā ar kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka Radītājs ir absolūta atdeves īpašība un tikai tādā veidā attiecas pret saviem radījumiem, atklājot sevī līdzīgu attieksmi pret apkārtējiem, cilvēks iegūst Radītāja domas, Viņa līmeni. Taču cilvēki šo patiesību vēl neuztver, tā šķiet viņiem dīvaina: „Vai tad mana saikne ar sabiedrību attiecas uz manu saikni ar Radītāju?”
Cilvēks vēl var samierināties ar domu par to, ka viens iet pa priekšu citam: „Sākumā nepieciešams izveidot kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, bet pēc tam jāpāriet uz savstarpējo attiecību sakārtošanu ar Radītāju”. Taču būtībā nav divu viens otram sekojošu noteikumu, nav dalīšanas. Saikne starp dvēselēm, tas ir, cilvēka abpusējā saikne ar sabiedrību ir tā vieta, kur atklājas atdeves īpašība, tā joma, kurā cilvēks izzina, attīsta un sajūt to kā Radītāju. Atdeve cilvēkam un atdeve Radītājam nepastāv atsevišķi. Kabalā mēs tādā veidā runājam tikai tāpēc, lai apzīmētu uztveres detaļas, skaitliskos parametrus, grafikus, tabulas, līdz ar to demonstrējot daudzveidīgās iespējas, kas ļauj precīzi definēt stāvokļus, kas mūsu labošanās gaitā izveidojas cēloņu un seku ķēdē. Taču būtībā atdeves spēks, kas atklājas cilvēka vēlmēs kā viņa pūliņu rezultāts labošanās procesā, tiek dēvēts par „Radītāju”.
Likumam, kas definē, ka ir jāseko vairākumam, jāuzliek par pienākumu katram cilvēkam laboties, rīkojoties sabiedrības labā. Taču katram līdz ar to jābūt tiešā veidā saistītam ar Radītāju atbilstoši likumam, kas nosaka sekot indivīdam. Es esmu vienots, vienīgs un īpašs kā Radītājs, ja man ir atdeves īpašība. Tieši ar savu neatkārtojamo atdeves īpašību es esmu īpašs. Katrs rīkojas saskaņā ar tādu shēmu un šeit nav pieļaujams, ka viens ietekmētu otru, tādā veidā ar savu iejaukšanos traucējot viņam mērot savu ceļu. Tieši tāpat jebkurai šūnai vai ķermeņa daļai jāfunkcionē saskaņā ar savu mērķi, īpašo programmu, kas radīta tieši šai šūnai. Taču paralēli tam, visas šūnas darbojas organisma labā.
Šeit mēs redzam gan indivīda brīvību, gan kopības brīvību, kuri papildina viens otru un tieši tādā attiecību formā katram ir iespēja attīstīties pilnīgi brīvā veidā.
Bāls Sulams mums izskaidro parastas, egoistiskas dabas cilvēku sabiedrības pastāvēšanas likumus. Ja īpaši izcils indivīds, kurš iet labošanās ceļu, aizrauj sev līdzi sabiedrību un veicina tās garīgo izaugsmi, tad sabiedrībai, kura sastāv pat no dažiem cilvēku miljardiem, ir jāseko šīs personības pēdās.
No otras puses, ja cilvēks jau iestājies sabiedrībā, kuras mērķis ir garīgais progress un kura, pateicoties saskarsmes videi, vēlas virzīties uz priekšu, lai veicinātu savu tālāko izaugsmi, tad viņš nonāk likuma varā, kas sludina, ka „savstarpējās attiecības starp indivīdu un vairākumu tiek veidotas uz vairākuma pieņemtajām normām”.
Tādējādi, ja viens līderis ir sabiedrības priekšgalā, tad, lai sasniegtu mērķi, sabiedrībai ir jāklausa un jāseko viņam. Turpretim, ja runa iet par cilvēku, kurš atrodas sabiedrībā, kas tiecas sasniegt radījuma mērķi, tad viņam šajā sabiedrībā ir jāiekļaujas un ar tās palīdzību jātiecas sasniegt šo mērķi.
4.6. Sabiedrības dzīvē darbojas „mazākuma pakļautības vairākumam” likums
Uz kāda pamata vairākums uzņēmies tiesības pakļaut personības brīvību, atņemot cilvēkam pašu dārgāko, kas viņam pieder? No pirmā acu uzmetiena šeit nav nekā cita, izņemot vardarbību.
Ņemot vērā, ka daba mums ir uzlikusi par pienākumu dzīvot sabiedrībā (ikvienam no mums, lai kāds viņš būtu individuālists), tad pats par sevi saprotams, ka katram kolektīva loceklim tiek uzlikts par pienākumu kalpot sabiedrībai, rūpēties par tās eksistenci un veicināt uzplauksmi. Tas viss var tikt īstenots tikai pateicoties mazākuma pakļautības vairākumam likumam. Indivīds nevar rīkoties pēc sava prāta. Viņam jāievēro likums, kuru sabiedrība ir pieņēmusi. Cilvēks, kurš šo vidi noniecina vai norobežojas no sev līdzīgiem, tādā veidā vienkārši pauž savu attieksmi pret sabiedrību un ne vairāk.
Taču saprotams arī tas, ka tajā gadījumā, kad netiek skartas sabiedrības dzīves materiālās puses intereses, vairākumam nav tiesību ierobežot un aizskart indivīda brīvību. Tie, kuri tā rīkojas, ir noziedznieki, kuri dod priekšroku vardarbībai attiecībā pret taisnību, jo šajā gadījumā daba neuzliek par pienākumu personībai pakļauties vairākuma vēlmei.
Kādi ir ietvari, atbilstoši kuriem personībai ir jāpakļaujas sabiedrībai un kādi ir tie ietvari, saskaņā ar kuriem personība var justies brīva? Attiecībā uz šo, Bāls Sulams klāsta, ka garīgajā dzīvē darbojas likums: „Vairākums seko personībai”. Ja mūsu pasaules ietvaros mums jāpakļaujas cilvēku masai, tad garīgajā pasaulē, gluži otrādi, mums jāpakļaujas personībai.
Bezgalības pasaulē un mūsu pasaulē darbojas līdzvērtīgi likumi: cilvēks attīstās atbilstoši savas egoistiskās vēlmes piepildījumam, turpretim uz garīgo kāpņu pakāpieniem darbojas pretējs likums – attīstība noris saskaņā ar ekrānu. Šos divus attīstības veidus var attēlot sekojoši:
– attīstība notiek saskaņā ar mūsu pasaules un Bezgalības pasaules eksistences likumu vienkāršās gaismas iedarbībā bez kelim ierobežojumiem, atbilstoši sabiedrības kopējam egoismam;
– attīstība norisinās ar precīzi reglamentētu ekrāna, vēlmes baudīt un tās piepildījuma savstarpējo mijiedarbību. Šajā gadījumā komandē personība, tas ir, tas, kurš ir apveltīts ar ekrānu, bet vairākumam, kurš atrodas neizlabotajās vēlmēs, jārīkojas saskaņā ar šīs personības norādījumiem. Kabalists, kurš ir izlabojis savas vēlmes, var palīdzēt vairākumam izlaboties, tas ir, mainīt savu attieksmi pret sabiedrību un tādā veidā pielīdzināties vispārējam dabas likumam, kas ir absolūta labestība. Šis atbilsmes stāvoklis ir vislielākais piepildījums, kas nav salīdzināms ar to, ko cilvēks spēj iztēloties.
4.7. Garīgajā dzīvē darbojas likums, kas vairākumam uzliek par pienākumu sekot personībai
Ņemot vērā, ka mūsu pasaule savā egoismā ir radīta atbilstoši piramīdas formai, cilvēku ar lielu egoismu nav daudz, taču ar nelielu – vairākums. Tā ir organizēts, lai līdzsvarotu spēkus (ja ne skaitliski, tad kvalitatīvi, bet ja ne kvalitatīvi, tad skaitliski) un rezultātā tos vienmērīgi sadalītu.
Stipriem cilvēkiem skaitliskuma ziņā nav jābūt vairākumā. Pieņemsim, ka desmit cilvēki, kur katra spēks sastāda simts vienības, summāri līdzināsies tūkstotim. Lai nodibinātu ar viņiem kvalitatīvu vienlīdzību, ir nepieciešams tūkstotis cilvēku, kuriem ir spēks, kas vienlīdzīgs šai vienībai.
Piramīda ir uzcelta tieši pēc tāda principa. Jebkurā līmenī piramīdā izlabotās vēlmes lieluma augstums, kas reizināts ar vēlmes apkārtmēru (dvēseļu skaitu, kurām ir tamlīdzīgs vēlmju līmenis), ir garīgā spēka lielums. Rezultātā kvalitāte līdzsvaro kvantitāti.
Piramīdas virsotnē atrodas neliels cilvēku daudzums, taču katrs no viņiem ir ļoti spēcīgs. Lejasdaļā tamlīdzīgs šķērsgriezums dod lielu cilvēku skaitu, taču katra indivīda spēks ir neliels. Tādējādi saglabājas spēka vienlīdzības princips.
Rodas jautājums: kā sabiedrībai, kas atrodas zināmā līmenī, jāizturas pret grupām, kuras atrodas citā līmenī un kā būtu jāuzvedas piramīdai kopumā, proti, visai cilvēcei? Acīmredzams, ka katrā līmenī, atkarībā no tā, kam dota priekšroka – kvalitātei vai kvantitātei, darbojas dažādi likumi. No tā izriet divi nosacījumi, kas darbojas mūsu ikdienas dzīvē.
Tiem, kuri atrodas mūsu pasaules izjūtā, jāpilda likums, saskaņā ar kuru visi seko vairākumam, jo zemākajā līmenī tas ir noteicošais. Pat atsevišķiem indivīdiem, kuri atrodas garīgās izzināšanas stāvoklī, šis likums ir jāievēro attiecībā uz tiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsu pasauli. Turpretim garīgajā dzīvē darbojas likums, saskaņā ar kuru vairākumam ir jāseko personībai un visiem – savam personīgajam ideālam.
Jebkurā paaudzē atsevišķas personības mēdz atrasties daudzkārt augstākā attīstības līmenī. Ja sabiedrība apzinās nepieciešamību atbrīvoties no ciešanām un sāk attīstīties saskaņā ar dabas likumiem, nevis saskaņā ar savu egoistisko vēlmi, tai ir jāpakļaujas indivīdam un jāpilda viņa norādījumi. Indivīds, kurš ir daudz pārdzīvojis un patstāvīgi ir izgājis etapus, kurus sabiedrība kopumā vēl nav paguvusi iziet, var dot tai pareizas rekomendācijas.
Tādējādi, runājot par garīgo attīstību, vairākuma tiesības pārvēršas par pienākumu. Attiecībā uz šo darbojas likums „sekot indivīdam”, progresīvai personībai. Jāņem vērā, ka vadošas un izglītotas personības sastāda nenozīmīgu kolektīva daļu, sabiedriskos panākumus un sasniegumus garīgajā sfērā vienmēr nosaka mazākums. Tātad sabiedrībai ir jāsaudzē šo personību idejas, lai tās no šīs pasaules neizzustu.
Jaunākie komentāri