3.7. Šķelšanās cēlonis
Garīgās konstrukcija “Ādams” sašķēlās daudzās savstarpēji nesaistītās vēlmēs. Katram uz zemes dzīvojošam cilvēkam ir dvēsele, kas eksistē kā maza vēlme, tieksme sasniegt ko augstāku. Dvēsele mūs mudina atgriezties pie savas saknes. Laikā, kad cilvēks uzsāk savu attīstību, viņš palielina šo tieksmi, līdz sasniedz kopīgās Ādama dvēseles līmeni. Palielinājums notiek savienojoties ar pārējām dvēselēm. Garīgā konstrukcija “Ādams” ir kopīgā dvēsele, tās attieksmi pret atsevišķu dvēseli var pielīdzināt ķermeņa attieksmei pret šūnām, no kurām tas sastāv. Cilvēka garīgā augšupeja no minimālas tieksmes līdz nākamajam garīgajam līmenim nozīmē arvien lielāku savienošanos starp dvēselēm. Princips “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” liecina par nepieciešamību apvienot visu cilvēku centienus ar mērķi sasniegt kopīgo garīgo sakni.
Šodien cilvēce ir “sašķelts organisms”, kura visas šūnas atdalījušās no kopīgās saiknes un atrodas garīgas nāves stāvoklī. Cilvēku dvēselēm ir tikai minimāls vitāls spēks, kas tās uztur un saglabā nākamās atdzimšanas iespēju. Atbilstoši tam, cik lielā mērā šīs atsevišķās šūnas sāk apzināties savu stāvokli kā garīgu nāvi, tās nonāk pie nepieciešamības atdzimt un atgriezties pie garīgās dzīves. Tas ir ļoti sāpīgs stāvoklis, par kuru nav sliktāka. Mūsdienu cilvēce ir kā trūdošs organisms. Tās eksistenci nevar nosaukt par dzīvi. Pats mazākais garīgais stāvoklis miljardiem reižu ir labāks salīdzinājumā ar to, kurā mēs atrodamies. Tas nāk, pateicoties tikai pozitīvām emocijām un tajā pašā mirklī sniedz mūžības, pilnības, saplūsmes ar Augstāko spēku, eksistences ārpus laika un telpas, drošības sajūtu. Mums grūti iedomāties, ka tas būtu iespējams. Uz minimālas garīgās pieredzes fona mūsu patreizējais stāvoklis uz cilvēka dzīves fona līdzinās vienšūnu organisma stāvoklim.
Cilvēks attiecībā pret sabiedrību jūtas kā absolūts individuālists, un tas ir šķelšanās rezultāts. Šķelšanās galvenā jēga ir tajā aspektā, lai radītu cilvēkam iespēju patstāvīgai tieksmei, kas vērsta uz to, lai pielīdzinātos Radītājam.
Atrodoties saiknē ar sabiedrību, cilvēks var laboties, atrodoties kontaktā ar citiem, tas ir, iemācīties ietekmēt sabiedrību caur sevi, rūpēties par sabiedrības interesēm. Strādājot šajā virzienā, es sāku izmantot pasauli kā milzīgu laboratoriju, kas radīta, lai varētu pareizi noskaņoties uz Radītāju.
Radītājs atklājas atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks viņam pielīdzinās. Pielīdzināšanās Radītājam par 1% sniedz vienprocentīgu Radītāja sajušanu. Lai sasniegtu šo līdzību, cilvēkam ir dota apkārtējā sabiedrība.
Cilvēku un Radītāju atdala īpašību atšķirība: Viņš ir dodošais, es – saņemošais. Tāpēc man ar Viņu nav kontakta, es Viņu nejūtu. Viņš eksistē manī, es atrodos Viņā, taču es Viņu nejūtu. Kā noskaņoties uz to, lai sevi sajustu Radītājā? Tādēļ man ir dota sabiedrība.
3.8. Formas mainīšanas pārdzimšana
Rakstā „Miers” Bāls Sulams raksta: „Sākumā es atklāšu viedo teikto par pasaules paaudžu nonākšanu lejup. Ķermeņi, kas nomaina viens otru un kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, ir tikai ķermeņi. Dvēseles, kas sastāda ķermeņu būtību, ķermeņa nomainīšanas procesā neizzūd, bet atdzimst no jauna un pāriet no ķermeņa uz ķermeni, no paaudzes uz paaudzi. Dvēseles, kuras dzīvojušas lielo plūdu paaudzē, atdzima no jauna un pārgāja uz Babilonijas torņa celtnieku paaudzi, pēc tam uz Ēģiptes trimdas paaudzi, tālāk uz paaudzi, kas izgāja no Ēģiptes un tā tas turpinās līdz mūsdienām, līdz tiks sasniegta pilnīga labošanās”.
Pastāv Ādama Rišona sistēma, kas dēvēta par vienoto dvēseli. Vienotā dvēsele sadalījās vairums dvēselēs (vienotā kopīgā dvēsele katru reizi dalās tādā daudzumā daļu, cik tai ir nepieciešams noteiktajā laikā un konkrētajā stāvoklī). Šīs daļiņas ietērpjas ķermeņos, nonāk lejup mūsu pasaulē un iziet pārmaiņu rindu. Pēc tam no jauna atdalās no ķermeņiem un no jauna atgriežas. Pārdzimšanas turpinās, līdz tiks sasniegta beigu labošanās, kad cilvēks savā dvēselē nonāk līdz Bezgalības pasaulei.
Katrs no mums iziet pārdzimšanu pēc pārdzimšanas, arvien no jauna nonākot lejup šajā pasaulē daudzveidīgos stāvokļos un situācijās. Katras nākamās nonākšanas lejup noteikumus nosaka katra cilvēka vieta kopīgajā Ādama Rišona dvēselē. Visām daļiņām bez izņēmuma ir jāmainās, pārejot no viena mirkļa uz citu mirkli, no viena stāvokļa uz citu stāvokli un jātuvinās radījuma mērķim. Tāds ir katra no mums liktenis. Svarīgi saprast, vai mums ir iespēja būt brīviem un vismaz kaut kādā veidā mainīt iepriekš noteikto.
Tādējādi mūsu pasaulē nav jaunu dvēseļu, kas atjaunojas līdzīgi ķermeņiem, bet ir noteikts dvēseļu skaits, kuras iziet formas mainīšanas pārdzimšanu un kuras katrā jaunā paaudzē „ietērpjas” jaunā ķermenī. Tāpēc, no dvēseļu viedokļa, visas paaudzes no radīšanas sākuma līdz beigu labošanai tiek definētas kā viena paaudze, kura dzīvojusi dažu tūkstošu gadu garumā līdz pat vajadzīgā stāvokļa sasniegšanai attīstības procesā. Vadoties no šī viedokļa, daudzkārtējai ķermeņu mainīšanai nav nozīmes, jo ķermeņa būtības sastāvdaļa – dvēsele nav cietusi no šīm pārmaiņām.
Attēls 3.8.1.
Katrā no mums ir daļa, kas dēvēta par „garīgo gēnu”, bet visi kopā mēs piederam Ādama Rišona sistēmai, kas kopumā sastāda vienoto dvēseli. Savā sākotnējā dalījumā tā līdzinās 600 000 dvēseļu, kuras pēc tam turpina dalīties un nonāk šajā pasaulē, lai izietu pārdzimšanas. Katra atsevišķa dvēsele nāk no kopējās sistēmas un nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, saņem „piedevu” egoistiskās vēlmes veidā, kuru mēs dēvējam par mūsu ķermeni. Viszemākajā līmenī, kas dēvēts par mūsu pasauli, mēs sajūtam piedevu kā bioloģisko ķermeni. Mūsu pieci maņu orgāni sniedz mums ārējo bioloģiskā ķermeņa ainu, tajā pašā laikā Universā nekā cita patiesībā nav, izņemot vēlmi, kuru radījis Radītājs.
Bezgalības pasaulē dvēsele atrodas maksimālas, simtprocentīgas attīstības stāvoklī. Nonākot lejup šajā pasaulē, tā sasniedz nulles līmeni. Kādā veidā šī garīgā substance saglabājas?
Tā turpina eksistēt punkta veidā, kuru mēs dēvējam par punktu sirdī. Atrašanās šajā pasaulē mums ir nepieciešama, lai no sākotnējā stāvokļa, kurš nav atkarīgs no garīgā, varētu sākt attīstīt dvēseli, punktu sirdī, līdz tas sasniegs īsto lielumu. Ja cilvēks to neveic, vēstures gaitā viņš iziet tūkstošiem pārdzimšanu, līdz realizē savu punktu. Tādā veidā notiek formas mainīšanas pardzimšana.
Attēls 3.8.2.
Vārdnīca
Paplašina dvēseli = palielina vēlmi [kli].
Radīšanas sākums – nodoms radīt radījumu [vēlmi saņemt], lai sniegtu tam baudu [piepildītu].
Saplūsme – arī „zivug”. Nevajadzētu aizmirst, ka garīgās darbības ir absolūti nodalītas no pieņemtajiem jēdzieniem mūsu pasaulē. Garīgais zivug ir Augstākā – vīrišķās daļas tieksme nodot gaismu – baudu zemākajam – sievišķai daļai. Pie tam abas vēlmes ir pilnīgi nesavtīgas.
Jaunākie komentāri