2.4. Dvēseļu pārdzimšanu mērķis
Radītājs radīja dvēseli – Ādama Rišona sistēmu, kas sastāv no 613 vēlmēm. Mēs tāpat arī tās dēvējam par “desmit sefirot”. Radītāja mērķis – lai radījums (vēlme saņemt) sasniegtu mūžību un pilnību, un pielīdzinātos pašam Radītājam.
To ir iespējams sasniegt tikai tādā gadījumā, ja radījums pielīdzināsies Radītājam absolūti visā, jo tikai Radītāja līmenis ir pati pilnība un mūžība. Lai radījums sasniegtu šo līmeni, viņam nepieciešams apzināties visu sava esošā stāvokļa maziskumu un vēlēties pielīdzināties Radītājam.
Apzināties savu pretstatu Radītājam, izciest šī pretstata sajūtu un vēlēties to izlabot, ir iespējams, tikai apgūstot kabalas zinātni – ilgstoši, pakāpeniski un sakārtoti.
Katra no 613 vēlmēm dalās lielā daļu daudzumā. Lai vēlmes vienu pēc otras izlabotu un pēc tam iekļautu visas šīs vēlmes katrā no nākamajām vēlmēm, burtiski katrā no 600 tūkstošiem dvēseļu, kas sadalījušās vēl miljardos dvēseļu, nepieciešams lēns, pakāpenisks darbs. Šis darbs cilvēku maina pašos pamatos – vai tas būtu cilvēks, kurš izmisis no sava patlaban esošā stāvokļa, kuru nespēj izciest, vai cilvēks, kurš sasniedzis zināmu labošanos un zināmu atbilstību Radītājam, vai arī cilvēks, kurš izgājis noteiktu iekšējās kvalitatīvās, tas ir, apzinātas attīstības vijumu.
Lai pilnībā mainītos, nepieciešams atšķelt iepriekšējo stāvokli un pacelties uz augstāku, tas ir, atbilstošāku Radītāja īpašībām. To ir iespējams sasniegt, ja cilvēks atbrīvojas no parastās realitātes uztveres. Šajā procesā var izdalīt piedzimšanas momentu, cilvēka organisma fizioloģiskās attīstības pamatposmus, viņa ienākšanu sabiedriskajā sfērā un pēc tam – ienākšanu garīgajā.
Tātad dzīvei, kas šķiet mums izšķiesta veltīgi, tādai ir jābūt. Kabalists, kurš izzinājis Universa sistēmu, redz, ka to nav iespējams izveidot citādāku. Taču mums nav viegli attaisnot notiekošo.
Ja piekrītam tam, ka esam radīti no materiāla, kas ir Radītāja pretstats un zinām, ka mums nepieciešams iziet labošanās sēriju, lai sasniegtu Universa virsotni – visaugstāko stāvokli no visiem pastāvošajiem realitātē, ir jāatzīst, ka mums jānodzīvo tūkstoš gadu ilgs mūžs, lai, virzoties augšup pa attīstības pakāpieniem, ar katru soli sevi bagātinātu ar jaunām īpašībām, sajūtām un izzināšanu. Mūsu dzīvei ir jābūt ne tādai, kāda tā ir pašlaik, kad septiņas stundas diennaktī mēs guļam, desmit stundas strādājam, dažas stundas veltam rūpēm par savu ķermeni, vēl dažas stundas – rūpēm par bērniem utt. Pat cilvēks, kurš vēlas pilnībā iedziļināties garīgajā darbā, spēj tam veltīt ne vairāk par divām vai trim stundām diennaktī.
Kāpēc tikai vienu desmito dienas daļu cilvēks var veltīt savām garīgajām vajadzībām, kas būtībā ir viņa dzīves pamats un svarīgākais mērķis? Kāpēc mūsu eksistence ir iekārtota tik neracionāli?
Atbilde ir diezgan vienkārša. Universā ir daudz sistēmu, kas strādā, attīstās un pilnveidojas bez mūsu ziņas un iejaukšanās. Piemēram, pašlaik es sēžu, bet manī norisinās visi iespējamie procesi, strādā daudzveidīgas sistēmas, kuras ir neiedomājami saprātīgi un gudri izveidotas. Šīs sistēmas es nesajūtu, nespēju tās patstāvīgi vadīt, daļu no tām vispār nav iespējams izpētīt. Organisms dzīvo.
Tieši tāpat ir nepieciešams, lai apkārt cilvēkam un viņā pašā eksistētu daudzas cilvēkam nepieejamas sistēmas, kas darbojas gan fiziskajā, gan arī garīgajā aspektā. Cilvēkam jāstrādā, jārisina dažāda veida ikdienas problēmas, kuru gaitā, pašam to nemanot, viņš labojas. Mums ir uzdots uzdevums izmantot šīs, teiksim, divas brīvās stundas dienā, lai apgūtu īsto labošanās metodiku, kuru spējam realizēt un kura jārealizē patstāvīgi. Tāda metodika ir kabala. Cilvēkam ir pietiekami studēt divas stundas dienā, lai kabalistisko avotu garu ienestu savā ikdienas dzīvē.
No šī brīža cilvēks, garīgi virzoties uz priekšu, sāk atklāt realitāti, izskatot to kā vienotu savstarpēji saistītu sistēmu, kas visu nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko līmeni noved pie viena mērķa. Attīstības un pilnveidošanās procesā mēs vienmēr ejam no nepilnīgā uz pilnību, tāpēc neesam spējīgi pareizi novērtēt savu tekošo stāvokli. Tas mums šķiet nesaprotams, neizzināms. Katrreiz izvēles trūkuma dēļ mums nākas virzīties uz priekšu. Tāpēc mūžīgie jautājumi vienmēr paliks jautājumu līmenī. Tos ir iespējams atrisināt, sasniedzot tikai daudzkārt augstāku līmeni, no kura augstuma patiešām redzams, kas notika iepriekš. Taču, tiecoties uz priekšu, cilvēkam joprojām paliek tas pats jautājums un viņam nav citas izejas, kā tikai pacelties uz vēl augstāku pakāpi.
Zemes dzīvē mēs neesam spējīgi savienoties viens ar otru dvēseļu līmenī, jo mūs atdala egoisms. Tādēļ pastāv dzīvības un nāves savstarpējie nomaiņas procesi daudzkārtīgu pārdzimšanu veidā, ko iziet visa cilvēce, līdz ar to kļūstot arvien sagatavotāka, lai apvienotos. Tādējādi ir nepieciešami periodi, kuru laikā cilvēks, atrodoties ķermenī, mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem. Neskatoties uz to, ka viņš izturas pret tiem atbilstoši savam ego, cilvēks neapzināti iziet labošanos. Tādā veidā no pārdzimšanas uz pārdzimšanu apvienošanās forma kļūst daudzkārt augstāka gan garīgajā, gan arī materiālajā līmenī. Gala rezultātā mēs sasniegsim stāvokli, kad, atrodoties ķermeņos, visi cilvēki savienosies savstarpējā dvēseļu saiknē. Tad cilvēce savā veselumā kā viens cilvēks ar vienu sirdi saplūdīs ar Augstāko spēku.
Šeit iesaistīti vairāki procesi, tāpat cēloņu un seku savstarpējās saiknes, ko nav iespējams izskaidrot vienkāršā formā. Tas skar daudzus jautājumus: kāpēc katrs no mums piedzimst ar savām specifiskajām īpašībām, saista savu dzīvi ar kādu noteiktu cilvēku, veido ar to pāri; tajā pašā laikā atklājas, kāpēc mēs piedzimstam tiem, nevis citiem vecākiem, tieši tādos, nevis citos apstākļos utt. To visu var izskaitļot, izmērīt un saprast, redzot pilnīgu visu dvēseļu labošanās ķēdi un izsekojot katras dvēseles dalību visās pārējās.
Tad kļūs skaidrs, ka katrs cilvēks savu pārdzimšanu ķēdi iziet visoptimālākā un visefektīvākā veidā. Pašam cilvēkam ir tikai divas stundas dienā, kuras viņam dotas šajā dzīvē, lai apgūtu labošanās metodiku. Metodika ir nepieciešama, lai mēs apzināti izturētos pret labošanās procesu un tajā patstāvīgi aktīvi piedalītos.
2.5. Tests
1. Nosauciet dvēseles iegūšanas obligāto nosacījumu:
a) – jābūt zināšanām par šo pasauli;
b) – jābūt zināšanām par garīgajām pasaulēm;
c) – jābūt vēlmei pēc garīgajām zināšanām;
d) – jānodarbojas ar dzīves piepildījuma meklējumiem.
2. Kas ir lūgums pēc palīdzības?
a) – tā ir iekšējā savas egoistiskās dabas niecīguma apzināšanās salīdzinājumā ar Radītāja dabu, kas cilvēkam jau atklājusies;
b) – tā ir diskomforta sajūta, ko cilvēks izjūt un meklējumi, lai atbrīvotos no ciešanām;
c) – tas ir lūgums uzlabot attieksmi pret viņam apkārt esošajiem cilvēkiem;
d) – pareizas atbildes nav.
3. Cilvēks saņem iespēju realizēt garīgās darbības atbilstoši:
a) – saņemtajām garīgajām zināšanām;
b) – intelekta attīstībai;
c) – vēlmei pēc piepildījuma;
d) – ieguldītajām pūlēm.
4. Kas cilvēkus atdala vienu no otra?
a) – tikai egoistiskais nolūks;
b) – starpība cilvēku mentalitātē;
c) – fiziskās atšķirības;
d) – starpība līmenī, kas nosaka garīgā svarīgumu.
5. Lai radījums sasniegtu Radītāja līmeni, nepieciešams:
a) – labi zināt kabalistiskās grāmatas;
b) – jābūt apveltītam ar specifiskām dvēseles īpašībām;
c) – jāapzinās viss sava egoistiskā stāvokļa maziskums;
d) – pareizas atbildes nav.
Vārdnīca
613 (TARJAG) vēlmes – daļas, kas dēvētas par parcufa orgāniem, ķermeņa daļu orgāniem.
Jaunākie komentāri