3.6. Šķelšanās process
Konstrukcijas „Ādams” sašķeltībai, kas notika garīgajā pasaulē, nav precīzas atbilstības mūsu pasaulē, ņemot vērā, ka garīgajā neeksistē laika parametrs. Mūsu pasaulē viss pakļauts laikam. Laika saskaits kļūst iespējams, pateicoties tam, ka mūsos rodas arvien jaunas vēlmes. Jaunu vēlmju rašanās katrā cilvēkā notiek egoisma attīstības rezultātā. Ja cilvēks atrastos pilnības stāvoklī, viņā nekas nemainītos, jo nebūtu nepieciešams mainīt vienu stāvokli uz citu.
Garīgajā pasaulē tādas nepieciešamības nav, tāpēc tur neeksistē laiks mūsu izpratnē. Garīgajā laiku vada cilvēks, kurš atrodas savas dvēseles labošanās procesā: tieši viņš nosaka, cik daudz laika pagājis zemes mērogā no vienas viņa kustības līdz nākamajai.
Mūsu pasaulē laiks ir mehāniska minūšu, sekunžu, dienu un gadu skaitīšana, tāpēc mēs nevaram salīdzināt garīgo laiku un mūsu laiku. Var tikai sacīt, ka garīgā pasaule veido savu kopiju mūsu pasaulē, bet garīgais laiks projicējas attiecībā pret mūsu pasauli, atstājot šeit noteiktus atveidus.
Mūsu pasaule radās pirms miljardiem gadu un savā materiālajā attīstībā pastāvēja jau ilgi, iekams radās planēta Zeme un apstākļi, kas veicināja dzīvības izveidošanos uz tās. Spēki, kas nonāk lejup no garīgās pasaules, veido mūsu pasaules materiālos objektus un tie pakāpeniski attīstās, sākot no nedzīvā līmeņa, pēc tam iziet augu, dzīvniecisko līmeni, līdz rodas cilvēks. Cilvēces dzimšanu mēs saistām ar cilvēku vārdā Ādams, kurš dzīvoja pirms 5765 gadiem.
Attēls 3.6.1.
Cilvēki eksistēja desmitiem tūkstošu gadu pirms Ādama dzimšanas. Taču kabalisti cilvēku civilizācijas pirmsākumu, tas ir, līmeņa „cilvēks” cilvēkā attīstību skaita no Ādama laikiem. Mūsu pasaulē viņš ir garīgā spēka, tas ir, Ādama, kurš ir visu dvēseļu summa – kopija, atveidojums un sekas
Kas pirmajā cilvēkā ir īpašs? Ādams bija pirmais, kuram radās tieksme sasniegt Augstāko pasauli un kurš sāka sev uzdot jautājumu par dzīves jēgu, un atklāja Augstāko pasauli. Savu izzināšanu viņš aprakstīja grāmatā „Apslēptais eņģelis”, un tieši no šī brīža sāka attīstīties kabala – zinātne par Augstākās pasaules izzināšanu.
Konstrukcija „Ādams” sākotnēji sastāv no divām daļām. Augstākā no tām ir altruistiskā, bet zemākā – egoistiskā. Egoistiskā daļa ir apslēpta no paša Ādama, tāpat kā pašlaik no mums ir slēptas mūsu milzīgās iespējas un vēlmes, gluži tāpat kā mazā bērnā ir apslēptas visas viņa nākamās dotības.
Attēls 3.6.2.
Lai Ādams nonāktu pie stāvokļa, kurā viņš kļūtu, kā sacīts Pentateihā: „zinošs kā Mēs, labestība un ļaunums”, nepieciešams viņā savienot altruistisko un egoistisko daļu. Šķelšanās izraisījās tieši tad, kad notika šī savienošanās.
Ādama lejasdaļa tiek dēvēta par „Havu” (Ievu). Kad augšienes un lejasdaļa saplūda kopā, notika šķelšanās. Ādama konstrukcijā radās vispasaules egoisms, un šī kopīgā konstrukcija sāka dalīties vairums sastāvdaļās. Šo daļu īpašības, ieskaitot 248 altruistiskās, 365 egoistiskās un vēl septiņas zemākās (kopā 620 īpašības), savstarpēji sajaucās. Pat pēc visvienkāršākajiem kombinatorikas nosacījumiem šeit ir iespējams milzīgs kombināciju skaits. Taču visas izveidojušās daļas ieguva egoistisku raksturu.
Attēls 3.6.3.
Egoistiskais raksturs, kas iegūts, pateicoties Ādama un Ievas kopīgajām vēlmēm, radīja ap viņiem papildu egoistiskā apvalka sajūtu, kas dēvēts par „mūsu pasauli”.
Pirms egoisma pamošanās, Ādams līdzinājās Radītājam, tas ir, atradās tādā garīgajā līmenī, ka sajuta Radītāju. Šis līmenis tiek dēvēts par Paradīzi. Paradīze nozīmē Radītāja sajušanu, minimālu saikni ar Viņu. Iegūstot egoismu, Ādams nonāca stāvoklī, kas dēvēts par „mūsu pasauli”, starp viņu un Radītāju izveidojās priekškars, kurš ne tikai samazināja Radītāja sajušanu (tāpat kā pārējās pasaulēs), bet pilnībā apslēpa viņa izpausmes.
Attēls 3.6.4.
Stāvoklis „mūsu pasaule” nozīmē ne tikai garīguma sajūtas trūkumu, bet tam pilnīgu pretstatu. Tas nenozīmē, ka mainot visus plusus un mīnusus, mēs spēsim iztēloties garīgos objektus. Starp pasaulēm pastāv cēloņu un seku saikne, un šeit nav tiešas sakarības, tāpēc, vadoties no mūsu stāvokļa, mēs nespējam iztēloties garīgo eksistenci.
Vārdnīca
Piesaistīt sev gaismu. Mēs sakām: gaisma kustas, atnāk, aiziet, kli pievelk gaismu, izraida, taču kustībai (pārvietošanās) garīgajā nav nekā kopīga ar mūsu pārvietošanos no vienas vietas uz otru, jo tā ir garīgā objekta īpašību mainīšana. Tādējādi kabalists, kurš atrodas mūsu pasaulē, „pievelk” gaismu, pateicoties tam, ka sevi maina, tas ir, pielīdzinās Augstākai gaismai.
Vēlme saņemt – materiāls, visa radījuma būtība. Vēlme saņemt ir neaizpildīta telpa, tukša vieta, kuru radījums vēlas piepildīt. Tas līdzinās cilvēkam, kurš vēlas apmierināt izsalkumu, bet viņam nav atmiņu [rešimot] un viņam būs jāizvēlas ēdiens, kas viņam sagādās baudu.
Jaunākie komentāri