1.6. Aizliegums izmantot abstrakto filozofiju
Saskaņā ar to kabalā tiek uzskatīts par nepieļaujamu izmantot abstrakto filozofiju. Pamatoties var tikai uz tām zināšanām, kuras tika pierādītas praktiski, tas ir, par to realitāti un patiesumu mums nevar rasties šaubas.
Kabala ir metodika, ar kuras palīdzību kabalists pēta realitāti. Par realitāti dēvē vēlmi saņemt.
Pastāv vēlme saņemt, tā ir matērija. Pastāv tās forma, kas ietērpta matērijā. Tāpat pastāv abstraktā forma un būtība, taču, ņemot vērā, ka tās nekad nav ietērpušās matērijā, tas ir, netika sajustas mūsu vēlmēs, mums ir aizliegts nodarboties ar to pētniecību, jo mēs nespējam izzināt skaidri un neapšaubāmi.
Šī pieeja ir kabalas attieksmes pamatā pret visām cilvēciskās darbības jomām. Kabalā tiek ņemts vērā tikai tas, kas pakļaujas mūsu kontrolei, ko mēs saņemam reāli, praktiski, varam pierakstīt un atgriezties pie tās pašas parādības, nodot šīs zināšanas citam, lai viņš tāpat izpildītu to pašu darbību un saņemtu līdzvērtīgu rezultātu. Tikai tādas parādības tiek dēvētas par reālām, patiesām un mēs tās izmantojam kabalas zinātnē.
Visas šīs pasaules zinātnes kabalā tiek dalītas patiesajās un tajās, kuru rezultātus nevar uzskatīt par ticamiem.
Mēs nevaram nevienu no zinātniskajām zināšanām par dvēseles un ķermeņa jēdzieniem izdalīt no trim augstāk minētajām teorijām, jo to secinājumi izriet no reliģiskajiem spriedumiem. Mēs varam pieņemt informāciju par dvēseli un ķermeni tikai kā zinātniskās zināšanas, tas ir, tikai pamatojoties uz kabalas zinātnes zināšanām, ņemot vērā, ka tās iegūtas eksperimentālā ceļā, tāpēc cilvēks nešaubās par to patiesumu. Tādus pierādījumus nav iespējams uzrādīt „garīgajā” veidā.
Mēs nesajūtam dvēseli un nevaram to izpētīt, mums pat nav precīzu zināšanu par mūsu bioloģisko ķermeni, nerunājot jau par vēlmēm, kuras kabalā tiek dēvētas par ķermeni. Tas nozīmē, ka vienkāršs cilvēks, atrodoties savas dzīves ierastajās robežās, nevar izpētīt ne ķermeni, ne dvēseli, ne saikni starp tiem. Viss, ko viņš domā, nāk no vispārpieņemtiem viedokļiem, kuru pamatā nav precīzu praktisku pētījumu un pārbaužu. Ar tādiem pētījumiem var nodarboties tikai tie, kas apveltīti ar kabalas gudrību, jo faktus un pieredzi viņi saņem no praktiskas analīzes par ķermeņa un dvēseles jēdzieniem, un to savstarpējo saikni.
Tāpēc viss uzrakstītais par ķermeni un dvēseli nav saprotams vienkāršiem cilvēkiem. Lai saprastu, ko kabalisti izprot ar šiem jēdzieniem, cilvēkam ir jāpaceļas līdz viņu pakāpei un jaiegūst kelim, kādas piemīt zinātniekiem kabalistiem. Ar šīm kelim, tas ir, vēlmēm saņemt un ekrānu, cilvēks spēs izpētīt parādības, par kurām kabalisti raksta un pārliecināties par uzrakstītā ticamību. Tas arī nozīmēs kabalistu izklāstītā patiesu izzināšanu. Līdz tam brīdim cilvēkam ir jāsamierinās ar to, ka nesaprot un nespēj pareizi iztēloties sarakstīto grāmatās, kurās tiek spriests par ķermeņa un dvēseles jēdzieniem.
Saskaņā ar to mums ir tiesības zināmā mērā izmantot tikai trešo teoriju, kas nodarbojas tikai ar ķermeņa jautājumiem, visos tajos secinājumos, kas pierādīti eksperimentāli un attiecībā uz kuriem nav domstarpību. Jebkuru teoriju vispārējie loģiskie izskaidrojumi kabalā ir aizliegti.
1.7. Kritika attiecībā uz nolieguma teoriju
Taču trešā (nolieguma) teorija ir sveša izglītota cilvēka garam, jo iznīcina personību un attēlo cilvēku kā mašīnu, kas darbojas un pārvietojas ar ārējo spēku palīdzību. No tā izriet, ka cilvēkam viņa vēlmēs nav brīvas izvēles, viņš pilnībā ir dabas spēku ietekmē, visas darbības veic piespiedu kārtā, viņa rīcības netiek vērtētas atbilstoši atalgojuma un soda kategorijai, jo atalgojuma un soda likums var izplatīties tikai uz to cilvēku, kurš brīvi izpauž savu gribu.
Šī teorija ir tikpat sveša reliģiskiem cilvēkiem, kuri tic, ka atalgojums un sods nāk no Radītāja un ir pārliecināti par viņu cēlo mērķi, gan arī tiem, kuri nav reliģiski. Saskaņā ar šo teoriju izriet, ka katrs no mums nodots aklas dabas rokās un mēs, kuri apveltīti saprātu, esam rotaļlietas tās rokās. Akla daba mūs ved nezināmā virzienā! Tāpēc arī trešā teorija ir nepieņemama un pasaulē nav atzīta.
Cilvēkam nepatīk domāt par sevi kā par marioneti, kurai liek darboties saskaņā ar iekšējo programmu vai ārējo iedarbību.
Bāls Sulams saka, ka šī teorija ir sveša gan reliģiskiem, gan arī nereliģiskiem cilvēkiem, tas ir, neviena no teorijām, kuras radījusi cilvēce, tomēr neizskata cilvēku kā mehānismu, kuram nav brīvas izvēles un kuru piespiež darboties tikai ārējais spēks.
Mūsu stāvoklī mēs neesam spējīgi precīzi noteikt katras šīs teorijas patiesumu, par cik mums nav iespējams redzēt, kas esam mēs un kas ir Radītājs, Augstākais spēks. Mēs nezinām, cik lielā mērā Viņš mūsos ietērpjas un nosaka visu notiekošo, nezinām, vai Viņš ko atstāj mūsu personīgai lemšanai un darbībām. Tūkstošiem gadu cilvēce pūlas rast atbildi uz šiem jautājumiem.
Nav tādas zinātnes, kas spētu mums sniegt skaidru atbildi uz jautājumu, kas mēs esam, vai esam brīvi, kas mums šajā dzīvē ir jādara, kādēļ un kāpēc mēs eksistējam.
Neskatoties uz to, ka šie jautājumi ir mūsos, atbildes uz tiem pieder citam apziņas līmenim. Lai izsekotu mūsu dzīves cēloņus, virs tās mums ir jāpaceļas uz cēloņu līmeni – tur, kur atrodas mūsu sakne. Tad mēs uzzināsim, no kurienes esam nākuši, kādēļ eksistējam, kas ir mūsu iespējamā brīvība, ko esam spējīgi ietekmēt un kur varam būt patstāvīgi.
Tāpēc tika izlemts, ka ķermenis, kas saskaņā ar trešo teoriju dēvēts par mašīnu, nav īstenais cilvēks, bet cilvēka būtība, viņa „es” neredzamā un nesajūtamā garīgā mūžīgā būtība, kas apslēptā formā ir iemiesota ķermenī.
Taču, kādā veidā šī garīgā būtība var likt darboties ķermenim, jo saskaņā ar filozofijas apgalvojumu garīgajam nav kontakta ar materiālo un tas nekādā veidā uz to neiedarbojas? Jautājumam par dvēseli filozofijā un metafizikā nav sava risinājuma.
Jautājums pastāv, taču uz to nav atbildes. Arī kabalisti saka, ka uz šo jautājumu nav iespējams izprast atbildi, tikai pašā kli. Kas tad ir sapratne? Sapratne ir piepildījums. Man ir jautājums – es uz to saņemu atbildi. Jautājums ir kli, trūkums pēc kaut kā, bet atbilde – gaisma, trūkuma piepildījums. Tāpēc, ja mēs jautājam par dzīves būtību, tad ir jabūt arī kli, kas izpelnas saņemt sevī dzīves būtību, pētīt, to sajust un, vadoties no tā, izdarīt secinājumu.
Tāpēc Bāls Sulams raksta, ka uz šo jautājumu nav atbildes ne filozofijā, ne metafizikā. Pats par sevi tas ir garīgas kategorijas jautājums. Ja mēs pievēršamies šim garīgajam jautājumam materiālajā sfērā, tas nozīmē, ka mēs pievēršamies filozofijai un metafizikai. Tas nozīmē, ka mums nav līdzekļu, kas šo jautājumu ļautu pētīt un ja mēs tam pievēršamies, tad tikai ar intuīcijas un daudzveidīgu fantāziju palīdzību. Taču, ja mēs patiešām vēlamies saņemt atbildi, tad ar savu kelim palīdzību mums ir jāpaceļas tur, kur atrodas atbilde – gaisma un tur to saņemt, to atklāt un patiešām kļūt par gaismas ieguvējiem.
Jaunākie komentāri