Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 10.kurss-8

(SKA MĀCĪBU KURSI), 10.kurss Komentēt

<<10.kurss-7                 10.kurss-9>>

 

2.6. Papildmateriāls

Ķermenis un dvēsele

Doktora Mihaela Laitmana saruna ar žurnālistu Šaronu Atija,

2003. gada 11. augustā

Korespondents: Šodien mēs runāsim par dvēseli un ķermeni. Kādā veidā fiziskais ķermenis, kuram kabalā netiek piešķirta nozīme, veicina garīgā mērķa sasniegšanu? Kāpēc bez ķermeņa nav iespējams sasniegt pilnīgu labošanos? Sacīts, ka cilvēks, kurš nomiris un nav realizējis savas eksistences mērķi, nespēs to veikt citā pasaulē. Viņam nāksies atgriezties šajā pasaulē, lai realizētu savu mērķi, atrodoties fiziskajā ķermenī. Otrais jautājums attiecas uz dvēseles ienākšanu ķermenī un iziešanu no ķermeņa. Vai šie procesi ir iepriekš noteikti, vai arī tie ir mūsu brīvās izvēles rezultāts?

 

Nobeigumā: vai mūsu garīgo attīstību nasaka tas brīdis, kad mēs atnākam šajā pasaulē un brīdis, kurā mēs to atstājam? Pieņemsim, ja 14 gadu vecumā esmu sasniedzis pilnīgu labošanos, vai tādā gadījumā es nomiršu 14 gados? Vai es dzīvošu 120 gadus, ja vēl neesmu sasniedzis beigu labošanos?

 

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, nepieciešams sākt no pašiem pamatiem. Tikai tādā veidā mēs spēsim noskaidrot visus svarīgos aspektus.

Radītājs mūs vēlas piepildīt un vēlas, lai mēs sasniegtu Viņa līmeni. No vienas puses, Radītājs radīja vēlmi saņemt baudu tieši tādēļ, lai šī vēlme piepildītos ar baudu un sajustu to, ko sajūt Radītājs. No otras puses, nepieciešams, lai bauda atbilstu Radītāja līmenim, tas ir, būtu mūžīga un pilnīga.

Svarīgi, lai cilvēks nepārvērstos par marioneti, kas piepilda sevi ar baudu, pilnīgi neapzinoties, kas ar viņu notiek. Cilvēka uzdevums ir apzināti pacelties līdz  Radītāja līmenim – visā viņa bezgalībā un mūžībā, visā viņa pilnībā ar viņa neizmērojamām baudām, viņa neierobežotajā sapratnē un izzināšanās, kurām nav robežu.

Lai cilvēks pie tāda stāvokļa nonāktu, jāizpilda daži nosacījumi. Vispirms ir jāsniedz cilvēkam iespēja veikt visu ceļu patstāvīgi: lai viņš pats vēlētos kļūt kā Radītājs, pats redzētu, ka tā ir vislabākā iespēja no visām esošajām.

Svarīgi, lai cilvēks spētu patstāvīgi sasniegt tādu stāvokli, lai viņš šajā sakarā nejustu nekādu kaunu, bet viņa izzināšana un sapratne patiesībā sasniegtu tādu pašu dziļumu un plašumu, kāds ir Radītājam. Tas nozīmē, ka burtiski visā cilvēkam ir jākļūst tādam pašam kā Radītājs, kurš viņu radīja. Tad viņš patiešām tiks dēvēts par Ādamu (Cilvēku) – no vārda „dome”, līdzīgs Radītājam. Tāds ir radījuma Mērķis, un tādi ir tā sasniegšanas nosacījumi.

Tātad cilvēkam savs ceļš ir jāsāk no punkta, kas polāri pretējs beigu stāvoklim, mūžīgajam un pilnīgajam. Viņam nepieciešams sajust realitāti, kas pretēja galamērķim. Tieši tā viņš arī sāk.

Mūsu pasaulē Radītāja radītā vēlme baudīt ieņem vismaziskāko un niecīgāko formu, kas dēvēta par „cilvēku šajā pasaulē”. Pakāpeniski, daudzu pārdzimšanu gaitā, cilvēks pilnveidojas.

Kādēļ cilvēkam nepieciešams piedzimt un nomirt, atkal piedzimt un no jauna nomirt? Tādēļ, ka, pateicoties fiziskai dzīvei, cilvēks pastāvīgi savā stāvoklī iegūst pieredzi no pārdzīvotā. Tad, kad viņš nomirst, viss viņa pārdzīvotais pārvēršas jaunās īpašībās, ar kurām nākošreiz viņš piedzimst kā ar savām iedzimtajām īpašībām.

Turpinot dzīvot, cilvēks no jauna uzkrāj šīs pasaules zināšanas, zinātniskos sasniegumus un kopā ar to – ciešanas. Pēc tam no jauna nomirst un viss, ko sevī uzņēma, viss, ko uzkrāja šajā pasaulē: zināšanas, visiespējamākos pārdzīvojumus, aizrautības, sajūsmas no iespaidiem, sapratni, izglītības, atkal pārvēršas jaunās īpašībās.

Tāpēc katra jauna paaudze dzimst ar jaunām īpašībām. Mēs to redzam, vērojot mūsu bērnus, viņi ir vairāk pielāgoti šai pasaulei, neskatoties uz to, ka nesen piedzima. Man ir 60 gadi un es atceros pasauli vēl bez datoriem, es ar grūtībām tieku galā ar tiem. Mans dēls, tagad arī mazdēls, bez grūtībām ienāk datoru pasaulē. Viņu dvēseles tāda veida iespaidus ieguva iepriekšējās pārdzimšanās, un datori viņiem šodien jau ir dabiski. Tie viņiem nozīmē pasauli, bez kuras nav iespējams dzīvot. Lūk, tāpēc ir nepieciešamas pārdzimšanas.

Cilvēks pēc dažām pārdzimšanām, izņemot izvirzīšanos šajā pasaulē, sāk vēlēties arī garīgo izaugsmi. Viņš atklāj, ka viņam ir vēlme, kuru nespēj realizēt šajā pasaulē. Tāda vēlme cilvēku izstumj no šīs pasaules uz kādu augstāku dimensiju. Viņš sāk meklēt līdzekļus un veidus, lai šo vēlmi piepildītu.

Cilvēks atnāk, pieņemsim, pie kabalista (bet, iespējams, atrod kādas citas metodikas) un sāk mācīties. Viņš mācās, kā saņemt baudu dimensijā, kas atrodas augstāk par šo pasauli.

Tādā veidā meklējumi, kurus cilvēks veica šajā pasaulē, turpinās arī garīgajā pasaulē. Tad, kad cilvēks nomirst, visi viņa meklējumi, visa viņa izglītība, visi viņa iespaidi pārvēršas no iegūtajām īpašībām iedzimtajās. Cilvēks vēlreiz pārdzimst un no jauna atnāk šajā pasaulē, taču daudz sagatavotāks garīgajai augšupejai.

Tā turpinās no pārdzimšanas uz pārdzimšanu (var būt arī vairākas pārdzimšanas), līdz cilvēks sasniegs tādu stāvokli, kurā viņš vienā pārdzimšanā no dzimšanas līdz nāvei izpelnas sasniegt pilnīgu dvēseles labošanos. Pēc tam vairs nav nepieciešamas turpmākās pārdzimšanas.

Pilnīga dvēseles labošanās paredz, ka dzīves garumā cilvēks pilnībā izzina garīgo realitāti, izzina Radītāju, kļūst Viņam līdzīgs un izpelnas mūžību un pilnību, atrodoties fiziskajā ķermenī šajā pasaulē.

Ja cilvēks, pirms nomirst, to patiešām ir sasniedzis, viņam nav vajadzības pārdzimt no jauna. Viņš sasaista pastāvošās realitātes polāros punktus: šo pasauli un garīgās pasaules virsotni – augstumu, kurā atrodas Radītājs. Cilvēks „īssavieno” tos attiecībā pret sevi un tādā veidā sasniedz līmeni Ādams (Cilvēks).

Izzinot kaut ko garīgajā pasaulē, cilvēks sevī uzkrāj garīgās pasaules izjūtu, Radītāja izjūtu. Tas tad arī tiek dēvēts par cilvēka dvēseli. Būtībā dvēsele sastāv no divām daļām: kli (tilpnes) vai garīgā sajūtu orgāna, dēvēta par dvēseles tilpni un tās piepildījuma, tas ir, Radītāja sajušanas, ko cilvēks saņem.

Mērķis ir tāds, ka cilvēkam tik lielā mērā ir jāpalielina sava kli, tas ir, vēlme sajust un izzināt Radītāju, lai Radītājs (vai, citiem vārdiem, Bezgalības gaisma, Ein Sof) pilnībā ietērptos šajā kli. Tādā veidā Radītājs ietērpjas cilvēkā, un īstenojas viņu vienotība un saplūsme.

Korespondents: Jūs sakāt, ka pirmajos etapos viss pārdzīvotais pārvēršas īpašībās?

Visi iespaidi, kurus cilvēks pārdzīvojis šajā pasaulē: gan ciešanas, gan prieki, gan realitātes izzināšana nākamajā pārdzimšanā, pārvēršas viņa iedzimtajās īpašībās. Tamlīdzīga transformācija notiek arī attiecībā uz jautājumu par dzīves jēgu: cilvēks sāk jautāt, no kurienes viņš ir nācis. „Iepriekš es atrados nebūtībā, manis nebija, pēc tam es piedzimu, bet pēc nāves no jauna izzudīšu. Kas es esmu?”

Drīzumā kļūs iespējams nomainīt visus orgānus ķermenī. Tādā gadījumā, kur šajā ķermenī esmu “Es”? Šis “Es” neatrodas ne rokās, ne kājās, ne galvā… Acīmredzot, “Es” ir kaut kas, kas atrodas ārpus mana ķermeņa, “Es” ir dvēsele. Kur tā atrodas pirms manas piedzimšanas un pēc manas nāves?

Korespondents: Vai uz šo jautājumu ir atbilde? Kur atrodas dvēsele pārdzimšanu starplaikā?

 

Dvēsele starp iemiesošanām ir cilvēka „Es“, kas neizzūd. Nāve skar tikai ķermeni, bet “Es” paliek ārpus ķermeņa ietvariem, ar sajūtu, ka eksistē citā realitātē.

Kaut ko līdzīgu sajūt cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Nākot pie samaņas, viņi stāsta, kas ar viņiem notika. Protams, cilvēka „Es” nav saistīts ar fizisko ķermeni. Taču, pateicoties tam, cilvēks piedevām sajūt arī šo pasauli.

Ja ar ķermeņa palīdzību es vēlēšos sajust ko vairāk, man nekas nesanāks. Taču, ja vēlēšos šo realitāti sajust ne ar ķermeņa palīdzību, bet tieši ar dvēseli, tad es spēšu to izdarīt. Rezultātā tas, ko tādā veidā sajutīšu, tiks dēvēts par garīgo pasauli.

Esmu spējīgs  sajust garīgo pasauli jau šajā pasaulē. Tādā gadījumā nevajag koncentrēties tikai uz ķermeni, bet jāvelta zināma uzmanība arī dvēselei. Līdz ar to būs iespējams sajust arī garīgo dimensiju. Es esmu spējīgs to veikt.

Mūsu uzbūve ir pietiekami vienkārša. „Es” ir dvēsele. Realitāti, kurā tā atrodas, dvēsele spēj uztvert ar piecu fizisko maņu orgānu palīdzību. Tādā gadījumā īstenība, kuru tā uztver, tiek dēvēta par „šo pasauli”.

Līdz ar to dvēsele spēj uztvert realitāti nevis caur ietērpu (proti, ķermeni), bet tiešā veidā. Šajā gadījumā tas, ko tā sajūt, tiek dēvēts par garīgo pasauli. Dvēsele spēj uztvert abas šīs dimensijas, starpība ir tikai tajā, kā dvēsele to dara – ar fiziskā ķermeņa palīdzību vai tiešā veidā.

Kabalas zinātnē cilvēks mācās sajust nevis caur ķermeni, bet noskaņot sevi tā, it kā tu eksistētu ārpus ķermeņa. Tam nav nepieciešams mērdēt miesu vai to apspiest. Lai tā eksistē līdzās tev, bet tu dzīvo savā miesā šajā pasaulē: ar savu ģimeni, radiniekiem, savā valstī, noteiktā saskarsmes vidē – kā ierasts. Taču līdz ar to šo īstenību tu sāksi sajust tieši dvēseles dziļumos. Tev atklāsies realitāte, kurā tu jau eksistēji pirms savas piedzimšanas ķermenī un kurā eksistēsi, kad no šī ķermeņa atbrīvosies.

Ja tiešā veidā caur dvēseli esi saistīts ar garīgo pasauli, tādā gadījumā ķermeņa piedzimšana un nāve praktiski neizraisa uz tevi nekādu ietekmi. Ķermenis tiek uztverts kā kāds otrās kategorijas papildinājums. Tieši tāds stāvoklis cilvēkam ir jāsasniedz, sajūtot savu piederību garīgajam, piederību mūžībai. Ietērpšanās ķermenī ir kas īslaicīgs.

Korespondents: Vai mums ir gribas brīvība attiecībā uz piedzimšanu ķermenī vai iziešanu no tā?

Nē, mums nav varas pār to, kad dzīvot un kad mirt.

Korespondents: Vai mēs piekrītam šim procesam, vai arī tas notiek piespiedu kārtā?

Atbilstoši savai attīstībai cilvēks sāk apzināties garīgos procesus un saprast, kādēļ tieši noteiktā posmā viņam nepieciešams ietērpties ķermenī.

Tas taču patiesībā ir garīgais process. Dzīves laikā mūsu pasaulē dvēseles sajūtas, dzīvesspēja un eksistence pastāvīgi pilnveidojas garīgajā pasaulē. Kādā no šī procesa posmiem dvēselei ir jāietērpjas ķermenī un jāatbrīvojas no tā, no jauna jāietērpjas ķermenī un no jauna no tā jāatbrīvojas… Tas līdzinās vilcienam, no kura vienā vai citā pieturvietā tu reizēm izkāp (lai nodzīvotu 70 gadus šajā pasaulē) un pēc tam atkal iekāp.

Tātad cilvēks, kurš sajūt garīgo pasauli un kurš tajā dzīvo, savu dzīvi ķermenī uztver kā kādu viņam radušos papildinājumu.

 

Korespondents: Jūs sakāt, ka ienākšana fiziskajā ķermenī un iziešana no tā ir dvēseles garīgās attīstības daļa? Vai tas nozīmē, ka pastāv vēl kādas citas  dimensijas?

 

Izņemot eksistēšanu ķermenī, mēs pastāvīgi eksistējam dvēseles veidā. Šī uzdevuma nosacījums – ķermenim no mums nav jāslēpj mūsu pastāvīgā gaita. Pastāv taisnā līnija, sliedes, vilciens, kurā es pastāvīgi braucu, virzoties no sākuma punkta līdz galapunktam. Periodiski, atrodoties vilcienā, es sev pievienoju papildu realitāti, ko dēvē par dzīvi šajā pasaulē. Nav pieļaujams, ka dzīve šajā pasaulē slēptu no manis nepārtraukto garīgo procesu.

Kabalas metodika, pirmām kārtām, ļauj redzēt nepārtrauktu garīgās attīstības gaitu un kopējā procesa etapu, kas norisinās tajā laikā, kad atrodos ķermenī. Pateicoties tam, periods, kad atrodos ķermenī, man kļūst noderīgs un efektīvs. Es patiešām izzinu, kā to izmantot, lai salīdzinātu manas izaugsmes ātrumu ar garīgo procesu.

Man rodas sapratne, ka es nolaižos šajā pasaulē, tas ir, saņemu papildu realitāti, papildu sajūtu orgānus un sajūtas, lai paātrinātu savu garīgo izaugsmi. Šīs sapratnes gaismā mans ķermenis, šī papildu otršķirīgā daļa, kļūst man svarīga un es esmu apmierināts ar to, ka tāpat atrodos arī šajā daļā.

Mums jāsasniedz tāds stāvoklis, kad, raugoties no dvēseles dziļumiem uz garīgo un materiālo attīstību, par galveno mums kļūs garīgā attīstība, kuru var pielīdzināt savai atrašanās vietai vilcienā, kurš pastāvīgi virzās uz priekšu, turpretim materiālo attīstību – kā iespēju paātrināt šī vilciena kustību. Eksistēšana ķermenī ir kaut kas papildus, it kā vēl viens dzinējs, kuru esmu pievienojis. Man periodiski dod tādu iespēju. Tātad, ja esmu nokļuvis galapunktā, tad man, protams, vairs nav vajadzības pārdzimt no jauna, tas ir, pievienot papildu sajūtu – dzīvošanu šīs pasaules realitātē.

Korespondents: Neskatoties uz to, ka atgriežamies šajā dzīvē ar īpašībām, kuras esam ieguvuši iepriekšējā dzīvē, šodien vēl ir ļoti maz cilvēku, kuri interesējas par kabalu. Vai tas nozīmē, ka garīgā atmoda nav skārusi iepriekšējās paaudzes?

Iepriekšējās paaudzēs salīdzinājumā ar mūsdienām cilvēki vēl mazāk interesējās par kabalas zinātni. Mūsu paaudze ir pirmā, kas sāka patiesi interesēties par kabalas zinātni, tas ir, nevis aiz ziņkāres, bet vadoties no neviltota jautājuma par dzīves jēgu. Šis process savu ceļu uzsāka aptuveni 1995. gadā.

Cilvēkiem radās iekšējais pamudinājums mērot garīgo ceļu un uztvert dzīvi šajā pasaulē kā svarīgu, derīgu, taču otršķirīgu papildinājumu garīgajai attīstībai. Jūtams, kā šī parādība ne vien ar katru gadu, bet ar katru mēnesi arvien vairāk izplatās visā pasaulē, tostarp arī Izraēlā.

Korespondents: Nākamajās paaudzēs dzims cilvēki ar spēcīgāku garīgo potenciālu salīdzinājumā ar mūsdienu paaudzi. Vai tas nozīmē, ka viņi atnāks uz kabalu daudz jaunākā vecumā?

 

Bez šaubām, nākamajās paaudzēs studēt kabalas zinātni atnāks gados jauni cilvēki, kuri izzinās garīgo pasauli un dzīvos tajā ar dvēseli. Viņi to sasniegs nesalīdzināmi vieglāk nekā mēs šodien. Viņi atgriezīsies šajā pasaulē ar iepriekšējo sagatavotību, kas iegūta iepriekšējā dvēseles pārdzimšanā. Tāpat arī mēs, ja nespēsim sasniegt Mērķi šajā iemiesojumā, nākamreiz atnāksim ar pilnīgi citu sagatavotību un īsā laika posmā sasniegsim Mērķi.

Dvēsele ir mūžīga, mainās tikai ķermenis. Tāpēc no dvēseles nekas neizzūd, viss, ko cilvēks izzinājis, saglabājas viņa dvēselē. No tā izriet, ka dzīve šajā pasaulē pievienojas dvēseles augšupejai. Katrreiz, kad cilvēks dzīvo šīs pasaules realitātē, viss, ko viņš nodzīvojis, iziet caur dvēseli un viņa īpašības uzlabojas. Tādējādi nākamo reizi cilvēks piedzimst ar šajā pasaulē uzlabotām garīgajām īpašībām.

Korespondents: Tas nozīmē, ka, nomirstot, cilvēks neko līdzi nepaņem, izņemot to, ko garīgi izzinājis?

Vispār tas tā nav. Ciešanas, kuras cilvēks pārdzīvojis un viss tas, ko viņš ieguvis atbildes meklējumos uz jautājumu par dzīves jēgu, neizzūd.

Korespondents: Saprotams, ka divi cilvēki, no kuriem viens visu dzīvi ir veltījis tam, lai kļūtu par tiesnesi, bet cits – atbildes meklējumiem uz jautājumu par dzīves jēgu, nākamajā pārdzimšanā piedzims ar pilnīgi atšķirīgiem garīgajiem potenciāliem.

 

Jā. Taču jebkurā nodarbē šajā pasaulē ir ietverts jautājums par dzīves jēgu, iespējams, aizklātā, no paša cilvēka apslēptā formā. Es sacītu, ka jebkura nodarbošanās šajā pasaulē izriet no jautājuma par to, kādēļ es dzīvoju.

Korespondents: Protams, viss ir lietderīgi, taču ir jautājums: kas ir mērķtiecīgāks un kas nē?

Bez šaubām. Ir cilvēki, kuri ar kaut ko nodarbojas nevis tādēļ, ka apzināti meklē dzīves jēgu, vēlas sasniegt Mērķi un veicināt savu garīgo izaugsmi. Viņi burtiski iegrimuši šajā pasaulē, viņi to neizskata no mūžīgās dvēseles pozīcijas kā iespēju laboties un uzlabot savas īpašības. Vienkārši kā dzīvnieki eksistē šajā pasaulē, tas ir, sajūt tikai šo pasauli un neko vairāk. Neapšaubāmi tāda dzīve sniedz tikai minimālu piedevu garīgumam. Tieši tāpēc mums ir jāiziet desmitiem tūkstošu pārdzimšanu.

Korespondents: Vai kabala kļūs pieejamāka salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm?

 

Katrā no nākamajām paudzēm cilvēks kļūs sagatavotāks kabalas zinātnes uztverei. Tā, savukārt, kļūs pieprasītāka un vairāk pielāgota cilvēkam. Šī metodika viņu apkalpos.

Korespondents: Dvēseles iziet pārdzimšanas daudzu tūkstošu gadu garumā. Mēs zinām, ka kabalas zinātne tika slēpta ar nolūku un to sāka atklāt tikai 1995. gadā. Vai nav žēl zaudēt visu šo laiku? Ja kabalu atklātu pirms 3000 gadu, vai tādā gadījumā mēs jau būtu pabeiguši labošanās procesu?

 

Vēlmē baudīt, kuru radījis Radītājs, notiek procesi, no kuriem nav iespējams izvairīties. Tie līdzinās embrija attīstībai mātes klēpī vai bērna attīstībai, kurš aug, mācās, uzkrāj pieredzi, kļūst patstāvīgs cilvēks…

Tas ir neizbēgami. Cilvēkam jāiziet pārdzimšanas, lai, sākot no nulles, virzoties uz priekšu aplinkus ceļā, uzkrājot pieredzi un iespaidus, patstāvīgi sasniegtu stāvokļus, kuros viņš būs gatavs piedalīties savā attīstībā. Līdz pilnīgas patstāvības sasniegšanai, bērna attīstībā piedalās tēvs un māte, apkārtējo cilvēku loks, pēc tam bērnudārzs, skola, universitāte, darbs utt. Tāpat arī dvēselei jāiziet daudzas pārdzimšanas, lai tā spētu kļūt patstāvīga.

Dvēseles, kuras spējīgas patstāvīgi vadīt savas attīstības procesu, sāka rasties no 1995. gada. Tāds ir vēsturiskais process.

Korespondents: Vai ciešanas, kuras cilvēce pārdzīvojusi daudzu gadu garumā, arī bija neizbēgamas? Vai bija iespējams tās novērst?

Nav iespējams novērst ciešanas. Cilvēkam tās ir jāpārdzīvo, jāsaņem no tām iespaidi. Ciešanas neizzūd. Neskatoties uz to, ka neatceramies savas iepriekšējās pārdzimšanas, mēs bāzējamies uz tām, kad turpinām virzīties tālāk. Kad nonāksim pie patstāvīgas garīgo spēku realizācijas, visas ciešanas no iepriekšējām pārdzimšanām mēs pacelsim augšup, lai sasniegtu Mērķi,  Radītāju. Tad tās pārvērtīsies par baudu.

Korespondents: Cilvēks var būt garīgi attīstīts, taču viņa ķermenis izjutīs ciešanas, slimos, nokļūs negadījumos… Kāpēc garīgā attīstība nesargā tilpni, kurā ielikta dvēsele?

 

Pastāv posmi, kuros cilvēks attīstās epizodiski, nekontrolējot pašu procesu. Tāda attīstība saistīta ar mocībām, taču tās nav saistītas ar to, ka cilvēks cieš šajā pasaulē. Garīgās ciešanas cilvēks sāk izjust no tā, ka nav pilnībā iedziļinājies garīgajā procesā, mūžīgajā un absolūtajā, bet pagaidām tikai attīstās un nav pilnībā uzticīgs garīgajai idejai.

Ciešanas, kuras cilvēks izjūt, būdams saistīts ar savas dvēseles attīstību (ar to vilcienu, kas virzās pa fiksētām, iebrauktām sliedēm), viņš sāk pārcelt no šīs pasaules garīgajā gultnē. Cilvēks redz savu Mērķi, un viņa centieni to sasniegt izpaužas skumjās. Taču tās ir saldās mīlestības mokas, nevis rūgtums, kuru sajūtam šīs pasaules realitātē.

Kabalists, kurš ar ķermeņa palīdzību sajūt sevi šajā pasaulē un pateicoties dvēselei – garīgajā pasaulē, jebkurā gadījumā izjūt baudu. Viņš atrodas garīguma ietekmē. Viņa ciešanas var pielīdzināt tā cilvēka mokām, kurš kaismīgi vēlas būt līdzās mīļotajam un kuru tūlīt satiks.

Tās ir tā dēvētās mīlestības mokas, kas pašas par sevi ir saldas. Mēs ciešam, ja tās neizjūtam, jo tās ietver sevī visu dzīvinošā spēka sajūtas bagātību. Neskatoties uz to, ka tās var nosaukt par ciešanām, jebkurš cilvēks būtu priecīgs, ja izjustu tādas mokas. Bez tām mūsu dzīve ir drūma un niecīga.

Korespondents: Vai var cerēt, ka cilvēks, kurš studē kabalu, ir aizsargāts fiziskajā nozīmē: ja bija jāsaslimst, tad nesaslims, bija jānokļūst negadījumā – nenokļūs?

Zināmā mērā, jā. Taču tāds cilvēks un arī visa pasaule pašlaik vēl neatrodas labošanās beigu stāvoklī, tas ir, visas dvēseles vēl nav pilnīgi izlabotas. Pie tam dvēseles ir savstarpēji saistītas. Tāpēc, pat ja cilvēks mēro pareizo ceļu un piedalās garīgajā procesā visefektīvākajā un mērķtiecīgākajā veidā, viņš tomēr izjūt ciešanas par tām dvēselēm, kuras vēl nav sasniegušas pilnības stāvokli. Par to ir sacīts: „slikti taisnajam”.

Taču, jūtoties slikti un žēlojot citas dvēseles, tāds cilvēks veicina šo dvēseļu labošanos, kur labošanās līdztekus baudai rezultātā pāriet arī uz viņu. Viss, ko saņem dvēseles, kuras izlabotas, pateicoties taisnā ciešanām, iziet caur viņu. Tas tiek dēvēts par „atbildes saņemšanu uz lūgšanu”.

Korespondents: Mēs mācāmies, ka ciešanas ir Radītāja klātbūtnes trūkuma sajūta. Ja mēs sajustu Radītāja klātbūtni, vai tad mēs nejustu ciešanas. Kāpēc ciešanas pārvēršas par īpašībām nākamajā pārdzimšanā?

Ciešanas nepārvēršas īpašībās. Ciešanas ir Radītāja sajušanas trūkums (ja runa iet par garīgo). Ciešanas ir neatbilstība Radītājam. Man jālīdzinās Radītājam. Sajūta, ka neesmu Viņam līdzīgs, izraisa manī ciešanas.

Korespondents: Mēs zinām, ka Mērķis saniegt līdzību ar Radītāju sastāv no īpašībām. Cilvēks sasniedz Mērķi, atstāj savu ķermeni un vairs pie tā neatgriežas. Vai kabala stāsta, kas notiek tālāk?

Patiesībā mēs eksistējam absolūti citā realitātē. Pie šīs, absolūti citas realitātes, kas dēvēta par garīgo, piepeši tiek pielikta šīs pasaules sajūta, kura no mums aizsedz garīgo. Mums jāpieliek pūles, lai kopā ar šīs pasaules sajūtu redzētu arī garīgo pasauli. Lai uztvertu abus realitātes veidus, mums nepieciešams atgriezties pie tās sajūtas, kurā mēs patiesībā atrodamies.

Ja esmu izzinājis visu, kas man ir jāizzina garīgajā pasaulē ar šīs pasaules starpniecību, realizējis savu klātbūtni šeit, tas ir, šīs pasaules sajušanu, garīgās attīstības dēļ esmu nonācis pie tā, pie kā man bija jānonāk, tad man vairs nav nepieciešams sajust šo realitāti. Es nenonāku lejup un nepaceļos augšup no pasaules uz pasauli – es pastāvīgi atrodos garīgajā realitātē un pie tam reizēm saņemu piedevu šīs pasaules veidā. Tā es jūtu.

Korespondents: Kāds tad ir mērķis?

 

Es nevaru pacelties garīgās pasaules virsotnē, ja nerealizēju papildu realitāti, dēvētu par „šo pasauli”.

Korespondents: Parunāsim par nākamo posmu: cilvēks atbrīvojās no šīs pasaules sajūtas…

„Atbrīvojās” nav precīzs vārds, pareizāk ir teikt: es sasniedzu maksimālo augstumu garīgajā realitātē un atkrita nepieciešamība sajust sevi šajā pasaulē. Es sasniedzu vislabāko stāvokli, pilnīgo un mūžīgo. Tālāk es attīstos, nenolaižoties šīs niecīgās realitātes sajūtā.

Korespondents: Es runāju par posmu, kas dēvēts par „atpestīšanās dienām”. Pienāks diena, un dvēseles izsmels visas iespējas materiālajā pasaulē, to garīguma sajūta spēs rast savu izpausmi tikai garīgajā pasaulē. Vai tās sajutīs bezgalīgu baudu?

 

Dvēseļu attīstība turpināsies, taču jau bez šīs pasaules palīdzības.

Uzzīmēsim līniju, nosacīti nosauksim to par garīgo līniju. No paša zemākā punkta mums jānonāk pie visaugstākā punkta. Lai ikreiz, pakāpiens aiz pakāpiena, paceltos garīgajā pasaulē, kas atrodas uz garīgās līnijas, nepieciešams tāpat arī sajust papildu realitāti. Ja es to esmu pareizi realizējis, es paceļos uz nākamo pakāpienu. Lai paceltos uz vēl augstāku pakāpienu, man atkal ir nepieciešams sajust „šīs pasaules” papildu realitāti. Realizējot arī to pareizi, es no jauna paceļos uz nākamo pakāpienu. Tāds ir garīgās augšupejas mehānisms. Iedomājieties, cik daudz pārdzimšanu mums ir jāiziet!

Taču, ja es nonāku pie kabalas zinātnes, tad vienā pārdzimšanā es spēšu no šīs pasaules sajūtas smelt visu nepieciešamo, lai sasniegtu augstāko virsotni.

Korespondents: Un izpelnīsies to, kas dēvēts par „bezgalīgo baudu”?

Šeit ir gan bezgalīga bauda, gan bezgalīga izzināšana, gan pilnīga līdzība Radītājam. Tādā gadījumā man vairs nav nepieciešamas papildus sajūtas, kas dēvētas „par šo pasauli”.

Korespondents: Iespējams, mūs gaida vēl kas cits, par ko mēs nezinām?

Iespējams. Šeit sākas tas, ko dēvē par kabalas noslēpumiem. Par to mēs nerunāsim. Sasniedzot pilnīgu labošanos, mēs iegūsim tā dēvēto GAR (trīs augšējās pakāpes) vai Toras noslēpumu izpratni.

Korespondents: Kāpēc mēs par to nerunājam? Tāpēc, ka neesam spējīgi to uztvert?

Pirmkārt, neesam spējīgi uztvert, otrkārt, pat ja arī kaut ko uztversim, mums radīsies apjukums. Tur darbojas likumi, kas absolūti neatbilst mūsu realitātei un ir pilnīgi neatkarīgi no cilvēka rīcībām. Pilnībā izlabots cilvēks ir tieši tāds pats kā Radītājs un nespēj reizēm darīt labu, bet reizēm ļaunu, jo vairs nav iekļauts labestības un ļaunuma sistēmā.

Korespondents: Rezultātā mēs nonākam pie sākotnējās formas vai sasniedzam jaunu stāvokli?

 

Mēs nonākam pie jauna stāvokļa, jo paši to izzinām. Mēs nonākam pie savas dvēseles saknes, pie sākotnējā punkta, no kura esam nolaidušies šajā pasaulē, taču sasniedzam šo punktu patstāvīgi.

<<10.kurss-7                 10.kurss-9>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties