1.4. Ķermenis un dvēsele – zinātniskie jēdzieni kabalā
Kabalas zinātnes uzdevums ir atklāt saviem sekotājiem Augstāko pasauli, pie tam tikpat skaidri un nešaubīgi, kā dabaszinātnes atklāj mūsu pasauli. Viss, kas mums zināms par Augstāko pasauli, kabalisti zinātnieki ir saņēmuši tiešu eksperimentu un pētījumu rezultātā, izmantojot šim nolūkam sevi kā materiālu. Tādējādi kabalas zinātnē nav neviena vārda, kuram būtu teorētisks pamats: viss tiek izklāstīts, vadoties tikai no praktiskas izzināšanas rezultātiem. Visiem ir acīmredzams tas fakts, ka pēc savas dabas cilvēks ir pakļauts šaubām un jebkurš slēdziens, kuru cilvēciskais saprāts definē kā acīmredzamu, laika gaitā tiek apšaubīts, tā rezultātā vairojas teoretizēšanas spēks, un attiecībā uz bijušajiem faktiem rodas cits skaidrojums, kas savukārt uz kādu laiku kļūst acīmredzams.
Ja cilvēkam patiešām piemīt abstrakta domāšana, viņš staigā pa šo apli visu savu dzīvi: vakardienas acīmredzamība pārvēršas par šodienas šaubām, bet šodienas acīmredzamība pārvērtīsies par šaubām rīt, tādējādi absolūtas acīmredzamības ietvaros nav iespējams nonākt pie pārliecinoša secinājuma kā „tikai uz esošo momentu”.
Kabalā darbojas tāds pats princips kā zinātnēs, kuras eksistē mūsu pasaules ietvaros, kur pētījumi tiek veikti ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību. Tas ir princips: „Tiesnesim nav nekā cita, izņemot to, ko redz viņa acis” (Traktāts „Bava Batra”, 131:1). Viss, ko mēs darām, ir eksperimentu datu ievākšana, pamatojoties uz kuriem mēs vēlamies izveidot sev saprotamu un vienkopus saistītu ainu. Cilvēks vēlas zināt, kādas saiknes pastāv starp radījuma daļām, saskaņā ar kādām formulām un kādu spēku iedarbībā darbojas daba.
Zināšanas, kuras esam ieguvuši izzināšanas un izpētes rezultātā, derīgas tikai uz esošo momentu, turpretim rīt mēs varam tām pielikt papildu datus un saņemt daudz precīzāku ainu. Tas, kas šodien mums šķita acīmredzams, rīt tiks atzīts par daļēji pareizu vai vispār noraidīts, jo mēs redzēsim, ka šie dati iegūti nejaušā veidā vai arī atzīstami par pareiziem pie kādiem ierobežotiem nosacījumiem un nepierāda kopējo likumsakarību.
Tādā veidā mēs virzāmies uz priekšu visos zinātniskajos pētījumos. Tāpat darbojas arī zinātnieks kabalists: viņš pēta savu garīgo sajūtu orgānu (arī tie ir pieci) attīstību, kuri kopumā tiek dēvēti par garīgo parcufu, tāpat kā mūsu ķermenis, kuram piemīt pieci maņu orgāni un kurš var izmantot ierīces, kas paplašina mūsu dabiskās uztveres spējas. Kad kabalists iegūst jaunu uztveres spēju, tā arī iekļauj sevī piecas daļas, piecas sajūtas, piecas sefirot, piecus sajūtu veidus. Uz šī pamata veidojas visas viņa zināšanas un izzināšanas.
Informācija pastāvīgi mainās, un pasaule ne vien paplašinās, bet arī pilnībā maina savas vērtības. Tāpēc mēs esam ierobežoti savās iespējās pētīt šo pasauli ar parasto zinātņu palīdzību, kuras darbojas piecu fizisko maņu orgānu ietvaros un bāzējas uz ķermenisko vēlmi saņemt. Mēs mainām savas teorijas un slēdzienus, kas veikti, pamatojoties uz izpētes datiem, atbilstoši tam, kā šie dati uzkrājas un noved pie jaunu likumsakarību atklāšanas, pie citiem dabas likumiem. Mēs nekad nevaram zināt vispārējo, objektīvo, ideālo likumu, kas pastāv ārpus mums un kas nosaka notiekošo dabā.
Apkārtējās dabas izpēte mūsu pasaules nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā līmenī dod cilvēkam ieganstu apcerēt daudzkārt dziļāku Universa daļu, kuru viņš nesajūt. Protams, zinātniskie pētījumi neskar dvēseli – par to spriež, pamatojoties tikai uz matērijas izpēti. Tāpēc trīs augstāk minētās koncepcijas par dvēseli un ķermeni nevar tikt uzskatītas par objektīvām.
Turpretim kabalisti, sasniedzot garīgās daļas uztveri, iegūst iespēju izpētīt dvēseli. Viņi to uztver tāpat kā zinātnieki uztver matēriju ar visām tās īpašībām, atklājot un pētot matērijas eksistēšanas likumus visās, pat vissarežģītākajās formās. Izzinot garīgo materiālu un tā formu – gaismu, kas ietērpjas šajā materiālā, kabalisti to pēta tāpat kā zinātnieki pēta fizisko matēriju. Tieši tāpēc uz viņu secinājumiem var paļauties.
1.5. Atklātais un apslēptais
Mūsdienu zinātne jau nonākusi pie izpratnes par to, ka patiesībā nav nekā absolūti acīmredzama. Turklāt kabalā kopš seniem laikiem ir aizliegts nodarboties ar teoretizēšanu un izmantot teorētiskus secinājumus pat kā pieņēmumus.
Zinātnieki kabalisti dala zinātni divās daļās: atklātajā un apslēptajā.
Atklātā zinātnes daļa iekļauj visu to, ko mēs saprotam ar vienkāršas apziņas palīdzību, kad izpēte tiek veidota uz praktiska pamata, bez jebkādas teoretizēšanas, bet tikai pamatojoties uz praktiskiem datiem un secinājumiem, kas iegūti eksperimentālā ceļā.
Apslēptā zinātnes daļa iekļauj zināšanas, kuras esam izzinājuši paši vai saņēmuši no autoritatīviem avotiem, taču šīs zināšanas nav izzinātas pietiekami, lai varētu veikt analīzi, vadoties no veselā saprāta pozīcijas un vienkāršas sapratnes.
Apslēptā zinātnes daļa ir zināšanas, kuras rezultātā mums atklāsies, pretējā gadījumā mēs nerunātu, ka tās ir apslēptas. Es nevaru tāpat vien apgalvot, ka kaut kas no manis ir apslēpts. Ja es saprotu, ka tas ir apslēpts, tas nozīmē, ka daļēji, zināmā veidā es to esmu atklājis. Uzzināt, ka kaut kas ir apslēpts, nozīmē jau zināmā mērā atklāt objekta esību. Taču šī uztvere neļauj ar pietiekamu noteiktību spriest par objekta īpašībām un tā vērtību.
Kabalas zinātni bieži dēvē par slepeno zinātni. Turpretim, ja cilvēks vispār nesaprot, par ko iet runa, tas nozīmē, ka šīs zinības viņam nav slēptas – attiecībā pret viņu tās vienkārši neeksistē. Apslēptības sajūta nozīmē, ka es jau izzināju daļu no šīs parādības un zināmā mērā tā man ir saprotama, taču savā uztverē nespēju to saistīt ar kopējo ainu, jo nezinu visas likumsakarības. Tādējādi ar „apslēpto” tiek domāts atklātais nepietiekamā pakāpē.
Tāpēc šī zinības daļa pagaidām mums vienkārši ir jāpieņem kā ticama un nekādā gadījumā nedrīkst tuvoties tās izpētei, jo citādi tā tiks veidota ne uz praktiska pamata, bet balstoties uz teoretizēšanu.
Kabalistiem ir precīzi zināms, kura daļa atklāta, bet kura ir apslēpta, tādēļ viņi atturas pētīt to, kas attiecas uz apslēpto daļu, jo zina, ka pastāv iespēja kļūdīties, tāpēc ka tas netiek uzskatīts par ticamu pētījumu. Saskaņā ar to kabalisti precīzi dala realitāti apslēptajā un atklātajā. Atklātā realitātes daļa ir tā, kur manā rīcībā ir droši dati par izskatāmo jēdzienu vai parādību. Taču attiecībā uz apslēpto informācijas daļu, šie dati nav pietiekami, lai izpētes rezultātus uzskatītu par tikpat drošiem kā atklātajā daļā.
Šīs divas daļas, apslēptā un atklātā, pastāvīgi mainās. Mainot savas kelim, es papildus laboju savas vēlmes un nākamajā mirklī kāda no iepriekš man apslēptajām parādībām jau pievienosies atklātajai daļai. Atbilstoši tam man atklāsies vēl lielākas kelim, un es atklāšu vēl kaut ko, kas no manis ir slēpts – to, par ko man iepriekš nebija nojausmas, nekādā veidā neuztvēru un nezināju, ka tas pastāv.
Jāņem vērā, ka zinātnes „atklātās” un „apslēptās” daļas termini norāda nevis uz noteiktiem zinību veidiem, bet uz to, ka cilvēks tos apzinās. Zinības, kuras cilvēks atklāja reālajā praksē, tiek dēvētas par „atklātām”. Zinības, kuras vēl nav saņēmušas šādu izzināšanas pakāpi, tiek definētas kā „apslēptās”.
Tādējādi, kad runa iet par mūsu egoistisko dabu un garīgo dabu, jāatceras, ka gala rezultātā tās ir radījuma īpašības. Materiālās un garīgās dabas daļa, kuru mēs varam atklāt, tiek dēvēta par atklāto, bet tā, kuru cilvēks vēl nav spējīgs atklāt, ir apslēptā daļa.
Tas, ko mēs izzinām, kalpo par pamatu dziļākai izzināšanai. Pat tad, kad turpmākie pētījumi noliedz iepriekšējos, pēdējie faktiski jebkurā gadījumā kalpo par pamatu pirmajiem, pateicoties tam, arī notiek virzība uz priekšu. Mans patreiz esošais stāvoklis nekad nenosvītro vakardienas stāvokli, runa vienmēr iet par pietuvināšanos patiesajai, daudz dziļākai uztverei. Reizi pēc reizes, summējot izpētes rezultātus, pētnieki pāriet no etapa uz etapu gan dabaszinātnēs, gan kabalas zinātnē, pie tam arvien vairāk iegūstot iekšējo realitātes ainu. Ar saviem pētījumiem mēs ikreiz noņemam jaunu neizzinātās pasaules slāni, arvien dziļāk iekļūstot dabas iekšienē.
Šo pētījumu daba ir tāda, ka jebkura jauna pakāpe it kā iznīcina pirmo, taču tā nav iznīcināšana, bet radīšana. Jauna dzīvība nav iespējama, līdz nebeigsies un neizzudīs iepriekšējā. Taču, ja nepamatoties uz to, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, no stāvokļa stāvoklī, tas nenotiks. Pie tam pētnieka subjekts netiek atdalīts no pētniecības objekta, jo tas ir viens un tas pats. Kabalisti nekad neatklāj pasauli pašu par sevi, vērojot to no malas kā pētnieki.
Pētnieks atklāj pasauli savos uztveres orgānos (kabalisti tos dēvē par „dvēseles ķermeni”) atbilstoši savām īpašībām. Atklājot sev jaunu koncepciju, zinātniekam piemīt izzināšanas līmenim atbilstošas emocionālās (jūtas) un racionālās (prāta) uztveres īpašības.
Saskaņā ar to kabala uzskata par pieņemamu izmantot tikai drošas, praktiski pierādītas zināšanas, tas ir, zināšanas, kuras ir ticamas un nav apšaubāmas. Tāpēc nav iespējams par dvēseles un ķermeņa jēdzieniem pieņemt jebkādas zinātniskās zināšanas no pirmās un otrās teorijas, par cik to secinājumu pamatā ir reliģiskie spriedumi.
Zinātniskās zināšanas par dvēseli un ķermeni var tikt iegūtas, izmantojot tikai to metodiku, kuru piedāvā kabalas zinātne, jo šīs zinības tiek iegūtas eksperimentālā ceļā un tiek apstiprinātas praktiski, tādā veidā, ka cilvēks nešaubās par to ticamību. Ņemot vērā augstāk izklāstīto, zināmā mērā tiek pieļauta iespēja izmantot tikai trešo teoriju, kas izskata tikai ar ķermeni saistītos jautājumus un izmantot tikai tos šīs teorijas datus, kas pierādīti eksperimentālā ceļā un attiecībā uz kuriem nav pretrunu.
Kabalas zinātne pēta tikai materiālu un formu, kas ietērpta materiālā. Pamatojoties uz iegūtajiem datiem, tiek veikti secinājumi par cilvēku un apkārtējo realitāti. Saņemto rezultātu atkārtojamība noveda pie koncepcijas, saskaņā ar kuru visa mūsu pasaule ir īpaša uztveres veida atvasinājums, ar tādu uztveri ir apveltīti mūsu maņu orgāni. Turklāt caur maņu orgāniem cilvēks uztver sevi pašu. Objektīvās realitātes izzināšana, kas nav atkarīga no cilvēka, tas ir, kuru neietekmē viņa „es”, ir neizpildāms uzdevums. Kabalisti skaidro, ka tikai tad, kad cilvēks sevi mainīs atbilstoši Augstākajam spēkam un tam pielīdzināsies, viņš kļūs spējīgs uztvert realitāti bez ierobežojuma – tādu, kāda tā eksistē ārpus uztveres orgāniem. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par Bezgalības pasauli.
Visu pētījumu auglis ir atdeves formu izpēte, tās atklājas vēlmē. Pamatojoties uz atdeves formām, kabalists jūt, ka izzina un iegūst Radītāja īpašības vai Viņa tēlus. Tas ir visu pētījumu beigu posms un to vēlamais rezultāts. Taču arī šeit notiek pastāvīgas izmaiņas, mēs pakāpeniski sasniedzam lielāku precizitāti un pilnveidojam savu izpratni. Tikai sasniedzot pilnīgu labošanos ir iespējams saņemt pilnu un jau nemainīgu ainu. Pirms tiek sasniegta pilnīga labošanās, vienmēr pastāv izmaiņas un papildinājumi.
Zinātnes daļas, ko definē nosaukumi „atklātā” un „apslēptā”, norāda nevis uz noteiktiem zinību veidiem, bet uz cilvēka apzināšanos. Zināšanas, kuras cilvēks atklājis reālajā praksē, var dēvēt par „atklātām”, tajā pašā laikā zināšanas, kuras nav sasniegušas šādu ticamības pakāpi, var definēt par „apslēptām”.
No augstāk minētā izriet, ka nevienā paaudzē nav bijis cilvēka, kurš nebūtu apveltīts ar šīm divām zināšanu daļām – atklāto un apslēpto, kur atklāto zināšanu daļu viņam ļauts izpētīt, jo šim nolūkam viņam ir reāls pamats, bet apslēpto daļu aizliegts pat mēģināt pētīt, jo tajā viņam nav reāla pamata patiesai izzināšanai.
Kabalas zinātne ļoti stingri norobežo atklāto un apslēpto. Runa jau bija par to, ka apslēptais zināmā veidā ir arī atklātais, taču ar nepietiekamu noteiktības pakāpi. Pēdējā gadījumā, rezultāti, pie kuriem es varu nonākt, izmantojot manā rīcībā esošos datus, nav droši, jo netika vēl iemiesoti materiālā. Tādējādi kļūdas šajā ceļā ir praktiski neizbēgamas.
Izmantojot nepareizus datus, cilvēks var kaitēt pats sev un visai cilvēcei. Lai mūs pasargātu no šīs kļūdas un optimālā veidā noskaņotu virzībai uz radījuma mērķi, kabalisti mūs neatlaidīgi brīdina nenodarboties ar izdomātiem, nedrošiem pētījumiem, kas izriet no zinātnes apslēptās daļas.
Neskatoties uz to, ka kabala tiek dēvēta par „slepeno zinātni”, tai ir saskare ar parādībām, kuras cilvēkam skaidri atklājās, tieši tāpēc kabalisti tik stingri mūs brīdina: nodarboties tikai ar atklāto, nevis apslēpto! Tieši tā arī ir rakstīts: „Nepēti apslēpto vai to, kas atrodas augstāk par tevi”. Šis aizliegums neattiecas uz kabalas nodarbībām kopumā, bet attiecas tikai uz to daļu, kas pagaidām no cilvēka ir apslēpta. Tāpēc pret visām mūsu pasaules zinātnēm, izņemot abstrakto filozofiju, kabala izturas ar cieņu, sapratni un pateicību.
Kabalisti nosprieda, ka nepieciešams izzināt tā dēvētās „septiņas pasaules zinātnes” un tikai pēc tam uzsākt kabalas studēšanu. Tādā veidā cilvēks sev atrod kādu ceļa rādītāja pavedienu, kādu no šīs pasaules izpētes ceļiem un pēc tam jau var uzsākt Augstāko pasauļu izzināšanu.
Kabalisti nevar akceptēt filozofiju, jo tā nodarbojas ar jēdzienu izpēti, kas nekad nav bijuši ietērpti materiālā. Filozofijas secinājumi nav droši, tie kopumā ir cilvēka fantāzijas augļi, kas pamatojas tikai uz prāta slēdzieniem, kuru pamatā nav jebkādu praktisku datu. Tādējādi nodarbošanās ar filozofiju nav pieņemama cilvēkam, kurš izvēlējies kabalas ceļu. Viņam tiek piedāvāts nodarboties ar cilvēkam apslēpto daļu, tādējādi tādas darbības rezultāti var būt nepareizi; uz tiem nekad nedrīkst paļauties. Rodas jautājums: taču, ja mēs veiksim filozofiskos pētījumus, nemēģinot ieviest rezultātus darbībā? Tā būs tīri abstrakta izpēte, vienkārši aiz intereses. Taču arī tas nebūtu pareizi. Apslēptā izpētes aizliegums izriet no tā, ka, ja cilvēks nodarbojas ar kaut ko, kas nesniedz praktisku labumu, tad viņš sev atņem iespēju nodarboties ar to, ar ko viņam šajā dzīvē ir jānodarbojas, proti, savu vēlmju, savas pasaules uztveres labošanu.
Cilvēkam jāpēta savs materiāls (savu vēlmju egoistiskā daba), un tas jānoved pie līdzības ar Radītāja altruistiskajām īpašībām, turklāt tādā veidā, lai tas viss neizietu ārpus autentisko zinību robežām.
Vārdnīca
Augstākais spēks – arī “Radītājs”.
Augstākā pasaule – arī “garīgā pasaule” – eksistē saskaņā ar atdeves īpašības likumiem. Par Augstāko” tiek dēvēta tāpēc, ka atdeves īpašība ir cēlonis, mūsu pasaules sakne, bet mūsu pasaule ir sekas, ko pilnībā vada garīgā pasaule.
Bezgalības pasaule – stāvoklis, kad visas vēlmes apmierinātas pilnībā, bez ierobežojuma, tas ir, radījums [vēlme baudīt] neierobežo gaismas izplatīšanos [baudu].
Kelim – daudzsk. no “kli”, “kli” daļas = vēlmes = uztveres instrumenti, kas izveidojas pārdzīvotās pieredzes rezultātā.
Pilnīga labošanās – arī “beigu labošanās”.
Pilnīga labošanās – pilnīga savu īpašību izlabošana un atbilstoši tam pilnīga saplūsme ar Radītāju.
Septiņas pasaules zinātnes – dialektika, aritmētika, ģeometrija, fizika, mūzika, astronomija, ārstniecības zinātne.
Jaunākie komentāri